179. pants

Vecāku pienākums ir

rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu

varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.

i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un

skolot.

Bērnu apgādāšana līdz tam laikam,

kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar

viņu mantas stāvokli.

Ja vecāku nav vai viņi nespēj

apgādāt bērnu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem.

Ja bērniem ir pašiem sava manta,

bet vecākiem tās nepietiek bērniem nepieciešamo uztura izdevumu

segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem;

ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērnu mantas,

bet vienīgi ar attiecīgās bāriņtiesas atļauju.