18. pants
, ir šaurākas nekā tās, kas izriet no līguma

ratifikācijas.

8.2. Satversmes tiesa

uzskata, ka valodu lietojuma proporcijas noteikšana mācību satura

apguvē nav darbība, kas atceltu starptautiskā līguma - Minoritāšu

konvencijas - objektu vai būtu pretrunā ar šīs konvencijas

mērķiem. Šīs konvencijas mērķis nav izslēgt mācībvalodu

proporcijas noteikšanu mazākumtautību skolās un paredzēt

mazākumtautību pārstāvju tiesības iegūt izglītību tikai dzimtajā

valodā. Tieši otrādi. Eiropas Padomes dotajos Minoritāšu

konvencijas skaidrojumos ir teikts, ka tās normas dalībvalstīm

sniedz plašu izvēles brīvību attiecībā uz līdzekļiem, ar kādiem

mazākumtautību pārstāvjiem tiek nodrošinātas tiesības uz

izglītību dzimtajā valodā. Viens no šādiem līdzekļiem ir

bilingvālās izglītības ieviešana (sk.: Framework Convention

for the Protection of National Minorities. Explanatory Report

// http://conventions.coe.int/Treaty/EN/Reports/Html/157.htm.).

Pie tam Minoritāšu konvencijas 14.panta trešajā daļā ir noteikts,

ka neviena no šā panta prasībām neierobežo valsts valodas apguvi

vai izglītības ieguvi valsts valodā.

Tiesas sēdē pieteikuma iesniedzēja

pārstāvis norādīja, ka Minoritāšu konvencijas 14.panta otrā daļa

patiešām neparedz valsts pienākumu vidusskolā nodrošināt mācību

satura apguvi mazākumtautības valodā. Viņš arī neapstrīd to, ka

minētā norma nav kļuvusi par starptautisko paražu tiesību normu.

Tādējādi Minoritāšu konvencijas parakstīšanas fakts un tās saturs

neierobežo Latviju īstenot tādu izglītības politiku, kādu tā

uzskata par pamatotu.

Tomēr pieteikuma iesniedzēja

pārstāvis uzsvēra, ka apstrīdētā norma ir pretrunā ar Vīnes

konvencijas 18.pantu tādēļ, ka kopš Minoritāšu konvencijas

parakstīšanas brīža esot sašaurinātas mazākumtautību iespējas

iegūt izglītību dzimtajā valodā.

Satversmes tiesa piekrīt

pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka kopš Minoritāšu konvencijas

parakstīšanas mazākumtautību pārstāvju iespējas iegūt izglītību

dzimtajā valodā ir sašaurinātas, jo tās parakstīšanas brīdī

normatīvie akti neparedzēja kāda priekšmeta apguvē obligāti

izmantot valsts valodu. Toties šobrīd apstrīdētā norma nosaka

mācībvalodu lietojuma proporciju.

Parakstītā Minoritāšu konvencija

Latvijai nav saistoša, jo vēl nav ratificēta. Tas pats attiecas

uz Minoritāšu konvencijas 14.pantu. Šis pants nav kļuvis saistošs

Latvijai kā starptautiska līguma norma. Vēl jo vairāk - tas nevar

būt saistošs kā starptautisko paražu tiesību norma, jo šā panta

piemērošana Minoritāšu konvencijas dalībvalstīs ir pārāk

atšķirīga. Šajā pantā nav ietvertas nepārprotamas un precīzas

prasības valstij, kuras turklāt pati valsts būtu atzinusi par sev

saistošām bez Minoritāšu konvencijas ratifikācijas. Lai gan

nacionālajos tiesību aktos paredzētās mazākumtautību tiesības

iegūt izglītību dzimtajā valodā kopš Minoritāšu konvencijas

parakstīšanas brīža ir sašaurinātas, Satversmes tiesa atzīst par

pamatotu otru pieteikuma iesniedzēja apgalvojumu, ka šāds

sašaurinājums nerada šķēršļus Minoritāšu konvencijas

ratifikācijai. Savukārt tieši vēršanās pret šķēršļiem, kas

apgrūtina starptautiskā līguma ratifikāciju, ir Vīnes konvencijas

18.panta mērķis.

Līdz ar to

nevar konstatēt, ka apstrīdētā norma atceltu Minoritāšu

konvencijas mērķi un objektu. Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

Vīnes konvencijas 18.pantam.

9. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 114.pantam. Šis

pants paredz, ka personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir

tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

savdabību. Satversmes 114.pantā minētais jēdziens

"mazākumtautība" Latvijas tiesību aktos nav definēts. Arī

starptautiskajā līmenī mazākumtautību definēšanas problēma ir

ļoti aktuāla un tiek dažādi risināta (sk., piemēram, ECT

sprieduma lietā "Gorzelik and others v. Poland" 67.§),

vērtējot gan to, kas ir attiecīgās valsts vēsturiska

(tradicionāla) mazākumtautība, gan to, cik liela aizsardzība tai

nepieciešama.

Satversmes tiesas uzdevums nav

noteikt mazākumtautību definīciju. Tādēļ neko, kas minēts šajā

spriedumā, nevar interpretēt tā, ka tas ierobežotu likumdevēja

tiesības izstrādāt mazākumtautību definīciju, kuras šobrīd

Latvijas tiesību aktos nav, un mazākumtautību aizsardzībai

Satversmes 91.panta robežās noteikt atbilstīgu regulējumu. Kā

tiesas sēdē norādīja pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, no

Satversmes tiesas tas netiekot prasīts un neesot arī

nepieciešams. Lietas izspriešanā nav nozīmes mazākumtautību

definēšanas problēmai, jo situācija nebūt nav tāda, ka Izglītības

likuma regulējums liegtu kādam pieeju izglītībai skolās, kurās

tiek īstenotas mazākumtautību izglītības programmas. Apstrīdētajā

normā minētie jēdzieni "mazākumtautību izglītības programmas" un

"mazākumtautības valoda" ir tulkojami autonomi izglītības

sistēmas ietvaros un attiecas uz tām izglītības iestādēm, kurās

paralēli valsts valodai mācību satura apguve tiek nodrošināta vēl

astoņās citās valodās - baltkrievu, čigānu, ebreju, igauņu,

krievu, lietuviešu, poļu un ukraiņu valodā. Kopumā Latvijā

darbojas 133 vispārējās vidējās izglītības iestādes, kuras īsteno

mazākumtautību izglītības programmas un kuras tiek finansētas no

valsts un pašvaldību budžeta līdzekļiem.

9.1. Satversmes 91.pants

aizliedz diskriminēt mazākumtautību pārstāvjus, kuri izmanto tiem

piešķirtās tiesības. Tas ir valsts negatīvs

pienākums - atturēties no darbībām, kas var būt

diskriminējošas. Savukārt Satversmes 114.pants pieprasa valsts

pozitīvu rīcību, lai aizsargātu un nodrošinātu

mazākumtautību pārstāvju tiesības.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

tiesas sēdē apšaubīja to, vai apstrīdētajā normā ietvertā

proporcija ļauj saglabāt bērnu kultūras identitāti. Viņš secina,

ka pastāv būtiska atšķirība starp mazākumtautību valodas kā

priekšmeta mācīšanu un tās izmantošanu par mācību pamatvalodu.

Tieši dzimtās valodas kā mācību pamatvalodas izmantošana

gadījumos, kad tas esot objektīvi iespējams, nodrošinātu pie

mazākumtautībām piederošu personu kultūras identitātes

saglabāšanu.

Savukārt Saeima pamato, ka

Satversmes 114.pants ir jāaplūko saistībā ar Satversmes 4.pantu,

kurš arī attiecas uz mazākumtautību pārstāvjiem. Viņiem ir

jāapgūst un jālieto valsts valoda.

Papildus tam Satversmes tiesa

norāda, ka mazākumtautības aizsardzības pakāpe ir jāsamēro ar

valsts pamatnācijas un visas valsts interesēm. Šis princips

uzsvērts arī Eiropas reģionālo valodu un mazākumtautību valodu

hartas 8.panta pirmajā daļā, proti, izglītības jomā hartā

noteikto piemēro, vadoties no katras valodas nozīmes un

nekaitējot valsts valodas pasniegšanai.

9.2. Saeima, pieņemot

apstrīdēto normu, tajā ir paredzējusi veidu, kā mācību satura

apguvē līdzsvarot mazākumtautības valodas un valsts valodas

intereses. Lai gan šo pieeju, neapšaubāmi, ir iespējams

pilnveidot, tas neprasa apstrīdētās normas grozīšanu, jo pati

norma expressis verbis uzliek pienākumu mācību satura

apguvē nodrošināt ar mazākumtautības valodu, identitāti un

kultūru saistīta mācību satura apguvi mazākumtautības valodā.

Līdz ar to apstrīdētā norma pati par sevi nodrošina Satversmes

114.pantā ietverto prasību izpildi. Šīs prasības tiek pildītas,

ieviešot mazākumtautību izglītības programmas, kurām jānodrošina

mazākumtautību valodu un kultūras savdabība. To apliecina

Izglītības likuma 41.pants, kurš noteic, ka mazākumtautību

izglītības programmās papildus iekļauj attiecīgās etniskās

kultūras apguvei un mazākumtautību integrācijai Latvijā

nepieciešamo saturu. Vidējā izglītībā tas izpaužas vairākos

veidos. Pirmkārt, mazākumtautības valoda un literatūra tiek

mācīti kā obligātie priekšmeti. Otrkārt, tiek dota iespēja 40

procentus mācību satura apgūt mazākumtautības valodā. Treškārt,

mācību grāmatas galvenokārt tiek izdotas vismaz divās valodās -

latviešu un krievu. Ceturtkārt, skola, saskaņojot to ar

Izglītības un zinātnes ministriju, pati var ieviest kāda

priekšmeta, piemēram, Krievijas vēstures, ukraiņu folkloras,

mācīšanu. Taču, kā tiesas sēdē atzina pieaicinātā persona

EvijaPapule, šādu iespēju skolas, izstrādājot mazākumtautību

izglītības programmas, izmantojot reti.

9.3. Mazākumtautību

pārstāvju tiesību apjoms izglītības jomā katrā valstī ir ļoti

atšķirīgs. Nevar apgalvot, ka Eiropā būtu vienāda pieeja šim

jautājumam. Piemēram, Zviedrijā mazākumtautību pārstāvjiem

pamatizglītības un vidējās izglītības laikā paralēli ikdienas

mācību stundām ir iespēja saņemt papildu apmācību dzimtajā valodā

- mazākumtautības valoda tiek pasniegta kā priekšmets vai arī

citi mācību priekšmeti tiek pasniegti tajā, ja uz šādām mācībām

ir pieteikušies vismaz pieci skolēni. Īpašā situācijā ir sāmu

tautības pārstāvji, kam tiek dota iespēja izvēlēties vienu no

trim mācību modeļiem, kuros sāmu valoda tiek mācīta dažādās

proporcijās vienlaikus ar zviedru valodu, vai arī iespēja

mācīties sāmu sešgadīgajā skolā, bet tālāko izglītību apgūt

zviedru valodā.

Vācijā mācības valsts

skolās dzimtajā valodā, kas nav vācu valoda, tiek nodrošinātas

vienīgi dāņu (piemēram, Šlēsvigā - Holšteinā) un sorbu (piemēram,

Kotbusas un Baucenes apvidos) valodās runājošiem bērniem.

Savukārt skaitliski lielajai turku kopienai Vācijā nav oficiāli

atzīta mazākumtautības statusa. Lai gan šīs tautības pārstāvji

Vācijā dzīvo jau otrajā paaudzē, valsts skolās viņi var mācīties

tikai vācu valodā (sk. arī: Dribins L. Etniskās un nacionālās

minoritātes Eiropā. Rīga: Eiropas Padomes Informācijas birojs,

2004, 192. - 194.lpp.).

Lietuvā pie pamatnācijas

pieder gandrīz 86 procenti iedzīvotāju. Lielākās minoritātes ir

poļi (6,7 procenti) un krievi (6,3 procenti), bet par nelielām

mazākumtautībām atzīst ukraiņus un baltkrievus (ap 1 procentu).

Šādam etniskajam sadalījumam atbilstoši noteikta arī izglītības

sistēma. Lietuviešu skolās mācībvalodai ir jābūt lietuviešu

valodai. Taču ciešās mazākumtautību kopienās var ieviest vai

atbalstīt pirmsskolas, skolu vai vispārējās izglītības klašu

mācību procesu dzimtajā valodā. Savukārt nelielām

mazākumtautībām, kas neveido ciešu kopienu, nodibina obligātas

vai fakultatīvas klases vai svētdienas skolas, kuru mērķis ir

iemācīt dzimto valodu vai uzlabot tās zināšanas. Arī vispārējās

valsts skolās var izveidot atsevišķas klases, fakultatīvas

nodarbības vai svētdienas skolas tām etniskajām mazākumtautībām,

kuras neveido ciešu kopienu, bet kuru bērni gribētu mācīties vai

uzlabot zināšanas dzimtajā valodā. Tomēr visām vispārējās vidējās

izglītības iestādēm - saskaņā ar Izglītības un kultūras

ministrijas standartiem - ir jānodrošina tas, ka visi skolēni

prot lietuviešu valodu.

Tādējādi

Latvijā ir paredzētas iespējas pie mazākumtautībām piederošajām

personām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

savdabību. Valodu lietojuma proporcijas noteikšana mācību satura

apguvē nav pretrunā ar Satversmes 114.pantu.

10. Satversmē noteiktās

pamattiesības veido savstarpēji līdzsvarotu sistēmu, un tās nav

aplūkojamas atrauti cita no citas. Satversmes 110.panta pirmais

teikums paredz, ka "valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,

vecāku un bērnu tiesības". Arī citu Eiropas valstu konstitūcijās

paredzētas līdzīgas tiesības, kuras nereti ir formulētas

detalizētāk. Piemēram, Vācijas Pamatlikuma 6.panta otrā daļa

noteic: "Bērnu kopšana un audzināšana ir dabiskas vecāku tiesības

un visupirms viņu pienākums. Par to īstenošanu gādā valsts." Arī

Satversmes 110.pants, paredzot, ka valsts aizsargā vecāku un

bērnu tiesības, citastarp noteic gan vecāku dabiskās tiesības

rūpēties par saviem bērniem un audzināt tos atbilstoši savai

reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem, gan arī

pienākumus, kas saistīti ar bērnu kopšanu un audzināšanu.

Jautājumos, kas saistīti ar bērnu izglītību, daudzos gadījumos

vecāku tiesības rūpēties par bērniem, tostarp piedaloties ar viņu

izglītošanu saistīto lēmumu pieņemšanā, konkurē ar personas

tiesībām uz izglītību, kas tā vai citādi ir saistītas ar valsts

noteiktu vai uzraudzītu izglītības sistēmu.

Šādi konflikti daudzkārt risināti

citu valstu konstitucionālo tiesu praksē. Tā Vācijas Federālā

Konstitucionālā tiesa 1998.gada 14.jūlija spriedumā lietā par

vācu valodas pareizrakstības reformu (sk.: BVerfGE 98, 218,

244), atsaucoties arī uz savu iepriekšējo praksi, uzsvēra,

ka saskaņā ar Pamatlikuma 6.panta otrās daļas pirmo teikumu

vecākiem ir tiesības un pienākums rūpēties par saviem bērniem un

brīvi pēc saviem ieskatiem tos audzināt. Salīdzinājumā ar citām

personām, kas piedalās bērnu audzināšanā, vecākiem ir prioritāras

tiesības noteikt bērnu audzināšanu tiktāl, ciktāl to neierobežo

Pamatlikuma 7.pantā valstij uzliktais pienākums pārraudzīt visu

izglītības sistēmu. Tāpēc vecāki ir atbildīgi par savu bērnu

audzināšanu un principā tiesīgi prasīt iespēju ietekmēt bērnu

audzināšanu arī attiecībā uz skolas mācību priekšmetu saturu.

Tomēr Pamatlikuma 6.panta otrās daļas pirmais teikums nedod

vecākiem ekskluzīvas tiesības uz audzināšanu. Izglītošanas ziņā

vecāku tiesības un pienākums audzināt savus bērnus saskaras ar

valsts uzdevumu pārraudzīt izglītības sistēmu. Šis valsts

uzdevums nav pakārtots vecāku tiesībām, bet nostādīts tām līdzās

(gleichgeordnet). Bērnu audzināšana, kamēr tie apmeklē

skolu, ir vecāku un skolas kopīgs pienākums. Tas jāpilda

saprātīgas savstarpējas sadarbības veidā. Tāpēc valstij attiecībā

uz skolām ir jāņem vērā vecāku atbildība par bērnu audzināšanas

kopējo plānu un jārūpējas par atvērtību daudzveidīgiem uzskatiem,

ciktāl to var "izturēt" sakārtota valsts skolu sistēma. Tam

nepieciešamās robežas noteikšana starp vecāku tiesībām un valsts

uzdevumu attiecībā uz bērnu audzināšanu ir likumdevēja

pienākums.

Arī ECK 1.protokola 2.pants

citastarp paredz, ka valsts, veicot funkcijas, kuras tā

uzņēmusies izglītības jomā, ievēro vecāku tiesības nodrošināt

saviem bērniem tādu izglītību un mācības, kas ir saskaņā ar viņu

reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem. Šis pants

garantē vecāku tiesības uz viņu uzskatu ievērošanu bērnu

izglītošanā. To uzsver arī pieteikuma iesniedzējs. Vecāki, pildot

savu pašsaprotamo pienākumu pret saviem bērniem, ir atbildīgi par

tādu svarīgu bērnu dzīves posmu kā vidējās izglītības iegūšana.

Līdz ar to vecāki var pieprasīt, lai viņu bērnu izglītošanas

procesā tiktu respektēta vecāku reliģiskā un filozofiskā

pārliecība. Tādējādi vecāku tiesības saskan ar atbildību, kas ir

cieši saistīta ar tiesībām uz izglītību un šo tiesību

izmantošanu.

Kā skaidrojusi ECT, ECK

1.protokola 2.pantā nedz tieši, nedz netieši nav ietvertas

norādes uz mācībvalodu. Pie šāda secinājuma ECT nonāca Beļģijas

lingvistikas lietā (sk. minētā sprieduma I.B.6.§), kurā

Beļģijas franciski runājošo bērnu vecāki apstrīdēja Beļģijas

skolu sistēmu, proti, valsts sadalījumu vairākos reģionos, kura

nolūks bija noteikt mācībvalodu konkrēta reģiona skolās. Tiesa

atzina, ka tas neatbilst ECK 14.pantam (saistībā ar 1.protokola

2.pantu), jo franciski runājošiem bērniem tiek liegtas tiesības

apmeklēt franču skolu tikai viņu dzīvesvietas dēļ. Tāpat šajā

lietā ECT secināja, ka vecāku reliģiskā pārliecība un

filozofiskie uzskati nav saistāmi ar lingvistiskiem faktoriem.

ECT secināja: ja jēdzienos "reliģiskā pārliecība" un

"filozofiskie uzskati" ietvertu arī lingvistiskus faktorus, tad

tas nozīmētu "izlasīt konvencijā ko tādu, kas tur nemaz nav

rakstīts". ECT atzina, ka ECK neuzliek valstij pienākumu ņemt

vērā vecāku vēlmes attiecībā uz valodu, kādā iegūstama izglītība.

ECT uzskata, ka 1.protokola 2.pants nekādā veidā neuzliek

pienākumu valsts skolās garantēt vecākiem tiesības izvēlēties

saviem bērniem tādu mācībvalodu, kas nav valsts valoda.

Turklāt nevar apgalvot, ka

Izglītības likums liegtu bērnu vecākiem ietekmēt izglītības

procesa norisi. Saskaņā ar Izglītības likuma 30.panta trešo daļu

izglītības iestādes vadītājam ir pienākums nodrošināt izglītības

iestādes pašpārvaldes izveidošanu, ja to ierosina izglītojamie,

pedagogi vai izglītojamo vecāki. Šā likuma 31.pants noteic, ka

pamatizglītības un vidējās izglītības iestādes pašpārvaldē

darbojas iestādes dibinātāja, izglītojamo, viņu vecāku un

iestādes darbinieku deleģēti pārstāvji. Pašpārvalde izstrādā

priekšlikumus izglītības iestādes attīstībai, nodrošina

izglītības iestādes sadarbību ar izglītojamo vecākiem, iesniedz

priekšlikumus izglītības iestādes vadītājam arī par izglītības

programmu īstenošanu.

Tādējādi

apstrīdētā norma nav pretrunā ar ECK 1.protokola 2.pantu par

vecāku reliģiskās pārliecības un filozofisko uzskatu ievērošanu

izglītošanas procesā.

11. ECK 1.protokola 2.pants

noteic, ka nevienam nedrīkst liegt tiesības uz izglītību. Lai arī

šis pants ir formulēts negatīvā izteiksmē, proti, "nevienam

nedrīkst liegt tiesības [...]", nav šaubu, ka tas tomēr paredz

"tiesības". Šā panta negatīvais formulējums nebūt nav nejaušs, un

tam ir savas tiesiskās sekas. Šis pants valstij neuzliek nekādu

pienākumu, kas tai liktu par budžeta līdzekļiem nodrošināt vai

subsidēt jebkāda veida vai līmeņa izglītības ieguvi. Šāds ECT

secinājums sakņojas apstāklī, ka Eiropas Padomes dalībvalstis jau

bija izveidojušas katra savu izglītības sistēmu. Tāpēc

1.protokola 2.pants garantē personai tiesības baudīt tās

iespējas, ko paver valstī jau pastāvošā izglītības sistēma. Lai

tiesības uz izglītību būtu efektīvas, to beneficiāram ir

jānodrošina iespēja gūt labumu no iegūtās izglītības, tas ir,

iegūt izglītību tādā vai citādā veidā saskaņā ar valstī spēkā

esošajiem noteikumiem, kā arī paļauties uz pabeigtās izglītības

oficiālu atzīšanu (sk.: Grosz S., Beatson J., Duffy P.

Human Rights. The 1998 Act and the European Convention. London:

Sweet&Maxwell, 2000, p.359-360). Savukārt Eiropas

Cilvēktiesību komisija (turpmāk - Komisija) ir secinājusi, ka

1.protokola 2.pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību.

Valsts var regulēt citu izglītības veidu pieejamību, nepārkāpjot

1.protokola 2.pantu. Komisija uzskata, ka valstij nav pienākuma

nodrošināt iespēju iegūt augstāko vai speciālo izglītību (sk.,

piemēram, iesniegumus Nr.5962/72 un Nr.7671/76).

Vienlaikus jānorāda, ka ECK

1.protokola 2.pants attiecas gan uz vidējo, gan augstāko

izglītību tādā apjomā, kādā attiecīgais izglītības līmenis ir

pieejams saskaņā ar dalībvalsts normatīvajiem aktiem. Lai gan

1.protokola 2.pants galvenokārt attiecas uz pamatizglītību,

tomēr, ja ir izveidoti citi izglītības veidi un līmeņi, tad šis

pants attiecas arī uz tiem. Piemēram, Komisija secinājusi, ka

valsts apmaksātas augstākās izglītības iegūšanas iespēju ir

pieļaujams ierobežot tādējādi, ka pieeja augstākajām mācību

iestādēm tiktu liegta tiem studentiem, kas sasnieguši tādu

akadēmisko līmeni, kāds ir nepieciešams, lai gūtu vislielāko

labumu no jau iegūtās izglītības (sk. iesniegumu Nr. 8844/80).

Līdzīga ir ECT un Satversmes tiesas prakse, interpretējot

personas tiesības uz taisnīgu tiesu. Proti, ECK neuzliek

pienākumu izveidot kasācijas instances tiesu, tomēr, ja tāda ir

izveidota, tad šīs tiesas darbībā ir jāievēro ECK 6.panta pirmā

daļa un Satversmes 92.panta pirmais teikums (sk.

Satversmes tiesas 2003.gada 27.jūnija sprieduma lietā

Nr.2003-04-01 secinājumu daļas 1.punktu).

ECT ir secinājusi, ka skolu

programmu saturs principā ir dalībvalstu kompetencē (sk. ECT

sprieduma "Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen v. Denmark"

53.§). Lai gan ECK 1.protokola 2.pantā nedz tieši,

nedz netieši nav ietverta norāde par mācībvalodu, tiesības uz

izglītību var kļūt bezjēdzīgas (meaningless), ja tās

nebūtu iespējams īstenot valodas barjeras dēļ (sk.:

"Case "Relating to certain aspects of the laws on the use of

languages in education in Belgium" v.Belgium (Merits)" I. B.

3.§).

Satversmes 112.panta pirmais

teikums, kurš noteic, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību,

interpretējams tāpat kā ECK 1.protokola 2.pants. Turpretī

Satversmes 112.panta otrais un trešais teikums personām paredz

plašākas tiesības. Lai gan ECK 1.protokola 2.pants neuzliek

valstij pienākumu izveidot noteikta veida izglītības sistēmu,

Satversmes 112.panta otrais teikums liek nodrošināt iespēju bez

maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Savukārt šā

panta trešais teikums pat noteic, ka pamatizglītība ir

obligāta.

Tā kā Latvijā ir izveidota un

pastāv vidējās izglītības sistēma, Satversmes 112.panta pirmais

un otrais teikums neapšaubāmi ietver arī vidējās izglītības

pieejamību. Savukārt apstrīdētā norma, ņemot vērā lingvistiskus

faktorus, varētu būt šajā pantā ietverto tiesību ierobežojums.

Taču tas, vai šis ierobežojums ir attaisnojams, ņemot vērā

pieteikumā ietvertā prasījuma formulējumu, vērtējams kopsakarā ar

ECK 14.pantu un Satversmes 91.pantu.

12. Satversmes 91.pants

paredz, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

diskriminācijas. Līdzīgi vispārēji diskriminācijas aizliegumi

ietverti vairākās Eiropas valstu konstitūcijās. Kā jau

Satversmes tiesa ir secinājusi (sk. Satversmes tiesas

2002.gada 22.februāra sprieduma lietā Nr.2001-06-03 secinājumu

daļas 3.punktu), līdzīgi Satversmes 91.panta pirmajam

teikumam Vācijas Pamatlikuma 3.panta pirmā daļa noteic, ka "visi

cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi". Šajā pantā ietvertais

vienlīdzības princips tiek vērtēts kā tiesības, kas darbojas

nepastarpināti. Vācijā tiesas un vairākums speciālās literatūras

avotu atzīst, ka no Pamatlikuma 3.panta pirmās daļas izriet

subjektīvas publiskas tiesības uz vienlīdzīgu apiešanos (sk.:

Grundgesetzkommentar. Band1, 5.Auflage, München, Verlag C.H.Beck,

2000, S.195).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētā

norma atbilst minētajām diskrimināciju aizliedzošajām normām,

nepieciešams noskaidrot:

a) kuras personas atrodas vienādos

vai atšķirīgos apstākļos;

b) vai apstrīdētā norma paredz

vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

c) vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

13. Tiesiskās vienlīdzības

princips liek vienādi izturēties tikai pret personām, kas ir

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Šis princips pieļauj un pat

prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

apstākļos. Taču tikai tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv

objektīvs un saprātīgs pamats, vienlīdzības princips pieļauj

atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos

apstākļos, vai vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas

atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram, Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr.2000-07-0409 secinājumu daļas

1.punktu).

Satversmes tiesa piekrīt

pieteikuma iesniedzējam, kurš, citastarp norādot uz ECT spriedumu

lietā Thlimmenos v. Greece (sk. minētā sprieduma

44.§), atzīmē, ka pie mazākumtautības piederoša

persona neatrodas vienādos apstākļos ar personu, kura pieder pie

pamatnācijas. Starp kritērijiem, kas nosaka šādu atšķirību, var

minēt valodu un etnisko piederību. Šie kritēriji var arī nebūt

pilnīgi atbilstoši situācijai, jo valoda, kurā runā skolēns, var

nesakrist ar viņa etnisko piederību, kā arī izraudzītā skolas

mācībvaloda var atšķirties no personas dzimtās valodas.

Saskaņā ar Izglītības likuma

9.panta pirmo daļu valsts un pašvaldību izglītības iestādēs

izglītību iegūst valsts valodā. Šajās skolās galvenokārt mācās

personas, kurām valsts valoda ir dzimtā valoda. Izglītības likuma

9.panta otrās daļas 2.punkts paredz, ka skolās, kur tiek

īstenotas mazākumtautību izglītības programmas, var iegūt

izglītību arī citā valodā. Tātad, izstrādājot Izglītības likumu,

likumdevējs ir rūpējies par to, lai šajās skolās pie

mazākumtautībām piederošas personas varētu iegūt izglītību arī

savā dzimtajā valodā.

Apstrīdētā norma nepārprotami

norāda uz to, ka skolās, kas īsteno mazākumtautību izglītības

programmas, nav iespējama visa mācību satura apgūšana tikai

mazākumtautības valodā. Šī norma, kā jau iepriekš minēts, paredz

mācībvalodu proporciju, proti, vismaz trīs piektdaļas mācību

satura jāapgūst valsts valodā, tas ir, valodā, kas izglītojamam

nav dzimtā valoda.

Līdz ar to

apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu attieksmi pret

personām, kas ir atšķirīgos apstākļos.

14. Šādam secinājumam

piekrīt arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, kurš norāda, ka

apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu attieksmi pret

personām, kuras ir atšķirīgos apstākļos. Tas nepārprotami izriet

no apstrīdētās normas, kura neliedz skolās, kas īsteno

mazākumtautību izglītības programmas, mācību satura apguvē lietot

citu, nevis valsts valodu, bet tikai - ievērojot apstrīdētajā

normā noteikto proporciju.

Šā apstākļa dēļ ir noraidāms

pieteikuma iesniedzēja arguments par izskatāmās lietas līdzību ar

ECT izspriesto lietu Cyprus v. Turkey. Minētajā lietā

tiesa secināja, ka ir pārkāpts ECK 1.protokola 2.pants, jo

Ziemeļkipras Turku Republika bija liegusi grieķu bērniem turpināt

vidējo izglītību salas ziemeļu daļā, lai gan bija uzņēmusies

atbildību un izveidojusi grieķu pamatskolas. Grieķu bērniem, kuri

pamatskolā bija mācījušies tikai grieķu valodā, vispār nebija

iespēju iegūt vidējo izglītību šajā valodā salas ziemeļos, tas

ir, Kipras turku daļā. Alternatīvo risinājumu, proti, ka

izglītību grieķu valodā ir iespējams iegūt salas dienvidos, tas

ir, Kipras grieķu daļā, ECT noraidīja, pamatojoties uz privātās

dzīves pārkāpumu (sk. minētā sprieduma 277. - 280.§).

Tāpat nav atzīstama izskatāmās

lietas līdzība ar Pastāvīgās Starptautiskās tiesas 1935.gada

6.aprīļa skaidrojošo viedokli (advisory opinion) lietā par

Albānijas mazākumtautību skolām, kurā tika analizētas Albānijas

saistības atļaut mazākumtautībām dibināt savas privātās skolas.

1933.gadā Albānija, aizbildinoties ar attiecīgu konstitūcijas

grozījumu, nolēma slēgt visas - gan albāņu, gan mazākumtautību -

privātās skolas. Tiesa secināja, ka līdz ar privāto skolu

slēgšanu pamatnācijas etniskās un reliģiskās īpatnības paliks

neskartas, tomēr mazākumtautību pārstāvji zaudēs institūcijas,

kas nepieciešamas to savdabības, rituālu utt. saglabāšanai.

Tādējādi Albānija nevarēja aizbildināties ar vienādu attieksmi

pret pamatnācijas un mazākumtautību pārstāvjiem, jo attiecībā uz

mazākumtautību pārstāvjiem varētu būt vajadzīga atšķirīga

attieksme (Sk.: Minority schools in Albania. Advisory opinion

of Permanent Court of Justice.

http://www.icj-cij.org/cijwww/cdecisions/ccpij/serie_

AB/AB_64/01_Ecoles_minoritaires_Avis_consultatif.pdf).

15. Tā kā Satversmes tiesa

ir secinājusi, ka apstrīdētā norma tikai daļēji paredz atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā jau

minēts šā sprieduma 11.punktā, ir konstatējams tiesību uz

izglītību ierobežojums. Tādējādi ir nepieciešams izvērtēt šo

ierobežojumu, proti, noskaidrot, vai tas ir noteikts ar likumu,

vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas atbilst samērīguma

principam.

16. Ikviena personas

pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un

argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojums tiek

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad. Satversmes

tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes 4.pants, nosakot, ka

latviešu valoda Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai

konstitucionālu statusu. Ievērojot to, ka globalizācijas

apstākļos Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt

garantēta latviešu valodas un līdz ar to arī pamatnācijas

pastāvēšana un attīstība, latviešu valodas kā valsts valodas

lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams

un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas

apdraudējumu (sk. Satversmes tiesas 2001.gada 21.decembra

sprieduma lietā Nr.2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2.punktu).

Nosakot ierobežojumus, kuru mērķis ir valsts valodas aizsardzība,

jāņem vērā tas, ka latviešu valoda kā valsts valoda Latvijā

nostiprināta tikai nesen, kā arī tas, ka vēsturisku apstākļu dēļ

no 1940.gada līdz 1990.gadam latviešu valodas lietošana bija

ievērojami sarukusi (sk. Satversmes tiesas 2003.gada 5.jūnija

sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 secinājumu daļas

3.punktu).

Tomēr apstrīdētās normas

leģitīmais mērķis ir ne tikai valsts valodas aizsardzība.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ievērojis latviešu valodas

konstitucionālo statusu un vēlējies nostiprināt valsts valodas

lietošanu arī izglītības sistēmā kā pamatu personas tālākajām

iespējām pilnvērtīgi lietot valsts valodu un tādējādi iekļauties

sabiedrībā, gūt no izglītības sistēmas kādu labumu. Satversmes

tiesa piekrīt Saeimas viedoklim, ka apstrīdētajā normā paredzētā

izglītības sistēmas pārveidošana sekmē mazākumtautību pārstāvju

iekļaušanos Latvijas sabiedrībā un vienlaikus ievēro viņu

tiesības saglabāt, lietot un attīstīt savu dzimto valodu, etnisko

un kultūras savdabību. Tādējādi arī netieši tiek nodrošinātas

ikviena tiesības lietot valsts valodu jebkurā dzīves jomā visā

valsts teritorijā. Analizējot starptautisko institūciju

slēdzienus, secināms, ka principiāli iebildumi pret izglītības

reformas nepieciešamību nav izteikti. Tieši otrādi. Tā, piemēram,

2004.gada 12. - 13.oktobrī savas vizītes laikā EDSO augstais

komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos Rolfs Ekeuss atzina, ka

Latvijai ir ne vien tiesības, bet pat pienākums nodrošināt

mazākumtautību skolēniem apmācību valsts valodā un vienlaikus -

mazākumtautību identitātes saglabāšanu (OSCE High Commisioner

on National minorities. Statement to the Permanent Council. 28

October 2004. Sk. lietas 2.sēj., 77. - 83.lpp.). Šāds

pienākums izriet arī no Konvencijas par bērna tiesībām 29.panta

pirmās daļas. Tās "d"punkts prasa bērnu audzināt tādā garā, lai

viņš būtu sagatavots apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā, kur valda

saprašanās, miers, iecietība, vīriešu un sieviešu līdztiesība un

draudzība starp visu tautību un pie visām etniskajām,

nacionālajām un konfesionālajām grupām, kā arī pie pamatnācijas

piederošajām personām.

Bez tam mācībvalodu proporcijas

noteikšanai ir vēl viens mērķis - citu personu tiesību

aizsardzība. Proti, mazākumtautību pārstāvjiem, kuri vēlas apgūt

valsts valodu pietiekamā līmenī, arī izmantojot to mācību satura

apguvē, ir jādod šāda iespēja. To ierobežojot, tiktu aizskartas

ne tikai viņu tiesības uz izglītību, tostarp valsts apmaksātu

augstāko izglītību, bet arī viņu iespējas lietot valsts valodu

noteiktās jomās. Kā tiesas sēdē norādīja Saeimas pārstāvis,

daudzi mazākumtautību pārstāvju bērni izvēlas mācīties skolās ar

valsts valodu kā mācībvalodu. Par vajadzību mācību satura apguvē

izmantot valsts valodu netieši liecina arī tiesas sēdē minētais,

ka Latvijā nav tādas privātskolas, kurā par mācībvalodu netiktu

izmantota arī valsts valoda.

Tātad

apstrīdētajai normai ir leģitīmi mērķi - valsts valodas lietojuma

stiprināšana un citu personu tiesību aizsardzība.

17. Lai gan pieteikuma

iesniedzējs un Saeima ir vienisprātis par to, ka apstrīdētajai

normai ir leģitīms mērķis, atšķirīgi tiek vērtēta tās atbilstība

samērīguma principam. Šis princips noteic, ka tad, ja publiskā

vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir

jāievēro saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda

interesēm. Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots,

jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šo mērķu sasniegšanai un vai

likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada

19.marta sprieduma lietā Nr.2001-12-01 secinājumu daļas

3.1.punktu un 2004.gada 27.jūnija sprieduma lietā Nr.2003-04-01

secinājumu daļas 3.punktu).

18. Leģitīmo mērķu

sasniegšanai likumdevējs izglītības sistēmas ietvaros ir

izvēlējies vairākus līdzekļus. Visupirms starp tiem minami valsts

valodas kā atsevišķa priekšmeta mācīšana un tās izmantošana

mācību satura apguvē. Apstrīdētajā normā ietverts viens no tiem -

valsts valodas izmantošana mācību satura apguvē atbilstoši

mācībvalodu lietojuma proporcijai.

Saskaņā ar šo proporciju daļa

mācību satura tiek apgūta dzimtajā mazākumtautības valodā, bet

daļa - valsts valodā vai abās valodās. Skolas, veidojot savu

pamatizglītības programmu, var izvēlēties vienu no

mazākumtautību pamatizglītības programmu paraugiem. Savukārt,

īstenojot mazākumtautībām paredzētās vispārējās vidējās

izglītības programmas, izglītības iestādes pašas nosaka

mācību priekšmetu apguvē lietojamo valodu, ievērojot apstrīdētajā

normā noteikto proporciju. Izraudzītā programma tiek licencēta

Izglītības un zinātnes ministrijā. Piemēram, Š.Dubnova Rīgas

Ebreju vidusskolas 2004./2005.gada mācību plānā paredzēts, ka

vēsturi, sportu, lietišķo informātiku, ģeogrāfiju, ķīmiju,

bioloģiju un kultūras vēsturi skolēni mācās valsts valodā, bet

algebru un ģeometriju, biznesa ekonomiskos pamatus un fiziku -

bilingvāli. Mācību satura apguve krievu valodā noteikta tādos

priekšmetos kā krievu valoda un literatūra, jūdaisma pamati un

ebreju tautas vēsture. Rīgas Zolitūdes ģimnāzijā valsts valodā

tiek apgūti tādi priekšmeti kā algebra, vēsture, sports, biznesa

ekonomiskie pamati, lietišķā informātika, ģeogrāfija. Pārējie

priekšmeti tiek apgūti lielākoties krievu valodā; daži arī

pamīšus - viena stunda latviešu, bet cita krievu valodā (sk.

lietas materiālu 2.sēj., 160. - 177.lpp.). Dažās skolās

vairāk nekā pieci vai pat visi priekšmeti jau pirms 2004.gada

1.septembra tiek mācīti valsts valodā, piemēram, Limbažu

2.vidusskolā, Gulbenes 2.vidusskolā, Bauskas rajona Iecavas

vidusskolā un Rīgas Ukraiņu vidusskolā (sk. lietas materiālu

4.sēj., 5. - 6.lpp.).

Izglītības un zinātnes ministrija

paskaidrojumā Satversmes tiesai norāda vairākus faktorus, kas

nosaka izraudzītā līdzekļa pamatotību. Pirmkārt, tas ir

pēctecības faktors, jo atbilstoši valsts pamatizglītības

standartam izveidotajiem modeļiem mācību satura apguvē valsts

valodas lietojuma īpatsvars sasniedz 50 - 70 procentus. Tādējādi

vidusskolā paredzētais valsts valodas īpatsvars - trīs piektdaļas

- ir loģisks pamatizglītībā noteiktā valodu lietojuma proporcijas

turpinājums. Bez tam valsts augstākajās mācību iestādēs studijas

notiek tikai valsts valodā, bet iestājeksāmeni tajās ir apvienoti

ar valsts pārbaudījumiem vidusskolā. Otrkārt, apstrīdētajā

normā paredzētā līdzekļa izvēli nosaka zinātniskais faktors,

proti, nepieciešamība veicināt pedagoģiski pareizu valsts valodā

mācāmo priekšmetu izvēli izglītības iestādēs. Treškārt,

svarīga loma ir arī praktiskajam faktoram. Tas ietver mērķi

sekmēt tādu izglītības programmu izveidi un mācībvalodu izvēli,

kas nodrošinātu absolventa sagatavotību un konkurētspēju valstī,

kurā valsts valoda ir latviešu valoda. Kā tiesas sēdē atzīmēja

Ina Druviete, Latvijā "zināšanu grozā" nenoliedzami ietilpst arī

latviešu valoda, jo gadījumā, kad cilvēki nezina latviešu valodu,

runa varot būt tikai "par abstraktu faktu apguvi, par to

izpratni, bet par praktisku nespēju šīs zināšanas izmantot

ikdienas darbā".

Papildus šiem faktoriem jāņem vērā

arī tas, ka likumdevējs 1995.gadā, izdarot grozījumus Latvijas

Republikas Izglītības likumā (sk. šā sprieduma 4.punktu),

konstatējis, ka ar latviešu valodas "izolētu" mācīšanu vien nevar

sasniegt pietiekamu valodas zināšanu un praktiskas lietošanas

līmeni. Kā norādīts Saeimas atbildes rakstā, zinātniski pamatota

ir pieeja, ka valodas apguvi veicina citu priekšmetu mācīšanās

šajā valodā.

Kā tiesas sēdē atzina Ina

Druviete, bilingvālās izglītības modelis ir izvērtējams nevis

tikai pedagoģijas, bet arī sociolingvistikas ietvaros. Viņa

nepiekrīt apgalvojumam, ka vajadzētu palielināt latviešu valodas

stundu skaitu. Tas nedošot rezultātus. Apgūstot tikai valodu,

cilvēks iemācās atbildēt uz jautājumu, lietojot vairāk vai mazāk

gatavas frāzes u.tml., bet tādējādi netiek aktivizēts tas, ko

sauc par iedzimto valodas apguves mehānismu. Tiesas sēdē tam

piekrita arī pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, sakot, ka

bilingvālās izglītības metode kā tāda netiekot apstrīdēta. Viņš

vērsa uzmanību uz to, ka bilingvālās izglītības metode esot

sarežģīta un tās īstenošana - grūti prognozējama. Tomēr, lai

nodrošinātu pie mazākumtautībām piederošu personu vienlīdzību un

nediskrimināciju, kā arī tiesības saglabāt savu kultūras

identitāti, veicinātu valsts valodas apgūšanu un šo personu

integrāciju, bilingvālās izglītības metode tiek plaši piemērota.

Šāda pieeja izglītošanas procesam mazākumtautību skolās ir

norādīta EDSO Hāgas rekomendācijā par mazākumtautību tiesībām uz

izglītību. Uz šo rekomendāciju tiesas sēdē atsaucās arī

pieteikuma iesniedzēja pārstāvis. Rekomendācijas skaidrojuma

13.punktā norādīts, ka mazākumtautību skolās daļa priekšmetu

jāmāca mazākumtautības valodā un pakāpeniski jāpalielina to

priekšmetu skaits, kuri tiek mācīti valsts valodā (sk.: The

Hague Recommendations Regarding the Educational Rights of

National Minorities and Explanatory Note, October 1996

http://www.osce.org/hcnm/documents/recommendations/hague/index.php).

Tādējādi

likumdevēja izraudzītais līdzeklis - valsts valodas izmantošana

mācību satura apguvē, nosakot mācībvalodu lietojuma proporciju, -

kopumā ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

19. Apstrīdētā normā

noteiktais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja

nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus

izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami.

Izvērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī saudzējošāk,

Satversmes tiesa ņem vērā, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt

leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Noskaidrojot saudzējošāka

risinājuma iespējamību, tiesa nevar darboties likumdevēja un

valsts pārvaldes vietā. Tas attiecas arī uz izglītības politikas

veidošanu, jo tā ir joma, kurā valsts institūcijām dota

vislielākā rīcības brīvība. Piemēram, ja apmācības metodes ir

dažādas un valsts ir izvēlējusies vienu no tām, tad tiesa nevar

izvēlēties citu, kaut arī tā būtu zinātniski pareizāka. Kā tiesas

sēdē tika konstatēts, bilingvālajai izglītībai vien ir 200 dažādi

modeļi ar neskaitāmām to variācijām (sk. arī lietas materiālu

6.sēj., 90. - 110.lpp.).

19.1. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka pastāv cits līdzeklis nekā apstrīdētajā

normā paredzētais. Piemēram, varētu palielināt valsts valodas

apguvei paredzēto stundu skaitu. Saeima pamatoti uzskata, ka šis

līdzeklis būtu vēl lielākā mērā ierobežojošs, jo palielinātu

skolēnu kopējo mācību slodzi un apdraudētu citu priekšmetu

apguves kvalitāti. Tāpat par šāda līdzekļa efektivitāti šaubas

raisa fakts, ka pēdējo 15 gadu laikā, kad valsts valoda tiek

pasniegta kā atsevišķs priekšmets, latviešu valodas prasmi

būtiski uzlabot nav izdevies. Tātad šis līdzeklis nekādā ziņā nav

atzīstams par saudzējošāku. Kā jau norādīts iepriekš (sk. šā

sprieduma 18.1.punktu), valsts valodas kā atsevišķa

priekšmeta mācīšana vien nav efektīva. Nepieciešama arī prasme

valodu lietot, un šo prasmi var iegūt galvenokārt izmantojot

valodu mācību satura apguvē.

19.2. Citi saudzējošāki

līdzekļi kā tikai valsts valodas stundu skaita palielināšana

pieteikumā nav norādīti. Tos pieteikuma iesniedzēja pārstāvis

neminēja arī tiesas sēdes laikā. No Saeimas komisiju un sēžu

materiāliem redzams, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tika

debatēts arī par citām iespējamām tās redakcijām (sk. likuma

"Grozījumi Izglītības likumā" trešolasījumu. Lietas materiālu

3.sēj., 97.lpp.). Mēģinot formulēt pašreizējo apstrīdētās

normas redakciju, vārdus "tikai valsts valodā" bija ieteikts

aizstāt ar vārdiem "galvenokārt valsts valodā" (priekšlikums

Nr. 48), "ne mazāk kā trīs mācību priekšmetos, kā arī

latviešu valodā un literatūrā" (Nr.46), "mazākumtautību

vidējās izglītības iestādēs 40 procentus priekšmetu pasniedz

dzimtajā valodā, neskaitot dzimtās valodas un literatūras

pasniegšanu" (Nr. 52), "mācību satura apguves valodu

nosaka saskaņā ar Izglītības likuma 41.pantu" (Nr. 53).

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 2004.gada

28.janvāra sēdē deputāts JakovsPliners minēja, ka "mācībvaloda

jānosaka skolai saskaņā ar vietējo pašvaldību, jo Izglītības un

zinātnes ministrija nav gudrāka par skolu un vietējo pašvaldību"

(sk. komisijas sēdes protokolu Nr.7. Lietas materiālu 3.sēj.,

36.lpp.). Šis deputāts vairākām amatpersonām adresētā vēstulē

ierosina, ka būtu vēlams valsts valodā pasniegt piecus mācību

priekšmetus (ieskaitot latviešu valodu un literatūru) un

vienlaikus latviešu valodai un literatūrai atvēlēt nevis četras,

bet gan sešas stundas (sk. lietas materiālu 3.sēj.,

110.lpp.).

19.3. Satversmes tiesa

uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs ne Saeimas sēdēs, ne tiesas

sēdē nav norādījis nevienu tādu saudzējošāku līdzekli, kas ļautu

leģitīmos mērķus sasniegt tikpat efektīvi. Visi minētie līdzekļi

vai nu tikai koriģē apstrīdēto normu, nemainot tās būtību, vai

arī paredz pavisam atšķirīgu pieeju. Piemēram, ja pašvaldībai

tiktu deleģētas tiesības izvēlēties skolas mācībvalodu, tad

skolēna tiesības varētu tikt pārkāptas, jo katra pašvaldība

drīkstētu noteikt savu mācībvalodu, kas lietojama mācību satura

apguvē. Tas apgrūtinātu skolēnu tālākās izglītības iespējas un

ierobežotu viņu iespējas integrēties sabiedrībā, jo izglītošanas

procesā lietotā mācībvaloda neatbilstu tai valodai, kādu saziņā

izmanto citviet. Neviens no minētajiem līdzekļiem nav uzskatāms

par saudzējošāku, jo, atšķirībā no apstrīdētajā normā paredzētā,

neļautu pilnvērtīgi turpināt latviešu valodas

nostiprināšanu izglītības sistēmā arī nākotnē, neievērotu

pēctecību izglītības reformas gaitā un izglītības sistēmā,

kā arī nenodrošinātu ar mācībvalodu saistīto noteikumu

vienveidību visā valstī.

Turpretī apstrīdētā norma ir

pietiekami elastīga. Pirmkārt, tā ļauj mācību satura apguvē

latviešu valodu izmantot vairāk nekā tikai trijās piektdaļās.

Otrkārt, skolas, sadarbojoties ar Izglītības un zinātnes

ministriju, var pietiekami brīvi noteikt savas izglītības

programmas saturu, arī valodas izvēli konkrētos priekšmetos

(valsts valoda, mazākumtautības valoda, priekšmeta sadalīšana

mācīšanai divās valodās). Par to liecina arī apstāklis, ka valstī

nav vienādu izglītības programmu, bet tās ir ļoti daudzveidīgas.

Proti, katra skola ar ministrijas līdzdalību var pielāgot valodu

lietojumu savai īpašajai situācijai. Treškārt, apstrīdētā norma

prasa aizsargāt mazākumtautību identitāti un kultūru.

Līdz ar to

secināms, ka nav citu saudzējošāku līdzekļu, lai sasniegtu

leģitīmos mērķus.

20. Visbeidzot Satversmes

tiesai ir jānoskaidro, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša jeb

proporcionāla. Proti, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis

nodrošina to, ka labums, ko iegūst sabiedrība, nosakot personas

pamattiesību ierobežojumu, ir lielāks par atsevišķa indivīda

interesēm nodarīto kaitējumu. Lai konstatētu, vai ir ievērots

proporcionalitātes princips, jāpievērš uzmanība šādiem

jautājumiem:

a) vai apstrīdētajā normā

paredzētā mācībvalodu lietojuma proporcija nosaka valodu, kādā

kārtojami valsts pārbaudes darbi;

b) vai apstrīdētās normas

ieviešana nepasliktina mācību satura apguves kvalitāti;

c) vai, pieņemot apstrīdēto normu,

ir nodrošināta saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko

regulējumu.

20.1. Izglītošanās ir

komplekss process, kas ietver gan mācību satura apguvi, gan arī

šā procesa rezultāta novērtēšanu. Apstrīdētā norma nosaka

mācībvalodu proporciju mācību satura apguvē, tomēr no tās tieši

neizriet, kādā valodā kārtojami valsts pārbaudes darbi. Saskaņā

ar Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu no 2007.gada "valsts

pārbaudes darbu saturs ir latviešu valodā".

Saeima papildu paskaidrojumos

norāda, ka, tulkojot Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu atrauti no

pārējām normām un izmantojot tikai gramatiskās interpretācijas

metodi, to varētu interpretēt neprecīzi. Proti, tādējādi, ka

valoda, kādā kārtojams valsts pārbaudes darbs, varētu būt

atšķirīga no mācību satura apguves valodas. Noteikumu izdevējs -

Ministru kabinets, atbildot uz Satversmes tiesas vēstuli, vērš

uzmanību uz to, ka minētā norma neierobežo skolēna tiesības

izvēlēties valsts pārbaudījumu atbildes valodu.

Satversmes tiesa atzīst, ka

Saeimas un Ministru kabineta kompetencē ir noteikt optimālo

līdzsvaru starp apstrīdētajā normā paredzēto mācībvalodu

proporciju un valsts pārbaudes darbu valodu, ņemot vērā to, ka

eksāmenā jābūt iespējai pārbaudīt, vai skolas absolvents ir

spējīgs turpināt izglītību latviešu valodā - vienīgajā valodā,

kurā notiek mācības valsts augstākajās izglītības iestādēs.

Tomēr, interpretējot Noteikumu 3.pielikuma 3.3.punktu tādējādi,

ka šī norma neierobežo skolēna tiesības izvēlēties valsts

pārbaudījumu atbildes valodu, tiek ievērota gan apstrīdētā norma,

gan samērīguma princips.

20.2. Tiesas sēdes laikā

tika izteiktas bažas par apstrīdētās normas ietekmi uz

izglītošanas procesa un izglītības kvalitātes izmaiņām, kā arī

par to, ka izglītošanas procesa un izglītības kvalitātes kontrole

esot acīmredzami nepietiekama. Tā kā šo izteikumu kontekstā

pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja uz

institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, pierādīšanas un

pamatošanas pienākumu, Satversmes tiesa uzskata, ka ir

nepieciešams noskaidrot arī to, kuram no lietas dalībniekiem

Satversmes tiesas procesā ir pierādīšanas un pamatošanas

pienākums.

20.2.1. Pieteikuma

iesniedzēja pārstāvis uzskata, ka Satversmes tiesas procesā

pierādīšanas un pamatošanas pienākums ir institūcijai, kas

izdevusi apstrīdēto aktu. Satversmes tiesai pašai ir aktīva loma

pierādījumu iegūšanā un pamatojuma sniegšanā. Bez tam Satversmes

tiesas likuma 18.panta pirmās daļas 4.punkts uzliek pienākumu

pieteikumā ietvert tā juridisko pamatojumu. Saeimai, gatavojot

atbildes rakstu, ir ne vien jāaprobežojas ar piekrišanu

pieteikumā minētajam vai tajā ietverto argumentu atspēkošanu, bet

gan jādod izsmeļošs, pilnīgs pamatojums un jāiesniedz saviem

apgalvojumiem nepieciešamie pierādījumi. Šāds secinājums sakņojas

apstāklī, ka pats apstrīdētās normas pieņēmējs vislabāk zina tās

pamatojumu, nepieciešamību un ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām

attiecībām. Līdz ar to institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, pierādīšanas un pamatošanas pienākums ir nesalīdzināmi

lielāks kā pieteikuma iesniedzējam. Lai gan tas neatbrīvo

pieteikuma iesniedzēju no pienākuma iesniegt pierādījumus un

sniegt pamatojumu, tomēr šīs lietas ietvaros tieši Saeimai bija

jādod visi nepieciešamie pierādījumi tam, lai objektīvi un ciktāl

vien tas iespējams, pamatotu apstrīdētās normas ietekmi uz

izglītības un izglītošanas procesa kvalitāti.

20.2.2. Pieteikuma

iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja: apstrīdētā norma pati

par sevi nav diskriminējoša, tomēr tajā paredzētais ierobežojums

varot novest pie tādas situācijas, ka pie mazākumtautībām

piederošajām personām tiek piedāvāta zemākas kvalitātes

izglītība. Tāpat tiesas sēdē tika apšaubīts tas, vai skolas ir

pilnībā sagatavotas, vai pedagogiem ir atbilstoša izglītība un

iemaņas, vai ir izdoti nepieciešamie mācību līdzekļi utt.

Pirmkārt, Satversmes tiesa norāda,

ka, izskatot šo lietu, tās kompetencē neietilpst lemšana par

apstrīdētās normas ieviešanas efektivitāti. Otrkārt, šobrīd vēl

nav iespējams konstatēt apstrīdētās normas ietekmi uz izglītības

un izglītošanas procesa kvalitāti, jo tā ir spēkā nepilnus

deviņus mēnešus, bet ietekmi uz kvalitāti iespējams novērtēt

tikai ilgtermiņā. Līdz ar to Saeimai objektīvi nebija iespējas

pierādīt to, ka apstrīdētās normas ieviešanas rezultātā

nepasliktināsies izglītības vai izglītošanas procesa

kvalitāte.

Gan Saeima, gan Inspekcija

Satversmes tiesai ir sniegusi plašu informāciju par sagatavošanās

pasākumiem apstrīdētās normas ieviešanai. Piemēram, pedagogiem

tikuši nodrošināti tālākizglītības kursi valsts valodā un

attiecīgā priekšmeta mācīšanas metodikā, tiekot ievērojami

palielināta mācību priekšmetu pasniegšanai valsts valodā

nepieciešamā materiālā bāze. Saeima arī norāda, ka septiņu gadu

laikā mazākumtautību izglītības politikas īstenošanai ir

piešķirts valsts budžeta finansējums 10 539 667 latu apmērā

(detalizētāku informāciju par šīs summas izlietojumu skatīt

lietas materiālu 6.sēj., 208. - 209.lpp.).

Lietas materiāliem (sk. lietas

materiālu 3.sēj., 198. - 218.lpp., 4.sēj., 1. - 64.lpp.) ir

pievienota Inspekcijas 2003. un 2004.gadā apkopotā informācija

par skolu gatavību ieviest Izglītības likuma pārejas noteikumu

9.punkta 3.apakšpunkta - apstrīdētās normas iepriekšējās

redakcijas - prasību, ka izglītības iestādēs mācības notiek tikai

valsts valodā. Šī informācija liecina, ka skolas pārsvarā bija

gatavas šo prasību īstenot. Saskaņā ar minēto informāciju arī

pedagogu valodas zināšanas kopumā bija pietiekamas, lai mācību

saturu pasniegtu tikai valsts valodā. Kritiskāk vērtēts

nodrošinājums ar grāmatām un metodiskajiem līdzekļiem, proti, 65

procenti pedagogu norādījuši, ka skolas ar grāmatām un

metodiskajiem līdzekļiem apgādātas tikai daļēji.

Šie dati, protams, tieši nevar

apliecināt izglītības kvalitātes izmaiņas, nedz arī sniegt kādas

prognozes. Minētie valsts institūciju atzinumi, arī Izglītības un

zinātnes ministrijas 2004.gada 16.augusta un 1.oktobra

informatīvie ziņojumi par mazākumtautību skolu gatavību

izglītības reformai un mācību gada uzsākšanai (sk. lietas

materiālu 6.sēj., 173. - 209.lpp.), apliecina līdzekļu un

pūļu ieguldīšanu, kā arī dažādu pasākumu veikšanu nolūkā pēc

iespējas efektīvi ieviest apstrīdēto normu. Tomēr tas, vai

šie pasākumi ir bijuši pietiekami un patiesi efektīvi, nav

Satversmes tiesas procesā konstatējams un vērtējams

jautājums.

Līdz ar to

lietā šobrīd nav pierādāms, ka apstrīdētās normas ieviešana radīs

izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes kritumu.

20.2.3. Lai gan šobrīd nav

pierādāma apstrīdētās normas ietekme uz izglītības un

izglītošanas procesa kvalitāti, ir jābūt tādam mehānismam, ar

kura palīdzību turpmāk varētu konstatēt kvalitātes izmaiņas. It

īpaši tas attiecas uz izglītošanas procesa kvalitāti. Tās

izmaiņas šobrīd ne tikai var kontrolēt, bet pat ir aktīvi

jākontrolē. To pieprasa Satversmes 112.panta pirmajā teikumā

ietvertās tiesības uz izglītību. Bez tam no šā teikuma izriet, ka

kvalitātes kontroles mehānismam jābūt objektīvam, vispusīgam,

profesionālam, regulāram, kā arī uz zinātniskām atziņām un

metodēm balstītam. Valstij ir pienākums nodrošināt tādu datu

ieguvi, kurus analizējot varētu pieņemt izsvērtus lēmumus, kā arī

sabiedrībai, izglītojamiem un viņu vecākiem sniegt informāciju

par izglītības kvalitātes izmaiņām un izglītošanas procesa

norisi.

Neraugoties uz to, ka šīs lietas

ietvaros Satversmes tiesas kompetencē nav analizēt vai vērtēt

valstī pastāvošo izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes

kontroles mehānismu (piemēram, eksamināciju un uzraudzību, ko

veic Inspekcija), tiesa, balstoties uz lietas sagatavošanas un

iztiesāšanas laikā gūtajām atziņām, izsaka šaubas par šo

mehānismu pietiekamu efektivitāti. Šobrīd kontroles mehānisms

galvenokārt vērsts uz kvantitatīva, nevis kvalitatīva rakstura

datu iegūšanu. Šo datu apkopošana un analīze ir nepietiekama. Jau

iepriekš iegūtie dati nav pietiekami sistematizēti un analizēti.

Netieši to apstiprina Izglītības un satura eksaminācijas centra

vēstule Satversmes tiesai (sk. lietas materiālu 4.sēj.,

65.lpp.). Turklāt kopš 1996./97.mācību gada nav veikti

sistemātiski pētījumi par mazākumtautību izglītības kvalitātes

izmaiņām. Līdz ar to var rasties tāda situācija, ka jebkuras

izglītības sistēmā ieviestās pārmaiņas nesasniedz savu mērķi un

izglītošanas process zaudē jēgu.

Tātad

pastāvošais izglītības un izglītošanas procesa kvalitātes

kontroles mehānisms nav pietiekami efektīvs.

20.3. Saeimas pārstāvis

tiesas sēdē uzturēja Saeimas atbildes rakstā pausto viedokli, ka

skolām ticis dots pietiekams laiks sagatavoties apstrīdētās

normas prasībām, ka izglītošanas process tiekot uzraudzīts un

pedagogi kopumā esot sagatavoti strādāšanai atbilstoši

apstrīdētajā normā paredzētajai mācībvalodas proporcijai.

To, kā minēts iepriekš, Satversmes

tiesa nevar nedz apšaubīt, nedz apstiprināt. Taču, lai

noskaidrotu, vai, pieņemot apstrīdēto normu, tika paredzēta

saudzējoša pāreja, nav jāanalizē tikai reformai izlietotās naudas

summas, izdotie mācību līdzekļi, pedagogu apmācībai rīkotie kursi

u.tml. Izglītības procesā pats svarīgākais ir izglītojamais un

viņa spējas pielāgoties jaunajām prasībām, it īpaši tādām, kas

ietekmē mācību satura apguves valodu. Tā kā apstrīdētā norma

attiecas uz vidējo izglītību, iepriekšējam mācību procesam

vajadzēja būt pietiekami ilgi vērstam uz izglītojamā sagatavošanu

apstrīdētās normas prasībām. Par to, cik šāds sagatavošanas

process bijis atbilstošs katrā konkrētā skolā, tiesas procesā nav

iespējams spriest.

Toties, vadoties no normatīvajos

aktos noteiktā, ir nepieciešams secināt, vai, pieņemot apstrīdēto

normu, bija nepieciešams paredzēt saudzējošu pāreju. Proti,

likumdevējam, pieņemot tiesību normu, vienmēr ir jāpārliecinās

par tās ietekmi uz pastāvošajām tiesiskajām attiecībām.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī, izdarot grozījumus normatīvajos

aktos, to izdevējam ir pienākums apsvērt un paredzēt saudzējošu

pāreju uz jauno tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas

2003.gada 25.marta sprieduma lietā Nr.2002-12-01 secinājumu daļas

2.punktu). Šādos gadījumos, ja tas nepieciešams, ir jānosaka

arī saprātīgi termiņi jauno prasību izpildei. Saudzējošas pārejas

trūkums pats par sevi var būt pamats kādas tiesību normas

prettiesiskumam.

20.3.1. Pieteikumā dota

atsauce uz atsevišķu ANO institūciju viedokļiem, kuros saistībā

ar vairākiem starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem vērtēta

apstrīdētās normas iepriekšējā redakcija, kas paredzēja, ka no

2004.gada 1.septembra mācības izglītības iestādēs uzsākamas

tikai valsts valodā.

ANO institūcijas ir izteikušas

iebildumus pret izglītības reformas norises termiņiem. 2003.gada

10.decembrī, interpretējot Starptautisko konvenciju par visu

veidu rasu diskriminācijas izskaušanu, ANO Rasu diskriminācijas

izskaušanas komiteja atzina (CERD/C/63/CO/7), ka, skolās

mainot mācībvalodu uz valsts valodu likumā paredzētajā termiņā,

mazākumtautību pārstāvjiem varētu rasties sarežģījumi. Tā paša

gada 6.novembrī ANO Cilvēktiesību komiteja

(CCPR/CO/79/LVA) saistībā ar Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 26.un 27.panta ievērošanu

izteica līdzīgas bažas, proti, par termiņiem, kādi noteikti

mazākumtautību skolu mācībvalodas maiņai uz valsts valodu.

Tomēr minētos ANO institūciju

secinājumus nevar pilnībā attiecināt uz apstrīdētajā normā

paredzēto. Kā jau minēts, visi šie viedokļi ir izteikti par

apstrīdētās normas iepriekšējo, daudz stingrāko redakciju, kas

paredzēja nevis mācībvalodu proporciju, bet gan to, ka ar

2004.gada 1.septembri mācības vidusskolā tiek uzsāktas

tikai valsts valodā. Ministru kabinets un Saeima atzina,

ka Izglītības likuma pārejas noteikumu 9.punkta 3.apakšpunkta

prasības ir jāmīkstina un šis apakšpunkts jāizsaka citā

redakcijā. Toties netika grozīts brīdis - 2004.gada 1.septembris

-, ar kuru apstrīdētā norma stājās spēkā.

20.3.2. Šajā lietā nav

strīda par to, vai saudzējoša pāreja ir ievērota attiecībā uz

tiem skolēniem, kuri pēc 2004. gada 1.septembra turpina mācības

vidusskolas 11.un 12.klasē. Mācību saturu šīs personas apgūst ar

tādu valsts valodas īpatsvaru, kāds bija noteikts pirms

apstrīdētās normas spēkā stāšanās. Proti, saskaņā ar Noteikumu

3.pielikuma 3.2.punktu 2004./2005.mācību gadā 11. un 12.klasē un

2005./2006.mācību gadā 12.klasē latviešu valodā apgūst ne mazāk

par trim mācību priekšmetiem.

20.3.3. Viens no

svarīgākajiem tiesību uz izglītību satura elementiem ir iespēja

gūt labumu no iegūtās izglītības. Visupirms par šādu labumu ir

atzīstama iespēja turpināt mācības augstāka līmeņa mācību iestādē

- gan vidusskolā, gan augstskolā. Tātad valstij ir pienākums

nodrošināt šādas pārejas efektivitāti. Ikvienu jaunu prasību

izglītošanas procesā var ieviest tikai tad, kad izslēgtas

jebkādas saprātīgas šaubas, ka tā neradīs nekādas negatīvas sekas

šā procesa norisē. Lai apmācības process būtu efektīvs, ieviešot

pārmaiņas izglītības sistēmā, jāuztur pozitīva motivācija apgūt

jebkuras jaunas zināšanas un iemaņas. Bez patiesas vēlmes

mācīties apmācības process ir mazefektīvs vai pat

neiespējams.

Marija Golubeva rakstveida

viedoklī Satversmes tiesai atzīst, ka pilnīga mazākumtautību

pamatskolas pāreja uz jaunajiem bilingvālās izglītības modeļiem,

ievērojot Izglītības likuma pārejas noteikumu 6.punktu, bija

paredzēta līdz 2002.gada 1.septembrim, kad visās pamatskolās

skolēniem bija jāmācās divās valodās. Tādējādi tie skolēni, kas

uzsāka mācības pamatskolā divās valodās 1999.gadā, mācības

vidusskolā uzsākšot tikai 2007./2008. mācību gadā. Tātad

grozījumi, kas tika izdarīti vidusskolai paredzētajā valodu

lietojuma proporcijā, nebija saskaņoti ar normatīvo aktu

prasībām, kādas 1. līdz 9.klases posmā tika izvirzītas skolēnu,

kuri 2004.gada 1.septembrī uzsāka mācības 10.klasē.

Ministru kabineta 2002.gada

17.jūnijā pieņemtās Izglītības attīstības koncepcijas 2002. -

2005.mācību gadam 3.7.punkts kā vienu no izglītības politikas

principiem paredz pēctecības principu. Tas noteic, ka pirms jaunu

reformu sākšanas ir jāizvērtē iepriekšējo reformu rezultāti un

jāturpina pozitīvi novērtētās iniciatīvas. Pēctecības princips

bilingvālās izglītības ieviešanā nozīmē, ka, pirms vidusskolā

tiek ieviestas jaunas valodu lietojuma prasības, jāizvērtē, ko

devusi bilingvālās izglītības ieviešana pamatskolā. Tomēr,

pieņemot apstrīdēto normu, nav uzskatāmi izvērtēti iepriekšējo

reformas posmu īstenošanas rezultāti.

Līdz 2002.gada 1.septembrim, kad

pilnībā tika pabeigta bilingvālās izglītības modeļu ieviešana

pamatskolā visā 1. līdz 9.klases posmā, valsts valodas

izmantošana mācību satura apguvē bija visai nepilnīga - gan

valsts valodā apgūstamo priekšmetu skaita, gan pedagogu un mācību

līdzekļu nodrošinājuma ziņā. Tā, piemēram, no 1996./97.mācību

gada pamatskolā vismaz divi priekšmeti bija jāmācās valsts

valodā. Kā skaidroja Evija Papule, skolām tika ieteikts šo normu

attiecināt uz priekšmetiem, kuru apguvē valoda nav dominējošā

(piemēram, mājturība, rokdarbi, sports, bet vēlākā posmā - arī

ģeogrāfija un bioloģija). Kā tiesas sēdē atzina Tatjana Liguta,

šādam solim skolas neesot bijušas sagatavotas un laba kvalitāte

šajos priekšmetos pirmajos gados noteikti neesot panākta.

Pieņemot Izglītības likumu, esot konstatēts, ka norma par diviem

valsts valodā apgūstamiem priekšmetiem pamatskolā nedarbojas, un

Izglītības likumā ieviesti citi līdzekļi.

Tāpēc, no vienas puses, secināms,

ka, izvēloties apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdi,

saudzējoša pāreja būtu iespējama tikai no 2007.gada 1.septembra,

kad mācības 10.klasē uzsāks tie skolēni, kuru apmācības procesā

pamatizglītības posmā tiek lietoti minētie bilingvālās apmācības

modeļi. Taču, no otras puses raugoties, Satversmes tiesa atzīst,

ka pienākumu nodrošināt saudzējošu pāreju nevar attiecināt uz

visiem skolēniem. Šāda interpretācija attiecībā uz pienākumu

nodrošināt saudzējošu pāreju, proti, ka skolēnam no

1.līdz12.klasei ir jāsaglabā vienāda mācībvalodu proporcija,

aizskartu to skolēnu intereses, kuri pietiekami labi zina valsts

valodu. Tas nonāktu pretrunā ar Izglītības likuma mērķi -

nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu

garīgo un fizisko potenciālu atbilstoši savām vajadzībām. Turklāt

būtisks nosacījums sekmīgai bilingvālajai izglītībai ir valodas

lietojuma īpatsvara mainīšana mācību procesa gaitā, lai

nodrošinātu izglītojamam iespēju progresēt savās zināšanās un

iemaņās.

Līdz ar to ir

nepieciešams rast līdzsvarotu risinājumu starp saudzējošas

pārejas nodrošināšanu un to, lai ar šādas pārejas noteikšanu

netiktu aizskartas citu skolēnu intereses.

20.3.4. Pieteikuma

iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka apstrīdētajā normā

noteiktā proporcija daudzos gadījumos var izrādīties pieņemama un

pat efektīva. Vairākās skolās patiešām to veiksmīgi īstenojot.

Taču, viņaprāt, vienota termiņa noteikšana šīs proporcijas

ieviešanai un nerēķināšanās ar skolu reģionālajām īpatnībām,

specializāciju un skolotāju sastāvu var novest pie tā, ka

mazākumtautību pārstāvjiem tiks piedāvāta zemākas kvalitātes

izglītība.

Sergejs Ancupovs tiesas sēdē

atzina, ka ir diezgan daudz tādu skolēnu, kuriem mācību procesā

dažādu apstākļu dēļ ir grūti pildīt apstrīdētās normas prasības.

Viņaprāt, tas attiecas uz apmēram 30 procentiem skolēnu. Šo

skolēnu izglītības līmenis potenciāli varētu pazemināties. Tā kā

šī grupa esot pietiekami liela, tai varētu paredzēt kādus

individuālus risinājumus. To esot iespējams īstenot, negrozot

apstrīdēto normu.

Uz individuāla risinājuma

nepieciešamību norādīja arī Valērijs Buhvalovs. Viņaprāt, to

varētu panākt, grozot apstrīdēto normu tādējādi, ka trīs

piektdaļas apmācības tiek īstenotas valsts valodā vai

bilingvāli. Tad varētu pakāpeniski pāriet uz apstrīdētajā

normā paredzētās proporcijas ievērošanu. Lai gan ierobežotāk, arī

Ina Druviete atzīst: ja stunda notiek latviešu valodā un skolēni

nesaprot pasniegto, nav aizliegts sniegt terminu tulkojumus un

skaidrojumus dzimtajā valodā. Tieši otrādi, tas esot pat ļoti

ieteicams, tikai ar nosacījumu, ka šie paskaidrojumi nepārvēršas

par stundas pamatsaturu. Ina Druviete norāda: tā esot konceptuāla

un juridiska kļūda, ka Izglītības likumā attiecībā uz

mazākumtautību izglītības reformu neparādās jēdziens "bilingvāli"

(sk.: "Latviski nemācās, ja nevar" // Diena,

22.04.2005.).

Evija Papule tiesas sēdē

skaidroja, ka arī apstrīdētās normas ietvaros ticis rasts šāds

risinājums. Proti, skolas tajos priekšmetos, kuru pasniegšana

tikai vienā valodā varētu izraisīt vecākos bažas, stundu skaitu

var dalīt, mācot vienu daļu priekšmeta valsts valodā, bet otru,

piemēram, - krieviski. Priekšmets tiekot sadalīts pa stundām,

kurās lieto dažādas valodas, un tas tiek ierakstīts mācību

programmā. Tādējādi esot "legalizēta bilingvālā izglītība

praksē".

20.3.5. Apstrīdētā norma

paredz vienu no bilingvālās apmācības metodēm. Saskaņā ar šo

metodi kāds priekšmets apgūstams tikai valsts valodā, cits -

tikai mazākumtautības valodā. Tomēr, kā jau tika minēts, vairākās

skolās viens priekšmets tiek mācīts tā, ka viena tā daļa

programmā noteikta par valsts valodā, bet otra - par

mazākumtautības valodā mācāmu. To apstiprina arī lietas materiāli

(sk. lietas materiālu 2.sēj., 170.lpp.).

Apstrīdētajā normā ietvertā

bilingvālās apmācības metode ir jāvērtē kopsakarā ar saudzējošas

pārejas nodrošināšanu. Proti, jāatrod līdzsvarots risinājums

starp saudzējošas pārejas nodrošināšanu un to, lai ar šādas

pārejas noteikšanu netiktu aizskartas citu skolēnu intereses.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs izvēlējies vairāk

aizsargāt to skolēnu intereses, kuri ir gatavi īstenot tajā

ietvertās prasības, bet likumā nav noteicis saudzējošu mehānismu

attiecībā uz tiem skolēniem, kuru izglītošanas process pamatskolā

bijis nepilnīgs.

Tomēr šādu saudzējošu mehānismu

var panākt, apstrīdēto normu interpretējot un piemērojot

atbilstoši Satversmes 91.pantam. Saskaņojot ar mazākumtautību

izglītības programmu licencētāju, apstrīdētajā normā paredzēto

apmācības metodi varētu lietot saudzējošāk, proti, līdz 2007.gada

1.septembrim, kad mācības 10.klasē uzsāks tie skolēni, kuru

izglītošanas procesā pamatizglītībā posmā ir lietoti bilingvālās

apmācības modeļi, attiecīgu priekšmetu vienlaikus mācot divās

valodās (bilingvāli). Šāda apstrīdētās normas interpretācija un

piemērošana līdzsvarotu dažādu personu intereses - vieni varētu

īstenot apstrīdētās normas prasības, bet citi tās izmantotu

saudzējošāk. Satversmes tiesa uzskata, ka apstrīdētā norma, tikai

atbilstoši interpretēta, nav pretrunā ar samērīguma principu.

Līdz ar to,

atbilstoši interpretējot apstrīdēto normu, jāsecina, ka tā

atbilst Satversmes 91.pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32.pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

Atzīt Izglītības likuma pārejas

noteikumu 9.punkta 3.apakšpunktu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1., 91. un 114.pantam, Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 1.protokola

2.pantam un tās 14.pantam (saistībā ar 1.protokola 2.pantu),

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

26. un 27.pantam, Starptautiskās konvencijas par visu veidu rasu

diskriminācijas izskaušanu 5.pantam, Konvencijas par bērna

tiesībām 2. un 30.pantam, kā arī Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam.

Spriedums ir

galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums

pasludināts Rīgā 2005.gada 13.maijā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Endziņš