Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam

, kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

1aizsardzība paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās

2tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību.

3Nevar noliegt, ka minētās tiesības tik tiešām ir plaši atzītas.

4Tās garantē gan Konvencija, gan Pakta 14. panta pirmā daļa,

5gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā iekļautā

6norma, kurai ir starptautiskas paražu tiesību normas statuss. Šo

7tiesību aizsardzība noteikta arī Apvienoto Nāciju Starptautiskās

8tirdzniecības tiesību komisijas Parauglikumā par starptautisko

9komerciālo šķīrējtiesu (sk.: UNCITRAL Model Law on

10International Commercial Arbitration, m, turpmāk -

11Parauglikums). Parauglikums, lai arī iecerēts kā starptautisku

12komerc-strīdu risināšanas procesa modelis, ir kļuvis par mūsdienu

13šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu visā pasaulē

14(sk.: Redfern & Hunter, p. 342).

15Iepriekš minētais ECT lietas "Albērs un Lekonts pret Beļģiju"

16dictum, saskaņā ar kuru no dažām procesuālajām tiesībām nav

17iespējams atteikties pat brīvprātīgi, daļēji sasaucas ar

18Pieteicēja pausto viedokli, ka pielīgts Satversmes 92. pantā

19garantēto tiesību ierobežojums personai nevar būt saistošs. Tomēr

20pat attiecībā uz minētajām sevišķi aizsargājamām procesuālajām

21tiesībām tik kategorisks formulējums būtu neprecīzs un

22nesavienojams ar šķīrējtiesas procesa būtību. Satversmes tiesa

23uzsver, ka arī daudzu citu valstu praksē tiesas uzskata, ka

24persona ir atteikusies, piemēram, no tiesībām tikt uzklausītai,

25ja šķīrējtiesas procesu tā ir ignorējusi, vai arī no tiesībām uz

26objektīvu tiesu, ja tā nav laikus iebildusi pret šķīrējtiesneša

27neobjektivitāti (sk.: Jaksic, pp. 238, 256 - 276;

28Briner & von Schlabrendorff,

29pp. 94 - 95). Šķīrējtiesas līgumam nebūtu jēgas,

30ja kāds no tā dalībniekiem varētu izvēlēties neizmantot savas

31procesuālās tiesības, lai vēlāk, atsaucoties uz to neatņemamību,

32iebilstu pret nolēmuma izpildi.

33Neraugoties uz minēto atziņu lietā

34"Albērs un Lekonts pret Beļģiju", lēmumā par lietas "Sovaniemi

35pret Somiju" pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas

36apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša

37neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz

38objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland,

39No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru

40procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to

41novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo

42tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas

43pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De

44Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1,

45para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo

46tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma

47noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs

48tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami

49neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā

50vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc

51būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany

52[1999] ECHR 13, para. 59).

53Minētās sevišķi stingri

54aizsargājamās tiesības šķīrējtiesas procesā "ienāk" caur

55Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu,

56kurš noteic: "Tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, ja

57puse, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšana,

58iesniedz pierādījumus, ka [...] šķīrējtiesa netika izveidota vai

59šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai

60šā likuma D daļas noteikumiem." Šajā D daļā ir iekļautas normas,

61kas paredz šķīrējtiesnešu objektivitāti un neatkarību

62(497. panta trešā daļa), pušu līdztiesību (505. pants)

63un tiesības tikt uzklausītam (518. pants). Tāpat Satversmes

64tiesa vērš uzmanību uz Civilprocesa likuma 530. panta otrās

65daļas 5. punktu, kas noteic - ja vien puses nav

66vienojušās par pretējo, šķīrējtiesas spriedumā jānorāda

67motivācija. Tādēļ nav pamatots konstitucionālajā sūdzībā paustais

68viedoklis, ka šķīrējtiesas spriedumam nav jābūt motivētam.

69Motivācijas trūkums, tāpat kā pārējo iepriekš minēto tiesību

70liegšana, kad puses nav to vēlējušās, var būt iemesls atteikumam

71izsniegt izpildu rakstu.

72Saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par

73šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem. Lemjot

74par tādu sūdzību pieņemamību, kuras saistītas ar šķīrējtiesām,

75Eiropas Cilvēktiesību komisija ne reizi vien norādījusi, ka

76"šķīrējtiesnešu darbības nevar izraisīt valsts atbildību, kamēr

77vien valsts tiesas netiek aicinātas šajās darbībās iejaukties" (R

78c. la Suisse; Jakob Boss Söhne KG v. Germany, No 18479/91;

79sk. arī, piem: Heinz Schiebler KG v. Germany,

80No 18805/91). Taču valstij ir pienākums, pirmkārt,

81nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību

82pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā un, otrkārt, neatzīt šāda

83šķīrējtiesas procesa rezultātu. Latvijā, atšķirībā no lielākās

84daļas citu valstu, abi minētie pienākumi saplūst, jo likums

85neparedz iespēju valsts tiesā pieprasīt šķīrējtiesneša

86noraidīšanu vai šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādēļ

87šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas

88stadijā. Var šaubīties par to, vai šāds risinājums ir optimāls,

89kā arī par to, vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama

90un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa, taču valstij ir plaša

91rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā.

92Kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par

93pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas

94nodrošināšanai. Taču, izsniedzot izpildu rakstu par šķīrējtiesas

95spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības, tiek pārkāpts

96gan Satversmes 92. pants, gan valsts starptautiskie

97pienākumi cilvēktiesību īstenošanā. Saskaņā ar starptautisko

98paražu tiesību normām par valsts atbildību tā tiek ierosināta

99tādos gadījumos, kad valsts kā savu ir pieņēmusi darbību, kura,

100valsts veikta, būtu nelikumīga. Šis princips ir kodificēts

101Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajā valsts atbildības

102regulējuma projektā (sk.: Draft articles on Responsibi-lity

103of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10

104(2001) Ch IV.E.1, p. 43), ko vienbalsīgi atzinusi Apvienoto

105Nāciju Ģenerālā Asambleja. Neiedziļinoties jautājumā par

106starptautisko cilvēktiesību normu horizontālo piemērojamību,

107t.i., piemērojamību attiecībās starp privāttiesību subjektiem,

108Satversmes tiesa piekrīt, ka valsts atbildība tiek ierosināta pat

109tādā gadījumā, ja tās akceptētā "darbība sākotnējā veicēja

110izpildījumā nav bijusi nelikumīga vai to veikusi privāta persona,

111kurai starp-tautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā nav

112saistošas" (sk.: Commentaries to the draft articles on

113Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts 2001,

114UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.2, p. 122). Tādēļ, izsniedzot

115izpildu rakstu, valsts kļūst atbildīga par šķīrējtiesas procesā

116notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

117Līdz ar to uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no

118Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs

119pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas

120procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona

121nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo

122pienākumu izpildīt.

1239.2. Apstrīdētās normas jāaplūko arī kontekstā ar citām

124Civilprocesa likuma normām, kuras ierobežo šķīrējtiesā izskatāmo

125lietu loku, kā arī paredz tiesas iesaistīšanos tādu strīdu

126risināšanā, kuri saskaņā ar līgumu pakļauti šķīrējtiesai.

127Civilprocesa likuma 487. panta 1. - 3. un

1285. punktā noteiktas lietas, kuras nevar nodot izšķiršanai

129šķīrējtiesā, jo tajās "puses [nav] neaprobežoti saimnieki un

130rīkotāji" un ir "saskatāmi publiski-tiesiski elementi" (Bukovskis

131V., 570. lpp.). Atbilstoši šķīrējtiesas procesa līgumiskajai

132dabai minētā panta 4. punkts no tiesību un pienākumu

133noteikšanas šķīrējtiesā pasargā personas, kuras nav šķīrējtiesas

134līguma dalībnieces. Savukārt 493. panta ceturtā daļa

135aizsargā pret nepienācīgi ilgu strīda risinājuma atlikšanu,

136paredzot gadījumus, kuros puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no

137šķīrējtiesas līguma, proti, ja ilgāk par četriem mēnešiem netiek

138izveidots šķīrējtiesas sastāvs vai arī netiek veiktas nekādas

139procesuālās darbības, vai ja gada laikā no procesa uzsākšanas

140šķīrējtiesa nav pabeigusi lietas izskatīšanu ar nolēmumu.

141Visbeidzot, 536. pants paredz tiesas pienākumu atteikt

142izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā

143taisīšanas procesā pieļauti procesuālo vai materiālo normu

144pārkāpumi.

145Lielākoties citu valstu, tostarp Austrijas, Beļģijas, Francijas,

146Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Vācijas šķīrējtiesas procesa

147regulējums un Parauglikums šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanai

148(34. pants) un atzīšanas un ieviešanas atteikšanai

149(36. pants) paredz motīvus, kas līdzinās Civilprocesa likuma

150536. panta saturam. Jāatzīmē, ka Parauglikums paredz arī

151citus gadījumus, kuros valsts tiesas var iesaistīties

152šķīrējtiesas procesā, taču iejaukšanās vai nu izpaužas kā

153procesuāla rakstura palīdzība, vai arī nodrošina procesuālas

154garantijas, kuras, lai arī citādā formā, tomēr pēc būtības ir

155pieejamas saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu par

156atteikumu izsniegt izpildu rakstu.

157Izvērtējot likumā paredzētās attiecības starp vispārējās

158jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām, jāievēro, ka šķīrējtiesas

159procesa mērķu (sk. šā sprieduma 8.2. punktu)

160sasniedzamības saglabāšanai ir svarīgi ierobežot iejaukšanos

161tajā. Vadoties no šādas nostājas (sk.: Explanatory Note by the

162UNCITRAL Secretariat on the Model Law on International Commercial

163Arbitration, para. 14, http: //

164www.uncitral.org / english / texts /

165arbitration / ml-arb.htm), Parauglikumā iekļauts

, kurš noteic: "Šā likuma regulētajos jautājumos

1tiesas neiejaucas, ja vien šis likums to neparedz." Arī tiesību

2literatūrā norādīts, ka "tuvojoties divdesmitā gadsimta beigām,

3[...] tikusi akceptēta arvien lielāka šķīrējtiesu neatkarība"

4(Redfern & Hunter, pp. 341 - 342). Salīdzinot

5vairāku citu valstu šķīrējtiesas procesa regulējumu, citētais

6vispārinājums tik tiešām raksturo esošo situāciju, jo iepriekš

7minēto valstu šķīrējtiesas procesu regulējošajos normatīvajos

8aktos konstatējama visai liela vienveidība attiecībā uz pamatiem,

9kas ļauj iejaukties šķīrējtiesas procesā, apstrīdēt šķīrējtiesas

10nolēmumu vai iebilst pret tā atzīšanu un piespiedu izpildi.

119.3. Bez tam darba (sk. šā sprieduma 9.3.1. punktu),

12patērētāju (sk. šā sprieduma 9.3.2. punktu) un

13konkurences (sk. šā sprieduma 9.3.3. punktu) tiesības

14paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu

15slēgšanai.

169.3.1. Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no

17līguma pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā ziņā

18vājākā pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam "uzspiest"

19šķīrējtiesas līgumu. Darba likuma 30. pants noteic:

20"Individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju, ja

21tie nav izšķirti uzņēmumā, izšķirami tiesā." Jo precīzāk šī norma

22ir atkārtota Darba strīdu likuma 7. panta ceturtajā daļā:

23"Individuāls tiesību strīds nav izšķirams šķīrējtiesā."

249.3.2. Līdzīgi apsvērumi aizsargā arī patērētājus. Saskaņā ar

25Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas

267. punktu par netaisnīgu līguma noteikumu uzskatāms

27noteikums, kas "paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā".

28Saskaņā ar šā panta astoto daļu "netaisnīgie noteikumi pēc

29patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem". Satversmes

30tiesa norāda, ka šā likuma nodrošinātā patērētāju aizsardzība ir

31plašāka, nekā dažkārt tiek uzskatīts, jo arī, piemēram,

32patērētāju kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir

33uzskatāmi par patērētāju līgumiem. Saskaņā ar tiem veiktās

34darbības atbilst likuma 1. panta 2. punktā sniegtajai

35pakalpojuma definīcijai: tiek gūts (nematerializēts) darba

36rezultāts, piemēram, iespēja saņemt saimniecisku vērtību

37(kredītu) preču iegādei vai uzturēties dzīvojamās telpās, un šis

38darbs tiek veikts uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības

39ietvaros. Tāpat jāievēro, ka citētās Patērētāju tiesību

40aizsardzības likuma normas par netaisnīgajiem līguma noteikumiem

41ievieš Padomes Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem

42patērētāju līgumos (sk.: Official Journal, L 95,

4321/04/1993, pp. 29 - 34) 3. panta prasības.

44Interpretējot direktīvā noteiktos ierobežojumus patērētāju

45saistīt ar tiesas piekritību mainošu klauzulu, Eiropas Kopienu

46tiesa ir norādījusi, ka šādas klauzulas iespējamais netaisnīgums

47un spēkā esamība tiesai jāizvērtē pašai pēc savas iniciatīvas, jo

48dažādu iemeslu dēļ patērētājs var neierasties citā tiesā kā vien

49tajā, kurai lieta būtu piekritīga saskaņā ar likumu, un tieši

50šāda rakstura problēmas attiecīgajām normām jānovērš

51(sk.: lietas C-240-244/98, Océano Grupo Editorial SA v.

52Roció Murciano Quintero [2000] ECR I-4491, paras. 26, 29).

53Satversmes tiesa uzskata, ka šādi jārīkojas arī vispārējās

54jurisdikcijas tiesām Latvijā, ja nepieciešams, atsakot izpildu

55raksta izsniegšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. panta

56pirmās daļas 1. punktu. Arī šķīrējtiesām pēc savas

57iniciatīvas jāizvērtē patērētāju līgumā iekļautas šķīrējtiesas

58klauzulas spēkā esamība. Taisījušas spriedumu, kas valsts tiesās

59izrādītos neizpildāms, tās var kļūt atbildīgas pret lietas

60dalībniekiem par lieka procesa veikšanu.

619.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs arī netieši apgalvo,

62ka šķīrējtiesas klauzula līgumos var tikt iekļauta ne tik daudz

63pušu vienošanās rezultātā, cik vienam līdzējam izmantojot savu

64tirgus varu. Satversmes tiesa norāda, ka normālos konkurences

65apstākļos ikviens var izvēlēties, kādus līguma noteikumus

66piedāvāt un kādus pieņemt. Tādējādi tirgus "neredzamajai rokai"

67jāietekmē slēgto līgumu saturs. Gadījumā, kad viena vai vairāku

68tirgus dalībnieku ekonomiskais stāvoklis ļautu uzspiest tādus

69līguma noteikumus, kuriem citos apstākļos pārējie darījumu

70dalībnieki nepiekristu, aizsardzība rodama konkurences tiesību

71normās.

72Konkurences likuma 13. panta 4. punktā noteikts:

73"Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir

74aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas

75teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var

76izpausties arī kā [...] netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša

77vai netieša uzspiešana vai piemērošana." Vēstulē Satversmes

78tiesai KP norāda, ka "diskriminējošu nosacījumu iekļaušana

79šķīrējtiesas klauzulā un no tā izrietošo dominējošā stāvokļa

80ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu var kvalificēt

81atbilstoši 13. panta ģenerālklauzulas tiesiskajam sastāvam,

82bet pašu šķīrējtiesas klauzulu uzskatīt par netaisnīgu darījuma

83noteikumu. [...] Tas pats attiecināms uz 13. panta

845. punktu, kas kā aizliegtu nosaka nevienādu noteikumu

85piemērošanu ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku,

86radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus". Tāpat KP

87norāda, ka minētās normas var tikt piemērotas, kad neviens no

88tirgus dalībniekiem atsevišķi neatrodas dominējošajā stāvoklī,

89bet daži dalībnieki kopā veido tā saukto kolektīvo dominanci jeb

90kopīgu dominējošo stāvokli. Dažu vienādu līguma noteikumu, to

91skaitā šķīrējtiesas klauzulas, piedāvāšana viena pati par to vēl

92neliecina, taču, vērtējot konkrētas situācijas īpatnības,

93piemēram, tirgus dalībnieku iespēju rīkoties neatkarīgi no

94konkurentiem un ekonomisku vai citu saikņu esamību, kopīgu

95dominējošo stāvokli ir iespējams konstatēt. Satversmes tiesa

96uzskata, ka komersanti konkurē ar visiem to piedāvāto līgumu

97noteikumiem kopumā un tālab šķīrējtiesas klauzula ir atzīstama

98par "tirdzniecības noteikumu" Konkurences likuma izpratnē. Tādēļ

99gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē

100uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta

101izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis

102konkurences tiesību pārkāpums.

1039.4. Kā minēts iepriekš (sk. šā sprieduma 8.2. punktu),

104šķīrējtiesas procesu nav iespējams savienot ar apstrīdēto normu

105liegto iespēju attiecīgo lietu pēc būtības izskatīt vispārējās

106jurisdikcijas tiesā. Bez tam apstrīdētās normas, lai arī tās

107ierobežo personas tiesības vērsties tiesā, nenodrošina

108šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Pat šādu normu izslēgšana no

109Civilprocesa likuma neliegtu vienoties par esošo vai turpmāko

110strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā un nepadarītu jau noslēgtos

111šķīrējtiesas līgumus par spēkā neesošiem. Tādēļ mazāk apgrūtinoša

112alternatīva identificēto leģitīmo mērķu sasniegšanai nepastāv.

113Tāpat Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu noteiktā

114ierobežojuma vērsties tiesā apjomu pietiekami samazina spēkā

115esošais civilprocesa un citu tiesību nozaru regulējums. Tādēļ

116apstrīdētās normas ir samērīgas ar to mērķi.

11710. Vienlaikus Satversmes tiesa

118saskata atsevišķas šķīrējtiesas procesa problēmas, kuras pastāv

119un pēdējā laikā īpaši uzsvērtas Latvijas tiesību zinātnē un

120praksē (sk., piem.: Torgāns K. Šķīrējtiesas Latvijā:

121vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Jurista Vārds. 2005.

12211. janvāris, Nr. 1, 1. - 3. lpp.).

123No pamattiesību aizsardzības

124viedokļa būtiskākā šķīrējtiesas procesa stadija ir izpildu raksta

125izsniegšana. Šajā stadijā tiek kontrolēta sprieduma un procesa

126atbilstība likuma prasībām. Gan VCB, gan Dr. iur.

127J. Rozenbergs Satversmes tiesai adresētajās vēstulēs pauduši

128bažas par pārlieku īso termiņu iebildumu izteikšanai pret izpildu

129raksta izsniegšanu, aizliegumu pārsūdzēt lēmumu par izpildu

130raksta izsniegšanu un šā jautājuma izlemšanu bez tiesas sēdes.

131Tādēļ Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka otrajā

132lasījumā pieņemtajā likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā"

133(http: //

134www.saeima.lv / bi8 / lasa?dd=LP0968_2) joprojām

135nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu

136Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta

137garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta

138izsniegšanu. Izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros tiek

139noteiktas personas civilās tiesības un pienākumi, un šim procesam

140jāatbilst Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. pantā

141ietvertajām prasībām. Taču šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa

142nav aicināta izvērtēt normas, kuras pieļauj izpildu raksta

143izsniegšanu par šķīrējtiesas spriedumu.

144Šobrīd Civilprocesa likumā un tā grozījumu projektā nav arī

145normu, kas noteiktu procedūru šķīrējtiesas sprieduma

146apstrīdēšanai, pat ja netiek pieprasīta izpildu raksta

147izsniegšana. Ņemot vērā bieži pausto kritiku par šķīrējtiesu

148darbu un prima facie saskatāmos trūkumus izpildu raksta

149izsniegšanas regulējumā, pasaulē akceptētajam šķīrējtiesas

150sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu jo sevišķi liela

151nozīme.

152Tai pašā laikā nepieciešams pilnībā īstenot jau esošajā

153normatīvajā regulējumā paredzēto šķīrējtiesu darba kontroli.

154Izsniedzot izpildu rakstu, valsts tiesām jānoteic augstas

155prasības attiecībā uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp

156neatkarību un objektivitāti. Šajā sakarā Satversmes tiesa

157piebilst, ka saskaņā ar ECT praksi neatkarības un objektivitātes

158trūkums ir konstatējams ne vien tad, ja tas ticis pierādīts, bet

159arī tad, ja par neatkarības un objektivitātes esamību var rasties

160pamatotas šaubas (sk.: Delcourt v. Belgium

161[1970] ECHR 1, para. 31; Piersack v. Belgium

162[1982] ECHR 6, para. 30). Šādu šaubu iemesls var

163būt šķīrējtiesas organizatoriskā struktūra, šķīrējtiesnešu

164iepriekšējās attiecības ar pusēm, kā arī citi faktori.

165Atsaucoties uz iepriekš pausto par Latvijas un starptautisko

166cilvēktiesību normu izpratnes harmoniju (sk. šā sprieduma

1677.1. punktu), Satversmes tiesa uzskata, ka šāda pieeja ir

168izmantojama, piemērojot Civilprocesa likumā iekļautos

169objektivitātes un neatkarības jēdzienus.

170Nolēmuma

171daļa

172Pamatojoties uz Satversmes tiesas

173likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

174nosprieda:

175atzīt Civilprocesa likuma

176132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta

1776. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

17892. pantam.

179Spriedums ir galīgs un

180nepārsūdzams.

181Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

182Tiesas sēdes priekšsēdētājs

183Aivars Endziņš