47. pants
tika papildināts ar 1.1 daļu, kas

noteic, ka studiju uzsākšana vēlākos studiju posmos notiek arī

tad, kad pretendentam šā likuma 59.2 un

59.3 pantā noteiktajā kārtībā ir atzītas iepriekš

iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Priekšlikumu par šādas

normas ietveršanu likumprojektā iesniedza Izglītības un zinātnes

ministrija, priekšlikuma pamatojumā norādot: personai ir tiesības

uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, ja tiek atzītas šīs

personas iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences, tāpēc

priekšlikums paredz izveidot sasaisti, lai gan augstskolām un

koledžām, gan personai būtu skaidras savas tiesības. Tādējādi,

papildinot Augstskolu likuma 47. pantu ar

1.1 daļu, ir precizēts tas, ka arī ārpus studiju

programmām apgūto kursu un ārpus formālās izglītības apgūto vai

profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču

atzīšanas rezultātā personai ir tiesības uzsākt studijas vēlākos

studiju posmos.

Ņemot vērā minētos grozījumus Augstskolu likumā, Noteikumi

Nr. 36 tika aizstāti ar Ministru kabineta 2018. gada

14. augusta noteikumiem Nr. 505 "Ārpus formālās

izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču

un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas

noteikumi", kas stājās spēkā 2018. gada

17. augustā. Šo noteikumu 5. punkts paredz, ka persona,

kura vēlas, lai tiktu atzītas tās ārpus formālās izglītības

apgūtās vai profesionālajā pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un

kompetences, iesniedz augstskolā vai koledžā iesniegumu par

zināšanu, prasmju un kompetenču atzīšanu, savukārt 7. punkts

regulē iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu

atzīšanas kārtību. Atbilstoši šo noteikumu 19. punktam

komisijas lēmumu par ārpus formālās izglītības apgūto vai

profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un kompetenču,

kā arī par iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu

atzīšanu vai atteikumu tos atzīt var apstrīdēt, iesniedzot

iesniegumu attiecīgās augstskolas rektoram vai koledžas

direktoram. Augstskolas rektora un koledžas direktora lēmumu var

pārsūdzēt tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā

kārtībā.

Atbilstoši iepriekš minētajam kopš 2018. gada

17. augusta Noteikumu Nr. 932 2. punkts, 4.

un 4.1 punkts paredz, ka studijas augstskolā vai

koledžā vēlākos studiju posmos iespējams uzsākt, pārejot no

vienas augstskolas vai koledžas uz citu augstskolu vai koledžu

vai citu studiju programmu tajā pašā augstskolā vai koledžā vai

atsākot studijas pēc pārtraukuma, vai tad, ja saskaņā ar

noteikumiem par ārpus formālās izglītības apgūto vai

profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču un iepriekšējā

izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanu ir atzītas ārpus

formālās izglītības apgūtās vai profesionālajā pieredzē iegūtās

zināšanas, prasmes un kompetences vai iepriekšējā izglītībā

sasniegtie studiju rezultāti. Atbilstoši minēto noteikumu

7.2. apakšpunktam persona, kura vēlas uzsākt studijas

vēlākos studiju posmos, iesniedz augstskolā vai koledžā

iesniegumu par reģistrāciju studijām noteiktā studiju programmā,

kam jāpievieno augstskolas vai koledžas izsniegtu izziņa, kas

apliecina studiju programmas vai tās daļas apguvi, vai

augstskolas vai koledžas lēmums par ārpus formālās izglītības

apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto zināšanu, prasmju un

kompetenču, kā arī iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju

rezultātu atzīšanu. Saņemot šādu iesniegumu, augstskola vai

koledža veic iepriekš apgūto priekšmetu salīdzināšanu un norāda,

kurus priekšmetus no iepriekš apgūtajiem var ieskaitīt un kuros

kārtojami papildu pārbaudījumi.

Tādējādi laikā no 2014. gada 1. oktobra līdz

2020. gada 31. decembrim personai bija iespēja uzsākt

studijas vēlākos studiju posmos, ja tika atzīti tās iepriekšējā

izglītībā vai profesionālajā pieredzē sasniegtie rezultāti.

Savukārt kopš 2018. gada 17. augusta personai bija

iespēja uzsākt studijas vēlākos studiju posmos arī tad, ja tika

atzītas tās ārpus formālās izglītības apgūtās un profesionālajā

pieredzē iegūtās zināšanas, prasmes un kompetences. Ārpus

formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto

kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu

atzīšana iespējama arī pēc imatrikulācijas, un tādējādi jebkurā

brīdī personai ir iespējams saīsināt studiju ilgumu. Turklāt

persona šo savu tiesību aizsardzībai varēja vērsties arī

administratīvajā tiesā.

25.3. Ņemot vērā minēto, laikā no 2014. gada

1. oktobra līdz 2020. gada 31. decembrim

Pieteikuma iesniedzējam bija iespējas iegūt Būvniecības likuma

13. panta piektās daļas 1. punktā noteikto otrā līmeņa

profesionālo augstāko izglītību, izmantojot tiesības prasīt ārpus

formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto

kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu

atzīšanu un šīs atzīšanas rezultātā citstarp uzsākot studijas

vēlākos studiju posmos.

Būtiski ņemt vērā, ka arī Pieteikuma iesniedzējam, uzsākot

studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātē, tika atzīti

iepriekš apgūtie studiju kursi 69,5 kredītpunktu apmērā,

tādējādi būtiski samazinot apgūstamo studiju kursu apjomu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 46.-47. lp.). Nepilna

laika studijas ir studiju veids, kuram atbilst mazāk nekā 40

kredītpunkti akadēmiskajā gadā un mazāk nekā 40 akadēmiskās

stundas nedēļā, savukārt pilna laika studijas - studiju veids,

kuram atbilst 40 kredītpunkti akadēmiskajā gadā un ne mazāk kā 40

akadēmiskās stundas nedēļā (sk. Augstskolu likuma

1. panta 9. un 10. punktu). Proti, Pieteikuma

iesniedzējs ir saīsinājis savu studiju laiku par vismaz pusotru

studiju gadu. Pēc Ministru kabineta 2018. gada

14. augusta noteikumu Nr. 505 "Ārpus formālās

izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču

un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju rezultātu atzīšanas

noteikumi" spēkā stāšanās 2018. gada 17. augustā

Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja lūgt, lai tiek atzītas arī

viņa ārpus formālās izglītības apgūtās vai profesionālajā

pieredzē iegūtās kompetences, tādējādi potenciāli vēl samazinot

apgūstamo kursu skaitu, tomēr šādu iespēju Pieteikuma iesniedzējs

nav izmantojis.

Tāpat Pieteikuma iesniedzējs nebija lūdzis ļaut tam uzsākt

studijas no vēlāka studiju posma. Proti, kā norādījusi Latvijas

Lauksaimniecības universitāte, pašai personai ir aktīvi jāizrāda

sava vēlme uzsākt studijas vēlākos studiju posmos, bet Pieteikuma

iesniedzējs to neesot darījis (sk. lietas materiālu

12. sēj. 87. lp.). Arī no Noteikumu Nr. 36

regulējuma, kas bija spēkā brīdī, kad Pieteikuma iesniedzējs

iesniedza pieteikumu studijām Latvijas Lauksaimniecības

universitātē, izriet, ka imatrikulācija atbilstošā studiju posmā,

kas var sekot studiju rezultātu atzīšanai, ir personas tiesības,

kas īstenojamas sadarbībā ar konkrēto augstskolu.

No personas ir sagaidāma aktīva tās tiesību aizsardzība, un

trūkumi savu tiesību apzināšanā un izmantošanā nenozīmē, ka

pienākumu uzliekošā tiesību norma būtu prettiesiska.

25.4. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzēja

norādītajam argumentam, ka, apstrīdētajai normai tās sākotnējā

redakcijā stājoties spēkā 2014. gada 1. oktobrī,

personām, kas par to uzzināja tikai tajā brīdī, nebija iespējas

uzsākt studijas tā paša gada rudenī. Tomēr apstrīdētā norma tika

izsludināta jau 2013. gada 30. jūlijā. Jau no tā brīža

personām, kas bija ieinteresētas savu pamattiesību aizsardzībā,

vajadzēja rēķināties ar tām piemērojamām sekām. Tātad tās būtu

varējušas uzsākt studijas vēl pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās. Savukārt 2014. gada 3. jūlija grozījumi

apstrīdētajā normā pat uzlaboja Pieteikuma iesniedzēja

situāciju.

Tāpat būtiska ir studiju programmas izvēle. Latvijas

Lauksaimniecības universitāte norādījusi, ka personai ar pirmā

līmeņa profesionālo izglītību būvniecībā bijusi iespēja uzsākt

studijas otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju

programmā "Būvniecība" pat no septītā semestra un

kopumā studēt četrus semestrus (sk. Latvijas

Lauksaimniecības universitātes 2021. gada 29. oktobra

vēstuli lietas materiālu 12. sēj. 11. lp.). Lai gan

šī programma ne visos gadījumos būtu būvspeciālistam, ņemot vērā

tā izvēlētās darbības nozares specifiku, pati piemērotākā, proti,

šī programma varētu tieši neatbilst personas izvēlētajai

konkrētajai darbības specialitātei, tomēr formālā kritērija

izpildi tā nodrošinātu. Savukārt tas, ka persona pati ir

izvēlējusies kādu no citām studiju programmām, kurās papildus

kārtojamo kursu skaits ir lielāks, ir personas izvēles brīvības

izpausme. Tomēr jebkurā gadījumā, kā tas redzams arī no

Pieteikuma iesniedzējam atzīto kursu skaita, ar pirmā līmeņa

profesionālās augstākās izglītības ietvaros apgūto kursu atzīšanu

studiju gadu skaits samazinājās no sešiem (nepilna laika

neklātienes gadījumā) vai pieciem gadiem uz vismaz četriem

gadiem, turklāt studiju ilgums vēl varēja tikt saīsināts ar ārpus

formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto

kompetenču atzīšanu.

Ņemot vērā iepriekš minētos apstākļus, proti, iepriekšējā

izglītībā sasniegto studiju rezultātu un ārpus formālās

izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču

atzīšanas iespējamību, secināms, ka apstrīdētajā normā noteiktais

pārejas periods bija pietiekami ilgs, lai personai būtu reālas

iespējas iegūt prasīto izglītību, ja vien tā aktīvi izmantoja tai

sniegtās iespējas un aizstāvēja savas tiesības.

Savukārt tas, ka nebija izveidotas speciālas studiju

mērķprogrammas, kas ietvertu tikai tādus studiju kursus, kas

nepieciešami personām ar pirmā līmeņa augstāko izglītību,

nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu nesamērīga. Šādu studiju

mērķprogrammu izveide radītu nesamērīgu apgrūtinājumu augstskolām

un lielā daļā gadījumu nemaz nebūtu iespējama, ņemot vērā

būvspeciālistu specialitāšu daudzveidību. Turklāt tieši šādas

mērķprogrammas izveides mērķis - nodrošināt, ka personām

nepieciešams apgūt tikai tos kursus, kuri nebija iekļauti to

sākotnējā izglītībā vai praksē - tika sasniegts ar ārpus formālās

izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē iegūto kompetenču

un iepriekšējā izglītībā sasniegto studiju rezultātu

atzīšanu.

Līdz ar to apstrīdētā norma paredzēja tiesiskās paļāvības

principam atbilstošu pārejas periodu.

25.5. Papildus tam Satversmes tiesa vērš uzmanību uz

to, ka apstrīdētajā normā noteiktās prasības attiecas tikai uz

patstāvīgās prakses tiesībām, tomēr tas nenozīmē, ka personām

tiesības uz nodarbinātību noteiktajā jomā tās plašākajā izpratnē

būtu atņemtas pilnībā. Kā to norādījis arī Pieteikuma

iesniedzējs, personām ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo

izglītību atbilstoši Vispārīgo būvnoteikumu 29. punktam ir

iespēja strādāt kā projektētājiem un izstrādāt būvprojektus

būvspeciālista (t. i., personas, kurai citstarp ir otrā

līmeņa profesionālā augstākā izglītība) vadībā, kurš apstiprina,

paraksta izstrādāto būvprojektu un uzņemas atbildību par to

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 7. lp.). Proti,

persona joprojām var nodarboties ar projektēšanu, bet nevar

pieņemt vienpersoniskus lēmumus un uzņemties atbildību par

būvprojektiem.

Turklāt Pieteikuma iesniedzējam, kā arī jebkurai citai

personai ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību joprojām

ir iespēja iegūt patstāvīgās prakses tiesību iegūšanai

nepieciešamo izglītību, citstarp izmantojot minētās tiesības uz

ārpus formālās izglītības apgūto vai profesionālajā pieredzē

iegūto kompetenču un iepriekšējā izglītībā sasniegtu studiju

rezultātu, studiju kursu un kompetenču atzīšanu un šā procesa

rezultātā - ja tiek izpildīti pārējie reglamentētās profesijas

kritēriji - atgūstot patstāvīgās prakses tiesības.

Visbeidzot, apstrīdētās normas skartajām personām, tostarp

Pieteikuma iesniedzējam, bija iespēja studēt valsts finansētajās

studiju vietās, un tādējādi apstrīdētā norma nebūtu radījusi tām

pārmērīgu finansiālu apgrūtinājumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam

teikumam.

26. Tā kā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka apstrīdētā

norma atbilst tiesībām uz nodarbinātības turpināšanu, tai

jāturpina izvērtēšana, pārbaudot apstrīdētās normas iespējamo

neatbilstību arī Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

27. Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā." Tajā ietvertais tiesiskās vienlīdzības princips

liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga

pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Šis princips arī pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras atrodas atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 16. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2020-05-01 8. punktu). Tikai tad, ja tiek

konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats, tiesiskās

vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 2. novembra sprieduma lietā

Nr. 2020-14-01 8. punktu).

28. Pieteikuma iesniedzējs norādījis, ka, paredzot

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras ar pirmā līmeņa

profesionālo augstāko izglītību pirms Būvniecības likuma spēkā

stāšanās ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības inženierizpētes

specialitātē un projektēšanas vai būvekspertīzes specialitātē,

viņam tiekot aizskartas Satversmes 91. pantā ietvertās

tiesības. Attiecībā uz inženierizpētes specialitāti likumdevējs

esot paredzējis, ka iegūto patstāvīgas prakses tiesību īstenošanu

var turpināt bez ierobežojumiem. Turklāt attiecībā uz patstāvīgās

prakses turpināšanu inženierizpētē esot atcelta ne tikai prasība

pēc otrā līmeņa profesionālās augstākās izglītības, bet pat

prasība pēc pirmā līmeņa profesionālās augstākās izglītības. Šāda

attieksme neesot samērīga.

Proti, sākotnēji apstrīdētā norma paredzējusi, ka personas,

kuras līdz Būvniecības likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas

patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera

profesijā un kurām ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā

izglītība būvinženiera studiju programmā, ir tiesīgas turpināt

patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai būvekspertīzē

ne ilgāk kā līdz 2017. gada 31. decembrim

(2020. gada 31. decembrim), bet ar 2020. gada

3. decembra likuma "Grozījumi Būvniecības likumā"

stāšanos spēkā personām, kuras līdz Būvniecības likuma spēkā

stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības

būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām ir pirmā līmeņa

profesionālā augstākā izglītība būvinženiera studiju programmā,

patstāvīgās prakses inženierizpētē turpināšanai prasība pēc otrā

līmeņa izglītības ieguves esot atcelta. Šādi tiekot pārkāpts

tiesiskās vienlīdzības princips.

29. Lai pārbaudītu, vai apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) ir salīdzināmas un

vai tās atrodas vienādos vai atšķirīgos apstākļos;

2) vai apstrīdētais regulējums paredz vienādu attieksmi pret

atšķirīgos apstākļos esošām personām vai arī atšķirīgu attieksmi

pret vienādos apstākļos esošām personām;

3) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

4) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 10. marta

sprieduma lietā Nr. 2021-24-03 33. punktu).

30. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai noteiktu, vai un

kuras personu grupas atrodas pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos, nepieciešams atrast galveno šīs grupas

vienojošo pazīmi (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 10. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2019-36-01 11. punktu). Divas situācijas nekad

nav pilnīgi identiskas. Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda

situācija, kurai ir viens vai vairāki kopīgi elementi ar

pārbaudāmo situāciju. Kopējam elementam ir jāapvieno abas

situācijas zem viena virsjēdziena (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2006-13-0103 7. punktu). Turklāt Satversmes

tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski apsvērumi,

kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas savstarpēji

salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes tiesas

2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2012-14-03 17.2. punktu).

30.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas personas,

kas ieguvušas patstāvīgas prakses tiesības inženierizpētes

specialitātē un projektēšanas vai būvekspertīzes

specialitātē.

Savukārt Saeima norāda, ka projektēšana un būvekspertīze nav

salīdzināma ar inženierizpētes specialitāti, jo inženierizpētes

specialitātē neesot nepieciešama jaunrade. Inženierizpētes

uzdevums esot vien fiksēt esošā objekta faktisko stāvokli. Arī

Ekonomikas ministrija norādījusi, ka inženierizpēte nav

salīdzināma ar projektēšanu un būvekspertīzi. Obligātās

izglītības prasības esot pakārtotas būvspeciālista veicamajiem

pienākumiem un viņam nepieciešamajām prasmēm, kā arī atbildībai.

Inženierizpētes uzdevums esot fiksēt esošā objekta faktisko

stāvokli, bet projektēšanas un būvekspertīzes uzdevumu izpilde

esot saistīta ar jaunradi.

30.2. Lai noskaidrotu, vai izskatāmajā lietā norādītās

personu grupas ir salīdzināmas, Satversmes tiesa pārbaudīs tās

vienojošās un to atšķirīgās pazīmes.

Atbilstoši Saeimas un pieaicināto personu norādītajiem

argumentiem kā viens no aspektiem ir vērtējami personu ar

patstāvīgās prakses tiesībām inženierizpētē, projektēšanā vai

būvekspertīzē pienākumi, proti, specialitātes saturs, kā arī

darba potenciālā bīstamība. Tomēr katra profesija vienmēr kādos

aspektos atšķiras no citām; tas pats secināms attiecībā uz

profesijas specialitātēm, tostarp specialitātēm, kurās iespējams

iegūt patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā reglamentētā

profesijā. Lēmumu par to, kuras nodarbošanās ir savstarpēji

grupējamas, ir pieņēmis likumdevējs.

Būvniecības likuma 13. panta piektā daļa paredz, ka

patstāvīgās prakses tiesības inženierizpētes, projektēšanas,

būvdarbu vadīšanas, būvuzraudzības vai būvekspertīzes

specialitātē var iegūt persona, kas citstarp ieguvusi otrā līmeņa

profesionālo augstāko izglītību būvinženiera studiju (būvniecības

vai saistītā inženierzinātņu studiju) programmā. Savukārt

atbilstoši šā panta ceturtajai daļai patstāvīgās prakses tiesības

būvdarbu vadīšanas un būvuzraudzības specialitātē iespējams iegūt

arī ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko izglītību. Proti,

attiecībā uz personām, kas pirms apstrīdētās normas spēkā

stāšanās vēl nebija ieguvušas patstāvīgās prakses tiesības

būvinženiera profesijā, inženierizpēte, projektēšana un

būvekspertīze tika atzītas par tādām specialitātēm, kurām

nepieciešams vienāds kvalifikācijas standarts, un, nosakot šos

izglītības standartus, šīs trīs jomas vienmēr tika apskatītas

savstarpējā kopsakarā iepretim būvuzraugiem un būvdarbu

vadītājiem, kuriem noteiktas zemākas pieļaujamās izglītības

prasības.

Arī apstrīdētajā normā vairāk nekā septiņus gadus, proti, līdz

2020. gada 3. decembra likuma "Grozījumi

Būvniecības likumā" spēkā stāšanās, šīm specialitātēm tika

paredzēta vienāda patstāvīgās prakses tiesību saglabāšanas

kārtība, proti, pienākums apgūt otrā līmeņa izglītību līdz

2020. gada 31. decembrim.

Likumdevēja norādītie argumenti par inženierizpētes potenciāli

mazāko bīstamību varētu attiekties uz citādām izglītības

prasībām, kas varētu tikt noteiktas personām, kuras vēl tikai

vēlas iegūt patstāvīgās prakses tiesības konkrētajā specialitātē.

Proti, ja inženierizpēte tiktu atzīta par mazāk bīstamu nozari,

tad būtu saprotams, kāpēc tajā var darboties arī jaunie

speciālisti ar pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību.

Tomēr, nosakot inženierizpētes, projektēšanas un būvekspertīzes

specialitātē vienādu standartu patstāvīgās prakses tiesību

sākotnējai ieguvei, tās ir atzītas par vienlīdz nozīmīgām

būvniecības procesa kvalitātes un drošības garantēšanai. Uz to

norādīts Būvniecības likuma 13. panta un apstrīdētās normas

izstrādes ietvaros, un tas izriet arī no profesijas pienākumu

apraksta: proti, nekvalitatīvi veikta inženierizpēte var radīt

būtiskus būves drošuma apdraudējumus.

Tādējādi personas, kas bija

ieguvušas pirmā līmeņa augstāko profesionālo izglītību un vēlējās

turpināt patstāvīgu praksi inženierizpētē, projektēšanā vai

būvekspertīzē, atradās vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos.

31. Apstrīdētā norma paredz dažādu attieksmi pret šīm

personu grupām, tieši nosakot, ka personas, kuras līdz

Būvniecības likuma spēkā stāšanās dienai ieguvušas patstāvīgās

prakses tiesības būvniecības jomā būvinženiera profesijā un kurām

ir pirmā līmeņa profesionālā augstākā izglītība būvinženiera

studiju programmā, ir tiesīgas turpināt patstāvīgu praksi

inženierizpētē bez laika ierobežojuma, bet projektēšanā vai

būvekspertīzē - ne ilgāk kā līdz 2020. gada

31. decembrim.

Šā sprieduma 18. punktā Satversmes tiesa jau izvērtēja

apstrīdētās normas un tās grozījumu, tostarp 2020. gada

3. decembra likuma "Grozījumi Būvniecības likumā",

ar kuru apstrīdētā norma izteikta tās pēdējā un atšķirīgo

attieksmi noteicošā redakcijā (turpmāk - Grozījumi), izstrādes un

pieņemšanas procesu un secināja, ka šīs normas izdotas

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, ir izsludinātas un

pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Pieteikuma iesniedzējs nav izteicis argumentus par to, ka

Grozījumu izstrādes un pieņemšanas procesā būtu pieļauti labas

likumdošanas principa pārkāpumi. Grozījumu 6. punkts, ar ko

citstarp tika grozīta apstrīdētā norma, bija ietverts jau

sākotnējā likumprojektā Nr. 626/Lp13, kas tika iesniegts

pirmajam lasījumam. Atbildīgā komisija izskatīja visus otrajam

lasījumam iesniegtos priekšlikumus, bet trešajam lasījumam

priekšlikumi netika iesniegti (sk. citstarp atbildīgās

komisijas 2020. gada 8. septembra sēdes

audioierakstu). Ieinteresētajām personām bija iespēja

iesniegt savu viedokli, un tās to arī izmantoja (sk.,

piemēram, atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra

audioierakstu un biedrības "Latvijas Būvuzņēmēju

partnerība", Elektromontāžas vadošo darbinieku arodbiedrības

un biedrības "Latvijas Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku

asociācija" vēstules, pieejamas Saeimas likumprojektu

datubāzē).

Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

apstrīdētās normas pieņemšanas procesā nav konstatējami būtiski

likumdošanas procedūras pārkāpumi.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

paredzētā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

paredzētajā kārtībā pieņemtu tiesību normu.

32. Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja

apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību

samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16. punktu).

Nosakot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām grupām,

pienākums uzrādīt un pamatot šādas atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas

izdevusi aktu, kurā šī attieksme noteikta (sal. sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā

Nr. 2018-21-01 16.1 punktu). Saeima savā atbildes

rakstā uzsvēra, ka abas būvspeciālistu grupas nav salīdzināmas,

tāpēc arī nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir apstrīdētajā

normā paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis. Līdz ar

to Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt visus lietas apstākļus

un noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

32.1. No Grozījumu pieņemšanas materiāliem izriet, ka

tiesības būvinženieriem ar pirmā līmeņa profesionālo augstāko

izglītību būvinženiera studiju programmā turpināt patstāvīgu

praksi inženierizpētē bez laika ierobežojuma netika īpaši

pamatotas.

Proti, atbildīgās komisijas 2020. gada 5. maija sēdē

Ekonomikas ministrijas pārstāvis paskaidroja, ka grozījumi

nepieciešami, lai novērstu būvspeciālistu trūkumu. Saglabājot

iepriekš spēkā esošo regulējumu, no ēku būvdarbu vadītājiem darbu

zaudētu 22 %, no būvuzraugiem - 17 % būvspeciālistu;

līdzīgi skaitļi esot arī pārējā būvdarbu vadīšanas un

būvuzraudzības jomā (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada

5. maija sēdes audioierakstu no 01:00:29). Pēc tam šajā

sēdē Ekonomikas ministrijas pārstāvis norādīja, ka grozījumus

nepieciešams pieņemt, lai nezaudētu būvspeciālistus, kas ir

ieguvuši būvprakses sertifikātu un pierādījuši, ka zina savu

arodu, it sevišķi tamdēļ, ka iepriekš iegūtā tehnikuma izglītība

esot pielīdzināma pirmā līmeņa augstākajai izglītībai. Tomēr šie

argumenti attiecas tikai uz būvtehniķiem un ar tiem saistītajiem

grozījumiem Būvniecības likuma pārejas noteikumu 3. punktā,

bet ne inženierizpētes veicējiem un - attiecīgi -apstrīdēto

normu.

Tāpat atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra

sēdē, atbildot uz biedrības "Latvijas Elektroenerģētiķu un

Energobūvnieku asociācija" ierosinājumu, Ekonomikas

ministrijas pārstāve uzsvēra, ka nav pieļaujams apstrīdētajā

normā noteikt termiņa pagarinājumu arī attiecībā uz

projektētājiem, jo pamatojums ļaut iepriekš strādājušo būvtehniķu

darbību būvuzraugu un būvdarbu vadītāju profesijā bez termiņa

ierobežojuma esot piesaistīts tieši šai profesijai pieprasītajai

pirmā līmeņa izglītībai, "kas gan satura, gan ilguma ziņā

korelē ar profesionālo būvtehniķu izglītību" (sk.

atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes

audioierakstu no 00:07:45). Savukārt attiecībā uz

inženierizpēti un projektēšanu esot prasīta otrā līmeņa augstākā

izglītība, līdz ar to šajās nozarēs nevarot pielīdzināt

būvtehniķu izglītības saturu un ilgumu (sk. atbildīgās

komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no

00:08:07). Pretēji jau pirmajā redakcijā piedāvātajam un arī

turpmākajos lasījumos apspriestajam Grozījumu 6. panta un

attiecīgi arī apstrīdētās normas tvērumam Ekonomikas ministrijas

pārstāvji vai citi atbildīgās komisijas sēdes dalībnieki

neskaidroja to, kāpēc izņēmumi no izglītības prasībām attiecināmi

arī uz inženierizpētes veicējiem, tā vietā pat tieši uzsverot, ka

personas, kas nebūs ieguvušas attiecīgo izglītību, vairs nevarēs

strādāt ar patstāvīgās prakses tiesībām kā projektētāji,

būvekspertīzes veicēji un inženierizpētes veicēji (sk.

atbildīgās komisijas 2020. gada 3. novembra sēdes

audioierakstu no 00:08:50).

Proti, šie argumenti pēc būtības bija izteikti attiecībā uz

Grozījumu 6. panta pirmo daļu, proti, Būvniecības likuma

pārejas noteikumu 3. panta grozījumiem, kas skāra personas,

kuras līdz šā likuma spēkā stāšanās dienai bija ieguvušas

patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvtehniķa

profesijā, bet nebija ieguvušas šā likuma 13. pantā noteikto

izglītību, un kurām attiecīgi tika piešķirtas tiesības turpināt

patstāvīgu praksi būvdarbu vadīšanā vai būvuzraudzībā. Tomēr šie

argumenti nepamato ne grozījumus pārejas noteikumu

4. punktā, ne to, kāpēc ar grozījumiem pārejas noteikumu

3. punktā patstāvīgo praksi inženierizpētē bez termiņa

ierobežojuma ļauts turpināt arī personām, kas ieguvušas

patstāvīgās prakses tiesības būvniecības jomā būvtehniķa

profesijā. Proti, likumdevējs nav tieši pamatojis to, kāpēc

patstāvīgo praksi inženierizpētē jāļauj turpināt personām, kas

ieguvušas par otrā līmeņa profesionālo augstāko izglītību zemāku

izglītību.

32.2. Arī Saeimas sēdē, kurā likumprojekts tika

izskatīts trešajā lasījumā, izskanējušais un likumprojekta

anotācijā norādītais arguments, ka apstrīdētās normas

nepieciešamas, lai novērstu būvspeciālistu (tostarp personu, kas

ir tiesīgas veikt inženierizpēti) trūkumu, nav uzskatāms par

atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi (sk. likumprojekta

Nr. 626/Lp13 anotāciju un Saeimas 2020. gada

3. decembra sēdes stenogrammu). Proti, no likumprojekta

anotācijas izriet, ka inženierizpēte tomēr tajā aptverta ar

nolūku, lai gan tas ir pretrunā ar turpmākajiem normas

nepieciešamības pamatojumiem, kas tika apskatīti iepriekš. Tomēr

mērķis novērst būvspeciālistu trūkumu klaji disonē ar apstrīdētās

normas sākotnējo mērķi - citu cilvēku tiesību un sabiedrības

drošības aizsardzība - un to nemaz vairs neļauj sasniegt.

Turklāt bažas par būvspeciālistu trūkumu tika izteiktas

attiecībā uz visām nozarēm. Piemēram, biedrība "Latvijas

Elektroenerģētiķu un Energobūvnieku asociācija" gan

rakstveidā, gan atbildīgās komisijas sēdē norādīja, ka būtu

nepieciešams vienkāršot pārejas periodu attiecībā uz elektrotīklu

(inženiertīklu) projektētājiem, jo atbilstoši aktuālajiem datiem

aptuveni 80 % elektrotīklu projektētāju noteiktajā laika

periodā nav paspējuši iegūt attiecīgo izglītību un tirgus

saskarsies ar grūtībām (sk. atbildīgās komisijas

2020. gada 3. novembra sēdes audioierakstu no

00:05:10). Tomēr Ekonomikas ministrija norādīja, ka šādu

priekšlikumu neatbalsta, jo tas neesot precizējošs, bet gan

saturisks un konceptuāls; diskusijas esot bijušas par tiesību

saglabāšanu būvtehniķiem, taču būvspeciālistiem esot nepieciešama

augstākā izglītība (sk. atbildīgās komisijas 2020. gada

3. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39).

Visbeidzot, šis jebkurā gadījumā būtu tikai normas jeb

grozījumu pieņemšanas mērķis, bet ne atšķirīgo attieksmi

pamatojošs mērķis.

Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertajai atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa un tā

neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

33. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta

trešo daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas, ja tiesa nav

noteikusi citādi. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

31. panta 11. punktam Satversmes tiesa var spriedumā

norādīt brīdi, ar kuru apstrīdētā tiesību norma, kas atzīta par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, zaudē

spēku.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, lemjot par brīdi, ar kuru

apstrīdētā norma zaudē spēku, pēc konstitucionālās sūdzības

ierosinātā lietā jāņem vērā tas, ka tiesas uzdevums ir pēc

iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Vienlaikus

Satversmes tiesai jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2020. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2020-14-01 14. punktu).

Lai varētu novērst tiesiskās vienlīdzības principa pārkāpumu,

likumdevējam nepieciešams veikt padziļinātu un kompleksu izpēti

un veikt noteiktas konceptuālas izvēles. Līdz ar to likumdevējam

ir nepieciešams saprātīgs laiks jauna regulējuma noteikšanai.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Būvniecības likuma pārejas

noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam un 106. panta pirmajam

teikumam.

2. Atzīt Būvniecības likuma pārejas

noteikumu 4. punkta pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un spēkā

neesošu no 2023. gada 1. janvāra.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš