2. pants

Situācijas

apraksts

Arvien biežāk sabiedrībā tiek diskutēts par sadarbības

ekonomiku, kas sniedz jaunas priekšrocības un izaicinājumus gan

patērētājiem, gan uzņēmējiem. Sadarbības ekonomika attiecas uz

uzņēmējdarbības modeļiem, kur uzņēmējdarbības aktivitātes

atvieglo pakalpojuma koplietošana vai sadarbošanās vairākiem

dalībniekiem. Proti, sadarbības ekonomikas pamatā ir trīs

dalībnieki: pakalpojumu

sniedzējs, lietotājs un starpnieks, kas, izmantojot

tiešsaistes platformas, mobilās lietotnes vai citus risinājumus,

savieno pakalpojumu sniedzēju ar lietotāju.

Sadarbības ekonomikas darījumi parasti nav saistīti ar

īpašumtiesību maiņu, un tos var veikt gan peļņas, gan bezpeļņas

nolūkā.1 Eiropas Savienības (turpmāk - ES) tiesību

aktos nav skaidri noteikts, kurā brīdī darījumi, kas tiek veikti

starp fiziskām personām (angļ. v.: peer to peer)

identificējami kā profesionāli pakalpojumi. Dalībvalstis izmanto

dažādus kritērijus, lai nošķirtu profesionālos pakalpojumus no

pakalpojumiem, kas tiek veikti starp fiziskām personām. Eiropas

Komisijas ieskatā saprātīgas robežvērtības var būt kā kritērijs

un palīdzēt izveidot skaidru regulējumu, kas nāk par labu tiem,

kas pakalpojumus sniedz neprofesionālā kārtā.2

Pēdējo gadu laikā sadarbības ekonomikas uzņēmumi ir radījuši

gan milzīgas tirgus vērtības, gan asu konkurenci esošiem tirgus

dalībniekiem. Esošie uzņēmumi taksometru, viesnīcu un citās

nozarēs, kā arī patērētāju tiesību aizsardzības pārstāvji un citi

aktīvisti ir uzstājuši uz regulējumu, kas ierobežotu vai

aizliegtu jaunu sadarbības ekonomikas dalībnieku ienākšanu tirgū,

savukārt sadarbības ekonomikas uzņēmumi ir cīnījušies pret

ierobežojumiem, līdz ar to faktiski valdībām ir bijusi izšķiroša

loma par regulējuma izstrādes nepieciešamību.3

Sadarbības ekonomikas pētnieki skaidro, ka valdībām vajadzētu būt

elastīgām un piemērot subsidiaritātes principu sadarbībai ar

sadarbības ekonomikas dalībniekiem, lai veicinātu inovācijas un

ieguvumus, ko rada sadarbības ekonomika, tomēr neietekmējot

tradicionāli regulētas nozares un neradot draudus sabiedrības

veselībai vai drošībai.4 Kad tirgus apstākļi

dramatiski mainās vai kad jauna tehnoloģija vai konkurence mazina

vajadzību pēc regulējuma - tad sabiedrībai politika ir jāattīsta,

lai pielāgotos šīm jaunajām situācijām. Pētījumi liecina, ka

brīvs tirgus, konkurence un inovācijas nereti risina problēmas

labāk nekā regulējums.5

Lai arī sadarbības ekonomikas biznesa modeļiem ir daži vienoti

raksturojumi, pēc būtības tie ir ļoti atšķirīgi, līdz ar to,

nevar izmantot vienotu regulējumu (pieeju) visām sadarbības

ekonomikas jomām. Kā piemēru var minēt vieglo pasažieru

komercpārvadājumu un telpu (dzīvokļa, istabas, mājas) izīrēšanas

jomas regulējumu. Vieglo pasažieru komercpārvadājumi ir

licencējama darbība, šīs jomas dalībniekiem ir noteiktas

speciālas prasības, savukārt telpu izīrēšanas jomā tādas prasības

nav noteiktas.

Kā vienu no sadarbības ekonomikas priekšrocībām var minēt

darbinieku elastību, proti, personai ir iespēja iegūt papildus

ienākumus darbojoties tajā laikā, kad persona vēlas. Sadarbības

ekonomikas platformas ir globāls tehnoloģiskais risinājums, kas

saved kopā pakalpojuma sniedzēju un saņēmēju, līdz ar to persona

var sniegt savus pakalpojumus (piemēram, programmēšanas,

juridiskos vai kādus citus elektroniskus vai intelektuālus

pakalpojumus) arī globāli. Personas - pakalpojumu sniedzējas,

izmantojot sadarbības platformas sniegtās iespējas, var iegūt

papildus ienākumu globālā tirgū. Tā kā sadarbības ekonomikā

iesaistītās personas ir pašnodarbinātas personas tās atšķirībā no

darba ņēmējiem arī pašas atbildīgas par sociāliem maksājumiem,

lai veidotu savas sociālās garantijas. Ja persona sadarbības

ekonomikas iespējas izmanto savā brīvajā laikā, lai piepelnītos,

šis aspekts ir mazāk nozīmīgs kā gadījumos, kad persona gūst

ienākumus tikai un vienīgi sadarbības ekonomikā un darbojas pilna

laika režīmā.

2.1. Sadarbības ekonomika

Eiropā un tās attīstības tendences

Sadarbības ekonomikas izaugsme ir veicinājusi diskusiju par

tās potenciālajiem ieguvumiem un izaicinājumiem arī ES. Šī

iemesla dēļ Eiropas Komisija skaidro sadarbības ekonomikas būtību

un sniedz vadlīnijas sadarbības ekonomikas politikas ieviešanā,

vēršot uzmanību tam, ka šim jaunajam uzņēmējdarbības modelim ir

nepieciešama skaidra un līdzsvarota normatīvā vide, vienlaikus

norādot, ka elastīgs tiesiskais regulējums veicina augstāku

produktivitāti pakalpojumu tirgū, atvieglo jaunu dalībnieku

ienākšanu tajā, samazina pakalpojumu cenu un nodrošina plašākas

izvēles iespējas patērētājiem. Sadarbības ekonomika rada jaunas

iespējas patērētājiem un uzņēmējiem, un tā var sekmēt ES darba

tirgus attīstību un ekonomisko izaugsmi, ja tā tiek atbalstīta un

attīstīta atbildīgā veidā ar atbilstošu tiesisko regulējumu.

Eiropas Komisijas aprēķini liecina, ka sadarbības ekonomika

varētu papildināt ES ekonomiku ar 160-572 miljardiem

EUR.6

Eiropas Komisijas veiktajā pētījumā7 secināts, ka

ES kopumā ir 651 platforma dažādās jomās (skat. 1. attēlu.).

Transporta jomā darbojas tādas platformas kā BlaBlaCar, SnappCar,

Uber un Taxify, viesu izmitināšanas jomā Airbnb, Vimdu,

LoveHomeSwap, Homeaway, finanšu sektorā Prosper, Zopa, Conda.eu,

Anaxago, Wiseed un SeedMatch.

Attēls Nr. 1 Sadarbības platformas

ES

Avots: Eiropas Komisijas pētījums, 2018

8

Vērtējot sadarbības platformu darbību ES reģionālajā līmenī,

var secināt, ka visvairāk sadarbības platformu ir Francijā,

Lielbritānijā un Spānijā, savukārt Latvijā ir salīdzinoši neliels

sadarbības platformu skaits (skat 2. attēlu).

Attēls Nr. 2 Sadarbības platformas

ES dalībvalstīs

Avots: Eiropas Komisijas pētījums, 2018

9

Analizējot nodarbinātības apjomus sadarbības platformās,

secināms, ka Francijā ir arī visvairāk nodarbināto sadarbības

platformu ietvaros, t.i. vairāk nekā 70 000, savukārt Latvijā

sadarbības platformās iesaistīti tikai vairāk kā 3000 nodarbināto

(skat. 3.attēlu).

Attēls Nr. 3 Nodarbināto skaits

sadarbības platformās ES dalībvalstīs

Avots: Eiropas Komisijas pētījums, 2018

10

Arī lielākie ienākumi no sadarbības platformām tiek gūti

Francijā un Lielbritānijā, attiecīgi Latvijā tie ir salīdzinoši

nelieli, aptuveni 157,7milj. EUR, kas līdzvērtīgi tādām valstīm

kā Īrijai, Somijai. (skat. 4. attēlu).

Attēls Nr. 4 Sadarbības platformu

ienākumi ES dalībvalstīs, milj. EUR

Avots: Eiropas Komisijas pētījums,

201811

2.2. Eiropas

Komisijas rekomendācijas sadarbības ekonomikas regulējumam

Eiropas Komisijas norāda, ka galvenie risināmie jautājumi

sadarbības ekonomikā ir piekļuve tirgum, atbildības sadalījums,

patērētāju aizsardzība, nodarbinātība un nodokļu

nomaksa.12 Eiropas Komisijas ieskatā, gan

iestādēm, gan tirgus dalībniekiem jārod atbilde: vai (un, ja jā,

tad kādā mērā) saskaņā ar esošajiem ES tiesību aktiem uz

sadarbības ekonomiku var attiecināt nosacījumus par piekļuvi

tirgum (tas attiecas uz uzņēmējdarbības atļaujām, licencēšanu,

kvalitātes standartiem un citiem pienākumiem). Pēc Eiropas

Komisijas domām prasībām jābūt pamatotām un samērīgām. Izvērtējot

regulējuma samērīgumu sadarbības ekonomikai, nacionālajām

iestādēm ir jāņem vērā sadarbības ekonomikas uzņēmējdarbības

modeļu specifika. Vienlaikus, Eiropas Komisija vērš uzmanību, ka

sadarbības ekonomikas parādīšanās paver izdevību politikas

veidotājiem izvērtēt, vai regulējums vēl joprojām ir aktuāls arī

uz tradicionālo ekonomiku.

Eiropas Komisija atzīst, ka dalībvalstis nevar uzlikt par

pienākumu sadarbības platformām uzraudzīt tirgu. Dalībvalstis

nedrīkstētu noteikt aktīvu pienākumu starpniekiem meklēt faktus

vai apstākļus, kuri norāda uz informācijas prettiesisko raksturu.

Līdz ar to Eiropas Komisijas aicina dalībvalstis iedrošināt

sadarbības platformas brīvprātīgi cīnīties pret nelegālu satura

ievietošanu tiešsaistē un veicināt vispārēju uzticību platformai,

palīdzot nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu piedāvājumu.

Eiropas Komisija aicina dalībvalstis meklēt līdzsvarotu

pieeju, kā nodrošināt, ka, no vienas puses, patērētāji tiek

augstā līmenī aizsargāti, jo īpaši pret negodīgu komercpraksi,

un, no otras puses, darījumiem, kas tiek veikti starp fiziskām

personām, netiek uzliktas nesamērīgas informācijas sniegšanas

prasības un cita veida administratīvais slogs.

Sadarbības ekonomika paver jaunas nodarbinātības iespējas,

kurās ieņēmumus var gūt ārpus tradicionālajām darba tiesiskajām

attiecībām, un dod iespēju cilvēkiem strādāt elastīgā režīmā. Lai

palīdzētu cilvēkiem būt aktīvākiem, tajā pašā laikā garantējot

taisnīgus darba nosacījumus un pienācīgu un ilgtspējīgu sociālo

aizsardzību, dalībvalstīm vajadzētu izvērtēt, cik adekvātas ir

nacionālās darba tiesību normas attiecībā uz sadarbības

uzņēmējdarbības modeli, kā arī sagatavot nepieciešamās norādes un

skaidrojumus.

Attiecībā uz nodokļu saistību izpildi Eiropas Komisija norāda,

ka tāpat kā uz visiem ekonomikas dalībniekiem, arī uz sadarbības

ekonomiku attiecas nosacījumi par nodokļu nomaksu. Vienlaikus

tiek vērsta uzmanība uz atsevišķiem riskiem sadarbības ekonomikā:

ir grūti identificēt nodokļu maksātājus un ar nodokļiem

apliekamos ienākumus, kā arī trūkst informācijas par pakalpojumu

sniedzējiem. Līdz ar to Eiropas Komisija iesaka dalībvalstīm

tiekties uz samērīgām saistībām un vienlīdzīgiem nosacījumiem.

Sadarbības ekonomika ir pavērusi jaunas iespējas, kā nodokļu

iestādes un nodokļu maksātāji var izpildīt savas nodokļu

saistības. Šajā gadījumā sevišķi liela nozīme ir tam, ka ar

tiešsaistes platformu starpniecību tiek nodrošināta datu

izsekojamība.

Eiropas Komisija skaidro, ka sadarbības platforma var

darboties arī kā attiecīgā pakalpojuma (transporta vai īstermiņa

īres) nodrošinātāja, taču tādā gadījumā uz sadarbības platformām

varētu attiecināt attiecīgo nozares regulējumu, tostarp prasības

par uzņēmējdarbības atļaujām un licencēšanu, ko parasti piemēro

pakalpojumu sniedzējiem. Galvenās pazīmes, kas liecina, ka

platforma iesaistās pakalpojuma sniegšanā un attiecīgi platformai

var attiecināt nozares pakalpojumu regulējumu ir šādas:

sadarbības platforma nosaka gala cenu, obligātus nosacījumus, pēc

kādiem pakalpojums sniedzams, un sadarbības platformai pieder

pamataktīvi, ar kuriem nodrošina pakalpojumu. Vienlaikus

norādīts, ka šīm prasībām jābūt nediskriminējošām un samērīgām.

Eiropas Komisija ieskatā ar pievienotās vērtības nodokli

reglamentējošie normatīvie akti ir attiecināmi arī uz sadarbības

platformām un to sniegtajiem pakalpojumiem, turklāt ļoti būtiska

ir nodokļu nomaksa.13

Eiropas Komisija uzsver, ka dalībvalstīm nav ieteicams

izstrādāt vienu kopīgu normatīvo aktu, kas reglamentēs pilnīgi

visas sadarbības ekonomikas jomas, bet izvērtēt katru sektoru

atsevišķi.

2.3. Citu valstu

pieredze sadarbības ekonomikas ieviešanā

Francijas tiesiskais regulējums

Vērtējot Francijas sadarbības ekonomikas tiesisko regulējumu

jāsecina, ka Francijas regulējums ir demokrātisks, nav

īpašu noteikumu attiecībā uz viesu izmitināšanas pakalpojumiem

sadarbības ekonomikā, tomēr pašreizējais īstermiņa īres apjoms ir

radījis apstākļus, kuru rezultātā lielās pilsētas ir izvēlējušās

regulēt izmitināšanas pakalpojumus. Un otrādi, finanšu un

transporta nozares ir definētas un labi reglamentētas

saistībā ar sadarbības ekonomiku, kas padara vieglu piekļuvi

platformām un ļauj fiziskām personām vienkārši iesaistīties

sadarbības ekonomikā.

Vērtējot transporta sektora tiesiskā regulējuma piemērotību

sadarbības ekonomikai, Francija novērtēta 6. vietā no 28 ES

valstīm, jo tiesiskais regulējums ir īpaši draudzīgs automašīnu

koplietošanai un koplietošanas braucieniem, nav nepieciešamas

atļaujas vai profesionālas licences. Francijas transporta kodeksā

fizisko personu automašīnu koplietošana ir definēta kā

"abonēto lietotāju vai lietotāju, kurus atļāvusi

transportlīdzekļu vadītāju organizācija vai attiecīgā persona,

sauszemes motorizētu transportlīdzekļu vai autotransporta

līdzekļu autobāzes koplietošana. Katrs abonents vai pilnvarots

lietotājs var piekļūt transportlīdzeklim bez vadītāja izvēlētajā

maršrutā uz ierobežotu laiku." Būtiski ir tas, ka automašīnu

koplietošanas gadījumā fiziskām personām kā pakalpojumu

sniedzējiem nav nepieciešamas profesionālas licences vai

pilnvarojumi, lai pievienotos automašīnu koplietošanas

pakalpojumam.

Savukārt fizisko personu braucienu koplietošana ir definēta kā

"mehāniskā transportlīdzekļa ar vadītāju un vienu vai

vairākiem pasažieriem kopīga izmantošana brauciena laikā, ko

vadītājs veic savā vārdā, bez atlīdzības, izņemot izmaksu

dalīšanu". Francijas Kasācijas tiesa ir paziņojusi, ka

fizisko personu braucienu koplietošanā nav vajadzīga atļauja vai

profesionāla licence, ja koplietošanas pakalpojums ir bez maksas

vai pēc izmaksu dalīšanas principa.

Attiecībā uz operatoriem (platformām) Francijas tiesiskais

regulējums nosaka, ka tiem nepieciešams reģistrēties īpašā

reģistrā. Tas ietver komersanta reģistrācijas izraksta kopiju,

apdrošināšanas apliecību, kas attiecas uz profesionālo atbildību,

reģistrācijas apliecības kopiju (pelēko karti) katram

transportlīdzeklim un vadītājam, katra autovadītāja profesionālās

kartes kopiju, kas iegūta pēc apmācības un eksāmena, un

pierādījumu katra transportlīdzekļa finansiālām iespējām. Līdz ar

to neprofesionālie autovadītāji nevar sniegt pārvadājumu

pakalpojumus, un pakalpojumu sniedzēji nevar neregulāri sniegt

pakalpojumus bez licences. Šo lēmumu nesen apstiprināja Francijas

Konstitucionālā tiesa lēmumā par UberPOP darbību. Šī

iemesla dēļ Parīzes pilsētas administrācija ir aizliegusi

UberPOP, Djump un Heetch braukšanas

platformu, kuru autovadītāji nav profesionāļi bez pārvadājumu

pakalpojumus licences, darbību.

Vērtējot izmitināšanas pakalpojumu sadarbības ekonomikas

tiesisko regulējumu Francija novērtēta 16. vietā no 28 ES

valstīm. Francijā ir saistoši noteikumi par tiešsaistes

platformām un īstermiņa īri (normatīvie akti tūrisma un

pilsētplānošanas jomā), bet nav īpašu normatīvo aktu par viesu

izmitināšanas pakalpojumiem sadarbības ekonomikā. Kā trūkums

izmitināšanas pakalpojumu regulējumā tiek norādīts tas, ka nav

skaidra definīcija par atļauto fizisko personu darījumu veidiem.

Tomēr Tūrisma likums nosaka īstermiņa īri kā "mēbelētu

mājokļu nomas maksu". "Mēbelēts mājoklis" ir

definēts kā "mēbelētas villas, dzīvokļi vai studijas īrnieka

ekskluzīvai izmantošanai, ko piedāvā īrei nepastāvīgam klientam,

kurš uzturēšanos raksturo ar dienu, nedēļu vai ar mēnesi un kurš

nepiedāvā tur pastāvīgo dzīvesvietu". Tomēr ir vērts

norādīt, ka definīcija neaptver fizisko personu darījumu, jo nav

minēts fizisko personu vai darījuma profesionālais raksturs.

Fiziskām personām kā pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas

izīrēt mājokļus, ir jāinformē pilsētas administrācija, ka

īstermiņa nomniekam ir sekundāra dzīvesvieta. Pilsētās, kurās

dzīvo vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, pašvaldības atļauja

nepieciešama arī, lai mainītu dzīvesvietu, kad nomniekam ir

sekundāra dzīvesvieta, un primārās dzīvesvietas pārtapšanai par

sekundāro dzīvesvietu. Dažās pilsētās (piemēram, Parīzē, Lionā,

Marseļā, Nīcā, Strasbūrā) īpašniekam ir pienākums kompensēt

peer to peer izmitināšanas pakalpojumu. Piemēram,

īpašniekam ir jāmaksā par izmaiņām īpašuma lietošanā Parīzē,

nodrošinot parastu mājokli tajā pašā apkaimē. Ja fiziskā persona

kā pakalpojuma sniedzējs neievēro paziņošanas un atļaujas

saņemšanas prasības, fiziskai personai kā pakalpojuma sniedzējam

var uzlikt naudas sodu līdz 50 000 EUR. Vienlaikus Francija ir

noteikusi izmitināšanas platformām pienākumu, pirmkārt, informēt

platformas lietotājus (pakalpojumu sniedzējus) par to pienākumiem

maksāt nodokļus un, otrkārt, sniegt lietotājiem ikgadējus datus

par lietotāju ienākumiem no platformas izmantošanas. Papildus no

2019. gada ir plānots platformām uzlikt pienākumu šo informāciju

par tās lietotāju ieņēmumiem nodot Francijas nodokļu

administrācijai.

Attiecībā uz izmitināšanas jomu pastāv arī noteikumi valsts

līmenī. Īrnieki nevar piedāvāt īstermiņa īri bez sava

namīpašnieka vai to būvniecības asociācijas piekrišanas. Ja

fiziskā persona kā pakalpojuma sniedzējs saņem apstiprinājumu,

tam nav pienākuma dalīties ar īpašumu (pašam lietot īpašumu,

kamēr tas izīrē īpašumu).

Pastāv skaidrs slieksnis, kas atšķir fiziskās personas

darbības no profesionālām darbībām. Fiziskā persona - pakalpojuma

sniedzējs - kļūst par profesionālu pakalpojuma sniedzēju, ja viņš

piedāvā vairāk nekā piecus numurus, nodrošina izmitināšanu un

piedāvā brokastis vairāk nekā 15 cilvēkiem. Pastāv arī

"profesionāli mēbelēts izīrētāja" statuss, kas tiek

piemērots, ja persona ir reģistrēta Francijas Komercreģistrā kā

"profesionāls izīrētājs", un, ja ikgadējie ieņēmumi par

šo darbību pārsniedz 23 000 EUR vai kopējo summu no citiem

mājsaimniecības ieņēmumiem. Neraugoties uz šo atšķirību, fiziskai

personai kā pakalpojumu sniedzējam jāatbilst noteikumiem, kas

attiecas uz profesionāliem pakalpojuma sniedzējiem, t.i.,

sanitārie standarti, minimālais aprīkojums utt.

Lietuvas

tiesiskais regulējums

Lietuva ir atbalstījusi ideju par sadarbības ekonomiku un

iekļāvusi to kā jebkuru citu biznesa modeli savos tiesību

aktos, piemēram, attiecībā uz vieglo pasažieru pārvadājumu

jomu tiesību aktos ir integrēti visi sadarbības ekonomikas

pamatprincipi - automašīnu koplietošana, braucienu

koplietošana un maršruta pakalpojumi. Vieglo pasažieru

pārvadājumu jomā taksometru vadītājiem ir nedaudz stingrākas

prasības, nekā fiziskām personām pakalpojumu sniedzējām.

Lietuvas autotransporta kodekss tika grozīts 2014. gada 27.

septembrī, lai pielāgotu automašīnu koplietošanu, braucienu

koplietošanu un maršruta pakalpojumus. Fiziskas personas un

juridiskas personas var organizēt pasažieru pārvadājumus, un

pasažierus var pārvadāt ne tikai taksometri, bet arī fiziskās

personas, ja automašīnas atbilst vispārējām prasībām, kas

attiecināmas uz mehāniskajiem transportlīdzekļiem. Ja pakalpojums

ir saistīts ar samaksu, pakalpojumu var organizēt, noslēdzot

līgumu starp pārvadātāju un pasažieri vai izmantojot pakalpojumu

organizētāju, piemēram, sadarbības platformu. Neprofesionāliem

pārvadātājiem atļauts sniegt transporta pakalpojumus, izmantojot

platformas starpniecību. Lietuvas tiesiskais regulējums paredz,

ka pakalpojuma sniedzējiem - taksometriem vai fiziskām personām -

jāiesniedz paziņojums par nodomu sniegt pakalpojumus saskaņā ar

vieglo transportlīdzekļu taksometra noteikumiem pašvaldībai, kurā

pārvadātājs ir reģistrēts vai dzīvo (fizisku personu gadījumā).

Pārvadātāja atļauja pakalpojumam ir jāizsniedz nākamajā dienā pēc

paziņojuma par nodomu veikt pakalpojumu saņemšanas. Pastāv arī

alternatīva, ka paziņojumu par nodomu veikt pakalpojumu, var

iesniegt pasažieru transporta pakalpojumu organizētājs, t.i.,

sadarbības platforma. Transporta nodrošinājumam jāatbilst

noteikumiem, ko noteikusi Lietuvas Republikas Finanšu ministrijas

Valsts nodokļu inspekcija, kā arī jābūt nodrošinātai informācijai

par ienākumiem, kas gūti no pakalpojuma sniegšanas. Nodokļu

informāciju Valsts nodokļu inspekcijā var iesniegt fiziskās

personas kā pakalpojuma sniedzējs vai organizētājs, t.i.,

sadarbības platforma. Pakalpojumu sniedzējiem nav jābūt

saistītiem ar platformu vai operatoru.

Lietuvā nav prasības attiecībā uz profesionālajām licencēm vai

atļaujām koplietojot automašīnu vai daloties ar citiem

transportlīdzekļiem, izņemot licenci, kas iegūta, iesniedzot

paziņojumu par nodomu sniegt pakalpojumu. Noteikumi vienādi

attiecas gan uz taksometriem, gan fiziskām personām kā

pakalpojumu sniedzējiem. Papildus autovadītāja apliecībai

pakalpojumu sniedzējiem jāiesniedz individuālās darbības

sertifikāts, dzīvesvietas deklarācija tajā pašā pašvaldībā, kurā

nodrošinās pakalpojumus, transportlīdzekļa reģistrācijas

apliecība, dokumenti par transportlīdzekļa tehnisko stāvokli,

autovadītāja civiltiesiskās atbildības apdrošināšanas dokumenti

un dokumenti, kas apliecina transportlīdzekļa valdījuma juridisko

pamatu. Oficiālajiem taksometru vadītājiem ir jānokārto

taksometru vadīšanas eksāmens. Automobiļu koplietošanas

pakalpojumu sniedzējiem nav nepieciešama profesionāla licence,

bet tiek piemērotas prasības attiecībā uz pakalpojumu komerciālu

sniegšanu, piemēram, iespējams augstākā apdrošināšana, biežākas

periodiskās tehniskās pārbaudes utt.

Braukšanas maksas tarifi nav ierobežoti nedz fiziskām personām

kā pakalpojumu sniedzējiem, nedz taksometriem, taču taksometriem

ir papildu noteikumi attiecībā uz automašīnu marķēšanu, tehnisko

pārbaudi u.c. Tiesību aktos taksometru skaits nav ierobežots,

tomēr pašvaldībām ir tiesības noteikt taksometru skaita

ierobežojumus.

Viesu izmitināšanas jomā Lietuva novērtēta kā viena no līderēm

starp ES dalībvalstīm sadarbības ekonomikā. Sadarbības ekonomiku

reglamentē Tūrisma likums un normatīvie akti dzīvojamo ēku

izīrēšanas jomā, kas nosaka mazākas prasības nekā Tūrisma likums.

Fiziskās personas kā pakalpojuma sniedzēji ir reglamentēti

saskaņā ar Tūrisma likumu, kas ir vienlīdzīgs tiem, kas nodrošina

viesu izmitināšanas pakalpojumus vai lauku tūrisma pakalpojumus.

Likums ierobežo telpu skaitu un ietver noteikumus par drošību un

higiēnu. Fiziskām personām kā pakalpojuma sniedzējiem iepriekš

jāinformē Valsts tūrisma departaments par saviem pakalpojumiem

pirms pakalpojumu sniegšanas uzsākšanas. Regulējums par fiziskām

personām kā pakalpojuma sniedzējiem nav skaidrs, jo normatīvajos

aktos dzīvokļu izīrēšanas jomā ir mazāk prasību nekā Tūrisma

likumā. Apakšīre ir likumīga, ja fiziskā persona kā pakalpojuma

sniedzējs saņem rakstisku atļauju no īpašuma īpašnieka. Primāro

un sekundāro dzīvesvietu nav Lietuvas tiesību aktos, un

izīrētājam nav pienākuma atrasties īpašumā, to izīrējot.

Lielbritānijas tiesiskais regulējums

Lielbritānija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā attiecībā

uz atvieglotiem nosacījumiem un stimuliem sadarbības ekonomikai.

Kaut arī sadarbības ekonomika nav īpaši regulēta, tā

izceļas gandrīz visās jomās, jo Lielbritānijas valdība ir

izstrādājusi vadlīnijas sadarbības ekonomikas principu

skaidrošanai, organizējusi seminārus un konferences, kā arī

valdībai ir izdevies izveidot labas partnerattiecības ar

sadarbības platformām.

Transporta nozares novērtēta 11. vietā no 28 ES dalībvalstīm.

Fizisko personu automašīnu koplietošana valsts tiesību aktos nav

definēta, tādējādi nav specifisku noteikumu, kas attiecas uz šo

darbību. Tas arī nozīmē, ka nav nepieciešama atļauja, lai

fiziskās personas varētu dalīties ar savu automašīnu sadarbības

platformā.

Vairāk regulēta ir fizisko personu braucienu koplietošana.

Braucienu koplietošana, ja atlīdzība par darbību atbilst tikai

ekspluatācijas izmaksām, ir atļauta un nav regulēta. Tomēr, ja

vadītājs gūst peļņu no pakalpojuma, tā transportlīdzeklis tiek

klasificēts kā privāts īres transportlīdzeklis, un vadītājam

jābūt licencētam. Šajā gadījumā licencētai jābūt pat fizikai

personai, arī situācijā, ja šī fiziskā persona pakalpojuma

sniedzējs pakalpojumus piedāvā neregulāri. Prasības licences

iegūšanai ietver vairāk kā tikai vadītāja apliecību, t.sk., tam

nav sodāmības reģistrā, prasības atšķiras starp pilsētām.

Noteikumi par pieteikšanos taksometru licencēm būtiski

atšķiras no noteikumiem, kas attiecas uz fiziskām personām.

Londonā taksometru atļauju skaits nav ierobežots, tomēr

galvaspilsētai ir ļoti augsti kvalitātes standarti, kas darbojas

kā alternatīvs šķērslis izsniegto licenču skaitam. Liverpūlē

ierobežojums ir 1 417 izsniegtas licences, un Mančestrā šis

skaitlis ir 814. Visos trijos iepriekš minētajos pilsētu rajonos

fizisko personu īres transportlīdzekļu licencēm nav

ierobežojumu.

Lielbritānijā pakalpojuma sniedzēji var brīvi noteikt savas

cenas, jo nav kontroles režīma attiecībā uz cenām, tomēr

pakalpojuma sniedzējs un saņēmējs vienmēr iepriekš vienojas par

maksu. Taksometriem nav nepieciešams būt saistītiem ar

nosūtīšanas centru vai platformu.

Kopumā viesu izmitināšanas nozare sadarbības ekonomikas

kontekstā Lielbritānijas tiesību aktos nav regulēta. Tā vietā

tiek piemēroti vispārējie noteikumi. Lielbritānijā nav

regulējuma, kas noteiktu fizisko personu sniegtos pakalpojumus.

Tā rezultātā nav skaidra fizisko personu kā pakalpojuma sniedzēja

darījumu veida noteikšana, kā arī nav noteikts, kas fiziskām

personām kā pakalpojuma sniedzējiem ir atļauts vai aizliegts.

Citas sekas tam, ka nepastāv tiesiskais regulējums, kas

reglamentē fizisko personu sniegtos izmitināšanas pakalpojumus,

ir tāds, ka fiziskām personām kā pakalpojuma sniedzējiem nav

jāiegūst atļauja pirms to dzīvesvietas izīrēšana. Turklāt 2015.

gada īpašuma stāvokļa pārskatā privātajā īrē nozare atzīst, ka

valdībai nav vēlēšanās regulēt tirgu valsts līmenī, ieviešot

licencēšanas režīmu. Tomēr lietas ir nedaudz stingrākas Londonā

nekā pārējā Lielbritānijas daļā, kur vietējās varas iestādes

tehniski ir pilnvarotas ieviest licencēšanas prasības, ja tās

vēlas to darīt.

Lielbritānijā fiziskām personām kā pakalpojuma sniedzējiem nav

jāpaziņo to iznomātājam vai viņu būvniecības asociācijai, ka viņi

izīrē savu dzīvesvietu - to piemēro valsts līmenī. Fizikās

personas kā pakalpojuma sniedzēji var atļaut uzturēties tā

īrniekam 90 dienas gadā saskaņā ar 2015. gada likumu par

ierobežojumu atcelšanu, saskaņā ar kuru īpašums tiek uzskatīts kā

"pagaidu guļvieta", un īpašniekam ir jāpieprasa

plānošanas atļauja. Ir iespējams arī atļaut otru dzīvesvietu, bet

tas var būt nepieciešama licence. Tur nav ierobežojumu attiecībā

uz uzturēšanās proporciju. Tāpat fiziskai personai kā pakalpojuma

sniedzējam nav pienākums dzīvot mājoklī tā izīrēšanas perioda

laikā. Visbeidzot, vietējās iestādes var pārbaudīt un identificēt

dzīvojamo māju apdraudējumus saskaņā ar "Mājokļu veselības

un drošības novērtējuma sistēmu" (ieviesta ar "Mājokļu

likumu 2004"). Pārbaudes var veikt pēc īrnieka pieprasījuma

vai padomes vēlēšanās. Pārbaudes attiecas uz ūdens, gāzes un

elektrības iekārtām, higiēnas un sanitārām iekārtām utt.

Lielbritānijas nodokļu un muitas administrācijas veiktajā

pētījumā par sadarbības ekonomiku minēts, ka 54% aptaujāto

respondentu sadarbības ekonomiku uzskata tikai par veidu kā gūt

papildus ienākumu. Personas, kas darbojas sadarbības ekonomikā

sevi uzskata par pašnodarbinātajām personām, ja tām ir kontrole

pār savu darbu (dalību), tām pieder aprīkojums, ar kuru sniegts

pakalpojumus, tās nesaņem darba ņēmēja ieguvumus, saņem

atalgojumu ar platformas starpniecību nevis no platformas.

Vairākas personas arī minēja, ka sevi uzskata par

pašnodarbinātajām, jo platformas noteica. Saskaņā ar šo pētījumu

81% aptaujāto respondentu Lielbritānijā ar sadarbības ekonomikas

starpniecību gadā nopelna zem 11 000 mārciņu. Personas, kas

pelnīja virs 11 000 mārciņu, galvenokārt darbojas sadarbības

ekonomikā pilnu laiku (lielākoties nodarbinātas transporta vai

īstermiņa pakalpojumu sniegšanas jomās). 54% respondentu

neuzskata, ka no šiem ienākumiem būtu jāmaksā nodokļi, savukārt

tikai 27% respondentu uzskata, ka nodokļi jāmaksā. 51% aptaujāto

arī ir pārliecināti, ka pilnībā zina savas nodokļu saistības un

pienākumus. 14

2.4. Sadarbības

ekonomikas tendences Latvijā un identificētie

problēmjautājumi

Latvijā kopumā transporta, izmitināšanas un finanšu sektorā

darbojas 11 platformas un to kopējais tirgus apjoms 2016. gadā

sasniedza 157,7 milj. EUR, nodrošinot 3 162 darba vietas.

Vērtējot sadarbības ekonomikas lomu Latvijas tautsaimniecībā,

Eiropas Komisija secina, ka Latvija ir viena no vadošajām Eiropas

Savienības dalībvalstīm attiecībā uz platformu skaitu (3,59

platformas uz vienu miljonu iedzīvotāju), sadarbības ekonomikas

ieņēmumiem attiecībā pret iekšzemes kopproduktu (0,63% no

iekšzemes kopprodukta) un šajā jomā nodarbinātām personām (0,33%

no visiem), kas pārsniedz ES vidējo rādītāju.15

Sadarbības platformas Latvijas iedzīvotāju vidū guvušas lielu

atsaucību. Latvija ir TOP 3 Eiropas valstu vidū, kuras

iedzīvotāji jau ir izmantojuši sadarbības platformas (Francijā

36%, Īrijā 35%, Latvijā 24%, Horvātijā 24%), un kuras iedzīvotāji

regulāri izmanto sadarbības ekonomikas platformas (Īrijā 12%,

Latvijā 9%, Francijā 7% iedzīvotāju). 16

Eiropas Komisijas pētījumā, vērtējot uzņēmējdarbības vides

piemērotību sadarbības ekonomikai, Latvija ierindota 22. vietā

starp 28 dalībvalstīm. Latvija augstu novērtēta viesu

izmitināšanas jomā, kas galvenokārt ir saistīts ar regulējumu

nodokļu un mājokļu noteikumos, bet mazāk labvēlīgs vērtējums ir

finanšu un transporta pakalpojumu jomā. Viszemāk Latvijā

novērtēta sadarbības ekonomikas administrēšana.

Latvijā nav īpašs atsevišķs normatīvais akts, kas vispārēji

regulētu sadarbības ekonomiku, taču atsevišķi nosacījumi ir

ietverti vairāku jomu normatīvajos aktos. Latvijā sadarbības

ekonomika visvairāk ir attīstījusies kopfinansējuma pakalpojumu,

vieglo pasažieru pārvadājumu un viesu īstermiņa izmitināšanas

jomās.

Kopfinansējumu pakalpojumu jomā Finanšu ministrija ir

izstrādājusi un 2017. gada 7. septembrī izsludinājusi Valsts

sekretāru sanāksmē likumprojektu "Kopfinansējuma pakalpojumu

likums", kas paredz noteikt kopfinansējuma pakalpojumu

sniedzēja darbības principus, atbildību, licencēšanas un

uzraudzības kārtību, ieguldītāju un aizdevumu saņēmēju interešu

aizsardzības pasākumus. Papildus tam Ministru kabinetā 2018. gada

14. augustā ir apstiprināts Informatīvais ziņojums "Par

virtuālo valūtu izmantošanas ieguvumiem un riskiem, un tālāko

rīcību jomas attīstības veicināšanai un identificēto risku

mazināšanai"17, saskaņā ar kuru ir paredzēti

vairāki pasākumi, tādejādi nodrošinot lielāku noteiktību un

caurskatāmību finanšu pakalpojumu regulējuma, nodokļu,

grāmatvedības un noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma finansēšanas novēršanas jomā. Vienlaikus, lai izvērtētu

tehnoloģijas potenciālu, uzlabotu valsts pārvaldes pakalpojumu

efektivitāti un drošību, veicinātu tehnoloģiju izmantošanu

privātajā sektorā, identificētu barjeras un sagatavotu

priekšlikumus pasākumiem tehnoloģijas atbalstam Ekonomikas

ministrija šobrīd izstrādā informatīvo ziņojumu "Par

blokķēdes tehnoloģijas izmantošanas piemēriem, perspektīvām un

tālāko rīcību jomas attīstības veicināšanai".

Ņemot vērā, ka vieglo pasažieru pārvadājumu un viesu īstermiņa

izmitināšanas jomās arī strauji attīstās sadarbības ekonomika,

turpmāk šajā konceptuālajā ziņojumā detalizētāk tiek apskatītas

šīs jomas.

Sadarbības ekonomikas tendences vieglo

pasažieru pārvadājumu jomā

Attiecībā uz vieglo pasažieru pārvadājumu jomu, uzsākot darbu

pie sadarbības ekonomikas iniciatīvas un regulējuma izstrādes,

Ekonomikas ministrija 2016. gada 29. jūnijā noslēdza Savstarpējās

sapratnes memorandu ar lielākajām pārvadātāju platformām par

vairākiem pamatprincipiem, paredzot, ka Ekonomikas ministrija

pieņems sadarbības ekonomikas filozofiju un konceptuāli atbalstīs

regulējuma ieviešanu, vienlaikus paredzot, ka nozare iestāsies

par caurskatāmas nodokļu nomaksas principiem, patērētāju tiesību

aizsardzību, godīgu komercpraksi un pasažieru un pakalpojuma

sniedzēju drošību, kā arī iesaistīsies dialogā ar atbildīgajām

iestādēm. Līdz ar to tika sperti pirmie soļi, lai sekmētu

modernas, tehnoloģijās bāzētas ekonomikas attīstību, kas

vienlaikus nodrošina nozares sakārtošanu un iekļaušanos kopējā

pasažieru pārvadājumu tirgū.

Lai pavērtu iespējas modernas ekonomikas attīstībai pasažieru

pārvadāšanā Saeima 2017. gada 28. septembrī pieņēma grozījumus

Autopārvadājumu likumā. Savukārt Ministru kabinets 2018. gada 6.

martā pieņēma ar likumu saistītus Ministru kabineta

noteikumus.18 Atbilstoši veiktajām izmaiņām vieglo

pasažieru pārvadājumu regulējumā turpmāk šos pakalpojumu var

piedāvāt, pieprasīt un apstiprināt, izmantojot elektronisko

sakaru līdzekļus tiešsaistē tīmekļvietnē vai mobilajā aplikācijā.

Apmaksāt šādus pakalpojumus var tikai bezskaidrā naudā, tādejādi

uzraugošajām institūcijām nodrošinot izsekojamu darījumu plūsmu.

Līdz ar to regulējums pasažieru komercpārvadāšanu sadalījis

divos veidos taksometru pārvadājumi un pārvadājumi ar vieglo

automobili. Pēc Eiropas Komisijas skaidrojuma vieglo

automobiļu komercpārvadājuma regulējumā ir ietverti sadarbības

ekonomikas principi, t.i., izmantojot tiešsaistes platformas,

mobilās lietotnes vai citus risinājumus tiek savienots

pakalpojuma sniedzējs ar lietotāju.

Sadarbības ekonomikas tendences izmitināšanas

sektorā

Attiecībā uz izmitināšanas sektoru sadarbības ekonomikas

platformas tiek izmantotas apartamentu jeb dzīvokļu izīrēšanai.

Apartamenti Latvijā tiek izīrēti, pamatā izmantojot rezervēšanas

portālu booking.com un sadarbības ekonomikas platformu

airbnb.com. Kopumā abos portālos Rīgā 2016. gadā tika

uzskaitītas19 3 629 gultas vietas, savukārt 2017. gadā

jau 5 045 gultas vietas, kas ir 30% no visām gultasvietām Rīgā

(2017. gadā Rīgā bija 15 788 gultas vietas viesnīcās un tām

pielīdzinātās tūristu mītnēs20 - kopā ar apartamentiem

tas ir 20 833 gultasvietas). 60% no visiem apartamentiem Rīgā ir

pieejami tirgū ar sadarbības ekonomikas platformas

airbnb.com starpniecību. Pašlaik Latvijā airbnb.com

ir vienīgā sadarbības ekonomikas platforma ar ievērojamu tirgus

daļu. Otra līdzīga sadarbības ekonomikas platforma

wimdu.com Rīgā piedāvā tikai 133 apartamentus, no kuriem

liela daļa ir neaktīvi. Airbnb.com 2016. gadā Latvijā

nodrošināja 350 darbavietas un nodrošināja kopējos ieņēmumus 6.3

milj EUR apmērā.21

Latvijas tiesību akti nereglamentē izmitināšanas nozari

sadarbības ekonomikas jomā un šādi fizisko personu darījumi

sadarbības ekonomikas ietvaros nav definēti. Tas būtiski

apgrūtina nozares uzraudzību, jo apartamenti, kas tiek izīrēti ar

platformu starpniecību, netiek uzskaitīti statistikā, kā arī

netiek veikta šādu pakalpojumu kvalitātes un drošības

uzraudzība.

Vienlaikus jānorāda, ka Latvijā pašreiz spēkā esošie

normatīvie akti neizdala ilgtermiņa vai īstermiņa dzīvojamo telpu

īri. Likumprojekta "Dzīvojamo telpu īres likums"

(Saeimā 2018. gada 21. jūnijā pieņemts 1. lasījumā) 2. panta

trešās daļas 3. punkts paredz noteikt, ka dzīvojamo telpu

sezonālu vai īstermiņa lietošanu (piemēram, vasarnīcas, viesu

nami) īres līgumi ir slēdzami Civillikumā noteiktajā kārtībā,

līdz ar to jaunais likums uz iepriekš minēto līgumu noslēgšanu

nebūs attiecināms.

Apkopojot augstāk minēto, pasažieru pārvadāšanu reglamentē

Autopārvadājumu likums un to saistošie Ministru kabineta

noteikumi, savukārt viesu izmitināšanu - normatīvie akti mājokļu,

īres, nodokļu un citās jomās. Vadoties no Eiropas Komisijas

ieteikumiem un citu valstu pieredzes, ir jāizvērtē, vai ir

nepieciešams vispārējs regulējums sadarbības ekonomikai, vai arī

ir pilnveidojami katras jomas normatīvie akti, kuros ir

identificējamas problēmas attiecībā uz sadarbības ekonomiku.

Sadarbības ekonomika ir ļoti strauji augoša un mainīga ekonomika,

to nav iespējams precīzi prognozēt, tā var attīstīties jebkurā

pakalpojumu jomā - tas būtiski apgrūtina vienota regulējuma

izstrādi. Turklāt, katra pakalpojumu joma ir ļoti specifiska ar

tikai tai raksturīgām iezīmēm un problēmām, kuras efektīvāk

risināt ir attiecīgajos nozaru regulējumos, nevis vienotā

normatīvā. Tādēļ turpmāk konceptuālajā ziņojumā Ekonomikas

ministrija izvērtē pasažieru komercpārvadājumu ar vieglo

automobili un īstermiņa izmitināšanas jomas Eiropas Komisijas

ieteiktajos piecos virzienos: piekļuve tirgum, atbildības

sadalījums, patērētāju aizsardzība, nodarbinātība un nodokļu

nomaksa.

Piekļuve

tirgum

Šobrīd katrā nozarē un jomā pastāv savs regulējums par

atļaujām, nepieciešamajiem saskaņojumiem, licencēm un

reģistrāciju. Nav kopēja regulējuma un uzskaitījuma, kādas

atļaujas, saskaņojumi, licences, reģistrācijas nepieciešamas

uzņēmējdarbībā. Līdz ar to arī sadarbības ekonomikā iesaistītām

personām jāievēro atbilstoši normatīvie akti.

Piekļuve tirgum vieglo pasažieru pārvadājumu

jomā

Piemēram, saskaņā ar Autopārvadājumu likumu nepieciešama

atļauja pasažieru regulāro komercpārvadājumu veikšanai, kā arī

pārvadātājam, kas veic pasažieru komercpārvadājumus ar taksometru

vai ar vieglo automobili, ir jāsaņem speciālā atļauja (licence).

Tātad tas attiecas arī uz gadījumiem, kad attiecīgie pārvadājumi

tiek organizēti ar platformu starpniecību.

Atbilstoši Autopārvadājuma likumam pārvadātājs ir komersants,

zemnieku vai zvejnieku saimniecība, kas pēc pasūtījuma vai līguma

ar nosūtītāju, pasažieri vai uz cita tiesiska pamata uzņemas

pārvadājuma saistību, līdz ar to pārvadājumus var veikt tikai

komersants, izslēdzot fiziskām personām iespējas veikt

pārvadājumus, tādejādi būtiski palielinot barjera jaunu

dalībnieku ienākšanai un sadarbības ekonomikas attīstībai.

Esošais Autopārvadājumu likuma regulējums nosaka, ka vieglie

pasažieru pārvadājumi ir uzskatāmi par komercdarbību, t.i. tiek

veikti ar mērķi gūt peļņu, līdz ar to pārvadājumu jomā šobrīd

netiek paredzēts viens no sadarbības ekonomikas principiem

kopbraukšana - situācija, kad transporta līdzekļa vadītājs,

pamatojoties tikai uz savām vajadzībām nosaka sava brauciena

galamērķi, , informējot par savu plānoto braucienu, tam var

pievienoties līdzbraucēji, kuriem ir nepieciešams nokļūt vadītāja

norādītājā vietā (kopīgi dalot ceļa izdevumus, piemēram, izmaksas

par degvielu). Šāda darījumu mērķis nav gūt peļņu, bet dalīties

ceļa izdevumu segšanā. Tomēr ņemot vērā, ka šādus darījumus ir

grūti nošķirt no pasažieru komercpārvadājumiem ar vieglo

automobili, kur brauciena gala mērķi nosaka pasažieris nevis

mašīnas vadītājs, Finanšu ministrija piesardzīgi raugās uz šo

regulējumu. Ekonomikas ministrijas ieskatā šādiem darījumiem,

kuru mērķis nav tieša peļņas gūšana nevajadzētu noteikt īpašu

regulējumu, jo saskaņā ar Eiropas Komisijas sniegtajām

rekomendācijām tā nav uzskatāma par profesionālu darbību un tā

nav vērsta uz peļņas gūšanu.

Vienlaikus mazinot barjeras sadarbības ekonomikas dalībniekiem

un paredzot iespēju fiziskām personām veikt vieglo pasažieru

pārvadājumus, nepieciešams izvērtēt un pārskatīt Autopārvadājumu

likumu, paredzot, ka fiziska persona var saņemt licenci pasažieru

komercpārvadājumiem ar vieglo automobili, ja fiziskā persona ir

reģistrējusies kā saimnieciskās darbības veicējs Valsts ieņēmumu

dienestā.

Piekļuve tirgum izmitināšanas sektorā

Kaut arī izmitināšanas sektorā netiek atsevišķi regulēta

piekļuve tirgum, nav nepieciešamas licences vai atļaujas, tūristu

mītnēm, lai varētu veikt viesu izmitināšanu, ir jāievēro

specifiski noteikumi attiecībā uz tādām prasībām, kā ugunsdrošība

vai higiēna. Savukārt, lai varētu izīrēt savu dzīvokli īrniekam,

šādas prasības nav jānodrošina. Faktiski īpašnieks dzīvokli var

izīrēt bez specifiskiem ierobežojumiem gan pa tiešo, gan ar

sadarbības ekonomikas platformu starpniecību. Turklāt Civillikums

un likums "Par dzīvojamo telpu īri" ļauj arī pašam

īrniekam nodot apakšīrē viņa īrēto telpu vai tās daļu, ja

izīrētājs tam piekrīt.

Ņemot vērā minēto un to, ka Eiropas Komisija neatbalsta

sadarbības ekonomikas piekļuves tirgum ierobežošanu, Ekonomikas

ministrija neuzskata, ka apartamentu izīrēšanai būtu jāpiemēro

kāds no tirgus ierobežošanas veidiem. Tomēr atsevišķos gadījumos,

kur tiek novērota augsta ekonomiskā darbība, ir jāizvērtē

nepieciešamība piemērot līdzīgas ugunsdrošības vai higiēnas

prasības, kādas tās ir klasiskajām tūristu mītnēm (viesnīcām,

hosteļiem, viesu namiem). Šādu prasību piemērošana var būt tikai

gadījumos, kur apartamentus izīrē fiziska vai juridiska persona

peļņas gūšanas nolūkā, tā nedrīkst būt diskriminējoša un tai

jābūt pamatotai.

Atbildības sadalījums

Tā kā sadarbības ekonomikā iesaistītām personām jāievēro

atbilstoši normatīvie akti, tad arī tie atbild par attiecīgo

normu neievērošanu. Līdz ar to var secināt, ka attiecībā uz

atbildības sadalījumu nav identificētu problēmu sadarbības

ekonomikā. Tomēr, tā kā sadarbības ekonomikā parādās jauni

subjekti, piemēram, (platforma), ir jāizvērtē, vai un kādi

pienākumi un atbildība ir noteikta šādām personām un

nepieciešamības gadījumā ir jāpilnveido regulējums.

Atbildības sadalījums vieglo pasažieru

komercpārvadājumu jomā

Esošais regulējums22 vieglo pasažieru

komercpārvadājumu jomā nosaka, ka datu apmaiņa notiek starp

pārvadātāju un Valsts ieņēmumu dienestu (turpmāk - VID), taču

faktiski pārvadātājam nav pieejami visi dati, jo tos monitorē

platformas, līdz ar to pārvadātāji nav datu īpašnieki vai

turētāji un pastāv būtisks risks, ka pārvadātajam nebūs pieejami

dati par sniegtajiem pakalpojumiem un faktiski veiktajiem

darījumiem. Tādējādi pārvadātājs nevar nodrošināt iepriekš

minētajos noteikumos paredzēto pienākumu izpildi, jo nevar

uzņemties atbildību par trešās personas (tīmekļa vietnes, mobilās

lietotnes, zvana centra) rīcību. Satiksmes ministrija konceptuālā

ziņojuma izstrādes laikā ir sagatavojusi likumprojektu

"Grozījumi Autopārvadājumu likumā", kas paredz, ka

turpmāk visus datus VID iesniedz platformas, līdz ar to

konstatēto trūkumu plānots novērsts līdz ar likumprojekta

apstiprināšanu.

Vienlaikus ir konstatēts, ka nepieciešams izvērtēt un

pilnveidot atbildības jautājumus pārkāpumu gadījumā, t.sk.

jautājumus, kas saistīti ar uzraudzības pasākumiem.

Atbildības sadalījums izmitināšanas

sektorā

Izmitināšanas sektorā Tūrisma likuma 11. panta septītā daļa

nosaka, ka komersanti un saimnieciskās darbības veicēji

nodrošina, ka tūristu mītnēs izmitinātie ārzemnieki personīgi

aizpilda un paraksta deklarācijas veidlapu un pierāda savu

identitāti, uzrādot derīgu, identitāti apliecinošu dokumentu.

Saskaņā ar Ministru kabineta 2007. gada 3. aprīļa noteikumiem Nr.

226 "Noteikumi par ārzemnieka deklarācijas veidlapas

aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas kārtību" komersantam

vai saimnieciskās darbības veicējiem deklarācijas ir jāglabā

vienu gadu no tās aizpildīšanas dienas un tās pēc rakstiska

pieprasījuma jāizsniedz Valsts policijai vai Valsts robežsardzei.

Iepriekš minētā prasība izriet no Šengenas

konvencijas23 45. panta, kura mērķis ir sniegt

attiecīgām tiesību aizsardzības iestādēm informāciju, lai

novērstu apdraudējumus, veiktu tiesvedību krimināllietās vai

noskaidrotu pazudušo vai nelaimes gadījumos cietušo personu

likteni.

Tūrisma likuma 1. panta pirmās daļas 17. punkts nosaka, ka

tūristu mītne ir ēka, ēku grupa vai labiekārtota vieta

(teritorija), kurā komersants vai saimnieciskās darbības veicējs

nodrošina tūristu diennakts izmitināšanu un apkalpošanu. Līdz ar

to no Tūrisma likuma pašreizējā regulējuma neizriet pienākums

apartamentu izīrētājiem nodrošināt, ka ārzemnieki aizpilda un

paraksta deklarācijas veidlapu atbilstoši Ministru kabineta 2007.

gada 3. aprīļa noteikumiem Nr. 226 "Noteikumi par ārzemnieka

deklarācijas veidlapas aizpildīšanas, glabāšanas un nodošanas

kārtību". Šengenas konvencijas 45. panta 2. punkts paredz,

ka attiecīgā prasība par ārzemnieka deklarācijas veidlapas

aizpildīšanu ir piemērojama personām, kas uzturas kādā

komerciālos nolūkos izīrētā mītnē, tostarp teltīs, autofurgonos

un kuģos. Līdz ar to ir jāveic izmaiņas normatīvajos aktos,

precizējot tūrisma mītņu vai apartamentu definīciju, lai

nodrošinātu, ka arī apartamentos izmitinātie ārzemnieki aizpilda

attiecīgo deklarāciju.

Patērētāju aizsardzība

Latvijā darbojās vispārējs patērētāju aizsardzības regulējums

saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likumu, kā arī papildu

patērētāju tiesību aizsardzības normas ir noteiktas attiecīgo

nozaru regulējumā.

Patērētāju aizsardzība vieglo pasažieru

pārvadājumu jomā

Attiecībā uz vieglo pasažieru komercpārvadājumiem esošais

regulējums nosaka, ka pasūtītājs pirms braucienu saņem

informācija par pakalpojumu, kā arī uzreiz pēc pārvadājumu

pakalpojuma pabeigšanas (maršrutu, laiku, pakalpojuma summu un tā

aprēķināšanu, apmaksas veidu, kā arī kontaktinformāciju

patērētāju sūdzību iesniegšanai).

Patērētāju aizsardzība izmitināšanas

sektorā

Patērētāju tiesības jānodrošina neatkarīgi no tā, vai

pakalpojums sniegts tradicionālās ekonomikas vai sadarbības

ekonomikas ietvaros. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir

ietvertas speciālās normas attiecībā uz brīvdienu mītnes

ilgtermiņa lietošanas līgumiem, kas ir speciāls īres līgumu

paveids un uz to nav attiecināmas likumā "Par dzīvojamo

telpu īri" noteiktais.24 Vienlaikus judikatūrā ir

atzīts, ka kaut arī uz standarta dzīvojamo telpu īres līgumiem

Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 11. pants nav attiecināms,

taču arī no šāda īres līguma izrietošās pušu tiesiskās attiecības

var tikt uzskatītas par tādām, kurām ir piemērojamas patērētāju

tiesību aizsardzības normas.25 Atbilstoši Patērētāju

tiesību aizsardzības likumam uz noslēgtiem īres līgumiem var tikt

attiecinātas normas par netaisnīgiem līguma noteikumiem, ja īres

līgums ir noslēgts starp patērētāju un pakalpojuma sniedzēju.

Līdz ar to Ekonomikas ministrija uzskata, ka Latvijā šajā

jautājumā izmaiņas vai papildinājumi normatīvajos aktos nav

nepieciešami.

Ņemot vērā, ka viesu izmitināšanas sektorā tiek iegūti un

apstrādāti fizisko personu dati, tad attiecīgo datu pārziņiem ir

jāievēro normatīvo aktu prasības fizisko personu datu

aizsardzības jomā. Vispārīgo datu aizsardzības

regulu26 nepiemēro personas datu apstrādei, kuru veic

fiziska persona tikai personiska vai mājsaimnieciska pasākuma

gaitā un kura tādējādi nav saistīta ar profesionālu vai

komerciālu darbību. Līdz ar to arī apartamentu izīrēšanas

gadījumā, ja tas tiek darīts peļņas gūšanas nolūkā un tiek iegūti

un apstrādāti fiziskās personas dati, ir jāievēro Vispārīgās datu

regulas un Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības.

Nodarbinātība

Latvijā ir vispārējs regulējums gan darba tiesisko attiecību

jomā, gan darba aizsardzības jomā, gan citi normatīvie akti, kas

jāievēro arī nodarbinot personas sadarbības ekonomikas ietvaros.

Tas attiecas gan uz darba laiku, darba apstākļiem, darbinieku

nosūtīšanu un jebkurām citām prasībām darba tiesību jomā, līdz ar

to uz sadarbības ekonomiku attiecas šīs pašas normas. Ekonomikas

ministrijas ieskatā izvērtējams ir jautājums par attālināto

darbu, tomēr šāds mūsdienīgs darba pienākumu veikšanas veids var

tikt izmantots arī tradicionālajā ekonomikā, tādēļ šis jautājums

nav skatāms atrauti no darba tiesību vispārējā regulējuma.

Nodokļu

nomaksa

Attiecībā uz nodokļu nomaksu nepastāv īpašs nodokļu

regulējums sadarbības ekonomikā iesaistītām personām. Gan

juridiskām personām, gan fiziskām personām, kuras piedalās

sadarbības ekonomikā, ir jāmaksā nodokļi atbilstoši esošajiem

normatīvajiem aktiem nodokļu tiesību jomā.

Piemēram, komersanti, kas sniedz vieglo pasažieru pārvadājumu

pakalpojumus, var būt mikrouzņēmumu nodokļa (turpmāk - MUN)

maksātāji, ja tie atbilst noteiktiem kritērijiem (apgrozījums zem

40 tūkst. EUR, nodarbināti ne vairāk par 5 darbiniekiem, alga zem

720 EUR mēnesī u.c.) vai tie maksā nodokļus vispārējā režīmā

(uzņēmumu ienākumu nodokli, pievienotās vērtības nodokli,

darbaspēka nodokļus). Arī uzņēmumi, kuri sniedz viesu

izmitināšanas pakalpojumus, var darboties MUN režīmā vai

vispārējā režīmā. Personām, kuru saimnieciskās darbības ienākumi

pārsniedz 40 tūkst. EUR, jāreģistrējas par pievienotās vērtības

nodokļa maksātājiem. Tātad nelielie komersanti (vai arī fiziskās

personas - saimnieciskās darbības veicēji), kuri sniedz

pakalpojumus līdz 40 tūkst. EUR, var nereģistrēties kā PVN

maksātāji.

Fiziskās personas var veikt saimniecisko darbību, pirms tam

reģistrējoties kā saimnieciskās darbības veicēji VID un par

ienākumiem maksāt iedzīvotāju ienākuma nodokli (turpmāk - IIN) no

saimnieciskās darbības. Tas attiecas arī uz ienākumiem, kas gūti

sadarbības ekonomikas ietvaros, izmantojot tiešsaistes

platformas.

Piemēram, ja persona nodarbojas ar (regulāru, īstermiņa)

īpašuma iznomāšanu (izīrēšanu) kā saimniecisko darbību (arī

sadarbības ekonomikas ietvaros, izmantojot tiešsaistes

platformas), tai ir dažādi ar šo saimniecisko darbību saistīti

izdevumi (vai investīcija) piemēram, ēkas vai telpu remonts,

samaksa par uzkopšanu vai citiem pakalpojumiem, ieguldījumi

pamatlīdzekļos utt., tad persona reģistrē šo saimniecisko

darbību, veic atbilstošu ienākumu un izdevumu uzskaiti, aprēķina

un maksā iedzīvotāju ienākuma nodokli. Fiziskām personām, kuras

veic saimniecisko darbību, ir jāmaksā arī valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas noteiktā kārtībā.

Patreiz Autopārvadājumu likums nosaka ierobežojums fiziskām

personām veikt komercpārvadājumus ar vieglajiem

transportlīdzekļiem, to var veikt tikai komersanti. Lai attīstītu

sadarbības ekonomikas iespējas, būtu izvērtējamas izmaiņas

Autopārvadājumu likumā, atļaujot fiziskām personām veikt

pasažieru komercpārvadājumus ar vieglajiem transportlīdzekļiem.

Šādos gadījumos fiziskām personām IIN nomaksai arī būtu

jāreģistrējas kā saimnieciskās darbības veicējiem, kā arī jāmaksā

valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas noteiktajā

kārtībā. Fiziskā persona - saimnieciskās darbības veicējs

atbildētu pilnībā ar savu mantu par nodokļu saistību izpildi,

turklāt tai būtu jāievēro un tā atbildētu par jebkuru citu

normatīvo aktu ievērošanu, piemērojot noteikto atbildību.

Lai vienkāršotu nodokļu administrēšanu, izvērtējama iespēja

fiziskām personām, kuras sniedz pasažieru komercpārvadājuma

pakalpojumus ar vieglo transportlīdzekli sadarbības ekonomikas

ietvaros, piemērot vienkāršotu nodokļu nomaksu. Izvērtējot

iespēju ieviest vienkāršotas nodokļu nomaksas risinājuma

ieviešanas iespējas pasažieru komercpārvadājuma pakalpojumos ar

vieglo transportlīdzekli sadarbības ekonomikas ietvaros, ir jāņem

vērā nodokļu normatīvajos aktos noteiktais regulējums, jo gan

juridiskām personām, gan fiziskām personām, kuras piedalās

sadarbības ekonomikā, ir jāmaksā nodokļi atbilstoši esošajiem

normatīvajiem aktiem nodokļu tiesību jomā.

Jāatzīmē, ka jau no 2018. gada Igaunijā ir spēkā regulējums

par fizisko personu veiktās uzņēmējdarbības vienkāršotu aplikšanu

ar ienākuma nodokli.27 Pastāv dažādi ierobežojumi

(personas nenodarbina citus, sniedz pakalpojumus tikai fiziskām

personām, apgrozījumam līdz 25 tūkst. EUR likme ir 20%, jā

pārsniedz, tad 40%, persona nav PVN maksātājs). Nodokļa

piemērošanai persona atver īpašu kontu banka un izmanto kontu

tikai ieņēmumiem (bezskaidras vai skaidras naudas iemaksām).

Banka apmainās ar nodokļu administrāciju ar informāciju gan par

šādu kontu, gan par katru kontā saņemto maksājumu. Banka,

pamatojoties uz saņemto informāciju no nodokļu administrācijas,

ietur (rezervē) nodokļa apmēru no katras ienākošās summas un

pārskaita vienu reizi līdz 10.datumam valsts budžetā. Pašai

fiziskai personai nav jāiesniedz ne deklarācijas, ne citas

formalitātes jākārto. Praksē pagaidām tikai viena kredītiestāde

plāno piedāvāt šādu pakalpojumu.

Finanšu ministrija, ievērojot Valsts nodokļu politikas

pamatnostādnes 2018.-2021. gadam, turpina darbu pie saimnieciskās

darbības ieņēmumu konta risinājuma, t.i., brīvprātīga risinājuma

nodokļu maksātājiem, kuri maksā nodokli no apgrozījuma, izstrādes

un nosacījumu definēšanas. Diemžēl, pagaidām Latvijā neviena no

kredītiestādēm līdz šim nav piekritusi izstrādāt un piedāvāt

tehnisko atbalstu saimnieciskās darbības ieņēmumu konta

risinājuma īstenošanai, tikai atsevišķas kredītiestādes vērtē

plānoto risinājumu un sniegs atbildi par to, vai tās ir

ieinteresētas minēto atbalstīt.

Komersanti, kuri sniedz tiešsaistes platformas pakalpojumus

sadarbības ekonomikas ietvaros pēc būtības ir starpnieki

pakalpojuma nodrošināšanai, tādēļ tie maksā nodokļus par saviem

ienākumiem.

Preču pārdošanas un pakalpojumu sniegšanas darījumu

noformēšanā ir jāizmanto atbilstoši attaisnojuma dokumenti.

Atbilstoši regulējumam pamatā izmantojami attiecīgi noformēti

kases čeki. Regulējums paredz, ka attaisnojuma dokuments var būt

arī elektroniskā formā, tomēr ir noteikti ierobežojumi (tam jābūt

parakstītam ar elektronisko parakstu, saimnieciskā darījuma

esamību jāpamato ar citu ārējo dokumentu, kam ir juridisks spēks,

vai attaisnojuma dokumentā sniegtās informācijas pareizību

jāapliecina dokumenta saņēmēja (uzņēmuma) atbildīgajai personai).

Atbilstoši likuma "Par nodokļiem un nodevām"

28.1 panta 4.1daļai nodokļu maksātāji

drīkst lietot elektroniskās ierīces un iekārtas, kuras atbilst

nodokļu un citu maksājumu reģistrēšanas elektronisko ierīču un

iekārtu tehniskajām prasībām un kurām ir veikta atbilstības

pārbaude.

Iepriekš minētās normas nebūtu attiecināmas uz sadarbības

ekonomikas darījumu apliecināšanu, kurā darījumu uzskaite un

pierādīšana tiek nodrošināta ar tiešsaistes platformu

starpniecību, proti, darījumu apliecinošs attaisnojuma dokuments

tiek automātiski nosūtīts pakalpojuma saņēmējam elektroniski pēc

nepieciešamības un nav nepieciešams vēl īpašas vienošanās pirms

tam vai citi apliecinājumi, kā arī nebūtu nepieciešami

elektroniskās ierīces un iekārtas (kases aparāti), kas dubultā

nodrošinātu pakalpojuma uzskaiti un čeka sagatavošanu. Tā vietā

nepieciešams pilnveidot regulējumu, kas uzliek par pienākumu

sadarbības platformām nosūtīt nepieciešamo informāciju par

veiktajiem darījumiem VID. Tas ļaus vienkāršot nodokļu

administrēšanu, neprasot papildu informāciju pakalpojuma

sniedzējiem un ienākuma guvējiem, kā arī mazinās izvairīšanos no

nodokļiem.