18. pants

Tiesības uz taisnīgu tiesu civilprocesa ietvaros

aptver vairākus elementus, tostarp tiesības uz brīvu pieeju

tiesai jeb tiesas pieejamību (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

30. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 19. punktu). Ņemot

vērā, ka valstij ir gan pienākums izveidot neatkarīgas un

objektīvas tiesas, gan pienākums nodrošināt virkni procesuālo

garantiju, pamatota ir prasība, lai personām tiktu nodrošināta

pieeja tiesai un lai personas varētu šīs garantijas izmantot.

Proti, iztiesāšanas procesa taisnīgumam nebūtu nozīmes, ja

netiktu nodrošināta šā procesa pieejamība (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.1.

punktu).

Satversmes tiesas praksē vairākkārt atzīts, ka dažādu

maksājumu ieviešana ierobežo pamattiesības uz brīvu pieeju tiesai

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2011‑16‑01 8.2. punktu). Arī

situācijā, kad persona nevar atļauties tai nepieciešamo juridisko

palīdzību finansiālu apsvērumu dēļ, bet valsts šādu palīdzību

nenodrošina, var tikt konstatēts personas tiesību uz pieeju

tiesai ierobežojums (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 6.

punktu).

Apstrīdētais regulējums Pieteikuma iesniedzējai kā pusei

(atbildētājai), kurai par labu izšķirta civillieta, neparedz

iespēju prasīt, lai tai tiktu atlīdzināti izdevumi par juridisko

palīdzību, ko sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē.

Līdz ar to izveidojusies tāda situācija, ka Pieteikuma

iesniedzēja veikusi maksājumus, kuri, pēc Pieteikuma iesniedzējas

domām, bija nepieciešami lietas efektīvai vešanai tiesā, bet kuru

atlīdzināšanu tai nav iespējams panākt.

Tātad, lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums atbilst

Satversmei, ir jānoskaidro, vai tiesības uz brīvu pieeju tiesai

civilprocesā ierobežo nosacījums, ka personai, pat ja civillieta

izšķirta tai par labu, tomēr netiek atlīdzināti kādi konkrēti

tiesāšanās izdevumi.