13. pants

Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz

Pieteikumu iesniedzēju norādīto pamattiesību ierobežojumu un

vispārējās jurisdikcijas tiesas šo normu netulkojot atbilstoši

Satversmei. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējas būtībā lūdzot

izvērtēt apstrīdētās normas piemērošanas praksi, bet tās

pārvērtēšana neesot Satversmes tiesas kompetencē.

Lietas dalībnieku un pieaicināto personu viedoklis par tiesību

normu saturu pats par sevi nav izšķirošs attiecīgās normas

tiesisko seku noskaidrošanā. Tiesību normu nevar izprast ārpus

tās piemērošanas prakses un tiesību sistēmas, kurā tā funkcionē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-03-0106 24.5. punktu un 2014. gada 28.

novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.2. punktu).

Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesai apstrīdētās normas saturs ir

jāanalizē kopsakarā ar Darba likuma normām un Senāta

judikatūru.

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētā norma ietver

Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu. Lai noteiktu, vai

ir pamats izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmei,

nepieciešams izsecināt tās patieso jēgu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2004-25-03 6. punktu un 2010. gada 20. janvāra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-14-01 7. punktu).

13.1. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

jēdziens "darba samaksa" tiesu praksē tiek iztulkots

nepareizi, jo atlīdzība par darba piespiedu kavējumu neesot

uzskatāma par darba samaksu Darba likuma 59. panta izpratnē.

Izskatāmajā lietā nozīme ir jautājumam, vai apstrīdētā norma

attiecas uz lietām par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

laiku piedziņu, proti, vai minētā atlīdzība ietilpst apstrīdētajā

normā lietotajā jēdzienā "darba samaksa".

Darba likuma 59. pants nosaka: "Darba samaksa ir

darbiniekam regulāri izmaksājamā samaksa par darbu, kura ietver

darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba

līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkura cita veida

atlīdzību saistībā ar darbu." Senāts 2008. gada 29. oktobrī

ir secinājis, ka agrāk izteiktu Senāta viedokli par jēdzienu

"atlīdzība par darbu" nevar atzīt par pareizu, jo šis

jēdziens tulkots sašaurināti. No Darba likuma 59. pantā

noteiktajiem samaksas veidiem izrietot, ka vienīgi darba alga un

piemaksas pie darba algas ir atlīdzība par darbu, kuras regulāru

izmaksāšanu likumdevējs ir noteicis imperatīvi. Izmaksu

regularitāte neattiecoties uz prēmijām un cita veida atlīdzību.

Darba likums paredzot atlīdzību ne tikai par darbu, kuru

darbinieks ir izpildījis, bet, piemēram, arī gadījumos, kad

darbinieks neveic darbu attaisnojošu iemeslu dēļ (73. pants), ja

darba devējs darbinieku nenodarbina vai arī neveic darbinieka

izpildījuma pieņemšanai nepieciešamās darbības (74.pants). Līdz

ar to atlīdzību par darbu likums esot noteicis arī īpaši

paredzētos gadījumos, kad darbinieks nav strādājis, tāpēc Darba

likuma 126. pantā noteiktā atlīdzība par darba piespiedu kavējuma

laiku vai mazāk apmaksāta darba veikšanu ietilpstot Darba likuma

59. panta normas sastāvā, proti, darba samaksa ir arī jebkura

cita veida atlīdzība saistībā ar darbu (sk. Senāta

2008. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4.

punktu).

Savukārt 2009. gada 14. oktobrī Senāts akcentēja, ka attiecībā

uz minētā jēdziena izpratni judikatūra ir mainīta. Papildus tam

Senāts secināja, ka šāds viedoklis atbilst Eiropas Savienības

Tiesas (turpmāk - EST) judikatūrai, saskaņā ar kuru darba

samaksas jēdzienā ietilpst jebkura atlīdzība par darbu vai

saistībā ar darbu, izņemot vienīgi valsts sociālās apdrošināšanas

iemaksas (sk. Senāta 2009. gada 14. oktobra sprieduma lietā

Nr. SKC-899/2009 10.2. punktu). EST norādījusi, ka

kompensācija par prettiesisku atlaišanu ir uzskatāma par darba

samaksu [sk. EST (toreiz - Eiropas Kopienu Tiesa) 1999. gada

9. februāra sprieduma lietā C-167/97 "Regina v. Secretary of

State for Employment, ex parte Nicole Seymour-Smith and Laura

Perez" 28. punktu].

Satversmes tiesa ievēro apsvērumus par to, ka darba samaksa ir

jebkura tāda ar darbu saistīta atlīdzība, uz kuru darbiniekam ir

tiesības, citastarp arī atlīdzība sakarā ar to, ka darbiniekam

tika nepamatoti liegta pienākumu veikšana. Tādējādi Civilprocesa

likuma normās ietvertais jēdziens "darba samaksa" ir

interpretējams kopsakarā ar Darba likuma normām un šā jēdziena

saturs saskan ar Senāta judikatūras ietvaros veikto

iztulkojumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma citastarp attiecas uz civillietām,

kurās noteikts, ka spriedums par atlīdzības par darba piespiedu

kavējuma laiku piedziņu izpildāms nekavējoties.

13.2. Saeima arī uzskata, ka vispārējās jurisdikcijas

tiesām, Civilprocesa likuma 205. panta pirmās daļas kārtībā

izskatot darbinieka lūgumu par sprieduma izpildīšanu

nekavējoties, citastarp esot pienācīgi jāizvērtē darbinieka

finansiālais stāvoklis. Spriedums esot izpildāms tikai tādā

noteiktā tā daļā, kas nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos

iztikas līdzekļus.

Civilprocesa likuma 204. pants nosaka: "Spriedumu izpilda

pēc tā stāšanās likumīgā spēkā, izņemot gadījumus, kad spriedums

izpildāms nekavējoties." Minētā tiesību norma atsevišķi

izceļ izpildāmību kā tāda tiesas sprieduma īpašību, kurš ir

stājies likumīgā spēkā. Pateicoties šai īpašībai, puse, kuras

labā taisīts spriedums, var panākt savu apstrīdēto vai aizskarto

tiesību un likumīgo interešu reālu aizsardzību un īstenošanu

dzīvē [sk.: Civilprocesa likuma komentāri. I daļa (1. - 28.

nodaļa). Torgāns K. (zin. red.) Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2011,

443. lpp.].

Savukārt Civilprocesa likuma 205. pantā ir ietverti noteikumi

par spēkā nestājušos spriedumu izpildīšanu nekavējoties. Tas ir

izņēmums no vispārējā noteikuma, ka izpildāmi ir tikai spēkā

stājušies spriedumi. Atbilstoši šajā pantā ietvertajam

regulējumam tiesa pēc lietas dalībnieka lūguma var noteikt, ka

spriedums izpildāms nekavējoties pilnīgi vai noteiktā tā

daļā.

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas argumentiem, ka Civilprocesa

likuma 205. panta pirmās daļas 2. punktā un apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums ir vērsts vienīgi uz to, lai nodrošinātu

darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus. Kā norādījis Senāts,

atbilstoši Civilprocesa likuma 205. panta pirmajai daļai tiesa

lūgumu par sprieduma izpildīšanu nekavējoties var vispār

noraidīt, ņemot vērā konkrētos apstākļus un darbinieka tiesības

un ar likumu aizsargājamās intereses. Tiesai ir tiesības lūgumu

apmierināt arī daļā - tas nozīmē, ka sprieduma par vidējās

izpeļņas piedziņu sakarā ar darba piespiedu kavējumu izpildīšanu

nekavējoties var attiecināt uz noteiktas naudas summas piedziņu,

lai nodrošinātu darbiniekam nepieciešamos iztikas līdzekļus

(sk. Senāta 2011. gada 22. jūnija sprieduma lietā Nr.

SKC-980/2011 21. punktu). Kā liecina tiesu prakse, pirmās

instances tiesas izvērtē apstākļus, kuru dēļ varētu būt

nepieciešama un pieļaujama sprieduma izpilde nekavējoties

(sk., piemēram, Aizkraukles rajona tiesas 2014. gada 25.

novembra spriedumu lietā Nr. C07064914 un Rīgas pilsētas Zemgales

priekšpilsētas tiesas 2014. gada 30. oktobra spriedumu lietā Nr.

C31513912).

Civilprocesa likuma 634. pantā (sprieduma izpildīšanas

pagrieziens) ietverts civilprocesuāls princips, atbilstoši kuram

gadījumā, kad izpildītu spriedumu atceļ un pēc lietas jaunas

izskatīšanas taisa spriedumu par prasības noraidīšanu vai pieņem

lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā vai par lietas atstāšanu

bez izskatīšanas, atbildētājam tiek atdots atpakaļ viss, kas no

viņa piedzīts prasītāja labā pēc atceltā sprieduma. Šajā tiesību

normā ir nostiprināta kārtība, kas nepieciešama, lai atbildētājam

būtu nodrošināta iespēja efektīvi īstenot savas tiesības uz

taisnīgu tiesu, proti, panākt tāda mantiskā stāvokļa atjaunošanu,

kāds tam bija, pirms tika nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

spriedums.

Turpretim apstrīdētajā normā ir ietverts izņēmums no šīs

kārtības. Tas paredz sprieduma izpildīšanas pagriezienu lietās

par darba samaksas piedziņu tikai divos gadījumos - ja atceltais

spriedums pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai uz

viņa iesniegtiem viltotiem dokumentiem. Tādējādi apstrīdētā norma

ietver arī sevišķu regulējumu, kas saistīts ar nelabvēlīgām sekām

tam tiesību subjektam, kurš minētās darbības veicis. Proti,

sprieduma izpildīšanas pagrieziena pieļaujamība ir atkarīga no

tā, vai prasītājs rīkojies negodprātīgi (nelikumīgi). Nekādi citi

iespējami sprieduma izpildīšanas pagrieziena gadījumi lietās par

darba samaksas piedziņu nav paredzēti.

Saskaņā ar Senāta judikatūru apstrīdētā norma ir tulkojama

atbilstoši tās vārdiskajai jēgai, proti, ja atceltais tiesas

spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām ziņām vai

iesniegtiem viltotiem dokumentiem, tad sprieduma izpildīšanas

pagrieziens nav pieļaujams (sk. Senāta 2008. gada 29.

oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-375/2008 8.4. punktu un 2009.

gada 14. oktobra sprieduma lietā Nr. SKC-899/2009 10.2.

punktu).

Turklāt ar apstrīdēto normu darba devējam ir liegta iespēja

atprasīt no darbinieka ar atcelto tiesas spriedumu piedzīto darba

samaksu, arī ceļot jaunu prasību, pamatojoties uz vispārīgiem

Civillikuma noteikumiem par atprasījumu netaisnas iedzīvošanās

dēļ, jo vispārējo tiesību normu var piemērot tiktāl, ciktāl to

neierobežo speciālā tiesību norma (sk. Senāta 2013. gada 31.

maija sprieduma lietā Nr. SKC-1491/2013 8. punktu).

Tātad gadījumā, kad nekavējoties izpildīts spēkā nestājies

tiesas spriedums nav pamatots uz prasītāja sniegtām nepatiesām

ziņām vai iesniegtiem viltotiem dokumentiem, atbildētājam ir

liegta iespēja atgūt naudas līdzekļus, kas samaksāti šā sprieduma

izpildīšanas ietvaros, pat tad, ja tiesvedības iznākums ir

atbildētājam labvēlīgs.

Apstrīdētā norma ļauj prasītājam paturēt naudas līdzekļus, uz

kuriem tam nav tiesību. Šajā sakarā par nepamatotu atzīstams

Saeimas norādījums, ka pamattiesību ierobežojumu novēršot

Civilprocesa likumā noteiktās iespējas spriedumu nekavējoties

izpildīt tikai noteiktā daļā. Satversmes tiesa norāda, ka arī

daļēja naudas līdzekļu piedziņa apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā var kļūt neatgriezeniska, pilnībā liedzot atbildētājam

atgūt šos naudas līdzekļus.

Turklāt apstrīdētā norma attiecas arī uz darba devēja interesi

saņemt atpakaļ ar nekavējoties izpildītu tiesas spriedumu

piedzītos naudas līdzekļus civillietās, kurās ir strīds par

atalgojuma apmēra atbilstību veiktajam darbam. Līdz ar to nav

pamatoti Saeimas argumenti tam, ka apstrīdētās normas piemērošana

vienīgi tādēļ, lai piedzītu samaksu par izpildītu darbu, nerada

personas pamattiesību ierobežojumu.

13.3. Tiesas spriedums vispirmām kārtām pēc būtības

izšķir strīdīgās prāvnieku materiālo tiesību attiecības.

Prasītāja pretenzija pret atbildētāju ir materiāltiesisks

prasījums, kuru citastarp ir iespējams apmierināt tiesas ceļā ar

izpildīšanu (sk.: Bukovskis V. Civīlprocesa mācības

grāmata. Rīga: Autora izdevums, 1933, 286., 426. un 427.

lpp.). Tādējādi tiesas sprieduma izpildīšana visupirms ir

vērsta uz to, lai katra puse var baudīt tās materiālās tiesības,

kuras ir atzītas ar spēkā stājušos tiesas nolēmumu.

Saskaņā ar Darba likuma 124. panta otro daļu darba devēja

uzteikuma atzīšana par spēkā neesošu ir pamats darbinieka

atjaunošanai darbā, savukārt atjaunošana darbā saskaņā ar šā

likuma 126. panta pirmo daļu ir pamats atlīdzības par visu darba

piespiedu kavējuma laiku piedziņai. Tiesības saņemt samaksu par

darba piespiedu kavējumu prasītājam rodas no brīža, kad tiesa

viņu atjaunojusi darbā (sk. Senāta 2003. gada 5. novembra

spriedumu lietā Nr. SKC-525). Līdz ar to prasījums par

atlīdzības par darba piespiedu kavējuma laiku piedziņu ir tiešā

veidā atkarīgs no darbinieka prasījuma par uzteikuma atzīšanu par

spēkā neesošu un atjaunošanu darbā. Spriedums, ar kuru tiek

noraidīts prasījums par uzteikuma atzīšanu par spēkā neesošu,

visos gadījumos nozīmē, ka tiek noraidīts arī šim prasījumam

pakārtotais prasījums par atlīdzības par darba piespiedu kavējuma

laiku piedziņu.

Apelācijas instances tiesas spriedums, ar kuru tiek atcelts

prasītājam labvēlīgais un nekavējoties izpildītais pirmās

instances tiesas spriedums, vai tās tiesas spriedums, kura

sākotnēji apmierināto prasību skata no jauna, vienlaikus pēc

būtības izšķir gan prasījumu par uzteikuma atzīšanu par spēkā

neesošu, gan arī prasījumu par atlīdzības par darba piespiedu

kavējuma laiku piedziņu.

Spriedumus, ar kuriem prasība ir noraidīta, parasti nav

nepieciešams izpildīt. Tomēr gadījumos, kad pirmās instances

tiesas spriedums ir izpildīts nekavējoties, pušu agrākā mantiskā

stāvokļa atjaunošana atbilstoši apelācijas tiesas spriedumā

noteiktajam ir iespējama, piemērojot sprieduma izpildīšanas

pagriezienu. Apstrīdētā norma liedz izpildīt šādus atbildētājam

labvēlīgus galīgos tiesas spriedumus, ar kuriem lieta ir izšķirta

pēc būtības, un tādējādi liedz atgūt bez tiesiska pamata

prasītājam samaksātos naudas līdzekļus.

Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā noteiktās atbildētāja

tiesības uz tiesas sprieduma efektīvu izpildi.