1. pants

Mērķis un nepieciešamības

pamatojums

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 32. pants noteic, ka

ārpusģimenes aprūpes mērķis ir radīt bērnam aizsargātības

sajūtu, nodrošināt apstākļus viņa attīstībai un

labklājībai, sagatavot bērnu patstāvīgai dzīvei sabiedrībā,

pēc iespējas respektējot viņa individualitāti un ievērojot

viņa spējas un intereses. Pašreiz Tukuma novadā nav

audžuģimeņu, kuras var nodrošināt atbilstošus apstākļus

bērna attīstībai un labklājībai, ja bērnam ir traucēta

sociālā funkcionēšana alkohola, narkotisko vielu

pastiprinātas lietošanas dēļ. Bērniem ar šādām sociālajām

un veselības problēmām ir nepieciešama aprūpe, kura iekļauj

rehabilitācijas un ārstniecības pasākumus, kā arī 24 stundu

uzraudzību, izglītības apguvi mājās un citus individuāli

šim bērnam nepieciešamus atbalsta pasākumus un piemērotu

sociālo vidi. Tas nozīmē, ka audžuvecākiem nav citas

iespējas veikt algotu darbu, turklāt audžuvecākiem ir

nepieciešamas specifiskas zināšanas, kā arī vide, lai

varētu nodrošināt bērna aprūpi nepieciešamā apmērā.

Esošā audžuģimenes atlīdzība nav pietiekama, lai

motivētu audžuģimenes uzņemties rūpes par bērniem ar

alkohola, narkotiku lietošanas un uzvedības problēmām,

iesaistīties bērna rehabilitācijas un ārstniecības

pasākumos, jo tas prasa papildu zināšanas, atdevi un nereti

apdraud audžuģimeņu vecāku veselību, dzīvību, personiskās

mantas, līdz ar to audžuģimenes darbam jābūt adekvāti

novērtētam, atlīdzībai jābūt vismaz 2000,00 euro

apmērā (pielīdzināts vecākā sociālā darbinieka amata

atlīdzībai). Taču bērnu, kuriem nepieciešama šāda

specifiska aprūpe, paliek arvien vairāk. Ja savlaicīgi

bērnam netiek sniegts atbalsts, bērna ieradumi nemainās,

bērns nespēj pats saviem spēkiem mainīt situāciju, arī

vecāki to nespēj mainīt, un pašvaldībai kā bērnu tiesību

aizsardzības subjektam, ja vecākiem ir atņemtas aizgādības

tiesības, ir pienākums radīt bērnam labvēlīgus, drošus

apstākļus bērna attīstībai, lai attīstītu bērna sociālo

funkcionēšanu un sekmētu bērna iekļaušanos darba tirgū.

Pretējā gadījumā situācija nemainās, sociālās

funkcionēšanas spējas tikai pazeminās un bērns, arī

sasniedzot pilngadību, turpina būt valsts un pašvaldības

aprūpē.

Līdzīga ir situācija bērniem ar smagiem funkcionāliem

traucējumiem. Arī šiem bērniem praktiski nav iespējams

atrast audžuģimeni, tāpēc bērni tiek ievietoti ilgstošas

sociālās aprūpes institūcijās, kuru izmaksas ir ļoti

lielas, un šāda veida aprūpe saskaņā ar Bērnu tiesību

aizsardzības likumu pieļaujama tikai tad, ja bērnam nav

iespējams nodrošināt audžuģimeni.

Tas liecina, ka bērna aprūpe audžuģimenē ir vērtējama kā

bērna attīstībai, individuālajām vajadzībām un interesēm

labvēlīgāks aprūpes veids. Individuāla pieeja un

mērķtiecīgi uz konkrētā bērna vajadzībām balstīti

pakalpojumi bieži spēj attīstīt bērna spējas, prasmes,

iemaņas tā, ka bērns, sasniedzot pilngadību, var dzīvot pēc

iespējas neatkarīgāku dzīvi. Lai veicinātu, ka audžuģimenes

nodrošina aprūpi bērniem ar smagiem funkcionāliem

traucējumiem, ir nepieciešams noteikt lielāku atlīdzību,

vismaz 1000,00 euro mēnesī (pielīdzināts sociālā

aprūpētāja amata atlīdzībai).

Saistošie noteikumi nepieciešami, lai palielinātu

personu loku, kuriem ir tiesības uz sociālajām garantijām.

Grozījumi paredz, ka noteikumos noteiktās sociālās

garantijas ir tiesīgi saņemt arī tie bērni, kuri par

bāreņiem kļuvuši pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas un turpina

apgūt izglītību. Vēsturiski šādas tiesības tika ar

saistošajiem noteikumiem pašvaldībā noteiktas, jo bērns,

kurš sasniedzis 18 gadu vecumu, mācās vispārīgās izglītības

iestādē vai augstskolā un ir palicis bez vecākiem, pēc

būtības pats sevi nodrošināt finansiāli nespēj un ir tādā

pat situācijā, kā bērns, kurš vecākus zaudējis līdz 18 gadu

vecuma sasniegšanai. Šai personu grupai ir nepieciešams

pašvaldības atbalsts, lai minimālā apmērā nodrošinātu

iespēju šiem bērniem turpināt iegūt izglītību, profesiju,

tādējādi sekmējot šo bērnu iekļaušanu darba tirgū kā

kvalificētiem speciālistiem.