20. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu un 2020.

gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2019-05-01 24.

punktu).

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka daudzu personu izslēgšana no

dienesta, tostarp arī tādu personu, kuras pēc individuāla

izvērtējuma visdrīzāk tiktu atzītas par piemērotām dienestam,

nekalpojot sabiedrības interesēm, bet - tieši pretēji - vājinot

dienestu un traucējot tam pilnvērtīgi veikt savas funkcijas

sabiedrības drošības aizsardzībā. Arī pieaicinātā persona Dr.

iur. Kitija Bite norāda, ka, atvaļinot no dienesta personas,

kurām ir pieredze un kuru apmācībā un kvalifikācijas

paaugstināšanā valsts ieguldījusi dažāda veida resursus,

sabiedrības drošība tiekot pakļauta riskam, ka Valsts policija

nebūs spējīga nodrošināt likumā noteikto funkciju izpildi

personāla trūkuma dēļ.

Savukārt Saeima uzskata, ka likumdevējs ir līdzsvarojis dažādu

personu tiesības un sabiedrības intereses un izšķīries par to,

kurai no šīm interesēm piešķirama augstāka prioritāte. Ievērojot

citu personu pamattiesības un sabiedrības drošības riskus, kuri

turklāt var apdraudēt demokrātisko tiesisko valsts iekārtu un

sabiedrības labklājības priekšnosacījumus, esot jāatzīst, ka

pamattiesību ierobežojuma nelabvēlīgās sekas personām, kuras

sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu, nav lielākas par labumu,

ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā.

Satversmes tiesa jau secināja, ka izskatāmajā lietā liela

nozīme ir konkrētā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajam mērķim -

demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība. Tāpat tika

secināts, ka demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi

funkcionēt tikai tādos apstākļos, kad sabiedrība uzticas valsts

dienestā esošu personu darbībai, un ka aizliegums attiecas tikai

uz tādām personām, kurām noteiktais tiesību ierobežojums ir

nepieciešams leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Noziedzīgs nodarījums pēc būtības no citiem likumpārkāpumiem

atšķiras ar lielāku radītā kaitējuma vai iespējamā radītā

kaitējuma smaguma pakāpi, un likumdevējs ar krimināltiesību

līdzekļiem paredzējis nodrošināt pašas svarīgākās un nozīmīgākās

intereses (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma

komentāri. Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais

papildinātais izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14.

lpp.). Turklāt apstrīdētā norma ierobežo tiesības dienēt

Valsts policijā tikai tādām personām, kuras izdarījušas tīšu

noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts, tādā

situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu persona, kura

pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, pat ja tai

sodāmība būtu dzēsta vai noņemta, veidotos vērtību konflikts.

Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums skar

tikai tādas personas, kuras ir izdarījušas tīšu noziedzīgu

nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, bet

ar leģitīmo mērķi aizsargātās tiesības un sabiedrības intereses

ir būtiskas valstij un līdz ar to arī visai sabiedrībai.

Satversmes tiesa šajā spriedumā jau secināja: lai Valsts policija

varētu nodrošināt efektīvu savu funkciju izpildi, tostarp

nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību,

svarīga ir arī sabiedrības uzticēšanās Valsts policijas

amatpersonām kā valsts varas pārstāvjiem, kas pilda valsts

funkcijas un nodrošina personu tiesību un sabiedrības drošības

aizsardzību. Ar apstrīdēto normu tiek stiprināta sabiedrības

uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām, kas rīkojas valsts

vārdā, un līdz ar to arī demokrātiskai tiesiskai valsts iekārtai

kopumā.

Apkopojot visu iepriekš minēto, secināms, ka ierobežojums, kas

liedz dienēt Valsts policijā personai, kura ir sodīta par tīša

noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas, nav uzskatāms par nesamērīgu.

Sabiedrības ieguvums no aizlieguma dienēt Valsts policijā

personai, kura sodīta par tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanu,

ir lielāks nekā indivīda tiesībām nodarītais kaitējums.

Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

ierobežojums ir atbilstošs jeb labums, ko iegūst sabiedrība, ir

lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta pirmajam

teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 4. panta 4.

punktu, ciktāl tas liedz atrasties dienestā Valsts policijā

personai, kura sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi

no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 101. panta pirmajai daļai un 106. panta

pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova