92. pants
paredz valstij gan pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt procesuālās

normas, atbilstoši kurām tiesa lietas izskatītu kārtībā, kas

nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

2. punktu un 2008. gada 9. maija sprieduma lietā

Nr. 2007-24-01 8. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības, piemēram, tiesības uz pieeju tiesai, pušu līdztiesības

un sacīkstes principu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz

motivētu tiesas spriedumu, kā arī tiesības uz pārsūdzību (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma

lietā Nr. 2008-04-01 8.2. punktu un 2010. gada

17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01

8.3. punktu). Tāpēc valsts pienākums ir izveidot

tādu lietu izskatīšanas kārtību, lai persona varētu efektīvi

aizsargāt savas tiesības un likumīgās intereses.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo liedz parādniekam

pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru maksātnespējas process izbeigts,

neatbrīvojot viņu no atlikušajām parādsaistībām.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumdevējs, ievērojot

savas rīcības brīvības robežas, kas izriet no Latvijas tiesību

sistēmas un valstij saistošiem starptautiskajiem cilvēktiesību

standartiem, var noteikt tādas lietu kategorijas, kurās tiesas

nolēmumi nav pārsūdzami (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01

10. punktu).

Apstrīdētā norma ietverta Civilprocesa likuma

46.2 nodaļā, kura reglamentē fiziskās personas

maksātnespējas procesa lietu izskatīšanu civilprocesa ietvaros.

Civilprocess, kas nodrošina lietas taisnīgu un objektīvu

izskatīšanu, ir taisnīgas tiesas elements un ietilpst Satversmes

92. panta pirmā teikuma saturā (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-85-01 10. punktu). Satversmes

92. panta pirmais teikums neprasa, lai noteiktu kategoriju

lietām civilprocesa ietvaros katrā gadījumā tiktu paredzētas

pārsūdzības iespējas augstākas instances tiesā, ja zemākās

instances tiesā personai ir bijis nodrošināts pienācīgs tiesas

process (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01

10.3. punktu).

Tātad, lai izvērtētu, vai atbilstoši Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam būtu nodrošināma iespēja pārsūdzēt lēmumu, ar

kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, jānoskaidro:

1) vai personai tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process tās

instances tiesā, kas pieņem attiecīgo nolēmumu;

2) kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros

tiesas nolēmums tiek pieņemts, un kāds ir likumdevēja mērķis šīs

lietu kategorijas regulēšanā (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 12. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-23-01 11. punktu).

10. Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas

tiktu izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un

objektīvu izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada

9. janvāra sprieduma lietā Nr. 2013-08-01

6. punktu). Lietas izskatīšanas procedūra ir taisnīga,

ja ir ievērota prasība nodrošināt personai tiesības tikt

uzklausītai, kā arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju

iesniegt pierādījumus (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-28-01 12. punktu).

Lai noskaidrotu, vai Civilprocesa likums laikā, kad bija spēkā

apstrīdētā norma, nodrošināja taisnīgu tiesas procesu, Satversmes

tiesai jāizvērtē Civilprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā tiesā

bija izskatāms pieteikums par bankrota procedūras pabeigšanu un

fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu.

10.1. Fiziskās personas maksātnespējas procesa

lietu izskatīšanas kārtība noteikta Civilprocesa likuma

46.2 nodaļā par fiziskās personas maksātnespējas

procesa lietām. Savukārt 46.2 nodaļa ir ietverta

Civilprocesa likuma sestajā sadaļā, kas reglamentē sevišķās

tiesāšanas kārtību.

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 253. panta otro daļu

sevišķās tiesāšanas kārtības lietās lietas dalībniekiem ir šā

likuma 74. panta otrajā daļā noteiktās pušu procesuālās

tiesības. Tādējādi arī parādniekam, administratoram un citām

ieinteresētajām personām pieteikuma par bankrota procedūras

pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu

izskatīšanā ir Civilprocesa likumā noteiktās procesuālās

tiesības, tostarp tiesības piedalīties tiesas sēdē, iesniegt

pierādījumus, dot tiesai mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus.

To, ka parādnieks tiek aicināts uz tiesas sēdi, kur tam ir

iespēja izteikt savus argumentus un apsvērumus, paredz arī

Civilprocesa likuma 363.20 panta sestā daļa. Šī

tiesību norma noteic, ka pieteikumu tiesa izskata 15 dienu laikā

no tā saņemšanas dienas. Uz tiesas sēdi tiek aicināts pieteikuma

vai sūdzības iesniedzējs, administrators, attiecīgā fiziskā

persona un citas ieinteresētās personas.

Civilprocesa likuma 8. panta otrā daļa noteic, ka tiesa

izskaidro lietas dalībniekiem viņu tiesības un pienākumus, kā arī

procesuālo darbību izdarīšanas vai neizdarīšanas sekas. Tātad,

izskatot pieteikumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa

izbeigšanu, tiesas pienākums ir izskaidrot procesa dalībniekiem

viņu tiesības un pienākumus. Tādējādi ir nodrošināts tas, ka

procesa dalībnieki zina savas tiesības un pienākumus, tostarp

Civilprocesa likuma 74. pantā noteiktās tiesības iesniegt

mutvārdu un rakstveida paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un

savlaicīgi iesniegt tiesā pierādījumus.

Savukārt Civilprocesa likuma 93. panta pirmā daļa uzliek

katrai pusei pienākumu pierādīt tos faktus, uz kuriem tā pamato

savus prasījumus vai iebildumus. Turklāt tādā gadījumā, ja kāda

puse var pamatot, ka tai nav iespējams piekļūt lietā nozīmīgiem

pierādījumiem, Civilprocesa likuma 93. panta otrā daļa

paredz tiesas pienākumu šos pierādījumus izprasīt.

Jautājumā par patiesības noskaidrošanu tiesa nekādā ziņā nav

vienaldzīga skatītāja, kas pasīvi uztver tikai to, ko puses ceļ

tai priekšā. Lai gan pierādījumus iesniedz vai uz tiem atsaucas

katra no pusēm, tiesai tomēr jāraugās uz tiem kritiski,

jānoskaidro to objektīvā vērtība un jācenšas noskaidrot patiesos

faktiskos lietas apstākļus, kam gala rezultātā jānoved pie

patiesības (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības grāmata.

Rīga: Bukovskis, 1933, 332.-333. lpp.).

Civilprocesa likuma 93. panta ceturtā daļa dod tiesai

tiesības izrādīt iniciatīvu gadījumos, kad no lietas materiāliem

izriet nepieciešamība pieprasīt papildu pierādījumus. Proti,

saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta ceturto daļu tiesa

var paziņot pusēm par to, ka pierādījumi par kādu konkrētu faktu,

prasījumu vai argumentu nav iesniegti, un noteikt termiņu to

iesniegšanai. Tomēr minētā tiesību norma nenozīmē to, ka tiesa

veic objektīvo izmeklēšanu, t.i., patstāvīgi pēc savas

iniciatīvas vāc patieso lietas apstākļu noskaidrošanai

nepieciešamos pierādījumus. No Civilprocesa likuma 10. panta

izriet, ka katrs lietas dalībnieks ir atbildīgs par savu

pienākumu pildīšanu un procesuālo tiesību pilnvērtīgu un

savlaicīgu izmantošanu.

Tāpat Civilprocesa likuma 210. panta pirmās daļas

4. punktā ir paredzētas lietas dalībnieka tiesības lūgt

tiesu atlikt lietas izskatīšanu, dodot viņam iespēju iesniegt

papildu pierādījumus. Saskaņā ar Civilprocesa likuma

82. panta pirmo daļu puses ir tiesīgas piedalīties tiesas

procesā ar tāda pilnvarota pārstāvja palīdzību, kas var būt arī

zvērināts advokāts. Tādējādi personai ir nodrošināta iespēja

saņemt juridisko palīdzību, kas tai palīdz izprast un pilnvērtīgi

īstenot Civilprocesa likumā noteiktās tiesības un pienākumus.

Tātad Civilprocesa likums skaidri noteica kārtību, kādā

parādnieks aicināms uz tiesas sēdi, kā arī noteica viņa tiesības

un pienākumus, tostarp 74. pantā paredzētās tiesības sniegt

tiesas sēdē paskaidrojumus, pieteikt lūgumus un savlaicīgi

iesniegt tiesā pierādījumus. Tādējādi Civilprocesa likumā

noteiktā kārtība, kādā tika izskatīts pieteikums par bankrota

procedūras pabeigšanu un fiziskās personas maksātnespējas procesa

izbeigšanu, nodrošināja parādnieka tiesības tikt uzklausītam.

10.2. Nolēmumu par fiziskās personas

maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, tiesa pieņem lēmuma veidā.

Civilprocesa likuma 230. panta pirmās daļas 4. punkts

noteica tiesas pienākumu savu lēmumu pamatot, t.i., pienākumu

lēmuma motīvu daļā norādīt lietas izskatīšanas gaitā konstatētos

faktus, pierādījumus, ar kuriem ir pamatoti tiesas secinājumi, kā

arī normatīvos aktus, pēc kuriem tiesa vadījusies. Turklāt

Civilprocesa likuma 97. panta trešā daļa uzliek tiesai

pienākumu motivēt savu rīcību pierādījumu novērtēšanā, t.i.,

norādīt, kādēļ tā konkrētiem pierādījumiem devusi priekšroku

salīdzinājumā ar citiem pierādījumiem un konkrētus faktus

atzinusi par pierādītiem, bet citus - par nepierādītiem.

Tātad Civilprocesa likums ietver regulējumu, kuram jānodrošina

tiesas lēmuma pamatotība. Tiesai, taisot nolēmumu, ir jāievēro

Civilprocesa likuma noteikumi par tiesas pienākumu ietvert lēmumā

atbilstošu pamatojumu.

Pieteikuma iesniedzējs savā pieteikumā norāda, ka tiesas

pieņemtais lēmums neesot bijis motivēts. Proti, tiesa,

neraugoties uz pierādījumu trūkumu, taisījusi lēmumu un atzinusi,

ka Pieteikuma iesniedzējs nav godprātīgi izpildījis

Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus. Turklāt tiesa neesot

paziņojusi Pieteikuma iesniedzējam par pierādījumu trūkumu un

nepieciešamību tos iesniegt (sk. lietas materiālu

16. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka par procesuālo tiesību pilnvērtīgu

un savlaicīgu izmantošanu visupirms ir atbildīgs katrs lietas

dalībnieks. Izvērtēt konkrētās lietas faktiskos apstākļus, kā arī

to, vai konkrētajā gadījumā pareizi piemērotas Civilprocesa

likuma normas par pienākumu pierādīt un iesniegt pierādījumus, ir

tiesīga vienīgi vispārējās jurisdikcijas tiesa. Atbilstoši

Satversmē un Satversmes tiesas likumā noteiktajai kompetencei

Satversmes tiesai nav paredzētas tiesības izvērtēt tiesību normu

piemērošanu un vispārējās jurisdikcijas tiesas nolēmumu

tiesiskumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

daļas 7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu).

10.3. Pieteikumā norādīts, ka tiesa lēmumu, ar

kuru izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, saskaņā ar Civilprocesa likuma

12. panta pirmo daļu pieņēmusi viena tiesneša sastāvā, kas

nenodrošinot taisnīgu tiesas procesu.

Savukārt vairākas pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

šis apstāklis pats par sevi neliek apšaubīt to, ka personai ir

nodrošinātas tiesības uz taisnīgu tiesas procesu, jo ikviens

tiesnesis ir augsti kvalificēts un profesionāls jurists (sk.

lietas materiālu 111.-112., 122. un 126. lpp.).

Satversmes 83. pants paredz, ka "tiesneši ir

neatkarīgi un vienīgi likumam padoti". Šajā

konstitucionālajā normā noteiktā tiesnešu un tiesas neatkarība ir

viens no demokrātiskas valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2007-03-01 26. punktu). Tikai neatkarīga tiesu

vara var nodrošināt taisnīgu tiesas procesa rezultātu. Tiesnešu

neatkarības nodrošināšanā ir ieinteresēts ikviens, attiecībā uz

kuru tiek spriesta tiesa (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2009-11-01 7.2. punktu).

Satversmes 83. pantā ietvertais tiesnešu neatkarības

princips prasa, lai tiesu sistēma nodrošinātu gan tiesas

neatkarību kopumā, gan arī tiesneša neatkarību katrā konkrētajā

lietā (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.3. punktu).

Lai nodrošinātu taisnīgu tiesu un tiesneša neatkarību katrā

tiesas procesā, ir izstrādāts atbilstošs normatīvais regulējums,

kas nosaka lietas izskatīšanas principus un kārtību. Likums

"Par tiesu varu" citstarp nosaka lietu izskatīšanas

pamatprincipus. Saskaņā ar minētā likuma 17. pantu tiesas

pienākums ir, izskatot jebkuru lietu, noskaidrot objektīvo

patiesību. Objektivitātei ir svarīga nozīme tiesneša amata

pienākumu pienācīgā veikšanā. Tā attiecas ne vien uz pašiem

nolēmumiem, bet arī uz procesu, kurā tiek taisīti nolēmumi

(sal.: Satversmes tiesas 2013. gada 14. maija

sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 14.2.2. punkts).

Tātad gan Satversme, gan likums "Par tiesu varu"

paredz noteiktas garantijas tiesnešu neatkarībai un

objektivitātei. Tās attiecas arī uz lietas vienpersonisku

izskatīšanu pirmās instances tiesā. Ja lietu tiesā izskata

Satversmē un likumā "Par tiesu varu" noteiktajā kārtībā

iecelts vai apstiprināts tiesnesis, prezumējams, ka tiesnesis

lietas izskatīšanā būs neatkarīgs un objektīvs un spēs nodrošināt

tiesas procesa un pieņemto nolēmumu taisnīgumu. Tādējādi

Satversmes 92. panta pirmā teikuma ietvaros personas

tiesības uz taisnīgu tiesu tiek nodrošinātas arī tad, ja tiesa

izskata lietu viena tiesneša sastāvā.

Līdz ar to likumdevējs bija noteicis

kārtību, kas paredzēja parādnieka tiesības tikt uzklausītam

tiesas sēdē un nodrošināja taisnīgu tiesas procesu tās instances

tiesā, kas izskata pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu

un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu.

11. Lai noteiktu, vai tiesas lēmums, ar kuru

izbeigts maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, ir tāds nolēmums, kura pārsūdzība

augstākā instancē būtu nodrošināma atbilstoši Satversmes

92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai jānoskaidro,

kāds ir likumdevēja mērķis konkrētās lietu kategorijas regulēšanā

un kāds ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas

nolēmums tiek pieņemts.

Tiesa, izlemjot pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu

un fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, saskaņā

ar Maksātnespējas likuma pārejas noteikumu 5. punktu

piemēroja 2007. gada 1. novembra Maksātnespējas likumu,

kas zaudēja spēku 2010. gada 1. novembrī (turpmāk -

Maksātnespējas likums), jo Pieteikuma iesniedzēja maksātnespējas

process bija uzsākts līdz 2010. gada 31. oktobrim.

Līdz ar to izskatāmajā lietā noskaidrojams, kāds bija

Maksātnespējas likuma mērķis un kāds ir tiesā izskatāmo

maksātnespējas procesa lietu raksturs.

11.1. Maksātnespējas likuma 1. pantā

noteikts, ka šā likuma mērķis ir veicināt maksātnespējas subjekta

maksātspējas atjaunošanu un aizsargāt kreditoru kopuma intereses

parādnieka ierobežotas maksātspējas vai maksātnespējas gadījumā.

Savukārt šā likuma 149. pantā noteikts, ka fiziskās personas

maksātnespējas procesa mērķis ir, ievērojot kreditoru intereses,

sniegt šai personai iespēju atjaunot maksātspēju vai tikt

atbrīvotai no savas mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu

apmierināšanas plānā norādītajām parādsaistībām.

Maksātnespējas likuma mērķis ir veicināt parādnieka (arī

fiziskās personas) maksātspējas atjaunošanu un kreditoru interešu

aizsardzību parādnieka ierobežotas maksātspējas vai

maksātnespējas gadījumā, samērojot finansiālās grūtībās nonākuša

komersanta un kreditoru intereses. Fiziskās personas

maksātnespējas process kā patērētāja maksātnespējas institūts

tiek atzīts par visefektīvāko līdzekli maksātnespējas stāvoklī

nonākušu personu atbrīvošanai no saistībām un atgriešanai

civiltiesiskajā apritē. Ieviešot fiziskās personas maksātnespējas

procesu, godprātīgām fiziskajām personām, kas ekonomisku vai

sociālu apstākļu dēļ būs kļuvušas maksātnespējīgas, tiks dota

"otrā" iespēja uzsākt atbildīgu un maksātspējīgu

saimniecisko darbību (sk. 2006. gada 30. novembrī

Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 69/Lp9

"Maksātnespējas likums" anotāciju).

Tādējādi fiziskās personas maksātnespējas procesa mērķis ir ne

tikai parādnieka atbrīvošana no parādsaistībām, bet arī

finansiālās grūtībās nonākuša parādnieka saistību izpildes

veicināšana un, ja iespējams, maksātspējas atjaunošana.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas process ir

vērsts galvenokārt uz kreditoru un parādnieku tiesību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

9.4. punktu).

Līdz ar to fiziskās personas

maksātnespējas process ir vērsts gan uz fiziskās personas

maksātspējas atjaunošanu, gan kreditoru tiesību aizsardzību.

11.2. Maksātnespējas procesa lietas, tostarp

fiziskās personas maksātnespējas procesa lietas, atbilstoši

Civilprocesa likuma 251. panta 11. punktam ir tādas

kategorijas lietas, ko tiesa izskata sevišķās tiesāšanas

kārtībā.

Satversmes tiesas praksē jau iepriekš ir vērtēts Civilprocesa

likuma regulējums, kas neparedzēja maksātnespējas lietā taisīta

tiesas nolēmuma pārsūdzību. Vērtējot pārsūdzības ierobežojuma

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,

Satversmes tiesa piešķīrusi nozīmi tam, ka attiecīgās lietas tiek

izskatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu un

2015. gada 12. marta sprieduma lietā

Nr. 2014-23-01 14. punktu).

Sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmu lietu raksturo tas, ka:

1) tajā nekad nav strīda par tiesībām, kas tieši izriet no

Civilprocesa likuma 258. panta; 2) to ierosina uz rakstveida

pieteikuma pamata; 3) tajā nav atbildētāja un trešo personu (ir

tikai pieteicējs un var būt ieinteresētās personas); 4) to

neraksturo pretēji vērstas intereses, bet objektīva

nepieciešamība pēc tā, lai tiesa pieņemtu nolēmumu lietā, kurā

nav strīda par tiesībām (sk.: Civilprocesa likuma komentāri.

II daļa. Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2012, 197. lpp.). Tātad raksturīgākā pazīme,

ar ko sevišķās tiesāšanas kārtībā izskatāmās lietas atšķiras no

prasības tiesvedības kārtībā izskatāmajām lietām, ir tā, ka tajās

nekad nav strīda par tiesībām. Proti, persona vēršas tiesā, lai

tā konstatētu noteikta juridiska fakta vai tiesiskā stāvokļa

esamību, nevis izšķirtu lietas dalībnieku strīdus par aizskartām

tiesībām un ar likumu aizsargātām interesēm.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka maksātnespējas procesa

lietas ir specifiskas un atšķiras no vispārējā civilprocesuālajā

kārtībā izskatāmajām lietām. Civilās tiesvedības būtība izpaužas

galvenokārt tādējādi, ka, ievērojot pušu līdztiesības principu,

tiek izšķirti to savstarpējie strīdi par aizskartām tiesībām un

ar likumu aizsargātām interesēm. Prasības tiesvedības gadījumā

tiesa izskata un izlemj lietas par strīdiem un dod objektīvu

vērtējumu pušu iesniegtajiem pierādījumiem. Savukārt

maksātnespējas lietas tiek izskatītas sevišķās tiesāšanas kārtībā

un tajās nav strīda par tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 17. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2001-08-01 secinājumu daļas 4. punktu).

Tādējādi fiziskās personas maksātnespējas lietās tiesa konstatē

personas mantisko stāvokli, nevis izšķir lietas dalībnieku

strīdus par pienākumu izpildīt saistības. Šajās lietās nav strīda

par to, ka persona ir uzņēmusies saistības, kuras tā nespēj

izpildīt.

Tomēr Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka, lai gan fiziskās

personas maksātnespējas procesa lietas tiek izskatītas sevišķās

tiesāšanas kārtībā, tomēr starp kreditoriem un parādnieku var

rasties strīds par noteiktiem faktiem (sk. lietas materiālu

17. lpp.). Šim viedoklim pievienojas arī Tiesībsargs,

norādot, ka likumdevējam būtu jāparedz iespēja tiesas nolēmumu

pārsūdzēt, jo starp pusēm var rasties strīds par to, vai

parādnieks maksātnespējas procesā ir vai nav sniedzis nepatiesas

ziņas kreditoriem, administratoram vai tiesai (sk. lietas

materiālu 116. lpp.).

Tiesību zinātnē atzīts, ka "starp lietas dalībniekiem var

būt viedokļu dažādība par iesniegtā pieteikuma apmierināšanu vai

noraidīšanu [..]. Bet tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka sevišķās

tiesāšanas kārtībā izskatāmās lietas raksturo strīds par

tiesībām. Strīdi lietas izskatīšanas gaitā nenozīmē, ka tie

jāattiecina uz strīdiem par tiesībām" (sk.: Civilprocesa

likuma komentāri. II daļa. Torgāns K. (zin. red.) Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2012, 205. lpp.). Tādējādi tas, ka

pieteikuma par bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās

personas maksātnespējas procesa izbeigšanu izskatīšanas gaitā

lietas dalībniekiem ir atšķirīgi viedokļi par faktiem, nenozīmē

to, ka pastāvētu strīds par parādnieka maksātnespēju.

Izskatot pieteikumu par bankrota procedūras pabeigšanu un

fiziskās personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, tiesa lemj,

vai ir pamats fiziskās personas atbrīvošanai no atlikušajām

parādsaistībām. Saskaņā ar Maksātnespējas likuma 177. panta

pirmo daļu fizisko personu atbrīvo no parādsaistībām, ja tā ir

izpildījusi savas mantas pārdošanas un kreditoru prasījumu

apmierināšanas plānu un Maksātnespējas likumā noteiktos

pienākumus, kā arī bankrota procedūras laikā pilnībā segusi visas

maksātnespējas procesa izmaksas. Savukārt tādā gadījumā, ja tiesa

konstatē, ka fiziskā persona maksātnespējas procesā ir sniegusi

nepatiesas ziņas tiesai, administratoram vai kreditoram, tiesa

saskaņā ar Maksātnespējas likuma 179. panta trešās daļas

1. punktu pieņem lēmumu izbeigt maksātnespējas procesu,

neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām.

Izlemjot jautājumu par to, vai atbrīvot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, tiesa neizšķir lietas dalībnieku

strīdu par parādnieka pienākumu izpildīt saistības, bet gan,

pārbaudot pierādījumus lietā, konstatē, vai pastāv Maksātnespējas

likumā noteiktais pamats parādnieka atbrīvošanai no atlikušajām

parādsaistībām. Ievērojot to, ka fiziskās personas maksātnespējas

procesa mērķis ir veicināt fiziskās personas maksātspējas

atjaunošanu un vienlaikus pēc iespējas pilnīgāk apmierināt

kreditoru prasījumus no parādnieka mantas, parādnieks var tikt

atbrīvots no atlikušajām parādsaistībām tikai tad, ja tas

godprātīgi pildījis Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus.

Fiziskās personas maksātspējas atjaunošana, to atbrīvojot no

atlikušajām parādsaistībām, ir izņēmums no vispārējā principa, ka

saistības ir jāpilda.

Izvērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā, ka ierobežojums,

kas liedz pārsūdzēt lēmumu par maksātnespējas procesa izbeigšanu,

neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, nevis

aizskar kreditoru tiesības, bet gan nodrošina to tiesības pēc

iespējas pilnīgāk saņemt savu prasījumu apmierinājumu. Turklāt

Maksātnespējas likumā noteiktā mērķa sasniegšanas labad saskaņā

ar šā likuma 159. pantu tieši administratoram pēc fiziskās

personas maksātnespējas procesa pasludināšanas ir pienākums

uzraudzīt, kā fiziskā persona pilda tai Maksātnespējas likumā

noteiktos pienākumus. Tādējādi tiesa, izlemjot jautājumu par

parādnieka atbrīvošanu no atlikušajām parādsaistībām, atkārtoti

pārbauda tos pašus apstākļus, kurus jau izvērtējis

administrators. Tiesai, izvērtējot pierādījumus un uzklausot

administratora, parādnieka un citu ieinteresēto personu

paskaidrojumus tiesas sēdē, jānodrošina taisnīgs tiesas process

un jāpieņem atbilstošs lēmums.

Līdz ar to fiziskās personas

maksātnespējas procesa lietas ir sevišķa lietu kategorija, kuru

ietvaros tiesā netiek pēc būtības izķirti lietas dalībnieku

strīdi par tiesībām.

12. Pieteikumā norādīts, ka lēmums par

maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no

atlikušajām parādsaistībām, būtu pārsūdzams, jo citu parādniekam

nelabvēlīgu tiesas nolēmumu pārsūdzības iespēju likumdevējs ir

paredzējis (sk. lietas materiālu 12. lpp.).

Ar Saeimā 2015. gada 12. februārī pieņemto likumu

"Grozījumi Civilprocesa likumā", kas stājās spēkā

2015. gada 1. martā, Civilprocesa likuma

363.27 panta ceturtā daļa tika izteikta šādā

redakcijā: "Tiesas spriedums fiziskās personas

maksātnespējas procesā nav pārsūdzams, izņemot spriedumu par

fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu.

Spriedumu par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma

noraidīšanu var pārsūdzēt apelācijas kārtībā, ja pastāv kāds no

šā likuma 440.2 pantā noteiktajiem apelācijas

tiesvedības ierosināšanas pamatiem." Tādējādi pēc

grozījumiem Civilprocesa likumā ir skaidri noteikts, ka tiesas

spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa pieteikuma

noraidīšanu ir pārsūdzams apelācijas kārtībā.

Gan spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa

pieteikuma noraidīšanu, gan lēmums par maksātnespējas procesa

izbeigšanu, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām

parādsaistībām, rada personai nelabvēlīgas tiesiskās sekas.

Proti, spriedums par fiziskās personas maksātnespējas procesa

pieteikuma noraidīšanu liedz personai uzsākt maksātnespējas

procesu un tādējādi, ja iespējams, atjaunot maksātspēju. Savukārt

lēmums par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot

parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, ierobežo personas

tiesības pieteikt savu maksātnespēju tikai noteiktā termiņā.

Saskaņā ar 2010. gada 26. jūlija Maksātnespējas likuma

130. panta 1. punktu fiziskās personas maksātnespējas

process nav piemērojams vai pārtraucams personai, kura pēdējo

triju gadu laikā pirms fiziskās personas maksātnespējas procesa

pasludināšanas ir sniegusi apzināti nepatiesu informāciju saviem

kreditoriem.

Tomēr tas apstāklis, ka likumdevējs savas rīcības brīvības

ietvaros ir paredzējis tiesības pārsūdzēt spriedumu par fiziskās

personas maksātnespējas procesa pieteikuma noraidīšanu, pats par

sevi nebūt nenozīmē, ka pārsūdzības iespēja būtu jāparedz arī

lēmumam par maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot

parādnieku no atlikušajām parādsaistībām.

Apstrīdētā norma neparedzēja parādniekam tiesības pārsūdzēt

tiesas lēmumu, ar kuru viņa kā fiziskās personas maksātnespējas

process tika izbeigts, neatbrīvojot viņu no atlikušajām

parādsaistībām. Tomēr parādniekam tika nodrošināts taisnīgs

tiesas process tās instances tiesā, kas izskatīja pieteikumu par

bankrota procedūras pabeigšanu un fiziskās personas

maksātnespējas procesa izbeigšanu. Fiziskās personas

maksātnespējas procesa lietas ir sevišķa lietu kategorija. Tiesa,

konstatējusi to, ka parādnieks nav godprātīgi pildījis

Maksātnespējas likumā noteiktos pienākumus, viņu neatbrīvoja no

atlikušajām parādsaistībām. Šāds tiesas lēmums var sekmēt

Maksātnespējas likuma mērķa sasniegšanu.

Līdz ar to lēmums par fiziskās

personas maksātnespējas procesa izbeigšanu, neatbrīvojot

parādnieku no atlikušajām parādsaistībām, nav tāds lēmums, kura

pārsūdzības iespēju likumdevējam būtu pienākums nodrošināt, un

apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Civilprocesa likuma

363.20 panta piekto daļu (redakcijā, kas bija

spēkā līdz 2010. gada 31. oktobrim), ciktāl tā liedz

parādniekam pārsūdzēt tiesas lēmumu, ar kuru izbeigts

maksātnespējas process, neatbrīvojot parādnieku no atlikušajām

parādsaistībām, par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš