Par Civilprocesa likuma 33.panta trešās daļas 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 92.pantam

24. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Saeima norāda, ka ar apstrīdēto normu likumdevējs

iedibinājis prezumpciju par civilprocesā advokātu sniegtās

juridiskās palīdzības kvalitāti un nodrošinājis personām

atsevišķas priekšrocības tādā gadījumā, ja tās par juridiskās

palīdzības sniedzēju izvēlas advokātu (sk. Saeimas atbildes

rakstu, lietas materiālu 1. sēj. 52. lpp.). Tādējādi

apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei esot divi

cieši saistīti leģitīmi mērķi: pirmkārt, citu personu tiesību

aizsardzība, konkrēti - sabiedrības intereses saņemt kvalificētu

juridisko palīdzību, un, otrkārt, demokrātiskas valsts iekārtas

aizsardzība, kas izpaužoties pienācīgā tiesu sistēmas

darbībā.

Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi, ka tiesas procesa

efektivitāte palīdz aizsargāt citu cilvēku tiesības un tādējādi

var būt par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010‑01‑01 12.2. punktu un 2010. gada 24. novembra sprieduma

lietā Nr. 2010‑08‑01 15. punktu). Pamudinot personas saņemt

juridisko palīdzību tieši no personas, kurai ir atbilstoša

kvalifikācija, var ievērojami samazināt to gadījumu skaitu, kad

tiesību aizsardzības līdzekļi tiesā netiek izmantoti pietiekami

pareizi vai prasmīgi, kā arī uz sacīkstes principu balstīta

tiesas procesa ietvaros sekmēt taisnīgāka iznākuma panākšanu.

Tādējādi kvalificēta juridiskā palīdzība sekmē ne vien tās

personas tiesību aizsardzību, kurai šī palīdzība tiek sniegta,

bet arī visa tiesas procesa taisnīgu un efektīvu norisi.

Turklāt kvalificētas juridiskās palīdzības izmantošana

nodrošina arī to, ka tiesāšanās izdevumi, kas rodas juridiskās

palīdzības saņēmējam, ir prognozējami un saprātīgi. Tādējādi

civilprocesā tiek aizsargātas arī tās personas tiesības, kurai

civillieta izšķirta par sliktu. Šī persona tiek pasargāta no

riska, ka tai jāatlīdzina netaisnīgi izdevumi, proti, tādas

izmaksas, kas nav saistītas ar juridiskās palīdzības sniegšanu

konkrētajā lietā, vai nepamatoti augstas izmaksas.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir noteikts ar leģitīmu mērķi.