21. pants

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

7var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

8tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

9juridiska spēka tiesību normai.

10Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

11apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas

12pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz

13attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25.

15punktu). Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija,

16kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

17neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

18arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

19(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

20Nr. 2020-14-01 14. punktu).

21Pieteikuma iesniedzēja nav lūgusi apstrīdēto normu atzīt par

22spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tomēr apstrīdētās normas

23atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma spēkā

24stāšanās dienas vai kāda brīža nākotnē nenovērstu prasītāja

25civillietā Nr. C12173819 pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētās

26normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma

27rašanās brīža attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā ir

28vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Līdz ar to

29apstrīdētā norma attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā

30atzīstama par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz

31apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās

32attiecības. Tiesai, izskatot civillietu Nr. C12173819, apstrīdētā

33norma uz konkrēto personu jāattiecina individuāli, izvērtējot

34riskus, ko rada tieši šīs personas nodarbinātība, kas citstarp

35ietver saskarsmi ar bērniem, un šai nolūkā tieši jāpiemēro

36Satversme un šajā spriedumā ietvertās atziņas.

37Izskatāmajā lietā konstatēts, ka pastāv vairāki vienlīdz

38efektīvi alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā ietvertā

39pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tieši

40likumdevējam ir jāizvēlas viens no šiem līdzekļiem, kas personas

41pamattiesības ierobežotu vismazāk. Savukārt apstrīdētās normas

42atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma

43publicēšanas dienas varētu pakļaut riskam bērnu drošību, jo tādā

44gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums pilnībā zaudētu

45spēku. Tāpēc bērnu tiesību aizsardzības nolūkā ir nepieciešams un

46pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma vēl noteiktu

47laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam noteikt rūpīgi

48izsvērtu, ar šā sprieduma atziņām saskanīgu un Satversmei

49atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu samērību starp

50personas tiesību ierobežojumu un bērna aizsardzību no

51vardarbības.

52Nolēmumu

53daļa

54Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

55Satversmes tiesa

56nosprieda: