16. pants

Saskaņā ar Satversmes 105. panta pirmo teikumu

ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Šā panta trešais teikums nosaka:

"Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar

likumu."

Ar "tiesībām uz īpašumu" Satversmes 105. panta

izpratnē saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

rīkoties pēc savas gribas. Arī personas ekonomiskās intereses,

kas saistītas ar komercdarbības veikšanu, var ietilpt Satversmes

105. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014.

gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu un

2018. gada 23. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2017-20-0103 16.1. punktu).

Satversmes tiesa uzsvērusi: lai šādas ekonomiskās intereses

tiktu atzītas par tiesību uz īpašumu objektu, tām jābūt saistītām

ar konkrēta veida komercdarbību, kuru persona līdz šim veikusi

(sk. Satversmes tiesas 2023. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2022-28-03 12. punktu). Citiem vārdiem, tiesību uz

īpašumu ierobežojumam jāizpaužas tādējādi, ka tiek negatīvi

ietekmētas kādas tiesības, kas komersantam jau reiz bijušas

noteiktas. Tas nozīmē, ka Satversmes 105. pants aizsargā tiesības

nodarboties ar jau uzsāktu komercdarbību. Valsts iejaukšanās

komercdarbības veikšanā ierobežo tiesības uz īpašumu (sk.

Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā

Nr. 2020-33-01 26. un 27. 2. punktu).

Tādējādi tiesības nodarboties ar jau uzsāktu komercdarbību

ietilpst Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

ietverto tiesību uz īpašumu tvērumā.

16.1. Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka citstarp

LESD 49. pants nosaka Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu

brīvību veikt uzņēmējdarbību un tādējādi aizsargā Eiropas

Savienības dalībvalstu iedzīvotājus un juridiskās personas, kas

vēlas īstenot savu ekonomisko aktivitāti citā dalībvalstī (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 1986. gada 28. janvāra sprieduma lietā

C‑270/83 "Komisija pret Franciju" 14. punktu; sk. arī:

Kellerbauer M., Klamert M., Tomkin J. (Eds.) The EU Treaties and

the Charter of Fundamendal Rights. The Commentary. Oxford: Oxford

University Press, 2019, p. 658).

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 1. punktu

Eiropas Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas

izklāstīti Hartā. Tai ir tāds pats spēks kā Līgumam par Eiropas

Savienību un LESD. Hartas 16. pants paredz darījumdarbības

brīvību, kas aizsargā brīvību veikt ekonomisku vai komerciālu

darbību (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2016. gada 30. jūnija

sprieduma lietā C‑134/16 "Lidl" 28. punktu).

Hartas 16. pants ir saistīts ar LESD 49. pantā paredzēto

uzņēmējdarbības brīvību. Ja valsts tiesiskais regulējums rada

uzņēmējdarbības brīvības ierobežojumu LESD 49. panta izpratnē,

tad ar to tiek radīts arī Hartas 16. pantā iedibinātās

darījumdarbības brīvības ierobežojums (sal. sk. Eiropas

Savienības Tiesas 2017. gada 20. decembra sprieduma lietā

C‑322/16 "Global Starnet" 50. punktu, 2019. gada 8.

maija sprieduma lietā C-230/18 "PI" 65. punktu un

2022. gada 7. septembra sprieduma lietā C-391/20

"Cilevičs u. c." 56. punktu).

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka no saistībām, ko Latvija

uzņēmusies līdz ar dalību Eiropas Savienībā, izriet, ka

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības ir konkretizējamas

kopsakarā ar Hartas 16. pantā ietverto darījumdarbības brīvību un

LESD 49. pantā ietverto uzņēmējdarbības brīvību (sk.

Satversmes tiesas 2023. gada 9. februāra sprieduma lietā Nr.

2020-33-01 27.2. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa vērtējumu par apstrīdēto normu

atbilstību LESD 49. pantam sniegs, vērtējot šo normu atbilstību

Satversmes 105. panta pirmajam un trešajam teikumam kopsakarā ar

Satversmes 1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības

principu.

16.2. Darījumdarbības brīvības mērķis ir nodrošināt, ka

ikvienam Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības veikt

uzņēmējdarbību bez diskriminācijas vai nesamērīgiem

ierobežojumiem (sk.: European Union Agency for Fundamental

Rights. Freedom to conduct business: exploring the dimensions of

a fundamental rights, p. 21. Pieejams: fra.europa.eu).

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas pastāvīgo judikatūru par

brīvības veikt uzņēmējdarbību ierobežojumu ir jāuzskata visi

pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu šīs

brīvības izmantošanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2022. gada

7. septembra sprieduma lietā C-391/20 "Cilevičs u. c."

61. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "BALTIC DEVON MINK" kopš 2008. gada Latvijā

tur un audzē lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles - kažokādu

ieguvei. Nīderlandē reģistrētais komersants Van Ansem

Participaties B. V. ir sabiedrības ar ierobežotu atbildību

"BALTIC DEVON MINK" vienīgais dalībnieks un kopš 2010.

gada ar minētās sabiedrības starpniecību Latvijā tur un audzē

lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles - kažokādu ieguvei. SIA

"GAUJA AB" Latvijā kopš 1996. gada tur un audzē

lauksaimniecības dzīvniekus - ūdeles un lapsas - kažokādu

ieguvei.

Tātad kažokzvēru audzēšana un turēšana ietilpst Pieteikumu

iesniedzēju komercdarbībā, kuru tie veic joprojām. Nīderlandē

reģistrētais komersants Van Ansem Participaties B. V. šo

komercdarbību veic ar Latvijā dibināta meitas uzņēmuma

starpniecību. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju ekonomiskās

intereses, kas saistītas ar noteikta veida komercdarbību,

ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā.

Apstrīdētās normas noteic, ka ūdeļu un lapsu audzēšana un

turēšana kažokādu ieguvei Latvijā tiks aizliegta no 2028. gada 1.

janvāra. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka jau šobrīd esot jāveic

noteiktas darbības, lai sagatavotos brīdim, kad aizliegums audzēt

un turēt lapsas un ūdeles kažokādu ieguvei stāsies spēkā.

Tādējādi apstrīdētās normas ietekmē Pieteikumu iesniedzēju

tiesības turpināt noteikta veida komercdarbību. Turklāt attiecībā

uz Nīderlandē reģistrēto komersantu Van Ansem Participaties B.