21. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

juridiska spēka tiesību normai.

Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas

pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz

attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25.

punktu). Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija,

kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2020-14-01 14. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja nav lūgusi apstrīdēto normu atzīt par

spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tomēr apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma spēkā

stāšanās dienas vai kāda brīža nākotnē nenovērstu prasītāja

civillietā Nr. C12173819 pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā ir

vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Līdz ar to

apstrīdētā norma attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā

atzīstama par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz

apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās

attiecības. Tiesai, izskatot civillietu Nr. C12173819, apstrīdētā

norma uz konkrēto personu jāattiecina individuāli, izvērtējot

riskus, ko rada tieši šīs personas nodarbinātība, kas citstarp

ietver saskarsmi ar bērniem, un šai nolūkā tieši jāpiemēro

Satversme un šajā spriedumā ietvertās atziņas.

Izskatāmajā lietā konstatēts, ka pastāv vairāki vienlīdz

efektīvi alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tieši

likumdevējam ir jāizvēlas viens no šiem līdzekļiem, kas personas

pamattiesības ierobežotu vismazāk. Savukārt apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma

publicēšanas dienas varētu pakļaut riskam bērnu drošību, jo tādā

gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums pilnībā zaudētu

spēku. Tāpēc bērnu tiesību aizsardzības nolūkā ir nepieciešams un

pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma vēl noteiktu

laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam noteikt rūpīgi

izsvērtu, ar šā sprieduma atziņām saskanīgu un Satversmei

atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu samērību starp

personas tiesību ierobežojumu un bērna aizsardzību no

vardarbības.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: