Par Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta piektās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - norāda, ka apstrīdētā

3norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 106.

4panta pirmajam teikumam.

5Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 91.

6panta pirmajam teikumam Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas

7norādītās personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos

8apstākļos. Apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums neattiecoties

9uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet

10tikai uz tādām personām, kuras sodītas par vardarbīgiem

11noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpat izskatāmā lieta neattiecoties uz

12bērna adoptētājiem pielīdzināmām personām un neesot saistīta ar

13nepieciešamību nodrošināt to, ka bērni uzaug ģimeniskā vidē.

14Apstrīdētā norma esot daļa no kopējās sistēmas, kas paredzēta

15ikviena bērna aizsardzībai no vardarbības. Dažādos normatīvajos

16aktos, kas kalpo bērna tiesību un likumisko interešu

17aizsardzībai, esot noteikti vienveidīgi ierobežojoši kritēriji,

18lai pasargātu ikvienu bērnu no ilgstošas saskarsmes ar tādām

19personām, kuru rīcība bijusi vērsta uz citas personas

20apdraudējumu, pielietojot vardarbību vai ar to piedraudot. Šī

21norma esot pieņemta ar mērķi pasargāt bērnus no katra, pat

22vismazākā, vardarbības riska.

23Attiecībā uz apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 106.

24panta pirmajam teikumam Saeima norāda, ka likumdevējam ir rīcības

25brīvība izvirzīt spēju un kvalifikācijas prasības attiecībā uz

26konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams

27sabiedrības interesēs. Personām, kuras strādā ar bērniem, esot

28izvirzāmas noteiktas prasības attiecībā uz to personiskajām

29īpašībām un rīcību, kas var ietekmēt bērnus. Šādu prasību

30izvirzīšana esot nepieciešama ne tikai tādēļ, lai aizsargātu

31bērnu tiesības un intereses, bet arī tādēļ, lai nodrošinātu to,

32ka bērni, vecāki un sabiedrība kopumā uzticas bērnu tiesību

33aizsardzības sistēmai.

34Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā

35pieņemtu likumu, un par to lietā neesot strīda. Apstrīdētā norma

36esot pieņemta ar mērķi aizsargāt citu cilvēku - bērnu - tiesības.

37Šīs normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Apvienoto Nāciju

38Organizācijas (turpmāk - ANO) 1989. gada 20. novembra Bērna

39tiesību konvencijā (turpmāk - Bērna tiesību konvencija) noteikto

40pienākumu veikt likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena

41bērna aizsardzību pret vardarbību.

42Apstrīdētā norma nodrošinot to, ka personas, kuras sodītas par

43vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, - neatkarīgi no sodāmības

44dzēšanas vai noņemšanas - nedrīkst strādāt iestādēs, kurās

45uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni. Tādējādi ar

46apstrīdēto normu tiekot aizsargātas bērnu vislabākās intereses un

47tiesības. Tas arī esot vienīgais līdzeklis, kas garantējot pret

48bērniem vērstas vardarbības riska pilnīgu novēršanu.

49Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

50uzskatāms par absolūtu, jo neattiecoties uz ikvienu personu, kura

51sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz tādām personām,

52kuras sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.

53Īpašas profesionālas prasības attiecībā uz izglītību,

54zināšanām un profesionālo sagatavotību esot izvirzāmas

55pedagogiem, kas strādā iestādēs, kurās uzturas bērni, un

56pasākumos, kuros piedalās bērni. Šādas prasības neesot

57attiecināmas uz citām personām, kurām apstrīdētā norma ierobežo

58tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos. Ievērojot to, ka citas

59personas vairumā gadījumu nav ieguvušas pedagoģisko izglītību,

60attiecībā uz tām vēl jo vairāk esot nepieciešams nodrošināt bērna

61vislabāko interešu ievērošanas kontroli.

62Apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai ierobežojumi būtu

63spēkā attiecībā uz personām, kurām ir tieša un regulāra saskarsme

64ar bērniem. Vēršanās pret darbinieku, kuram nav šādas saskarsmes

65ar bērniem, varot būt pretrunā ar personas pamattiesībām.

66Likumdevējs esot līdzsvarojis dažādu personu tiesības un

67sabiedrības intereses un izšķīries par to, kurai no šīm interesēm

68piešķirama augstāka prioritāte.

1Pieaicinātā persona - atbildētāja civillietā Nr.

2C12173819 - apstiprina, ka darba tiesiskās attiecības ar

3prasītāju civillietā izbeigtas, pamatojoties uz apstrīdēto

4normu.

5Atbildētāja civillietā esot no Iekšlietu ministrijas saņēmusi

6informāciju par to, ka prasītājs civillietā ir sodīts par

7noziedzīgu nodarījumu, kas varētu tikt atzīts par tādu, kas

8saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu. Tāpēc atbildētāja

9civillietā vērsusies Valsts bērnu tiesību aizsardzības

10inspekcijā, lūdzot sniegt atzinumu par to, vai attiecīgajai

11personai ir tiesības strādāt sporta bāzē par ēkas uzraugu.

12Inspekcija, sniedzot atbildi, esot aicinājusi izvērtēt, vai šī

13persona ēkas uzrauga darba pienākumus veic, klātesot bērniem.

14Prasītājs civillietā darba pienākumus veicis tādā sporta bāzē,

15kas cauru gadu uzņem sportistus no vairākām valstīm un rīko

16treniņus, kuros piedalās bērni. Vasarās pašvaldība šajā sporta

17bāzē rīkojot jauniešu sporta nometnes. Prasītāja civillietā darba

18pienākumos esot ietilpusi komunikācija ar sporta bāzes

19audzēkņiem, kā arī atrašanās objekta iekšpusē un regulāra telpu

20apsekošana dežūras laikā. Tāpēc apstrīdētā norma liegusi

21nodarbināt šo personu attiecīgajā amatā.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem argumentiem un

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

4pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

5Papildus Tieslietu ministrija vērš uzmanību uz to, ka

6apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums attiecināms tikai uz

7tādiem huligānisma gadījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās

8piedraudējumu. Minētais ierobežojums attiecoties tikai uz

9atsevišķu noziedzīgu nodarījumu grupu un neattiecoties uz

10personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

11kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

12Tādējādi likumdevējs esot veicis novērtējumu un, cik vien tas

13iespējams, sašaurinājis gan to personu, gan to noziedzīgo

14nodarījumu loku, uz kuriem ierobežojums ir attiecināms.

15Izglītības likuma 50. panta pirmās daļas 1. punktā noteiktais

16aizliegums esot attiecināms tikai uz pedagogiem. Savukārt

17apstrīdētajā normā paredzētais aizliegums esot attiecināms uz

18jebkuru tādas izglītības iestādes darbinieku, kurā uzturas bērni,

19tātad arī uz pedagogu. Tādējādi uz pedagogu, kas strādā

20izglītības iestādē, kurā uzturas bērni, esot attiecināms gan

21apstrīdētajā normā, gan arī Izglītības likumā noteiktais

22aizliegums. Ar Izglītības likumā paredzēto individuālo

23izvērtējumu nevarot atcelt apstrīdētajā normā ietverto

24aizliegumu.

25Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, individuālas izvērtēšanas

26kārtības noteikšana attiecībā uz personām, kas izdarījušas

27vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai - sistēmiski līdzīgi -

28dzimumnoziegumu, ir nepieņemama, jo nonāktu pretrunā ar Latvijai

29saistošām starptautiskajām tiesībām bērnu tiesību aizsardzības

30jomā. Latvija esot uzņēmusies starptautiskas saistības noteikt

31ierobežojumus attiecībā uz tādas personas tiesībām izvēlēties

32profesiju, kura ir bijusi sodīta par bērnu seksuālu izmantošanu

33vai seksuālu vardarbību. Tādēļ vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi

34tāpat kā dzimumnoziegumi nebūtu pakļaujami individuālam

35izvērtējumam. Šāds izvērtējums negarantētu to, ka bērnus

36noteiktos apstākļos nevarētu pakļaut vardarbībai persona, kas

37sodīta par vardarbību vai tās piedraudējumu.

38Bērna drošības intereses varot tikt pakļautas riskam, ja

39saskarsmē ar bērniem nodarbinātības dēļ nonāk persona, kura agrāk

40sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, pat ja attiecīgā

41persona ir izturējusi individuālu izvērtējumu. Individuāli

42vērtējot to, vai persona var strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar

43bērniem, neesot pārbaudāmi fakti, kas saistīti ar vardarbību, jo

44par tiem vērtējumu jau devusi tiesa, piemērojot personai

45kriminālsodu. Persona varot pietiekami labi sagatavoties

46izvērtēšanai un atstāt par sevi labu iespaidu. Tas, ka persona

47agrāk ir bijusi vardarbīga, liecinot par to, ka noteiktos

48apstākļos tā var nesavaldīt savu rīcību, jo īpaši saskarsmē ar

49bērniem, kur nepieciešama iecietība un psiholoģiskā noturība.

50Tāpēc attiecībā uz personām, kuras sodītas par vardarbīgiem

51noziedzīgiem nodarījumiem, individuāls izvērtējums nevarot kalpot

52par alternatīvu līdzekli, ar kuru varētu apstrīdētajā normā

53ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi sasniegt

54līdzvērtīgā kvalitātē. Šajā gadījumā ikviena bērna drošības

55intereses prevalējot pār indivīda tiesībām brīvi izvēlēties

56nodarbošanos.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam un 106. panta pirmajam teikumam. Pastāvot

4iespēja veidot Izglītības likuma 50. pantā ietvertajam

5regulējumam līdzīgu regulējumu, kas personas tiesības izvēlēties

6nodarbošanos un darbavietu ierobežotu mazāk, bet vienlaikus spētu

7garantēt ikviena bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Ministrija

8esot plānojusi minēto risinājumu ietverošus grozījumus likumā

9pieteikt izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada

10pirmajā ceturksnī.

1Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes

2ministrija - uzskata, ka aizsargāt ikviena bērna intereses un

3sasniegt apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi

4tādā pašā kvalitātē ir iespējams ar personas tiesības mazāk

5ierobežojošiem līdzekļiem.

6Apstrīdētā norma, paredzot aizliegumu par vardarbīgu

7noziedzīgu nodarījumu sodītai personai strādāt institūcijās,

8kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni,

9nepieļaujot izņēmumus, un šāds aizliegums esot noteikts uz mūžu -

10tas esot spēkā neierobežotu laiku arī pēc sodāmības noņemšanas

11vai dzēšanas. Līdz ar to apstrīdētajā normā esot noteikts

12absolūts aizliegums.

13Izglītības likumā noteiktie ierobežojumi šobrīd attiecoties

14tikai un vienīgi uz pedagoga profesiju, bet ierobežojumi

15attiecībā uz pārējām profesijām esot noteikti Bērnu tiesību

16aizsardzības likuma 72. panta piektajā daļā. Pedagoga profesija

17esot reglamentēta profesija, tāpēc valsts varot noteikt

18paaugstinātas prasības tiem, kuri vēlas strādāt par pedagogu.

19Savukārt tehniskā personāla profesijas neesot reglamentētas.

20Nenoliedzot šo profesiju nepieciešamību bērnu labsajūtas,

21labvēlīgas vides un drošības veicināšanai, ministrija norāda, ka

22tās tomēr nav tik sabiedriski nozīmīgas kā reglamentētās

23profesijas. Tāpēc neesot samērīgi tas, ka valsts nosaka

24paaugstinātas prasības personām, kuras strādā citās profesijās,

25nevis par pedagogu. Samērīgi būtu uzdot kompetentai institūcijai,

26piemēram, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, veikt

27katra konkrētā gadījuma izvērtēšanu.

28Atzīstot bērna tiesību un interešu prioritāti, kā arī

29nepieciešamību aizsargāt ikvienu bērnu no personām, kas var

30apdraudēt bērna drošību, veselību vai dzīvību, apstrīdētajā normā

31noteiktais ierobežojums tomēr neesot atzīstams par samērīgu arī

32tāpēc, ka persona, kura, piemēram, vēl būdama nepilngadīga, ir

33veikusi kriminālsodāmu vardarbību, pēc izvērtēšanas ir tiesīga

34strādāt par pedagogu izglītības iestādē, bet nav tiesīga šajā

35pašā iestādē strādāt par apkopēju, dežurantu, remontstrādnieku

36vai veikt citus tehniskos pienākumus.

37Papildus ministrija informē: kopš tika grozīts Izglītības

38likums, atļauja strādāt par pedagogu bez ierobežojumiem, tostarp

39attiecībā uz darbu ar bērniem, ir izsniegta 17 pedagogiem, kuri

40bija sodīti par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp

41sešām personām, kas noziedzīgo nodarījumu izdarījušas, būdamas

42nepilngadīgas. Tikai divos gadījumos atļauja strādāt par pedagogu

43piešķirta ar ierobežojumiem. Līdz šim neesot saņemtas sūdzības,

44ka šīs personas, strādājot par pedagogu, būtu nodarījušas

45kaitējumu bērna veselībai vai dzīvībai.

46Ņemot vērā, ka jau tiek veikta individuāla izvērtēšana un

47lemts par to, vai tiesības strādāt par pedagogu ir personām,

48kuras izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar

49vardarbību vai tās piedraudējumu, ministrija secina, ka

50noziedzīgā nodarījuma vardarbīgais raksturs, it īpaši tādos

51gadījumos, kad noziedzīgais nodarījums izdarīts nepilngadīgā

52vecumā un persona citus noziedzīgus nodarījumus nav izdarījusi,

53bet ir ieguvusi izglītību un pilnveidojusi savu profesionālo

54kompetenci, nav samērīgs iemesls ierobežojumam strādāt darbu,

55kurā ir saskarsme ar bērniem.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

2ka apstrīdētā norma, ciktāl tā pēc sodāmības dzēšanas vai

3noņemšanas neparedz individuālu izvērtējumu personai, kura bijusi

4sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

5tās piedraudējumu, neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

6teikumam un 106. panta pirmajam teikumam.

7Apstrīdētās normas mērķis esot bērna aizsardzība no visu veidu

8vardarbības. Valstij esot pienākums preventīvi aizsargāt ikvienu

9bērnu no vardarbības un nepieļaut personas saskarsmi ar bērnu, ja

10pastāv risks, ka šī persona varētu pret bērnu izturēties

11vardarbīgi. Tomēr preventīvajiem pasākumiem vajagot būt

12nepieciešamiem un mērķtiecīgiem, līdz ar to fakts, ka persona ir

13sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, pats par sevi

14nevarot būt absolūta konkrētas nodarbinātības aizlieguma

15pamats.

16Apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma leģitīmo mērķi

17līdzvērtīgā kvalitātē varot sasniegt ar individuālu izvērtējumu

18pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, līdzīgi kā šobrīd tiek

19vērtēti potenciālie pedagogi un adoptētāji. Turklāt apstrīdētā

20norma negarantējot vardarbības riska pilnīgu izslēgšanu - arī par

21vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem iepriekš nesodītas

22personas dažkārt, veicot darba pienākumus, mēdzot pret bērniem

23izturēties vardarbīgi.

24Lai aizsargātu ikviena bērna tiesības un intereses un

25nodrošinātu bērnu, vecāku un visas sabiedrības uzticēšanos bērnu

26tiesību aizsardzības sistēmai, personām, kuras strādā ar bērniem,

27būtu izvirzāmas zināmas prasības attiecībā uz personiskajām

28īpašībām un rīcību, kas var ietekmēt bērnus. Taču minētās

29prasības būtu attiecināmas uz ikvienu personu, kuras darbs ir

30saistīts ar bērniem, tostarp uz pedagogiem.

31Tiesiskās vienlīdzības principa aspektā tiesībsargs norāda, ka

32izskatāmajā lietā salīdzināmās personu grupas ir par vardarbīgiem

33noziedzīgiem nodarījumiem sodīti pedagogi un citi darbinieki, kas

34strādā iestādēs, kurās uzturas bērni. Šīs personu grupas

35vienojošās pazīmes esot fakts, ka ir izdarīts vardarbīgs

36noziedzīgs nodarījums, un nodarbinātība, kas saistīta ar bērniem.

37Šobrīd uz pedagogiem attiecinātais tiesiskais regulējums visos

38gadījumos, arī tad, ja pedagogs ir sodīts par vardarbīgu

39noziedzīgu nodarījumu, paredzot individuālu izvērtējumu par

40personas piemērotību darbam izglītības iestādē. Taču apstrīdētā

41norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret tādām personām, kuras nav

42pedagogi, bet kuru darbs ir saistīts ar bērniem. Šai personu

43grupai esot noteikts absolūts aizliegums strādāt tādu darbu, kas

44saistīts ar bērniem.

45Tiesībsargs uzskata, ka šādai atšķirīgai, mazāk labvēlīgai

46attieksmei pret darbiniekiem, kuri nav pedagogi, nav objektīva un

47saprātīga pamata. Pasaules praksē pedagogiem tiekot izvirzīti

48vairāki uzdevumi - mācīt, audzināt, dot padomu, radoši strādāt.

49Audzināt - tas nozīmējot veidot tādu mijiedarbības sistēmu, kura

50savukārt nosaka indivīda attieksmi pret citiem cilvēkiem, darbu

51un pašam pret sevi. Pedagoģija esot zinātne par audzināšanu un

52jaunās paaudzes sagatavošanu dzīvei, priekšgājēju uzkrāto

53zināšanu, pieredzes, uzvedības normu, tikumisko un ētisko ideālu

54apguvi. Ja jau, apzinoties pedagoga nozīmi sabiedrības un it

55īpaši bērnu izglītošanā un audzināšanā, tiek pieļauta individuāla

56personas izvērtēšana, tad neesot objektīva pamata šo izvērtēšanu

57neattiecināt uz citiem darbiniekiem, kas strādā ar bērniem.

58Papildus tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka normatīvajā

59regulējumā, kas paredz virkni ierobežojumu attiecībā uz personas

60tiesībām izvēlēties sev vēlamu nodarbošanos, nav saskatāms

61likumdevēja veiktā analīzē balstīts izvērtējums, kas pamatotu

62konkrēto aizliegumu, jo īpaši absolūtā aizlieguma, nepieciešamību

63un samērīgumu iepretim izdarītajam noziedzīgajam nodarījumam un

64tā sekām. Turklāt šāds pamatojums neizrietot arī no likumprojektu

65izstrādes dokumentiem.

66Tiesībsargs iesniedzis Satversmes tiesai informāciju par

67vairāku citu Eiropas valstu praksi attiecībā uz to, kādā veidā

68tiek vērtēta par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas

69personas piemērotība darbam ar bērniem. Lielākoties valstis

70piemērojot individuālu izvērtējumu, taču izņēmums esot noziegumi,

71kuri pastrādāti pret bērniem, it sevišķi dzimumnoziegumi. Gandrīz

72visās valstīs sakarā ar dzimumnozieguma izdarīšanu personai

73iestājoties beztermiņa aizliegums strādāt ar bērniem. Attiecībā

74uz citiem vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem valstu

75regulējums neesot tik strikts un lielākoties esot balstīts uz

76personas individuālu izvērtējumu vai arī laiku, kas pagājis kopš

77noziedzīgā nodarījuma pastrādāšanas.

1Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību

2aizsardzības inspekcija - norāda, ka apstrīdētajā normā

3noteiktais absolūtais aizliegums nav samērīgs.

4Apstrīdētajā normā minēto noziedzīgo nodarījumu vardarbīgajam

5raksturam nevajadzētu būt par vienīgo pamatu tam, lai turpmāk

6aizliegtu notiesātajai personai strādāt darbu, kas nav pedagoga

7darbs, tomēr ir tieši vai pastarpināti saistīts ar bērniem. Katrs

8gadījums, kad persona ir sodīta par šādu noziedzīgu nodarījumu,

9būtu jāvērtē individuāli. Tostarp būtu jāņem vērā konkrētam

10vecumam, kurā izdarīts noziedzīgs nodarījums, raksturīgās

11psihoemocionālās attīstības īpatnības, kā arī jāizvērtē papildu

12informācija par personu, lai noskaidrotu, vai tā var radīt bērna

13drošības apdraudējuma risku. Piemēram, būtu jāizvērtē personas

14attieksme pret izdarīto noziedzīgo nodarījumu, ziņas, kas

15raksturo sodītās personas profesionālo pieredzi, un informācija

16par to, vai persona ir izdarījusi citus vardarbīgus noziedzīgus

17nodarījumus.

18Pašreizējais normatīvo aktu regulējums neparedzot inspekcijai

19tiesības veikt preventīvu izvērtējumu un pieņemt lēmumu par

20sodītas personas atbilstību darbam, kurā ir saskarsme ar bērniem.

21Inspekcija saskata riskus tādā gadījumā, ja personas izvērtējumu

22veiktu iestādes vadītājs, jo vienpersonisks izvērtējums varētu

23nebūt pietiekami pamatots. Lai pēc iespējas samazinātu bērna

24drošības apdraudējuma riskus, lēmums par atļaujas piešķiršanu vai

25atteikumu piešķirt atļauju būtu jāpieņem valsts iestādes vai

26pašvaldības izveidotai komisijai, kuras sastāvā varētu iekļaut

27citu institūciju pārstāvjus.

28Inspekcija papildus norāda, ka pilnīgi novērst vardarbības

29risku nekad nav iespējams. Lai nodrošinātu saprātīgu līdzsvaru

30starp sabiedrības interesēm un personas tiesībām brīvi izvēlēties

31nodarbošanos, būtu vispusīgi jāizvērtē informācija par personu un

32jāpieņem argumentēts lēmums par tās atbilstību konkrētajam

33amatam. Savukārt tādā gadījumā, ja pēc personai labvēlīga lēmuma

34pieņemšanas no darba devēja tiek saņemtas ziņas par iespējamu

35kaitējumu bērna interesēm, būtu nepieciešams atkārtoti izvērtēt

36konkrētās personas piemērotību darbam ar bērniem.

37Secinājumu

38daļa

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata apstrīdēto normu par

2neatbilstošu Satversmei tiktāl, ciktāl šī norma neatkarīgi no

3individuālā gadījuma apstākļiem liedz personai strādāt iestādēs,

4kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, ja

5persona ir sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar

6vardarbību vai tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības

7dzēšanas vai noņemšanas. Tomēr apstrīdētā norma liedz arī veikt

8brīvprātīgo darbu un saskaņā ar noslēgto vienošanos sniegt

9pakalpojumus (izņemot vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

10kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot).

11Satversmes tiesa ir atzinusi: izskatot lietu, kas ierosināta

12pēc tiesas pieteikuma, tai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma

13prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams

14konkrētās civillietas izspriešanai. Vienlaikus Satversmes tiesai

15jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas

16ir vienādi vai salīdzināmi ar tiesā izskatāmās lietas apstākļiem

17(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7. jūlija

18sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 19. punktu). Turklāt

19Satversmes tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un objektīva

20izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību

21sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk

22tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums (sk.

23Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

242017-07-01 12.2. punktu).

25Līdz ar to izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams precizēt,

26kādā apjomā izvērtējama apstrīdētās normas satversmība.

2710.1. Iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā

28piedalās bērni, uz darba līguma pamata strādājošo darbinieku

29tiesiskās attiecības ar darba devēju pamatā nosaka Darba likums.

30Darbinieks atbilstoši Darba likumam uz darba līguma pamata par

31nolīgto darba samaksu veic noteiktu darbu darba devēja vadībā

32(sk. Darba likuma 3. pantu). Savukārt brīvprātīgā darba

33tiesiskās attiecības nosaka Brīvprātīgā darba likums.

34Brīvprātīgais darbs ir organizēts un uz labas gribas pamata

35veikts fiziskās personas fizisks vai intelektuāls bezatlīdzības

36darbs sabiedrības labā, un tam nav peļņas gūšanas nolūka (sk.

37Brīvprātīgā darba likuma 2. pantu). Savukārt pakalpojumu

38sniegšana tiek organizēta atbilstoši ar komersantu noslēgtam

39konkrētam pakalpojumu sniegšanas līgumam. Līguma par pakalpojumu

40sniegšanu noteikumus pamatā paredz Civillikums un Komerclikums.

41Pakalpojumu sniegšanas līgumā var būt paredzēts, ka kāda persona

42par nolīgtu samaksu pilda noteiktus pienākumus iestādēs, kurās

43uzturas bērni, vai pasākumos, kuros piedalās bērni.

44Aizliegums personai, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu,

45kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, veikt

46brīvprātīgo darbu un sniegt pakalpojumus iestādēs, kurās uzturas

47bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, tāpat kā aizliegums

48šādai personai strādāt minētajās iestādēs un pasākumos, pēc

49būtības attiecas uz ikvienu personu, kas, īstenojot tiesības uz

50nodarbinātību, var nonākt tiešā un ilgstošā vai regulārā

51saskarsmē ar bērniem. Tātad apstrīdētā norma paredz ierobežojumu

52attiecībā uz visiem šādiem nodarbinātības veidiem.

5310.2. Precizējot lietas izskatīšanas robežas,

54Satversmes tiesai jāvērtē tas, vai tiek ievēroti Satversmes

55tiesas procesa principi. Satversmes tiesas process ir balstīts

56citstarp uz objektīvās izmeklēšanas principu. Izskatot lietu,

57Satversmes tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku - pieteikuma

58iesniedzēja un institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

59iesniegtos argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un

60pierādījumus meklē arī pati. Satversmes tiesas procesa jēga un

61būtība ir cieši saistīta ar tiesas aktīvo lomu lietas

62izspriešanai juridiski nozīmīgo apstākļu noskaidrošanā un

63pierādījumu vākšanā (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 17.

64decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 13.1. punktu).

65Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - tika

66aicināta izteikties par visas apstrīdētās normas atbilstību

67Satversmei. Arī lietā pieaicinātās personas par apstrīdētās

68normas atbilstību Satversmei izteikušās pietiekami vispusīgi.

69Turklāt lietas sagatavošanas laikā ir iegūti materiāli par visas

70apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas procesu Saeimā. Līdz

71ar to lietā esošie materiāli ir pietiekami, lai izvērtētu

72apstrīdētās normas satversmību gan attiecībā uz aizliegumu

73strādāt, gan attiecībā uz aizliegumu veikt brīvprātīgo darbu un

74sniegt pakalpojumus iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos,

75kuros piedalās bērni.

76Tādējādi Satversmes tiesa izskatāmajā lietā izvērtēs

77apstrīdētās normas atbilstību Satversmei neatkarīgi no

78nodarbinātības veida.

1Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka:

2"Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un

3darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai."

4Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta

5pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan

6tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu. Tiesības

7brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver arī tādu būtisku elementu kā

8tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver

9tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk. Satversmes

10tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103

11secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma

12lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu).

13Ar Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietverto jēdzienu

14"nodarbošanās" saprotams tāda veida darbs, kas prasa

15atbilstošu sagatavotību un kas ir cilvēka eksistences avots, kā

16arī profesija, kas cieši saistīta ar katra indivīda personību

17kopumā. Jēdziens "nodarbošanās" attiecināms uz

18nodarbinātību gan publiskajā, gan privātajā sektorā, turklāt arī

19uz tādām profesijām, kurās darba tiesiskās attiecības netiek

20dibinātas uz Darba likumā regulētā darba līguma pamata (sk.

21Satversmes tiesas 2003. gada 18. decembra sprieduma lietā Nr.

222003-12-01 7. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā

23Nr. 2015-03-01 14.1. punktu).

24Tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos aizsargā personu pret

25visām valsts darbībām, kas ierobežo brīvību izvēlēties

26nodarbošanās veidu un vietu. Tomēr šī norma neliedz valstij

27noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu

28nodarbošanos varētu īstenot. Likumdevējam ir rīcības brīvība

29izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību,

30ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk.

31Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

322017-07-01 13.1. punktu). Valstij ir pienākums arī atturēties

33no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu

34personai īstenot tās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

35(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

36Nr. 2020-29-01 17. punktu).

37Līdz ar to Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā

38ikvienas personas, arī tādas personas, kas vēlas strādāt, veikt

39brīvprātīgo darbu vai būt nodarbināta, pamatojoties uz vienošanos

40par pakalpojumu sniegšanu, iestādē, kurā uzturas bērni, vai

41pasākumā, kurā piedalās bērni, tiesības izvēlēties un saglabāt

42nodarbošanos.

4312.1. Apstrīdētā norma paredz, ka bērnu aprūpes,

44izglītības, veselības aprūpes un citās tādās iestādēs, kurās

45uzturas bērni, bērnu pasākumos un tādos pasākumos, kuros piedalās

46bērni, nedrīkst strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

47ar noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus persona, kura sodīta

48par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās

49piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

50Šī norma paredz arī atsevišķus izņēmumus, proti, tā neattiecas uz

51personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus pakalpojumus,

52kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

5312.2. Ar jēdzienu "bērns" atbilstoši Bērnu

54tiesību aizsardzības likuma 3. panta pirmajai daļai šā likuma

55izpratnē saprotama tāda persona, kas nav sasniegusi 18 gadu

56vecumu, izņemot tās personas, kuras saskaņā ar likumu

57izsludinātas par pilngadīgām vai stājušās laulībā pirms 18 gadu

58vecuma sasniegšanas. Savukārt apstrīdētajā normā lietotais

59jēdziens "iestāde, kurā uzturas bērni" saprotams plaši,

60proti, ar to saprotot ikvienu iestādi, kuru ikdienā apmeklē

61bērni. Par šādām iestādēm uzskatāmas arī, piemēram, interešu

62izglītības iestādes un sporta skolas (sk. lietas materiālu 1.

63sēj. 71. lp.).

64Par apstrīdētajā normā noteiktajiem izņēmuma gadījumiem, uz

65kuriem apstrīdētā norma nav attiecināma, Saeima norāda, ka šajā

66normā ietvertais ierobežojums ir vērsts uz to, lai būtu spēkā

67tikai attiecībā uz tām personām, kurām ir tieša un regulāra

68saskarsme ar bērniem, neatkarīgi no nodarbību vietas.

69Apstrīdētā norma paredz atsevišķus izņēmuma gadījumus, taču

70tie attiecas uz pakalpojumu sniegšanu un vienīgi sašaurina šajā

71normā noteiktā ierobežojuma subjektu loku. Apstrīdētā norma,

72ievērojot šos izņēmuma gadījumus, tomēr skaidri paredz to, ka

73iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

74bērni, ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

75personai ir aizliegts strādāt, veikt brīvprātīgo darbu un saskaņā

76ar noslēgto vienošanos sniegt tādus pakalpojumus, kas nav

77vienreizēji pakalpojumi, īslaicīgi pakalpojumi vai pakalpojumi,

78kas tiek sniegti, bērnam klāt neesot.

7912.3. Apstrīdētā norma paredz ierobežojumu ikvienai

80personai, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un ir

81vai vēlas būt nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai

82pasākumā, kurā piedalās bērni. Tātad apstrīdētajā normā

83ietvertais ierobežojums attiecas uz jebkuru tādu personu, kura

84sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts

85ar vardarbību vai tās piedraudējumu.

86Krimināllikuma sevišķajā daļā ir ietvertas daudzas tiesību

87normas, kurās tieši norādīts uz vardarbību vai tās piedraudējumu

88kā uz noziedzīga nodarījuma pamatsastāva vai kvalificēta sastāva

89pazīmi, vai arī vardarbību var prezumēt pēc attiecīgā panta

90dispozīcijas satura. Minētie noziedzīgie nodarījumi var apdraudēt

91dažādas ar Krimināllikumu aizsargātas intereses, piemēram,

92dzīvību, veselību, mājokļa neaizskaramību, personisko brīvību,

93dzimumneaizskaramību, tikumību, īpašumu, vispārējo drošību un

94sabiedrisko kārtību, pārvaldes kārtību. Tie var atšķirties arī

95pēc klasifikācijas, kuru, ievērojot Krimināllikuma 7. pantu,

96nosaka atbilstoši personas vai sabiedrības interešu apdraudējuma

97raksturam un kaitīgumam. Turklāt vardarbība var izpausties ne

98vien kā fizisku sāpju nodarīšana cietušajam, bet arī kā aktīvas

99darbības bez fizisku sāpju nodarīšanas, ierobežojot cietušā

100kustības vai pārvietošanās spēju, viņu sasienot vai izolējot kādā

101slēgtā telpā, turot, pagrūžot, atgrūžot vai kā citādi pielietojot

102fizisko spēku. Vardarbība var izpausties arī kā personas

103apreibināšana vai novešana bezsamaņas (bezpalīdzības) stāvoklī ar

104narkotisko, psihotropo, stipri iedarbīgu vai citu apreibinošo

105vielu palīdzību (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

106sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.1. punktu).

107Apstrīdētā norma neattiecas uz noziedzīgiem nodarījumiem, kas

108vērsti pret tikumību un dzimumneaizskaramību, jo liegums

109personai, kas izdarījusi šāda veida noziedzīgus nodarījumus, būt

110nodarbinātai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

111piedalās bērni, ir paredzēts citā Bērnu tiesību aizsardzības

112likuma normā, proti, šā likuma 72. panta piektās daļas 2.

113punktā.

114Informāciju par personas sodāmību no Sodu reģistra pieprasa

115iestādes, kurā uzturas bērni, vadītājs (par iestādes vadītāja

116sodāmību informāciju pieprasa viņa darba devējs) vai arī

117pasākuma, kurā piedalās bērni, organizators. Informācija

118pieprasāma brīdī, kad tiek lemts par personas tiesībām pildīt

119pienākumus iestādē vai piedalīties pasākumu organizēšanā. Turklāt

120ziņas par personas sodāmību atkārtoti pārbaudāmas ne retāk kā

121reizi gadā (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta

122ceturto daļu).

123Tādējādi apstrīdētā norma ikvienai personai, kura sodīta par

124noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

125vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

126tikumību vai dzimumneaizskaramību, ierobežo tiesības brīvi

127izvēlēties nodarbošanos.

12812.4. Apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi

129izvēlēties nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

130noņemšanas. Sodāmības dzēšana ir automātiska sodāmības

131izbeigšanās pēc Krimināllikuma 63. panta trešajā daļā paredzētā

132termiņa beigām. Savukārt sodāmības noņemšana nozīmē ar sodāmību

133saistīto krimināltiesisko seku izbeigšanos pirms tā brīža, kad

134sodāmība būtu automātiski dzēsta. Atbilstoši Krimināllikuma 63.

135panta devītajai daļai sodāmības dzēšana un noņemšana anulē visas

136izdarītā noziedzīgā nodarījuma krimināltiesiskās sekas, izņemot

137tās, kuras likumā paredzētas, ja pirms sodāmības dzēšanas vai

138noņemšanas izdarīts jauns noziedzīgs nodarījums.

139Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iepriekšējā sodāmība pēc tās

140dzēšanas vai noņemšanas vairs nav ņemama vērā citā

141kriminālprocesā. Tomēr citās, ar krimināltiesību jomu nesaistītās

142tiesiskajās attiecībās sodāmības noņemšana vai dzēšana ne vienmēr

143nozīmē to, ka būtu izbeigušās arī ar sodāmību saistītās personai

144nelabvēlīgās tiesiskās sekas. Ja speciālajā likumā ir noteikts,

145ka ierobežojums pastāv neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

146noņemšanas, tad tas turpina pastāvēt arī pēc tam, kad sodāmība

147tiek dzēsta vai noņemta Krimināllikuma 63. pantā paredzētajā

148kārtībā. Sodāmības jēdziens plašākā nozīmē aptver arī citas

149juridiskas sekas, kas citstarp var izpausties kā tiesību brīvi

150izvēlēties nodarbošanos ierobežojums un pastāvēt arī pēc

151sodāmības noņemšanas vai dzēšanas (sk. Satversmes tiesas 2017.

152gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.3.1.

153punktu).

154Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo tiesības brīvi izvēlēties

155nodarbošanos neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas un

156šis ierobežojums ir spēkā uz nenoteiktu laiku.

15712.5. Iztulkojot apstrīdēto normu gramatiski, varētu

158šķist, ka tā regulē arī pedagogu tiesības būt nodarbinātiem

159iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

160bērni. Uz šādu normas interpretāciju vērsusi uzmanību arī Saeima

161un Tieslietu ministrija. Bērnu tiesību aizsardzības likuma normas

162attiecoties uz visām personām, kas strādā iestādē, kurā uzturas

163bērni. Savukārt Izglītības likuma normas kā speciālās tiesību

164normas attiecoties uz izglītības iestādē strādājošajiem

165pedagogiem.

166Satversmes tiesa 2017. gada 24. novembra spriedumā lietā Nr.

1672017-07-01 izvērtēja Izglītības likuma 50. panta 1. punkta,

168ciktāl tas liedz personai, kura tikusi sodīta par smagu vai

169sevišķi smagu noziegumu, tiesības strādāt par pedagogu,

170atbilstību Satversmei. Šajā spriedumā tika atzīts, ka minētā

171norma attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par tīšu smagu vai

172sevišķi smagu noziegumu, un ka šajā normā ietvertais ierobežojums

173aizsargā arī bērna tiesības atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības

174likumam. Izvērtējot šā ierobežojuma atbilstību Satversmei, tiesa

175secināja, ka pastāv saudzējošāki līdzekļi, kas, ņemot vērā ar

176noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, mazāk ierobežotu

177personas pamattiesības. Tostarp Satversmes tiesa konstatēja, ka

178Izglītības kvalitātes valsts dienesta izveidota komisija,

179izvērtējot to, vai atļauja agrāk sodītai personai strādāt par

180pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, ņem vērā arī to, vai

181šādas atļaujas izsniegšana nebūs pretrunā ar Bērnu tiesību

182aizsardzības likumā noteiktajiem ierobežojumiem. Līdz ar to

183Izglītības likuma 50. panta 1. punktā ietvertais absolūtais

184aizliegums par tīšu smagu vai sevišķi smagu noziegumu sodītai

185personai strādāt par pedagogu tika atzīts par neatbilstošu

186Satversmes 106. pantam.

187Ņemot vērā minēto, Saeima ar 2018. gada 20. septembra likumu

188"Grozījumi Izglītības likumā", kas stājās spēkā 2018.

189gada 18. oktobrī, mainīja regulējumu attiecībā uz aizliegumu

190iepriekš sodītai personai strādāt par pedagogu. Proti, Izglītības

191likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts redakcijā, kas ir spēkā

192šīs lietas izskatīšanas laikā, paredz, ka pēc sodāmības dzēšanas

193vai noņemšanas jautājums par to, vai personai, kas agrāk sodīta

194par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, var tikt dota atļauja

195strādāt par pedagogu jeb vai atļauja šādai personai strādāt par

196pedagogu nekaitēs izglītojamo interesēm, visos gadījumos tiek

197izvērtēts individuāli.

198Tādējādi par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas

199tiesības veikt pedagoģisko darbību saskarsmē ar bērniem šobrīd

200noteic par apstrīdēto normu jaunāka tiesību norma jeb Izglītības

201likuma 50. panta pirmās daļas 1. punkts.

202Līdz ar to apstrīdētā norma kā vecāka tiesību norma atbilstoši

203normu kolīziju risināšanas principam, kas paredz, ka jaunāka

204norma stājas vecākas normas vietā, vairs nav piemērojama

205attiecībā uz nodarbinātību pedagoga profesijā un ierobežo

206tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos vien tādām personām, kas

207iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumos, kuros piedalās bērni,

208ir vai vēlas būt nodarbinātas citā, nevis pedagoga, amatā.

209Lai gan apstrīdētā norma vairs nav piemērojama attiecībā uz

210personas tiesībām veikt pedagoģisko darbību, tā ierobežo tiesības

211brīvi izvēlēties citu nodarbošanos ikvienai personai, kura sodīta

212par noziedzīgu nodarījumu, kas kvalificējams kā saistīts ar

213vardarbību vai tās piedraudējumu, bet nav bijis vērsts pret

214tikumību un dzimumneaizskaramību, - neatkarīgi no sodāmības

215dzēšanas vai noņemšanas. Apstrīdētā norma ierobežo personas

216tiesības strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā ar

217noslēgto vienošanos sniegt pakalpojumus (izņemot vienreizējus vai

218īslaicīgus pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti,

219bērnam klāt neesot) (turpmāk arī - būt nodarbinātai)

220institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

221bērni.

222Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo

223personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības

224brīvi izvēlēties nodarbošanos.

1Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās

2tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču

3Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams,

4proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

5mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas

62017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 14.

7punktu).

1Lai izvērtētu, vai Satversmes 106. panta pirmajā

2teikumā ietverto pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

3pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai

4jānoskaidro:

51) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

6paredzēto kārtību;

72) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

8normatīvo aktu prasībām;

93) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

10varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

11paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

12tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 16.

13punktu).

14Pamattiesību ierobežojumam jābūt noteiktam tādā likumdošanas

15procesā, kas atbilst labas likumdošanas principam (sk.

16Satversmes tiesas 2020. gada 20. marta sprieduma lietā Nr.

172019-10-0103 25. punktu).

18Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās daļas 3.

19punkts redakcijā, kas bija spēkā līdz 2005. gada 14. aprīlim,

20paredzēja, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes,

21sociālās palīdzības un citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni,

22vadītājiem un darbiniekiem nevar strādāt personas, kuras sodītas

23par noziegumiem, kuri saistīti ar vardarbību pret personu. Līdz

24ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma pieņemšanu Latvijā tika

25izveidota visaptveroša bērnu tiesību aizsardzības sistēma, pēc

26iespējas ievērojot Bērna tiesību konvencijas prasības. Tostarp

27tika noteiktas bērna tiesības uz aizsardzību pret vardarbību.

28Ar 2005. gada 17. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

29aizsardzības likumā" 40. pantu, kas stājās spēkā 2005. gada

3015. aprīlī, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās

31daļas 3. punkts tika izteikts jaunā, precizētā redakcijā un

32noteica, ka par bērnu aprūpes, izglītības, veselības aprūpes un

33citu tādu iestāžu, kurās uzturas bērni, vadītājiem un

34darbiniekiem nedrīkst strādāt personas, kuras sodītas par

35noziedzīgiem nodarījumiem, kas saistīti ar vardarbību vai tās

36piedraudējumu.

37Ar 2011. gada 1. jūlija likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

38aizsardzības likumā" 8. pantu, kas stājās spēkā 2011. gada

393. augustā, Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta trešās

40daļas 3. punkts tika grozīts, aizstājot tajā vārdu

41"piedraudējumu" ar vārdiem "piedraudējumu, -

42neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas".

43Priekšlikumu par šādu grozījumu gan likumprojekta otrajam, gan

44trešajam lasījumam izteikusi labklājības ministre, norādot, ka

45tādējādi tiek precizēta normas redakcija, lai veicinātu

46vienveidīgu praksi un novērstu iespējamus pārpratumus, kā arī

47saskaņotu redakciju ar Krimināllikuma 63. pantu, kas paredz, ka

48sodāmība var tikt dzēsta vai noņemta (sk. lietas materiālu 4.

49sēj. 100. un 102. lp.). Priekšlikums tika atbalstīts un

50pieņemts Saeimas atbildīgās komisijas - Cilvēktiesību un

51sabiedrisko lietu komisijas - precizētā redakcijā.

52Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi Bērnu tiesību

53aizsardzības likumā" 6. pantu Bērnu tiesību aizsardzības

54likuma 72. pants tika izteikts jaunā redakcijā. Likumprojekts

55tika izskatīts trijos lasījumos. Ar šiem grozījumiem tika

56iestrādātas prasības, kas izriet no Eiropas Parlamenta un Padomes

572011. gada 13. decembra direktīvas 2011/93/ES par seksuālas

58vardarbības pret bērniem, bērnu seksuālas izmantošanas un bērnu

59pornogrāfijas apkarošanu, un ar kuru aizstāj Padomes pamatlēmumu

602004/68/TI. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

61novēršanas komisija iesniedza priekšlikumu par grozījumiem Bērnu

62tiesību aizsardzības likuma 72. pantā, aicinot paplašināt normas

63adresātu loku. Šis priekšlikums tika apspriests un precizēts

64Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēdēs.

65Saeimas 2014. gada 6. marta sēdē, izskatot grozījumu projektu

66trešajā lasījumā, atbildīgās komisijas pārstāvis paskaidroja, ka

67Bērnu tiesību aizsardzības likumā ietvertais tiesiskais

68regulējums nosaka pamata prasības, kas jāievēro ikvienai

69personai, kura pilda pienākumus iestādē, kurā uzturas bērni, vai

70pasākumā, kurš domāts bērniem vai kurā piedalās bērni. Likums

71pieļaujot, ka normatīvajos aktos attiecībā uz konkrētu personu

72kategoriju tiek izvirzītas papildu prasības, ņemot vērā konkrētās

73personas pildāmo pienākumu specifiku un potenciālo ietekmi uz

74bērnu. Ievērojot minēto, Bērnu tiesību aizsardzības likumā esot

75paredzēti stingrāki ierobežojumi, kas jāievēro, lai persona

76varētu strādāt par pedagogu tieši izglītības iestādē, kurā mācās

77bērni. Piemēram, par pedagogu, kas strādā ar bērniem, nekādā

78gadījumā nevarot būt persona, kas izdarījusi dzimumnoziegumu vai

79vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

80dzēšanas vai noņemšanas (sk. 11. Saeimas 2014. gada 6. marta

81sēdes stenogrammu. Pieejama: www.saeima.lv). Pēc šā

82skaidrojuma atbildīgās komisijas priekšlikums tika atbalstīts bez

83diskusijām. Saeima pieņēma 2014. gada 6. marta likumu

84"Grozījumi Bērnu tiesību aizsardzības likumā", kurš

85stājās spēkā 2014. gada 8. aprīlī un ar kuru apstrīdētā norma

86tika izteikta šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Šis likums 2014.

87gada 25. martā tika izsludināts oficiālajā izdevumā

88"Latvijas Vēstnesis" Nr. 60.

89Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus pret apstrīdētās

90normas pieņemšanas un izsludināšanas kārtību, un arī Satversmes

91tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un

92izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

93kārtībā, ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām un

94pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

95izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

96piemērošanas sekas.

97Vairākas lietā pieaicinātās personas norādījušas, ka

98apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir absolūts. Attiecīgos

99argumentus un to, vai likumdevējs, nosakot absolūto aizliegumu,

100ir atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgi izvērtējis

101tā nepieciešamību, Satversmes tiesa izvērtēs, pārbaudot to, vai

102apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst

103samērīguma principam.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 22.

5novembra sprieduma lietā Nr. 2011-04-01 16. punktu).

6Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā ietvertās

7tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai

8aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu,

9sabiedrības drošību, labklājību un tikumību".

10Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

11pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

12procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

13konkrētajā gadījumā - Saeimai (sal. sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18.

15punktu).

16Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta ar mērķi aizsargāt

17citu cilvēku - bērnu - tiesības, proti, novērst pret bērniem

18vērstas vardarbības risku. Tam piekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja

19un lietā pieaicinātās personas. Saeima paskaidrojusi, ka

20apstrīdētās normas izstrādē likumdevējs ņēmis vērā Bērna tiesību

21konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu veikt

22likumdošanas pasākumus, kas vērsti uz ikviena bērna aizsardzību

23pret vardarbību.

24Satversmes 110. pants paredz bērna tiesību aizsardzību.

25Savukārt Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un

26aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

27Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta

28izriet, ka likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto

29cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

30Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

31piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

32konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu demokrātiskas tiesiskas

33valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

34Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

35(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 16. jūlija

36sprieduma lietā Nr. 2019-25-03 18. punktu).

37Bērna tiesību konvencijas 19. panta pirmā daļa paredz, ka

38dalībvalstis veic visus attiecīgos likumdošanas, administratīvos,

39sociālos un izglītošanas pasākumus, lai ikvienu bērnu aizsargātu

40pret fizisku vai psiholoģisku vardarbību, miesas bojājumiem vai

41nežēlīgu, nevērīgu vai nolaidīgu izturēšanos, sliktu izturēšanos

42vai ekspluatāciju, tostarp pret seksuālu vardarbību, kamēr viņš

43ir vecāku, aizbildņu vai jebkuras citas par bērnu atbildīgas

44personas aprūpē.

45Saskaņā ar Bērna tiesību konvencijas 19. pantu nav pieļaujama

46nekāda veida vardarbība pret bērniem neatkarīgi no tās rakstura

47un valstij ir pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus nolūkā

48pilnībā īstenot ikviena bērna tiesības. Turklāt, izstrādājot un

49īstenojot visaptverošu bērnu aizsardzības sistēmu, uzmanības

50centrā jābūt preventīvajiem pasākumiem, jo tie ilgtermiņā sniedz

51lielāko atdevi (sk. ANO Bērna tiesību komitejas Vispārējo

52komentāru Nr. 13 (2011) par bērna tiesībām būt brīvam no visu

53veidu vardarbības). Bērna aizsardzībā no vardarbības jāievēro

54piesardzības princips (sk. ANO Bērna tiesību komitejas

55Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna tiesībām uz to, lai

56primārais apsvērums būtu viņu intereses (3. panta pirmā daļa)

5773.-74. punktu).

58Valstij ir rīcības brīvība atbilstošāko līdzekļu izvēlē,

59veicinot bērna drošību iestādēs, kurās uzturas bērni, un

60pasākumos, kuros piedalās bērni. Taču šī rīcības brīvība ir

61ierobežota, pirmkārt, ar to, ka bērna aizsardzībai pret

62vardarbību jābūt efektīvai, gan preventīvi pasargājot ikvienu

63bērnu no vardarbības, gan arī paredzot pienācīgu valsts un

64atbildīgo personu reakciju uz vardarbību. Efektivitātes prasība

65ietver arī nepieciešamību regulāri pārskatīt un attīstīt ikviena

66bērna tiesību aizsardzības prasības. Otrkārt, rīcības brīvības

67izmantošanai jābūt saskanīgai arī ar citām Bērna tiesību

68konvencijas prasībām. Tas nozīmē arī nepieciešamību īpaši

69aizsargāt tos bērnus, kuri ir paaugstināta riska grupās,

70piemēram, invaliditātes, sociālā stāvokļa vai etniskās piederības

71dēļ (sal. sk.: Tobin J., Cashmore J. Article 19.

72The Right to Protection against All Forms of Violence. In:

73Tobin J. (ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A

74Commentary. Oxford: Oxford University, 2019, pp.

75706-707).

76Tādējādi valstij ir pienākums nodrošināt iestādēs, kurās

77uzturas bērni, tostarp skolās, kas īsteno Satversmes 112. pantā

78noteiktās ikviena bērna tiesības uz izglītību, un pasākumos,

79kuros piedalās bērni, drošu vidi ikviena bērna attīstībai.

80Valstij arī jāraugās, lai bērna tiesības un vislabākās intereses

81ievērotu ne tikai valsts pārvaldes iestādes un to darbinieki, bet

82arī privāto tiesību subjekti. Vardarbība pret bērnu var atstāt

83nozīmīgas sekas attiecībā uz viņa turpmāko attīstību. Tā var

84nodarīt būtisku kaitējumu bērna sociālajai, emocionālajai,

85kognitīvajai attīstībai un radīt veselības riskus (sk.:

86Report of the independent expert for the United Nations study

87on violence against children, General Assembly, United Nations,

8829 August 2006. Pieejams: www.ohchr.org; sk. arī informāciju par

89vardarbības pret bērniem sekām Pasaules Veselības organizācijas

90mājaslapā: www.who.int). Tādējādi jebkāda veida vardarbība

91pret bērnu ir novēršama visupirms jau tieši ar proaktīviem un

92preventīviem pasākumiem.

93Ņemot vērā minēto, atzīstams, ka apstrīdētajā normā ietvertais

94ierobežojums, kas proaktīvi un preventīvi sargā ikvienu bērnu no

95tādām personām, kuras izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus

96nodarījumus, kalpo Satversmes 116. pantā norādītajam leģitīmajam

97mērķim aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku tiesības.

98Līdz ar to apstrīdētajā normā

99ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2Satversmes tiesai jāpārbauda:

31) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

4sasniegšanai jeb vai ar izraudzīto līdzekli var sasniegt leģitīmo

5mērķi;

62) vai šāda rīcība ir nepieciešama jeb vai leģitīmo mērķi

7nevar sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

8līdzekļiem;

93) vai ierobežojums ir atbilstošs jeb vai labums, ko iegūst

10sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

11kaitējumu.

12Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst

13kaut vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma

14principam un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas

152015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 25.

16punktu).

1Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti

2leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja ar konkrēto regulējumu šis mērķis

3tiek sasniegts (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7.

4oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 13. punktu).

5Likumdevējs tam Satversmes 110. pantā un Bērna tiesību

6konvencijas 19. panta pirmajā daļā noteikto pienākumu aizsargāt

7ikvienu bērnu no vardarbības izpilda, izstrādājot kompleksu

8pasākumu kopumu. Piemēram, par vardarbību pret bērnu personai

9iestājas likumā noteiktā atbildība, katrai personai ir pienākums

10ziņot kompetentai iestādei par vardarbību pret bērnu un bērnu var

11šķirt no ģimenes, ja bērns tajā ir apdraudēts vardarbības dēļ

12(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā

13Nr. 2019-01-01 20. punktu). Arī apstrīdētajā normā

14ietvertais ierobežojums ir viens no kompleksiem pasākumiem, kas

15veicina ikviena bērna aizsardzību no vardarbības.

16Apstrīdētā norma liedz institūcijās, kurās uzturas bērni, un

17pasākumos, kuros piedalās bērni, būt nodarbinātai un tādējādi

18nonākt tiešā un ilgstošā vai regulārā saskarsmē ar bērniem

19ikvienai personai, kura jebkad iepriekš ir sodīta par noziedzīgu

20nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu.

21Tas nozīmē, ka apstrīdētās normas piemērošana veicina

22proaktīvu un preventīvu ikviena bērna tiesību un interešu

23aizsardzību, līdz minimumam samazinot iespēju, ka tiešā un

24ilgstošā vai regulārā saskarsmē ar bērniem varētu būt tāda

25persona, kuras rīcība iepriekš bijusi vērsta uz citas personas

26apdraudējumu, pielietojot vardarbību vai ar to piedraudot.

27Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums

28ir piemērots leģitīmā mērķa - aizsargāt bērnu jeb citu cilvēku

29tiesības - sasniegšanai.

30Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

31līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka

2apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir

3uzskatāms par absolūtu aizliegumu. Savukārt Saeima uzskata, ka

4šis aizliegums nav absolūts, jo attiecas nevis uz ikvienu

5personu, kura sodīta par noziedzīgu nodarījumu, bet tikai uz

6tādām personām, kuras sodītas par konkrēta veida noziedzīgiem

7nodarījumiem, proti, vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem.

8Šādam viedoklim piekrīt arī Tieslietu ministrija un papildus vērš

9uzmanību uz to, ka apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums

10neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus

11pakalpojumus un pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt

12neesot. Tādējādi likumdevējs esot izvērtējis un sašaurinājis gan

13to personu, gan to noziedzīgo nodarījumu loku, uz kuriem

14ierobežojums ir attiecināms.

15Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ir ietverts absolūtais

16aizliegums, ir jāņem vērā, pirmkārt, vai tas attiecas vai

17neattiecas uz visām pie noteiktas grupas piederošām personām,

18proti, vai tas paredz individuālu katra konkrētā gadījuma

19izvērtējumu un tādējādi pieļauj izņēmumus, un, otrkārt, vai tas

20ir noteikts uz zināmu laiku vai uz mūžu (sk. Satversmes

21tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-18-01 20.

22punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01

2323. punktu).

24Satversmes tiesa lietā Nr. 2019-01-01, vērtējot tādu

25pamattiesību ierobežojumu, kas attiecas uz ikvienu personu, kura

26sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

27tās piedraudējumu, - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

28noņemšanas, atzinusi, ka šāda veida pamattiesību ierobežojums,

29kas nepieļauj izņēmumus un ir noteikts uz mūžu, uzskatāms par

30absolūtu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

31sprieduma lietā Nr. 2019‑01‑01 19.2. punktu).

32Arī apstrīdētā norma paredz tādu pamattiesību ierobežojumu,

33kas attiecas uz ikvienu personu, kura sodīta par noziedzīgu

34nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, un

35ir noteikts uz mūžu.

36Tas, ar ko apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

37ierobežojuma raksturs atšķiras no lietā Nr. 2019-01-01 vērtētā

38ierobežojuma, ir apstrīdētajā normā paredzētie izņēmuma gadījumi,

39uz kuriem ierobežojums netiek attiecināts, proti, ierobežojums

40neattiecas uz personām, kuras sniedz vienreizējus vai īslaicīgus

41pakalpojumus, kā arī pakalpojumus, kas tiek sniegti, bērnam klāt

42neesot. Lai gan šie izņēmumi sašaurina apstrīdētajā normā

43ietvertā ierobežojuma subjektu loku, tomēr attiecībā uz

44pietiekami skaidri noteiktiem subjektiem apstrīdētā norma nekādus

45izņēmumus nepieļauj.

46Tādējādi apstrīdētā norma attiecībā uz tajā noteiktā

47pamattiesību ierobežojuma subjektu loku neparedz izņēmumus un šis

48ierobežojums ir noteikts uz mūžu.

49Līdz ar to apstrīdētajā normā

50ietvertais aizliegums ir absolūts.

1Satversmes tiesas kompetencē ir noskaidrot, vai

2likumdevējs, attiecībā uz konkrētu personu grupu nosakot absolūtu

3aizliegumu, ir apsvēris to, vai attiecīgajā gadījumā nepastāv

4kādi alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē ietvertās

5pamattiesības aizskartu mazāk. Lai to izvērtētu, Satversmes

6tiesai ir jāpārliecinās par to, vai likumdevējs ir:

71) pamatojis absolūtā aizlieguma nepieciešamību;

82) izvērtējis absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas

9sekas;

103) pamatojis to, ka, paredzot izņēmumus no šā absolūtā

11aizlieguma, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis netiktu

12sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

13tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.

14punktu un 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01

1521. punktu). Minētie apsvērumi pēc būtības konkretizē labas

16likumdošanas principa saturu gadījumos, kad likumdevējs lemj par

17absolūtā aizlieguma ietveršanu kādā tiesību normā (sk.

18Satversmes tiesas 2020. gada 17. decembra sprieduma lietā Nr.

192020-18-01 21. punktu un 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā

20Nr. 2020-29-01 24. punktu).

2119.1. Ar 2014. gada 6. marta likuma "Grozījumi

22Bērnu tiesību aizsardzības likumā" 6. pantu apstrīdētā norma

23tika izteikta jaunā, patlaban spēkā esošajā redakcijā, paplašinot

24normas adresātu loku. Izskatot priekšlikumus par apstrīdētās

25normas redakciju Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

26komisijas sēdēs, tika uzsvērta nepieciešamība aizsargāt ikvienu

27bērnu no vardarbības riska (sk. lietas materiālu 4. sēj.

28108.-147. lp. un attiecīgo komisijas sēžu audioierakstus

29lietas materiālu 5. sēj.).

30Līdz ar to likumdevējs apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā

31aizlieguma nepieciešamību ir pamatojis ar pienākumu aizsargāt

32bērnus no vardarbības riska.

3319.2. Nosakot absolūto aizliegumu, likumdevēja

34pienākums ir pārliecināties un pamatot, ka šāds aizliegums ir

35nepieciešams tieši konkrētajā apmērā, kā arī izvērtēt šā

36aizlieguma piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2020.

37gada 17. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑18‑01 23. punktu un

382021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.2.

39punktu). Tostarp likumdevējam ir pienākums pārliecināties, ka

40ar absolūto aizliegumu radītās sekas ir samērīgas (sk.

41Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

422017-07-01 19.2. punktu).

43Izskatot likumprojektu Nr. 743/Lp11 "Grozījumi Bērnu

44tiesību aizsardzības likumā" pirms otrā lasījuma, Saeimas

45Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5. un 13.

46novembra sēdēs tika secināts, ka, sagatavojot priekšlikumus

47grozījumiem Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. pantā,

48nepieciešams vērtēt šajā pantā ietverto ierobežojumu atbilstību

49Satversmes 106. pantam. Komisijas sēdēs bija pārstāvēts un

50Satversmei atbilstošu priekšlikumu redakciju izstrādē piedalījās

51Saeimas Juridiskais birojs, Labklājības ministrija, Izglītības un

52zinātnes ministrija un Iekšlietu ministrija (sk. 11. Saeimas

53Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 5.

54novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 108.-113. lp.

55un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj., kā arī 2013. gada 13.

56novembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 116.-118. lp.

57un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

58Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

59gada 11. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve norādīja

60uz biroja šaubām par to, vai priekšlikumā piedāvātā Bērnu tiesību

61aizsardzības likuma 72. panta grozījumu redakcija, kas citstarp

62paredz ierobežojumu par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

63personai strādāt ar bērniem saistītās iestādēs un pasākumos

64neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, atbilst

65Satversmes 106. pantam. Darba devējam attiecībā uz mazāk smagiem

66noziegumiem vai kriminālpārkāpumiem būtu jāizvērtē, vai ir

67pieļaujams tas, ka persona, kurai sodāmība dzēsta vai noņemta,

68strādā ar bērniem saistītā iestādē vai pasākumā. Esot

69nepieciešams garantēt arī šādas personas pamattiesības samērīgākā

70veidā. Turpretim Labklājības ministrijas pārstāve šajā komisijas

71sēdē uzsvēra, ka attiecībā uz personām, kuras jau ir notiesātas,

72vairs neesot aizdomu par to, ka šīs personas var būt vardarbīgas.

73Ministrijas pārstāve norādīja, ka darba devējs nevarētu izvērtēt,

74vai par attiecīgiem noziedzīgiem nodarījumiem sodīta persona

75vairs neapdraud bērna drošību. Vardarbīgi noziedzīgi nodarījumi

76un noziedzīgi nodarījumi pret tikumību un dzimumneaizskaramību

77esot tādi nodarījumi, no kuriem bērni ir īpaši jāpasargā.

78Savukārt Iekšlietu ministrijas pārstāve pievienojās Labklājības

79ministrijas pārstāves norādītajam un papildus paskaidroja, ka,

80ievērojot vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu un noziedzīgu

81nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību smagumu,

82jāatzīst, ka piedāvātā Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

83panta redakcija samērīgi ierobežo personas tiesības izvēlēties

84nodarbošanos. Bērni esot īpaši jāpasargā no tādām personām, kuras

85izdarījušas šāda veida noziedzīgus nodarījumus. Tomēr Iekšlietu

86ministrijas pārstāve norādīja, ka ir rūpīgi jāapsver to personu

87loks, uz kurām šāds ierobežojums attiecināms.

88Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija minētajā

89sēdē nolēma, ka pret ierobežojumu attiecībā uz personām, kuras

90izdarījušas vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai noziedzīgu

91nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, tai nav

92iebildumu, taču atbildīgajām ministrijām un Saeimas Juridiskajam

93birojam vēl jāturpina jaunās Bērnu tiesību aizsardzības likuma

9472. panta redakcijas apspriešanas un precizēšanas darbs (sk.

1Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

2gada 11. decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj.

3119.-122. lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

4Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013.

5gada 17. decembra sēdē Saeimas Juridiskā biroja pārstāve

6norādīja, ka vēl joprojām priekšlikumos par Bērnu tiesību

7aizsardzības likuma 72. panta grozījumiem nav paredzēta iespēja

8atsevišķos gadījumos tomēr izvērtēt, vai personām pēc sodāmības

9dzēšanas vai noņemšanas, citstarp arī par vardarbīgu noziedzīgu

10nodarījumu sodītai personai, nevarētu ļaut strādāt darbu, kurā ir

11saskarsme ar bērniem. Komisijas sēdē tika apspriests tas, vai ir

12samērīgi ierobežojumu attiecināt ne tikai uz tām personām, kuras

13ir atbildīgas par bērnu laikā, kamēr viņš atrodas skolā, bet arī

14uz citām personām, piemēram, tehniskā nodrošinājuma darbiniekiem.

15Tika norādīts, ka normas subjektu loka paplašināšana apgrūtinās

16procesuālo kārtību un liks iestādēm nodarboties ar lietām, ar

17kurām tām nav jānodarbojas. Vienlaikus tika norādīts arī tas, ka

18tieši tehniskā personāla darbu ir visgrūtāk uzraudzīt. Iestādes

19vadītājam būtu grūti izsekot, piemēram, visām kurinātāja vai

20apkopēja gaitām. Faktiski nemaz neesot iespējams izvērtēt to, vai

21persona, kas sodīta par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu vai

22noziedzīgu nodarījumu pret tikumību un dzimumneaizskaramību, pēc

23sodāmības dzēšanas vai noņemšanas vairs neapdraudēs nevienu

24bērnu. Atsevišķai komisijai, pārbaudot personas tiesības strādāt

25darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem, nebūtu pietiekamas

26informācijas par individuāli pārbaudāmo personu, un pārāk liels

27risks būtu ļaut par attiecīgu nodarījumu sodītai personai strādāt

28ar bērniem un raudzīties, vai tā tiešām neapdraudēs bērnus.

29Samērojot bērna tiesības būt pasargātam citstarp no vardarbības

30un personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, prioritāte

31esot dodama bērna interesēm. Tika norādīts arī uz to, ka

32atsevišķas komisijas veidošana pārbaudes veikšanai būtu

33apgrūtināta, tās darbība būtu komplicēta un līdz ar to

34sabiedrības ieguvums - apšaubāms. Tāpat sēdē tika runāts par to,

35ka attiecīgā persona, regulāri uzturoties iestādes teritorijā,

36var komunicēt ar bērnu. Bērni esot viegli ietekmējami, tāpēc

37vajagot novērst ļaunprātīgas bērna ietekmēšanas riskus.

38Vienlaikus tika uzsvērts, ka, pat nosakot ļoti stingrus

39ierobežojumus, tik un tā nav iespējams pilnībā pasargāt bērnu no

40jebkādiem riskiem. Taču neesot samērīgi izglītības iestādes

41vadītājam, no kura netiek prasīta un kuram amata pienākumu

42izpildei nav nepieciešama juridiskā izglītība, likt katru reizi

43izvērtēt to, vai konkrēta persona nevar apdraudēt bērnu. Turklāt

44iestādes vadītājs nevarot visur būt klāt vai nodrošināt speciāla

45sarga klātbūtni, jo esot arī tādas skolas, kurās darbinieku

46skaits sniedzoties līdz pat trim simtiem (sk. 11. Saeimas

47Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2013. gada 17.

48decembra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 123.-127. lp.

49un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

50Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

51gada 5. februāra sēdē, izskatot grozījumus Bērnu tiesību

52aizsardzības likumā pirms trešā lasījuma, Saeimas Juridiskā

53biroja pārstāve uzturēja viedokli, ka darba devējs pēc personas

54sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr varētu vērtēt, vai

55citstarp par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu agrāk sodīta

56persona drīkst strādāt darbu, kurā ir saskarsme ar bērniem.

57Labklājības ministrijas pārstāvis un Tieslietu ministrijas

58pārstāve norādīja, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

59nodarījumiem un noziedzīgiem nodarījumiem pret tikumību un

60dzimumneaizskaramību jāatstāj absolūts aizliegums. No šādiem

61nodarījumiem bērni esot īpaši jāaizsargā, un individuāls

62vērtējums attiecībā uz šiem noziedzīgajiem nodarījumiem,

63ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu, neesot

64pieļaujams. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvis

65savukārt norādīja, ka nepieciešama dažādu nodarījumu gradācija,

66turklāt vajadzētu izvērtēt alternatīvus leģitīmā mērķa

67sasniegšanas līdzekļus. Ja personu pārbaudi nevar veikt iestādes

68vadītājs, tad varētu piesaistīt Valsts bērnu tiesību aizsardzības

69inspekciju vai citu institūciju. Deputāti diskutēja par to, ka

70situācijas var būt dažādas, tāpēc, iespējams, vajadzētu dot

71iestādes vadītājam tiesības individuāli izvērtēt katru situāciju.

72Taču komisija nolēma, ka attiecībā uz vardarbīgiem noziedzīgiem

73nodarījumiem individuāls izvērtējums nav pieļaujams (sk. 11.

74Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014. gada

755. februāra sēdes protokolu lietas materiālu 4. sēj. 128.-130.

76lp. un audioierakstu lietas materiālu 5. sēj.).

77Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

78gada 25. februāra sēdē Labklājības ministrijas pārstāve

79informēja, ka Tieslietu ministrija, Labklājības ministrija un

80Iekšlietu ministrija ir saskaņojušas Bērnu tiesību aizsardzības

81likuma 72. panta redakciju. Taču Saeimas Juridiskā biroja

82pārstāve vēlreiz vērsa uzmanību uz to, ka atsevišķos gadījumos

83pēc sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tomēr būtu nepieciešams

84izvērtēt, vai attiecīgā persona var strādāt darbu, kurā ir

85saskarsme ar bērniem. Esot iespējamas situācijas, kad aizliegums

86strādāt šādu darbu nav samērīgs ar konkrēto personas nodarījumu.

87Pat ja persona ir sodīta par tādu noziedzīgu nodarījumu, kas

88saistīts ar vardarbību vai tās piedraudējumu, būtu iespējams

89individuāli izvērtēt šīs personas tiesības strādāt darbu, kurā ir

90saskarsme ar bērniem. Piemēram, gadījumos, kad noziedzīgs

91nodarījums bijis mazāk smags noziegums vai kriminālpārkāpums, pēc

92individuāla izvērtējuma varētu pieļaut, ka par šādu nodarījumu

93sodītas personas strādā ar bērniem saistītās institūcijās. Tomēr

94komisija neatbalstīja Saeimas Juridiskā biroja ierosinājumu, bet

95atbalstīja Tieslietu ministrijas, Labklājības ministrijas un

96Iekšlietu ministrijas saskaņoto redakciju, uzsverot bērna

97vislabāko interešu prioritāti un to, ka iestādes vadītāja

98pieļauta kļūda varētu novest pie nozīmīga kaitējuma bērna

99tiesībām (sk. 11. Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

100komisijas 2014. gada 25. februāra sēdes protokolu lietas

101materiālu 4. sēj. 141.-145. lp. un audioierakstu lietas materiālu

1025. sēj.).

103Tādējādi Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā

104tika vērtēts apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma samērīgums,

105individuāla vērtējuma iespējamība un tiesību brīvi izvēlēties

106nodarbošanos ierobežojums saistībā ar prasību, lai institūcijās,

107kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās bērni, būtu

108nodrošināta ikvienam bērnam droša vide. Galu galā, uzsverot

109nepieciešamību nodrošināt ikviena bērna aizsardzību un ievērot

110bērna vislabāko interešu prioritātes principu, tika atbalstīta

111patlaban spēkā esošā apstrīdētās normas redakcija.

112Līdz ar to likumdevējs ir izvērtējis apstrīdētajā normā

113ietvertā absolūtā aizlieguma būtību un piemērošanas sekas.

11419.3. Absolūtais aizliegums ir pieļaujams, ja

115likumdevējs ir pamatojis, ka, paredzot izņēmumus no šāda

116aizlieguma, tā mērķis netiktu sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

117Likumdevējam, nosakot absolūto aizliegumu, ir jāpārliecinās, ka

118tas ir vienīgais līdzeklis, ar kuru var sasniegt tā mērķi. Tikai

119tādā gadījumā likumdevējs ir tiesīgs noteikt absolūto aizliegumu

120(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma

121lietā Nr. 2020-29-01 24.3. punktu).

122Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā

123pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē

124var sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli.

125Proti, to varot sasniegt, individuāli izvērtējot katras par

126vardarbīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanu sodītas personas

127piemērotību darbam iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos,

128kuros piedalās bērni. Šādam viedoklim piekrīt arī Izglītības un

129zinātnes ministrija, tiesībsargs un Valsts bērnu tiesību

130aizsardzības inspekcija. Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija

131uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo

132mērķi nevar līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt ar citiem, indivīda

133tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

134Pieteikuma iesniedzēja norādījusi, ka individuāla novērtējuma

135elements jau ir paredzēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

136panta sestajā daļā. Tā paredz: ja persona, kas vēlas būt

137nodarbināta iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā

138piedalās bērni, ir sodīta par šā likuma 79., 80., 81. (gadījumos,

139kad kā administratīvais sods piemērots brīdinājums), 82., 83.,

14084. un 85. pantā minēto administratīvo pārkāpumu, Alkoholisko

141dzērienu aprites likuma 14. pantā minēto administratīvo

142pārkāpumu, par tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu,

143elektronisko smēķēšanas ierīču vai elektronisko smēķēšanas ierīču

144uzpildes tvertņu pārdošanu bērnam, par maznozīmīga miesas

145bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu nodarījumu, kas

146nav minēts šā panta piektās daļas 1. punktā (apstrīdētā norma) un

1472. punktā, iestādes vadītājam, darba devējam (par iestādes

148vadītāju) vai pasākuma organizatoram ir pienākums izvērtēt, vai

149persona neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību. Ja tā

150neapdraud bērna drošību, veselību vai dzīvību, iestādes vadītājs,

151darba devējs (par iestādes vadītāju) vai pasākuma organizators

152atļauj personai strādāt, veikt brīvprātīgo darbu, kā arī saskaņā

153ar šīm iestādēm vai pasākumu organizatoriem noslēgto vienošanos

154sniegt pakalpojumus.

155Likumdevējs ir vērtējis, vai ir iespējams paredzēt izņēmumus

156no apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma. Tostarp

157likumdevējs ir apsvēris iespēju, ka individuālu izvērtējumu veic

158darba devējs. Saeimas atbildīgās komisijas sēdēs, apspriežot

159priekšlikumus par apstrīdētās normas redakciju, tika apsvērta arī

160iespēja individuālas vērtēšanas kompetenci uzticēt atsevišķai

161institūcijai, taču šāds risinājums pieminēts vienīgi atsevišķu

162personu argumentācijā. Pamatojoties uz bērna vislabāko interešu

163prioritātes principu, likumdevējs atzinis, ka, paredzot izņēmumus

164no absolūtā aizlieguma, apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma

165mērķis - nodrošināt ikviena bērna tiesību aizsardzību - netiktu

166sasniegts līdzvērtīgā kvalitātē.

16719.3.1. Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un

168visās darbībās attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un

169vislabākās intereses. Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie

170normatīvie akti aizsargātu bērna likumiskās intereses iespējami

171labākajā veidā (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija

172sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 16.2. punktu).

173Bērna vislabāko interešu prioritātes princips ļauj ierobežot

174citu personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez

175šāda ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses

176(sk.: Eekelaar J., Tobin J. Article 3. The Best

177Interests of the Child. In: Tobin J. (ed.) The UN Convention on

178the Rights of the Child. A Commentary. Oxford: Oxford University,

1792019, p. 99). Proaktīva un preventīva bērnu tiesību

180aizsardzība nav iespējama bez prezumpcijām, taču ar potenciālo

181bērna tiesību un interešu apdraudējumu saistītas situācijas

182novērtējumam jābūt balstītam saprātīgos apsvērumos.

183Izstrādājot tiesisko regulējumu, kas skar bērnu, likumdevējam

184ir pienākums izvērtēt tā ietekmi uz skarto bērnu tiesībām un

185pamatot, ka tas atbilst bērna vislabākajām interesēm. Šajā

186aspektā likumdevējam ir jāpamato, ka bērna vislabākās intereses

187ir ņemtas vērā. Proti, likumdevējam jānorāda: 1) kas konkrētā

188tiesiskā regulējuma izstrādes procesā ir uzskatīts par bērna

189vislabākajām interesēm; 2) uz kādiem kritērijiem attiecīgais

190bērna interešu novērtējums ir balstīts; 3) kā bērna vislabākās

191intereses ir svērtas attiecībā pret citiem apsvērumiem (sk.

192Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

1932019-01-01 23.1. punktu).

194Likumdevējs, izsakot apstrīdēto normu spēkā esošajā redakcijā,

195par bērna vislabākajām interesēm uzskatījis bērna tiesības uz

196aizsardzību pret jebkāda veida vardarbību. Likumdevējs ir

197vērtējis apstrīdētajā normā noteiktā absolūtā aizlieguma

198alternatīvas. Kā viena no alternatīvām aplūkota iespēja, ka

199individuālu izvērtējumu veic iestādes vadītājs. Taču iestādes

200vadītājam netiekot prasīta individuāla izvērtējuma veikšanai

201nepieciešamā juridiskā izglītība, tāpēc būšot apšaubāma šāda

202izvērtējuma objektivitāte, kā arī iestādes vadītājam uzliktās

203atbildības samērīgums. Saeimas atbildīgajā komisijā notikušajās

204diskusijās tika ņemts vērā arī tas, ka iestādes vadībai ir grūti

205izsekot visām tehniskā personāla gaitām. Tostarp norādīts, ka

206kļūda, ko iestādes vadītājs pieļāvis, izvērtējot iepriekš par

207vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas atbilstību

208amatam, var novest pie būtiska kaitējuma bērna tiesībām.

209Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes procesā ņēmis vērā arī

210to, ka personas tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos netiek

211ierobežotas pilnībā, proti, personai saglabājas iespēja tikt

212nodarbinātai citā darbavietā. Tādējādi bērna vislabākajām

213interesēm tika dota priekšroka salīdzinājumā ar indivīda tiesībām

214brīvi izvēlēties nodarbošanos.

215Bērna vislabāko interešu prioritātes princips nozīmē, ka

216attiecībā uz lēmumiem, kas tiek pieņemti tieši attiecībā uz

217bērnu, prioritāte piešķirama tam risinājumam, kas vislabāk

218nodrošina bērna tiesību un interešu ievērošanu. Savukārt

219gadījumos, kad lēmums tiek pieņemts, izsverot dažādas iesaistītās

220intereses, tostarp bērna intereses, ir jāņem vērā, ka bērna

221interesēm arī šādā gadījumā ir visaugstākā prioritāte. Taču tas

222pats par sevi nenozīmē, ka citas intereses nebūtu jāņem vērā.

223Šādā gadījumā ir jāatrod labākais līdzsvars starp visām

224iesaistītajām interesēm (sal. sk.: Eekelaar J., Tobin J.

225Article 3. The Best Interests of the Child. In: Tobin J.

226(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

227Oxford: Oxford University, 2019, pp. 96-99; sk. arī ANO Bērna

228tiesību komitejas Vispārējā komentāra Nr. 14 (2013) par bērna

229tiesībām uz to, lai primārais apsvērums būtu viņu intereses (3.

230panta pirmā daļa) 39. punktu).

231Tādējādi bērna vislabāko interešu prioritātes princips pats

232par sevi nenozīmē, ka citas personas tiesības brīvi izvēlēties

233nodarbošanos būtu ierobežojamas vienmēr, kad tiek skartas bērna

234vislabākās intereses, un neatkarīgi no attiecīgā ierobežojuma

235smaguma. Kā jau tika minēts iepriekš, bērna vislabāko interešu

236prioritātes princips un piesardzības princips ļauj ierobežot citu

237personu tiesības, ja ir saprātīgs pamats uzskatīt, ka bez šāda

238ierobežojuma var tikt apdraudētas bērna intereses. Taču, arī

239ievērojot bērna vislabāko interešu prioritātes principu un

240tādējādi piešķirot bērna vislabāko interešu nodrošināšanai

241augstāko prioritāti, ir jāraugās, lai tā rezultātā citu personu

242pamattiesības, tostarp personas tiesības brīvi izvēlēties

243nodarbošanos, tiek ierobežotas samērīgākajā iespējamajā veidā.

244Jāņem vērā, ka arī tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ir

245nozīmīgas pamattiesības, jo darbs ir neatņemams cilvēciskās

246pašcieņas un apliecināšanās avots demokrātiskā sabiedrībā (sk.

247Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr.

2482017-07-01 19.3.2. punktu).

249Pārbaudot absolūtā aizlieguma satversmību, Satversmes tiesai

250ir jāizvērtē ne tikai tas, vai likumdevējs, nosakot šādu

251aizliegumu, vispār ir izsvēris ar ierobežojumu skartās pretējās

252intereses, bet arī tas, vai likumdevējs to darījis atbilstoši

253vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām,

254tostarp arī tas, vai likumdevējs ir līdzsvarojis pretējas

255intereses iespējami samērīgākajā veidā.

25619.3.2. Likumdevēja pienākums ir izvērtēt, kādas

257intereses apdraud noteikta veida noziedzīgi nodarījumi, kā arī

258pamatot to, ka par jebkuru no šiem noziedzīgiem nodarījumiem

259sodītai personai nosakāms aizliegums jebkad būt nodarbinātai

260saskarsmē ar bērniem (sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada

26124. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19.2.1. punktu).

262Konkrētajā gadījumā likumdevējs visus vardarbīgos noziedzīgos

263nodarījumus uzskatījis par tik bīstamiem, ka par jebkuru no tiem

264sodītai personai uz mūžu nosakāms aizliegums būt nodarbinātai

265iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros piedalās

266bērni.

267Likumdevējs ir Latvijas tiesiskajā sistēmā ieviesis sodīto

268personu resocializācijas un probācijas sistēmu, kas vērsta uz

269atkārtotu noziedzīgu nodarījumu novēršanu, citstarp veicinot

270sodīto personu sociālās uzvedības korekciju. Šādas sistēmas

271pastāvēšana jau pati par sevi nozīmē to, ka personas uzvedība

272laika gaitā var mainīties (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5.

273decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

274Satversmes tiesa atzinusi: tas vien, ka persona kādreiz ir

275sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

276tās piedraudējumu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

277konstatētu, ka šī persona apdraud sabiedrību ilgtermiņā. Personas

278uzvedība laika gaitā var mainīties. Septiņu līdz desmit gadu

279laikā, uzturoties sabiedrībā bez atkārtota noziedzīga nodarījuma

280izdarīšanas, lielai daļai sodīto personu risks atkārtoti izdarīt

281noziedzīgu nodarījumu nokrītas līdz nesodītu personu riska

282līmenim (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 5. decembra

283sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 23.2. punktu).

284Turklāt ir būtiski atzīmēt, ka arī to personu tiesības, kuras

285vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu izdara, būdamas nepilngadīgas,

286aizsargā bērna vislabāko interešu prioritātes princips.

287Iespējams, ka šādā vecumā bērns vēl nav sasniedzis pietiekamu

288brieduma pakāpi un līdz ar to arī pienācīgu izpratni par savas

289rīcības sekām, tāpēc šādā gadījumā vardarbīga noziedzīga

290nodarījuma izdarīšanas fakts pats par sevi nedrīkst ietekmēt visu

291personas atlikušo dzīvi. Proti, likumdevējs nedrīkst prezumēt, ka

292ikviena persona, kas noziedzīgu nodarījumu izdara, būdama

293nepilngadīga, arī pieaugusi būs vardarbīga un tāda paliks līdz

294pat mūža galam.

295Izglītības un zinātnes ministrija norādījusi: ņemot vērā

296pieredzi, kas uzkrāta, veicot individuālu izvērtēšanu un lemjot

297par to, vai atļauja strādāt par pedagogu dodama personām, kuras

298izdarījušas noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību vai

299tās piedraudējumu, ir secināms, ka noziedzīgā nodarījuma

300vardarbīgais raksturs, it īpaši gadījumos, kad noziedzīgais

301nodarījums izdarīts nepilngadīgā vecumā un vēlāk persona nekādus

302citus noziedzīgus nodarījumus nav izdarījusi, bet ir ieguvusi

303izglītību un pilnveidojusi savu profesionālo kompetenci, nav

304samērīgs iemesls ierobežojumam personai būt nodarbinātai

305saskarsmē ar bērniem. Arī Valsts bērnu tiesību aizsardzības

306inspekcija uzskata, ka apstrīdētajā normā minētā noziedzīgā

307nodarījuma vardarbīgajam raksturam nevajadzētu būt par vienīgo

308pamatojumu tam, lai turpmāk aizliegtu notiesātajai personai būt

309nodarbinātai tiešā vai pastarpinātā saskarsmē ar bērniem.

310Nozīmīgi norādīt arī uz to, ka būtu kritiski vērtējama tādas

311sistēmas efektivitāte, kas bērna aizsardzību no vardarbības

312veicinātu vienīgi ar to personu sodīšanu, kuras ir vardarbīgi

313izturējušās pret bērnu, un preventīviem pasākumiem pret šādām

314personām, ja līdztekus netiek nodrošināti arī plaši izglītojoši

315un sociāli pasākumi, kas mērķēti uz tādu riska faktoru novēršanu,

316kuri pašos pamatos var novest pie kaitējuma nodarīšanas bērnam

317(sal. sk. arī: Tobin J., Cashmore J. Article 19. The

318Right to Protection against All Forms of Violence. In: Tobin J.

319(ed.) The UN Convention on the Rights of the Child. A Commentary.

320Oxford: Oxford University, 2019, p. 707). Valstij ir

321pienākums ne tikai formāli pasargāt ikvienu bērnu no tādām

322personām, kas izdarījušas vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus,

323bet arī veikt plašus, vispusīgus pasākumus, kuru mērķis ir

324mazināt sabiedrības toleranci pret vardarbību un izskaidrot

325vardarbības sekas visām personām, kas saskaras ar bērniem, kā arī

326mācīt pašus bērnus atpazīt pazīmes, kas var liecināt par

327vardarbīgām tieksmēm. Valstij jānodrošina arī skaidra un efektīva

328kārtība ziņošanai par vardarbības faktiem, lai mazinātu

329sabiedrības toleranci pret vardarbību un ilgtermiņā mazinātu arī

330vardarbības riskus.

331Institūcijās, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

332piedalās bērni, ir jābūt nodrošinātai ikvienam bērnam drošai

333videi. Taču pilnībā izslēgt visus riskus nav iespējams. Turklāt

334tiesībsargs norādījis, ka arī tādas personas, kas iepriekš nav

335sodītas par vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, dažkārt,

336veicot savus darba pienākumus, mēdz pret bērniem izturēties

337vardarbīgi. Tāpēc valstij būtu jāveic plaši un vispusīgi

338pasākumi, lai mazinātu pret bērniem vērstas vardarbības riskus,

339bet aizliegumu agrāk sodītai personai būt nodarbinātai saskarsmē

340ar bērniem likumdevējs ir tiesīgs noteikt tikai tad, ja šāda

341persona objektīvi rada bērnam lielāku apdraudējuma risku nekā

342iepriekš nesodīta persona.

343Tas, ka persona reiz tikusi sodīta par vardarbīga noziedzīga

344nodarījuma izdarīšanu, ne vienmēr ir pietiekams pamats tam, lai

345konstatētu, ka šī persona apdraud bērnus ilgtermiņā. Paredzot

346aizliegumu, kas ierobežo personas pamattiesības, ir nevis jāvadās

347no vispārīgām prezumpcijām, bet gan pēc iespējas jāveicina

348individuāla taisnīguma sasniegšana. Ar apstrīdēto normu aptvertās

349situācijas var būt ļoti dažādas. Atšķirīgas var būt gan ar

350noziedzīgo nodarījumu apdraudētās intereses, gan laiks, kas

351pagājis kopš tā izdarīšanas. Tāpat arī personas brieduma pakāpe

352un izpratne par noziedzīgā nodarījuma sekām var būtiski

353atšķirties atkarībā no tā, vai persona ir nepilngadīga vai

354pilngadīga.

355Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktajam absolūtajam

356aizliegumam ikvienai par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai

357personai būt nodarbinātai institūcijās, kurās uzturas bērni, un

358pasākumos, kuros piedalās bērni, nav saprātīga pamata. Pārmērīgu

359personas tiesību ierobežojumu, tāpat kā nepietiekamu

360ierobežojumu, nevar atzīt par efektīvu līdzekli leģitīmā mērķa

361sasniegšanai.

36219.3.3. Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks

363līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

364kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē un

365kurš no valsts un sabiedrības neprasa nesamērīgi lielu

366ieguldījumu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 28.

367janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.1. punktu).

368Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija norādījusi, ka

369lēmums par atļaujas piešķiršanu vai atteikumu piešķirt atļauju

370par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītai personai būt

371nodarbinātai saskarsmē ar bērniem būtu jāpieņem valsts iestādes

372vai pašvaldības izveidotai komisijai, kuras sastāvā varētu

373iekļaut citu institūciju pārstāvjus. Valsts bērnu tiesību

374aizsardzības inspekcija saskata riskus tādā gadījumā, ja personas

375izvērtējumu veiktu iestādes vadītājs vai privāto tiesību

376subjekts, jo šāds vienpersonisks izvērtējums varētu nebūt

377pietiekami pamatots. Savukārt Izglītības un zinātnes ministrija

378uzskata, ka šādu izvērtējumu varētu veikt Valsts bērnu tiesību

379aizsardzības inspekcija. Labklājības ministrija norādījusi uz

380iespēju veidot Izglītības likuma 50. pantā ietvertajam

381regulējumam līdzīgu regulējumu, kas mazāk ierobežotu personas

382tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos, bet vienlaikus spētu

383garantēt ikviena bērna pasargāšanu no apdraudējuma. Minēto

384risinājumu ietverošus grozījumus likumā plānots pieteikt

385izsludināšanai Valsts sekretāru sanāksmē 2021. gada pirmajā

386ceturksnī.

387Satversmes tiesa norāda, ka objektīvi izvērtēt to, vai par

388vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas nodarbinātība

389iestādē, kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni,

390apdraud bērnus, var vienīgi tāda persona vai institūcija, kas ir

391kompetenta gan personas radīta potenciālā apdraudējuma

392izvērtēšanā, gan arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

393jautājumos.

394To iestāžu vadītāji, kurās uzturas bērni, un to pasākumu

395organizatori, kuros piedalās bērni, ir atbildīgi par bērna

396veselības un dzīvības aizsardzību, par to, lai bērns būtu

397drošībā, lai viņam tiktu sniegti kvalificēti pakalpojumi un

398ievērotas citas viņa tiesības (sk. Bērnu tiesību aizsardzības

399likuma 72. panta pirmo daļu). Pieņemot darbā bērnu aprūpes,

400izglītības, veselības aprūpes un citu tādu iestāžu, kurās uzturas

401bērni, vadītājus un darbiniekus, darba devēja pienākums ir

402pieprasīt informāciju par attiecīgo personu iepriekšējo darbību,

403kompetenci un pieredzi (sk. Bērnu tiesību aizsardzības likuma

40472. panta trešo daļu). Turklāt jau šobrīd iestādes vadītājam,

405darba devējam (par iestādes vadītāju) un pasākuma organizatoram

406ir pienākums izvērtēt, vai persona, kas sodīta par maznozīmīga

407miesas bojājuma tīšu nodarīšanu vai par tīšu noziedzīgu

408nodarījumu, kas nav minēts Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72.

409panta piektās daļas 1. un 2. punktā, neapdraud bērna drošību,

410veselību vai dzīvību. Ja persona neapdraud bērna drošību,

411veselību vai dzīvību, tai tiek atļauts būt nodarbinātai iestādē,

412kurā uzturas bērni, vai pasākumā, kurā piedalās bērni (sk.

413Bērnu tiesību aizsardzības likuma 72. panta sesto daļu).

414Tādējādi Bērnu tiesību aizsardzības likums paredz iestādes

415vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram paaugstinātu

416atbildību, kā arī kompetenci vērtēt, vai iepriekš par tīšiem

417noziedzīgiem nodarījumiem, tostarp par smagiem noziegumiem

418(izņemot tādus noziedzīgus nodarījumus, kas saistīti ar

419vardarbību vai tās piedraudējumu, un noziedzīgus nodarījumus pret

420tikumību un dzimumneaizskaramību), sodītām personām ir tiesības

421būt nodarbinātām saskarsmē ar bērniem. Tādējādi iestādes

422vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jau šobrīd ir

423pienākums rūpīgi izvērtēt bērna drošības apdraudējuma riskus un

424to, vai konkrēta persona neapdraud bērna drošību. Tāpat iestādes

425vadītājam, darba devējam un pasākuma organizatoram jābūt

426kompetentam arī bērnu tiesību un interešu aizsardzības

427jautājumos. Bērnu tiesību aizsardzības likumā noteiktās prasības

428iestādes vadītājs, darba devējs un pasākuma organizators var

429izpildīt tikai tad, ja viņš tās pienācīgi saprot un ir spējīgs

430adekvāti nodrošināt arī bērna drošības prasību ievērošanu.

431Turklāt jāņem vērā, ka iestādes vadītājam, darba devējam un

432pasākuma organizatoram ir jāievēro piesardzības princips.

433Pastāvot saprātīgām šaubām par to, vai persona neapdraud bērnu

434drošību, iestādes vadītājam, darba devējam un pasākuma

435organizatoram ir pienākums nenodibināt ar attiecīgo personu

436nodarbinātības tiesiskās attiecības vai, ja šādas attiecības jau

437ir nodibinātas, tās izbeigt vai atbilstoši Bērnu tiesību

438aizsardzības likuma 72. panta septītajai daļai nekavējoties

439nodrošināt to, ka persona tiek atstādināta no amata pienākumu

440pildīšanas līdz dienai, kad stājies spēkā un kļuvis nepārsūdzams

441kompetentās institūcijas pieņemtais lēmums vai tiesas

442spriedums.

443Savukārt atbilstoši minētā panta devītajai daļai strīdus par

444apstrīdētās normas subjekta atstādināšanu izskata Civilprocesa

445likumā noteiktajā kārtībā. Tāpat tiesa Civilprocesa likumā

446noteiktajā kārtībā izskata jautājumus par nodarbinātības tiesisko

447attiecību izbeigšanu, kā arī atteikšanos nodibināt nodarbinātības

448tiesiskās attiecības, ja pieļauta atšķirīga attieksme. Līdz ar to

449arī vispārējās jurisdikcijas tiesa var individuāli izvērtēt, vai

450konkrētajā gadījumā personai ir tiesības būt nodarbinātai

451saskarsmē ar bērniem.

45219.3.4. Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija

453nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu

454tiesību aizsardzības jomā. Tostarp inspekcija uzrauga un kontrolē

455Bērnu tiesību aizsardzības likuma un citu bērnu tiesību

456aizsardzību regulējošu normatīvo aktu ievērošanu, analizē

457situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā, sniedz valsts un

458pašvaldību iestādēm un citām institūcijām ieteikumus bērnu

459tiesību aizsardzības nodrošināšanai un pilnveidošanai, kā arī

460sadarbojas ar valsts un pašvaldību iestāžu amatpersonām bērnu

461tiesību aizsardzības jomā. Turklāt Bērnu tiesību aizsardzības

462likuma 72. panta astotā daļa paredz, ka Valsts bērnu tiesību

463aizsardzības inspekcija var pieprasīt apstrīdētās normas subjekta

464atstādināšanu, ja tai ir pamatotas aizdomas par iespējamiem bērna

465tiesību pārkāpumiem. Tās pieprasījums nav apstrīdams un

466pārsūdzams un ir izpildāms nekavējoties.

467Tādējādi Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai ir

468plaša kompetence bērna tiesību aizsardzības jautājumos. Turklāt

469tai ir pienākums uzraudzīt, lai tiktu ievērotas Bērnu tiesību

470aizsardzības likuma normas, tostarp šā likuma 72. pantā ietvertā

471prasība, lai iestādēs, kurās uzturas bērni, un pasākumos, kuros

472piedalās bērni, ikviens bērns būtu drošībā. Šis pienākums ietver

473arī uzraudzību pār to, lai darbu, kurā ir tieša un ilgstoša vai

474regulāra saskarsme ar bērniem, veiktu tikai tādas personas, kuras

475neapdraud bērnu drošību. Tātad Valsts bērnu tiesību aizsardzības

476inspekcija būtu kompetenta izvērtēt arī to, vai konkrētai

477personai ir tiesības būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem.

47819.3.5. Izņēmumi no absolūtā aizlieguma var būt dažādi,

479piemēram, gan tāds regulējums, kas noteiktos gadījumos pieļauj

480individuālu izvērtējumu, gan likumā precīzi formulēti izņēmumi,

481gan arī regulējums, kas nosaka periodisku aizlieguma

482nepieciešamības pārskatīšanu. Piemērotākā risinājuma izvēle

483ietilpst likumdevēja rīcības brīvībā (sk. Satversmes

484tiesas 2021. gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr.

4852020-29-01 24.3. punktu).

486Salīdzinošā aspektā vērā ņemamas arī citās Eiropas valstīs

487pastāvošās alternatīvas absolūtajam aizliegumam par vardarbīgu

488noziedzīgu nodarījumu sodītām personām būt nodarbinātām saskarsmē

489ar bērniem, piemēram, absolūtais aizliegums saskarsmē ar bērniem

490būt nodarbinātām personām, kas sodītas par noteikta veida

491noziegumiem - dzimumnoziegumiem, cilvēktirdzniecību,

492prostitūcijas atbalstīšanu un sutenerismu, slepkavību, kā arī

493bērnu pornogrāfiju. Savukārt aizliegums personām, kas izdarījušas

494ar miesas bojājumu nodarīšanu vai fizisku vardarbību saistītus

495noziegumus, ir spēkā tik ilgi, kamēr sodāmība par pastrādāto

496noziedzīgo nodarījumu nav dzēsta. Dažās valstīs tiesa var

497personai piespriest aizliegumu strādāt ar bērniem. Ir valstis,

498kur paredzēts arī darba devēja individuāls izvērtējums, bet

499noteikts, ka personas, kas pastrādājušas dzimumnoziegumus,

500nedrīkst būt nodarbinātas saskarsmē ar bērniem un šādām personām

501sodāmība netiek dzēsta. Savukārt citās valstīs pastāv tāda

502kārtība, ka darba devējs individuāli izvērtē potenciālā

503darbinieka piemērotību amatam un paralēli darbojas arī valsts

504pārvaldes institūcijas, kas veic personas izvērtējumu un sniedz

505savu atzinumu. Visbeidzot, ir arī tādas valstis, kur personas

506piemērotību darbam ar bērniem individuāli izvērtē darba devējs

507(sk. tiesībsarga sniegto informāciju lietas materiālu 2. sēj.

5081.-5. lp.).

509Satversmes tiesas uzdevums nav atrast piemērotāko no

510alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai.

511Satversmes tiesai arī nav spriedumā jāuzskaita visi iespējamie

512saudzējošākie līdzekļi. Konstatējot, ka ir kaut viens mazāk

513ierobežojošs līdzeklis, ir pamats atzīt, ka apstrīdētā norma

514nesamērīgi ierobežo pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2021.

515gada 28. janvāra sprieduma lietā Nr. 2020-29-01 24.3.2.

516punktu). Savukārt likumdevējam atbilstoši varas dalīšanas

517principam ir jāizvēlas piemērotāko no tādiem vienlīdz efektīviem

518alternatīviem risinājumiem leģitīmā mērķa sasniegšanai, kas

519personas pamattiesības ierobežo vismazāk.

520Par vardarbīgu noziedzīgu nodarījumu sodītas personas tiesības

521būt nodarbinātai saskarsmē ar bērniem var individuāli izvērtēt

522iestādes vadītājs, darba devējs vai pasākuma organizators, ja

523nepieciešams, konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības

524inspekciju. Šāda papildu kompetence var tikt noteikta arī Valsts

525bērnu tiesību aizsardzības inspekcijai, kurai jau šobrīd ir plaša

526kompetence bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un Bērnu tiesību

527aizsardzības likuma prasību ievērošanas kontrolē. Tāpat šādu

528izvērtējumu var veikt arī vispārējās jurisdikcijas tiesa,

529Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā izskatot ar nodarbinātību

530saistītus strīdus. No minētā secināms, ka pamattiesību

531ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē var sasniegt ar

532indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas turklāt

533neprasītu nesamērīgu ieguldījumu no valsts un sabiedrības.

534Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

535Līdz ar to apstrīdētā norma

536neatbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam.

1Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai, secinot,

2ka apstrīdētā norma neatbilst kaut vienai augstāka juridiska

3spēka normai, tā atzīstama par prettiesisku un spēkā neesošu

4(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

5sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 13. punktu).

6Līdz ar to nav nepieciešams papildus vērtēt apstrīdētās normas

7atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Saskaņā ar

6Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktu Satversmes tiesa

7var spriedumā norādīt brīdi, ar kuru zaudē spēku apstrīdētā

8tiesību norma (akts), kas atzīta par neatbilstošu augstāka

9juridiska spēka tiesību normai.

10Satversmes tiesa ir atzinusi: lemjot par brīdi, ar kuru

11apstrīdētā norma zaudē spēku, lietās, kas ierosinātas pēc tiesas

12pieteikuma, Satversmes tiesai citstarp jāizvērtē, kāda ietekme uz

13attiecīgo lietu būs tās spriedumam (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2019. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr. 2019-01-01 25.

15punktu). Vienlaikus tiesai jāgādā arī par to, lai situācija,

16kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku,

17neradītu jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā

18arī nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

19(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

20Nr. 2020-14-01 14. punktu).

21Pieteikuma iesniedzēja nav lūgusi apstrīdēto normu atzīt par

22spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Tomēr apstrīdētās normas

23atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma spēkā

24stāšanās dienas vai kāda brīža nākotnē nenovērstu prasītāja

25civillietā Nr. C12173819 pamattiesību aizskārumu. Apstrīdētās

26normas atzīšana par spēkā neesošu no pamattiesību aizskāruma

27rašanās brīža attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā ir

28vienīgā iespēja aizsargāt viņa pamattiesības. Līdz ar to

29apstrīdētā norma attiecībā uz prasītāju minētajā civillietā

30atzīstama par spēkā neesošu no dienas, kad, pamatojoties uz

31apstrīdēto normu, ar šo personu tika izbeigtas darba tiesiskās

32attiecības. Tiesai, izskatot civillietu Nr. C12173819, apstrīdētā

33norma uz konkrēto personu jāattiecina individuāli, izvērtējot

34riskus, ko rada tieši šīs personas nodarbinātība, kas citstarp

35ietver saskarsmi ar bērniem, un šai nolūkā tieši jāpiemēro

36Satversme un šajā spriedumā ietvertās atziņas.

37Izskatāmajā lietā konstatēts, ka pastāv vairāki vienlīdz

38efektīvi alternatīvi līdzekļi apstrīdētajā normā ietvertā

39pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tieši

40likumdevējam ir jāizvēlas viens no šiem līdzekļiem, kas personas

41pamattiesības ierobežotu vismazāk. Savukārt apstrīdētās normas

42atzīšana par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma

43publicēšanas dienas varētu pakļaut riskam bērnu drošību, jo tādā

44gadījumā apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums pilnībā zaudētu

45spēku. Tāpēc bērnu tiesību aizsardzības nolūkā ir nepieciešams un

46pieļaujams tas, ka Satversmei neatbilstoša norma vēl noteiktu

47laiku paliek spēkā, lai dotu iespēju likumdevējam noteikt rūpīgi

48izsvērtu, ar šā sprieduma atziņām saskanīgu un Satversmei

49atbilstošu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu samērību starp

50personas tiesību ierobežojumu un bērna aizsardzību no

51vardarbības.

52Nolēmumu

53daļa

54Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

55Satversmes tiesa

56nosprieda: