23. pants

1Tiesas sēdē gan lietas dalībnieki, gan arī

2pieaicinātās personas vairākkārt norādīja uz to, ka Saeima 2014.

3gada 11. septembrī pieņēmusi Šķīrējtiesu likumu, kurā paredzēts,

4ka tas stāsies spēkā 2015. gada 1. janvārī. Šā likuma 24. panta

5pirmā daļa nosaka: "Šķīrējtiesas sastāvs lemj par

6civiltiesiskā strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā par

7šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Jautājumu par strīda

8pakļautību šķīrējtiesas sastāvs var izlemt jebkurā šķīrējtiesas

9procesa stadijā."

10Savukārt saskaņā ar 2014. gada 11. septembra likuma

11"Grozījumi Civilprocesa likumā" 9. pantu no

12Civilprocesa likuma tiek izslēgta 61., 62., 63., 64. un 65.

13nodaļa, proti, arī nodaļa, kurā ietverta apstrīdētā norma.

14Atbilstoši 2014. gada 11. septembra likuma "Grozījumi

15Civilprocesa likumā" 19. pantam Civilprocesa likuma 61.,

1662., 63., 64. un 65. nodaļa zaudēs spēku 2015. gada 1.

17janvārī.

18Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka 2015. gada 1. janvārī

19apstrīdēto normu aizstās cita Šķīrējtiesu likumā ietverta tiesību

20norma, kurai būs tādas pašas tiesiskās sekas kā apstrīdētajai

21normai.

22Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa Satversmes tiesā nav

23apstrīdēta. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

24nepieciešams un pieļaujams paplašināt izskatāmās lietas prasījuma

25robežas un izvērtēt arī jautājumu par Šķīrējtiesu likuma 24.

26panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

27teikumam.

28Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka, ievērojot zināmus

29kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju",

30noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu paplašināšana jau

31ierosinātās lietās. Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā

32prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, ir

33jānoskaidro, pirmkārt, vai tā norma, attiecībā uz kuru prasījums

34tiek paplašināts, ir tik cieši saistīta ar lietā expressis

35verbis apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša

36pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai,

37un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama

38Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram,

39Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

402007-23-01 17. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā

41Nr. 2010-72-01 15. punktu).

42Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmās daļas atbilstība

43Satversmei ir cieši saistīta ar prasījumu par apstrīdētās normas

44atbilstību Satversmei, jo šī norma pēc tās spēkā stāšanās

45personām radītu tieši tādas pašas Satversmei neatbilstošas

46tiesiskās sekas kā apstrīdētā norma. Līdz ar to no Satversmes

47tiesas procesa ekonomijas viedokļa būtu lietderīgi paplašināt

48prasījumu izskatāmajā lietā. Turklāt tiesiskas valsts princips

49prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošina

50tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk

51tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei

52vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

53Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Šķīrējtiesu likuma

5424. panta pirmajā daļā būtībā ir saglabāts apstrīdētajai normai

55identisks tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2014.

56gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 28.

57lpp.). Arī no Tieslietu ministrijas sniegtā viedokļa

58secināms, ka Šķīrējtiesu likumā ir ietverts tāds pats regulējums

59kā apstrīdētajā normā, un tas paredz šķīrējtiesas tiesības lemt

60par strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā arī par

61šķīrējtiesas līguma spēkā esamību (sk. lietas materiālu 2.

62sēj. 182. lpp. un Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

63stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 70. lpp.).

64Minētā norma un apstrīdētā norma ir pieņemta, pamatojoties uz

65vienu un to pašu likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību

66šķīrējtiesu darbības kontroles jomā, un šajā spriedumā ietvertie

67secinājumi par apstrīdēto normu ir attiecināmi arī uz Šķīrējtiesu

68likuma 24. panta pirmo daļu. Tāpēc abu šo normu atzīšana par

69neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam ir iespējama

70tā paša pamatojuma ietvaros.

71Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

72ka arī Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa, ciktāl tā liedz

73personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt

74šķīrējtiesas kompetenci, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

75teikumam.

76Nolēmumu

77daļa

78Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

79Satversmes tiesa

80nosprieda: