26. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

punktu gadījumā, kad Satversmes tiesa kādu tiesību normu atzīst

par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai, tai

jānosaka brīdis, ar kuru attiecīgā norma zaudē spēku. Šajā lietā

Pieteikuma iesniedzēji lūguši apstrīdēto normu atzīt par spēkā

neesošu no tās pieņemšanas dienas, proti, 2009. gada 26.

februāra. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, no kura brīža

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu.

Satversmes tiesas praksē bijuši gadījumi, kad pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību aizskārumu var novērst vai atlīdzināt,

tikai atzīstot apstrīdēto normu attiecībā uz pieteikuma

iesniedzēju par spēkā neesošu no dienas, kad apstrīdētā norma

pieņemta vai piemērota pieteikuma iesniedzējam (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 3. jūnija sprieduma lietā Nr.

2008-47-01 17. punktu). Atzīstot apstrīdēto normu par spēku

zaudējušu attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem izskatāmajā

lietā, nav iespējams atgriezties tieši tādā pašā situācijā, kāda

bija laikā, kad Parex bankas pamatkapitāls tika palielināts, un

nodrošināt pienācīgu pamatkapitāla palielināšanas procedūru, to

veicot no jauna.

Turklāt, apsverot, ar kuru brīdi apstrīdētā norma zaudē spēku,

jāņem vērā ne vien Pieteikuma iesniedzēju, bet arī citu personu

tiesības un intereses. Tāpat ir jāizvērtē Pieteikuma iesniedzēju

tiesību aizskārums gadījumā, ja apstrīdētā norma netiktu atzīta

par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, un iespējamais citu

personu tiesību aizskārums, ja apstrīdētā norma tiktu atzīta par

spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža, kā arī jāizvērtē šo

aizskārumu samērīgums.

Vairāk nekā pusotra gada laikā no apstrīdētās normas spēkā

stāšanās līdz dienai, kad Pieteikuma iesniedzēji griezās

Satversmes tiesā, Parex banka ir turpinājusi savu saimniecisko

darbību, ir radušās tiesības un pienākumi privāttiesību

subjektiem, kuri nav saistīti ar Parex bankas pamatkapitāla

palielināšanu, ir izveidojusies akciju sabiedrība "Citadele

banka". Apstrīdētās normas atzīšana par spēku zaudējušu no

tās pieņemšanas brīža varētu radīt tiesisko nedrošību un negatīvu

finanšu tirgus reakciju, tādējādi ietekmējot arī valsts

finansiālo stabilitāti un sociālo drošību. Šādā gadījumā ciestu

ne vien citas personas, bet arī paši Pieteikuma iesniedzēji kā

akcionāri.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa: "[..] jo

persona ilgāk pacieš savu tiesību aizskārumu, jo tā ir mazāk

ieinteresēta savu konstitucionālo tiesību aizsargāšanā"

(Satversmes tiesas 2002. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2002-09-01 secinājumu daļas 1. punkts). Pieteikuma

iesniedzēji Satversmes tiesā vērsušies tikai pēc tam, kad

apstrīdētā norma attiecībā uz tiem bija piemērota jau trīs

reizes.

Viens no Pieteikuma iesniedzējiem 2010. gada pavasarī

norādīja: "Mēs saprotam, ka Latvijas valdība ir rīkojusies

krīzes radītos ārkārtas apstākļos, glābjot maksātnespējīgu

finanšu institūciju [..] Kā Parex bankas mazākuma akcionāri mēs

esam samierinājušies ar piespiedu "atšķaidīšanu" kā

daļu no bankas glābšanas plāna, kuras rezultātā mūsu dalība ir

samazināta no 4,2 procentiem 2008. gadā uz 1 procentu

šobrīd" ("East Capital" partnera A.

Abromavicius 2010. gada 30. aprīļa vēstule Privatizācijas

aģentūras valdes priekšsēdētājam A. Grantam lietas materiālu 6.

sēj. 125.-133. lpp.). Tas liecina, ka

apstrīdētās normas radītais sākotnējais aizskārums Pieteikuma

iesniedzējiem nelikās būtisks, ja tam sekojošā rīcība ar banku ir

tiesiska un taisnīga.

Kā to pamatoti norādīja Saeimas pārstāvis, Pieteikuma

iesniedzēju situācijai ir divi aspekti. No vienas puses,

apstrīdētā norma pati par sevi neatbilst Satversmes 105. pantam.

No otras puses, MK nekad šo normu nav interpretējis kā

imperatīvu. Izšķiroties, vai katrā konkrētajā gadījumā

pamatkapitāla palielināšana veicama apstrīdētajā normā vai arī

Komerclikumā paredzētajā kārtībā, MK bija pienākums apsvērt, vai

netiek nesamērīgi ierobežotas personu pamattiesības. Satversmes

tiesas uzdevums nav vērtēt tādu MK rīcību, kuras rezultātā MK

izšķīries par apstrīdētās normas, nevis Komerclikumā paredzētā

regulējuma piemērošanu.

Līdz ar to konkrētajā gadījumā atzīt apstrīdēto normu par

spēku zaudējušu no tās pieņemšanas brīža nebūtu samērīgi.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

atzīt Kredītiestāžu likuma 59.5 pantu par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam un

spēkā neesošu no sprieduma pasludināšanas dienas.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Spriedums pasludināts Rīgā 2011. gada 19. oktobrī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris