2. pants
, ir pienākums noskaidrot, vai apstrīdētā norma neparedz

arī Satversmes 112.pantā noteikto tiesību uz izglītību

ierobežojumu. Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība ECK

1.protokola 2.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes

112.pantu.

5.4. Pieteikumā lūgts

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Vīnes konvencijas par

starptautisko līgumu tiesībām 18.pantam. Satversmes tiesa secina,

ka pieteikumā nav norādīta neviena pēc satura līdzīga Satversmē

ietverta tiesību norma. Tādēļ apstrīdētās normas atbilstība Vīnes

konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 18. pantam

vērtējama atsevišķi.

6. Lai izvērtētu

apstrīdētās normas atbilstību pieteikumā norādītajām tiesību

normām, Satversmes tiesai jārod atbildes uz šādiem

jautājumiem:

a) vai, pieņemot apstrīdēto normu,

tika ievērots līdzdalības princips;

b) vai valstij ir saistošs

parakstīts, bet vēl neratificēts starptautisks līgums -

Minoritāšu konvencija;

c) vai, nosakot mācībvalodu

proporciju mazākumtautību skolās, tiek pārkāptas mazākumtautību

pārstāvju tiesības saglabāt savu identitāti un savdabību;

d) vai apstrīdētā norma ierobežo

tiesības uz izglītību, un vai tiek ņemta vērā vecāku

ieinteresētība pašiem risināt ar bērna izglītību saistītus

jautājumus;

e) vai apstrīdētā norma atbilst

tiesiskās vienlīdzības principam.

7. Pieteikuma iesniedzējs

uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj Satversmes 1.pantu, kurš

noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika.

Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka,

izstrādājot un pieņemot apstrīdēto normu, esot pārkāpts efektīvas

līdzdalības princips, jo mazākumtautību pārstāvji neesot

pietiekami iesaistīti un uzklausīti, kā arī viņu priekšlikumi

neesot pietiekami izvērtēti. Tāpat neesot noskaidroti un definēti

pamatjēdzieni diskusijai un apstrīdētā norma esot pieņemta bez

nepieciešamā pamatojuma. Pieteikumā vēl ietverti aptaujas dati,

kas it kā liecinot par sabiedrības daļas negatīvu nostāju pret

valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Līdz ar to, kā

secina pieteikuma iesniedzēja pārstāvis, neievērojot efektīvas

līdzdalības principu, esot pārkāpti tādi no Satversmes 1.panta

izrietoši principi kā tiesiskuma un taisnīguma princips.

Taisnīguma princips izriet no

Satversmes 1.panta, un Satversmes tiesa savos spriedumos to ir

interpretējusi vairākkārt, piemēram, norādot, ka valsts varas

institūciju pieņemtajiem lēmumiem ir jārada ticība, ka tie tiek

pieņemti, ievērojot taisnīguma principu [sk. Satversmes tiesas

2000.gada 24.marta sprieduma lietā Nr.04-07(99) secinājumu daļas

3.punktu], ka, izvērtējot pamattiesību ierobežojumus, ir

jāievēro arī taisnīguma princips (sk. Satversmes tiesas

2002.gada 21.janvāra spriedumu lietā Nr.2001-09-01).

Satversmes tiesa piekrīt

pieteikumā minētajam, ka taisnīguma princips prasa panākt

iespējami taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

pretrunīgajām interesēm. Viens no šā principa īstenošanas ceļiem

ir nodrošināt personas līdzdalības tiesību ievērošanu dažādu

lēmumu pieņemšanā un politiskās gribas veidošanā. Demokrātiskā

valstī ir jārada vislabvēlīgākie apstākļi, lai mazākumtautību

pārstāvji un to institūcijas varētu efektīvi piedalīties tādas

politikas un tādu programmu izstrādāšanā un īstenošanā, kas skar

mazākumtautību izglītību. Līdzdalība ir tas pamatjēdziens, kas

nodrošina demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti. Pieteikuma

iesniedzējs pamatoti norāda uz to, ka arī apstrīdētās normas

izstrādāšanas un pieņemšanas procesā mazākumtautību pārstāvjiem

vajadzēja tikt uzklausītiem un viņu priekšlikumiem - izvērtētiem.

Taču uzklausīt un izvērtēt - tas nenozīmē visus priekšlikumus

akceptēt. Līdzdalības jēga ir nevis tā, lai jebkādas personu

grupas viedoklis likumdevējam būtu saistošs, bet gan tā, lai

tiktu pieņemts objektīvs lēmums un panākts dažādu interešu

līdzsvars. Viens no līdzdalības mērķiem ir nodrošināt to, ka

lēmuma adresāti atbalsta izraudzīto risinājumu un tādējādi ir

motivēti to ieviest. Tomēr nevar apgalvot, ka līdzdalība ir

bijusi neefektīva tikai tādēļ, ka pieņemtā lēmuma adresāti tam

nepiekrīt. Viņu negatīvs viedoklis pats par sevi nepadara

pieņemto lēmumu par spēkā neesošu vai neizpildāmu.

Lai atzītu kādu tiesību normu par

neatbilstošu Satversmes 1.pantam, visupirms jākonstatē, kas tieši

- normas saturs vai tās pieņemšanas process - ir

pretrunā ar demokrātiskas republikas principu. Pieteikuma

iesniedzējs nenorāda to, ka apstrīdētās normas saturs būtu

pretrunā ar Satversmes 1.pantu. No iesniegtā pieteikuma un

pieteikuma iesniedzēja pārstāvja paskaidrojumiem tiesas sēdē

izriet, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un pieņemšanas

process bijis pretrunā ar Satversmes 1.pantu, jo tajā

neesot nodrošināta mazākumtautību pārstāvju efektīva

līdzdalība.

Nenoliedzot to, ka demokrātiskā

valstī ir nepieciešama mērķauditorijas uzklausīšana un

iesaistīšana lēmumu pieņemšanā, Satversmes tiesa uzskata, ka tās

kompetencē neietilpst izvērtēt, vai, izstrādājot valsts politiku

izglītības jomā, tika pietiekami ņemts vērā to personu viedoklis,

uz kurām attieksies šīs politikas rezultāti. Tas nav un nevar būt

tiesas kompetencē esošs jautājums - novērtēt politikas

efektivitāti. Satversmes tiesas procesā var konstatēt tikai to,

vai lēmumu pieņemšanas procedūra, ieskaitot sabiedrības

tiesības uz līdzdalību šo lēmumu pieņemšanā, atbildusi normatīvo

aktu prasībām (sk. Satversmes tiesas spriedumu lietā

Nr.2003-16-05 un lietā Nr.2002-14-04).

Satversmes tiesa ir tiesīga

vērtēt, vai apstrīdētās normas pieņemšanas procedūra atbilst

Satversmes 1.pantam. Apstrīdēto normu nevarētu atzīt par

atbilstošu Satversmes 1.pantam, ja tās izstrādāšanas un

pieņemšanas process neatbilstu demokrātiskas republikas

principiem.

Tā kā apstrīdētā norma ir likuma

norma un to pieņēmusi Saeima, tās pieņemšanas process ir jāvērtē

kopsakarā ar Satversmes 21.panta pirmo teikumu, proti: "Iekšējās

darbības un kārtības noteikšanai Saeima izstrādā sev kārtības

rulli." No vienas puses, Satversmes 21.pants noteic, ka Saeima

pati sev noteic darba kārtību, tostarp kārtību, kādā tā izskatīs

likumprojektus. No otras puses, izstrādājot Kārtības rulli,

Saeimai ir jāievēro Satversme, arī no Satversmes 1.panta

izrietošie tiesību principi. Spēkā esošais Kārtības rullis vērsts

uz to, lai noteiktu tādu Saeimas darba kārtību, kas, īstenojot

vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un

nodrošina Saeimas darba efektivitāti. Kārtības rullis garantē

katram deputātam plašas iespējas noteiktā termiņā iesniegt

priekšlikumus likumprojektiem (sk. Kārtības ruļļa 95.panta

4.punktu), aizstāvēt tos atbildīgās komisijas sēdēs un

izteikties debatēs Saeimas sēdēs. Turklāt, atšķirībā no

iepriekšējā Kārtības ruļļa, ir balsojami visi priekšlikumi, kurus

iesniedzēji nav atsaukuši.

Laikā, kad likumprojekts tika

izskatīts Saeimā, pie mazākumtautībām piederošās personas, kas

nepiekrita Ministru kabineta izstrādātajām normām, vairākos

pasākumos piedalījās kopā ar atsevišķiem Saeimas deputātiem.

Tāpēc konkrētās lietas ietvaros nav šaubu par to, ka attiecīgo

viedokli bija iespējams darīt zināmu Saeimai ar šo deputātu

starpniecību.

Nav nekādu pierādījumu tam, ka

deputāti, kas uzstājās kā mazākumtautību interešu aizstāvji,

netika pietiekami uzklausīti un viņu priekšlikumi, pretēji

Saeimas kārtības rullī paredzētajam, vispār netika izvērtēti.

Tieši otrādi. No Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas 2004.gada 14.janvāra, 28.janvāra un 29.janvāra sēžu

protokoliem (sk. lietas materiālu 3.sēj., 3., 32.,

69.lpp.) redzams, ka deputāti, arī tie, kuri parakstīja

pieteikumu par izskatāmās lietas ierosināšanu, iesniedza

priekšlikumus, komisija vērtēja katru no tiem, skaidrojumus

gandrīz par katru sniedza arī Izglītības un zinātnes ministrijas

pārstāvji. Par priekšlikumiem tika balsots. Tie izskatīti Saeimas

sēdēs.

Tādējādi

apstrīdētā norma nepārkāpj Satversmes 1.pantu.

8. Viens no pieteikuma

iesniedzēja prasījumiem skar jautājumu par Latvijas starptautisko

saistību interpretāciju, proti, vai valstij var būt saistošs

parakstīts, bet vēl neratificēts starptautiskais līgums.

Pieteikumā pausts viedoklis, ka Vīnes konvencijas 18.pants liek

ievērot 1995.gada 11.maijā parakstīto, bet vēl neratificēto

līgumu - Minoritāšu konvenciju. Pieteikumā minēts, ka Latvija

nedrīkst rīkoties pretēji Minoritāšu konvencijas objektam un

mērķim. Latvijai esot jāsniedz pienācīgas iespējas mazākumtautību

pārstāvjiem apgūt savu dzimto valodu vai iegūt izglītību šajā

valodā un jāatturas no darbībām, kas varētu atcelt līguma objektu

un mērķi. Turpretī Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, esot

sašaurinājusi mazākumtautību pārstāvju iespējas iegūt izglītību

dzimtajā valodā, salīdzinot ar to, kas Latvijas normatīvajos

aktos bija noteikts Minoritāšu konvencijas parakstīšanas

brīdī.

8.1. Vīnes konvencijas