1. pants
, kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

aizsardzība paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās

tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību.

Nevar noliegt, ka minētās tiesības tik tiešām ir plaši atzītas.

Tās garantē gan Konvencija, gan Pakta 14. panta pirmā daļa,

gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā iekļautā

norma, kurai ir starptautiskas paražu tiesību normas statuss. Šo

tiesību aizsardzība noteikta arī Apvienoto Nāciju Starptautiskās

tirdzniecības tiesību komisijas Parauglikumā par starptautisko

komerciālo šķīrējtiesu (sk.: UNCITRAL Model Law on

International Commercial Arbitration, m, turpmāk -

Parauglikums). Parauglikums, lai arī iecerēts kā starptautisku

komerc-strīdu risināšanas procesa modelis, ir kļuvis par mūsdienu

šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu visā pasaulē

(sk.: Redfern & Hunter, p. 342).

Iepriekš minētais ECT lietas "Albērs un Lekonts pret Beļģiju"

dictum, saskaņā ar kuru no dažām procesuālajām tiesībām nav

iespējams atteikties pat brīvprātīgi, daļēji sasaucas ar

Pieteicēja pausto viedokli, ka pielīgts Satversmes 92. pantā

garantēto tiesību ierobežojums personai nevar būt saistošs. Tomēr

pat attiecībā uz minētajām sevišķi aizsargājamām procesuālajām

tiesībām tik kategorisks formulējums būtu neprecīzs un

nesavienojams ar šķīrējtiesas procesa būtību. Satversmes tiesa

uzsver, ka arī daudzu citu valstu praksē tiesas uzskata, ka

persona ir atteikusies, piemēram, no tiesībām tikt uzklausītai,

ja šķīrējtiesas procesu tā ir ignorējusi, vai arī no tiesībām uz

objektīvu tiesu, ja tā nav laikus iebildusi pret šķīrējtiesneša

neobjektivitāti (sk.: Jaksic, pp. 238, 256 - 276;

Briner & von Schlabrendorff,

pp. 94 - 95). Šķīrējtiesas līgumam nebūtu jēgas,

ja kāds no tā dalībniekiem varētu izvēlēties neizmantot savas

procesuālās tiesības, lai vēlāk, atsaucoties uz to neatņemamību,

iebilstu pret nolēmuma izpildi.

Neraugoties uz minēto atziņu lietā

"Albērs un Lekonts pret Beļģiju", lēmumā par lietas "Sovaniemi

pret Somiju" pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas

apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša

neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz

objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland,

No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru

procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to

novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo

tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas

pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De

Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1,

para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo

tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma

noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs

tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami

neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā

vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc

būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany

[1999] ECHR 13, para. 59).

Minētās sevišķi stingri

aizsargājamās tiesības šķīrējtiesas procesā "ienāk" caur

Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu,

kurš noteic: "Tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, ja

puse, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšana,

iesniedz pierādījumus, ka [...] šķīrējtiesa netika izveidota vai

šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai

šā likuma D daļas noteikumiem." Šajā D daļā ir iekļautas normas,

kas paredz šķīrējtiesnešu objektivitāti un neatkarību

(497. panta trešā daļa), pušu līdztiesību (505. pants)

un tiesības tikt uzklausītam (518. pants). Tāpat Satversmes

tiesa vērš uzmanību uz Civilprocesa likuma 530. panta otrās

daļas 5. punktu, kas noteic - ja vien puses nav

vienojušās par pretējo, šķīrējtiesas spriedumā jānorāda

motivācija. Tādēļ nav pamatots konstitucionālajā sūdzībā paustais

viedoklis, ka šķīrējtiesas spriedumam nav jābūt motivētam.

Motivācijas trūkums, tāpat kā pārējo iepriekš minēto tiesību

liegšana, kad puses nav to vēlējušās, var būt iemesls atteikumam

izsniegt izpildu rakstu.

Saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par

šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem. Lemjot

par tādu sūdzību pieņemamību, kuras saistītas ar šķīrējtiesām,

Eiropas Cilvēktiesību komisija ne reizi vien norādījusi, ka

"šķīrējtiesnešu darbības nevar izraisīt valsts atbildību, kamēr

vien valsts tiesas netiek aicinātas šajās darbībās iejaukties" (R

c. la Suisse; Jakob Boss Söhne KG v. Germany, No 18479/91;

sk. arī, piem: Heinz Schiebler KG v. Germany,

No 18805/91). Taču valstij ir pienākums, pirmkārt,

nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību

pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā un, otrkārt, neatzīt šāda

šķīrējtiesas procesa rezultātu. Latvijā, atšķirībā no lielākās

daļas citu valstu, abi minētie pienākumi saplūst, jo likums

neparedz iespēju valsts tiesā pieprasīt šķīrējtiesneša

noraidīšanu vai šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādēļ

šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas

stadijā. Var šaubīties par to, vai šāds risinājums ir optimāls,

kā arī par to, vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama

un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa, taču valstij ir plaša

rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā.

Kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par

pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas

nodrošināšanai. Taču, izsniedzot izpildu rakstu par šķīrējtiesas

spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības, tiek pārkāpts

gan Satversmes 92. pants, gan valsts starptautiskie

pienākumi cilvēktiesību īstenošanā. Saskaņā ar starptautisko

paražu tiesību normām par valsts atbildību tā tiek ierosināta

tādos gadījumos, kad valsts kā savu ir pieņēmusi darbību, kura,

valsts veikta, būtu nelikumīga. Šis princips ir kodificēts

Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajā valsts atbildības

regulējuma projektā (sk.: Draft articles on Responsibi-lity

of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10

(2001) Ch IV.E.1, p. 43), ko vienbalsīgi atzinusi Apvienoto

Nāciju Ģenerālā Asambleja. Neiedziļinoties jautājumā par

starptautisko cilvēktiesību normu horizontālo piemērojamību,

t.i., piemērojamību attiecībās starp privāttiesību subjektiem,

Satversmes tiesa piekrīt, ka valsts atbildība tiek ierosināta pat

tādā gadījumā, ja tās akceptētā "darbība sākotnējā veicēja

izpildījumā nav bijusi nelikumīga vai to veikusi privāta persona,

kurai starp-tautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā nav

saistošas" (sk.: Commentaries to the draft articles on

Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts 2001,

UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.2, p. 122). Tādēļ, izsniedzot

izpildu rakstu, valsts kļūst atbildīga par šķīrējtiesas procesā

notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

Līdz ar to uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no

Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs

pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas

procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona

nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo

pienākumu izpildīt.

9.2. Apstrīdētās normas jāaplūko arī kontekstā ar citām

Civilprocesa likuma normām, kuras ierobežo šķīrējtiesā izskatāmo

lietu loku, kā arī paredz tiesas iesaistīšanos tādu strīdu

risināšanā, kuri saskaņā ar līgumu pakļauti šķīrējtiesai.

Civilprocesa likuma 487. panta 1. - 3. un

5. punktā noteiktas lietas, kuras nevar nodot izšķiršanai

šķīrējtiesā, jo tajās "puses [nav] neaprobežoti saimnieki un

rīkotāji" un ir "saskatāmi publiski-tiesiski elementi" (Bukovskis

V., 570. lpp.). Atbilstoši šķīrējtiesas procesa līgumiskajai

dabai minētā panta 4. punkts no tiesību un pienākumu

noteikšanas šķīrējtiesā pasargā personas, kuras nav šķīrējtiesas

līguma dalībnieces. Savukārt 493. panta ceturtā daļa

aizsargā pret nepienācīgi ilgu strīda risinājuma atlikšanu,

paredzot gadījumus, kuros puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no

šķīrējtiesas līguma, proti, ja ilgāk par četriem mēnešiem netiek

izveidots šķīrējtiesas sastāvs vai arī netiek veiktas nekādas

procesuālās darbības, vai ja gada laikā no procesa uzsākšanas

šķīrējtiesa nav pabeigusi lietas izskatīšanu ar nolēmumu.

Visbeidzot, 536. pants paredz tiesas pienākumu atteikt

izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā

taisīšanas procesā pieļauti procesuālo vai materiālo normu

pārkāpumi.

Lielākoties citu valstu, tostarp Austrijas, Beļģijas, Francijas,

Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Vācijas šķīrējtiesas procesa

regulējums un Parauglikums šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanai

(34. pants) un atzīšanas un ieviešanas atteikšanai

(36. pants) paredz motīvus, kas līdzinās Civilprocesa likuma

536. panta saturam. Jāatzīmē, ka Parauglikums paredz arī

citus gadījumus, kuros valsts tiesas var iesaistīties

šķīrējtiesas procesā, taču iejaukšanās vai nu izpaužas kā

procesuāla rakstura palīdzība, vai arī nodrošina procesuālas

garantijas, kuras, lai arī citādā formā, tomēr pēc būtības ir

pieejamas saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu par

atteikumu izsniegt izpildu rakstu.

Izvērtējot likumā paredzētās attiecības starp vispārējās

jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām, jāievēro, ka šķīrējtiesas

procesa mērķu (sk. šā sprieduma 8.2. punktu)

sasniedzamības saglabāšanai ir svarīgi ierobežot iejaukšanos

tajā. Vadoties no šādas nostājas (sk.: Explanatory Note by the

UNCITRAL Secretariat on the Model Law on International Commercial

Arbitration, para. 14, http: //

www.uncitral.org / english / texts /

arbitration / ml-arb.htm), Parauglikumā iekļauts