13. pants

1Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz

2Pieteikumu iesniedzēju norādīto pamattiesību ierobežojumu un

3vispārējās jurisdikcijas tiesas šo normu netulkojot atbilstoši

4Satversmei. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas būtībā lūdzot

5izvērtēt apstrīdētās normas piemērošanas praksi, bet tās

6pārvērtēšana neesot Satversmes tiesas kompetencē.

7Lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību

8normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas

9tiesisko seku noskaidrošanā. Tiesību normu nevar izprast ārpus

10tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

11(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra

12sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2014. gada 28.

13novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu).

14Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai apstrīdētās normas saturs ir

15jāanalizē kopsakarā ar Darba likuma normām un Senāta

16judikatūru.

17Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ietver

18Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu. Lai noteiktu, vai

19ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

20nepieciešams izsecināt tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas

212005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

222004-25-03 6. punktu un 2010. gada 20. janvāra lēmuma par

23tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu).

2413.1. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

25jēdziens "darba samaksa" tiesu praksē tiek iztulkots

26nepareizi, jo atlīdzība par darba piespiedu kavējumu neesot

27uzskatāma par darba samaksu Darba likuma 59. panta izpratnē.

28Izskatāmajā lietā nozīme ir jautājumam, vai apstrīdētā norma

29attiecas uz lietām par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

30laiku piedziņu, proti, vai minētā atlīdzība ietilpst apstrīdētajā

31normā lietotajā jēdzienā "darba samaksa".

32Darba likuma 59. pants nosaka: "Darba samaksa ir

33darbiniekam regulāri izmaksājamā samaksa par darbu, kura ietver

34darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba

35līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida

36atlīdzību saistībā ar darbu." Senāts 2008. gada 29. oktobrī

37ir secinājis, ka agrāk izteiktu Senāta viedokli par jēdzienu

38"atlīdzība par darbu" nevar atzīt par pareizu, jo šis

39jēdziens tulkots sašaurināti. No Darba likuma 59. pantā

40noteiktajiem samaksas veidiem izrietot, ka vienīgi darba alga un

41piemaksas pie darba algas ir atlīdzība par darbu, kuras regulāru

42izmaksāšanu likumdevējs ir noteicis imperatīvi. Izmaksu

43regularitāte neattiecoties uz prēmijām un cita veida atlīdzību.

44Darba likums paredzot atlīdzību ne tikai par darbu, kuru

45darbinieks ir izpildījis, bet, piemēram, arī gadījumos, kad

46darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (73. pants), ja

47darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka

48izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (74.pants). Līdz

49ar to atlīdzību par darbu likums esot noteicis arī īpaši

50paredzētos gadījumos, kad darbinieks nav strādājis, tāpēc Darba

51likuma 126. pantā noteiktā atlīdzība par darba piespiedu kavējuma

52laiku vai mazāk apmaksāta darba veikšanu ietilpstot Darba likuma

5359. panta normas sastāvā, proti, darba samaksa ir arī jebkura

54cita veida atlīdzība saistībā ar darbu (sk. Senāta

552008. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4.

56punktu).

57Savukārt 2009. gada 14. oktobrī Senāts akcentēja, ka attiecībā

58uz minētā jēdziena izpratni judikatūra ir mainīta. Papildus tam

59Senāts secināja, ka šāds viedoklis atbilst Eiropas Savienības

60Tiesas (turpmāk - EST) judikatūrai, saskaņā ar kuru darba

61samaksas jēdzienā ietilpst jebkura atlīdzība par darbu vai

62saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas

63iemaksas (sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra sprieduma lietā

64Nr. SKC-899/2009 10.2. punktu). EST norādījusi, ka

65kompensācija par prettiesisku atlaišanu ir uzskatāma par darba

66samaksu [sk. EST (toreiz - Eiropas Kopienu Tiesa) 1999. gada

679. februāra sprieduma lietā C-167/97 "Regina v. Secretary of

68State for Employment, ex parte Nicole Seymour-Smith and Laura

69Perez" 28. punktu].

70Satversmes tiesa ievēro apsvērumus par to, ka darba samaksa ir

71jebkura tāda ar darbu saistīta atlīdzība, uz kuru darbiniekam ir

72tiesības, citastarp arī atlīdzība sakarā ar to, ka darbiniekam

73tika nepamatoti liegta pienākumu veikšana. Tādējādi Civilprocesa

74likuma normās ietvertais jēdziens "darba samaksa" ir

75interpretējams kopsakarā ar Darba likuma normām un šā jēdziena

76saturs saskan ar Senāta judikatūras ietvaros veikto

77iztulkojumu.

78Līdz ar to apstrīdētā norma citastarp attiecas uz civillietām,

79kurās noteikts, ka spriedums par atlīdzības par darba piespiedu

80kavējuma laiku piedziņu izpildāms nekavējoties.

8113.2. Saeima arī uzskata, ka vispārējās jurisdikcijas

82tiesām, Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas kārtībā

83izskatot darbinieka lūgumu par sprieduma izpildīšanu

84nekavējoties, citastarp esot pienācīgi jāizvērtē darbinieka

85finansiālais stāvoklis. Spriedums esot izpildāms tikai tādā

86noteiktā tā daļā, kas nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos

87iztikas līdzekļus.

88Civilprocesa likuma 204. pants nosaka: "Spriedumu izpilda

89pēc tā stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad spriedums

90izpildāms nekavējoties." Minētā tiesību norma atsevišķi

91izceļ izpildāmību kā tāda tiesas sprieduma īpašību, kurš ir

92stājies likumīgā spēkā. Pateicoties šai īpašībai, puse, kuras

93labā taisīts spriedums, var panākt savu apstrīdēto vai aizskarto

94tiesību un likumīgo interešu reālu aizsardzību un īstenošanu

95dzīvē [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1. - 28.

96nodaļa). Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011,

97443. lpp.].

98Savukārt Civilprocesa likuma 205. pantā ir ietverti noteikumi

99par spēkā nestājušos spriedumu izpildīšanu nekavējoties. Tas ir

100izņēmums no vispārējā noteikuma, ka izpildāmi ir tikai spēkā

101stājušies spriedumi. Atbilstoši šajā pantā ietvertajam

102regulējumam tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma var noteikt, ka

103spriedums izpildāms nekavējoties pilnīgi vai noteiktā tā

104daļā.

105Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentiem, ka Civilprocesa

106likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktā un apstrīdētajā normā

107ietvertais regulējums ir vērsts vienīgi uz to, lai nodrošinātu

108darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus. Kā norādījis Senāts,

109atbilstoši Civilprocesa likuma 205. panta pirmajai daļai tiesa

110lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties var vispār

111noraidīt, ņemot vērā konkrētos apstākļus un darbinieka tiesības

112un ar likumu aizsargājamās intereses. Tiesai ir tiesības lūgumu

113apmierināt arī daļā - tas nozīmē, ka sprieduma par vidējās

114izpeļņas piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu izpildīšanu

115nekavējoties var attiecināt uz noteiktas naudas summas piedziņu,

116lai nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus

117(sk. Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr.

118SKC-980/2011 21. punktu). Kā liecina tiesu prakse, pirmās

119instances tiesas izvērtē apstākļus, kuru dēļ varētu būt

120nepieciešama un pieļaujama sprieduma izpilde nekavējoties

121(sk., piemēram, Aizkraukles rajona tiesas 2014. gada 25.

122novembra spriedumu lietā Nr. C07064914 un Rīgas pilsētas Zemgales

123priekšpilsētas tiesas 2014. gada 30. oktobra spriedumu lietā Nr.

124C31513912).

125Civilprocesa likuma 634. pantā (sprieduma izpildīšanas

126pagrieziens) ietverts civilprocesuāls princips, atbilstoši kuram

127gadījumā, kad izpildītu spriedumu atceļ un pēc lietas jaunas

128izskatīšanas taisa spriedumu par prasības noraidīšanu vai pieņem

129lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā vai par lietas atstāšanu

130bez izskatīšanas, atbildētājam tiek atdots atpakaļ viss, kas no

131viņa piedzīts prasītāja labā pēc atceltā sprieduma. Šajā tiesību

132normā ir nostiprināta kārtība, kas nepieciešama, lai atbildētājam

133būtu nodrošināta iespēja efektīvi īstenot savas tiesības uz

134taisnīgu tiesu, proti, panākt tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanu,

135kāds tam bija, pirms tika nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

136spriedums.

137Turpretim apstrīdētajā normā ir ietverts izņēmums no šīs

138kārtības. Tas paredz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās

139par darba samaksas piedziņu tikai divos gadījumos - ja atceltais

140spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz

141viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem. Tādējādi apstrīdētā norma

142ietver arī sevišķu regulējumu, kas saistīts ar nelabvēlīgām sekām

143tam tiesību subjektam, kurš minētās darbības veicis. Proti,

144sprieduma izpildīšanas pagrieziena pieļaujamība ir atkarīga no

145tā, vai prasītājs rīkojies negodprātīgi (nelikumīgi). Nekādi citi

146iespējami sprieduma izpildīšanas pagrieziena gadījumi lietās par

147darba samaksas piedziņu nav paredzēti.

148Saskaņā ar Senāta judikatūru apstrīdētā norma ir tulkojama

149atbilstoši tās vārdiskajai jēgai, proti, ja atceltais tiesas

150spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai

151iesniegtiem viltotiem dokumentiem, tad sprieduma izpildīšanas

152pagrieziens nav pieļaujams (sk. Senāta 2008. gada 29.

153oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4. punktu un 2009.

154gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-899/2009 10.2.

155punktu).

156Turklāt ar apstrīdēto normu darba devējam ir liegta iespēja

157atprasīt no darbinieka ar atcelto tiesas spriedumu piedzīto darba

158samaksu, arī ceļot jaunu prasību, pamatojoties uz vispārīgiem

159Civillikuma noteikumiem par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās

160dēļ, jo vispārējo tiesību normu var piemērot tiktāl, ciktāl to

161neierobežo speciālā tiesību norma (sk. Senāta 2013. gada 31.

162maija sprieduma lietā Nr. SKC-1491/2013 8. punktu).

163Tātad gadījumā, kad nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

164tiesas spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām

165ziņām vai iesniegtiem viltotiem dokumentiem, atbildētājam ir

166liegta iespēja atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti šā sprieduma

167izpildīšanas ietvaros, pat tad, ja tiesvedības iznākums ir

168atbildētājam labvēlīgs.

169Apstrīdētā norma ļauj prasītājam paturēt naudas līdzekļus, uz

170kuriem tam nav tiesību. Šajā sakarā par nepamatotu atzīstams

171Saeimas norādījums, ka pamattiesību ierobežojumu novēršot

172Civilprocesa likumā noteiktās iespējas spriedumu nekavējoties

173izpildīt tikai noteiktā daļā. Satversmes tiesa norāda, ka arī

174daļēja naudas līdzekļu piedziņa apstrīdētās normas piemērošanas

175rezultātā var kļūt neatgriezeniska, pilnībā liedzot atbildētājam

176atgūt šos naudas līdzekļus.

177Turklāt apstrīdētā norma attiecas arī uz darba devēja interesi

178saņemt atpakaļ ar nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu

179piedzītos naudas līdzekļus civillietās, kurās ir strīds par

180atalgojuma apmēra atbilstību veiktajam darbam. Līdz ar to nav

181pamatoti Saeimas argumenti tam, ka apstrīdētās normas piemērošana

182vienīgi tādēļ, lai piedzītu samaksu par izpildītu darbu, nerada

183personas pamattiesību ierobežojumu.

18413.3. Tiesas spriedums vispirmām kārtām pēc būtības

185izšķir strīdīgās prāvnieku materiālo tiesību attiecības.

186Prasītāja pretenzija pret atbildētāju ir materiāltiesisks

187prasījums, kuru citastarp ir iespējams apmierināt tiesas ceļā ar

188izpildīšanu (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības

189grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 286., 426. un 427.

190lpp.). Tādējādi tiesas sprieduma izpildīšana visupirms ir

191vērsta uz to, lai katra puse var baudīt tās materiālās tiesības,

192kuras ir atzītas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

193Saskaņā ar Darba likuma 124. panta otro daļu darba devēja

194uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu ir pamats darbinieka

195atjaunošanai darbā, savukārt atjaunošana darbā saskaņā ar šā

196likuma 126. panta pirmo daļu ir pamats atlīdzības par visu darba

197piespiedu kavējuma laiku piedziņai. Tiesības saņemt samaksu par

198darba piespiedu kavējumu prasītājam rodas no brīža, kad tiesa

199viņu atjaunojusi darbā (sk. Senāta 2003. gada 5. novembra

200spriedumu lietā Nr. SKC-525). Līdz ar to prasījums par

201atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir tiešā

202veidā atkarīgs no darbinieka prasījuma par uzteikuma atzīšanu par

203spēkā neesošu un atjaunošanu darbā. Spriedums, ar kuru tiek

204noraidīts prasījums par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu,

205visos gadījumos nozīmē, ka tiek noraidīts arī šim prasījumam

206pakārtotais prasījums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

207laiku piedziņu.

208Apelācijas instances tiesas spriedums, ar kuru tiek atcelts

209prasītājam labvēlīgais un nekavējoties izpildītais pirmās

210instances tiesas spriedums, vai tās tiesas spriedums, kura

211sākotnēji apmierināto prasību skata no jauna, vienlaikus pēc

212būtības izšķir gan prasījumu par uzteikuma atzīšanu par spēkā

213neesošu, gan arī prasījumu par atlīdzības par darba piespiedu

214kavējuma laiku piedziņu.

215Spriedumus, ar kuriem prasība ir noraidīta, parasti nav

216nepieciešams izpildīt. Tomēr gadījumos, kad pirmās instances

217tiesas spriedums ir izpildīts nekavējoties, pušu agrākā mantiskā

218stāvokļa atjaunošana atbilstoši apelācijas tiesas spriedumā

219noteiktajam ir iespējama, piemērojot sprieduma izpildīšanas

220pagriezienu. Apstrīdētā norma liedz izpildīt šādus atbildētājam

221labvēlīgus galīgos tiesas spriedumus, ar kuriem lieta ir izšķirta

222pēc būtības, un tādējādi liedz atgūt bez tiesiska pamata

223prasītājam samaksātos naudas līdzekļus.

224Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

225Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās atbildētāja

226tiesības uz tiesas sprieduma efektīvu izpildi.