5. pants
, kurš noteic: "Šā likuma regulētajos jautājumos

tiesas neiejaucas, ja vien šis likums to neparedz." Arī tiesību

literatūrā norādīts, ka "tuvojoties divdesmitā gadsimta beigām,

[...] tikusi akceptēta arvien lielāka šķīrējtiesu neatkarība"

(Redfern & Hunter, pp. 341 - 342). Salīdzinot

vairāku citu valstu šķīrējtiesas procesa regulējumu, citētais

vispārinājums tik tiešām raksturo esošo situāciju, jo iepriekš

minēto valstu šķīrējtiesas procesu regulējošajos normatīvajos

aktos konstatējama visai liela vienveidība attiecībā uz pamatiem,

kas ļauj iejaukties šķīrējtiesas procesā, apstrīdēt šķīrējtiesas

nolēmumu vai iebilst pret tā atzīšanu un piespiedu izpildi.

9.3. Bez tam darba (sk. šā sprieduma 9.3.1. punktu),

patērētāju (sk. šā sprieduma 9.3.2. punktu) un

konkurences (sk. šā sprieduma 9.3.3. punktu) tiesības

paredz sevišķus ierobežojumus šķīrējtiesas līgumu

slēgšanai.

9.3.1. Darba tiesības ir nozare, kurā tiek uzskatīts, ka viena no

līguma pusēm - darbinieks - atrodas ekonomiskajā ziņā

vājākā pozīcijā, tādēļ tiek novērsta iespēja viņam "uzspiest"

šķīrējtiesas līgumu. Darba likuma 30. pants noteic:

"Individuāli tiesību strīdi starp darbinieku un darba devēju, ja

tie nav izšķirti uzņēmumā, izšķirami tiesā." Jo precīzāk šī norma

ir atkārtota Darba strīdu likuma 7. panta ceturtajā daļā:

"Individuāls tiesību strīds nav izšķirams šķīrējtiesā."

9.3.2. Līdzīgi apsvērumi aizsargā arī patērētājus. Saskaņā ar

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 6. panta trešās daļas

7. punktu par netaisnīgu līguma noteikumu uzskatāms

noteikums, kas "paredz strīdu izskatīšanu tikai šķīrējtiesā".

Saskaņā ar šā panta astoto daļu "netaisnīgie noteikumi pēc

patērētāja prasības atzīstami par spēkā neesošiem". Satversmes

tiesa norāda, ka šā likuma nodrošinātā patērētāju aizsardzība ir

plašāka, nekā dažkārt tiek uzskatīts, jo arī, piemēram,

patērētāju kreditēšanas (līzinga) un lielākoties īres līgumi ir

uzskatāmi par patērētāju līgumiem. Saskaņā ar tiem veiktās

darbības atbilst likuma 1. panta 2. punktā sniegtajai

pakalpojuma definīcijai: tiek gūts (nematerializēts) darba

rezultāts, piemēram, iespēja saņemt saimniecisku vērtību

(kredītu) preču iegādei vai uzturēties dzīvojamās telpās, un šis

darbs tiek veikts uzņēmējdarbības vai profesionālās darbības

ietvaros. Tāpat jāievēro, ka citētās Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma normas par netaisnīgajiem līguma noteikumiem

ievieš Padomes Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem

patērētāju līgumos (sk.: Official Journal, L 95,

21/04/1993, pp. 29 - 34) 3. panta prasības.

Interpretējot direktīvā noteiktos ierobežojumus patērētāju

saistīt ar tiesas piekritību mainošu klauzulu, Eiropas Kopienu

tiesa ir norādījusi, ka šādas klauzulas iespējamais netaisnīgums

un spēkā esamība tiesai jāizvērtē pašai pēc savas iniciatīvas, jo

dažādu iemeslu dēļ patērētājs var neierasties citā tiesā kā vien

tajā, kurai lieta būtu piekritīga saskaņā ar likumu, un tieši

šāda rakstura problēmas attiecīgajām normām jānovērš

(sk.: lietas C-240-244/98, Océano Grupo Editorial SA v.

Roció Murciano Quintero [2000] ECR I-4491, paras. 26, 29).

Satversmes tiesa uzskata, ka šādi jārīkojas arī vispārējās

jurisdikcijas tiesām Latvijā, ja nepieciešams, atsakot izpildu

raksta izsniegšanu saskaņā ar Civilprocesa likuma 536. panta

pirmās daļas 1. punktu. Arī šķīrējtiesām pēc savas

iniciatīvas jāizvērtē patērētāju līgumā iekļautas šķīrējtiesas

klauzulas spēkā esamība. Taisījušas spriedumu, kas valsts tiesās

izrādītos neizpildāms, tās var kļūt atbildīgas pret lietas

dalībniekiem par lieka procesa veikšanu.

9.3.3. Konstitucionālajā sūdzībā Pieteicējs arī netieši apgalvo,

ka šķīrējtiesas klauzula līgumos var tikt iekļauta ne tik daudz

pušu vienošanās rezultātā, cik vienam līdzējam izmantojot savu

tirgus varu. Satversmes tiesa norāda, ka normālos konkurences

apstākļos ikviens var izvēlēties, kādus līguma noteikumus

piedāvāt un kādus pieņemt. Tādējādi tirgus "neredzamajai rokai"

jāietekmē slēgto līgumu saturs. Gadījumā, kad viena vai vairāku

tirgus dalībnieku ekonomiskais stāvoklis ļautu uzspiest tādus

līguma noteikumus, kuriem citos apstākļos pārējie darījumu

dalībnieki nepiekristu, aizsardzība rodama konkurences tiesību

normās.

Konkurences likuma 13. panta 4. punktā noteikts:

"Jebkuram tirgus dalībniekam, kas atrodas dominējošā stāvoklī, ir

aizliegts jebkādā veidā ļaunprātīgi to izmantot Latvijas

teritorijā. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana var

izpausties arī kā [...] netaisnīgu tirdzniecības noteikumu tieša

vai netieša uzspiešana vai piemērošana." Vēstulē Satversmes

tiesai KP norāda, ka "diskriminējošu nosacījumu iekļaušana

šķīrējtiesas klauzulā un no tā izrietošo dominējošā stāvokļa

ļaunprātīgas izmantošanas aizlieguma pārkāpumu var kvalificēt

atbilstoši 13. panta ģenerālklauzulas tiesiskajam sastāvam,

bet pašu šķīrējtiesas klauzulu uzskatīt par netaisnīgu darījuma

noteikumu. [...] Tas pats attiecināms uz 13. panta

5. punktu, kas kā aizliegtu nosaka nevienādu noteikumu

piemērošanu ekvivalentos darījumos ar citu tirgus dalībnieku,

radot tam konkurences ziņā nelabvēlīgākus apstākļus". Tāpat KP

norāda, ka minētās normas var tikt piemērotas, kad neviens no

tirgus dalībniekiem atsevišķi neatrodas dominējošajā stāvoklī,

bet daži dalībnieki kopā veido tā saukto kolektīvo dominanci jeb

kopīgu dominējošo stāvokli. Dažu vienādu līguma noteikumu, to

skaitā šķīrējtiesas klauzulas, piedāvāšana viena pati par to vēl

neliecina, taču, vērtējot konkrētas situācijas īpatnības,

piemēram, tirgus dalībnieku iespēju rīkoties neatkarīgi no

konkurentiem un ekonomisku vai citu saikņu esamību, kopīgu

dominējošo stāvokli ir iespējams konstatēt. Satversmes tiesa

uzskata, ka komersanti konkurē ar visiem to piedāvāto līgumu

noteikumiem kopumā un tālab šķīrējtiesas klauzula ir atzīstama

par "tirdzniecības noteikumu" Konkurences likuma izpratnē. Tādēļ

gadījumos, kad lietas dalībnieki atsaucas uz tirgus varas ietekmē

uzspiestu šķīrējtiesas klauzulu, tiesai izpildu raksta

izsniegšanas procesa ietvaros jāvērtē, vai nav noticis

konkurences tiesību pārkāpums.

9.4. Kā minēts iepriekš (sk. šā sprieduma 8.2. punktu),

šķīrējtiesas procesu nav iespējams savienot ar apstrīdēto normu

liegto iespēju attiecīgo lietu pēc būtības izskatīt vispārējās

jurisdikcijas tiesā. Bez tam apstrīdētās normas, lai arī tās

ierobežo personas tiesības vērsties tiesā, nenodrošina

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Pat šādu normu izslēgšana no

Civilprocesa likuma neliegtu vienoties par esošo vai turpmāko

strīdu izskatīšanu šķīrējtiesā un nepadarītu jau noslēgtos

šķīrējtiesas līgumus par spēkā neesošiem. Tādēļ mazāk apgrūtinoša

alternatīva identificēto leģitīmo mērķu sasniegšanai nepastāv.

Tāpat Satversmes tiesa secina, ka apstrīdēto normu noteiktā

ierobežojuma vērsties tiesā apjomu pietiekami samazina spēkā

esošais civilprocesa un citu tiesību nozaru regulējums. Tādēļ

apstrīdētās normas ir samērīgas ar to mērķi.

10. Vienlaikus Satversmes tiesa

saskata atsevišķas šķīrējtiesas procesa problēmas, kuras pastāv

un pēdējā laikā īpaši uzsvērtas Latvijas tiesību zinātnē un

praksē (sk., piem.: Torgāns K. Šķīrējtiesas Latvijā:

vajadzīgas radikālas pārmaiņas. Jurista Vārds. 2005.

11. janvāris, Nr. 1, 1. - 3. lpp.).

No pamattiesību aizsardzības

viedokļa būtiskākā šķīrējtiesas procesa stadija ir izpildu raksta

izsniegšana. Šajā stadijā tiek kontrolēta sprieduma un procesa

atbilstība likuma prasībām. Gan VCB, gan Dr. iur.

J. Rozenbergs Satversmes tiesai adresētajās vēstulēs pauduši

bažas par pārlieku īso termiņu iebildumu izteikšanai pret izpildu

raksta izsniegšanu, aizliegumu pārsūdzēt lēmumu par izpildu

raksta izsniegšanu un šā jautājuma izlemšanu bez tiesas sēdes.

Tādēļ Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka otrajā

lasījumā pieņemtajā likumprojektā "Grozījumi Civilprocesa likumā"

(http: //

www.saeima.lv / bi8 / lasa?dd=LP0968_2) joprojām

nav paredzēta izpildu raksta izsniegšanas procedūra, kas atbilstu

Satversmes 92. panta un Konvencijas 6. panta

garantijām, tostarp tiesībām pārsūdzēt lēmumu par izpildu raksta

izsniegšanu. Izpildu raksta izsniegšanas procesa ietvaros tiek

noteiktas personas civilās tiesības un pienākumi, un šim procesam

jāatbilst Satversmes 92. pantā un Konvencijas 6. pantā

ietvertajām prasībām. Taču šīs lietas ietvaros Satversmes tiesa

nav aicināta izvērtēt normas, kuras pieļauj izpildu raksta

izsniegšanu par šķīrējtiesas spriedumu.

Šobrīd Civilprocesa likumā un tā grozījumu projektā nav arī

normu, kas noteiktu procedūru šķīrējtiesas sprieduma

apstrīdēšanai, pat ja netiek pieprasīta izpildu raksta

izsniegšana. Ņemot vērā bieži pausto kritiku par šķīrējtiesu

darbu un prima facie saskatāmos trūkumus izpildu raksta

izsniegšanas regulējumā, pasaulē akceptētajam šķīrējtiesas

sprieduma apstrīdēšanas institūtam Latvijā būtu jo sevišķi liela

nozīme.

Tai pašā laikā nepieciešams pilnībā īstenot jau esošajā

normatīvajā regulējumā paredzēto šķīrējtiesu darba kontroli.

Izsniedzot izpildu rakstu, valsts tiesām jānoteic augstas

prasības attiecībā uz šķīrējtiesas procesa likumību, tostarp

neatkarību un objektivitāti. Šajā sakarā Satversmes tiesa

piebilst, ka saskaņā ar ECT praksi neatkarības un objektivitātes

trūkums ir konstatējams ne vien tad, ja tas ticis pierādīts, bet

arī tad, ja par neatkarības un objektivitātes esamību var rasties

pamatotas šaubas (sk.: Delcourt v. Belgium

[1970] ECHR 1, para. 31; Piersack v. Belgium

[1982] ECHR 6, para. 30). Šādu šaubu iemesls var

būt šķīrējtiesas organizatoriskā struktūra, šķīrējtiesnešu

iepriekšējās attiecības ar pusēm, kā arī citi faktori.

Atsaucoties uz iepriekš pausto par Latvijas un starptautisko

cilvēktiesību normu izpratnes harmoniju (sk. šā sprieduma

7.1. punktu), Satversmes tiesa uzskata, ka šāda pieeja ir

izmantojama, piemērojot Civilprocesa likumā iekļautos

objektivitātes un neatkarības jēdzienus.

Nolēmuma

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

132. panta pirmās daļas 3. punktu un 223. panta

6. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

Aivars Endziņš