1. pants, kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

, kā arī 95. pantā noteiktā cilvēka cieņas

1aizsardzība paģērē līdzīgus apsvērumus, definējot tās procesuālās

2tiesības, kuras pelna sevišķi stingru aizsardzību.

3Nevar noliegt, ka minētās tiesības tik tiešām ir plaši atzītas.

4Tās garantē gan Konvencija, gan Pakta 14. panta pirmā daļa,

5gan Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 10. pantā iekļautā

6norma, kurai ir starptautiskas paražu tiesību normas statuss. Šo

7tiesību aizsardzība noteikta arī Apvienoto Nāciju Starptautiskās

8tirdzniecības tiesību komisijas Parauglikumā par starptautisko

9komerciālo šķīrējtiesu (sk.: UNCITRAL Model Law on

10International Commercial Arbitration, m, turpmāk -

11Parauglikums). Parauglikums, lai arī iecerēts kā starptautisku

12komerc-strīdu risināšanas procesa modelis, ir kļuvis par mūsdienu

13šķīrējtiesu normatīvā regulējuma standartu visā pasaulē

14(sk.: Redfern & Hunter, p. 342).

15Iepriekš minētais ECT lietas "Albērs un Lekonts pret Beļģiju"

16dictum, saskaņā ar kuru no dažām procesuālajām tiesībām nav

17iespējams atteikties pat brīvprātīgi, daļēji sasaucas ar

18Pieteicēja pausto viedokli, ka pielīgts Satversmes 92. pantā

19garantēto tiesību ierobežojums personai nevar būt saistošs. Tomēr

20pat attiecībā uz minētajām sevišķi aizsargājamām procesuālajām

21tiesībām tik kategorisks formulējums būtu neprecīzs un

22nesavienojams ar šķīrējtiesas procesa būtību. Satversmes tiesa

23uzsver, ka arī daudzu citu valstu praksē tiesas uzskata, ka

24persona ir atteikusies, piemēram, no tiesībām tikt uzklausītai,

25ja šķīrējtiesas procesu tā ir ignorējusi, vai arī no tiesībām uz

26objektīvu tiesu, ja tā nav laikus iebildusi pret šķīrējtiesneša

27neobjektivitāti (sk.: Jaksic, pp. 238, 256 - 276;

28Briner & von Schlabrendorff,

29pp. 94 - 95). Šķīrējtiesas līgumam nebūtu jēgas,

30ja kāds no tā dalībniekiem varētu izvēlēties neizmantot savas

31procesuālās tiesības, lai vēlāk, atsaucoties uz to neatņemamību,

32iebilstu pret nolēmuma izpildi.

33Neraugoties uz minēto atziņu lietā

34"Albērs un Lekonts pret Beļģiju", lēmumā par lietas "Sovaniemi

35pret Somiju" pieņemamību ECT tomēr norādīja, ka konkrētās lietas

36apstākļos pieteicējs, laikus neiebilzdams pret šķīrējtiesneša

37neobjektivitāti, bija nepārprotami atteicies no tiesībām uz

38objektīvu tiesu (sk.: Suovaniemi v. Finland,

39No 31737/96). Valstij ir pienākums nevis novērst katru

40procesuālo tiesību pārkāpumu, bet gan nodrošināt iespēju to

41novērst (sk.: Petrochilos, p. 164). Ņemot vērā šo

42tiesību nozīmību demokrātiskā sabiedrībā, to ierobežošanas

43pieļaujamības standartam gan ir jābūt ļoti augstam (sk.: De

44Wilde, Ooms and Versyp v. Belgium [1971] ECHR 1,

45para. 65; Deweer v. Belgium, para. 49). Pirmkārt, šo

46tiesību ierobežošana nevar izrietēt no šķīrējtiesas līguma

47noslēgšanas vien. Otrkārt, vienmēr prezumējams, ka persona šīs

48tiesības nav ierobežojusi, ja vien tās rīcība nepārprotami

49neliecina par pretējo. Treškārt, ierobežojums var būt spēkā

50vienīgi tiktāl, ciktāl attiecīgās tiesības netiek atņemtas pēc

51būtības (sk.: Waite and Kennedy v. Germany

52[1999] ECHR 13, para. 59).

53Minētās sevišķi stingri

54aizsargājamās tiesības šķīrējtiesas procesā "ienāk" caur

55Civilprocesa likuma 536. panta pirmās daļas 3. punktu,

56kurš noteic: "Tiesnesis atsaka izpildu raksta izsniegšanu, ja

57puse, pret kuru tiek prasīta šķīrējtiesas nolēmuma izpildīšana,

58iesniedz pierādījumus, ka [...] šķīrējtiesa netika izveidota vai

59šķīrējtiesas process nenotika atbilstoši šķīrējtiesas līguma vai

60šā likuma D daļas noteikumiem." Šajā D daļā ir iekļautas normas,

61kas paredz šķīrējtiesnešu objektivitāti un neatkarību

62(497. panta trešā daļa), pušu līdztiesību (505. pants)

63un tiesības tikt uzklausītam (518. pants). Tāpat Satversmes

64tiesa vērš uzmanību uz Civilprocesa likuma 530. panta otrās

65daļas 5. punktu, kas noteic - ja vien puses nav

66vienojušās par pretējo, šķīrējtiesas spriedumā jānorāda

67motivācija. Tādēļ nav pamatots konstitucionālajā sūdzībā paustais

68viedoklis, ka šķīrējtiesas spriedumam nav jābūt motivētam.

69Motivācijas trūkums, tāpat kā pārējo iepriekš minēto tiesību

70liegšana, kad puses nav to vēlējušās, var būt iemesls atteikumam

71izsniegt izpildu rakstu.

72Saskaņā ar vispārējo principu valsts nav atbildīga par

73šķīrējtiesas procesā pieļautiem pamattiesību pārkāpumiem. Lemjot

74par tādu sūdzību pieņemamību, kuras saistītas ar šķīrējtiesām,

75Eiropas Cilvēktiesību komisija ne reizi vien norādījusi, ka

76"šķīrējtiesnešu darbības nevar izraisīt valsts atbildību, kamēr

77vien valsts tiesas netiek aicinātas šajās darbībās iejaukties" (R

78c. la Suisse; Jakob Boss Söhne KG v. Germany, No 18479/91;

79sk. arī, piem: Heinz Schiebler KG v. Germany,

80No 18805/91). Taču valstij ir pienākums, pirmkārt,

81nodrošināt līdzekļus aizsardzībai pret minēto procesuālo tiesību

82pārkāpumiem šķīrējtiesas procesā un, otrkārt, neatzīt šāda

83šķīrējtiesas procesa rezultātu. Latvijā, atšķirībā no lielākās

84daļas citu valstu, abi minētie pienākumi saplūst, jo likums

85neparedz iespēju valsts tiesā pieprasīt šķīrējtiesneša

86noraidīšanu vai šķīrējtiesas sprieduma atcelšanu. Tādēļ

87šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas

88stadijā. Var šaubīties par to, vai šāds risinājums ir optimāls,

89kā arī par to, vai nepieciešams atteikties no pasaulē pazīstama

90un pieņemta šķīrējtiesu kontroles modeļa, taču valstij ir plaša

91rīcības brīvība šķīrējtiesas procesa regulējuma noteikšanā.

92Kontrole izpildu raksta izsniegšanas stadijā ir uzskatāma par

93pietiekamu līdzekli vismaz pamattiesību ievērošanas

94nodrošināšanai. Taču, izsniedzot izpildu rakstu par šķīrējtiesas

95spriedumu, kas taisīts, neievērojot pamattiesības, tiek pārkāpts

96gan Satversmes 92. pants, gan valsts starptautiskie

97pienākumi cilvēktiesību īstenošanā. Saskaņā ar starptautisko

98paražu tiesību normām par valsts atbildību tā tiek ierosināta

99tādos gadījumos, kad valsts kā savu ir pieņēmusi darbību, kura,

100valsts veikta, būtu nelikumīga. Šis princips ir kodificēts

101Starptautisko tiesību komisijas sagatavotajā valsts atbildības

102regulējuma projektā (sk.: Draft articles on Responsibi-lity

103of States for Internationally Wrongful Acts 2001, UN Doc A/56/10

104(2001) Ch IV.E.1, p. 43), ko vienbalsīgi atzinusi Apvienoto

105Nāciju Ģenerālā Asambleja. Neiedziļinoties jautājumā par

106starptautisko cilvēktiesību normu horizontālo piemērojamību,

107t.i., piemērojamību attiecībās starp privāttiesību subjektiem,

108Satversmes tiesa piekrīt, ka valsts atbildība tiek ierosināta pat

109tādā gadījumā, ja tās akceptētā "darbība sākotnējā veicēja

110izpildījumā nav bijusi nelikumīga vai to veikusi privāta persona,

111kurai starp-tautiskās tiesības attiecīgajā gadījumā nav

112saistošas" (sk.: Commentaries to the draft articles on

113Responsibility of States for Internationally Wrongful Acts 2001,

114UN Doc A/56/10 (2001) Ch IV.E.2, p. 122). Tādēļ, izsniedzot

115izpildu rakstu, valsts kļūst atbildīga par šķīrējtiesas procesā

116notikušiem cilvēktiesību pārkāpumiem.

117Līdz ar to uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no

118Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs

119pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas

120procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona

121nav atteikusies, un Civilprocesa likums paredz iespēju šo

122pienākumu izpildīt.

1239.2. Apstrīdētās normas jāaplūko arī kontekstā ar citām

124Civilprocesa likuma normām, kuras ierobežo šķīrējtiesā izskatāmo

125lietu loku, kā arī paredz tiesas iesaistīšanos tādu strīdu

126risināšanā, kuri saskaņā ar līgumu pakļauti šķīrējtiesai.

127Civilprocesa likuma 487. panta 1. - 3. un

1285. punktā noteiktas lietas, kuras nevar nodot izšķiršanai

129šķīrējtiesā, jo tajās "puses [nav] neaprobežoti saimnieki un

130rīkotāji" un ir "saskatāmi publiski-tiesiski elementi" (Bukovskis

131V., 570. lpp.). Atbilstoši šķīrējtiesas procesa līgumiskajai

132dabai minētā panta 4. punkts no tiesību un pienākumu

133noteikšanas šķīrējtiesā pasargā personas, kuras nav šķīrējtiesas

134līguma dalībnieces. Savukārt 493. panta ceturtā daļa

135aizsargā pret nepienācīgi ilgu strīda risinājuma atlikšanu,

136paredzot gadījumus, kuros puse ir tiesīga vienpusēji atkāpties no

137šķīrējtiesas līguma, proti, ja ilgāk par četriem mēnešiem netiek

138izveidots šķīrējtiesas sastāvs vai arī netiek veiktas nekādas

139procesuālās darbības, vai ja gada laikā no procesa uzsākšanas

140šķīrējtiesa nav pabeigusi lietas izskatīšanu ar nolēmumu.

141Visbeidzot, 536. pants paredz tiesas pienākumu atteikt

142izpildu raksta izsniegšanu par šķīrējtiesas nolēmumu, ja tā

143taisīšanas procesā pieļauti procesuālo vai materiālo normu

144pārkāpumi.

145Lielākoties citu valstu, tostarp Austrijas, Beļģijas, Francijas,

146Itālijas, Nīderlandes, Šveices un Vācijas šķīrējtiesas procesa

147regulējums un Parauglikums šķīrējtiesas nolēmumu atcelšanai

148(34. pants) un atzīšanas un ieviešanas atteikšanai

149(36. pants) paredz motīvus, kas līdzinās Civilprocesa likuma

150536. panta saturam. Jāatzīmē, ka Parauglikums paredz arī

151citus gadījumus, kuros valsts tiesas var iesaistīties

152šķīrējtiesas procesā, taču iejaukšanās vai nu izpaužas kā

153procesuāla rakstura palīdzība, vai arī nodrošina procesuālas

154garantijas, kuras, lai arī citādā formā, tomēr pēc būtības ir

155pieejamas saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. pantu par

156atteikumu izsniegt izpildu rakstu.

157Izvērtējot likumā paredzētās attiecības starp vispārējās

158jurisdikcijas tiesām un šķīrējtiesām, jāievēro, ka šķīrējtiesas

159procesa mērķu (sk. šā sprieduma 8.2. punktu)

160sasniedzamības saglabāšanai ir svarīgi ierobežot iejaukšanos

161tajā. Vadoties no šādas nostājas (sk.: Explanatory Note by the

162UNCITRAL Secretariat on the Model Law on International Commercial

163Arbitration, para. 14, http: //

164www.uncitral.org / english / texts /

165arbitration / ml-arb.htm), Parauglikumā iekļauts