Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā

1Saderināšanās ir

2savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod

3tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu.

4Līgumsods, kas noteikts gadījumam,

5ja kāds atsakās doties laulībā, nav spēkā.

1Ja saderināšanos atceļ

2vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam

3jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita

4persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesības atprasīt dāvanas

5nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto

6prasību mantinieki var turpināt.

7Nav jādod atpakaļ dāvanas, ja laulība

8nenotiek tāpēc, ka:

91) saderinātais dāvinātājs

10miris;

112) dāvinātājs atteicies doties

12laulībā bez svarīga iemesla un

133) dāvinātāja uzvešanās bijusi

14otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties.

1Ja viens no

2saderinātajiem bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai tā

3uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls

4no laulības atteikties, šis pēdējais saderinātais, viņa vecāki

5vai personas, kas kaut ko izdevušas saderināto labā, var prasīt

6no vainīgā saderinātā, lai atlīdzina tiešos zaudējumus, kas

7viņiem cēlušies sakarā ar to, ka viņi nākamās laulības izredzē

8kaut ko izdevuši vai noslēguši kādas saistības.

9Neatkarīgi no tā pats saderinātais

10var prasīt no otra saderinātā, kas devis iemeslu atcelt

11saderināšanos, lai atlīdzina zaudējumus, kurus viņš cietis no

12tādas darbības, kas attiecas uz viņa mantu un varbūtējo peļņu un

13ko viņš izdarījis sakarā ar nodomāto laulību. Zaudējumu

14atlīdzības apmērs saskaņojams ar vainīgā saderināta sabiedrisko

15stāvokli un mantas līdzekļiem.

1Izslēgts.

1Izslēgts.

1No saderināšanās

2izrietošās prasības noilgst viena gada laikā, skaitot no tās

3dienas, kad saderināšanās atcelta vai kad saderinātais no tās

4atkāpies, bet saderinātās līgavas grūtniecības gadījumā - no tās

5dienas, kad viņa dzemdējusi, ja tajā laikā saderināšanās jau

6bijusi atcelta vai saderinātais no tās bijis atkāpies.

7Otrā

8apakšnodaļa

9Laulības

10noslēgšana un izbeigšanās

1Aizliegta laulība pirms

2astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, izņemot 33. pantā

3paredzēto gadījumu.

1Izņēmuma gadījumā ar

2vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas

3sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar

4pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla

5liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās

6vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi.

1Aizliegta laulība

2radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar

3pusmāsām (213. p.).

4Aizliegta laulība starp viena dzimuma

5personām.

1Izslēgts.

1Aizliegta laulība starp

2adoptētāju un adoptēto, izņemot gadījumus, ja izbeigtas ar

3adopciju nodibinātās tiesiskās attiecības.

1Aizliegta jauna laulība

2personai, kas jau atrodas laulībā.

3Tāpat aizliegta laulība aizbildnim

4ar aizbilstamo un aizgādnim ar aizgādnībā esošo, iekām nav

5izbeigtas aizbildniecības vai aizgādnības attiecības.

1Izslēgts.

1Pirms laulāšanas notiek

2izsludināšana.

1Personas, kas vēlas

2doties laulībā, izņemot 51. pantā paredzētos gadījumus, iesniedz

3par to pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai pēc vienas vai otras šīs

4personas dzīvesvietas vai vecāku dzīvesvietas.

1Līdz ar pieteikumu par

2vēlēšanos doties laulība jāiesniedz dzimšanas apliecības un

3attiecīgos gadījumos vecāku, aizbildņu vai bāriņtiesas rakstiska

4atļauja, bet personām, kas agrāk bijušas citā laulībā, - bijušā

5laulātā miršanas apliecība vai noraksts no likumīgā spēkā nākuša

6tiesas sprieduma, ar kuru laulība šķirta vai atzīta par neesošu,

7vai arī laulības reģistra izraksts ar atzīmi par šādu

8spriedumu.

9Tāpat tām līdz laulības

10noslēgšanai jāiesniedz valsts vai pašvaldības iestādes ārsta

11apliecinājums par to veselības stāvokli.

12Par nepatiesu šajā pantā paredzēto

13ziņu sniegšanu vainīgos var saukt pie kriminālatbildības.

1Ja nav iespējams dabūt

2iepriekšējā (42.) panta pirmajā daļā minētos dokumentus, tos

3atvieto ar tiesas spriedumu par attiecīgā fakta konstatēšanu.

1Izsludināšanu izdara

2dzimtsarakstu nodaļa, kurā iesniegts pieteikums laulības

3noslēgšanai. Izsludināšana nav atļauta:

41) ja, iesniedzot pieteikumu, nav

5ievēroti likuma noteikumi;

62) ja no dokumentiem redzams, ka

7laulības noslēgšanai ir šķēršļi.

8Izsludināšanu noraidot,

9dzimtsarakstu nodaļas pārzinis taisa motivētu lēmumu, ko

10izsludināmie divu nedēļu laikā var pārsūdzēt tiesā.

1Izsludināšana notiek,

2izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimtsarakstu nodaļā, kurā

3iesniegts pieteikums par vēlēšanos doties laulībā.

4Steidzamos gadījumos, raugoties pēc

5apstākļiem, dzimtsarakstu nodaļas pārzinim ir tiesības saīsināt

6izsludināšanas laiku pēc sava ieskata.

1Iepriekšējā (45.) pantā

2paredzētajā laikā personas, kuru tiesības šī laulība aizskartu,

3var celt ierunas pret tās noslēgšanu, aizrādot uz likumiskiem

4šķēršļiem.

5Ierunas pēc 61.-64. panta var celt

6arī prokurors.

7Ierunas iesniedzamas rakstiski

8dzimtsarakstu nodaļai pēc izsludināšanas vietas (45. p.).

1Ja celta ieruna,

2dzimtsarakstu nodaļa, kurā pieteikta vēlēšanās doties laulībā

3(41. p.), par celto ierunu nekavējoties paziņo

4izsludinātajiem.

1Ja izsludinātie ierunu

2atzīst par nepamatotu, viņiem divu nedēļu laikā no paziņojuma

3saņemšanas dienas jāpaziņo par to dzimtsarakstu nodaļai.

4Nodaļa nekavējoties to paziņo ierunas

5cēlējam.

1Ja ierunas cēlējs divu

2nedēļu laika, skaitot no tas dienas, kad viņš saņēmis izsludinātā

3atbildi, iesniedz dzimtsarakstu nodaļai izziņu par tiesā celtu

4prasību, lai izsludinātajam aizliegtu doties laulībā, nodaļa

5aptur izsludinājuma gaitu līdz lietas izšķiršanai tiesā.

1Ja ierunu nav bijis vai

2prasība nav celta, vai tā ir noraidīta, dzimtsarakstu nodaļā var

3noslēgt laulību vai arī tā izsniedz laulības pieteikumu ar atzīmi

4par izsludināšanu, lai laulību varētu noslēgt pie garīdznieka vai

5citā dzimtsarakstu nodaļā.

1Ja laulājamie pieder

2pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku,

3metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo

4(judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas

5garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja,

6izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem.

1Izsludinātajiem ir

2tiesības salaulāties sešu mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad

3kļuvis zināms, ka laulības noslēgšanai nav šķēršļu (50. p.).

4Salaulāties var dzimtsarakstu

5nodaļā vai arī pie garīdznieka (53. p.). Tajā pašā laikā

6garīdznieks var salaulāt arī pēc 51. panta izsludinātos.

1Laulā

2dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai 51. pantā norādīto konfesiju

3garīdznieki, ja ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi.

1Dzimtsarakstu nodaļas

2pārzinis vai garīdznieks nelaulā, ja viņiem ir zināmi šķēršļi

3laulības noslēgšanai.

1Dzimtsarakstu nodaļas

2pārzinis vai garīdznieks var laulāt bez iepriekšējas

3izsludināšanas, ja līgavainis dodas kara gaitās vai arī ja

4līgavaiņa vai līgavas dzīvību apdraud slimība.

1Laulāšana notiek

2personīgi klātesot līgavainim un līgavai, kā arī diviem

3pilngadīgiem lieciniekiem.

4Dzimtsarakstu nodaļā laulā atklāti

5nodaļas telpās. Ārpus šīm telpām var laulāt tikai līgavaiņa vai

6līgavas slimības vai citu svarīgu iemeslu dēļ.

1Dzimtsarakstu nodaļas

2pārzinis jautā līgavainim un līgavai, vai viņi vēlas doties

3laulībā. Ja abi izsaka šo vēlēšanos, pārzinis izsludina, ka uz

4šīs vienošanās un likuma pamata laulība ir noslēgta.

5Garīdznieks laulā pēc savas

6konfesijas noteikumiem.

1Garīdznieki par katru

2noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā laulību reģistram

3vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu nodaļai, kuras

4teritorijā laulāšana notikusi. Par šā pienākuma neizpildīšanu

5garīdznieku var saukt pie administratīvās atbildības.

1Atzīt laulību par neesošu

2var tikai turpmākajos (60.-67.) pantos paredzētajos

3gadījumos.

1Par neesošu atzīstama

2laulība, kas nav slēgta ne dzimtsarakstu nodaļā, ne pie

3garīdznieka (53. p.).

4Par neesošu atzīstama laulība, kas

5noslēgta fiktīvi, t. i., bez nolūka izveidot ģimeni.

1Par neesošu atzīstama

2laulība, kas noslēgta, iekām laulātie vai viens no viņiem

3sasnieguši 32. vai 33. pantā paredzēto vecumu.

4Šī laulība nav atzīstama par neesošu,

5ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz

6tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši.

1Ja neesošu atzīstama

2laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis

3atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ

4vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas

5darbības nozīmi vai to vadīt.

1Par neesošu atzīstama

2laulība, kas aizliegta laulāto radniecības dēļ (35. p.).

1Par neesošu atzīstama

2laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem atradies

3citā laulībā.

4Otro laulību nevar atzīt par neesošu,

5ja pirmā laulība līdz tiesas spriedumam izbeigusies ar nāvi,

6šķiršanu vai atzīšanu par neesošu.

765. 60.-64. pantā norādītajos

8gadījumos laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās

9personas, tā arī prokurors.

10Kad laulība izbeigusies ar nāvi vai

11šķirta, prasību var celt tikai tās personas, kuru tiesības šī

12laulība aizskar. Ja miruši abi laulātie, laulības neesamības

13prasību celt nevar.

1466. 60.-64. pantā norādītajos

15gadījumos laulības neesamības prasība nenoilgst.

1Laulātais var apstrīdēt

2laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts.

3Prasība iesniedzama sešu mēnešu laikā

4no draudu ietekmes izbeigšanās.

1Iepriekšējos (60.-64. un

267.) pantos paredzētajos gadījumos laulība uzskatāma par neesošu

3no noslēgšanas brīža.

1Tiesa var laulību šķirt

2tikai turpmākajos (71.-77.) pantos noradītajos gadījumos. Laulība

3ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu

4stājies likumīgā spēkā.

1Tiesa var šķirt laulību

2pēc viena vai abu laulāto pieteikuma.

1Laulātais var prasīt

2laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai

3veselību.

1Kad viens laulātais

2atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne

3ilgst ne mazāk par vienu gadu.

1Laulātais var prasīt

2laulības šķiršanu, ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir

3saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu

4lipīgu slimību.

1Laulātais var prasīt

2laulības šķiršanu, ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu

3nodarījumu, kas aptraipa godu, vai ari tik negodīgi vai netikli

4dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar

5viņu.

1Laulību var šķirt, ja

2laulības dzīve ir tik iziruši, ka laulāto turpmāka kopdzīve un

3ģimenes saglabāšana nav iespējama.

1Trīs gadus nepārtraukti

2ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls.

1Laulība šķirama arī,

2abiem laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu

3gadu pēc laulības noslēgšanas.

1Tiesa laulāto

2samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu uz laiku no trim

3līdz sešiem mēnešiem, izņemot 71., 73., 74. un 76. pantā minētos

4gadījumus.

1Ja laulība atzīta par

2neesošu un ja viens no bijušajiem laulātajiem, laulībā dodoties,

3nav zinājis, ka tā atzīstama par tādu, tad, ja viņš ir trūcīgs,

4viņam ir tiesības prasīt uzturu (95. p. 3. d.) no otra, kas to

5zinājis, samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš

6bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu.

7Pienākums uzturēt bijušo laulāto

8atkrīt, ja pēdējais devies jaunā laulībā.

1Laulātais, kura laulība

2atzīta par neesošu, dabū atpakaļ uzvārdu, kas viņam bijis pirms

3laulības.

4Ja viņš, dodoties laulībā, nav

5zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma

6var atstāt viņam laulības uzvārdu.

1Pēc laulības šķiršanas

2tas no bijušajiem laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu

3(95. p. 3. d.) no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot

4gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus

5ar savu darbu.

1Pienākums uzturēt

2bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis

3laulības iziršanu vai devies jaunā laulībā.

1Laulātais, kas,

2stādamies laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc

3laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma

4tiesa piešķir pirmslaulības uzvārdu.

5Trešā

6apakšnodaļa

7Laulāto

8personiskās tiesības

1Laulība rada

2vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā

3dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes

4labklājību.

1Ģimenes

2kopdzīves kārtošana abiem laulātajiem ir vienādas tiesības.

3Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties. Strīda

4izšķiršanai laulātie var griezties tiesā.

1Noslēdzot

2laulību, laulātie pēc savas vēlēšanās izraugās viena laulātā

3pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu.

4Katrs laulātais laulības laikā var

5paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības

6uzvārdu.

7Noslēdzot laulību, laulātais var

8savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu.

1Laulātajiem

2neatkarīgi no viņu mantiskajām attiecībām ir tiesības mājas

3saimniecības ietvaros atvietot vienam otru. Darījumi» ko viens

4laulātais noslēdzis šīs darbības ietvaros, atzīstami par

5noslēgtiem arī otra laulātā vārdā, ja no lietas apstākļiem nav

6redzams pretējais.

7Ja ir svarīgi iemesli, viens

8laulātais var šo otra laulātā tiesību aprobežot vai atņemt, bet

9pret trešajām personām šāds aprobežojums vai atņēmums ir spēkā

10tikai tad, ja tām par to bijis paziņots vai arī ja tas ierakstīts

11laulāto mantisko attiecību reģistrā (140. p.).

1Katram

2laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko attiecību veida ir

3tiesības uz vispārēja pamata patstāvīgi rīkoties ar savu mantu

4nāves gadījumam.

5Ceturtā

6apakšnodaļa

7Laulāto

8mantiskās tiesības

1Katrs

2laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības,

3tāpat ari to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā (91. p.).

4Viss, ko laulības laikā laulātie

5iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem

6vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga

7manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās

8daļās.

9Ja kādas vienam laulātajam

10piederošas mantiskas vērtības laulības laikā atvieto ar citām,

11pēdējās ir šā laulātā manta.

1Katram

2laulātajam visā laulības pastāvēšanas laika ir tiesības pārvaldīt

3un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības piederējušo, tā ari

4laulības laikā iegūto.

5Abu laulāto kopīgo mantu (89. p.

62. d.) laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem

7laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt arī viens no viņiem.

8Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā

9piekrišana.

1Katra laulātā

2atsevišķa manta ir:

31) manta, kas laulātajam

4piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par

5atsevišķu mantu;

62) priekšmeti, kas noder tikai

7viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā

8darbā;

93) manta, ko viens laulātais ieguvis

10bez atlīdzības laulības laikā;

114) laulātā atsevišķās mantas

12ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības

13vajadzībām;

145) manta, ar ko atvietota

15iepriekšējos (1.-4.) punktos minētā manta.

16Tas, ka zināma manta ir atsevišķa,

17jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais

18īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes

19grāmatās.

1Izslēgts.

1Laulātais

2savu mantu var nodot arī otra laulātā pārvaldībā un lietošanā,

3kam šī manta ar visiem līdzekļiem jāglabā un jāsargā.

1Ja laulātā

2pārvaldīšanā atrodas otram laulātajam piederošas ēkas, viņam

3jāizdara ne vien nepieciešamie izlabojumi, bet arī uzlabojumi,

4ciktāl to pieļauj ienākumi no šā otra laulātā mantas.

5Viena laulātā nekustamo īpašumu

6otrs laulātais var iznomāt vai izīrēt uz laiku, ne ilgāku par

7trijiem gadiem un neierakstot līgumu zemes grāmatās; nauda

8noguldāma uz laulātā - īpašnieka vārda.

9Lai laulātais ar viņa pārvaldībā

10un lietošanā esošajām otra laulātā mantiskajām vērtībām varētu

11rīkoties tā, ka viņa rīcība pārsniegtu parastās pārvaldības un

12lietošanas robežas, viņam jāizprasa otra laulātā piekrišana.

13Trešo personu interesēs pieņemams,

14ja pretējais nav ierakstīts mantisko attiecību reģistrā, ka šāda

15piekrišana bijusi, izņemot gadījumus, kad trešās personas

16zinājušas vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis, vai

17kad manta, ar kuru viens laulātais rīkojies, ir tāda, kas

18acīmredzami pieder otram.

1Abu laulāto

2pienākums ir segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no

3laulāto kopīgās mantas.

4Ja laulāto kopīgās mantas

5nepietiek ģimenes uzturēšanai, katrs laulātais var prasīt, lai

6otrs laulātais piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības

7izdevumos samērā ar savas atsevišķās mantas stāvokli.

8Ja laulātie dzīvo šķirti, tas

9laulātais, kas par šķirto dzīvi nav vainojams, var prasīt no otra

10samērā ar pēdējā mantas līdzekļiem vai nu attiecīgu pabalstu, vai

11līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mitekli un -

12vajadzības gadījumā - apkopšanu, izņemot gadījumu, kad viņš bez

13svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu.

1Par

2saistībām, ko laulātie kopīgi noslēguši ģimenes vai kopīgās

3mājsaimniecības vajadzībām, viņi atbild ar kopīgo mantu un katrs

4ar savu atsevišķo mantu, ja kopīgās mantas nepietiek.

5Par saistībām, ko viens no

6laulātajiem noslēdzis ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības

7vajadzībām, šis laulātais atbild ar savu mantu tad, ja laulāto

8kopīgās mantas nepietiek. Otrs laulātais par šīm saistībām ar

9savu mantu atbild tikai tad, ja pēc saistības saņemtais izlietots

10ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām.

1Laulātais,

2kura pārvaldībā un lietošanā ir otra laulātā manta, atbild par šā

3laulātā saistībām ar viņa mantas ienākumiem, bet, ja to

4nepietiek, - ari ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošo mantu.

5Laulātais, kas saistības uzņēmies,

6atbild ar savu pārējo atsevišķo mantu, ja šajā pantā minētās

7mantas nepietiek.

1Par

2saistībām, kas izriet no viena laulātā neatļautas darbības,

3atbild vispirms šis laulātais ar savu atsevišķo mantu (91. p.),.

4bet, ja tās nepietiek, - ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā.

1Laulātais

2atbild tikai ar savu atsevišķo mantu (91. p.), bet, ja tās

3nepietiek, - arī ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā:

41) par saistībām, ko viņš

5noslēdzis uz savu personīgo rēķinu vai bez otra laulātā

6piekrišanas;

72) par saistībām, ko viņš

8noslēdzis, aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz viņa

9mantas pārvaldību un lietošanu.

10Par netaisnu iedzīvošanos sakarā

11ar viena laulātā noslēgtām saistībām otrs atbild uz vispārēja

12pamata.

1Viena laulātā

2manta neatbild par otra laulātā saistībām.

3Ja par laulātā parādiem vērsta

4piedziņa uz viņa pārvaldībā un lietošanā esošo otra laulātā

5mantu, pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no

6piedziņas.

7Kreditoru interesēs pieņemams, ka

8visa laulātā pārvaldībā apvienotā kustamā manta pieder viņam; kas

9apgalvo pretējo, tam tas jāpierāda.

1Ja viens

2laulātais, pārvaldot otra laulātā mantu, taisījis no savas mantas

3nepieciešamus izdevumus, tad viņš tikai pēc pārvaldības un

4lietošanas izbeigšanās var prasīt no pēdējā, lai šos izdevumus

5atlīdzina, ciktāl tie nav jāsedz viņam pašam.

1Viena

2laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas

3uz likuma pamata:

41) kad viens laulātais mirst;

52) kad laulība šķirta vai atzīta par

6neesošu;

73) kad vienu laulāto atzīst par

8maksātnespējīgu parādnieku.

1Izslēgts.

1Viena laulātā tiesības

2pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc pēdējā

3pieprasījuma.

1Viena laulātā tiesības

2pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc viņa paša

3pieprasījuma.

1Izslēgts.

1Kad viena

2laulātā pārvaldības un lietošanas tiesība izbeigta, otram

3laulātajam atdodama viņa manta ar visiem pieaugumiem, kas

4laulības laikā pie tās varējuši rasties, ieskaitot arī to mantu,

5kas iegūta bojātās vai iznīcinātās vietā. Atvietojamas lietas

6jāatdod atpakaļ vienlīdzīgas šķiras un labuma.

1Laulāto

2savstarpēja norēķināšanās ar mantu, viena laulātā pārvaldībai

3izbeidzoties, neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo

4personu iegūtās tiesības paliek spēkā.

1Izslēgts.

1Izslēgts.

1Pūrs, ko sievietei

2laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas,

3pieder sievai, kaut ari tas būtu nodots vīram.

1Lai solījums dot pūrā

2kustamo mantu vērtībā pāri par pieci simti latiem vai nekustamo

3mantu būtu saistošs, tas izteicams rakstiski.

4Pūra solījuma izpildīšanu var

5prasīt vai nu pati sieva, vai arī viņas labā vīrs, turklāt

6tiesība prasīt pūra izdošanu noilgst divu gadu laikā no laulības

7noslēgšanas vai pūra izdošanai noteiktās dienas.

8Pūru nevar prasīt, ja laulība

9noslēgta bez tās personas ziņas un piekrišanas, kas to

10solījusi.

1Tiesības, kas

2pamatotas ar pūra solījumu, nevar atdot trešajām personām; šīs

3tiesības pāriet mantojuma ceļā tikai uz tās laulības bērniem,

4kuras noslēgšanas gadījumam pūra solījums dots, un uz vīru, kas

5palicis ar bērniem.

1Savas mantiskās

2tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības

3līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā.

4Ja laulājamie atrodas aizbildnībā,

5viņi laulības līgumu noslēdz ar vecāku vai aizbildņu

6piekrišanu.

7Laulības līgumi, kas satur

8rīkojumu nāves gadījumam, pakļauti arī vispārējiem noteikumiem

9par mantojuma līgumiem.

1Laulības līgumos to

2slēdzējus nevar atvietot pilnvarnieki. Šos līgumus noslēdz

3notariālā vai uzrādījuma kārtībā, personīgi klāt esot vienā laikā

4abiem laulājamiem vai laulātajiem, bet, ja laulājamie ir

5nepilngadīgi, - arī viņu likumīgajiem pārstāvjiem.

6Lai laulības līgumiem piešķirtu

7saistošu spēku pret trešajām personām, tie ierakstāmi laulāto

8mantisko attiecību reģistrā un par nekustamo mantu - ari zemes

9grāmatās.

10Laulības līguma noteikumi, kas

11aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs

12trešās personas nesaista.

1Laulības līgumā tā

2slēdzēji var laulāto likumisko mantisko attiecību (89. un turpm.

3p.) vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību (117. un turpm.

4p.) vai kopību (124. un turpm. p.).

1Ja laulības līgumā

2noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien

3patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet ari laulības

4laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties

5neatkarīgi no otra laulātā.

6118: Laulātais

7nevar otra laulātā mantu pārvaldīt, lietot vai citādā kārtā ar to

8rīkoties bez viņa piekrišanas.

9Laulātais, kura mantu pārvalda

10otrs laulātais, var no tā prasīt norēķinu. Iepriekšēja

11atteikšanās no tiesības atņemt pārvaldību var prasīt norēķinu nav

12spēkā.

1Laulātais, kas

2pārvalda otra laulātā mantu, atbild par zaudējumiem, kuri

3cēlušies aiz viņa rupjas neuzmanības.

4No tā laika, kad viens laulātais

5uzteicis otram savas mantas turpmāko pārvaldību, kā arī kad

6vispār laulātajam radies pienākums atdot mantu, pēdējais atbild

7pēc vispārējiem noteikumiem.

1Katrs laulātais

2piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērīgi ar

3savu mantas stāvokli.

1Par saviem parādiem katrs

2laulātais atbild ar savu mantu.

1Ja viens laulātais

2atsavina vai ieķīlā otra laulātā kustamo lietu, persona, kas to

3saņēmusi, atzīstama par lietas labticīgu ieguvēju vai ķīlas

4ņēmēju, ja tā nav zinājusi vai tai nav vajadzējis zināt, ka lieta

5pieder otram laulātajam vai abiem laulātajiem un ka tā atsavināta

6vai ieķīlāta pret otra laulātā gribu.

1Kad, laulībai

2pastāvot, izbeidzas visas laulāto mantas šķirtība un laulātie

3līgumā nenoteic tās vietā mantas kopību, piemērojami 89. pants un

4turpmākie panti.

5Trešo personu iegūtās tiesības paliek

6spēkā.

1Ja laulības līgumā

2noteikta laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības

3piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot

4atsevišķo (125. p.), ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā,

5kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā.

6Laulības līgumā, nosakot laulāto mantas kopību, laulātie vienojas

7par to, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva

8vai abi kopīgi). Ja mantas kopības valdītājs ir viens no

9laulātajiem, viņš ar 128. pantā paredzētajiem aprobežojumiem bez

10norēķina lieto un ar to rīkojas savā vārdā un viņam ir pienākums

11segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus.

12Ja laulātajam, kura valdījumā

13atrodas mantas kopība, slimības vai prombūtnes dēļ nav iespējams

14noslēgt darījumu, kas attiecas uz kopīgā masā ietilpstošo mantu,

15vai vest tiesā uz šo mantu attiecošos lietu, otrs laulātais var

16atvietot viņu, ja vilcināšanās ir bīstama.

17Ja laulātais, kura valdījumā

18atrodas mantas kopība, atzīst, ka otra laulātā noslēgtais

19darījums kaitē tās mantas interesēm, kas ietilpst mantas kopībā,

20viņš var viena gada laikā no dienas, kad par to uzzinājis, to

21apstrīdēt. Šādā gadījumā viņam jāpierāda, ka otram laulātajam nav

22bijis šā panta otrajā daļā minēto pamatu viņu atvietot.

1Pastāvot laulāto mantas

2kopībai, tajā neietilpst manta, ko laulības līgumā laulātie

3noteikuši par katra atsevišķo mantu. Katrs laulātais ar savu

4atsevišķo mantu rīkojas patstāvīgi.

1Katrs laulātais ar

2savu atsevišķo mantu samērīgi piedalās ģimenes un kopīgās

3mājsaimniecības izdevumos, ciktāl tos nesedz kopīgā manta.

1Tas, ka nekustamais

2īpašums vai lietu tiesība ietilpst mantas kopībā, ierakstāms

3zemes grāmatās.

4Katrs laulātais var prasīt, lai

5ieraksta zemes grāmatās uz abu laulāto vārda tādu nekustamo

6īpašumu vai lietu tiesību, kas ietilpst laulāto mantas

7kopībā.

1Mantas kopībā

2ietilpstoša nekustamā īpašuma atsavināšanai, ieķīlāšanai vai

3apgrūtināšanai ar lietu tiesībām, ko izdara viens laulātais,

4jebkurā gadījumā vajadzīga otra laulātāpiekrišana.

1Otra laulātā

2piekrišana vajadzīga arī mantas kopībā ietilpstošas kustamās

3mantas dāvināšanai, ja šāds dāvinājums pārsniedz parasto, nelielo

4dāvanu apmēru.

1Laulātais atbild ar

2savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, - arī ar mantas

3kopībā ietilpstošo mantu:

41) par savām saistībām, kas cēlušās

5pirms laulības;

62) par savām saistībām, kas ceļas

7no pienākuma dot uzturu saviem trūcīgiem radiniekiem;

83) par saistībām, kas ceļas no

9mantojuma, ko viņš pieņēmis ar otra piekrišanu;

104) par savam saistībām, kas ceļas no

11viņam piederoša patstāvīga uzņēmuma, kurš ir viņa atsevišķā

12manta, vai patstāvīgas nodarbošanās;

135) par visam citam savam saistībām,

14ko viņš uzņemies ar otra laulātā piekrišanu.

15Par otra laulāta parādiem ģimenes un

16kopīgas mājsaimniecības labā laulātais atbild arī ar savu

17atsevišķo mantu, bet tikai tad, ja mantas kopībā ietilpstošās un

18otra laulātā atsevišķās mantas nepietiek.

1Par saistībām

2no mantojuma, ko viens laulātais pieņēmis bez otra piekrišanas,

3viņš atbild tikai ar savu atsevišķo mantu.

1Laulātājs

2atbild tikai ar savu atsevišķo mantu:

31) par saistībām, ko viņš noslēdzis

4tikai uz savu rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas;

52) par saistībām, ko viņš noslēdzis,

6aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz mantas kopībā

7ietilpstošās mantas valdījumu.

8Ja sakarā ar šajā pantā minētajām

9saistībām mantas kopībā ietilpstošā manta ir guvusi labumu,

10piemērojami noteikumi par netaisnu iedzīvošanos.

1Par saistībām,

2kas ceļas no viena laulātā neatļautas darbības, atbild viņa

3atsevišķā manta, bet mantas kopībā ietilpstošā manta tikai tad,

4ja vainīgā laulātā atsevišķās mantas nepietiek.

1Ar laulības līgumu

2noteiktā laulāto mantas kopība izbeidzas:

31) pēc pamatiem, kas paredzēti 102.

4pantā;

52) pēc laulāto vienošanās par mantas

6kopības izbeigšanu;

73) pēc tiesas sprieduma.

8Laulātais, kura pārvaldībā manta

9neatrodas, var prasīt mantas kopības izbeigšanu tiesā, ja:

101) manta, paliekot turpmāk otra

11laulātā rokās, var izputēt vai ciest ievērojamus zaudējumus;

122) laulātais, kura pārvaldībā atrodas

13manta, nedod līdzekļus ģimenes un kopīgās mājsaimniecības

14vajadzībām;

153) laulātais, kura pārvaldībā ir

16manta, bez otra piekrišanas pārkāpj parastās pārvaldības un

17lietošanas robežas;

184) laulātais, kura pārvaldībā ir

19manta, nonāk aizgādnībā.

20Laulātais, kura pārvaldībā atrodas

21manta, var prasīt mantas kopības izbeigšanu, ja otra laulātā

22parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību.

23Laulāto mantas kopība ir izbeigta

24no brīža, kad viens no viņiem miris vai mantisko attiecību

25reģistrā par mantas kopības izbeigšanu izdarīts ieraksts. Laulāto

26mantas kopības izbeigšana neatņem laulāto kreditoriem viņu

27tiesības.

1Ja laulāto mantas

2kopība (124. p.) izbeidzas ar viena laulātā nāvi, tad, iepriekš

3sedzot uz šo mantu gulošos parādus, puse no mantas kopībā

4ietilpstošās mantas paliek pārdzīvojušajam laulātajam, bet otra

5puse pāriet uz mirušā mantiniekiem.

6Ar laulības līgumu var noteikt

7citādu mantas sadalījumu. Neatraidāmie mantinieki, kuru tiesības

8šāds līgums aizskar, var to apstrīdēt.

1Ja viens no

2laulātajiem mirst, pārdzīvojušais laulātais paliek personīgi

3atbildīgs par visiem mantas kopībā ietilpstošās mantas parādiem

4neatkarīgi no mirušā laulātā mantinieku atbildības - uz vispārēja

5pamata.

6Pārdzīvojušais laulātais var

7aprobežot savu atbildību par minētās mantas parādiem ar to, ko

8viņš ieguvis no mirušā laulātā kā mantojumu, ievērojot noteikumus

9par mantojuma pieņemšanu ar inventāra tiesību.

1Kad laulāto mantas

2kopība izbeidzas laulātajiem dzīviem esot, pēc parādu

3nolīdzināšanas varbūtējais mantas pārpalikums izdalāms starp

4laulātajiem uz pusēm, ja laulības līgumā nav noteikts citādi.

1Laulātā pienākums ir

2atlīdzināt to, ko viņš no mantas kopībā ietilpstošās mantas

3izdevis savas atsevišķās mantas labā.

4Ja viens no laulātajiem kaut ko

5izdevis mantas kopībā ietilpstošās mantas labā no savas

6atsevišķās mantas, tad viņš var jau laulības laikā prasīt izdotā

7atlīdzinājumu no mantas kopībā ietilpstošās mantas.

1Kad, laulībai

2pastāvot, laulātie labprātīgi izbeidz laulāto mantas kopību un

3laulības līgumā nenoteic tās vietā visu laulāto mantas šķirtību,

4piemērojami 89. pants un turpmākie panti.

5Trešo personu iegūtās tiesības paliek

6spēkā.

1Ar laulības līgumiem

2noteiktās laulāto mantiskās attiecības, ciktāl tām jābūt spēkā

3pret trešajām personām, kā arī citas likumā norādītās ziņas

4ierakstāmas laulāto mantisko attiecību reģistrā.

5Instrukciju par laulāto mantisko

6attiecību reģistriem izdod tieslietu ministrs.

1Ierakstus reģistrā

2izdara uz attiecīgā kārtībā apliecināta abu vai viena laulātā

3pieprasījuma vai tiesas nolēmuma pamata.

4Ieraksti izdarāmi tajā reģistrā,

5kura apkalpojamā teritorijā ir laulāto vai viena laulātā

6dzīvesvieta.

7Ja vienam laulātajam ir uzņēmums

8ārpus tā iecirkņa, kura reģistrā ir ieraksts par laulāto

9mantiskajām attiecībām, ieraksts izdarāms arī uzņēmuma atrašanās

10vietas reģistrā.

1Reģistra jāieraksta

2līgumi, spriedumi, lēmumi un paziņojumi, kas attiecas uz laulāto

3mantiskajām attiecībām.

1Izraksti no ierakstiem

2laulāto mantisko attiecību reģistrā nekavējoties izsludināmi

3zināšanai oficiālā laikrakstā un par nekustamo mantu paziņojami

4zemes grāmatu nodaļai ierakstīšanai zemes grāmatās.

5Tas, ka laulāto mantisko attiecību

6reģistra ierakstīts laulības līgums, atzīmējams laulāto pasēs,

7norādot reģistra atrašanās vietu, ieraksta laiku un kārtas

8numuru, ar kādu ieraksts izdarīts.

1Ja laulātie pārceļ

2savu dzīvesvietu uz citu iecirkni, tad ieraksti izdarāmi šā

3iecirkņa reģistrā triju mēnešu laikā, turklāt agrākā iecirkņa

4reģistrā tie paliek spēkā līdz ierakstīšanai jaunajā

5reģistrā.

1Katrs var ieskatīties

2reģistrā un pieprasīt no tā izrakstus.

3OTRA NODAĻA

4Vecāku un bērnu

5savstarpējās tiesības un pienākumi

6Pirmā

7apakšnodaļa

8Laulībā dzimušo

9bērnu izcelšanās noteikšana

1Bērns, kas

2piedzimis sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306.

3dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības

4šķiršanu, ir uzskatāms par laulībā dzimušu.

5Bērns, kas piedzimis sievietei ne

6vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir

7stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā

8laulībā. Sājos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir

9tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos (149. p.).

1Tēva tieši

2izteikta vai ar neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka

3laulībā vai pēc tās izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir

4pietiekams pierādījums, ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs

5nevar to apstrīdēt arī tad, kad viņš ir devis piekrišanu bērna

6mākslīgai radīšanai.

1Pieņēmumu, ka

2bērns ir laulībā dzimis, t. i., ka bērna tēvs ir bērna mātes

3vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai tiesā bērns

4atzīstams par dzimušu laulībā.

1Pieņēmumu, ka

2bērns ir dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu

3laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, Ka bērns nav

4izcēlies no viņa.

5Tādas pašas tiesības ir arī bērna

6mātei.

7Pats bērns var apstrīdēt savu

8dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības

9sasniegšanas.

10Vīra vecāki var apstrīdēt bērna

11dzimšanu laulībā šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja

12vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu.

13Tiesība apstrīdēt bērna izcelšanos

14ir personiska, tāpēc prasību tiesā var celt tikai šajā pantā

15minētās personas. Gadījumā, ja tiesa personu atzinusi par rīcības

16nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, tās vietā bērna

17izcelšanos var apstrīdēt aizgādnis.

1Ja tiesa apmierina

2prasību, ar kuru apstrīdēta bērna dzimšana laulībā, viņš

3atzīstams par ārlaulības bērnu no dzimšanas.

1Laulībā dzimuša bērna

2uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi,

3bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu.

4Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc

5bāriņtiesas lēmuma.

6Nepilngadīgie bērni vecāku uzvārda

7maiņas gadījumā iegūst uzvārdu iepriekšnoteiktajā kārtībā.

1Laulībā

2dzimušajiem bērniem pieskaitāmi:

31) ārlaulībā dzimuši bērni - no tā

4laika, kad viņu vecāki savā starpā devušies laulībā;

52) bērni, kas dzimuši tādā

6laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai arī ne vēlāk kā 306.

7dienā no tādas laulības izbeigšanās.

8Otrā

9apakšnodaļa

10Ārlaulībā

11dzimušu bērnu izcelšanās noteikšana

1Ārlaulībā

2dzimuši bērni ir tie bērni:

31) kas piedzimuši sievietei, kura nav

4stājusies laulībā;

52) kas piedzimuši pēc 306 dienām,

6skaitot no mātes vīra nāves vai laulības šķiršanas, vai tās

7atzīšanas par neesošu;

83) kas dzimuši laulības laikā vai

9pirms 306 dienu notecējuma no tās izbeigšanās, ja tiesa atzinusi,

10ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra.

1Ārlaulībā

2dzimuša bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes

3noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu.

1Paternitātes

2atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu

3pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana

4noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā.

5Pieteikumu paternitātes atzīšanai

6var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad

7bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas.

8Ja bērna matē mirusi vai tiesa to

9atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības

10dēļ, kā arī tad, ja nav zināma viņas atrašanās vieta, pieteikumu

11paternitātes atzīšanai var iesniegt bērna tēvs viens pats. Ja

12bērns ir nepilngadīgs, nepieciešama bērna aizbildņa un

13bāriņtiesas piekrišana.

14Ja bērna tēvu tiesa atzinusi par

15rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, viņa vietā

16pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt viņa aizgādnis ar

17bāriņtiesas piekrišanu.

18Bērna tēvs, kurš vēl nav

19sasniedzis pilngadību, pieteikumu bērna paternitātes atzīšanai

20var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu.

21Paternitātes atzīšanai

22nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu

23vecumu.

1Paternitātes

2atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas

3bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu

4atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā.

5Apstrīdēt paternitātes atzīšanu

6var persona, kas paternitāti atzinusi, tās vecāki, ja šī persona

7mirusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu

8gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu

9laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas

10izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var

11apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa

12vecāki ir miruši.

1Ja ārlaulībā dzimuša

2bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai

3(155. p.), paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus

4pierādījumu veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem

5iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai

6izslēgt to.

7Par bērna tēvu tiesa var atzīt

8vīrieti, no kura bērns izcēlies. Pieņemams, ka bērns izcēlies no

9personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari bērna

10ieņemšanas laikā.

1Prasību paternitātes

2noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis,

3bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī bērna miesīgais

4tēvs.

5Bērna māte, aizbildnis un bērns pats

6prasību var iesniegt pret personu, no kuras bērns izcēlies, bet,

7ja šī persona mirusi, viņi pieteikumu var iesniegt sevišķā

8tiesāšanas kārtībā.

9Bērna tēvs prasību var iesniegt pret

10bērna māti gadījumā, ja viņa nepiekrīt paternitātes

11noteikšanai.

1Nevar apstrīdēt

2paternitāti, kas noteikta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas

3spriedumu.

1Ārlaulībā dzimuša bērna

2uzvārdu nosaka pēc bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja

3paternitāte nav noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu.

4Ja bērnam paternitāte noteikta,

5reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat kā laulībā

6dzimušam bērnam. Tādā pašā kārtībā iespējams mainīt bērna

7uzvārdu, ja paternitāte tiek brīvprātīgi atzīta vai noteikta ar

8tiesas spriedumu pēc bērna dzimšanas reģistrācijas.

1Ārlaulībā dzimuša

2bērna mātes uzvārda maina sakarā ar stāšanos laulībā neskar bērna

3uzvārdu, izņemot viņas stāšanos laulībā ar bērna tēvu.

4Trešā

5apakšnodaļa

6Adopcija

1Nepilngadīgā adopcija

2atļauta, ja tā ir bērna interesēs un ja ir pamats uzskatīt, ka

3adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptēto būs patiesas

4vecāku un bērnu attiecības.

5Pilngadīgu personu var adoptēt, ja

6starp adoptētāju un adoptējamo jau ir izveidojušās faktiskas

7vecāku un bērnu attiecības.

1Adoptētājam jābūt

2rīcības spējīgam, vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz

3astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo.

1Laulātie bērnu var

2adoptēt kopīgi vai viens no viņiem.

3Persona, kas atrodas laulībā, var

4adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu, izņemot gadījumus, kad

5otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai

6plānprātības dēļ.

1Adoptēt reizē var

2vairākus bērnus, piešķirot viņiem vienādas tiesības.

1Vairākas personas, kas

2savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā

3adoptēt vienu un to pašu personu.

1Aizbildnis nevar

2adoptēt savu aizbilstamo, kamēr viņš nav nodevis attiecīgo

3norēķinu un nav atlaists no aizbildnības.

1Adopciju nedrīkst

2aprobežot ne ar kādiem nosacījumiem vai termiņiem.

1Ir nepieciešams, lai

2adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki, t. i.,

3adoptētājs un pats adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par

4divpadsmit gadiem, un bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis

5pilngadību, ari viņa vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas

6personas adopcijai nepieciešama aizgādņa piekrišana. Laulībā

7esošas personas adopcijai nepieciešama viņa laulātā

8piekrišana.

9Tiesa var atsvabināt puses no šīs

10piekrišanas apliecinājuma, ja pēc faktiskajiem apstākļiem tas

11izrādās neiespējams kāda pastāvīga šķēršļa dēļ vai arī ja nav

12zināma to personu dzīvesvieta, kuru piekrišana vajadzīga.

13ja vecāku vara pieder tikai vienam

14no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju

15adoptēt, atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa.

16Visu nepilngadīgo adopcijai ir

17nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam

18par ļaunu.

19Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu

20lūguma nepilngadīgo var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju

21atļauju un tikai gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt

22bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi.

1Savu ārlaulības bērnu

2var adoptēt, neievērojot noteikumus par adoptētāja minimālo

3vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību; šādai adopcijai

4nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā ari bērna mātes

5vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata.

1Adopcija uzskatāma par

2notikušu, tiklīdz tiesa, adoptētājam lūdzot, to apstiprina. Ja

3adoptētājs mirst, iekām tiesa adopciju apstiprinājusi, tas nav

4par šķērsli tās apstiprināšanai, bet, ja pirms apstiprināšanas

5mirst adoptējamais, lieta izbeidzama.

6Tiesa var atļaut adoptētājus

7ierakstīt adoptētā dzimšanas reģistrā kā vecākus, ja šāds

8adoptētāju lūgums ir pamatots.

9Bez adoptētāju piekrišanas ziņas par

10adopciju nav izpaužamas,

1Adoptētais kļūst par

2sava adoptētāja ģimenes locekli, turklāt adoptētājs iegūst pār

3viņu vecāku varu. Adoptētais iegūst adoptētāja uzvārdu un visas

4laulībā dzimuša bērna tiesības, ja adopcijas līgumā nav noteikts

5citādi.

1Adoptētais bērns un

2viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem

3iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās,

4tā mantiskajās attiecībās.

5Ar adopciju bērnam izbeidzas

6radniecības attiecības un ar tām saistītās personiskās un

7mantiskās tiesības un pienākumi pret miesīgajiem vecākiem un viņu

8radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi. Tiesības uz

9pensiju, pabalstiem un citas tiesības, kas bērnam bija radušās

10līdz adopcijas brīdim, saglabājas.

1Pilngadīgas personas

2adopcijai attiecīgi piemērojami šīs nodaļas vispārīgie noteikumi

3par adopciju. Adopcija notiek pēc adoptētāja un adoptējamā kopīga

4pieteikuma. Tai nepieciešama adoptētāja un adoptējamā pēcnācēju

5piekrišana. Pilngadīgas personas adopcijas spēks neattiecas uz

6adoptētāja radiniekiem. Adopcija attiecas tikai uz adoptētā

7nepilngadīgajiem, kā arī nākamajiem pēcnācējiem. Uz adoptētā

8pilngadīgajiem pēcnācējiem adopcijas spēks attiecas tikai tad, ja

9viņi tam piekrituši adopcijas pieteikumā.

1Adopciju var atcelt

2tiesa:

31) ja adopcija notikusi, pārkāpjot

4adopcijas noteikumus;

52) ja tas ir nepilngadīgā adoptētā

6interesēs;

73) ja adoptētais ar adoptētāju

8vienojušies par adopcijas atcelšanu.

9Ja adopcija notikusi, pārkāpjot

10adopcijas noteikumus, tiesa var noraidīt prasību par adopcijas

11atcelšanu gadījumos, kad adopcijas atcelšana neatbilst

12nepilngadīgā adoptētā interesēm. Atceļot adopciju, tā izbeidzas

13ar dienu, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas

14atcelšanu.

1Ar adopcijas atcelšanu

2izbeidzas visas radniecības tiesiskās attiecības adoptētajam un

3viņa pēcnācējiem ar adoptētāju un viņa radiniekiem.

4Ar adopcijas atcelšanu tiek

5atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības bērnam un viņa

6pēcnācējiem ar bērna miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem.

7Atceļot nepilngadīgā bērna adopciju, tiesa lemj par to, kas

8turpmāk realizēs vecāku varu pār nepilngadīgo.

9Ceturtā

10apakšnodaļa

11Vecāku vara

1Līdz pilngadības (219.

2p:) sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Laulības

3laikā abi vecāki izlieto šo varu kopīgi. Ja starp laulātajiem

4izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav

5noteikts citādi.

1Ja ārlaulībā dzimušam

2bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki

3kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo

4jautājumu izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem

5bērniem.

6Ja ārlaulībā dzimušam bērnam nav

7noteikta paternitāte, vecāku varu realizē bērna māte.

1Vecāku pienākums ir

2rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu

3varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t.

4i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un

5skolot.

6Bērnu apgādāšana līdz tam laikam,

7kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar

8viņu mantas stāvokli.

9Ja vecāku nav vai viņi nespēj

10apgādāt bērnu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem.

11Ja bērniem ir pašiem sava manta,

12bet vecākiem tās nepietiek bērniem nepieciešamo uztura izdevumu

13segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem;

14ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērnu mantas,

15bet vienīgi ar attiecīgās bāriņtiesas atļauju.

1Ja laulību šķir vai

2atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem

3lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu

4vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa,

5ievērojot bērnu intereses.

1Ja vecāki dzīvo šķirti,

2vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo.

3Ja mirst tas no vecākiem, pie kura

4bērni dzīvo, ka ari ja viņam nav iespējams vecāku varu izlietot,

5pie viņa bijušie bērni pāriet otra varā, izņemot gadījumus, kad

6ar tiesas spriedumu bērnu interesēs ir noteikts citādi.

7Katram no vecākiem jāpiedalās

8samēra ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri

9palikuši pie otra no vecākiem.

1Katrs no vecākiem var

2satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumus,

3kad satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas veidu un

4laiku, ja vecāki par to nevienojas, noteic bāriņtiesa. Ja tās

5lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa.

1Kamēr bērni dabū no

2saviem vecākiem uzturu, viņiem jāstrādā vecāku mājas darbi bez

3tiesības prasīt par to kādu atlīdzību, ja vien tā viņiem nav

4noteikti apsolīta.

1Vecāku pienākums ir

2rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai,

3turklāt pēc iespējas jāievēro bērnu individualitāte, spējas un

4tieksmes.

1Ja bērni neklausa vai

2nepakļaujas vecāku audzināšanai, vecāki var griezties pēc

3palīdzības bāriņtiesā.

1Vecāki pārstāv savus

2bērnus viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās; ja viens no

3vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar pārstāvēt bērnus, viņus

4pārstāv otrs no vecākiem viens pats.

1Vecāki var noteikt

2saviem nepilngadīgajiem bērniem dzīvesvietu un atprasīt bērnus no

3katra, kas viņus pretlikumīgi aiztur, izņemot gadījumus, kad tas

4ir pretēji bērnu interesēm.

1Pienākums apgādāt

2vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem

3bērniem līdzīgās daļās.

4Ja bērnu mantas stāvoklis ir

5nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņu apgādāšanas pienākumu

6samērā ar katra mantas stāvokli.

1Bērni var noslēgt ar

2saviem vecākiem visādus tiesiskus darījumus. Kamēr bērni ir

3nepilngadīgi, šādi darījumi noslēdzami tikai ar bāriņtiesas

4līdzdalību, kura ieceļ šim gadījumam aizbildņus.

1Nepilngadīgo

2bērnu manta, izņemot 195. pantā minēto, atrodas vecāku

3pārvaldībā; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar

4bērnu mantu pārvaldīt, to pārvalda otrs no vecākiem viens

5pats.

1Vecāki

2pārvalda bērnu mantu ar aizbildņu tiesībām un pienākumiem, bet

3viņi ir atsvabināti no pienākuma sniegt norēķinos sīkas ziņas par

4izdevumiem bērnu uzturam, norādot tikai šo izdevumu kopsummu.

1Atsavināt

2bērnu mantu vecāki var tikai ar aizbildņu tiesībām.

1Kad bērnam

2piekrīt kāda manta, tad tas no vecākiem, kam piekrīt šīs mantas

3pārvaldība, sastāda mantas sarakstu un iesniedz to

4bāriņtiesai.

1Ja viens no

2vecākiem bērnu mantu pārvalda nekārtīgi, bāriņtiesa var uzlikt

3viņam par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par

4izdevumiem bērnu uzturam (191. p.), pieprasīt pietiekamu bērnu

5mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņu no bērnu mantas

6pārvaldības, uzdodot to otram no vecākiem vai īpaši šim nolūkam

7ieceltam aizbildnim.

1Par bērnu

2brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni

3sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu, jāatzīst:

41) viss, ko bērni ieguvuši ar savu

5personisko darbu vai patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā,

6rūpniecībā vai tirdzniecībā u. tml.;

72) viss, ko vecāki no bērniem

8piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā;

93) visa manta, kuru bērniem bez

10atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu,

11lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi.

1Kad bērniem

2ir strīds ar vecākiem par savu mantu, viņi var aizstāvēt savas

3tiesības tiesas ceļā.

1Par

2saistībām, ko noslēguši vecāku varai pakļautie nepilngadīgie bez

3vecāku ziņas un piekrišanas, vecāki neatbild, ja viņi paši nav no

4tā ieguvuši kādu labumu. Tāpat vecāki neatbild ar savu mantu arī

5par piedziņām par viņu bērnu izdarītu neatļautu darbību, izņemot

6likumā īpaši norādītos gadījumus.

1Vecāku vara

2izbeidzas:

31) ar vecāku vai bērna nāvi;

42) kad pazudušais no vecākiem atzīts

5par mirušu;

63) kad ar vecāku piekrišanu bērnu

7adoptējusi trešā persona;

84) kad bērns sasniedzis

9pilngadību;

105) kad tā atņemta ar tiesas spriedumu

11(200. p.}.

1Ar tiesas

2spriedumu (198. p. 5. pk.) izbeigto vecāku varu var atjaunot ar

3tiesas spriedumu.

1Ja vecāki

2nelietīgi izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi

3slikti, tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt vecāku varu,

4atstājot bērnus otra varā, ka ari

5iecelt bērniem aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem,

6nepietiekami aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida vai ja

7vainīgi abi vecāki.

1Ja

2nepilngadīgais dodas laulība, vecāki zaudē tiesību pārstāvēt savu

3nepilngadīgo bērnu un pārvaldīt viņa nebrīvo mantu (190. P) Ja

4šādu laulību šķir vai atzīst par neesošu, vecāku tiesības

5pārvaldīt nebrīvo mantu neatjaunojas.

1Ja viens no

2vecākiem grib doties jaunā laulībā, viņam ir pienākums pirms tam

3par nodomāto laulību paziņot bāriņtiesai, turklāt par šā

4pienākuma neizpildīšanu viņam draud vecāku varas atņemšana.

5Bāriņtiesa, ja bērnu intereses to prasa, sper vajadzīgos

6uzraudzības soļus un visnepieciešamākajā gadījumā ieceļ bērniem

7aizbildni. Bērnu mantas pārvaldībā tas no vecākiem, kurš dodas

8jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par

9aizbildnību.

1Vecāku vara

2tiek pārtraukta:

31) ja pār vienu no viņiem nodibināta

4360. vai 365. pantā norādītā aizgādnība;

52) ja bāriņtiesa atzīst, ka ir

6faktiski šķēršļi, kas vienam no vecākiem atņem iespēju izlietot

7vecāku varu.

8Sājos gadījumos vecāku vara līdz tam

9laikam, kamēr pārtraukums izbeidzas, pieder otram no vecākiem,

10bet, ja arī tam ir šķēršļi, - bāriņtiesai jāieceļ aizbildnis.

11Pārtrauktā vecāku vara tiek

12atjaunota, kad bāriņtiesa atzīst, ka tās pārtraukšanas iemesli

13atkrituši.

14Kamēr vecāki nav sasnieguši

15pilngadību, izņemot gadījumus, kad viņi stājušies laulībā, viņi

16nevar pārstāvēt bērnu viņa personiskajās vai mantiskajās

17attiecībās. Šādam bērnam tiek iecelts aizbildnis.

1Kad viens no

2vecākiem atzīts par maksātnespējīgu parādnieku, bērnu mantu

3pārvalda otrs no vecākiem vai šim nolūkam iecelts aizbildnis.

1Kad lietu par

2viena no vecākiem maksātnespēju izbeidz vai kad atceļ pār viņu

3nodibināto aizgādnību, tiesību pārvaldīt bērnu mantu atjauno

4vienīgi ar bāriņtiesas atļauju.

5TREŠĀ NODAĻA

6Radniecība un

7svainība

1Par radniecību

2sauc divu vai vairāku personu starpā ar dzimšanu radušos

3attiecību.

4Radniecības tuvumu noteic pēc līnijām

5un pakāpēm.

6Vienas personas izcelšanās no otras

7tieši ar dzimšanu rada pakāpi. Ar katru jaunu dzimšanu rodas

8jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinošos pakāpju sakaru sauc

9par līniju. Līnijas ir taisnas un sānu.

1Radinieki

2taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu un

3kurus sauc vai nu par augšupējiem, vai lejupējiem radiniekiem,

4raugoties pēc tā, vai skaita no bērniem uz vecākiem, vai otrādi.

5Saskaņā ar to arī pašu līniju sadala augšupejā un lejupējā. Pie

6pirmās pieder tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un

7vecmāmuļas vecāki uti, bet pie otrās - dēli, meitas, bērnu bērni,

8šo pēdējo bērni utt.

1Radinieki

2sānu līnijā ir tie, kas cēlušies no vienas kopējas trešās

3personas - ciltstēva vai ciltsmātes. Tādi radinieki ir brāļi un

4māsas, viņu bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu

5lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem

6utt.

1No vienas

2kopējas trešās personas cēlušos radinieku kopību sauc par

3cilti.

1Radniecības

2tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t.

3i., dzimšanu skaita. Dēls attiecībā pret tēvu stāv pirmajā

4radniecības pakāpē, bērna bērns pret vectēvu - otrajā, bērna

5bērna bērns pret vectēva tēvu - trešajā radniecības pakāpē

6utt.

1Radniecības tuvuma

2noteikšanai sanu līnija starp divām personām ievēro tikai pakāpju

3jeb dzimšanu skaitu, un no vienas no šīm personām, neieskaitot

4viņu pašu, skaita augšup taisnā līnijā uz viņu kopējo trešo

5personu un no šīs pēdējās lejup uz otru no šīm personām, īsti

6brāļi un māsas atrodas otrajā radniecības pakāpē, tēva vai mātes

7brālis ar brāļa vai māsas meitu un tēva vai mātes māsa ar brāļa

8vai māsas dēlu - trešajā, brālēni un māsīcas - ceturtajā

9radniecības pakāpē utt.

1Radniecību, kas saista

2personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par

3divkāršu vai vairākkārtēju radniecību.

1Radniecība brāļu un

2māsu starpā ir vai nu pilnīga, vai nepilnīga. Tā uzskatāma par

3pilnīgu, kad brāļi un māsas cēlušies no vieniem un tiem pašiem

4vecākiem, un par nepilnīgu, kad viņi cēlušies no viena tēva, bet

5no dažādām mātēm, vai otrādi - no vienas mātes, bet no dažādiem

6tēviem; pirmajā gadījumā brāļus un māsas sauc par īstiem brāļiem

7un īstām māsām, bet otrajā - par pusbrāļiem un pusmāsām.

8Piezīme. Divu laulāto bērnus, ko

9katrs no viņiem piedzīvojis agrākās laulībās, neskaita savā

10starpā par radiniekiem.

1Pie ģimenes

2šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl

3atrodas nedalītā saimniecībā.

1Viena laulātā attiecību

2ar otra radiniekiem sauc par svainību.

3Ar laulību nodibinātā svainība

4paliek spēkā arī pēc laulības izbeigšanās.

5Svainības pakāpe ar vienu no

6laulātajiem ir tāda pati kā radniecības pakāpe ar otru.

7CETURTĀ NODAĻA

8Aizbildnība un

9aizgādnība

10Vispārīgi

11noteikumi

1Personas, kam

2vajadzīga aizsardzība, kā arī mantu, kas palikusi bez

3pārvaldītāja, uztic aizbildņu vai aizgādņu gādībai, kuriem

4minētās personas un manta jāpārstāv.

1Aizbildnību nodibina pār

2nepilngadīgajiem. Aizgādnību nodibina:

31) pār personām, kuras tiesa atzinusi

4par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ (358.

5p.);

62) pār personām izlaidīgas vai

7izšķērdīgas dzīves dēļ (365. p.);

83) pār promesošu un pazudušu personu

9mantu (371. p.);

104) pār mantojuma masu;

115) pār konkursa masu.

1Aizbildnības un

2aizgādnības lietas pārzina attiecīgas bāriņtiesas: pilsētās -

3pilsētu bāriņtiesas, bet uz laukiem - pagasttiesas.

4Pirmā

5apakšnodaļa

6Aizbildnība pār

7nepilngadīgajiem

1Nepilngadība abu dzimumu

2personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu

3vecumu.

1Izņēmuma gadījumos un

2sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un

3tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj

4patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt

5savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī

6pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr

7viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus.

1Pilngadību pirms termiņa

2(220. p.) piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina

3tiesa.

4Par pilngadīgu uzskatāma persona, kas

5likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit

6gadu vecuma.

1Kad

2nepilngadīgi bērni atsvabinās no vecāku varas, kā arī tad, kad

3nomirst viņu abi vecāki, viņiem ieceļami aizbildņi.

1Tēvs un māte

2jau uz vecāku varas pamata ir savu nepilngadīgo bērnu dabiskie

3aizbildņi.

1Ja pēc

2tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla

3dēļ viens no vecākiem vai abi zaudē vecāku varu pār saviem

4bērniem, tad viņi nevar būt arī to aizbildņi un pār tiem

5nodibināma cita aizbildnība.

6Tas pats attiecas arī uz

7nepilngadīgā mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu,

8lai to nepārvaldītu vecāki.

1Kad viens no

2vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas

3apstiprinājuma.

1Kad viens no

2vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais paliek

3joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko

4aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par

5paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar

6mantojuma tiesību noteikumiem, kā ari izdot vai pienācīgi

7nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana

8izdarāma, piedaloties attiecīgajai bāriņtiesai, kura šajā

9gadījumā bērnu interešu aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus,

10kas pēc izdalīšanas pabeigšanas tūliņ atsvabināmi.

1Ja

2laulātais, kas pārdzīvojis otru laulāto, dodas jaunā laulībā,

3viņš iepriekšējās laulības bērnu mantas pārvaldībā ir pakļauts

4vispārējiem noteikumiem par aizbildnību un viņam jāsastāda un

5jāiesniedz bāriņtiesai bērnu mantas saraksts un ik gadus -

6pārskats par savu pārvaldību.

1Kad abi

2vecāki miruši, par aizbildni ar attiecīgām vecāku tiesībām

3ieceļams viens no vecvecākiem.

1Abiem

2vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem -

3kā jau esošiem, tā ari gaidāmiem.

4Rīkojums par aizbildnību paliek

5spēkā arī tādā testamentā, kura citi noteikumi atzīti par spēkā

6neesošiem.

7Noteikti un neapšaubāmi pierādītam

8tēva vai mātes nodomam iecelt par aizbildni saviem bērniem

9zināmas personas ir tāds pats. spēks kā iecelšanai ar

10testamentu.

11Ja vecāki testamentā nav iecēluši

12saviem nepilngadīgajiem bērniem aizbildņus, tiesība tos iecelt ar

13pēdējās gribas rīkojumu pieder vecvecākiem.

1Aizbildņi,

2kas iecelti vecāku vai vecvecāku testamentā, pielaižami izpildīt

3savus aizbildņu pienākumus bez bāriņtiesas apstiprinājuma.

1Arī visas

2citas personas, kas testamentā kaut ko novēl nepilngadīgajiem,

3var tiem iecelt aizbildņus novēlētās mantas pārvaldībai; tā pati

4tiesība pieder katram, kas, dzīvs būdams, piešķir nepilngadīgajam

5kaut ko no savas mantas. Šādā kārtā ieceltie aizbildņi tomēr

6jāapstiprina bāriņtiesai.

1Visos

2gadījumos, kad testamentā ieceltie aizbildņi jāapstiprina

3bāriņtiesai (231. p.), viņus var apstiprināt, tikai

4pārliecinoties par viņu spējām un īpašībām.

1Testamentā

2ieceļamiem aizbildņiem vecāki var dot par aizbildnību sevišķus

3priekšrakstus, kā arī pašu viņu iecēlumu saistīt ar zināmiem

4nosacījumiem vai termiņiem.

1Ja testamentā

2aizbildņi nav iecelti vai ja ieceltos neapstiprina, vai ja viņi

3nav vairs dzīvi vai arī nevar pieņemt aizbildnību, nepilngadīgo

4bērnu tuvākiem radiniekiem nekavējoties jāgriežas pie attiecīgās

5bāriņtiesas ar lūgumu iecelt bērniem aizbildni.

1Iepriekšējā

2(234.) pantā norādītajos gadījumos aizbildnība pār

3nepilngadīgajiem piekrīt vispirms viņu tuvākajiem radiniekiem,

4bet tikai ar bāriņtiesas apstiprinājumu.

5Par tuvākajiem nepilngadīgo

6radiniekiem uzskatami tie, kas, Šiem nepilngadīgajiem mirstot,

7būtu viņu likumiskie mantinieki.

8Par aizbildņiem bāriņtiesa izrauga no

9vienādi tuviem radiniekiem piemērotākos, bet, ja tuvākie

10izrādītos nepiemēroti, tad tālākos.

1Ja starp

2nepilngadīgo radiniekiem neatrodas spējīgi vai arī ja spējīgie

3nevar uzņemties aizbildnību, vai ja viņus atlaiž no aizbildņu

4amata likumisku iemeslu dēļ, kā arī ja nepilngadīgajiem nemaz nav

5radinieku, aizbildņus ieceļ bāriņtiesa no citu personu vidus, un

6tai jārīkojas šajā ziņā pašai no sevis, tiklīdz tā dabū zināt, ka

7ir tādi pilnīgi bāriņi.

1Ja

2aizbildnis, kas iecelts pēc likuma, ar testamentu vai pēc tiesas

3sprieduma, ir pagaidām kavēts uzņemties aizbildnību vai ja tiesas

4spriedumu kāda iemesla dēļ nevar tūliņ izpildīt, līdz šo kavēkļu

5novēršanai bāriņtiesa ieceļ pagaidu aizbildni.

1Neviens

2nedrīkst piesavināties aizbildņa tiesības pār nepilngadīgajiem un

3viņu mantu, kamēr nav iecelts par aizbildni pēc likuma vai

4testamenta. Tādēļ nekāda tādu personu darbība, kuras patvarīgi

5uzņēmušās aizbildnību, nav spēkā un tām jāatlīdzina

6nepilngadīgajiem visi ar to nodarītie zaudējumi. Tomēr tuvākie

7radinieki, bet, ja tādu nav, arī citas personas var iepriekšēji

8ņemt nepilngadīgos savā gādībā un pagaidām apsargāt viņu mantu,

9kamēr bāriņtiesa pēc šo personu paziņojuma dod attiecīgus

10rīkojumus.

1Aizbildņus

2ieceļ ar bāriņtiesas lēmumu, par ko aizbildnim izdod

3apliecību.

1Visos tajos gadījumos,

2kad aizbildņa apstiprināšana vai iecelšana ir atkarīga no

3bāriņtiesas, tai jāraugās, lai apstiprināmajai vai ieceļamajai

4personai būtu šā pienākuma izpildīšanai vajadzīgās spējas un

5īpašības.

1Bāriņtiesai pienākas

2vispār nepielaist pie aizbildnības, bet, ja iecelšana jau

3notikusi, atcelt no aizbildnības visus tos, no kuru pārvaldības

4varētu draudēt kāds zaudējums nepilngadīgajam.

1Par aizbildņiem

2nevar būt:

31) personas, kas atrodas

4aizgādnībā;

52) izslēgts;

63) personas, kam jau reiz ar

7tiesas spriedumu atņemta vecāku vara un kas atceltas no

8aizbildnības nekārtīgas aizbildņa pienākumu izpildīšanas dēj;

94) personas, kas atzītas par

10maksātnespējīgiem parādniekiem;

115) personas, ko vecāki vai

12vecvecāki testamentā noraidījuši no aizbildnības pār saviem

13palikušajiem nepilngadīgajiem;

146) personas, kuru intereses acīm

15redzami runā pretim svarīgām aizbilstamā interesēm;

167) tās bāriņtiesas locekļi, kura

17pārzina attiecīgo aizbildnību;

188) ārvalstnieki, izņemot

19gadījumus, kad aizbildnību nodibina pār Viņu valsts

20pilsoņiem;

219) nepilngadīgas personas.

1Aizbildnim

2jādzīvo tajā pašā pilsētā vai pagastā, kur dzīvo aizbilstamais;

3tikai izņēmuma gadījumos, kad apstākli to prasa, bāriņtiesa var

4pielaist par aizbildņiem ari citur dzīvojošas personas.

1Visi 242.

2pantā minētie iemesli, kas kavē kādas personas iecelšanu par

3aizbildni, ir arī iemesli tās atcelšanai, ja tie atklājas tikai

4pēc tās iecelšanas.

1Aizbildņa

2amats ir sabiedrisks pienākums, no kura neviens nevar atteikties

3bez likumiska iemesla.

1Likumiskie

2atteikšanās iemesli ir šādi:

31) valsts vai pašvaldības

4dienests, ar kuru grūti savienot aizbildņa pienākumus;

52) lasīt vai rakstīt neprašana;

63) vairāk kā sešdesmit gadu

7vecums;

84) pārziņa par trim aizbildnībām vai

9aizgādnībām vai kaut arī pār vienu, bet pār tādu, kas saistīta ar

10lielām pūlēm;

115) liela ģimene;

126) nabadzība;

137) slimība, kas traucē pienācīgi

14izpildīt aizbildņa pienākumus;

153) pārvietošanās citas bāriņtiesas

16iecirknī;

179) bieža un ilga dienesta prombūtne

18vai tāds dzīvesvietas attālums no aizbildnības atrašanās vietas,

19kas apgrūtina aizbildņa pienākumu izpildīšanu.

1Kas labprātīgi

2uzņemies aizbildņa amatu, lai gan viņam aiz kāda no 246. pantā

3minētajiem iemesliem bijusi tiesība atteikties no tā, tas nevar

4aiz tā paša iemesla vēlāk prasīt, lai viņu no aizbildņa amata

5atsvabina. Bet, ja kāds no šiem iemesliem rodas pēc tam, kad viņš

6jau uzņēmies minēto amatu, viņam ir tiesība lūgt, lai viņu no tā

7atsvabina.

8248. 246. pantā

9minētos atteikšanās iemeslus nevar izlietot sev par labu:

101) tas, kas tieši atsacījies no

11šis tiesības vai nu ar nepilngadīga vecākiem dotu solījumu, vai

12kā citādi;

132) tas, kas pieņēmis novēlējumu

14pēc tā paša testamenta, ar kuru viņš iecelts par aizbildni.

1Likumiskos

2atteikšanās iemeslus var izlietot katrs neatkarīgi no tā, vai

3viņš iecelts par aizbildni pēc likuma vai ar testamentu; kas

4vēlas šo tiesību izlietot, tam par šādu iemeslu, bet, ja to ir

5vairāki, tad par tiem visiem kopā tikai jāpaziņo bāriņtiesai,

6tiklīdz viņš dabū zināt par savu iecelšanu.

1Ja par

2aizbildni ieceltais laikus nepaziņo par savu atteikšanos un

3neuzdod likumiskus nokavējuma iemeslus vai ja bāriņtiesa viņa

4uzdotos iemeslus neievēro, viņš atbild par visu, kas noticis

5aizbildnībā no tā laika, kad attiecīgā bāriņtiesa viņam par

6iecelšanu paziņojusi.

1Kamēr

2apspriež par aizbildni ieceltā uzdoto atteikšanās iemeslu

3likumību, bāriņtiesai pēc iespējas jāapsargā nepilngadīgā

4intereses un, ja vajadzīgs, jāieceļ viņam pagaidu aizbildnis.

1Aizbildņi

2atvieto saviem aizbilstamajiem vecākus.

1Ja

2aizbilstamais neklausa un nepakļaujas aizbildņa audzināšanai,

3aizbildnis var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā.

1Aizbildnim savs

2aizbilstamais visādi jāatbalsta un jāaizstāv.

1Aizbildnim

2sevišķi jāgādā par sava aizbilstama audzināšanu ar tādu pašu

3rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu

4audzināšanu. Ja vecāki vairs nav dzīvi, kā arī tad, ja vecāki nav

5iecēluši īpašu audzinātāju, aizbildnis pats var uzņemties

6audzināšanu vai ari uzticēt to kādai citai personai, kurai uz to

7ir vajadzīgās spējas. Bet arī šajā pēdējā gadījumā aizbildnim

8jāuzrauga audzināšana.

1Nepilngadīgā

2audzināšanas mērķis ir līdz ar gādību par viņa veselību viņu

3tikumiski un garīgi attīstīt samērā ar viņa mantas stāvokli,

4spējām un tieksmēm.

1Nepilngadīgā

2izglītības un nākamā dzīvesveida izvēles ziņā sevišķi jāievēro

3viņa vecāku griba, ja tā bijusi izteikta, bet, ja viņi nav

4atstājuši nekādus rīkojumus, - viņa tuvāko radinieku padomi.

5Ja vecāku atstātie rīkojumi

6izrādās aizbilstamajam neizdevīgi, aizbildnis var ar bāriņtiesas

7piekrišanu no tiem atkāpties.

1Aizbilstamā

2uzturam var izlietot vienīgi nepieciešamo, sedzot patēriņu no

3viņa mantas ikgadīgiem ienākumiem un vispār samērojot ar tiem

4visus izdevumus, lai daļa no šiem ienākumiem, ja vien iespējams,

5katru gadu vēl ietaupītos. Šaubu gadījumos aizbildnis lūdz

6bāriņtiesas padomu, kura, raugoties pēc apstākļiem, sašaurina

7liekos izdevumus un cenšas atrast līdzekļus iztrūkuma

8segšanai.

9Spiedīgos gadījumos, īpaši ja

10aizbilstamais izrāda sevišķas spējas, ko ir lietderīgi attīstīt,

11audzināšanas izdevumu segšanai var izlietot arī daļu no viņa

12kapitāla, bet tikai ar bāriņtiesas piekrišanu.

13Ja trūkst aizbilstamā līdzekļu

14viņa uzturam, aizbildnim nav pienākums aizbilstamo uzturēt uz

15sava rēķina.

1Aizbildnis,

2kā arī viņa lejupējie radinieki un vispār viņa mantinieki var

3doties laulībā ar viņa aizbilstamajiem tikai ar bāriņtiesas

4atļauju.

1Savu brīvo

2mantu (195. p.) nepilngadīgais pārvalda patstāvīgi. Viņš var par

3šo mantu noslēgt darījumus parastās pārvaldības robežās, un viņš

4par tiem atbild ar savu brīvo mantu.

5Ja nepilngadīgais atbilstoši

6likumiem, kuri reglamentē darba attiecības, patstāvīgi nodarbojas

7kādā arodā, amatniecībā, tirdzniecībā u. tml., viņš var noslēgt

8darījumus, kas nepieciešami sakarā ar viņa patstāvīgo

9nodarbošanos, un viņš par tiem atbild ar visu savu mantu.

10Nepilngadīgais arī šajos gadījumos

11nevar patstāvīgi slēgt tādus darījumus, kurus aizbildnis nevar

12slēgt bez bāriņtiesas atļaujas.

1Izņemot

2gadījumus, kas paredzēti 221. un 260. panta, nepilngadīgajam nav

3rīcības spējas, tādēļ viņu visos tiesiskos darījumos pārstāv

4aizbildnis.

5Ja nepilngadīgais noslēdzis darījumu,

6kaut arī bez sava aizbildņa pie dalības, bet acīm redzami sev par

7labu, tas ir spēkā un saista otru pusi.

8Nepilngadīga tiesiskie darījumi

9iegūst saistošu spēku, ja viņš sasniedzis pilngadību un kļuvis

10spējīgs pats aizstāvēt savas tiesības, noteikti atzīst no šiem

11darījumiem izrietošās saistības.

1Aizbildnis

2visās sava aizbilstamā lietās darbojas patstāvīgi un ved tās ar

3saimnieka tiesībām. Bet visos svarīgākajos gadījumos viņam jālūdz

4bāriņtiesas norādījumi.

1Tiesiski

2darījumi, ko aizbildnis noslēdzis pie bāriņtiesas vai ar tās

3piekrišanu, ir saistoši, un vēlāk tos nevar apstrīdēt.

1Prāvās

2aizbildnim jāpārstāv savs aizbilstamais. Bez viņa tas nevar tiesā

3ne celt prasību, ne atbildēt, izņemot likumā norādītos

4gadījumus.

1Prāvas, kuru

2priekšmets ir svarīgs un vērtīgs un kuras var būt saistītas ar

3lieliem izdevumiem, kā ari tādas, kuru iznākumu grūti paredzēt,

4aizbildnis var uzsākt nepilngadīgā vietā, iepriekš izlūdzot

5bāriņtiesas piekrišanu un vajadzīgos norādījumus. Ja šā noteikuma

6neievērošanas dēļ nepilngadīgajam rodas zaudējums, aizbildnim

7jāatlīdzina viņam visi izdevumi un zaudējumi.

1Aizbildnis

2atbild ar savu mantu par tiesas izdevumiem tādās prasībās, kuras

3viņš aiz nolaidības pieļauj celt pret viņam uzticēto

4nepilngadīgo.

1Kad starp

2nepilngadīgo un aizbildni izceļas prāva, kā arī vispār kad

3aizbildņa un aizbilstamā intereses saduras, bāriņtiesa ieceļ

4aizbilstamajam sevišķu aizbildni. Bet, ja aizbilstamajam ir

5vairāki aizbildņi, tad viens no viņiem, kas nav ieinteresēts, var

6vest prāvu pret pārējiem.

1Līgumus un

2citus tiesiskus darījumus starp nepilngadīgo un viņa aizbildni

3var noslēgt tikai ar bāriņtiesas piekrišanu. Ja nepilngadīgajam

4ir tikai viens aizbildnis, tad šādā gadījumā viņam jāieceļ vēl

5otrs.