19. pants

Apstrīdētā norma kā daļa no tiesāšanās izdevumu

regulējuma ietverta CPL 33. pantā "Tiesāšanās

izdevumi". Saskaņā ar CPL 33. panta pirmo daļu tiesāšanās

izdevumi ir: 1) tiesas izdevumi (valsts nodeva, kancelejas nodeva

un ar lietas izskatīšanu saistītie izdevumi) un 2) ar lietas

vešanu saistītie izdevumi (tajā skaitā izdevumi par advokāta

sniegto juridisko palīdzību, kā arī izdevumi sakarā ar ierašanos

uz tiesas sēdēm un ar pierādījumu savākšanu saistītie

izdevumi).

Izvērtējot, vai kāds maksājums ir uzskatāms par tādu, kas

ierobežo tiesības uz pieeju tiesai, jāņem vērā, ka no prasības

nodrošināt minētās tiesības valstij izriet divu veidu

pienākumi.

19.1. Pirmkārt, valstij ir jāatturas no tāda regulējuma

pieņemšanas, kas personai nosaka nesamērīgus papildu pienākumus,

piemēram, veikt maksājumu vai izpildīt citu nosacījumu, lai tā

iegūtu pieeju tiesai.

Tā Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas tiesības uz brīvu

pieeju tiesai ierobežo pienākums veikt tādus maksājumus, kas

uzskatāmi par tiesas izdevumiem CPL 33. panta otrās daļas

izpratnē, konkrēti - pienākums maksāt valsts nodevu (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr.

2004‑16‑01 7.2. punktu). Turklāt personas brīvu pieeju tiesai

ierobežo arī pienākums veikt tādus maksājumus, kuri gan nav

minēti CPL 33. pantā, bet uzskatāmi par tiesāšanās izdevumiem

plašākā nozīmē, piemēram, prasība iemaksāt drošības naudu par

kasācijas sūdzības vai blakus sūdzības iesniegšanu (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2005‑18‑01 9. punktu un 2008. gada 20. novembra sprieduma lietā

Nr. 2008‑07‑01 6. punktu). Šīs tiesības ierobežo arī

pienākums iemaksāt juridiskās personas maksātnespējas procesa

depozītu, lai varētu iesniegt attiecīgu pieteikumu tiesā (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2011‑16‑01 8.2. punktu).

Gadījumos, kad nepieciešams noskaidrot Satversmē nostiprināto

pamattiesību normu saturu, ir jāņem vērā šo pamattiesību

interpretācija starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas

praksē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

augusta sprieduma lietā Nr. 2000‑03‑01 secinājumu daļas 5.

punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā nostiprināta

atziņa, ka dažādu tiesāšanās izdevumu, it īpaši tiesu nodevu,

noteikšana ir uzskatāma par tiesību uz taisnīgu tiesu

ierobežojumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2001. gada 19. jūnija sprieduma lietā "Kreuz v.

Poland", iesniegums Nr. 28249/95, 60. punktu), tostarp

arī attiecībā uz komercdarbību veicošām juridiskajām personām

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2005. gada 26. jūlija

sprieduma lietā "Podbielski and PPU Polpure v. Poland",

iesniegums Nr. 39199/98, 65. un nākamos punktus). Pieeju

tiesai var ierobežot arī, piemēram, prasība pirms lietas

izskatīšanas iemaksāt tiesā nodrošinājumu otras puses tiesāšanās

izdevumu atlīdzināšanai (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1995. gada 13. jūlija sprieduma lietā "Tolstoy

Miloslavsky v. the United Kingdom", iesniegums Nr. 18139/91,

59.-61. punktu).

Tomēr visus minētos maksājumus vieno apstāklis, ka tie veicami

vai nu pirms lietas ierosināšanas tiesā vai pirms lietas

izskatīšanas uzsākšanas. Šādi maksājumi kā priekšnosacījums

personas iespējai panākt strīda izšķiršanu tiesā skar valsts

pienākumu atturēties no tiesas pieejamību apgrūtinoša regulējuma

noteikšanas. Tāpēc šādu maksājumu konstitucionalitāte izvērtējama

atbilstoši pamattiesību ierobežojuma kritērijiem, proti,

pārbaudot, vai šie maksājumi noteikti ar likumu, vai tiem ir

leģitīms mērķis un vai tie atbilst samērīguma principam. Līdz ar

to attiecīgie gadījumi ir norobežojami no izskatāmās lietas, jo

minētie maksājumi tiešā veidā ierobežo personas pieeju

tiesai.

19.2. Otrkārt, Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt

atzinusi, ka no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā

nostiprinātajām tiesībām uz taisnīgu tiesu valstij izriet ne vien

negatīvie, bet arī pozitīvie pienākumi (sk., piemēram, 1979.

gada 9. oktobra sprieduma lietā Airey v. Ireland, iesniegums Nr.

6289/73, 25. punktu un 2005. gada 15. februāra sprieduma lietā

Steel and Morris v. the United Kingdom, iesniegums Nr.

68416/01/73, 60. punktu un 2007. gada 13. marta sprieduma lietā

Laskowska v. Poland, iesniegums Nr. 77765/01, 57. punktu).

Proti, valstij ir jānosaka regulējums un, ja nepieciešams,

jāparedz finansiālie un organizatoriskie resursi, lai nodrošinātu

personai brīvu pieeju tiesai. Tātad zināmos gadījumos valstij ir

pienākums noteikt tiesas pieejamību atvieglojošu regulējumu.

Gadījumos, kad valstij no Satversmes 92. panta izriet

pienākums veikt pasākumus šajā pantā noteikto tiesību

īstenošanai, Satversmes tiesa vērtē, vai valsts šo pienākumu ir

izpildījusi. Turklāt tad, ja šis pienākums paredz izstrādāt un

pieņemt konkrēta satura regulējumu, Satversmes tiesa vērtē šā

pienākuma saturu un to, vai likumdevējs savu pienākumu ir

izpildījis pilnībā (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2011‑21‑01 7.-12. punktu).

Apstrīdētais regulējums skar valsts pienākumu noteikt tādu

tiesāšanās izdevumu noregulējumu, kas veicina tiesas pieejamību.

Par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam šāds

regulējums būtu uzskatāms tikai tad, ja tiktu noskaidrots, ka

valsts savu pienākumu nav izpildījusi pienācīgi vai arī, to

izpildot, ir pārsniegusi savas rīcības brīvības robežas.

Līdz ar to izskatāmajā lietā jānoskaidro, kāds ir valsts

pienākuma saturs un valsts rīcības brīvības apjoms konkrēti

juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma noregulēšanā

civilprocesā.

19.3. Izvērtējot no tiesībām uz taisnīgu tiesu

izrietošos valsts pienākumus attiecībā uz civilprocesuālajām

normām, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92. pants

noteiktos gadījumos paredz valsts pienākumu nodrošināt

kvalificētu juridisko palīdzību personām, kuras pašas to nevar

atļauties (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 5. punktu).

Tātad noteiktos gadījumos iepriekš minētais valsts pienākums

sniedzas tiktāl, ka samaksa par juridisko palīdzību valstij

jānodrošina no publiskajiem līdzekļiem.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka

Konvencija dalībvalstīm, pildot pienākumu nodrošināt tiesas

pieejamību civilprocesā, ir plaša rīcības brīvība tiesāšanās

izdevumu regulējuma noteikšanā. It īpaši plaša šī rīcības brīvība

ir attiecībā uz to, kā tiesas pieejamība civilprocesā tiek

nodrošināta juridiskajām personām, un izšķiršanos par to, vai un

kā šādām personām nodrošināma arī juridiskā palīdzība (sk.,

piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 22. marta

sprieduma lietā "Granos Organicos Nationales S.A. v.

Germany", iesniegums Nr. 19508/07, 18. un 46.

punktu).

Izspriežot lietas, kas saistītas ar tiesībām uz brīvu pieeju

tiesai, tostarp jautājumos par juridiskās palīdzības pieejamību,

Eiropas Cilvēktiesību tiesa par nozīmīgu un Konvencijas

interpretēšanā vērā ņemamu avotu uzskata Eiropas Padomes Ministru

komitejas rekomendācijas Nr. R(81) 7, R(93) 1 un R(2000) 21

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 22.

marta sprieduma lietā "Siałkowska v. Poland",

iesniegums Nr. 8932/05, 53. un nākamos punktus).

Rekomendācijā Nr. R(81) 7 "Par justīcijas pieejamības

veicināšanas pasākumiem" Eiropas Padomes Ministru komiteja

ir norādījusi, ka "izņemot īpašus gadījumus, uzvarējušajai

pusei principā vajadzētu atgūt no zaudējušās puses samaksātās

nodevas un citus tiesāšanās izdevumus, tajā skaitā izdevumus

advokāta honorāra apmaksai, kas tai saprātīgā veidā radušies

procesa laikā" (Eiropas Padomes Ministru komitejas 1981.

gada 14. maija rekomendācijas Nr. R(81)7 "Par

justīcijas pieejamības veicināšanas pasākumiem" pielikuma

"Principi" 14. punkts). Proti, tiesiskumam

neatbilstu ne tāda situācija, ka valsts vispār nenoteiktu nekādu

kārtību tiesāšanās izdevumu atlīdzināšanai, nedz arī tāda

situācija, ka valsts paredzētu atlīdzināt visus personai de

facto radušos tiesāšanās izdevumus bez jebkādas izvērtēšanas,

vai šie izdevumi bijuši nepieciešami lietas efektīvai vešanai

tiesā.

Tātad tiesības uz taisnīgu tiesu var skart vienīgi tāds

regulējums, kas neparedz personai, kurai lieta izšķirta par labu,

tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri uzskatāmi par

nepieciešamiem izdevumiem lietas vešanai tiesā.

Līdz ar to no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma valstij izriet pienākums pieņemt tādas tiesību

normas, kas taisnīgi noregulē ar juridiskās palīdzības izdevumu

atlīdzināšanu saistītos jautājumus.

19.4. Lai izvērtētu, vai apstrīdētais regulējums skar

tiesības uz brīvu pieeju tiesai, ir jānoskaidro, vai tas personai

pēc būtības liedz tādu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, kuri

uzskatāmi par nepieciešamiem izdevumiem lietas efektīvai vešanai

tiesā.

Persona pēc juridiskās palīdzības civilprocesā parasti vēršas

tad, ja uzskata, ka pati nespēs sacīkstes principa ietvaros

pienācīgi aizstāvēt savas aizskartās vai apstrīdētās civilās

tiesības. Tādējādi tiesības uz kvalificētu juridisko pārstāvību

ir personas pamattiesības, kas nodrošina citu tiesību īstenošanu

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003‑04‑01 secinājumu daļas 2.2. punktu). Turklāt, kā

vairākkārt secinājusi Satversmes tiesa, pārstāvību un kvalificētu

juridisko palīdzību var sniegt ne vien advokāts, kura

kvalifikācija un spēja sniegt juridisko palīdzību ir prezumējama,

bet atsevišķos gadījumos arī citas personas ar atbilstošu

juridisko izglītību un pieredzi jurisprudencē (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003‑04‑01

secinājumu daļas 4.1. un 4.2. punktu un 2003. gada 6. novembra

sprieduma lietā Nr. 2003‑10‑01 secinājumu daļas 6.

punktu).

Tātad gan personas izdevumi par juridisko palīdzību, ko tai

sniedzis advokāts, gan personas izdevumi par juridisko palīdzību,

ko tai sniegusi persona, kura nav advokāts CPL izpratnē, per

se nevar tikt uzskatīti par nelietderīgiem tiesāšanās

izdevumiem, kurus personai nav nepieciešams veikt. Tomēr, ņemot

vērā likumdevēja plašo rīcības brīvību tiesāšanās izdevumu

noregulēšanā, procesuālais regulējums, kas neparedz pēdējā veida

juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzināšanu, nav uzskatāms par

šķērsli personas pieejai tiesai, ja vien tas atbilst vispārējiem

tiesību principiem, tostarp vienlīdzības principam.

No konstitucionālās sūdzības un Pieteikuma iesniedzējas

pārstāves tiesas sēdē teiktā izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja

apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmei uzskata nevis tāpēc,

ka valstij būtu pienākums paredzēt visām personām juridiskās

palīdzības izdevumu atlīdzinājumu pilnā apmērā, bet gan tāpēc, ka

likumdevējs šā jautājuma regulējumā pieļāvis atšķirīgu attieksmi

pret, no vienas puses, personām, kurām juridisko palīdzību sniedz

personas, kas ir advokāti CPL izpratnē, un, no otras puses,

personām, kurām juridisko palīdzību sniedz citas personas.

Tātad, lai noskaidrotu, vai

apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 92. pantam, ir

jāizvērtē tā atbilstība Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātajam vienlīdzības principam.

20.Satversmes 91. panta pirmais teikums paredz:

"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā."

Satversmes tiesa norādījusi, ka šajā Satversmes normā

nostiprinātais vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj

un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un

saprātīgs pamats. Vienlīdzības principam arī jāgarantē vienotas

tiesiskās kārtības pastāvēšana. Tomēr šāda tiesiskās kārtības

vienotība nenozīmē nivelēšanu, jo vienlīdzība pieļauj diferencētu

pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000‑07‑0409 secinājumu daļas 1. punktu un 2012. gada 21.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑20‑01 15. punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91.

panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai ir jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 18.

februāra sprieduma lietā Nr. 2010‑29‑01 12. punktu).