23. pants

Tiesas sēdē gan lietas dalībnieki, gan arī

pieaicinātās personas vairākkārt norādīja uz to, ka Saeima 2014.

gada 11. septembrī pieņēmusi Šķīrējtiesu likumu, kurā paredzēts,

ka tas stāsies spēkā 2015. gada 1. janvārī. Šā likuma 24. panta

pirmā daļa nosaka: "Šķīrējtiesas sastāvs lemj par

civiltiesiskā strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā par

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību. Jautājumu par strīda

pakļautību šķīrējtiesas sastāvs var izlemt jebkurā šķīrējtiesas

procesa stadijā."

Savukārt saskaņā ar 2014. gada 11. septembra likuma

"Grozījumi Civilprocesa likumā" 9. pantu no

Civilprocesa likuma tiek izslēgta 61., 62., 63., 64. un 65.

nodaļa, proti, arī nodaļa, kurā ietverta apstrīdētā norma.

Atbilstoši 2014. gada 11. septembra likuma "Grozījumi

Civilprocesa likumā" 19. pantam Civilprocesa likuma 61.,

62., 63., 64. un 65. nodaļa zaudēs spēku 2015. gada 1.

janvārī.

Tādējādi likumdevējs ir paredzējis, ka 2015. gada 1. janvārī

apstrīdēto normu aizstās cita Šķīrējtiesu likumā ietverta tiesību

norma, kurai būs tādas pašas tiesiskās sekas kā apstrīdētajai

normai.

Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa Satversmes tiesā nav

apstrīdēta. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai

nepieciešams un pieļaujams paplašināt izskatāmās lietas prasījuma

robežas un izvērtēt arī jautājumu par Šķīrējtiesu likuma 24.

panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka, ievērojot zināmus

kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju",

noteiktos gadījumos var notikt prasījuma robežu paplašināšana jau

ierosinātās lietās. Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā

prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, ir

jānoskaidro, pirmkārt, vai tā norma, attiecībā uz kuru prasījums

tiek paplašināts, ir tik cieši saistīta ar lietā expressis

verbis apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša

pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai,

un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama

Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 17. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-72-01 15. punktu).

Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmās daļas atbilstība

Satversmei ir cieši saistīta ar prasījumu par apstrīdētās normas

atbilstību Satversmei, jo šī norma pēc tās spēkā stāšanās

personām radītu tieši tādas pašas Satversmei neatbilstošas

tiesiskās sekas kā apstrīdētā norma. Līdz ar to no Satversmes

tiesas procesa ekonomijas viedokļa būtu lietderīgi paplašināt

prasījumu izskatāmajā lietā. Turklāt tiesiskas valsts princips

prasa, lai Satversmes tiesa atbilstoši tās kompetencei nodrošina

tādas tiesību sistēmas pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk

tiktu novērsts tiesiskais regulējums, kas neatbilst Satversmei

vai citām augstāka juridiskā spēka tiesību normām.

Saeimas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka Šķīrējtiesu likuma

24. panta pirmajā daļā būtībā ir saglabāts apstrīdētajai normai

identisks tiesiskais regulējums (sk. Satversmes tiesas 2014.

gada 21. oktobra sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 28.

lpp.). Arī no Tieslietu ministrijas sniegtā viedokļa

secināms, ka Šķīrējtiesu likumā ir ietverts tāds pats regulējums

kā apstrīdētajā normā, un tas paredz šķīrējtiesas tiesības lemt

par strīda pakļautību šķīrējtiesai, tajā skaitā arī par

šķīrējtiesas līguma spēkā esamību (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 182. lpp. un Satversmes tiesas 2014. gada 21. oktobra sēdes

stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 70. lpp.).

Minētā norma un apstrīdētā norma ir pieņemta, pamatojoties uz

vienu un to pašu likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību

šķīrējtiesu darbības kontroles jomā, un šajā spriedumā ietvertie

secinājumi par apstrīdēto normu ir attiecināmi arī uz Šķīrējtiesu

likuma 24. panta pirmo daļu. Tāpēc abu šo normu atzīšana par

neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam ir iespējama

tā paša pamatojuma ietvaros.

Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst,

ka arī Šķīrējtiesu likuma 24. panta pirmā daļa, ciktāl tā liedz

personai tiesības vispārējās jurisdikcijas tiesā apstrīdēt

šķīrējtiesas kompetenci, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: