5. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam un

105. panta pirmajai un trešajai daļai, kā arī LESD 49.

pantam.

Likumprojekts Saeimā esot skatīts ilgāk nekā gadu. Tas esot

apspriests kopumā piecās atbildīgās komisijas sēdēs, kurās

piedalījušās un uzklausītas ieinteresētās personas un institūciju

pārstāvji, kas vēlējās paust savu viedokli. Tāpat esot notikušas

diskusijas gan par pārejas perioda ilgumu, gan par kompensāciju

izmaksām un ārvalstu praksi attiecībā uz kažokzvēru audzēšanas un

turēšanas aizliegumu. Esot apspriestas arī tiesiskā regulējuma

alternatīvas, piemēram, iespēja ieviest videonovērošanu.

Ar apstrīdētajām normām noteiktajam ierobežojumam esot

leģitīmi mērķi - sabiedrības tikumības un labklājības aizsardzība

un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Viens no svarīgākajiem

apstrīdēto normu mērķiem esot valsts ilgtspējīga attīstība,

respektīvi, sabiedrības labklājības, dzīvnieku un apkārtējās

vides aizsardzības, kā arī ekonomikas integrēta un līdzsvarota

attīstība ilgtermiņā. Ilgtspējīga attīstība esot nesaraujami

saistīta ar sabiedrības labklājību, kā arī līdzsvarotu un

atbildīgu apkārtējās vides uzlabošanu, kas ietverot arī cilvēku

dzīvei piemērotu apstākļu un sabiedrības labklājības

nodrošināšanu. Sabiedrības labklājība neesot iedomājama bez

ilgtspējīgas attīstības politikas un tai atbilstošiem likumdevēja

pieņemtiem lēmumiem.

Ar apstrīdētajām normām noteiktā ierobežojuma mērķi nevarot

aplūkot atrauti no Eiropā un visā pasaulē arvien skaidrāk

izteiktās tendences attiecībā uz kažokzvēru audzēšanu un

turēšanu. Šobrīd Eiropas Komisijā esot iesniegta Eiropas pilsoņu

iniciatīva "Eiropa bez kažokādām" un saņemti 1 502 319

apstiprināti paziņojumi par atbalstu tai. Kažokzvēru audzēšana

esot aizliegta 19 Eiropas valstīs, tostarp 14 Eiropas Savienības

dalībvalstīs. Citās valstīs stingro labturības likumu vai

konkrētu sugu dzīvnieku audzēšanas un turēšanas aizlieguma dēļ

esot slēgtas visas kažokzvēru fermas.

Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajās normās

ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu humānu

attieksmi pret dzīvniekiem, kā arī ilgtspējīgu un demokrātisku

valsts attīstību. Turklāt Dzīvnieku aizsardzības likuma preambulā

esot norādīts, ka cilvēces ētiskais pienākums ir nodrošināt visu

sugu dzīvnieku labturību un aizsardzību, jo katrs īpatnis pats

par sevi ir vērtība. Cilvēkam esot morāls pienākums cienīt

jebkuru radību, izturēties pret dzīvniekiem ar iejūtīgu sapratni

un tos aizsargāt. Nevienam neesot atļauts bez pamatota iemesla

nogalināt dzīvnieku, nodarīt tam sāpes, radīt ciešanas vai citādi

kaitēt.

Nepastāvot citi, mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tikpat

iedarbīgi un efektīvi. Nebūtu pamatoti par alternatīviem

pasākumiem uzskatīt jaunu labturības prasību ieviešanu vai spēkā

esošo prasību uzlabošanu. Ar labturības prasību izmaiņām nevarot

nedz mazināt iesprostojumā turēto savvaļas dzīvnieku ciešanas,

nedz arī novērst to nonāvēšanu, līdz ar to nevarot tikt

nodrošināta arī sabiedrības tikumības aizsardzība. Turklāt

dzīvnieku ciešanas esot neizbēgams kažokzvēru audzēšanas un

turēšanas aspekts, bez kā šis uzņēmējdarbības veids nebūtu

rentabls. Šo atziņu apstiprinot tas, ka labturības prasību

paaugstināšanas dēļ, piemēram, Vācijā attiecīgā uzņēmējdarbība

jau ir izbeigta.

Komersantiem neesot pamatotu tiesību paļauties uz to, ka

jebkādas komercdarbības regulējums laika gaitā, mainoties

faktiskajai situācijai, nevarētu tikt grozīts. Lai arī 2015. gadā

Saeima pieņēma lēmumu, kas konceptuāli atšķiras no tā, ko nosaka

apstrīdētās normas, Pieteikumu iesniedzēji, pēc Tieslietu

ministrijas ieskata, tomēr neesot varējuši paļauties uz to, ka

gadu gaitā situācija paliks nemainīga un likumdevējs nekad

nepieņems citādu lēmumu. Kaut arī normatīvais regulējums tika

grozīts tikai Covid-19 pandēmijas laikā un attiecīgo grozījumu

mērķis bija cits, vajagot ņemt vērā kopējās tendences attiecībā

uz kažokzvēru audzēšanu un turēšanu gan Latvijā, gan visā Eiropā.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju paļaušanās uz savas darbības

nozares nemainīgumu neesot pamatota.

Tieslietu ministrija apliecina, ka likumdevējs ir vērtējis,

cik ilgs pārejas periods būtu nepieciešams, lai pēc iespējas

mazinātu apstrīdēto normu negatīvo ietekmi uz Pieteikumu

iesniedzējiem, un secinājis: lai varētu atzīt, ka ir nodrošināta

tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilstoša un

saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu, pietiekams ir

piecu gadu pārejas periods.

Apstrīdētajās normās ietvertais aizliegums liekot šķēršļus

tiem citu dalībvalstu uzņēmējiem, kuri veic ar kažokzvēru

audzēšanu un turēšanu saistītu uzņēmējdarbību Latvijā. Šis

aizliegums varot ierobežot attiecīgo personu uzņēmējdarbības

brīvību un varot tikt atzīts par ierobežojumu LESD 49. panta

izpratnē.

Tomēr uzņēmējdarbības brīvība neesot absolūta un varot tikt

ierobežota LESD 52. pantā noteikto leģitīmo mērķu dēļ, kā arī

tādu iemeslu dēļ, kuri gan tiešā veidā LESD nav norādīti, bet ir

atzīti par pamatotiem Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā,

proti, tā saucamo vispārējo interešu apsvērumu dēļ. Konkrētajā

gadījumā ierobežojums kalpojot vairākiem leģitīmiem mērķiem, kas

būtu pamatoti atzīstami par vispārējo interešu apsvērumiem, un

tie esot šādi: sabiedrības tikumības aizsardzība, nodrošinot

ētisku un cieņpilnu attieksmi pret dzīvniekiem un novēršot

cietsirdīgu apiešanos ar kažokzvēriem, kā arī sabiedrības

veselības, vides un dzīvnieku aizsardzība.

Kažokzvēru audzēšanas un turēšanas jomā dalībvalstu iestādēm

esot piešķirta plaša rīcības brīvība, lai tās noteiktu stingrākas

prasības, kas vajadzīgas sabiedrības tikumības, veselības un

vides aizsardzībai, un tostarp pat aizliegtu kažokzvēru audzēšanu

un turēšanu, ciktāl šāds ierobežojums ir piemērots un samērīgs.

Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, attiecīgais ierobežojums ir

samērīgs.