14. pants

Pēc Saeimas lūguma viedokļa sniegšanai lietā tiesas

sēdē pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Linards

Muciņš - vērsa uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas

izvērtēšanā jāņem vērā advokāta piederība tiesu sistēmai. Likumā

"Par tiesu varu" likumdevējs esot skaidri noteicis, ka

tiesu veido ne tikai tiesneši, bet arī tiesu sistēmai piederīgas

personas, tostarp advokāti. Šī piederība pamatojot advokāta īpašo

lomu tiesas procesā un lietas vešanā. Advokātam kā tiesu varai

piederīgai personai esot gan īpašas tiesības un privilēģijas, gan

specifiski pienākumi un ierobežojumi.

Esot jāņem vērā, ka, piesaistot lietas vešanai personu, kas

nav advokāts, veidojoties privāttiesiskas attiecības, bet

advokāta darbības regulējums un advokāta sniegtā juridiskā

palīdzība pamatojoties publiskajās tiesībās. Proti, persona, kas

nav advokāts, pusi tiesā varot pārstāvēt tikai uz pilnvaras

pamata, tādējādi šai personai esot tikai tās pašas tiesības, kas

piemīt pilnvaras devējam, turklāt pilnvarnieku ierobežojot

pilnvaras devēja griba. Savukārt advokāts juridisko palīdzību

lietas vešanā sniedzot uz publiska akta - ordera - pamata un

varot brīvi izvēlēties klienta interešu aizstāvības taktiku, bet

advokāta tiesības, ko nosaka publiskās tiesības, esot daudz

plašākas nekā viņa klienta tiesības.

Valsts, izveidojot advokatūras institūtu un paredzot, ka

civilprocesā pusēm juridisko palīdzību lietas vešanā sniedz

advokāts, juridiskās palīdzības sniegšanu esot pakļāvusi publiski

tiesiskai kontrolei. Savukārt citas personas sniegtā juridiskā

palīdzība neesot pakļauta kontrolei un valsts regulējumam. Tā kā

valsts ir uzņēmusies atbildību par advokāta sniegtās juridiskās

palīdzības kvalitāti, valsts arī esot varējusi apstrīdētajā normā

paredzēt atšķirīgu attieksmi pret citām personām, kas nav

advokāti, bet sniedz juridisko palīdzību. Tāpēc valsts arī esot

bijusi tiesīga noteikt, ka atlīdzināti tiek vienīgi izdevumi par

advokāta sniegto juridisko palīdzību, kuras izmaksas turklāt esot

stingri regulētas advokātu atlīdzības taksēs.

Secinājumu

daļa