19. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, likumdevējs varētu noteikt

aizliegumu dienēt atkarībā no tā, cik smags ir personas

izdarītais noziedzīgais nodarījums, tomēr visefektīvākais

alternatīvais līdzeklis leģitīmo mērķu sasniegšanai būtu tāda

individuāla izvērtējuma paredzēšana, kas katrā atsevišķajā

gadījumā tiktu veikts, ņemot vērā izdarītā noziedzīgā nodarījuma

smagumu un būtību, cilvēka personību, iepriekšējo dienestu un

citus apsvērumus. Tam piekrīt arī Dr. iur. Kitija Bite un

tiesībsargs. Dr. iur. Kitija Bite papildus norāda, ka

pienākumu veikt individuālu izvērtējumu varētu uzdot tai

iestādei, kurā sodītā persona pilda Valsts policijas

dienestu.

Turpretī pieaicinātā persona Mg. iur. Evija Vīnkalna

norāda, ka attiecībā uz Valsts policijas amatpersonām

apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar tā

leģitīmo mērķi un nebūtu pamatoti nedz pieļaut individuālu

izvērtējumu vai attiecināt ierobežojumu tikai, piemēram, uz

noziedzīgiem nodarījumiem pret jurisdikciju, noziedzīgiem

nodarījumiem valsts institūciju dienestā vai citiem nodarījumiem,

nedz arī saistīt ierobežojumu tikai ar sodāmības laiku.

Savukārt Saeima uzskata, ka ar Pieteikuma iesniedzēja

norādītajiem alternatīvajiem līdzekļiem nav iespējams sasniegt

ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē kā ar

apstrīdēto normu. Saeima norāda, ka tādas personas atrašanās

dienestā, kura ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, var mazināt

sabiedrības uzticēšanos policijai un sabiedrības acīs

diskreditēt, pirmkārt, pašu amatpersonu un, otrkārt, attiecīgo

iestādi. Pēc Saeimas ieskata, krimināli sodāmas darbības nav

savienojamas ar personas dienestu Valsts policijā.

19.1. Aplūkojot tiesībaizsardzības dienestu normatīvo

regulējumu Latvijā vēsturiskā aspektā, secināms, ka dažādos laika

posmos tas bijis atšķirīgs. Tautas padomes 1918. gada 5. decembra

Pagaidu noteikumi par iekšējās apsardzes organizēšanu paredzēja,

ka policijas dienestā citstarp nevar tikt uzņemtas personas, kas

atrodas zem izmeklēšanas un tiesas par kriminālnoziegumiem, kas

notiesāti par zādzību, krāpšanu, uzticētu īpašumu piesavināšanu,

par zagtu mantu noslēpšanu, profesionālie zagtu mantu uzpircēji

un ķīlā ņēmēji, kā arī personas, kas sodītas par krāpšanu,

viltošanu, kukuļu ņemšanu, augļošanu, izspiešanu, ja no soda

izciešanas nav vēl pagājuši pilni pieci gadi (sk.: Žīgure A.

Latvijas policijas vēsture. Otrā grāmata. Rīga: Rota, 1998, 14.

lpp.). Vēlāk dienestā esošām personām izvirzāmās prasības

tika noteiktas Valsts civīldienesta nolikumā. Saskaņā ar minētā

nolikuma 9. pantu valsts dienestā citstarp nevar iecelt personas,

kas sodītas ar cietumu par noziegumiem, kuri izdarīti mantkārīgos

nolūkos, vai par amata pārkāpumu, ja no soda izciešanas dienas

nav pagājuši 10 gadi. Saskaņā ar minēto nolikumu dienesta

attiecības izbeidzas, ja persona tiesas ceļā sodīta ar cietumu

par mantkārīgā nolūkā izdarītu noziedzīgu nodarījumu vai ja tā

sodīta ar bargāku sodu vai ar atcelšanu no amata, izņemot

gadījumus, kad sods nosacīti atlaists un nav izpildīts (sk.:

Valsts civīldienesta nolikums. Rīga: Saeima, 1932, 7. un 30.

lpp.).

Kopš 1991. gada 4. jūnija, kad tika pieņemts likums "Par

policiju", likumdevējs ir noteicis, ka personas, kuras

izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, nevar būt dienestā Valsts

policijā (sk. likuma "Par policiju" 28. panta pirmo

daļu redakcijās, kas bija spēkā līdz 2006. gada 1. oktobrim).

Vēlāk šis ierobežojums tika ietverts Dienesta gaitas likuma 4.

panta 4. punktā. Ar 2008. gada 4. decembra grozījumiem tika

noteikts, ka dienestā var atrasties persona, kura nav sodīta par

tīšu noziedzīgu nodarījumu - neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai

noņemšanas. Gan iesniedzot attiecīgo priekšlikumu, gan arī

komisijas sēdē tika norādīts, ka šāds grozījums nepieciešams, lai

personas, kuras ir sodītas par tīšu noziedzīgu nodarījumu un

kurām sodāmība ir dzēsta vai noņemta, nevarētu iestāties

dienestā. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas

novēršanas komisijas 2008. gada 17. septembra sēdē tika uzsvērts

tas, ka prasības dienestam tiek pastiprinātas (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 53. un 83. lp.).

No Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegtās informācijas

izriet, ka citās Eiropas valstīs pastāv arī atšķirīgs regulējums.

Dažās valstīs, tāpat kā Latvijā, personas jebkāda veida

iepriekšēja noziedzīga darbība pilnībā izslēdz šīs personas

tiesības dienēt policijā, bet citās valstīs paredzēts, ka persona

var dienēt policijā pēc tam, kad tai sodāmība ir dzēsta. Ir arī

tādas valstis, kurās aizliegums dienēt policijā noteikts tikai

tādām personām, kuras sodītas par noteikta veida noziegumiem -

noziegumiem pret valsti, kukuļošanu, cilvēktirdzniecību u. c.

(sk. Iekšlietu darbinieku arodbiedrības sniegto informāciju

lietas materiālu 1. sēj. 127.-131. lp.).

19.2. Valsts policija īsteno valsts politiku

noziedzības apkarošanas un sabiedriskās kārtības un drošības

aizsardzībā, kā arī personu tiesību un likumīgo interešu

aizsardzībā. Valsts policija ir apbruņota militarizēta valsts

institūcija, kuras pienākums ir aizsargāt personu dzīvību,

veselību, tiesības un brīvības, īpašumu, sabiedrības un valsts

intereses no noziedzīgiem un citiem prettiesiskiem apdraudējumiem

(sk., piemēram, likuma "Par policiju" 1. pantu).

Tātad Valsts policija īsteno vienu no būtiskākajām valsts

funkcijām, aizsargājot konstitucionālos principus, uz kuriem

balstīta demokrātiskā tiesiskā valsts iekārta.

Šīs funkcijas īstenošanai valsts ir noteikusi konkrētus Valsts

policijas amatpersonu pienākumus un tiesības. Jebkura policijas

darbinieka pienākums ir visā Latvijas Republikas teritorijā

neatkarīgi no viņa ieņemamā amata, atrašanās vietas un laika

gadījumā, ja pie viņa vēršas personas ar pieteikumu vai ziņojumu

par notikumu, kurš apdraud personu un sabiedrības drošību, kā arī

pašam konstatējot tādu notikumu, veikt iespējamos pasākumus, lai

novērstu likumpārkāpumu, glābtu cilvēkus un sniegtu viņiem

palīdzību likumpārkāpumu izdarījušo personu konstatēšanā un

aizturēšanā, noskaidrot aculieciniekus, apsargāt notikuma vietu,

kā arī paziņot par notikušo tuvākajai policijas iestādei (sk.

likuma "Par policiju" 9. pantu). Valsts policijas

amatpersonām ir pienākums nodrošināt tiesiskumu un kārtību

sabiedrībā, ievērot un aizsargāt indivīda pamattiesības un

brīvības, atklāt, novērst un apkarot noziedzību.

Valsts policijas amatpersonām ir tiesības prasīt, lai personas

pārtrauc likumpārkāpumus un citu rīcību, kura traucē policijas

pilnvaru izpildi, kā arī pielietot pret likumpārkāpējiem

paredzētos piespiedu līdzekļus. Tām citstarp ir tiesības likumā

noteiktajā kārtībā aizturēt un turēt apsardzībā personas, kuras

tiek turētas aizdomās par noziedzīgu nodarījumu vai

administratīvo pārkāpumu izdarīšanu. Tāpat šīm amatpersonām ir

tiesības jebkurā diennakts laikā iekļūt dzīvoklī bez tajā

dzīvojošo atļaujas (ja nepieciešams, lietojot fizisku spēku)

gadījumos, kad persona aizturama nozieguma vietā vai apdraudēta

citu personu dzīvība. Savlaicīgai noziedzīgu nodarījumu

novēršanai un atklāšanai, kā arī personu meklēšanai Valsts

policijas amatpersonām ir piešķirtas tiesības veikt arī

operatīvās meklēšanas pasākumus likumā noteiktajos gadījumos un

kārtībā, arī iesaistot personas slepenā sadarbībā (sk. likuma

"Par policiju" 12. pantu). Tādējādi Valsts

policijas amatpersonām ir būtiskas pilnvaras likumīgi ierobežot

citu personu tiesības un brīvības.

Tā kā Valsts policijas amatpersonām kā valsts varas

pārstāvjiem ir piešķirta īpaša loma valsts funkciju īstenošanā,

izvērtējot to, vai ierobežojuma leģitīmos mērķus nav iespējams

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā gan tiesību sistēmā

objektīvi pastāvošie principi, uz kuriem balstīts dienests Valsts

policijā, gan tiesību sistēmā Valsts policijas amatpersonām

noteiktie uzdevumi demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas

aizsardzības nodrošināšanā.

19.3. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir ierobežojis

tiesības dienēt Valsts policijā tikai tādām personām, kuras ir

izdarījušas tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības

dzēšanas vai noņemšanas.

Darbība tiek atzīta par prettiesisku, kad tās īpašības ir

pretējas priekšstatiem par tiesisku uzvedību, līdz ar to

prettiesiskums ir tiesiskās apziņas projekcija (sal. sk.:

Krugļevskis A. Kriminālpolitika. Rīga: Latvijas Universitāte,

1934, 8. lpp.). Sabiedrības vairākuma priekšstats par to,

kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī nav akceptējama un

apdraud harmonisku sabiedrības funkcionēšanu, citstarp ir

ietverts Krimināllikumā, kas noteic, kāda cilvēku darbība vai

bezdarbība ir noziedzīga (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24.

novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 16.2. punktu).

Noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts,

tās aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska

uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varējis tikt

nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts,

sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm

(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri.

Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais

izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.).

Noziedzīgs nodarījums atzīstams par izdarītu ar nodomu (tīši),

ja persona, kas to izdarījusi, ir apzinājusies savas darbības

kaitīgumu, paredzējusi darbības vai bezdarbības kaitīgās sekas un

vēlējusies tās vai apzināti pieļāvusi šo seku iestāšanos.

Darbības vai bezdarbības kaitīguma apzināšanās nozīmē to, ka

persona noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas brīdī saprot nodarījuma

faktiskos apstākļus un izdarītā kaitīgumu (sk.: Krastiņš U.

Noziedzīgs nodarījums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2000, 96.

lpp.).

Līdz ar to secināms, ka persona, izdarot tīšu noziedzīgu

nodarījumu, apzinās, ka attiecīgā tās darbība kaitē ar likumu

aizsargātām interesēm, paredz šīs darbības vai bezdarbības

kaitīgās sekas un tās vēlas vai apzināti pieļauj šo seku

iestāšanos.

19.4. Izvērtējot to, vai leģitīmos mērķus nav iespējams

sasniegt ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem, bet

tikpat iedarbīgiem līdzekļiem, jāņem vērā arī tās vērtības, kuru

aizsardzībai attiecīgais ierobežojums tika noteikts. Demokrātiska

tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība

uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu. Valstij ir

jānodrošina, ka personas, kuras ieņem amatus valsts dienestā,

rīkojas tiesiski, ir lojālas valstij un jo īpaši tās pamatā

esošajiem konstitucionālajiem principiem.

Demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība ir viena

no galvenajām funkcijām, kuras īstenošanai valstī ir izveidots

Valsts policijas dienests. Līdz ar to valstij ir ne tikai

tiesības, bet arī pienākums noteikt pasākumus, kas veicina

sabiedrības uzticēšanos valsts varas pārstāvjiem, un tādējādi

nodrošināt demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzību.

Likumdevējs, uzticot Valsts policijas amatpersonām valsts

drošības un aizsardzības funkcijas, ir attiecīgajām personām

izvirzījis Valsts policijas dienesta mērķim un uzdevumiem

atbilstošu prasību - nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu

- neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Šī prasība

izvirzīta, ņemot vērā Valsts policijas īpašo lomu cilvēka tiesību

un brīvību aizsardzībā, kā arī sabiedriskās kārtības

nodrošināšanā. Līdz ar to secināms, ka personu individuāls

izvērtējums konkrētajā situācijā nesasniegtu pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

iekārtas aizsardzība - līdzvērtīgā kvalitātē, jo tā sasniegšanu

raksturo citstarp arī vispārēja personu un sabiedrības

uzticēšanās Valsts policijas amatpersonām kā likumpaklausīgiem

valsts varas pārstāvjiem.

Satversmes tiesa jau secināja, ka Valsts policijas amatpersonu

pienākums ir nodrošināt tiesiskumu un kārtību sabiedrībā, ievērot

un aizsargāt indivīda pamattiesības un brīvības, atklāt, novērst

un apkarot noziedzību, proti, Valsts policijas amatpersonu

pamatuzdevums ir uzraudzīt likumu ievērošanu sabiedrībā.

Situācijā, kad dienestu Valsts policijā pildītu tāda persona, kas

pati ir izdarījusi tīšu noziedzīgu nodarījumu, veidotos vērtību

konflikts. Līdz ar to pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - nav

iespējams līdzvērtīgā kvalitātē sasniegt, saistot aizliegumu

dienēt tikai ar sodāmības esību vai konkrētiem noziedzīgiem

nodarījumiem.

No tiesību sistēmā objektīvi pastāvošiem principiem, uz kuriem

ir balstīts dienests Valsts policijā, kā arī no tiesību sistēmā

Valsts policijas amatpersonām noteiktajiem uzdevumiem

demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzības

nodrošināšanā izriet tas, ka prasība, kuru likumdevējs izvirzījis

personām, kas vēlas pildīt un saglabāt dienestu Valsts policijā,

proti, prasība nebūt sodītām par tīšu noziedzīgu nodarījumu,

neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, ir atzīstama par

pamatotu. Līdz ar to nepastāv iespēja sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ar citiem

līdzekļiem.

Tā kā izskatāmajā lietā jau ir konstatēts, ka ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi - demokrātiskas tiesiskas valsts

iekārtas aizsardzība - sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē nav

iespējams, vairs nav nepieciešams vērtēt, vai izraudzītie

līdzekļi ir nepieciešami leģitīmā mērķa - sabiedrības drošības

aizsardzība - sasniegšanai.

Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi -

demokrātiskas tiesiskas valsts iekārtas aizsardzība - būtu

iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.