Par Kredītiestāžu likuma 59.5panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105.pantam

1Kredītiestāžu likums tika pieņemts 1995. gada 5.

2oktobrī. Atbilstoši šā likuma 1. panta 1. punktam ar terminu

3"kredītiestāde" saprotama "kapitālsabiedrība, kas

4pieņem noguldījumus un citus atmaksājamus līdzekļus no

5neierobežota klientu loka, savā vārdā izsniedz kredītus un sniedz

6citus finanšu pakalpojumus". Saskaņā ar minētā likuma 3.

7panta otro daļu "Latvijas Republikā kredītiestādi drīkst

8dibināt tikai kā akciju sabiedrību". Kredītiestāžu likuma 4.

9panta otrā daļa paredz, ka "kredītiestādes dibināšanu,

10darbību, reorganizēšanu un likvidēšanu regulē šis likums,

11Komerclikums, Finanšu instrumentu tirgus likums un citi likumi,

12ievērojot tos noteikumus, kas ietverti šajā likumā". Līdz

132009. gada februārim Kredītiestāžu likums neregulēja jautājumus,

14kas saistīti ar kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu.

151.1. Komerclikums tika pieņemts 2000. gada 13. aprīlī

16un stājās spēkā 2002. gada 1. janvārī. Tā XIII sadaļa

17"Akciju sabiedrība" satur 2. nodaļu "Pamatkapitāla

18palielināšana un samazināšana", kurā citastarp ietverts 249.

19pants "Tiesības palielināt vai samazināt pamatkapitālu"

20un 251. pants "Akcionāra pirmtiesības".

21Attiecībā uz kārtību, kādā palielināms pamatkapitāls,

22Komerclikuma 249. panta pirmā daļa sākotnēji paredzēja:

23"Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai

24pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina

25pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un

26izdara grozījumus sabiedrības statūtos."

27Ar 2008. gada 24. aprīļa un 18. decembra likumiem

28"Grozījumi Komerclikumā" Komerclikuma 249. pantā tika

29ieviestas izmaiņas, kuru rezultātā no 2009. gada 21. janvāra

30Komerclikuma 249. panta pirmā un ceturtā daļa ir spēkā šādā

31redakcijā:

32"(1) Pamatkapitālu drīkst palielināt vai samazināt, tikai

33pamatojoties uz akcionāru sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina

34pamatkapitāla palielināšanas vai samazināšanas noteikumus un

35izdara grozījumus sabiedrības statūtos, izņemot šā panta

36ceturtajā daļā minēto gadījumu. [..]

37(4) Statūtos var noteikt pilnvarojumu valdei uz laiku līdz

38pieciem gadiem palielināt pamatkapitālu statūtos vai akcionāru

39sapulces noteiktajā apmērā, nepārsniedzot 30 procentus no

40sabiedrības pamatkapitāla pilnvarojuma spēkā stāšanās brīdī.

41Valdes pilnvarojums palielināt pamatkapitālu neattiecas uz

42pamatkapitāla palielināšanu šā likuma 254.pantā minētajā

43gadījumā."

44Komerclikuma 254.pants regulē pamatkapitāla palielināšanu ar

45īpašu mērķi.

46Attiecībā uz līdzšinējā akcionāra pirmtiesībām pamatkapitāla

47palielināšanas gadījumā iegādāties jaunās emisijas akcijas

48(turpmāk - akcionāru pirmtiesības) Komerclikuma 251. panta pirmā

49un trešā daļa (2002. gada 14. februāra likuma redakcijā)

50nosaka:

51"(1) Pamatkapitāla palielināšanas gadījumā līdzšinējam

52akcionāram ir pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas

53proporcionāli viņam jau piederošo akciju nominālvērtību summai.

54[..]

55(3) Ja kāds no akcionāriem noteiktajā termiņā neizmanto savas

56pirmtiesības, attiecīgās jaunās emisijas akcijas pamatkapitāla

57palielināšanas noteikumos paredzētajā kārtībā piedāvājamas

58parakstīšanai tiem līdzšinējiem akcionāriem, kuri izmantojuši

59pirmtiesības."

601.2. 2008. gada septembra beigās akciju sabiedrība

61"Parex banka" (turpmāk - Parex banka) pēc aktīvu apjoma

62bija otra lielākā banka Latvijā un tās aktīvi veidoja 13,8

63procentus no kopējiem Latvijas banku sektora aktīviem. 2008. gada

64oktobrī no Parex bankas sāka paātrināti aizplūst noguldījumi un

65tās kapitāla pietiekamība noslīdēja zem nepieciešamā minimuma,

66turpinot strauji pasliktināties. 2008. gada novembra sākumā

67Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk arī - FKTK), Finanšu

68ministrija (turpmāk - FM) un Latvijas Banka (turpmāk arī - LB)

69secināja, ka bez valsts atbalsta Parex bankai draud tūlītēja

70maksātnespēja. 2008. gada 4. novembrī Valsts kancelejā tika

71saņemts Parex bankas vairākuma akcionāru V. Kargina un V.

72Krasovicka iesniegums ar lūgumu sniegt Parex bankai valsts

73atbalstu, un Ministru kabineta (turpmāk arī - MK) sēdē tika

74konceptuāli atbalstīta attiecīgas vienošanās noslēgšana. 2008.

75gada 10. novembrī tika parakstīts ieguldījuma līgums starp valsts

76akciju sabiedrību "Latvijas Hipotēku un zemes banka"

77(turpmāk - LHZB), Parex banku, Latvijas Republiku un Parex bankas

78akcionāriem V. Karginu un V. Krasovicki (turpmāk - bijušie

79vairākuma akcionāri) par 51 procenta Parex bankas akciju

80pārdošanu LHZB par diviem latiem. Atbilstoši šim līgumam akciju

81pirkums tika atlikts ar vairākiem nosacījumiem, tostarp ar tādu

82nosacījumu, ka Eiropas Komisija (turpmāk - EK) atļauj sniegt

83valsts atbalstu (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas

84pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu 2. sēj.

85172.-192. lpp.).

862008. gada 24. novembrī EK pieņēma lēmumu, kurā secināja, ka

87minētais pirkums nav uzskatāms par palīdzību bijušajiem vairākuma

88akcionāriem un Parex bankai paredzētie valsts atbalsta pasākumi

89nav pretrunā ar Eiropas Savienības (turpmāk - ES) kopējo tirgu,

90un nolēma neiebilst pret tiem (sk. EK lēmumu lietā NN 68/2008

91"Valsts atbalsta pasākumi attiecībā uz AS Parex banka",

92ES Oficiālais Vēstnesis C 147, 2009. gada 27. jūnijs, 1. lpp.,

93vai

94http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2008/nn068-08.pdf).

952008. gada 3. decembrī MK nolēma iegādāties visas bijušajiem

96Parex bankas vairākuma akcionāriem piederošās akcijas par kopējo

97pirkuma summu - divi lati. Tika parakstīta attiecīga vienošanās,

98kuras rezultātā LHZB īpašumā pārgāja visas bijušajiem vairākuma

99akcionāriem piederējušās akcijas, kas veidoja 84,83 procentus no

100Parex bankas akcijām. Atlikušie 15,7 procenti akciju palika

101līdzšinējo mazākuma akcionāru īpašumā.

1022008. gada 15. decembrī MK nolēma palielināt līdzdalību Parex

103bankā, iegādājoties bankai "Svenska Handelsbanken AB"

104piederošās Parex bankas akcijas par 1 eiro centu. Šā darījuma

105rezultātā LHZB līdzdalība Parex bankā tika palielināta līdz 85,15

106procentiem (sk. informatīvo materiālu "Parex bankas

107pārņemšana un restrukturizācija" lietas materiālu 2. sēj.

108172.-192. lpp.).

1092008. gada 18. decembrī Saeima pieņēma Banku pārņemšanas

110likumu, kas tika izsludināts 2008. gada 30. decembrī un stājās

111spēkā nākamajā dienā pēc tā izsludināšanas. Banku pārņemšanas

112likuma 3. panta otrā daļa paredz, ka bankas pārņemšana pieļaujama

113uz līguma pamata (labprātīga pārņemšana) vai pret taisnīgu

114atlīdzību uz atsevišķa likuma pamata (piespiedu pārņemšana).

1152008. gada 19. decembrī notika Parex bankas akcionāru ārkārtas

116sapulce, kurā tika atsaukti līdzšinējie un ievēlēti jauni bankas

117padomes locekļi. Kandidātu izvirzīšanas procesā Pieteikuma

118iesniedzēji, ņemot vērā, ka to kapitāls pārsniedza 5 procentus no

119pamatkapitāla, izmantoja savas tiesības kopīgi izvirzīt kandidātu

120bankas padomes locekļa amatam. Šis kandidāts netika ievēlēts

121(sk. Parex bankas 2008. gada 19. decembra ārkārtas akcionāru

122sapulces protokolu lietas materiālu 1. sēj. 103.-108.

123lpp.).

1242009. gada 11. februārī EK izteica nožēlu, ka Latvija

125īstenojusi izmaiņas atbalsta pasākumos, neievērojot Eiropas

126Kopienas dibināšanas līguma 88. panta trešo daļu, taču secināja,

127ka šie pasākumi ir saderīgi ar kopējo tirgu, un nolēma necelt

128iebildumus pret tiem (sk. EK 2009. gada 11. februāra lēmumu

129lietā NN 3/2009 "Grozījumi valsts atbalsta pasākumos

130attiecībā uz AS Parex banka", ES Oficiālais Vēstnesis C 147,

1312009. gada 27. jūnijs, 2.-3. lpp., vai

132http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf).

1331.3. 2009. gada 29. janvārī Saeima otrajā lasījumā

134pieņēma likumprojektu Nr. 963/Lp9 "Grozījumi Kredītiestāžu

135likumā" (turpmāk - Likumprojekts Nr. 963), nosakot 2009.

136gada 11. februāri par priekšlikumu iesniegšanas termiņu šā

137likumprojekta trešajam lasījumam. Par šo likumprojektu atbildīgā

138komisija bija Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija

139(turpmāk arī - Budžeta komisija). 2009. gada 16. februārī FM

140Budžeta komisijai adresētajā vēstulē Nr. 7-4/127 iesniedza

141vairākus priekšlikumus minētajam likumprojektam, tostarp arī

142priekšlikumu papildināt Kredītiestāžu likumu ar 59.5

143pantu, lūdzot to izteikt kā atbildīgās komisijas priekšlikumu.

144Šis priekšlikums Budžeta komisijas 2009. gada 17. februāra sēdē,

145sagatavojot likumprojektu Nr. 963 trešajam lasījumam, tika

146iestrādāts šajā likumprojektā kā atbildīgās komisijas

147priekšlikums.

1481.4. 2009. gada 16. februārī un 17. februārī MK

149izskatīja jautājumu par Parex banku, citastarp nolemjot atbalstīt

150Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu un uzdodot FM sagatavot

151un iesniegt MK nepieciešamos dokumentu projektus, lai līdz gada

152pārskata apstiprināšanai pamatkapitāls tiktu palielināts (sk.

153MK 2009. gada 16. februāra sēdes protokola Nr. 12 1. § 10. punktu

154lietas materiālu 3. sēj. 93. lpp. un 2009. gada 17. februāra

155sēdes protokola Nr. 13 63. § 4. punktu lietas materiālu 3. sēj.

15692. lpp.).

1572009. gada 24. februārī MK izskatīja jautājumu par Parex

158banku, citastarp uzdodot akciju sabiedrībai "Privatizācijas

159aģentūra" (turpmāk - Privatizācijas aģentūra) pārņemt no

160LHZB 85,15 procentus Parex bankas akciju, kā arī pieņēma

161zināšanai sniegto informāciju par sarunām ar Eiropas

162Rekonstrukcijas un attīstības banku (turpmāk - ERAB) un tās

163izvirzītajiem nosacījumiem iesaistei Parex bankas pamatkapitāla

164palielināšanā (sk. MK 2009. gada 24. februāra sēdes protokola

165Nr. 14 1. § 4.-5. punktu lietas materiālu 3. sēj. 69.

166lpp.).

1671.5. 2009. gada 26. februārī Saeima pieņēma likumu

168"Grozījumi Kredītiestāžu likumā", tas tika izsludināts

1692009. gada 11. martā un stājās spēkā 2009. gada 25. martā. Līdz

170ar to Kredītiestāžu likuma 59.5 pants (turpmāk arī -

171apstrīdētā norma) nosaka:

172"(1) Ja Ministru kabinets pēc kredītiestādes valdes

173lūguma ir pieņēmis lēmumu par valsts būtiskas līdzdalības

174iegūšanu vai palielināšanu kredītiestādē, kredītiestādes padome

175ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, akcionāru sapulces

176vārdā pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla

177palielināšanu un apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas

178noteikumus.

179(2) Šā panta pirmajā daļā minētajos gadījumos līdzšinējiem

180kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību iegādāties jaunās

181emisijas akcijas.

182(3) Palielinot pamatkapitālu šā panta pirmajā daļā minētajā

183gadījumā, grozījumus kredītiestādes statūtos izdara padome. Ja

184pamatkapitāla palielināšanas noteikumos paredzētajā termiņā nav

185apmaksāta visu jaunās emisijas akciju nominālvērtība,

186pamatkapitāla palielināšana uzskatāma par nenotikušu un statūtos

187izdarītie grozījumi zaudē spēku no to apstiprināšanas

188brīža."

1891.6. Atbilstoši apstrīdētajai normai tika vairākkārt

190palielināts Parex bankas pamatkapitāls.

1912009. gada 20. martā Parex bankas valde pieņēma lēmumu

192"Par vēršanos Ministru kabinetā par valsts būtiskas

193līdzdalības palielināšanu" (sk. Parex bankas valdes 2009.

194gada 20. marta lēmumu Nr. 2/44/09 lietas materiālu 3. sēj.

195133.-134. lpp.).

1962009. gada 24. martā MK izskatīja jautājumu par Parex banku un

197citastarp nolēma pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās un pēc

198tam, kad būs pieņemts EK lēmums par plānotā valsts atbalsta

199saderību ar Eiropas Kopienas dibināšanas līguma nosacījumiem,

200netieši ar Privatizācijas aģentūras starpniecību palielināt

201būtisku valsts līdzdalību Parex bankā, iegādājoties 165 miljonus

202jaunās emisijas vārda akciju ar balsstiesībām par nominālvērtību

2031 lats (sk. MK 2009. gada 24. marta sēdes protokola Nr. 21

20476.§ 3.1. punktu lietas materiālu 3. sēj. 96. lpp.).

2052009. gada 26. martā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK

2062009. gada 24. marta lēmumu, akcionāru sapulces vārdā pieņēma

207lēmumu palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 165 miljoniem

208latu, emitējot 165 000 000 vārda akciju ar balsstiesībām viena

209lata nominālvērtībā, apstiprināt (12. emisijas) pamatkapitāla

210palielināšanas noteikumus un izdarīt attiecīgus grozījumus Parex

211bankas statūtos (sk. Parex bankas padomes 2009. gada 26. marta

212lēmumu lietas materiālu 1. sēj. 100. lpp.).

2132009. gada 16. aprīlī starp Privatizācijas aģentūru, Latvijas

214Republiku, ERAB un Parex banku tika noslēgts akciju pirkuma

215līgums un akcionāru līgums, kas citastarp paredzēja, ka pirms

216darījuma ar ERAB Parex bankas pamatkapitāls tiks palielināts,

217izlaižot 165 miljonus vārda akciju ar balsstiesībām viena lata

218nominālvērtībā, Privatizācijas aģentūra parakstīsies uz minētajām

219akcijām un tās apmaksās, bet ERAB iegādāsies 57 506 825 no šīm

220akcijām. Pamatkapitāla palielināšana minētajā apmērā netika

221saskaņota ar EK, jo atļaujas izdošanu pamatkapitāla

222palielināšanai par minēto summu steidzamās procedūras ietvaros EK

223neuzskatīja par iespējamu. Pēc EK ieskata, tik liels

224pamatkapitāls pārsniegtu bankas maksātnespējas novēršanai

225nepieciešamo valsts atbalsta minimumu (sk. finanšu ministra E.

226Repšes informatīvo ziņojumu par Parex banku lietas materiālu 3.

227sēj. 197. lpp.).

2282009. gada 8. maijā MK uzdeva Privatizācijas aģentūrai

229nodrošināt Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu atbilstoši EK

230saskaņotajam valsts atbalsta apmēram (sk. MK 2009. gada 8.

231maija sēdes protokola Nr. 30 1.§ 3. punktu). Vienlaikus MK

232nolēma atbalstīt Parex bankas valsts atbalsta restrukturizāciju

233saskaņā ar izstrādāto valsts atbalsta restrukturizācijas plānu un

234iesniegt to saskaņošanai EK.

2352009. gada 11. maijā EK pieņēma lēmumu N 189/2009

236"Grozījumi valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex

237banka" (turpmāk - EK 2009. gada 11. maija lēmums), kurā

238atzina, ka valsts atbalsts, kas citastarp ietvēra Parex bankas

239pamatkapitāla palielināšanu par 140 miljoniem latu, nav pretrunā

240ar Eiropas kopējo tirgu, un nolēma neiebilst pret to (sk. EK

2412009. gada 11. maija lēmumu N 189/2009 "Grozījumi valsts

242atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka", ES

243Oficiālais Vēstnesis C 176, 2009. gada 29. jūlijs, 3. lpp., vai

244http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/n189-09-en.pdf).

2452009. gada 11. maijā EK tika iesniegts arī Parex bankas

246restrukturizācijas plāns.

2472009. gada 14. maijā Parex bankas padome, atsaucoties uz MK

2482009. gada 24. marta lēmumu un 2009. gada 8. maija lēmumu, kā arī

249EK 2009. gada 11. maija lēmumu, akcionāru sapulces vārdā nolēma

250palielināt Parex bankas pamatkapitālu par 140 miljoniem 750

251tūkstošiem latu, emitējot 140 750 000 vārda akciju ar

252balsstiesībām viena lata nominālvērtībā, no jauna apstiprināja

253grozījumus (12. emisijas) pamatkapitāla palielināšanas noteikumos

254un izdarīja attiecīgus grozījumus Parex bankas statūtos (sk.

255Parex bankas padomes 2009. gada 14. maija lēmumu lietas materiālu

2561. sēj. 98. lpp.).

257Izskatījusi 2009. gada 11. maijā iesniegto Parex bankai

258paredzētā valsts atbalsta plānu, EK 2009. gada 29. jūlijā

259paziņoja Latvijai lēmumu par Eiropas Kopienas dibināšanas līguma

26088. panta 2. punktā noteiktās procedūras uzsākšanu attiecībā uz

261to [sk.: Valsts atbalsts C 26/09 (ex N 289/09) -

262Pārstrukturēšanās atbalsts AS Parex banka. Uzaicinājums sniegt

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā norma

2aizskar tiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

3105. pantā paredzētās tiesības uz īpašumu, kā pārkāpj no

4Satversmes 1. panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, un

5lūdz atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

6brīža.

7Pieteikumā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzēji esot

8investīciju ieguldījumu fondi ar starptautiski atzītu reputāciju.

9Tie veikuši ieguldījumus Latvijā reģistrētā un pamatdarbību

10veicošā kredītiestādē - Parex bankā. Visi Pieteikuma iesniedzēji

11esot iegādājušies vārda akcijas ar balsstiesībām, bet daļai

12Pieteikuma iesniedzēju līdztekus tam vēl esot arī vārda akcijas

13bez balsstiesībām. Sākotnējā kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība

14Parex bankas pamatkapitālā esot aptvērusi 8,4 procentus no bankas

15pamatkapitāla. Pamatojoties uz apstrīdēto normu, Parex bankas

16padome esot pieņēmusi vairākus lēmumus par bankas pamatkapitāla

17palielināšanu, grozot sabiedrības statūtus un apstiprinot

18pamatkapitāla palielināšanas (emisiju) noteikumus. Parex bankas

19pamatkapitāls, kura apmērs sākotnēji bijis 65 027 295 lati (to

20veidojušas 60 633 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 4 393 856

21vārda akcijas bez balsstiesībām viena lata nominālvērtībā), šo

22lēmumu rezultātā ticis palielināts kopsummā par 196 500 000 latu

23un pieteikuma iesniegšanas brīdī sastādījis 261 527 295 latus (to

24veidojušas 201 383 439 vārda akcijas ar balsstiesībām un 60 143

25856 vārda akcijas bez balsstiesībām). Līdz ar to pieteikuma

26iesniegšanas brīdī kopējā Pieteikuma iesniedzēju dalība Parex

27bankas pamatkapitālā procentuāli veidojot tikai 2,1 procentu.

28Dalības Parex bankas pamatkapitālā samazinājums esot radījis

29Pieteikuma iesniedzējiem tiesiski un saimnieciski neizdevīgas

30sekas - samazinājis ietekmi uz sabiedrības pārvaldi, akciju

31dalības un izmaksājamo dividenžu apmēru, iespējamo likvidācijas

32kvotu akciju sabiedrības likvidācijas gadījumā un akciju

33vērtību.

34Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji -

35zvērināts advokāts Viktors Tihonovs un zvērināts advokāts Aivars

36Lošmanis norādīja, ka pēc lietas ierosināšanas Satversmes

37tiesā Parex bankas pamatkapitāla palielināšana apstrīdētajā normā

38noteiktajā kārtībā 2010. gada decembrī notikusi vēlreiz.

39Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka Pieteikuma

40iesniedzēji vēlējušies piedalīties Parex bankas glābšanas

41pasākumos, viņu rīcībā esot bijuši tam nepieciešamie brīvie

42naudas līdzekļi, taču nedz bijušie vairākuma akcionāri, nedz arī

43valsts neesot vērsusies pie viņiem ar piedāvājumu iesaistīties

44Parex bankas finanšu problēmu risināšanā. Apstrīdētā norma,

45neparedzot sasaukt akcionāru sapulci, liegusi Pieteikuma

46iesniedzējiem informāciju par paredzēto pamatkapitāla

47palielināšanu un līdz ar to arī iespēju piedāvāt alternatīvus

48risinājumus. Savukārt akcionāru pirmtiesību atņemšana liegusi

49Pieteikuma iesniedzējiem piedalīties ar savu kapitālu Parex

50bankas glābšanā un saglabāt savas līdzdalības proporciju Parex

51bankā.

522.1. Atsaucoties uz Satversmes tiesas 2009. gada 4.

53februāra spriedumu lietā Nr. 2008-12-01, kā arī Eiropas

54Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, pieteikumā norādīts,

55ka tiesības uz īpašumu ietverot arī tiesības lemt ar īpašumu

56saistītus jautājumus, tai skaitā jautājumu par savas dalības

57apmēra izmaiņām. Lēmuma par kapitāla apmēra izmaiņām pieņemšana

58nevarot tikt deleģēta nevienai citai akciju sabiedrības pārvaldes

59institūcijai vai personai kā vienīgi akcionāru kopumam.

60Regulējums, saskaņā ar kuru kredītiestādes akcionāru sapulcei

61tiek liegta jebkāda dalība lemšanā par tādu svarīgu jautājumu kā

62pamatkapitāla palielināšana, ierobežojot Satversmes 105. pantā

63noteiktās pamattiesības uz īpašumu.

64Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka apstrīdētā norma pieņemta

65jau pēc tam, kad valsts civiltiesiska darījuma rezultātā kļuvusi

66par Parex bankas akcionāru. Ar apstrīdētās normas palīdzību viens

67akcionārs - valsts - attiecībā pret citiem vienāda statusa

68akcionāriem iegūstot būtisku priekšrocību - iespēju netraucēti

69iegūt un palielināt savu līdzdalību, samazinot esošo akcionāru

70procentuālo dalību un ietekmi lēmumu pieņemšanā..

71Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs izteica viedokli,

72ka saskaņā ar apstrīdēto normu notikusī kredītiestādes

73pamatkapitāla palielināšana, statūtu grozīšana un akcionāru

74pirmtiesību izslēgšana pēc būtības esot Pieteikuma iesniedzēju

75akciju nacionalizācija un tāpēc nonākot pretrunā ar Satversmes

76105. panta ceturto teikumu.

77Pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka Satversmes 105. pantā

78noteiktās pamattiesības uz īpašumu var ierobežot, taču uzskata,

79ka apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums neatbilst

80Satversmes tiesas praksē izstrādātajiem šo tiesību ierobežošanas

81kritērijiem.

82Nedz pieteikumā, nedz tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēji

83neapšaubīja, ka ierobežojums noteikts ar pienācīgā kārtībā

84pieņemtu likumu.

85Pieteikumā ir pieļauts, ka minētajam ierobežojumam varētu būt

86leģitīms mērķis - banku sistēmas, kā arī finanšu sistēmas

87stabilitāte. Tiesas sēdē un tiesas sēdes laikā lietai

88pievienotajos dokumentos Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji

89uzsvēra, ka par leģitīmu mērķi nevar uzskatīt mazākuma akcionāru

90līdzdalības samazināšanu kā tādu.

91Ciktāl, pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētajai

92normai ir leģitīms mērķis, vajagot atzīt, ka apstrīdētā norma šo

93mērķi nesasniedz. Regulējums, kas liedz akcionāriem iegādāties

94jaunās emisijas akcijas, izdarot papildu ieguldījumus sabiedrības

95pamatkapitālā un tādējādi uzlabojot tās finansiālo stāvokli,

96neesot vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu.

97Tiesu debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis V. Tihonovs

98uzsvēra, ka sabiedrības interesēm nevarot atbilst nodokļu

99maksātāju naudas tērēšana kādas bankas glābšanai, liedzot tās

100akcionāriem glābt pašiem savu banku un ieguldīt tajā naudu.

101Sabiedrības ieguvums no šādas akcionāru īpašuma tiesību

102ierobežošanas neesot saskatāms. Līdz ar to apstrīdētajā normā

103noteiktais regulējums neesot samērīgs līdzeklis leģitīmā mērķa

104sasniegšanai.

105Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, pastāvot arī vairāki

106pamattiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi šā leģitīmā mērķa

107sasniegšanai. Visupirms valsts varot iegūt būtisku līdzdalību

108pamatkapitālā, pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai skaitā

109mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas, un tikai pēc tam veikt

110ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā. Bez tam valsts varot

111grozīt Komerclikumā paredzēto regulējumu un noteikt īsāku termiņu

112akcionāru sapulces sasaukšanai. Tā, piemēram, Vācijas regulējumā,

113kas 2008. gadā pieņemts finanšu krīzes pārvarēšanai, esot bijusi

114paredzēta pat iespēja šādā gadījumā akcionāru sapulci sasaukt

115vienas dienas laikā. Turklāt Komerclikumā varot paredzēt tādu

116regulējumu, kas ļautu akcionāriem pašiem lemt par atteikšanos no

117akcionāru pirmtiesībām.

1182.2. Pieteikumā norādīts, ka Satversmes 105. pantā

119noteikto pamattiesību ierobežojuma samērīgums jāvērtē kopsakarā

120ar ES Padomes 1976. gada 13. decembra otro direktīvu 77/91/EEK

121par to, kā vienādošanas nolūkā koordinēt nodrošinājumus, ko

122saistībā ar akciju sabiedrību veidošanu un to kapitāla

123saglabāšanu un mainīšanu dalībvalstis prasa no sabiedrībām Līguma

12458. panta otrās daļas nozīmē, lai aizsargātu sabiedrību

125dalībnieku un trešo personu intereses (turpmāk - Direktīva

12677/91/EEK), kuras mērķis esot nodrošināt akcionāru tiesību

127minimālo aizsardzību ES dalībvalstīs. Komerclikumā paredzētais

128regulējums esot ar to saskaņots. Atbilstoši Eiropas Savienības

129tiesas (turpmāk - EST) judikatūras atziņām Direktīvas 77/91/EEK

130noteikumi esot piemērojami arī kredītiestādēm. Atbilstoši minētās

131direktīvas 25. panta pirmajai daļai par jebkuru pamatkapitāla

132palielināšanu esot jālemj kopsapulcei, tātad akcionāriem pašiem.

133Šo kompetenci akcionāriem nevarot atņemt vai deleģēt citām

134institūcijām, pat ja ir krīzes situācija. Nosacīts

135izņēmums esot vienīgi Direktīvas 77/91/EEK 25. panta otrajā daļā

136paredzētā "autorizētā" pamatkapitāla palielināšana, kas

137regulēta Komerclikuma 249. panta ceturtajā daļā. Tomēr šāda

138kapitāla palielināšanas institūta piemērošanas priekšnosacījums

139esot sabiedrības statūtos formulēts pilnvarojums. No Direktīvas

14077/91/EEK nepārprotami izrietot secinājums, ka dalībvalstīm nav

141tiesību šādu kārtību noteikt ar likuma normām.

142Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji uzsvēra, ka EK

143atbilstoši LESD vērtējot valsts atbalsta pieļaujamību. Valsts

144atbalsts esot konkurences tiesību sastāvdaļa, tātad publisko

145tiesību sastāvdaļa. Savukārt sabiedrību tiesības esot privāto

146tiesību sastāvdaļa. Šīs jomas vajagot nodalīt. EK lēmumos par

147Parex banku neesot jāmeklē pamatkapitāla palielināšanas

148procedūras apstiprinājums. EK par to neesot lēmusi un neesot

149tiesīga lemt. Pat ja EK būtu minētajos lēmumos par to

150izteikusies, šādi izteikumi nevarētu tikt traktēti kā atļauja

151atkāpties no kādas direktīvas regulējuma.

1522.3. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka iejaukšanās

153akcionāru brīvprātīgi nodibinātās saistībās un tiesībās par labu

154valstij kā privāttiesību subjektam uzskatāma par tiesiskai

155valstij neatbilstošu. Apstrīdētā norma esot pretrunā ar

156samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem.

157Atsaucoties uz Komerclikuma 276. panta pirmo daļu, 249. panta

158pirmo daļu un 268. panta pirmās daļas 6. un 7. punktu, pieteikumā

159izteikts viedoklis, ka tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru

160tikai akcionāru sapulces kompetencē ietilpst lēmuma pieņemšana

161par pamatkapitāla palielināšanu, grozījumu izdarīšanu akciju

162sabiedrības statūtos un pamatkapitāla palielināšanas noteikumu

163apstiprināšanu, esot uzskatāms par fundamentālu sabiedrības

164tiesību principu, kas bijis spēkā ilgu laiku. Šis tiesiskais

165regulējums esot bijis pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam

166varētu uzticēties.

167Atsaucoties uz 1993. gada 18. maija likuma "Par akciju

168sabiedrībām" 46. panta pirmo daļu, kā arī Komerclikuma 251.

169panta pirmo daļu, pieteikumā izteikts viedoklis, ka arī

170līdzšinējais tiesiskais regulējums par akcionāru pirmtiesībām

171iegādāties jaunās emisijas akcijas esot bijis pietiekami noteikts

172un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.

173Turklāt Pieteikuma iesniedzējiem kā investoriem un

174kredītiestādes akcionāriem esot bijušas tiesības paļauties uz to,

175ka Latvija kā ES dalībvalsts ievēros saistības, kuras izriet no

176dalības Eiropas Savienībā, un negrozīs savu tiesisko regulējumu

177pretēji ES sekundāro tiesību aktu prasībām.

1782.4. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Pieteikuma

179iesniedzēju rīcībā nav savu tiesību aizskāruma novēršanai

180nepieciešamo vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu. Tiesu

181debatēs Pieteikuma iesniedzēju pārstāvis A. Lošmanis norādīja, ka

182Komerclikuma normās ir tieši paredzēti gadījumi, kad akcionārs

183var apstrīdēt sabiedrības pārvaldes institūciju lēmumus. Pastāvot

184numerus clausus princips, kas saistīts ar tādu vispārēju

185apsvērumu, ka tiesām nevajadzētu dot tiesības jaukties akcionāru

186un sabiedrības pārvaldes institūciju savstarpējās attiecībās

187nekādos citos gadījumos kā vienīgi likumā paredzētajos.

188Komerclikums ar striktiem priekšnoteikumiem paredzot iespēju

189pārsūdzēt tikai vienas institūcijas - akcionāru sapulces -

190lēmumus. Vienā atsevišķā gadījumā gan esot iespējams apstrīdēt

191arī valdes lēmumu. Iespēju pārsūdzēt akciju sabiedrības padomes

192lēmumu likums neparedzot. Arī praksē šādu gadījumu neesot

193bijis.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

2- Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst augstāka

3juridiskā spēka tiesību normām, un lūdz atzīt to par atbilstošu

4Satversmes 1. un 105. pantam.

5Saeimas pārstāvis zvērināts advokāts Mārtiņš

6Paparinskis tiesas sēdē izteica lūgumu izbeigt tiesvedību

7lietā, jo neesot izsmelti visi vispārējie tiesību aizsardzības

8līdzekļi un līdz ar to pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas

9likumā nostiprinātajam subsidiaritātes principam. Atsaucoties uz

10Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

112010-60-01 15.3. punktu, viņš norādīja, ka īpašas normas

12neesamība neliedzot personai vērsties tiesā. Pēc M. Paparinska

13ieskata, kredītiestādes padomes pieņemtā lēmuma pārsūdzēšanas

14iespējas esot noskaidrojamas, izmantojot sistēmisko

15interpretācijas metodi un Civilprocesa likuma vispārīgos

16noteikumus. Tas, ka Komerclikums tieši neparedz kredītiestādes

17padomes lēmuma pārsūdzēšanu, neatņemot prettiesiska padomes

18lēmuma pārsūdzēšanas iespēju. Pieteikuma iesniedzēji padomes

19lēmumu varētu pārsūdzēt, pēc analoģijas atsaucoties uz

20Komerclikuma 249. un 310.1 pantā paredzētajām

21akcionāra tiesībām pārsūdzēt kredītiestādes valdes lēmumu vai arī

22atsaucoties uz Komerclikuma 169. pantā noteikto padomes pienākumu

23rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam. Vispārējo tiesību

24aizsardzības līdzekļu esamību pierādot arī Ziemeļu rajona tiesā

252011. gada 17. janvārī pēc citu Parex bankas mazākuma akcionāru

26pieteikuma ierosinātā lieta. Savukārt ES tiesību jomā Pieteikuma

27iesniedzējiem bijušas vismaz trīs dažādas iespējas aizstāvēt

28savas tiesības.

293.1. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas

30pieņemšana bijusi saistīta ar 2008. - 2009. gadā starptautiskā

31finanšu tirgus problēmu izraisīto globāla mēroga finanšu krīzi,

32kuras kontekstā arī vienai no Latvijas kredītiestādēm - Parex

33bankai - radusies nepieciešamība pēc valsts atbalsta.

34Apstrīdētajā normā esot ietverta rekapitalizācijas shēma - viens

35no instrumentiem, kurus finanšu iestādes izmanto krīzes

36situācijā. Proti, apstrīdētajā normā esot ietverts speciāls

37regulējums gadījumam, kad pati kredītiestāde lūdz, lai valsts

38iegūst būtisku līdzdalību kredītiestādē un piešķir tai komerciālu

39atbalstu, kas ļautu ārkārtas situācijā nodrošināt ātru, operatīvu

40un efektīvu rīcību.

413.2. Atbildes rakstā Saeima piekrīt Pieteikuma

42iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo akcionāru

43pamattiesības uz īpašumu. Taču apstrīdētajā normā paredzētais

44Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums saskanot

45ar Satversmi - tas esot paredzēts likumā, noteikts leģitīma mērķa

46labad un atbilstot samērīguma prasībām.

47Savukārt Saeimas pārstāvis tiesas sēdē, atsaucoties uz ECT

48praksi, izteica viedokli, ka apstrīdētā norma neierobežo

49akcionāru pamattiesības uz īpašumu. Proti, no ECT spriedumos

50izteiktajām atziņām varot secināt, ka tikai tad, ja sūdzības

51iesniedzēju akcijām ir ekonomiska vērtība, tās uzskatāmas par

52īpašumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

53konvencijas (turpmāk - Konvencija) izpratnē. Līdz ar to

54Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot tikai akcijas ar tirgus

55vērtību, taču Pieteikuma iesniedzēju akcijām šādas vērtības

56neesot. Uz to norādot gan FM 2011. gada 2. septembra vēstulē Nr.

577-3-02/5778, gan EK 2010. gada 15. septembra lēmuma 147. punktā

58paustais viedoklis.

59Saeimas pārstāvis tiesas sēdē norādīja, ka neviena Pieteikuma

60iesniedzēju akcija neesot nedz mainījusi īpašumtiesības, nedz arī

61tikusi pilnībā iznīcināta. Līdz ar to uz Pieteikuma iesniedzēju

62situāciju neattiecoties Satversmes 105. panta ceturtais

63teikums.

643.3. Atbildes rakstā uzsvērts, ka apstrīdētajā normā

65paredzētajam pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis -

66citu personu tiesību aizsardzība un sabiedrības labklājības

67nodrošināšana. Papildus tam Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

68norādīja arī uz Satversmes 105. panta otrajā teikumā paredzēto

69iespēju šajā pantā noteiktās pamattiesības ierobežot. Leģitīmais

70mērķis aptverot kā ātru un efektīvu kredītiestādes pamatkapitāla

71palielināšanu, tā arī nepieciešamību izpildīt prasības, kuras

72izriet no valsts atbalstu regulējošām tiesību normām.

733.4. Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums

74esot samērīgs. Sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas

75atsverot akcionāru tiesību ierobežojumu. Tā kā komercdarbībai

76finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē paredzēts īpašs regulējums

77un valstī ieviests noguldījumu garantiju mehānisms, valsts

78noteiktā apmērā esot uzņēmusies atbildību (saistības) par

79licencētajām kredītiestādēm. Maksātspējas grūtībās nonākušas

80kredītiestādes darbību regulējošo normu primārais mērķis esot

81nepieļaut un samazināt iespējamos zaudējumus finanšu sektorā,

82ekonomikā kopumā, kā arī zaudējumus noguldītājiem un noguldījumu

83garantiju fondam. Tāpēc tiesību normas, kas paredzētas

84maksātspējas atjaunošanai, galvenokārt esot vērstas uz

85kredītiestādes darbības turpināšanu un noguldītāju

86aizsardzību.

87Saeima norāda, ka akciju vērtības samazinājums izrietot no

88fakta, ka kredītiestādei ir finansiālas grūtības, nevis no fakta,

89ka kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts. Vispārējais

90kredītiestādes kreditoru prasījumu apmierināšanas regulējums

91akcionārus aizsargājot daudz mazāk nekā noguldītājus.

92Kredītiestādes akcionāriem vajadzējis apzināties savu risku.

93Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma darbojoties pat Pieteikuma

94iesniedzēju pašu interesēs. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts

95atbalstu, neizbēgami kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās

96akcionāri zaudētu ne tikai savas akcionāra tiesības piedalīties

97kredītiestādes pārvaldībā, bet arī mantiskās tiesības -

98maksātnespējas gadījumā akcionāriem būtu tikai iluzora iespēja

99saņemt likvidācijas kvotu. Savukārt tādā gadījumā, ja valsts

100atbalsts būtu efektīvs, pēc tā izbeigšanās rastos dažādas

101iespējas, tostarp arī iespēja, ka Pieteikuma iesniedzēju dalība

102pamatkapitālā pieaugs.

103Saeima uzsver, ka valstij esot pienākums pēc iespējas

104efektīvāk rīkoties ar tās rīcībā esošajiem finanšu līdzekļiem,

105ņemot vērā pirmām kārtām nodokļu maksātāju kopuma, nevis

106individuālu trešo personu intereses. Nebūtu pieļaujama tāda

107situācija, ka valsts līdzekļi tiktu izlietoti tā, lai ļautu

108līdzšinējiem bankas akcionāriem saglabāt savu proporcionālo

109līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz komercdarbības

110atbalsta rēķina.

1113.5. Atbildes rakstā norādīts, ka Direktīvā 77/91/EEK

112esot iekļautas vispārējā regulējuma prasības, kas būtībā vērstas

113uz akciju sabiedrības ikdienas saimnieciskās darbības

114nodrošināšanu, un tā neizvirzot tādus pamatkapitāla

115palielināšanas noteikumus, kas būtu attiecināmi uz speciāliem

116tiesību subjektiem vai reglamentētu pamatkapitāla palielināšanu,

117ievērojot īpašus apstākļus.

118Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica viedokli, ka Direktīvai

11977/91/EEK neesot juridiskas nozīmes jautājumā par apstrīdētās

120normas konstitucionalitāti. Turklāt Pieteikuma iesniedzēji neesot

121apstrīdējuši EK lēmumus par valsts atbalsta sniegšanu. Pēc

122Saeimas pārstāvja ieskata, "Direktīva 77/91/EEK ir tikai

123sekundāra un tehniska Eiropas tiesību norma, kam nav nekāda

124sakara ne ar Eiropas, ne ar Latvijas pamattiesībām"

125(Satversmes tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma

126lietas materiālu 7. sēj. 134. lpp.).

1273.6. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim

128par to, ka apstrīdētā norma pārkāpjot tiesiskās paļāvības

129principu. Apstrīdētā norma nemainot vispārējo kārtību, kas

130noteikta komercsabiedrībām pamatkapitāla palielināšanai. Tā tikai

131paredzot attiecīgu regulējumu vienam specifiskam subjektam -

132kredītiestādei, kura nonākusi īslaicīgās grūtībās un pati nespēj

133tās atrisināt.

134Atbildes rakstā uzsvērts, ka Satversmes 1. pants neliedzot

135likumdevējam ieviest jaunu tiesisko regulējumu pašu akcionāru un

136sabiedrības interesēs. Tiesiskās paļāvības principu konkrētajā

137gadījumā nevarot tulkot tādējādi, ka apstrīdēto normu drīkstētu

138attiecināt vienīgi uz tām kredītiestādēm, kuras dibinātas pēc tās

139spēkā stāšanās.

1Pieaicinātā persona - Saeimas Budžeta un finanšu

2(nodokļu) komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma pieņemta

3Saeimas kārtības rullī (turpmāk - Kārtības rullis) noteiktajā

4kārtībā un atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

5Budžeta komisijas pilnvarotais pārstāvis - 9. Saeimas

6Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs (laika

7posmā no 2006. gada 17. novembra līdz 2009. gada 21. aprīlim)

8Kārlis Leiškalns tiesas sēdē informēja, ka priekšlikums

9papildināt attiecīgo likumprojektu ar apstrīdēto normu Budžeta

10komisijā saņemts 16. februārī pulksten piecos pēcpusdienā, tomēr

11komisijas locekļi un arī viņš personīgi attiecīgās normas

12sagatavošanā esot piedalījies jau pirms tam. Lai gan

13nepieciešamība ātri izstrādāt apstrīdēto normu bijusi saistīta ar

14minētajā bankā radušos situāciju, tās mērķis esot regulēt visas

15līdzīgās situācijas. Latvijas valsts esot saskārusies ar divām

16banku krīzēm, un katra no šīm krīzēm "deva likumdevējam

17iespēju radoši izpausties, lai sagatavotos nākamajām reizēm"

18(Satversmes tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogramma

19lietas materiālu 7. sēj. 53. lpp.). Ja likumdevējs būtu

20vēlējies pieņemt normu, kas attiecināma vienīgi uz Parex banku,

21tad būtu pieņēmis deputāta Krišjāņa Kariņa priekšlikumu par

22atsevišķa likuma izstrādāšanu. Turklāt apstrīdētā norma esot

23attiecināma ne vien uz valsts mēroga finanšu krīzes situāciju,

24bet arī uz gadījumiem, "kad vispār nav krīzes situācijas,

25bet vienā konkrētā kredītiestādē ir iestājusies krīzes situācija

26jeb priekšbankrota situācija"(Satversmes tiesas 2011.

27gada 6. septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 49.

28lpp.).

29K. Leiškalns uzsvēra, ka Parex bankas problēmas radušās pašu

30akcionāru darbības vai bezdarbības rezultātā. Latvijas valsts

31esot bijusi spiesta iesaistīties šo problēmu risināšanā tikai

32tādēļ, lai nepieļautu minētās bankas maksātnespējas un bankrota

33negatīvo ietekmi uz valsts budžetu un visu Latvijas finanšu

34sistēmu. Ja valsts atbalsts netiktu sniegts, Parex banka

35neizbēgami būtu bankrotējusi. 2009. gada februārī Budžeta

36komisijā esot apspriesti vismaz četri varianti, kā varētu risināt

37izveidojušos situāciju, tostarp arī deputāta K. Kariņa

38piedāvātais variants, kas paredzējis īpaša, tikai uz Parex banku

39attiecināta likuma izstrādāšanu.

40Izšķiroties par apstrīdētās normas pieņemšanu, Budžeta

41komisijas deputāti esot bijuši informēti par šādu EK un

42Starptautiskā Valūtas fonda viedokli: ja mazākuma akcionāri

43proporcionāli piedalītos pamatkapitāla palielināšanā, EK šādu

44valsts atbalstu neapstiprinātu.

45Pieaicinātās personas rakstveida viedoklī norādīts, ka Budžeta

46komisija savā sēdē attiecīgā likumprojekta atbilstību Satversmes

471. un 105. pantam neesot vērtējusi, jo tiesību normu atbilstību

48Satversmei parasti vērtējot un uz iespējamu neatbilstību norādot

49Tieslietu ministrija vai Saeimas Juridiskais birojs. K. Leiškalns

50tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdētās normas ātru pieņemšanu

51prasīja ārkārtas apstākļi. Šaubu par apstrīdētās normas

52atbilstību Satversmei Budžeta komisijas sēdē neesot bijis, šaubas

53radušās vienīgi par atbilstību Komerclikumam, taču tās tikušas

54novērstas. Komisijas sēdē esot piedalījies arī Saeimas Juridiskā

55biroja pārstāvis. Saeimas Juridiskā biroja 2009. gada 17.

56februāra atzinums (turpmāk - 17. februāra atzinums) bijis

57pieejams komisijas locekļiem. Budžeta komisijas sēdē šis atzinums

58esot izskatīts. Komisija secinājusi, ka, pieņemot apstrīdēto

59normu, pretruna ne ar kādu tajā brīdī spēkā esošu likumu

60neradīsies. Atšķirībā no Komerclikumā ietvertajām vispārēja

61rakstura normām apstrīdētā norma kā speciālā tiesību norma

62regulējot situāciju attiecībā uz specifisku tiesību subjektu -

63kredītiestādi, kura nonākusi finansiālās grūtībās.

64K. Leiškalns informēja, ka varianti, kas paredzētu akcionāru

65sapulces sasaukšanas termiņa saīsināšanu vai citus tamlīdzīgus

66risinājumus, apspriešanai Budžeta komisijā neesot piedāvāti.

67Pēc K. Leiškalna ieskata, neesot pārliecības par to, ka valsts

68spēs atgūt Parex bankā ieguldītos līdzekļus pat labvēlīgā

69situācijas attīstības gadījumā. Visas akcijas Parex bankā esot

70"ar mīnus vērtību" (Satversmes tiesas 2011. gada 6.

71septembra sēdes stenogramma lietas materiālu 7. sēj. 51.

72lpp.). Parex bankas jautājuma risināšanas sākumposmā viņš

73personīgi esot apspriedis situāciju ar kādu Parex bankas mazākuma

74akcionāru, kas izteicis tādu viedokli, ka mazākuma akcionāri nav

75gatavi solidāri ieguldīt Parex bankā nepieciešamos līdzekļus, jo

76Parex banku nav iespējams glābt.

1Pieaicinātā persona - Saeimas Juridiskais

2birojs (turpmāk - Juridiskais birojs) - norāda, ka 17.

3februāra atzinumā izteiktais ierosinājums neesot uzskatāms par

4priekšlikumu Kārtības ruļļa 104. un 95. panta izpratnē, jo tas

5neesot iesniegts nedz noteiktajā termiņā, nedz arī par

6likumprojekta otrajā lasījumā pieņemto redakciju. Tāpēc tas

7neesot bijis jāietver likumprojekta trešajam lasījumam

8sagatavotajā tabulā. Uz Budžeta komisijas 2009. gada 17. februāra

9sēdi atbilstoši Kārtības ruļļa 106. pantam esot aicināti

10Juridiskā biroja pārstāvji, un Budžeta komisijas priekšsēdētājs

11esot informējis komisiju par 17. februāra atzinumu, vēršot

12uzmanību uz deputātiem izdalīto dokumentu.

13Juridiskā biroja vadītājs Gunārs Kusiņš tiesas sēdē

14informēja, ka atbilstoši Juridiskā biroja nolikumam gan attiecībā

15uz iesniegtajiem likumprojektiem, gan arī attiecībā uz

16iesniegtajiem priekšlikumiem Juridiskajam birojam esot pienākums

17veikt analīzi, lai izvērtētu to atbilstību Satversmei, Latvijas

18starptautiskajām saistībām un ES tiesībām, kā arī vispār Latvijas

19tiesību sistēmai. Taču konkrētajā gadījumā, ņemot vērā to, ka

20priekšlikums bija iesniegts pulksten piecos pēcpusdienā, bet

21Budžeta komisijas sēde notika jau nākamajā rītā pulksten

22desmitos, Juridiskais birojs veicis tikai sākotnējo izvērtējumu

23tādā apjomā, kādā tas bijis iespējams tik īsā laika posmā. Savā

24atzinumā Juridiskais birojs esot vērsis Budžeta komisijas

25uzmanību uz to, ka, sākotnēji izvērtējot, šķiet, ka attiecīgais

26priekšlikums ir pretrunā ar Komerclikumu un būtiski ierobežo

27akcionāru tiesības.

28G. Kusiņš norādīja, ka 1994. gadā, kad tika pieņemts Kārtības

29rullis, notika izšķiršanās par Latvijas tiesību sistēmas

30piederību pie tā vai cita tiesību loka. Pieņemot Kārtības ruļļa

31111. pantu, esot apliecināta Latvijas piederība pie kontinentālā,

32proti, romāņu-ģermāņu tiesību loka, kam raksturīga kodificēta

33tiesību sistēma. Kārtības ruļļa projekts izstrādāts vienlaikus ar

34likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un

35Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

36spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" projektu. Kārtības

37ruļļa 111. pants esot interpretējams kopsakarā ar minētā likuma

388. pantu, kurā iekļauta vispārējā norma par kolīziju risināšanu.

39Savukārt speciālā norma par kolīziju risināšanu ietverta

40Kredītiestāžu likuma 4. pantā. Kārtības ruļļa 111. panta mērķis

41esot panākt, lai likumos netiktu ietvertas savstarpēji

42pretrunīgas un izslēdzošas prasības, kuras būtu grūti atrisināt

43ar tiesību normu kolīziju risināšanas paņēmieniem. Kārtības ruļļa

44111. panta otrā daļa nenozīmējot automātisku grozījumu

45nepieciešamību citā likumā. Tā neizslēdzot iespēju un dažkārt pat

46prasot likumā ietvert speciālu tiesību normu attiecībā pret citā

47likumā noteikto.

48Pēc Juridiskā biroja ieskata, apstrīdētā norma esot speciāla

49tiesību norma attiecībā pret Komerclikuma regulējumu.

50Kredītiestāžu likumā esot ietvertas vairākas normas, kas paredz

51atšķirības no Komerclikuma, arī tādas, kuras Satversmes tiesa jau

52atzinusi par atbilstošām Satversmei.

1Pieaicinātā persona - Ministru kabinets -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 105.

3pantam.

4Attiecībā uz ieguldījumiem sabiedrības pamatkapitālā esot

5jānošķir pamatkapitāla palielināšana atbilstoši Komerclikumam, to

6veicot ikdienišķā saimnieciskā kārtībā, un grūtībās nonākušas

7kredītiestādes pamatkapitāla palielināšana, kas novērš

8kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu. Ieguldījums

9grūtībās nonākušas kredītiestādes pamatkapitālā esot

10kvalificējams kā valsts atbalsts saskaņā ar Komercdarbības

11atbalsta kontroles likuma 7. pantu un LESD 107. panta 1. punktu.

12Apstrīdētā norma paredzot kārtību tikai tādā gadījumā, ja

13grūtībās nonākušas kredītiestādes valde, tātad pati

14kredītiestāde, pieņem lēmumu lūgt valsts palīdzību un valsts

15iegūst vai palielina būtisku līdzdalību šajā kredītiestādē.

16Atbilstoši EK 2008. gada 13. oktobra paziņojumam valsts atbalsta

17pasākumi, kas sniegti finansiālās grūtībās nonākušām finanšu

18institūcijām, vērtējami atbilstoši LESD 107. panta 3. punkta

19"b" apakšpunktam, kurš noteic, ka par saderīgu ar

20iekšējo tirgu var uzskatīt valsts atbalstu, kas novērš nopietnus

21traucējumus kādas dalībvalsts tautsaimniecībā (sk.: ES

22Oficiālais Vēstnesis C 270, 2008. gada 25. oktobris,

238.-14. lpp.).

24Ministru kabineta pārstāvis - Finanšu ministrijas Tiesību

25aktu departamenta direktors Mārtiņš Brencis (turpmāk - MK

26pārstāvis) Satversmes tiesas sēdē 2011. gada 6. septembrī

27norādīja, ka apstrīdētā norma bijusi nepieciešama, lai valsts

28varētu ātrāk un efektīvāk veikt ieguldījumus krīzē nonākušas

29bankas pamatkapitālā. Valsts uzņēmusies atbildību par Parex banku

30tajā brīdī, kad tās līdzšinējie akcionāri nevarējuši nodrošināt

31bankas kapitāla pietiekamības rādītājus un līdz ar to novērst

32iespējamo bankas maksātnespēju. Par apstrīdētās normas

33efektivitāti citastarp liecinot fakts, ka Parex bankas

34pamatkapitāla palielināšana 2009. gada maijā no EK lēmuma līdz

35Uzņēmumu reģistra lēmumam ilgusi 15 dienas, 2009. gada rudenī -

3614 dienas, bet 2010. gada februārī - tikai divas dienas un 2010.

37gada nogalē - 28 dienas. Kopumā saskaņā ar apstrīdēto normu

38ieguldīti 206 miljoni 200 tūkstoši latu. ERAB neesot

39piedalījusies Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā, bet visās

40reizēs esot atteikusies ieguldīt papildu naudu šajā bankā.

41MK rakstveida viedoklī uzsver, ka finanšu pakalpojumu

42sniegšanas nozarē valsts ir ieviesusi ierobežojumus šīs

43komercdarbības uzsākšanai un veikšanai, kā arī noteikusi stingrus

44kritērijus, jo uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām

45kredītiestādēm, ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu.

46Noguldītāju intereses esot tās, kas kredītiestādes finansiālo

47grūtību risināšanas procesā jāaizsargā pirmām kārtām. Komersantu

48maksātnespēju regulējošo tiesību normu mērķis esot panākt

49maksimālu paša uzņēmuma vērtības saglabāšanu, turpretī

50kredītiestādes maksātnespēju regulējošo normu mērķis - samazināt

51zaudējumus noguldītājiem, noguldījumu garantiju fondam un visam

52finanšu sektoram.

53Apstrīdētā norma ietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā,

54taču tajā noteiktais pamattiesību ierobežojums esot tiesisks. Tam

55esot leģitīms mērķis - nodrošināt krīzes situācijā esošas

56kredītiestādes darbības turpināšanu, līdz ar to saglabājot

57finanšu tirgus uzticamību un finanšu sistēmas stabilitāti.

58Ierobežojums atbilstot arī samērīguma principam. Tā kā valsts

59atbalsta sniegšana tiekot nodrošināta no publiskā finansējuma,

60Pieteikuma iesniedzēju intereses nepieciešams samērot ar kopējām

61sabiedrības un nodokļu maksātāju interesēm. Neesot pieļaujams

62finansiālās grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu

63tādā veidā, lai ļautu tās līdzšinējiem akcionāriem saglabāt savu

64procentuālo līdzdalību bankas apmaksātajā pamatkapitālā uz

65sniegtā valsts atbalsta rēķina, īpaši ņemot vērā to, ka

66līdzšinējo bankas akcionāru nespēja nodrošināt kredītiestādes

67saimniecisko darbību novedusi pie tās maksātnespējas.

68MK nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju viedoklim, ka pamattiesību

69ierobežojums būtu mazāks, ja valsts būtu pilnībā pārņēmusi Parex

70banku, veicot akciju piespiedu atsavināšanu pret taisnīgu

71atlīdzību. Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredzot:

72ja pārņemtā banka saņēmusi valsts atbalstu vai LB tai piešķīrusi

73finansējumu pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai

74vienlaikus ar to, tad, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem

75izslēdzams piešķirtais valsts atbalsts un Latvijas Bankas

76finansējums.

77Pēc MK pārstāvja ieskata, tādā gadījumā, ja situācija būtu

78risināta saskaņā ar Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmo daļu,

79Pieteikuma iesniedzēju akciju vērtība būtu "negatīva, ar

80mīnus zīmi". Ministru kabineta rakstveida viedoklī savukārt

81uzsvērts, ka nepamatots esot arī pieteikumā ietvertais

82apgalvojums par to, ka ierobežotas tiesības saņemt dividendes.

83Dividendes no maksātnespējīgas bankas vispār neesot iespējams

84saņemt, turklāt atbilstoši Komerclikuma 161. panta ceturtajai

85daļai tās nedrīkstot noteikt, aprēķināt un izmaksāt, ja no gada

86pārskata izriet, ka sabiedrības pašu kapitāls ir mazāks par

87pamatkapitālu.

88MK uzskata, ka konkrētajā gadījumā nevarot runāt par tiesisko

89paļāvību uz valsts rīcību, jo tiesiskās sekas neizrietot no

90valsts voluntāras rīcības. Valsts esot veikusi nepieciešamos

91pasākumus pēc tam, kad saņēmusi lūgumu no tādas kredītiestādes

92valdes, kura nonākusi grūtībās un pati nespēj tās atrisināt. MK

93pārstāvis tiesas sēdē 2011. gada 6.septembrī uzsvēra, ka valsts,

94nevis Pieteikuma iesniedzēji izglāba Parex banku. Līdz ar to

95Pieteikuma iesniedzēju akcijas esot bezvērtīgas.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrijas

2Komercdarbības atbalsta kontroles departamenta direktore Daiga

3Lagzdiņa - izteica viedokli, ka apstrīdētā norma aplūkojama

4ciešā kopsakarā ar valsts atbalsta tiesisko regulējumu. Viens no

5svarīgajiem principiem, kas nostiprināti Eiropas Kopienas

6dibināšanas līgumā, respektīvi, LESD, esot valsts atbalsta

7aizliegums. Valsts atbalsts esot pieļaujams tikai noteiktos

8izņēmuma gadījumos, kad EK to atzīst par saderīgu ar ES iekšējo

9tirgu. Apstrīdēto normu esot iespējams piemērot tikai tad, ja

10saņemts attiecīgs EK lēmums.

11Apstrīdētās normas piemērošanu Pieteikuma iesniedzēju gadījumā

12neesot iespējams izvērtēt atrauti no visu to Parex bankai sniegto

13valsts atbalsta pasākumu kopuma, kuri aizsākās jau 2008. gada

14novembrī, izvietojot šajā bankā Valsts kases depozītu un

15apstiprinot valsts galvojumu sindicētajiem kredītiem. EK

16sākotnējie apstiprinājumi esot attiekušies uz ieguldījumu

17subordinētajā kapitālā. Pēc visu darbību veikšanas - ieguldīšanas

18likviditātē, attiecīgu galvojumu izsniegšanas un daļējas

19sindicēto kredītu apmaksas - FKTK esot secinājusi, ka Parex

20bankai nepieciešams arī ieguldījums pamatkapitālā. Tā kā šāds

21valsts atbalsts ar EK neesot bijis saskaņots, Latvija 2009. gada

2229. martā vērsusies pie EK ar jaunu paziņojumu. EK lēmuma

23pieņemšana esot iekavējusies, citastarp, sakarā ar diskusijām par

24to, vai Parex banka vēl arvien atrodas glābšanas stadijā vai arī

25ir nepieciešams iesniegt restrukturizācijas plānu. 2009. gada 11.

26maijā esot saņemts pozitīvs EK lēmums par plānoto valsts atbalstu

27Parex bankai tās glābšanas stadijā. Šis lēmums ietvēris norādi

28par ieguldījumu kapitālā un pilnīgi skaidru norādi par to, ka

29pamatkapitāla palielināšanā piedalās valsts un tieši valsts

30palielina savu līdzdalību. Tātad, ja Pieteikuma iesniedzēji šādai

31pamatkapitāla palielināšanai neesot piekrituši, tiem vajadzējis

32pārsūdzēt attiecīgo EK lēmumu ES tiesā. Laikā, kad lieta tiek

33izskatīta Satversmes tiesā, šis lēmums vairs neesot

34pārsūdzams.

35Savukārt Parex bankas restrukturizācijai nepieciešamā atbalsta

36izskatīšana Eiropas Komisijā esot ilgusi no 2009. gada 11. maija,

37kad Latvija iesniedza pirmo restrukturizācijas plānu, līdz 2010.

38gada 15. septembrim, kad EK pieņēma pozitīvu lēmumu par

39pilnveidoto restrukturizācijas plānu. Pirmais iesniegtais

40restrukturizācijas plāns EK neesot apmierinājis tāpēc, ka tā

41nekonstatējusi bankas dzīvotspēju un līdz ar to 2009. gada 29.

42jūlijā uzsākusi attiecīgu pārbaudes procedūru.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

2komisija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

3Satversmes 1. un 105. pantam. Apstrīdētajā normā noteiktais

4akcionāru pirmtiesību ierobežojums nepārkāpjot Satversmes 105.

5pantu, jo šis īpašuma tiesību ierobežojums esot attaisnojams ar

6leģitīmā mērķa sasniegšanu un samērīgs. Tas esot aplūkojams

7kopsakarā ar komercdarbības valsts atbalsta institūtu.

8Komercdarbības atbalsta sniegšana esot uzskatāma par ārkārtas

9pasākumu, kas kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem dod iespēju

10uz valsts kā netiešā akcionāra ieguldīto līdzekļu rēķina nezaudēt

11savu dalību kredītiestādē (kredītiestādes pamatkapitāla

12apmaksātās daļas apmērā) un arī turpmāk izmantot akcionāriem

13normatīvajos aktos noteiktās tiesības.

14Satversmes tiesas sēdē FKTK pārstāvis - FKTK Juridiskā un

15licencēšanas departamenta direktors Gvido Romeiko norādīja uz

16četriem dažāda līmeņa riskiem, ar ko saistīta kredītiestādes

17darbība. Valsts atbalsts esot iespējams tikai tādā situācijā, kad

18kredītiestāde rada smagāko no riskiem - draudus tautsaimniecībai.

19Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais regulējums esot

20piemērojams vienīgi tad, ja šādi draudi ir reāli un ļoti

21nopietni.

22Pēc FKTK pārstāvja domām, varētu uzskatīt, ka to jauno akciju

23emisija, kuras saņēma valsts, ir atlīdzība par valsts veikto

24bankas rekapitalizāciju. Morālais risks gadījumā, ja tiktu

25saglabātas akcionāru pirmtiesības, slēpjoties tajā apstāklī, ka

26personas, kuras nespēja sniegt tik lielu finansiālu ieguldījumu,

27lai glābtu banku, iegulda nelielus papildu līdzekļus un tādējādi

28var cerēt, ka to akcijas iegūs vismaz kaut kādu vērtību.

29FKTK uzsver, ka apstrīdētā norma kā ārkārtas tiesību

30instruments, kas izmantojams steidzamai kredītiestādes

31maksātnespējas novēršanai, atbilst Direktīvai 77/91/EEK. No

32starptautisko institūciju viedokļiem un dalībvalstu pieredzes šīs

33direktīvas prasību piemērošanā finanšu krīzes gadījumā izrietot

34secinājums, ka Direktīvā 77/91/EEK paredzētās akcionāru tiesības

35nav absolūtas un to ierobežošana ir attaisnojama ar īpašiem

36apstākļiem.

37Atsaucoties uz EST judikatūru, FKTK norāda, ka atbilstoši

38tiesiskās paļāvības principam tiesību normai jābūt tiesiskai,

39saprātīgai un skaidrai, kā arī jānodrošina attiecīgās situācijas

40normatīvā regulējuma paredzamība. Tomēr, mainoties ekonomiskajai

41situācijai, tiesību normas adresāts nevarot vienpusēji paļauties

42uz to, ka netiks grozīti normatīvie akti, kuri skar konkrēto

43tiesību jomu. Tiesību normas adresātam nelabvēlīgas situācijas

44radīšana pati par sevi neesot uzskatāma par tiesiskās paļāvības

45principa pārkāpumu. Personas paļaušanās uz savām normatīvajos

46aktos noteiktajām tiesībām neesot absolūta un varot tikt

47ierobežota, ja ierobežojums ir pamatots, nepieciešams kopējo

48sabiedrības interešu aizsardzībai un samērīgs.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Komercbanku asociācija" (turpmāk - Asociācija) - norāda,

3ka apstrīdētajā normā ietverta rekapitalizācijas shēma, kas esot

4viens no instrumentiem, ko finanšu iestādes izmanto krīzes

5situācijā. Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā

6ar Satversmes 1. un 105. pantu. Apstrīdētā norma ierobežojot

7akcionāru tiesības uz īpašumu, proti, atņemot tiem tiesības

8balsot par pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla

9palielināšanas noteikumu apstiprināšanu un statūtu grozīšanu, kā

10arī tiesības izmantot akcionāru pirmtiesības. Taču šis

11ierobežojums atbilstot Satversmei.

12Asociācijas pilnvarotā pārstāve zvērināta advokāte Ketija

13Tola tiesas sēdē norādīja, ka ir vairāki veidi, kādos valsts

14var sniegt palīdzību kredītiestādei: rekapitalizācija, bankas

15saistību garantiju došana, pilnīga vai daļēja nacionalizācija,

16kredītiestādes likviditātes nodrošināšana. Ne katrā gadījumā

17valsts palīdzība būtu uzskatāma par valsts atbalstu, taču

18rekapitalizācijas shēma vienmēr būšot valsts atbalsts. Savukārt

19valsts atbalsts atbilstoši LESD parasti neesot pieļaujams, jo

20kropļojot konkurenci. Valsts atbalsts esot pieļaujams tikai

21īpašos gadījumos ar EK atļauju.

22Asociācija uzskata, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

23pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - novērst

24kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu, tādējādi

25aizsargājot noguldītāju intereses, atjaunojot uzticību iekšzemes

26banku sistēmai un nodrošinot vispārējo valsts finanšu

27stabilitāti. K. Tola tiesas sēdē izteica viedokli, ka akcionāru

28pirmtiesību atņemšana esot skaidrojama ar trim šādiem iemesliem:

291) nepieciešamība procesu veikt ātri; 2) nepieciešamība zināt,

30tieši par kādu summu tiks palielināts pamatkapitāls; 3)

31nepieciešamība ierobežot konkurences kropļošanu. Proti, pēc

32valsts atbalsta saņemšanas akciju vērtība palielinoties un, ja

33līdzšinējie akcionāri varētu izmantot akcionāru pirmtiesības, tad

34viņi gūtu nepamatotu labumu no valsts atbalsta.

35Apstrīdētā norma savu leģitīmo mērķi sasniedzot, jo gadījumā,

36kad pati kredītiestāde valdes personā lūdz palielināt

37kredītiestādes kapitālu, tiekot nodrošināta naudas līdzekļu

38piesaiste, kas krīzes situācijā ļaujot kredītiestādei turpināt

39darbu.

40Asociācija uzskata, ka nav citu, akcionāru tiesības mazāk

41ierobežojošu līdzekļu, ar kuriem varētu sasniegt leģitīmo mērķi.

42Saglabājot akcionāriem tiesības balsot par minētajiem jautājumiem

43akcionāru sapulcē, kā arī saglabājot akcionāru pirmtiesības,

44kapitāla piesaistīšanas process tiktu nepieļaujami paildzināts.

45Savukārt pieteikumā par labvēlīgāku atzītais rīcības modelis -

46vispirms kredītiestādes akcionāru akciju pārņemšana un tikai pēc

47tam pamatkapitāla palielināšana - radītu vairākas negatīvas sekas

48gan valstij, gan arī kredītiestādei. Tā, piemēram, naudas

49līdzekļi, ko valsts ieguldītu pašā kredītiestādē, lai uzlabotu

50tās finansiālo stāvokli, tiktu novirzīti akcionāriem. Turklāt

51minētais modelis neesot arī akcionāru tiesības mazāk aizskarošs

52līdzeklis, jo valsts rīcība, kas uzlabo kredītiestādes finansiālo

53stāvokli, ļaujot akcionāriem arī turpmāk izmantot savas īpašuma

54tiesības uz akcijām.

55Pēc Asociācijas ieskata, apstrīdētajā normā ietvertais

56akcionāru tiesību ierobežojums nerada viņiem negatīvas materiālās

57sekas. Akciju dalības apmērs samazinoties tikai proporcionāli,

58taču nemainoties absolūtos skaitļos, proti, nemainoties nedz

59akciju skaits, nedz arī vienas akcijas vērtība.

60Nesamazinoties arī izmaksājamo dividenžu apmērs, akciju tirgus

61vērtība vai iespējamā likvidācijas kvota akciju sabiedrības

62likvidācijas gadījumā. Ja kredītiestāde, nesaņemot valsts

63atbalstu, kļūtu maksātnespējīga, līdzšinējie tās akcionāri

64zaudētu ne vien tiesības piedalīties kredītiestādes pārvaldībā,

65bet arī mantiskās tiesības, jo maksātnespējas gadījumā tiem būtu

66visai niecīga iespēja saņemt likvidācijas kvotu.

1Ar Satversmes tiesas tiesneša Viktora Skudras

2lēmumu lietā noteikta ekspertīze par apstrīdētās normas

3atbilstību ES tiesībām. Ekspertīzi uzdots veikt LL.M. ES

4tiesībās Esmeraldai Balodei-Burakai.

5Eksperte norāda, ka uz situāciju, kuru regulē apstrīdētā

6norma, ir attiecināms Direktīvas 77/91/EEK 25. pants, kas

7Latvijas tiesībās pārņemts ar Komerclikuma 249. pantu, un 29.

8panta 1. punkts, kas pārņemts ar Komerclikuma 251. pantu.

9Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nolēmis izdot speciālo

10normu, kura atkāptos no Komerclikuma 249. panta pirmajā daļā un

11251. pantā ietvertajiem principiem situācijā, kad iestājušies

12divi īpaši apstākļi: a) kredītiestādes valde izteikusi lūgumu,

13lai valsts iegūst vai palielina būtisku līdzdalību šajā

14kredītiestādē; b) MK pieņēmis lēmumu, ar kuru šāds lūgums ir

15apmierināts. Savukārt Direktīvā 77/91/EEK minētās atkāpes

16expressis verbis neesot norādītas. Direktīvas mērķis esot

17nodrošināt akcionāriem minimālo aizsardzību visās dalībvalstīs.

18EST secinājusi, ka Direktīvas 77/91/EEK mērķis būtu nopietni

19apdraudēts, ja dalībvalstis būtu tiesīgas atkāpties no minētās

20direktīvas noteikumiem, uzturot spēkā noteikumus - pat tādus, ko

21klasificē kā īpašus vai izņēmuma noteikumus (sk. EST 1991.

22gada 30. maija spriedumu apvienotajās lietās Nr. C-19/90 un Nr.

23C-20/90 "Marina Karella and Nicolas Karellas v Minister for

24Industry, Energy and Technology and Organismos Anasygkrotiseos

25Epicheiriseon AE").

26Turklāt Direktīvas 77/91/EEK 25. panta 1. punktā ietvertās

27akcionāru sapulces tiesības pieņemt lēmumus esot piemērojamas arī

28tādās situācijās, kas saistītas ar komercsabiedrību, kurai ir

29nopietnas finansiālas grūtības [sk. EST 1998. gada 12. maija

30spriedumu lietā Nr. C-367/96 "Alexandros Kefalas and Others

31v Elliniko Dimosio (Greek State) and Organismos Oikonomikis

32Anasygkrotisis Epicheiriseon AE (OAE)"]. Līdz ar to

33eksperte secina, ka apstrīdētā norma neatbilst Direktīvas

3477/91/EEK 25. panta 1. punktam.

35Eksperte norāda, ka Direktīvas 77/91/EEK 29. panta 1. punkta

36detalizētu interpretāciju EST neesot bijusi izdevība sniegt, taču

37ar līdzīgu argumentāciju, balstoties uz minētās direktīvas mērķi,

38esot iespējams nonākt pie identiska secinājuma, proti, ka

39apstrīdētā norma neatbilst arī Direktīvas 77/91/EEK 29. panta 1.

40punktā noteiktajam. Turklāt EST esot atzinusi, ka gan Direktīvas

4177/91/EEK 25. panta 1. punkts, gan 29. panta 1. punkts ir

42formulēti bez nosacījumiem, kā arī pietiekami skaidri un precīzi,

43lai tiem būtu tieša iedarbība (sk. EST 1991. gada 30. maija

44spriedumu apvienotajās lietās Nr. C-19/90 un Nr. C-20/90

45"Marina Karella and Nicolas Karellas v Minister for

46Industry, Energy and Technology and Organismos Anasygkrotiseos

47Epicheiriseon AE").

48Atzinumā norādīts, ka uz situāciju, kuru regulē apstrīdētā

49norma, attiecas arī ES primāro tiesību norma - LESD 107. panta 3.

50punkta "b" apakšpunkts (bijušais Eiropas Kopienas

51dibināšanas līguma 87. panta 3. punkta "b"

52apakšpunkts). Šajā punktā minētos izņēmumus piemērojot EK.

53Globālās finanšu krīzes kontekstā 2008. gada 13. oktobrī EK

54izplatījusi paziņojumu, kurā citastarp norādīts, ka, ņemot vērā

552008./2009. gada finanšu krīzes apmērus un ietekmi, kā arī

56iespējamās sekas, esot pieļaujams izmantot ESDL 107. panta 3.

57punkta "b" apakšpunktā minēto izņēmumu kā atbilstošu

58tiesisko pamatojumu valsts atbalstam noteiktās, individuāli

59izvērtējamās situācijās, īpaši attiecībā uz finanšu institūcijām

60(sk. EK paziņojuma "Valsts atbalsta noteikumu piemērošana

61pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu iestādēm saistībā ar

62pašreizējo globālo finanšu krīzi" 8. un 9. punktu ES

63Oficiālajā Vēstnesī, 2008. gada 25. oktobris, Nr. C 270).

64Šādu nostāju EK saglabājusi, pieņemot sekundāros ES tiesību aktus

65par Parex bankai paredzētā Latvijas valsts atbalsta saderību ar

66ESDL 107. pantu. Līdz ar to eksperte secina, ka apstrīdētā

67tiesību norma atbilst ESDL 107. panta 3. punkta "b"

68apakšpunktam.

69Atzinumā norādīts, ka secinājums par apstrīdētās normas

70neatbilstību Direktīvai 77/91/EEK ir balstīts uz EST iepriekš

71sniegto attiecīgo tiesību normu interpretāciju. Proti, atbilstoši

72minētajai EST judikatūrai situācija, kuru regulē apstrīdētā

73norma, esot līdzīga tām situācijām, kuras EST jau aplūkojusi,

74īpaši attiecībā uz finansiālās grūtībās nonākušu sabiedrību, kāda

75bija EST lietā Nr. C-367/96 "Alexandros Kefalas and Others v

76Elliniko Dimosio (Greek State) and Organismos Oikonomikis

77Anasygkrotisis Epicheiriseon AE (OAE)" iesaistītā

78sabiedrība. Tomēr EST nekad neesot sniegusi attiecīgo ES tiesību

79normu interpretāciju sakarā ar tādu situāciju, kad globālu

80procesu rezultātā finansiālās grūtībās vienlaikus var nonākt

81daudzas kredītiestādes dažādās ES valstīs. ES finanšu tirgu

82integrācija esot stimulējusi arī ES iekšējā tirgus vēl ciešāku

83saliedēšanos, kas ļaujot nošķirt situāciju, kuru regulē

84apstrīdētā norma, no tām situācijām, kuras EST aplūkojusi

85iepriekš.

86Ja Satversmes tiesa uzskatītu, ka, pirmkārt, jautājums par ES

87tiesību piemērošanu ir būtisks lietas izlemšanā, un, otrkārt,

88ņemtu vērā to, ka attiecīgo Direktīvas 77/91/EEK normu un ESDL

89107. panta 3. punkta "b" apakšpunkta piemērošanu

90kopsakarā EST nekad nav vērtējusi, kā arī to, ka šādai

91piemērošanai nepieciešamā ES tiesību normu interpretācija nav

92acīmredzama, tai saskaņā ar ESDL 267. panta trešajā daļā un EST

931982. gada 6. oktobra spriedumā lietā Nr. 283/81 "Srl CILFIT

94and Lanificio di Gavardo SpA v Ministry of Health" noteikto

95būtu jāvēršas Eiropas Savienības tiesā ar lūgumu sniegt

96prejudiciālu nolēmumu.

97Secinājumu

98daļa

1Saeimas pārstāvis tiesas sēdē izteica lūgumu

2izbeigt tiesvedību lietā sakarā ar to, ka:

31) neesot pamattiesību ierobežojuma;

42) Pieteikuma iesniedzēji neesot izsmēluši iespējas aizstāvēt

5savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības

6līdzekļiem.

7Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai tiesvedība lietā

8ir izbeidzama.

911.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

10pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas

11likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var

12iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

13kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma

1419.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo

15sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena

16persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības

17aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka

18tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot

19apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē

20noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības

21gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas

22pieteikuma iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

23Ja lietā pastāv šaubas par to, vai apstrīdētā norma skar

24pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās

25pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē

26visupirms (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma

27par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.

28punktu).

2911.2. Šāds izvērtējums ir saistīts ar Satversmes 105.

30pantā noteikto tiesību tvēruma, kā arī apstrīdētās normas satura

31noskaidrošanu. Ja apstrīdētā norma vispār neskar pieteikuma

32iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības, atbilstoši

33Satversmes tiesas praksei tiesvedību lietā iespējams izbeigt

34(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmumu

35par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03). Savukārt

36tad, ja apstrīdētā norma paredz pamattiesību ierobežojumu, tā

37atbilstība Satversmei izvērtējama spriedumā.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka viņiem ir

2aizskartas pamattiesības uz īpašumu. Tās nostiprinātas Satversmes

3105. pantā, kas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

4Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

5tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

6piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

7izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

8atlīdzību."

9Lietas dalībnieki un visas pieaicinātās personas, atsaucoties

10uz Satversmes tiesas praksi, sākotnēji bija vienisprātis, ka

11apstrīdētajā normā ir paredzēts Satversmes 105. pantā Pieteikuma

12iesniedzējiem noteikto pamattiesību ierobežojums. Viedokļi

13atšķīrās tikai jautājumā par tā apjomu. Savukārt tiesas sēdē

14Saeimas pārstāvis apgalvoja, ka Satversmes 105. pantā lietotais

15termins "īpašums" attiecināms tikai uz tādām akcijām,

16kurām ir ekonomiska vērtība, bet Pieteikuma iesniedzēju akcijām

17neesot ekonomiskas vērtības un tādēļ tās neietilpstot Satversmes

18105. panta tvērumā.

19Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai uz

20Pieteikuma iesniedzējiem piederējušajām akcijām laikā, kad Parex

21bankas pamatkapitāla palielināšanai tika piemērota apstrīdētā

22norma, bija attiecināms Satversmes 105. pantā paredzētais termins

23"īpašums".

2412.1. Satversmes tiesa savā praksē daudzkārt ir

25interpretējusi Satversmes 105. pantu un jau izstrādājusi viedokli

26par tā interpretācijas metodoloģiju un saturu. Satversmes tiesas

27praksē ir nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 89. panta, kas

28noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

29saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

30starptautiskajiem līgumiem, izriet valsts pienākums ņemt vērā

31starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Konstitucionālā

32likumdevēja mērķis ir bijis panākt Satversmē ietverto

33cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

34normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

35augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5.

36punktu). Noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību saturu,

37ir jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību

38jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

39prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par interpretācijas

40līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

41saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

42pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram,

43Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

442004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu). Tātad, ja no

45Konvencijas normām un to interpretācijas ECT praksē izriet, ka

46konkrētas Konvencijā nostiprinātas cilvēktiesības aptver konkrēto

47situāciju, tad šī situācija parasti ietilpst arī Satversmē

48nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā. Savukārt tad, ja

49Konvencijā nostiprinātās cilvēktiesības konkrēto situāciju

50neaptver, tas pats par sevi vēl nenozīmē, ka šī situācija

51Satversmē nostiprināto attiecīgo pamattiesību tvērumā neietilpst.

52Šādā gadījumā Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai nepastāv

53apstākļi, kas norāda uz to, ka Satversmē ir paredzēts augstāks

54pamattiesību aizsardzības līmenis.

5512.2. Satversmes tiesa jau agrāk ir secinājusi:

56"Nav šaubu par to, ka kapitāla daļa ir uzskatāma par

57"īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē"

58(Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

592009-113-0106 14. punkts). Saeimas pārstāvis šim secinājumam

60nepiekrīt, uzskatot, ka akcionāra tiesības uz īpašumu tiek

61aizsargātas tikai tad, ja akcijām ir tirgus vērtība. Saeimas

62pārstāvis minēto viedokli balsta galvenokārt uz vienu ECT

63nolēmumos ietvertu teikumu: "[..] akcijām publiskā kompānijā

64ir ekonomiska vērtība, un tādēļ tās uzskatāmas par īpašumu

65Konvencijas Pirmā protokola 1. panta nozīmē" (sk.,

66piemēram, ECT 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak

67against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 60. punktu). No

68šā teikuma Saeimas pārstāvis izdara slēdzienu par pretējo (per

69argumentum e contrario), kā arī uzskata, ka ar vārdiem

70"ekonomiska vērtība" būtu saprotama akciju tirgus

71vērtība.

7212.2.1. Slēdziens per argumentum e contrario,

73interpretējot tiesību aktu, ir pieļaujams tikai tad, ja tiesību

74akta piemērošanas gadījumi uzskaitīti izsmeļoši, bet nav

75pieļaujams, ja nonāk pretrunā ar pārējiem šā tiesību akta

76noteikumiem. Var piekrist, ka noteiktos gadījumos ECT spriedumos

77ietverto atziņu būtību ir iespējams noskaidrot arī per

78argumentum e contrario, taču konkrētajā gadījumā šāda pieeja

79nav pamatota. Saeimas pārstāvja secinājums nonāk pretrunā ar

80lēmumā minētajiem faktiem par tās bankas finanšu stāvokli, kuras

81akciju īpašnieks bija attiecīgās sūdzības iesniedzējs (sk. ECT

822002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak against

83Poland", iesniegums Nr. 041/96, 9. punktu). Ja Saeimas

84pārstāvja viedoklis par ECT nostāju būtu pamatots, ECT būtu

85vajadzējis secināt, ka sūdzības iesniedzēja akcijām nebija tirgus

86vērtības un tāpēc tās neietilpst Konvencijas Pirmā protokola 1.

87panta tvērumā. Taču minētajā lietā ECT secināja, ka sūdzības

88iesniedzējs kā publiskas kompānijas akcionārs, atsaucoties uz

89Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu, varēja prasīt cietušā

90statusu (sk. ECT 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā

91"Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 61. un

9262. punktu).

9312.2.2. Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka

94jēdzienam "īpašums" Konvencijas Pirmā protokola 1.

95panta izpratnē ir patstāvīga nozīme. Ar to jāsaprot gan

96nekustamais, gan kustamais īpašums, turklāt šis jēdziens ietver

97līguma tiesības ar ekonomisku vērtību un dažādas ekonomiskās

98intereses (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20.

99aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

1008.2. punktu).

101Pēc Saeimas pārstāvja ieskata, ECT lietotais termins

102"ekonomiska vērtība" (economic value)

103minētajos nolēmumos būtu saprotams kā akcijas tirgus vērtība.

104Taču gadījumos, kad runa ir par īpašuma tirgus vērtību, ECT

105praksē tiek lietots termins "tirgus vērtība" (market

106value) vai "pilna tirgus vērtība" (full market

107value) (sk., piemēram, ECT 1986. gada 21. februāra sprieduma

108lietā "James and others v. the United Kingdom",

109iesniegums Nr. 8793/79, 54. punktu un 2011. gada 5. aprīļa

110sprieduma lietā "Yildirir v. Turkey", iesniegums Nr.

11121482/03, 19. punktu). Konvencijas Pirmā protokola 1. panta

112kontekstā termins "ekonomiskā vērtība" tiek lietots

113plašākā nozīmē nekā termins "tirgus vērtība" un apzīmē

114prasījuma mantisko raksturu plašā kontekstā ar mērķi nošķirt

115mantiska rakstura prasījumus no tādiem prasījumiem, kuriem

116mantiska rakstura vispār nav.

117Atsaucoties gan uz ECT atziņām, gan uz Latvijas tiesību

118zinātnieku viedokli, Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka

119"Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

120tiesību garantiju. Ar tiesībām uz īpašumu saprotamas visas

121mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot

122par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas,

123piemēram, [..] tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām

124(kā arī citiem vērtspapīriem)" (sk., piemēram, Satversmes

125tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

126lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu).

12712.2.3. Apzīmējumu "akcijas vērtība"

128iespējams lietot atšķirīgās nozīmēs.

129Akcijas mantisko raksturu visupirms atspoguļo tās

130nominālvērtība. Tā citastarp norāda, ka veikts attiecīgs mantisks

131ieguldījums sabiedrības pamatkapitālā. Atbilstoši Komerclikuma

132230. panta pirmajai daļai "akciju nominālvērtību nosaka

133sabiedrības statūtos un izsaka latos". Atbilstoši

134Komerclikuma 259. pantam jaunās emisijas akciju nominālvērtību

135nosaka pamatkapitāla palielināšanas noteikumos. Par katru jaunās

136emisijas akciju maksājama šīs akcijas pārdošanas cena, kuru

137nosaka valde, bet kura nedrīkst būt mazāka par akcijas

138nominālvērtību. Akcijas pārdošanas cena veidojas no akcijas

139nominālvērtības, papildmaksas un emisijas uzcenojuma.

140Gada pārskatu likuma 43. panta otrais teikums paredz, ka

141akciju sabiedrībām gada pārskatā vienmēr jānorāda akciju skaits

142un nominālvērtība. Ministru kabineta 2008. gada 4. augusta

143noteikumu Nr. 618 "Noteikumi par mantojuma reģistra un

144mantojuma lietu vešanu" 32. punkta pirmais teikums attiecībā

145uz mantojamo mantu un tās novērtēšanu paredz, ka

146"kapitālsabiedrību kapitāla daļu vai akciju, cita veida

147līdzdalības daļu, kā arī vērtspapīru vērtība ir to

148nominālvērtība".

149Pieteikuma iesniedzējiem gan pirms apstrīdētās normas

150pieņemšanas, gan arī pēc tās piemērošanas pieder akcijas ar vienu

151un to pašu nominālvērtību. Nevar apgalvot, ka Pieteikuma

152iesniedzējiem piederošajām akcijām apstrīdētās normas pieņemšanas

153vai piemērošanas laikā nebija ekonomiskas vērtības un ka no šīm

154akcijām izrietošās tiesības nebija mantiska rakstura

155tiesības.

156Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka Satversmes 105. pants

157aizsargā personas tiesības uz mantu, kas palikusi pēc tādas

158uzņēmējsabiedrības izslēgšanas no uzņēmumu reģistra, kurā šai

159personai piederējušas kapitāla daļas (sk. Satversmes tiesas

1602010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 14.

161punktu).

162Tātad fakts, ka Pieteikuma iesniedzējiem pieder akcijas

163sabiedrībā, kas nonākusi finansiālās grūtībās, neizslēdz tās no

164Satversmes 105. panta tvēruma.

16512.2.4. Asociācijas pārstāve norādīja, ka akcijas

166tirgus vērtība atspoguļo cenu, ko citas personas ir gatavas

167maksāt personai par akciju gadījumā, ja tā savu akciju pārdod.

168Akcijas tirgus vērtība ir atkarīga no dažādiem faktoriem, tostarp

169no attiecīgo akciju pieprasījuma un piedāvājuma tirgū. Ja ņem

170vērā arī to, ka privāttiesību subjekts ERAB izrādīja interesi par

171Parex bankas akciju iegādi un tās arī iegādājās, nevar uzskatīt,

172ka šīm akcijām apstrīdētās normas pieņemšanas un vairākkārtējās

173piemērošanas laikā nebija nekādas tirgus vērtības.

174No akciju nominālvērtības un tirgus vērtības atšķiras tā

175vērtība, kuru aprēķina vai nosaka ar speciālu nolūku. Piemēram,

176atsavinot īpašumu kārtībā, kādu paredz Konvencijas Pirmā

177protokola 1. panta pirmā daļa, atlīdzībai jābūt saprātīgi

178saistītai ar īpašuma tirgus vērtību, taču šī norma negarantē

179tiesības uz pilnu atlīdzību visos apstākļos. Arī Satversmes 105.

180pantā lietotais termins "taisnīga atlīdzība" ne vienmēr

181ir saprotams kā atsavināmā nekustamā īpašuma tirgus vērtība

182(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

183Nr. 2005-12-0103 22.3. punktu).

184Saskaņā ar Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmo un ceturto

185daļu akciju, mantas, tiesību vai saistību atsavināšanas gadījumā

186bankas akcionāriem vai bankai piešķiramās taisnīgās atlīdzības,

187tās apmēra un samaksas, kā arī piedāvāšanas kārtību nosaka MK,

188bet strīda gadījumā - tiesa civilprocesuālajā kārtībā pēc bankas

189vai tās akcionāru prasības.

190Saeimas pārstāvis tiesai iesniedzis FM 2011. gada 2. septembra

191vēstuli Nr. 7-3-07/5778, kurā apgalvots: "Pēc VAS

192"Privatizācijas aģentūra" sniegtās informācijas akciju

193tirgus vērtības novērtējumu nevarēja veikt, jo akciju vērtība ir

194bijusi simboliska, ko apliecina arī to iegādes cena (kopā divi

195lati un viens eiro cents)" (lietas materiālu 4. sēj. 163.

196lpp.). Minētais FM viedoklis nonāk pretrunā ar viedokli, ko

197tā bija paudusi 2009. gada 24. februāra vēstulē Ministru

198prezidentam: "Lai ERAB varētu lemt par iespējamo iesaisti

199Parex bankas pamatkapitālā, ir nepieciešams noteikt Parex bankas

200vienas akcijas vērtību. Vairāku institūciju veiktajos aprēķinos

201tiek minēta atšķirīga vienas akcijas vērtība. Likvidācijas

202vērtība varētu būt 0,01 lats par akciju" (FM 2009. gada

20324. februāra vēstule Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 72.

204lpp.).

205Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju skaitu,

206kas vienam no tiem pārsniedz divus miljonus, bet otram - miljonu

207akciju, arī tādā gadījumā, ja akciju vērtība aprobežotos ar

208minēto simbolisko summu, to nevar uzskatīt par neietilpstošu

209Satversmes 105. panta tvērumā.

210Turklāt Pieteikuma iesniedzēja "East Capital (Lux)"

211auditētajā 2008. gada pārskatā "East Capital (Lux) Eastern

212European Fund" piederošajām 28 900 Parex bankas akcijām

213norādīta tirgus vērtība (market value) 40 tūkstošu dolāru

214apmērā [sk. East Capital (Lux). Sociètè d'investissement á

215capital variable incorporated in Luxembourg. Audited Annual

216report 2008 lietas materiālu 6. sēj. 104. lpp.].

217Tātad nevar piekrist viedoklim, ka Satversmes 105. pantā

218lietotais jēdziens "īpašums" neietver Pieteikuma

219iesniedzējiem piederējušās akcijas un līdz ar to nevar pastāvēt

220tiem Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

221ierobežojums.

222Tādējādi lūgums izbeigt lietu uz šā

223pamata nav apmierināms.

1Lai lemtu par Saeimas pārstāvja lūgumu izbeigt

2tiesvedību sakarā ar to, ka Pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši

3visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību

4aizsardzības līdzekļiem, vispirms ir jānoskaidro, kura Satversmes

5105. panta teikuma tvērumā ietilpstošās tiesības Pieteikuma

6iesniedzējiem ir ierobežotas, proti, kurš Satversmes 105. panta

7teikums un ciktāl attiecināms uz apstrīdēto normu. Satversmes

8tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma

9tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības

10sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Savukārt

11Satversmes 105. panta ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas

12Pirmā protokola 1. pants paredz valstij tiesības noteiktos

13gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure (sk.,

14piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

15Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). "Minētās normas paredz

16atšķirīgus kritērijus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanai, tādēļ

17nosakāms, kura no tām attiecināma uz apstrīdēto normu"

18(Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra sprieduma lietā Nr.

192009-113-0106 14. punkts).

20Jāņem vērā, ka tādā gadījumā, ja uz situāciju attiecināms

21Satversmes 105. panta ceturtais teikums, Satversme paredz

22specifiskas prasības, kas varētu ietekmēt arī iespējamo tiesību

23aizsardzības līdzekļu esamību un raksturu. Proti, "īpašuma

24piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai uz tāda "atsevišķa

25likuma" pamata, kuru likumdevējs pieņem izņēmuma

26gadījumos" (Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

27sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2. punkts).

2813.1. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka faktiski aiz

29apstrīdētās tiesību normas ir apslēpta īpašuma nacionalizācija

30bez atbilstošas kompensācijas izmaksāšanas, un apstrīd tās

31atbilstību arī Satversmes 105. panta ceturtajam teikumam.

32Pieteikuma iesniedzējiem piederošo akciju nominālvērtība nav

33mainījusies, un to īpašumā gan pirms, gan arī pēc apstrīdētās

34normas piemērošanas ir tieši tikpat daudz akciju ar tieši tādu

35pašu nominālvērtību kā iepriekš, ja vien īpašnieks pats tās nav

36labprātīgi atsavinājis. Apstrīdētā norma pati par sevi neparedz

37atņemt nedz īpašnieka statusu, nedz arī iespēju saņemt dividendes

38vai likvidācijas kvotu, kas pienākas sakarā ar jau piederošām

39akcijām, ja attiecīgās kredītiestādes finansiālais stāvoklis to

40pieļauj. Tāpat netiek atņemtas tiesības piedalīties

41kredītiestādes akcionāru sapulcēs, ja tādas tiek sasauktas, vai

42realizēt citas akcionāram likumos paredzētās tiesības.

43Tādējādi apstrīdētā norma neietilpst

44Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā.

4513.2. "Konvencijas Pirmā protokola 1.panta pirmās

46daļas pirmais teikums garantē jebkuras fiziskās vai juridiskās

47personas tiesības netraucēti izmantot savu īpašumu, tas ir,

48tiesības netraucēti šo īpašumu valdīt, lietot, iegūt no tā visus

49iespējamos labumus, kā arī rīkoties ar to" [Satversmes

50tiesas 1998. gada 30. aprīļa sprieduma lietā Nr. 0902(98)

51secinājumu daļas 1. punkts]. Arī Eiropas Savienības

52Pamattiesību hartas 17. panta pirmās daļas pirmais teikums

53paredz: "Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas

54iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt [..]"

55Minētā norma expressis verbis paredz tiesības ne vien

56atsavināt īpašumu, bet arī to lietot.

57ECT norāda, ka akcija ir sarežģīts objekts, kas apliecina, ka

58akcionāram tā pieder kopā ar tai atbilstošajām tiesībām, tātad

59akcionāram ir ne vien tiesības uz kompānijas mantas daļu tās

60darbības izbeigšanas gadījumā, bet arī citas beznosacījuma

61tiesības, it īpaši tiesības balsot un tiesības ietekmēt

62kompānijas darbību (sk. ECT 2001. gada 27. decembra lēmumu

63lietā "Sovtransavto Holding v. Ukraine", iesniegums Nr.

6448553/99, un 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā "Olczak

65against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 60. punktu). ECT

66lietā, kurā pieteicējam sākotnēji bija 49 procenti akciju, bet

67pēc vairākkārtējas pamatkapitāla palielināšanas - tikai 20,7

68procenti, secināja, ka ir mainījušās pieteicēja iespējas ietekmēt

69kompāniju un īstenot kontroli pār tās mantu (sk. ECT 2002.

70gada 25. jūlija sprieduma lietā "Sovtransavto Holding"

71v. Ukraine", iesniegums Nr. 48553/99, 92. punktu).

72Interpretējot Satversmes 105. pantā nostiprinātās

73pamattiesības, Satversmes tiesa jau iepriekš ir atsaukusies uz

74citu Eiropas valstu konstitūcijās nostiprinātajām normām un to

75interpretāciju attiecīgo valstu konstitucionālo tiesu praksē.

76Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa ir norādījusi, ka likums,

77kas paredzēja tiesības strādājošo pārstāvim piedalīties noteiktu

78jautājumu lemšanā atsevišķos kapitālsabiedrības orgānos, ir

79izvērtējams kā tiesību uz īpašumu ierobežojums (sk. Vācijas

80Federālās konstitucionālās tiesas 1979. gada 1. marta spriedumu

81apvienotajās lietās Nr. 1BVR 532, 533/77, 419/78 un 1 BvL 21/78

82BVerfGE, 50, 290). Arī Austrijas Republikas Konstitucionālā

83tiesa ir secinājusi, ka iespēja izspiest akcionārus no

84sabiedrības uzskatāma par īpašuma tiesību ierobežojumu, kam

85nepieciešams attaisnojums sakarā ar sabiedrības interesi,

86piemērotību un samērīgumu (sk. Austrijas

87Republikas Konstitucionālās tiesas 2005. gada 16. jūnija

88spriedumu lietā Nr. G129/04

89http://www.ris.bka.gv.at).

90Aplūkojot ECT praksē izteiktās atziņas kopsakarā ar vēsturisko

91un spēkā esošo Latvijas likumu regulējumu, kā arī tiesību zinātnē

92paustajām atziņām par akcijas juridisko dabu, Satversmes tiesa

93secinājusi, ka "tiesības uz īpašumu ietver arī tiesības lemt

94ar īpašumu saistītus jautājumus" (Satversmes tiesas 2009.

95gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 8.

96punkts).

9713.3. Satversmes tiesa ir secinājusi arī to, ka akciju

98piederība rada personai tiesības uz īpašumu un tikai akcionāram

99ir tiesības lemt par Komerclikuma 284. panta otrajā daļā

100minētajiem jautājumiem, proti, pieņemt lēmumus par grozījumu

101izdarīšanu statūtos, pamatkapitāla izmaiņām, konvertējamo

102obligāciju emisiju, sabiedrības reorganizāciju, koncerna līguma

103noslēgšanu, grozīšanu vai izbeigšanu, sabiedrības iekļaušanu,

104piekrišanu tās iekļaušanai un sabiedrības darbības izbeigšanu.

105Minētie lēmumi tieši attiecas uz sabiedrības aktīviem un ir

106būtiski, jo var ietekmēt ikviena akcionāra īpašuma tiesību

107apjomu. Ja akcionāri paši nevar brīvi noteikt šo lēmumu

108pieņemšanas kārtību, tiek ierobežotas Satversmes 105. pantā

109noteiktās tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas 2009.

110gada 4. februāra sprieduma lietā Nr. 2008-12-01 9.

111punktu).

112Komerclikumā ietvertais regulējums attiecībā uz akcionāru

113sapulces kompetenci un akcionāru pirmtiesībām jāvērtē kopsakarā

114ar Direktīvu 77/91/EEK. Direktīvas 77/91/EEK 25. panta pirmais

115teikums paredz: "Par jebkuru kapitāla palielināšanu lemj

116kopsapulce", savukārt 29. panta pirmā daļa nosaka: "Ja

117kapitālu palielina ar naudas ieguldījumu, akcionāriem jāpiedāvā

118akcijas, piešķirot tiem pirmpirkuma tiesības proporcionāli to

119akciju pārstāvētajam kapitālam."

120Latvijas tauta 2003. gada 1. septembra referendumā izšķīrās

121par to, ka Latvija kļūst par ES dalībvalsti. Satversmes tiesa jau

122norādījusi, ka pēc iestāšanās Eiropas Savienībā Latvijas

123Republikai jāpilda saistības, kas izriet no dalības Eiropas

124Savienībā, tostarp arī direktīvās noteiktās prasības (sk.

125Satversmes tiesas 2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā Nr.

1262004-01-06 7. punktu). Tas gan nenozīmē, ka direktīvās

127ietvertās normas ikvienā gadījumā ietekmētu Satversmē noteikto

128pamattiesību tvērumu.

129Konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā Direktīvas 77/91/EEK kā

130akcionāru tiesību aizsardzības minimālo standartu noteicoša

131instrumenta īpašais raksturs un vieta komerctiesībās. Minētās

132direktīvas 25. un 29. pants izstrādāts, ņemot vērā dalībvalstīs

133īstenoto akcionāru pamattiesību aizsardzību.

13413.4. Līdz ar to, ņemot vērā visus minētos aspektus,

135jāsecina, ka Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpst

136akcionāru tiesības akcionāru sapulcē izlemt ar akciju sabiedrības

137darbību saistītus jautājumus, tostarp jautājumus par

138pamatkapitāla palielināšanu, pamatkapitāla palielināšanas

139noteikumu apstiprināšanu, kā arī to, vai līdzšinējie akcionāri

140bauda pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas.

141Šīs akcionāra tiesības ietilpst Satversmes 105. panta tvērumā

142neatkarīgi no tā, cik veiksmīga ir kredītiestādes saimnieciskā

143darbība, un aptver arī tiesības ar akcionāru sapulces

144starpniecību piedalīties tādu jautājumu lemšanā, kuri saistīti ar

145finansiālās grūtībās nonākušas kredītiestādes glābšanu.

146Apstrīdētā norma paredz, ka kredītiestādes padome noteiktā

147situācijā ir tiesīga, nesasaucot akcionāru sapulci, tās vārdā

148pieņemt lēmumu par kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanu un

149apstiprināt pamatkapitāla palielināšanas noteikumus. Savukārt

150apstrīdētās normas otrā daļa noteic, ka minētajos gadījumos

151līdzšinējiem kredītiestādes akcionāriem nav pirmtiesību

152iegādāties jaunās emisijas akcijas.

153Apstrīdētā norma liedz akcionāram īstenot no akcijas

154izrietošās tiesības, proti, piedaloties akcionāru sapulcē,

155pieņemt lēmumus attiecībā uz svarīgiem sabiedrības darbības

156jautājumiem, kā arī saglabāt savu līdzdalību sabiedrībā.

157Tādējādi apstrīdētā norma ietilpst

158Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā un

159nosaka šajā pantā paredzēto pamattiesību ierobežojumu.

1Saeima ir izteikusi viedokli par to, ka tiesvedība

2šajā lietā būtu izbeidzama, jo Pieteikuma iesniedzēji neesot

3izsmēluši visas iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem

4tiesību aizsardzības līdzekļiem un līdz ar to konstitucionālā

5sūdzība neatbilstot subsidiaritātes principam.

6Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrā daļa

7paredz, ka persona konstitucionālo sūdzību iesniegt ir tiesīga

8tikai tad, "ja ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt

9minētās tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem

10(sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai,

11sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai

12u.c.) vai arī tādu nav".

13"Konstitucionālā sūdzība ir veidota kā subsidiārs tiesību

14aizsardzības līdzeklis un Satversmes tiesas likumā paredzēta

15vienlaikus ar tiesas pieteikuma institūtu. Konstitucionālā

16sūdzība un tiesas pieteikums Satversmes tiesai ir savstarpēji

17saistīti institūti. Likumdevējs prezumējis, ka gadījumos, ja

18attiecīgajā civillietā, krimināllietā vai administratīvajā lietā

19piemērojamā tiesību norma aizskar Satversmē noteiktās

20pamattiesības, tiesa, apturot tiesvedību, pati vērsīsies

21Satversmes tiesā" (Satversmes tiesas 2005. gada 31.

22augusta lēmuma "Par atteikšanos apturēt 2005. gada 26.

23augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneses

24lēmuma civillietā Nr. C 31249605,2496/05 un 2005. gada 29.

25augusta Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētas tiesas tiesneša

26lēmuma civillietā Nr. C 31247205, 2472/05 izpildi"

27secinājumu daļas 2. punkts). Subsidiaritātes principa mērķis

28ir panākt, lai tiesa, izskatot lietu pēc būtības, visupirms

29izmantotu tās rīcībā esošās tiesību piemērošanas un

30interpretācijas metodes Satversmei atbilstoša rezultāta

31sasniegšanai un tikai tad, ja tas nav iespējams, vērstos ar

32pieteikumu Satversmes tiesā. Satversmes tiesas kolēģijās ir

33nostiprinājusies tāda prakse, ka subsidiaritātes principa

34ievērošanai nepieciešams izsmelt reālās un efektīvās iespējas

35aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis izmantot jebkurus

36teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas varētu

37jebkādā veidā attiekties uz pieteikuma iesniedzēja situāciju.

38Atbilstoši minētajai praksei lēmuma par izskatāmās lietas

39ierosināšanu 3. punktā ir secināts, ka "Pieteikuma

40iesniedzējiem nav iespēju aizstāvēt savas pamattiesības ar

41vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem" (lietas

42materiālu 1. sēj. 115. lpp.).

4314.1. Saeimas pārstāvis Satversmes tiesai iesniedzis

44informāciju par to, ka Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesā pēc

45vairāku personu prasības ir ierosināta civillieta par Parex

46bankas mazākuma akcionāru tiesību iegādāties Parex bankas

47reorganizācijas rezultātā izveidotās AS "Citadele

48banka" akcijas nodrošināšanu un reorganizācijas rezultātā

49nodarītā morālā kaitējuma atlīdzināšanu (sk. lietas materiālu

504. sēj. 164. lpp.). Saeimas pārstāvis, atsaucoties uz

51Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2010-60-01, pauž uzskatu,

52ka analogas Pieteikuma iesniedzēju civilprasības iesniegšana un

53izskatīšana būtu priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības

54iesniegšanai.

55Taču minētajā spriedumā ir runāts par civilo tiesību

56aizsardzības līdzekli Satversmes 92. panta izpratnē, nevis

57pamattiesību aizsardzības līdzekli Satversmes tiesas likuma

58izpratnē. Nenoliedzot to, ka noteiktos gadījumos zaudējumu

59atlīdzība var būt tiesību aizsardzības līdzeklis Satversmes

60tiesas likuma izpratnē, Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma

61iesniedzēju viedoklim, ka šāda veida prasība nav vērsta uz tādu

62pamattiesību aizsardzību, kuras izriet no Pieteikuma iesniedzēju

63kā akcionāru tiesībām piedalīties Parex bankas pārvaldē. Līdz ar

64to prasība par zaudējumu atlīdzību konkrētajā gadījumā nav

65priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.

6614.2. Komerclikuma 286. un 287. pants reglamentē

67akcionāru sapulces lēmuma, bet 310.1 pants - īpašā

68gadījumā pieņemta valdes lēmuma pārsūdzēšanu tiesā.

69Kapitālsabiedrības padomes lēmuma pārsūdzēšanu nedz Komerclikums,

70nedz arī Kredītiestāžu likums expressis verbis neparedz.

71Tāpēc pieteikumā izteikts viedoklis, ka apstrīdētā norma,

72izslēdzot no akcionāru sapulces kompetences tiesības lemt par

73pamatkapitāla palielināšanu, vienlaikus liegusi akcionāram arī

74tiesības vispār pārsūdzēt šādu lēmumu tiesā.

75Saeimas pārstāvis uzskata, ka bankas padomes lēmumu var

76pārsūdzēt tiesā pēc analoģijas un šāda pārsūdzēšana būtu

77priekšnoteikums konstitucionālās sūdzības iesniegšanai.

78Jāņem vērā, ka minētie Komerclikuma panti vērsti uz to, lai

79izsmeļoši uzskaitītu gadījumus, kuros akcionārs ir tiesīgs

80apstrīdēt sabiedrības orgānu lēmumus. Pretrunā ar sabiedrību

81tiesību principiem būtu tāda situācija, ka akcionāri ar tiesas

82palīdzību mēģinātu ietekmēt sabiedrības orgānu saimniecisko

83darbību gadījumos, kad likums to tieši neparedz.

84Kā jau minēts, subsidiaritātes princips prasa izsmelt reālās

85un efektīvās iespējas aizstāvēt aizskartās pamattiesības, nevis

86izmantot jebkurus teorētiski iespējamos tiesību aizsardzības

87līdzekļus.

8814.3. Saeimas pārstāvis uzskata, ka Pieteikuma

89iesniedzējiem bija administratīvā procesa kārtībā jāpārsūdz

90Uzņēmumu reģistra valsts notāra lēmums par statūtu grozījumu

91reģistrāciju. Likuma "Par Latvijas Republikas Uzņēmumu

92reģistru" 19.pants paredz: "Uzņēmumu reģistra valsts

93notāru lēmumus un rīcību likumā noteiktajā kārtībā var apstrīdēt,

94iesniedzot Uzņēmumu reģistra galvenajam valsts notāram attiecīgu

95iesniegumu [..]"

96Tomēr jāņem vērā, ka saskaņā ar likuma "Par Latvijas

97Republikas Uzņēmumu reģistru" 14. panta otro daļu Uzņēmumu

98reģistra kompetencē neietilpst konkrēta lēmuma pieņemšanas

99faktisko apstākļu pārbaude. "Uzņēmumu reģistra kompetencē ir

100tikai tam iesniegto dokumentu pārbaude par to formas un satura

101atbilstību likumam. Tā kā iesniedzamajos dokumentos ir fiksēti

102juridiskie fakti, Uzņēmumu reģistra amatpersonām jāpārbauda

103dokumentā minēto faktu atbilstība likumam, bet nevis dokumentā

104minēto faktu atbilstība faktiskajam stāvoklim" (Strupišs

105A. Komerclikuma komentāri. Jurista Vārds, 2003. gada 3. jūnijs,

106Nr. 21).

107Līdz ar to Satversmes tiesas likuma izpratnē Uzņēmumu reģistra

108lēmuma pārsūdzēšana konkrētajā gadījumā nav uzskatāma par iespēju

109aizstāvēt aizskartās pamattiesības ar vispārējiem tiesību

110aizsardzības līdzekļiem.

11114.4. Saeimas pārstāvis tiesas debatēs norādīja, ka

112"[..] pieteikuma iesniedzēji nav izsmēluši Eiropas tiesību

113vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus" (Satversmes

114tiesas 2011. gada 20. septembra sēdes stenogramma lietas

115materiālu 7. sēj. 133. lpp.). Tā kā Pieteikuma iesniedzēji

116atsaucas uz diviem Direktīvas 77/91/EEK pantiem, tiem vajadzējis

117vērsties tiesā, prasot ES tiesību efektīvu piemērošanu vai arī -

118saskaņā ar "Frankoviča doktrīnu" - zaudējumu atlīdzību

119no valsts sakarā ar direktīvas pārkāpšanu (sk. Satversmes

120tiesas 2011. gada 6. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu

1217. sēj. 134. lpp.). Lietas izskatīšanas gaitā Saeimas

122pārstāvis izteica arī tādu viedokli, ka Pieteikuma iesniedzējiem

123bija jāpārsūdz EK lēmumi par Parex bankai sniegtā valsts atbalsta

124saderību ar ES kopējo tirgu.

125Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "No

126Satversmes tiesas likuma 19.2 panta otrās daļas, kā

127arī no Satversmes tiesas kā nacionālā tiesību aizsardzības

128mehānisma būtības izriet, ka pienākums izsmelt vispārējos tiesību

129aizsardzības līdzekļus attiecas vienīgi uz nacionālajiem tiesību

130aizsardzības līdzekļiem" (Satversmes tiesas 2010. gada 6.

131oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 14. punkts).

132Tādu tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšana, kuri nav tieši

133saistīti ar Satversmē noteikto pamattiesību aizsardzību un vērsti

134tikai un vienīgi uz ES tiesību piemērošanas nodrošināšanu, nav

135priekšnoteikums tam, lai persona varētu vērsties ar

136konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā.

137Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējiem

138nav iespēju novērst to pamattiesību aizskārumu ar vispārējiem

139tiesību aizsardzības līdzekļiem un Saeimas pārstāvja lūgums par

140tiesvedības izbeigšanu uz šā pamata ir noraidāms.

1Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdētā

2norma ir pretrunā ar samērīguma un tiesiskās paļāvības principiem

3un līdz ar to neatbilst Satversmes 1. pantam.

4Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību tiesību principiem,

5kas izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

6konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā tas, ka šo principu

7izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

8normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

9tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli. Ja

10lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan tiesiskās

11paļāvības principam, gan arī Satversmes 105. pantam, apstrīdētās

12normas atbilstība Satversmes 1. pantam jāvērtē kopsakarā ar

13Satversmes 105. pantu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6.

14decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 4. punktu).

15"Samērīguma principa izvērtēšana ir vērsta uz tādām

16normām, kurās ietverti tiesību ierobežojumi. Līdz ar to

17samērīguma pārbaudei tiek pakļauts konkrēto tiesību

18ierobežojums" (Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

19sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 11. punkts).

20Līdz ar to apstrīdētās normas atbilstība samērīguma principam

21un tiesiskās paļāvības principam, ja nepieciešams, izvērtējama

22kopsakarā ar Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību

23ierobežojuma izvērtējumu.

1Apstrīdētā norma ir pieņemta un piemērota laika

2posmā, kas Satversmes tiesas spriedumos jau raksturots kā

3ekonomiskā krīze. Tā Satversmes tiesa ir norādījusi, ka 2009.

4gadā "strauji turpināja pasliktināties Latvijas ekonomiskā

5situācija un samazinājās valsts budžeta ieņēmumi, turklāt būtiski

6palielinājās bezdarbs un pieauga sociālās apdrošināšanas speciālā

7budžeta izdevumi. Latvija 2009. gada otrajā ceturksnī piedzīvoja

8straujāko ekonomiskās aktivitātes samazinājumu Eiropas Savienībā.

9Tā, piemēram, valsts konsolidētā budžeta ieņēmumi 2009. gada

10pirmajos sešos mēnešos bija par 15 procentiem mazāki nekā

11attiecīgajā laika posmā 2008. gadā, [..] iekšzemes kopprodukta

12kritums salīdzinājumā ar 2008. gada pirmajiem sešiem mēnešiem

13bija 18,7 procenti" (Satversmes tiesas 2010. gada 15.

14marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 20. punkts). Līdz ar to

15nevar piekrist Pieteikuma iesniedzēju pārstāvja V. Tihonova

16piezīmei, ka nekādas krīzes nebija (sk. Satversmes tiesas

172011. gada 6. septembra tiesas sēdes stenogramma lietas materiālu

187. sēj. 17. lpp.).

19Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi arī to, ka

20neatkarīgi no ekonomiskās situācijas valstī likumdevējam ir

21saistošas Satversmē noteiktās personu pamattiesības (sk.,

22piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

23lietā Nr. 2009-43-01 24. punktu).

1Satversmes 105. pants paredz ne vien personas

2tiesības uz īpašumu, bet arī valsts tiesības sabiedrības

3interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

52002-01-03 secinājumu daļu). Lai izvērtētu Satversmes 105.

6pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti,

7jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts

8leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma principam

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

10sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu).

1Lietas sagatavošanas gaitā ir radušās šaubas par

2to, vai apstrīdētās normas pieņemšanas procedūra atbilst Kārtības

3ruļļa 95. panta pirmās daļas 6. punktam, 106. panta pirmajai

4daļai un 111. panta otrajai daļai. Līdz ar to Satversmes tiesa

5izvērtēs, vai apstrīdētā norma pieņemta atbilstoši minētajām

6normām.

718.1. Likumdošanas process ir sevišķa procesuālā

8kārtība, kādā Saeima vai pati tauta panāk to, ka iepriekš

9sagatavots likumprojekts kļūst par likumu, tas ir, par normatīvu

10aktu, kas ieņem noteiktu vietu normatīvo aktu sistēmā.

11Likumdošanas procesu var iedalīt šādās stadijās: likumdošanas

12iniciatīva, likumprojekta apspriešana, likuma pieņemšana un

13likuma publicēšana (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16.

14decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.1. punktu un 2009.

15gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.

16punktu).

17Apstrīdētā norma attiecīgajā likumprojektā tika iestrādāta kā

18atbildīgās komisijas - Budžeta komisijas - priekšlikums,

19sagatavojot likumprojektu trešajam lasījumam. Līdz ar to

20attiecībā uz apstrīdēto normu nav izstrādāta anotācija, no kuras

21varētu gūt priekšstatu par šīs normas izstrādāšanas gaitu,

22atbilstību personas pamattiesībām, Latvijas starptautiskajām

23saistībām un citiem ar likumprojektu saistītiem svarīgiem

24jautājumiem. Citām Saeimas komisijām un deputātiem pirms

25likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā nav bijusi iespēja

26izteikt viedokli vai iesniegt priekšlikumus par šo normu. Tomēr

27"saskaņā ar Kārtības rulli likumprojekta izskatīšanas gaitā

28attiecīgu pantu, tā daļu vai grozījumus tiesību normā var iekļaut

29gan otrajā, gan trešajā lasījumā. Minētais neattiecas vienīgi uz

30gadījumiem, kad saskaņā ar Satversmes 76. pantu tiek izskatīti

31grozījumi Satversmē, - tad otrajā un trešajā lasījumā

32priekšlikumus var iesniegt vienīgi par tiem pantiem (par to pantu

33grozīšanu vai izslēgšanu), kuri bijuši likumprojektā, kad tas

34pieņemts pirmajā lasījumā" (Satversmes tiesas 2008. gada

3516. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.5. punkts).

36Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka Saeima trešajā

37lasījumā ir tiesīga pieņemt normas arī attiecībā uz tādu

38jautājumu, ko sākotnēji iesniegtajā likumprojektā regulēt nebija

39paredzēts (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 30. oktobra

40sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2. punktu).

4118.2. "Kārtības rullis ievērojamu likumprojekta

42sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas komisijām. Atbildīgā

43komisija nodrošina, ka likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē

44tiek sagatavots pilnvērtīgi" (Satversmes tiesas 2008.

45gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 6.4. punkts un

462009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2.

47punkts). Kārtības ruļļa 106. panta pirmā daļa nosaka:

48"Likumprojektu trešajam lasījumam, pieaicinot Saeimas

49juridiskā dienesta un valsts valodas speciālistus, sagatavo

50atbildīgā komisija, dodot atzinumus par iesniegtajiem

51priekšlikumiem un, ja nepieciešams, pievienojot savus

52priekšlikumus."

53Atbilstoši Kārtības ruļļa 95. panta pirmās daļas 7. punktam

54priekšlikumus par grozījumiem likumprojektā vai Saeimas lēmuma

55projektā var iesniegt Saeimas juridiskais dienests, ja šie

56priekšlikumi attiecas uz likumdošanas tehniku un kodifikāciju.

57Izskatot Kārtības ruļļa projektu otrajā lasījumā Saeimas sēdē

581994. gada 25. maijā, Saeimas kārtības ruļļa izstrādāšanas

59komisijas priekšsēdētājs Aivars Endziņš norādīja: "Gatavojot

60likumprojektu jau otrajam lasījumam, papildus valsts valodas

61speciālistiem vajadzētu pieaicināt juridiskā dienesta

62speciālistus, lai nebūtu tāda situācija, ka mēs pēc tam, kad ir

63jau nobalsots, atrodam, ka, lūk, šeit ir pretruna, tur ir

64pretruna jau ar citām likumā, šajā projektā, esošām normām vai

65kāda cita spēkā esoša likuma normām" (Saeimas 1994. gada

6625. maija sēdes stenogramma

67http://www.saeima.lv/steno/st_94/st2505.html).

68Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi uz to, ka Saeimas

69procedūru nosaka arī parlamentārās paražas, ciktāl tās nav

70pretrunā ar Kārtības rulli [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

7113. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3.

72punktu]. Atbilstoši Kārtības rullim un Juridiskā biroja

73darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem, kā arī Saeimā

74iedibinātajām parlamentārajām paražām Juridiskā biroja pienākums

75ir savu iespēju robežās gādāt, lai Saeimas deputātu un komisiju,

76it īpaši atbildīgās komisijas rīcībā būtu profesionāli sagatavota

77informācija par likumprojektu, priekšlikumu un ierosinājumu

78atbilstību Satversmei, Latvijas starptautiskajām saistībām un ES

79tiesībām, kā arī saderību ar Latvijas tiesību sistēmu. Savukārt

80atbildīgās komisijas pienākums ir savlaicīgi nodot Juridiskā

81biroja rīcībā komisijas sēdē izskatāmos materiālus, uzklausīt

82Juridiskā biroja viedokli par likumprojektu un priekšlikumiem, kā

83arī izvērtēt Juridiskā biroja sniegtos argumentus.

8418.3. Juridiskais birojs 17. februāra atzinumā Budžeta

85komisijai norāda, ka, iepazīstoties ar priekšlikumu tabulu

86likumprojekta Nr. 963 trešajam lasījumam, tas konstatējis, ka

87tabulā ir ietverts iespējamais Budžeta komisijas priekšlikums par

88likumprojekta papildināšanu ar 59.5 pantu. Vispusīgi

89izvērtēt tā atbilstību citiem likumiem un augstāka juridiskā

90spēka tiesību normām tik ierobežotā laika posmā neesot iespējams,

91taču, sākotnēji izanalizējis iesniegto priekšlikumu, Juridiskais

92birojs uzskata, ka "tas ir pretrunā ar Komerclikumu un

93būtiski ierobežo līdzšinējo kredītiestādes akcionāru

94tiesības". Atsaucoties uz Kārtības ruļļa 111. panta otro

95daļu, Juridiskais birojs norāda, ka šāda veida priekšlikumi būtu

96nosūtāmi izvērtēšanai Tieslietu ministrijai. Tomēr, ja Budžeta

97komisija nolemj atbalstīt priekšlikumu par likumprojekta

98papildināšanu ar 59.5 pantu, Juridiskais birojs

99ierosina papildināt likumprojektu ar šādu normu: "Grozījumi

100par likuma papildināšanu ar 59.5 pantu stājas spēkā

101vienlaikus ar attiecīgiem grozījumiem Komerclikumā" [sk.

102Saeimas Juridiskā biroja 2009. gada 17. februāra atzinumu Nr.

10312/17-3-9-(9/09) lietas materiālu 2. sēj. 48.

104lpp.].

105Budžeta komisijas 2009. gada 17. februāra sēdes protokolā Nr.

106227 nav ierakstu nedz par to, vai attiecīgais Juridiskā biroja

107atzinums sēdē tika izskatīts, nedz arī par to, ka Budžeta

108komisija būtu vērtējusi sagatavotā likumprojekta atbilstību

109Kārtības ruļļa 111. panta otrajai daļai (sk. Budžeta komisijas

1102009. gada 17. februāra sēdes protokolu Nr. 227 lietas materiālu

1112. sēj. 42.-45. lpp.). 2009. gada februārī Budžeta

112komisijas sēžu audioieraksti vēl netika veikti (sk. Saeimas

113Kancelejas 2011. gada 30. marta vēstuli Nr. 12/1-3-n/57-2011

114lietas materiālu 2. sēj. 41. lpp.). Taču no pieaicināto

115personu - Budžeta komisijas un Juridiskā biroja - rakstveida

116viedokļiem un informācijas, ko tiesas sēdē sniedza šo pieaicināto

117personu pārstāvji, secināms, ka Budžeta komisijas 17. februāra

118sēdē Juridiskā biroja viedoklis tika uzklausīts un izvērtēts.

119Diskusijas rezultātā tomēr esot nolemts, ka, pieņemot apstrīdēto

120normu, neradīsies pretrunas ar spēkā esošajiem likumiem.

121Komerclikumā esot noteikts vispārējais regulējums, savukārt

122apstrīdētā norma kā speciālā tiesību norma regulējot situāciju

123attiecībā uz specifisku tiesību subjektu - kredītiestādi.

124Apstrīdētās normas piemērošanu nosakot likuma "Par likumu un

125citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto

126aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un

127spēkā esamību" 8. pants, kā arī Kredītiestāžu likuma 4.

128pants. Līdz ar to neesot nepieciešams pārejas noteikumos ietvert

129Kārtības ruļļa 111. panta otrajā daļā paredzēto regulējumu.

13018.4. Atbildot uz jautājumu, vai tad, ja priekšlikums

131tiek iestrādāts likumprojektā trešā lasījuma gaitā, tiek vērtēta

132tā atbilstība Satversmei, Budžeta komisija informē, ka parasti to

133vērtē Tieslietu ministrija vai Juridiskais birojs.

134Savukārt Juridiskā biroja pārstāvis norādīja, ka Juridiskais

135birojs tam atvēlētajā laikā apstrīdētās normas atbilstību

136Satversmei un Latvijas kā ES dalībvalsts saistībām varēja

137izvērtēt tikai ierobežotā apmērā.

138Satversmes tiesa jau norādījusi, ka gadījumos, kad Kārtības

139rullis paredz kādai personai konkrētas tiesības, piemēram,

140tiesības iesniegt priekšlikumu, bet termiņš šo tiesību

141realizācijai nosakāms pēc Saeimas ieskata, piemēram, priekšlikumu

142iesniegšanas termiņš steidzamam likumprojektam, šim termiņam ir

143jābūt tādam, lai persona Kārtības rullī paredzētās tiesības

144varētu realizēt (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra

145sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.1. punktu).

146Satversmes 75. pants un Kārtības rullis paredz kārtību, kādā

147pieņemami steidzami likumprojekti. Tieši attiecībā uz steidzama

148likumprojekta pieņemšanas procedūru Satversmes tiesa ir atzinusi

149par parlamentārajai procedūrai atbilstošu tādu situāciju, kurā

150priekšlikumu iesniegšanas termiņš divus pantus garam

151likumprojektam bija tikai 15 minūtes (sk. Satversmes tiesas

1522009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 17.1.

153punktu). Savukārt apstrīdētā norma ir iestrādāta

154likumprojektā, par kura pieņemšanu steidzamības kārtībā Saeimas

155deputāti nav lēmuši.

156Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka būtisku

157atzinumu izvērtēšanas neatspoguļošana komisijas sēdes protokolā

158liedz gūt pilnvērtīgu ieskatu par komisijas sēdes gaitu un

159lēmumiem. Savukārt tas, ka juridiskajam dienestam netiek atvēlēts

160pietiekams laiks, lai tas varētu pārbaudīt priekšlikumu

161atbilstību Satversmei, rada risku, ka var tikt pieņemta

162pamattiesībām neatbilstoša norma. Šāda Budžeta komisijas rīcība

163ir pretrunā ar Kārtības ruļļa 106. pantu un Saeimā iedibinātajām

164tradīcijām. Tātad tā uzskatāma par parlamentārās procedūras

165pārkāpumu.

166Tomēr Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka "ne

167katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats,

168lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai

169parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā

170neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu

171ievērota, Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu" [Satversmes

172tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98)

173secinājumu daļas 3. punkts]. Konkrētajā gadījumā šādu šaubu

174nav.

175Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

176ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu un izsludinātu

177likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6No Saeimas, kā arī pieaicināto personu viedokļiem izriet, ka

7apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir finansiālās grūtībās

8nonākušas, bet valstij sistēmiski svarīgas kredītiestādes ātra un

9efektīva rekapitalizācijas procesa nodrošināšana, šajā procesā

10ietverot arī iespēju pieņemt paredzamu un valsts atbalsta jomā

11izvirzītajām prasībām atbilstošu lēmumu par pamatkapitāla

12palielināšanu.

1319.1. Finanšu pakalpojumu sniegšanas nozarē valsts ir

14uzņēmusies lielu atbildību par licencētajām kredītiestādēm,

15citastarp ieviešot noguldījumu garantiju mehānismu.

16Kredītiestādes finansiālo grūtību risināšanas procesā pirmām

17kārtām ir aizsargājamas noguldītāju intereses. Satversmes tiesa

18jau secinājusi, ka "krīzes situācijā iejaukšanās banku

19sektorā ir nepieciešama pēc iespējas savlaicīgāk, lai nodrošinātu

20finanšu sektora stabilitāti un noguldītāju interešu aizsardzību.

21Kredītiestādes uzņēmuma darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar

22iespējamo iespaidu uz visu finanšu sektoru un valsts

23tautsaimniecību kopumā" (Satversmes tiesas 2011. gada 30.

24marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 22. punkts).

25Arī no ECT prakses izriet, ka noteiktos apstākļos valsts

26pasākumi, kuru rezultātā būtiski samazinās pieteicēja līdzdalība

27bankā, var būt veikti ar leģitīmu mērķi - bankas klientu interešu

28aizsardzība (sk. ECT 2002. gada 7. novembra lēmuma lietā

29"Olczak against Poland", iesniegums Nr. 041/96, 84.

30punktu).

31Novēršot kredītiestādes finansiālās stabilitātes apdraudējumu,

32tiek aizsargātas noguldītāju intereses, atjaunota uzticība

33iekšzemes banku sistēmai un nodrošināta vispārējā valsts finanšu

34stabilitāte.

3519.2. FM 2009. gada 16. februāra vēstulē Nr. 7-4/127,

36kura ir adresēta Budžeta komisijai un kurā lūgts vairākas normas,

37tostarp apstrīdēto normu, iestrādāt likumā kā atbildīgās

38komisijas priekšlikumu, formulēts šāds mērķis: "Priekšlikumi

39sagatavoti, lai pilnveidotu kredītiestādes dibināšanas un

40kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanas kārtību, ja Ministru

41kabinets ir pieņēmis lēmumu par būtiskas līdzdalības iegūšanu

42šajā kredītiestādē" (sk. lietas materiālu 2. sēj.

4346. lpp.).

44FM 2009. gada 24. februāra vēstulē Ministru prezidentam

45norādīts: lai potenciālais investors izskatītu iespēju

46iesaistīties Parex bankas kapitālā, ir nepieciešams atrisināt

47vairākus jautājumus, tostarp novērst iespēju, ka mazākuma

48akcionāri gūst labumu no investīcijām Parex bankā. To iespējams

49panākt, vai nu veicot pilnīgu Parex bankas nacionalizāciju, vai

50arī samazinot mazākuma akcionāru līdzdalību (sk. 2009. gada

5124. februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71.

52lpp.).

53Akcionāru līdzdalības samazināšana, ja tā nodrošina valsts

54atbalsta saderīgumu ar ES kopējo tirgu, var būt vērsta uz citu

55personu tiesību aizsardzību. Proti, ja valsts iegūst vai

56palielina būtisku līdzdalību kredītiestādē, šāda līdzdalība

57uzskatāma par valsts atbalstu. Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

58un pieaicināto personu viedoklim, ka nav pieļaujams finansiālās

59grūtībās nonākušai kredītiestādei sniegt atbalstu tādā veidā, lai

60ļautu līdzšinējiem tās akcionāriem gūt nepamatotu labumu. Valsts

61atbalsts ietekmē konkurenci un noteiktos gadījumos var aizskart

62citu kredītiestāžu akcionāru tiesības. Valsts atbalstam noteiktie

63ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts

64saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa

65un vienlīdzības principa ievērošanu. Nebūtu pieļaujama tāda

66situācija, ka vienas bankas akcionāri gūst labumu no

67pamatkapitāla palielināšanas, izmantojot valsts atbalstu, kamēr

68citas bankas akcionāriem tas ir liegts. Ierobežojumi, kas vērsti

69uz taisnīgas konkurences nodrošināšanu, ir noteikti ar leģitīmu

70mērķi - citu personu tiesību aizsardzība.

7119.3. Satversmes tiesa jau iepriekš vairākos spriedumos

72ir secinājusi, ka 2009. gadā Latvijā ekonomiskās krīzes seku

73novēršanai bija nepieciešami specifiski pamattiesību

74ierobežojumi. Ekonomiskās krīzes situācijā slogs, kas

75gulstas uz sabiedrības locekļiem, ir jāsadala, gan ņemot vērā

76nepieciešamību aizsargāt vājākos sabiedrības locekļus, gan arī

77ievērojot sabiedrības locekļu solidaritāti. Sociālā solidaritāte

78ekonomiskās krīzes apstākļos nozīmē to, ka ikviens pilsonis

79uzņemas proporcionālu atbildību par smago krīzes seku novēršanu

80(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

81sprieduma lietā Nr. 2009-11-01 10.3. punktu).

82Ja valsts ir iesaistījusies tādas kredītiestādes glābšanā,

83kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu maksātnespējīga, un

84tieši valsts atbalsta rezultātā kredītiestāde var sekmīgi

85turpināt savu darbību, neētiska un taisnīguma principam

86neatbilstoša būtu tāda situācija, ka attiecīgās kredītiestādes

87akcionāri nepiedalītos ar adekvātu ieguldījumu kredītiestādes

88glābšanā, bet saņemtu nepamatotu labumu no kredītiestādē

89ieguldītās valsts palīdzības. Ierobežojumi, kas vērsti uz to, lai

90kredītiestādes akcionāri tās glābšanas procesā uzņemtos samērīgu

91nastu salīdzinājumā ar to slogu, ko uzņemas nodokļu maksātāji, ja

92kredītiestādei tiek sniegts valsts atbalsts, ir vērsti uz

93leģitīmu mērķi - sabiedrības labklājības nodrošināšanu.

94Līdz ar to apstrīdētās normas

95leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības nodrošināšana un

96citu personu tiesību aizsardzība.

1Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

3mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk

4ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs

5sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

6interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

72011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23.

8punktu).

1Izvērtējot, vai apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo

2mērķi, jāņem vērā, ka tam ir vairāki aspekti.

321.1. Ciktāl apstrīdētās normas mērķis ir pamatkapitāla

4ātra palielināšana, tas tiek sasniegts. Proti, Komerclikumā

5reglamentētā akciju sabiedrības pamatkapitāla palielināšana

6vispārējā kārtībā tiek īstenota vairākos posmos, katram no kuriem

7ir noteikts termiņš, savukārt apstrīdētā norma šo procesu

8saīsina.

9Tā atbilstoši Komerclikuma 249. panta pirmajai daļai

10pamatkapitālu drīkst palielināt, tikai pamatojoties uz akcionāru

11sapulces lēmumu, ar kuru apstiprina pamatkapitāla palielināšanas

12noteikumus un izdara grozījumus sabiedrības statūtos, izņemot šā

13panta ceturtajā daļā minēto gadījumu. Atbilstoši 273. panta

14pirmās daļas 1. punktam paziņojums par akcionāru sapulces

15sasaukšanu izsludināms ne vēlāk kā 30 dienas pirms paredzētās

16akcionāru sapulces. Savukārt apstrīdētā norma paredz, ka

17pamatkapitāla palielināšanai nav nepieciešama akcionāru sapulces

18sasaukšana, un līdz ar to šāds termiņš nav nepieciešams.

19Atbilstoši Komerclikuma 252. pantam paziņojumu par akcionāru

20pirmtiesībām uz jaunās emisijas akcijām publicē laikrakstā

21"Latvijas Vēstnesis" un nosūta visiem akcionāru

22reģistrā ierakstītajiem akcionāriem. Paziņojumā citastarp norāda

23arī termiņu, kurā akcionāriem jāizmanto pirmtiesības un kurš

24nedrīkst būt īsāks par mēnesi no paziņojuma publicēšanas dienas

25vai - vārda akciju gadījumā - no paziņojuma nosūtīšanas dienas.

26Apstrīdētā norma līdzšinējiem akcionāriem pirmtiesības neparedz,

27līdz ar to arī šāds termiņš nav nepieciešams.

28Turklāt, ja pamatkapitāla palielināšana notiek Komerclikumā

29noteiktajā kārtībā un kāds no akcionāriem savas pirmtiesības

30neizmanto, termiņš ieilgst vēl vairāk, toties apstrīdētajā normā

31paredzētās kārtības piemērošanas gadījumā tas nenotiek.

3221.2. Ciktāl apstrīdētās normas mērķis ir efektīvi

33palielināt pamatkapitālu, samazinot līdzšinējo akcionāru

34līdzdalību, tas tiek sasniegts, jo apstrīdētā norma neparedz

35līdzšinējiem akcionāriem pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas

36akcijas. Uz to, ka konkrētajā gadījumā apstrīdētā norma,

37iespējams, ir sasniegusi šo mērķi, citastarp norāda arī EK 2010.

38gada 15. septembra lēmumā ietvertie secinājumi. EK uzskatīja, ka

39jau īstenotie un tie pasākumi, kurus Latvija apņēmusies īstenot,

40nodrošina pašu resursu izmantošanu un to, ka privātie Parex

41bankas kapitāla turētāji dod adekvātu ieguldījumu

42pārstrukturēšanā. Bijušo vairākuma akcionāru slogu ilustrē tas,

43ka Latvija visas to akcijas pārņēma par simbolisku cenu - diviem

44latiem. Tādējādi uzskatāms, ka viņi ir uzņēmušies Parex bankas

45maksātnespējas sekas. Papildus vairākuma akcionāru nomaiņai

46valsts un ERAB veiktās bankas rekapitalizācijas rezultātā ir

47ievērojami samazināta arī mazākuma akcionāru ietekme. Šo

48akcionāru īpašuma tiesības ir samazinājušās no iepriekšējiem 15,2

49procentiem līdz 3,7 procentiem [sk. EK 2010. gada 15.

50septembra lēmuma par valsts atbalstu C 26/09 (ex N 289/09), ko

51Latvija plāno īstenot AS Parex banka pārstrukturēšanai, 146.

52-147. punktu, ES Oficiālais Vēstnesis L 163, 2011. gada 23.

53jūnijs, 48. lpp.].

54Savukārt šā mērķa sasniegšanai nav nepieciešams atteikties no

55akcionāru sapulces sasaukšanas. Tiesas sēdē, atbildot uz

56Pieteikuma iesniedzēja jautājumu, D. Lagzdiņa norādīja, ka no

57valsts atbalsta tiesību viedokļa neesot nozīmes tam, vai lēmumu

58pieņem valde vai padome (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 6.

59septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 83.

60lpp.).

61Nevienā no EK paziņojumiem, kas attiecas uz finanšu krīzes

62pārvarēšanai nepieciešamo valsts atbalstu, nav norādīts, ka

63atteikšanās no akcionāru sapulces sasaukšanas šādā gadījumā būtu

64nepieciešama, lai nodrošinātu taisnīgu konkurenci. Saeimas

65pārstāvis nevarēja pierādīt, ka kādā no EK lēmumiem par valsts

66atbalstu Parex bankai būtu akcentēts, ka pamatkapitālu var

67palielināt bez akcionāru sapulces lēmuma.

68Arī no EK prakses citās ES dalībvalstīs kredītiestādēm

69paredzētā valsts atbalsta izvērtēšanā nevar secināt, ka tad, ja

70pamatkapitāls tiek palielināts ar akcionāru sapulces lēmumu,

71rodas risks, ka tieši tādēļ valsts atbalsts var nesaderēt ar ES

72kopējo tirgu. Tā, piemēram, EK lēmumā par valsts atbalstu, kas

73tika sniegts Vācijas bankai "Commerzbank", norādīts, ka

74pamatkapitālu plānots palielināt akcionāru sapulcē (sk. EK

752009. gada 7. maija lēmuma lietā "State Aid N 244/2009

76- Commerzbank - Germany" 32. punktu

77http://ec.europa.eu/competition/state_aid/cases/231053/231053_959312_23_1.pdf),

78taču EK lēmums šajā lietā ir pozitīvs.

79Tātad, ciktāl apstrīdētās normas mērķis ir efektīvi palielināt

80kapitālu, citastarp veicot līdzšinējo akcionāru dalības

81samazināšanu, tā sasniegšanai nav nepieciešama atteikšanās no

82akcionāru sapulces sasaukšanas.

8321.3. Vienu no kritērijiem attiecībā uz valsts atbalsta

84pasākumiem krīzes situācijā EK norādīja jau 2008. gada oktobrī,

85un tas ir valsts atbalsta ierobežojums līdz minimāli

86nepieciešamajam. EK paziņojumā teikts, ka valsts atbalsts

87kapitāla palielināšanai ir jāierobežo līdz vajadzīgajam minimumam

88un tas nedrīkst ļaut saņēmējam iesaistīties agresīvās komerciālās

89stratēģijās vai izvērst savu darbību, vai piedalīties citu tādu

90mērķu īstenošanā, kuri ietvertu pārmērīgus konkurences

91traucējumus. Saņēmējiem ir jāveic pēc iespējas lielāks

92ieguldījums, izmantojot pašiem savus līdzekļus, kā arī privātā

93sektora līdzdalību (sk. EK paziņojuma "Valsts atbalsta

94noteikumu piemērošana pasākumiem, kas veikti attiecībā uz finanšu

95iestādēm saistībā ar pašreizējo globālo finanšu krīzi" 38.

96punktu, ES Oficiālais Vēstnesis, 2008. gada 25. oktobris, Nr.

97X).

98Regulējums, kas ikvienā gadījumā liedz akcionāriem

99pirmtiesības iegādāties jaunās emisijas akcijas, tiem liedz arī

100izdarīt savus papildu ieguldījumus sabiedrības pamatkapitālā un

101tādējādi uzlabot tās finansiālo stāvokli. Šāds risinājums nav

102vērsts uz sabiedrības finansiālā stāvokļa uzlabošanu, maksimāli

103izmantojot privātus līdzekļus. Var veidoties tāda situācija, ka

104privāts kapitāls tiek atraidīts, bet nodokļu maksātāju līdzekļi

105tiek ieguldīti.

106Ciktāl apstrīdētās normas mērķis ir efektīvi palielināt

107kapitālu, apstrīdētā norma šo mērķi nesasniedz, jo liedz

108maksimāli iesaistīt bankas glābšanā privātos līdzekļus.

1Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

2citādi, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saudzējošāks līdzeklis

3ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

4mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

5tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

6secinājumu daļas 19. punktu). Lietā ir minēti vairāki

7alternatīvi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi.

822.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka viens no

9pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas nodrošinātu

10leģitīmā mērķa sasniegšanu, ir valsts rīcība Banku pārņemšanas

11likumā paredzētajā kārtībā. Valsts varot iegūt būtisku līdzdalību

12pamatkapitālā, vispirms pārņemot kredītiestādes akcionāriem, tai

13skaitā mazākuma akcionāriem, piederošās akcijas un tikai pēc tam

14veicot ieguldījumus kredītiestādes pamatkapitālā.

15Viens no ES Padomes 2009. gada 20. janvāra lēmumā par Kopienas

16vidēja termiņa finansiālās palīdzības piešķiršanu Latvijai

17izvirzītajiem ekonomiskās politikas nosacījumiem turpmākas

18finansiālas palīdzības izmaksai ir šāds: "[..] nodrošināt,

19lai atlikušie Parex bankas mazākuma akcionāri negūtu labumu no

20bankas jautājuma atrisināšanas, un veikt pasākumus finansiālās

21stabilitātes uzlabošanai, pilnībā nacionalizējot Parex

22banku" (ES Padomes 2009. gada 20. janvāra lēmuma

232009/290/EK par Kopienas vidēja termiņa finansiālās palīdzības

24piešķiršanu Latvijai 3. panta piektās daļas "i" punkts,

25ES Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 25. marts, vai

26http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:L:2009:079:0039:0041:LV:PDF).

27Arī EK 2009. gada 11. februāra lēmuma NN 3/2009, kas attiecas uz

28valsts atbalstu Parex bankai, 30. punktā ir runa par taisnīgu

29kompensāciju mazākuma akcionāriem un tās nosacījumiem (sk. EK

302009. gada 11. februāra lēmuma lietā NN 3/2009 "Grozījumi

31valsts atbalsta pasākumos attiecībā uz AS Parex banka" 30.

32punktu, ES Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 27. jūnijs, Nr. C

33147, vai

34http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf).

35Nevar piekrist tiesas sēdē pieaicināto personu izteiktajam

36viedoklim, ka Banku pārņemšanas likumu nevarēja piemērot

37Pieteikuma iesniedzējiem. Šāds apgalvojums ir pretrunā ar

38Latvijas valsts viedokli, ko tā sniegusi EK: "[..] nav

39izslēdzams, ka LHZB pilnīgi nacionalizēs Parex banku, pārņemot

40atlikušās akcijas no mazākuma akcionāriem. Šajā sakarā Latvijas

41iestādes apliecināja, ka kompensācija, kas būtu maksājama

42minētajiem akcionāriem, šādā gadījumā tiks noteikta saskaņā ar

43Likumu par banku pārņemšanu" (EK 2009. gada 11. februāra

44lēmuma NN 3/2009 par izmaiņām valsts atbalsta pasākumos Parex

45bankai 9. punkts,

46http://ec.europa.eu/eu_law/state_aids/comp-2009/nn003-09-en.pdf).

47Referējot par apstrīdēto normu Saeimas sēdē 2009. gada 26.

48februārī, Budžeta komisijas priekšsēdētājs K. Leiškalns norādīja:

49"Piemērojot šādu normu, esošo akcionāru intereses tiek

50ierobežotas daudz mazākā mērā nekā gadījumā, ja valsts saskaņā ar

51Banku pārņemšanas likumu nolemtu veikt bankas piespiedu

52pārņemšanu" (Saeimas 2009. gada 26. februāra sēdes

53stenogramma,

54http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/9E0A71FA0FC099A6C225756E0047D780?OpenDocument).

55Nevar piekrist tiesas sēdē K. Leiškalna izteiktajam viedoklim, ka

56apstrīdētā norma bija nepieciešama tāpēc, ka Banku pārņemšanas

57likumu nevarēja piemērot.

58Banku pārņemšanas likuma projekta anotācijā norādīts:

59"[..] ja netiek panākta vienošanās par labprātīgu

60pārņemšanu, likumprojekts paredz, ka katram konkrētam piespiedu

61pārņemšanas gadījumam tiek izdots atsevišķs likums. Šāda pieeja

62nodrošina, ka likumdevējs katrā konkrētā gadījumā pārliecinās, ka

63ir iestājies tāds ārkārtas gadījums, ka valsts banku sistēmas

64stabilitātes saglabāšanas, maksājumu sistēmu raitas darbības

65nodrošināšanas un sabiedrības interesēs ir nepieciešams pārņemt

66attiecīgās bankas akcijas vai mantu, tiesības un saistības"

67(likumprojekta "Banku pārņemšanas likums" anotācija,

68http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/4BFD4A715FA0A04BC225752100522558?OpenDocument).

69Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "personas

70īpašumtiesību patiesu aizsardzību garantē ne vien taisnīga

71atlīdzība (tās apmērs), bet arī nekustamā īpašuma piespiedu

72atsavināšanas process pats par sevi" (Satversmes tiesas

732005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.3.

74punkts).Var piekrist, ka Banku pārņemšanas likums Pieteikuma

75iesniedzējiem ir labvēlīgāks tiktāl, ciktāl tas paredz, ka

76jautājumus par akciju atsavināšanu Saeima izvērtē likumdošanas

77procesa ietvaros, savukārt strīdi par taisnīgas atlīdzības apmēru

78risināmi tiesā. Apstrīdētā norma neparedz nevienu no minētajām

79procedūrām.

80Ministru kabinets uzskata, ka pamattiesību ierobežojums būtu

81lielāks tieši tad, ja valsts būtu pilnībā pārņēmusi Parex banku.

82Attiecībā uz akciju piespiedu atsavināšanu par adekvātu atlīdzību

83Banku pārņemšanas likuma 8. panta pirmā daļa paredz: ja pārņemtā

84banka saņēmusi valsts atbalstu vai LB tai piešķīrusi finansējumu

85pirms ierosinājuma par bankas pārņemšanu vai vienlaikus ar to,

86tad, nosakot atlīdzības apmēru, no aprēķiniem izslēdzams

87piešķirtais valsts atbalsts un LB finansējums. Ministru kabineta

882009. gada 10. februāra noteikumi Nr. 112 "Bankas

89akcionāriem vai bankai piešķiramās taisnīgās atlīdzības apmēra

90noteikšanas, piedāvāšanas un samaksas kārtība" paredz

91pārņemamā objekta vērtību noteikt, ņemot vērā bankas kapitāla un

92rezervju lielumu, kas koriģēts par bankas aktīvu bilances

93vērtības un likvidācijas vērtības starpību, izdarot pieņēmumu, ka

94banka nākotnē nesaņems valsts atbalstu un finansējumu no LB,

95ņemot vērā jebkādu informāciju par bankas komercdarbību, bankas

96faktiskās iespējas turpināt komercdarbību nākotnē, bankas

97kapitāla pietiekamības rādītājus un maksātspējas stāvokli, kāds

98tas bija dienā, kad iesniegts ierosinājums par bankas pārņemšanu,

99kā arī bankas likviditātes rādītājus.

100Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis un vairākas pieaicinātās

101personas izteica viedokli, ka taisnīga atlīdzība Pieteikuma

102iesniedzējiem Banku pārņemšanas likuma piemērošanas gadījumā būtu

103tuva nullei. Šāds viedoklis atšķiras no Asociācijas rakstveidā

104norādītā viedokļa, ka kredītiestādes akcionāru akciju pārņemšana

105un tikai pēc tam īstenotā pamatkapitāla palielināšana radītu

106vairākas negatīvas sekas gan valstij, gan arī kredītiestādei.

107Naudas līdzekļi, ko valsts ieguldītu pašā kredītiestādē, lai

108uzlabotu tās finansiālo stāvokli, varētu tikt novirzīti

109akcionāriem.

110No lietas materiāliem gūstams ieskats, ka 2008. gada decembrī

111Pieteikuma iesniedzēji savas akcijas vērtēja apmēram tā - divi

112vai vairāk lati par akciju. Intervijā laikrakstam "Dienas

113Bizness" kāds no mazākuma akcionāriem, kurš nav Pieteikuma

114iesniedzēju vidū, izteica viedokli, ka "Parex bankai ir

115liels kredītportfelis. [..] daudz īpašumu - simboliski puse

116Latvijas saķīlāta Parex bankā" (Mārtiņa I. Nav gatavi

117tāpat atdot akcijas. Dienas Bizness, 2008. gada 19. decembris,

118http://www.db.lv).

119Apstrīdētās normas pieņemšanas laikā FM uzskatīja: ja Parex

120bankas mazākuma akcionāru jautājums tiktu risināts ar Banku

121pārņemšanas likuma palīdzību, būtiskākās negatīvās sekas būtu

122tiesāšanās izdevumi gadījumā, ja mazākuma akcionāri nebūtu

123apmierināti ar izmaksātās kompensācijas apmēru (sk. FM 2009.

124gada 24. februāra vēstuli Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3.

125sēj. 71.-72. lpp.). Tātad apstrīdētās normas

126pieņemšanas laikā FM nebija pārliecināta par taisnīgas atlīdzības

127apmēru un tai bija bažas par tiesvedības risku.

128EK attiecībā uz finanšu iestāžu glābšanas pasākumiem

129atbilstīgo aktīvu novērtēšanu un cenu noteikšanu norāda, ka

130pirmajā posmā aktīvus, ja iespējams, vajadzētu novērtēt,

131pamatojoties uz to pašreizējo tirgus vērtību. "Būtībā

132ikviens glābšanas shēmā iekļauto aktīvu pārvedums vērtībā, kas

133pārsniedz tirgus cenu, būs valsts atbalsts. Tomēr pašreizējā

134tirgus vērtība var būt diezgan atšķirīga no šo aktīvu bilances

135vērtības pašreizējā situācijā vai, ja nav tirgus, tāda var pat

136nebūt (dažiem aktīviem vērtība praktiski var būt pat nulle)"

137(sk. Komisijas paziņojuma par samazinātas vērtības aktīviem

138piemērojamo režīmu Kopienas banku nozarē 39. punktu, ES

139Oficiālais Vēstnesis, 2009. gada 26. marts, vai

140http://eur-lex.europa.eu/LexUriServ/LexUriServ.do?uri=OJ:C:2009:072:0001:0022:LV:PDF).

141Konkrētās lietas ietvaros nav iespējams un nepieciešams

142noskaidrot, vai un cik liela taisnīga atlīdzība būtu pienākusies

143Pieteikuma iesniedzējiem, ja valsts izšķirtos par Parex bankas

144pilnīgu nacionalizāciju.

145Valsts rīcība, kuras rezultātā uzlabojas kredītiestādes

146finansiālais stāvoklis, ļauj akcionāriem arī turpmāk saglabāt

147savu īpašnieka statusu un īstenot no akcijām izrietošās tiesības.

148Līdz ar to Banku pārņemšanas likuma piemērošana nebūtu uzskatāma

149par Pieteikuma iesniedzēju tiesības mazāk ierobežojošu

150līdzekli.

15122.2. Ciktāl leģitīmais mērķis ir saīsināt laiku, kas

152nepieciešams akcionāru sapulces sasaukšanai, pastāv arī

153alternatīvs līdzeklis tā sasniegšanai, proti, akcionāru sapulces

154sasaukšanai likumā noteikto termiņu saīsināšana. Komerclikumā

155noteikto termiņu - 30 dienas - likumdevējam bija iespēja saīsināt

156gan vispār, gan arī attiecībā uz gadījumiem, kad nepieciešams

157glābt finansiālās grūtībās nonākušu kredītiestādi.

158Tāpat bija iespējams paredzēt arī pavisam īsu termiņu, kurā

159akcionāram jāizšķiras par savu pirmtiesību īstenošanu un

160jāapmaksā parakstītais kapitāls.

16122.3. Apstrīdētā norma ir saistīta ar valsts atbalstu,

162tāpēc pamatkapitāla palielināšana tajā paredzētajā kārtībā

163iespējama tikai pēc EK lēmuma saņemšanas. To ilustrē arī

164situācija 2009. gada martā, kad pirmais Parex bankas padomes

165lēmums par kapitāla palielināšanu netika realizēts, jo tajā

166paredzēto valsts atbalsta apjomu EK neakceptēja. Bija

167nepieciešams gan atkārtots MK lēmums, gan arī Parex bankas

168padomes lēmums (sk. šā sprieduma 1.6. punktu).

169Lai arī pastāv iespēja, ka steidzamā gadījumā EK lēmums tiek

170pieņemts ātri, attiecībā uz Parex banku EK 2009. gada 11. maija

171lēmums tika saņemts pēc ilgāka laika nekā Komerclikumā akcionāru

172sapulces sasaukšanai paredzētais laiks. Šajā periodā bija

173iespējams savlaicīgi izsludināt akcionāru sapulci. Piemēram,

1742009. gada maijā EK individuālu lēmumu par valsts atbalsta

175saderību ar kopējo tirgu pieņēma arī attiecībā uz Vācijas banku

176"Comerzbank", kurā Vācijas valsts ieguva līdzdalību -

17725 procenti un viena akcija. Šī banka par sava pamatkapitāla

178palielināšanu lēma akcionāru sapulcē, kura tika izsludināta

179laikā, kad EK vēl tikai izskatīja attiecīgo jautājumu. Akcionāru

180sapulce notika īsi pēc EK lēmuma pieņemšanas (sk.:

181https://www.commerzbank.de/de/hauptnavigation/presse/pressemitteilungen/archiv1/2009/quartal_09_02/presse_archiv_detail_09_02_5417.html).

182Attiecībā uz valsts atbalstu Parex bankai restrukturizācijas

183posmā EK lēmuma pieņemšanas procedūra kopumā ilga vairāk nekā

184gadu. Proti, Latvija pirmo restrukturizācijas plāna redakciju

185iesniedza jau 2009. gada 11. maijā, bet pozitīvs lēmums tika

186pieņemts tikai 2010. gada 15. septembrī (sk. šā sprieduma 1.6.

187punktu). Komerclikuma normas neliedz izsludināt akcionāru

188sapulci pirms EK lēmuma pieņemšanas. Tāpat var noteikt arī

189regulējumu, kas ļautu akcionāru sapulcei pamatkapitāla

190palielināšanu saistīt ar nosacījumu, ka pamatkapitāla

191palielināšana notiek tikai pēc pozitīva EK lēmuma

192pieņemšanas.

19322.4. Komerclikumā paredzētais regulējums, atšķirībā no

194citu Eiropas valstu prakses, liedz akcionāru sapulcei pašai lemt

195par atteikšanos no akcionāru pirmtiesībām. Tā Komerclikuma 253.

196panta pirmās daļas pirmais teikums paredz, ka "akcionāru

197pirmtiesības nevar atcelt vai ierobežot dibināšanas līgumā,

198statūtos vai ar akcionāru sapulces lēmumu". Komerclikuma

199253. panta pirmās daļas otrais teikums paredz, ka,

200"palielinot pamatkapitālu šā likuma 254. panta otrajā daļā

201paredzētajos gadījumos, akcionāriem nav pirmtiesību".

202Savukārt 254. pants regulē pamatkapitāla palielināšanu ar īpašu

203mērķi. Šā panta otrajā daļā norādītie mērķi neaptver situāciju,

204uz kuru attiecas apstrīdētā norma.

205Taču šāds regulējums ir Latvijas likumdevēja brīvas

206izšķiršanās rezultāts. ES tiesību akti neliedz likumdevējam

207iestrādāt Komerclikumā normu, kas ļautu akcionāriem pašiem,

208izvērtējot situāciju un savas iespējas, lemt par atteikšanos no

209pirmtiesībām, ja tas nepieciešams bankas glābšanas interesēs.

210Ciktāl apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir palielināt

211pamatkapitālu tādā veidā, ka tiek izslēgtas akcionāru iespējas

212izmantot savas pirmtiesības, pastāv iespēja šo mērķi sasniegt ar

213saudzīgākiem līdzekļiem.

214Līdz ar to likumdevējam bija iespēja

215leģitīmo mērķi sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, kas personu

216pamattiesības aizskartu mazāk.

1Izvērtējot apstrīdētā ierobežojuma samērīgumu,

2jāņem vērā vairāki aspekti.

323.1. Apstrīdētā norma, no vienas puses, ir pieņemta

4tieši kontekstā ar Parex bankas situāciju, bet, no otras puses,

5apstrīdētās normas piemērošanas iespējas nav ierobežotas nedz ar

6šo vienu subjektu, nedz arī ar konkrēto situāciju 2009. gada

7pavasarī, kad Parex bankas glābšanas posmā tika palielināts tās

8pamatkapitāls.

923.2. Tiesas sēdē K. Leiškalns apgalvoja, ka

10apstrīdētās normas pieņemšanas laikā esot bijis pilnīgi skaidrs

11EK un Starptautiskā Valūtas fonda viedoklis, proti: ja mazākuma

12akcionāri proporcionāli piedalīsies pamatkapitāla palielināšanā,

13šādu valsts atbalstu EK neakceptēs. Taču lietā nav dokumentu,

14kurā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas šāds viedoklis būtu

15fiksēts. FM 2009. gada 24. februārī, proti, kad apstrīdētā norma

16jau bija iekļauta likumprojektā Nr. 963 kā Budžeta komisijas

17priekšlikums, taču vēl nebija pieņemta, norādīja: lai novērstu

18Parex bankas mazākuma akcionāru iespēju gūt labumu no ERAB

19investīcijām Parex bankā, ir apsvērti iespējamie risinājuma

20varianti, tostarp "akciju vērtības "atšķaidīšana"

21(dilution)" (FM 2009. gada 24. februāra vēstule Nr.

227/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71. lpp.). Tātad

23akcionāru līdzdalības samazināšana patiesībā bija vērsta ne tik

24daudz uz tiesas sēdē norādīto mērķu sasniegšanu, bet drīzāk gan

25uz piesaistītā investora izvirzīto prasību izpildi. Taču, kā

26izriet no minētās vēstules, ERAB nemaz neprasīja pavisam atņemt

27akcionāru pirmtiesības, bet norādīja uz iespējamo risinājumu,

28"kura ietvaros mazākuma akcionāri saglabā savu līdzdalību,

29bet tā strauji samazinās, ja tie nevar ieguldīt savus līdzekļus

30Parex bankas pamatkapitāla palielināšanā" (FM 2009. gada

3124. februāra vēstule Nr. 7/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 72.

32lpp.).

3323.3. Saeimas pārstāvis debatēs kā būtisku apstrīdētās

34normas atbilstības aspektu uzsvēra Parex bankai sniegtā valsts

35atbalsta komplicēto raksturu, proti, valsts sniedza atbalstu, ne

36vien palielinot bankas pamatkapitālu, bet arī sniedzot garantijas

37un galvojot sindicētos kredītus. Arī MK pārstāvis uzsvēra normas

38pieņemšanas vēsturisko kontekstu un aicināja situāciju vērtēt

39kopsakarā ar notikumiem kopš 2008. gada novembra, kad valsts

40iegādājās Parex bankas akcijas. Tāpat no to MK sēžu protokoliem,

41kurās tika lemts par Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu,

42izriet, ka MK vienlaikus ir lēmis gan par pamatkapitāla

43palielināšanu, gan arī par citiem finanšu instrumentiem, kas

44nepieciešami Parex bankas funkcionēšanai.

45Taču apstrīdētā norma expressis verbis satur tikai

46divus tās piemērošanas nosacījumus: valdes lūgumu un Ministru

47kabineta lēmumu. Norma neparedz nekādus nosacījumus, kas tās

48piemērošanu ierobežotu ar ārkārtas apstākļiem, tā nenoteic, ka

49būtu piemērojama tikai attiecībā uz tautsaimniecībā sistēmiski

50svarīgām bankām vai tikai tādā gadījumā, kad tas noteikti

51nepieciešams, lai nodrošinātu valsts atbalsta saderību ar Eiropas

52kopējo tirgu. Pati apstrīdētā norma nenorāda arī uz citiem

53specifiskiem apstākļiem, kādus Saeimas pārstāvis un pieaicinātās

54personas saskata tieši Parex bankas gadījumā.

55EK paziņojumos (komunikācijās), kuros tā skaidro savu politiku

56finanšu krīzes pārvarēšanai paredzētā valsts atbalsta jomā,

57norāda uz dažādiem konkurences traucējumu novēršanas pasākumiem,

58kas veicami, lai panāktu to, ka finansiālajās grūtībās nonākušās

59bankas un to akcionāri nestu taisnīgu slogu. Tomēr ne katrā

60gadījumā par šādu slogu būtu jānosaka akcionāru līdzdalības

61samazināšana. Tā 2011. gada februārī EK savā paziņojumā

62(komunikācijā) norāda: "Līdz valsts atbalsta atlīdzināšanai

63aizsardzības līdzekļiem, ko piemēro grūtībās nonākušām bankām

64glābšanas un pārstrukturēšanas posmā, principā ir jāietver:

65ierobežojoša dividenžu politika (tostarp aizliegums izmaksāt

66dividendes vismaz pārstrukturēšanas laikā), vadības atalgojuma

67vai prēmiju ierobežojumi, pienākums atjaunot un uzturēt

68maksātspējas rādītāja paaugstinātu līmeni, kas atbilst finanšu

69stabilitātes mērķim, kā arī valsts līdzdalības izpirkšanas

70grafiks" (EK paziņojuma "Finanšu iestāžu

71rekapitalizācija pašreizējās finanšu krīzes apstākļos - atbalsta

72ierobežošana līdz nepieciešamajam minimumam un aizsardzības

73līdzekļi pret pārmērīgiem konkurences traucējumiem" 45.

74rindkopa, http://eur-lex.europa.eu).

75Ne katrā gadījumā, kad kredītiestādei tiek sniegts

76restrukturizācijas atbalsts, tas nonāktu pretrunā ar ES kopējo

77tirgu tikai tāpēc, ka kredītiestādes līdzšinējiem akcionāriem ir

78iespēja izmantot savas pirmtiesības.

7923.4. Divus mēnešus pirms apstrīdētās normas

80pieņemšanas K.Leiškalns, ziņojot par Banku pārņemšanas likuma

81projektu, norādīja: "Šis likums ļauj arī mazākuma

82akcionāriem solidāri piedalīties bankas atveseļošanā, un līdz ar

83to viņu akcijas nekādā veidā nevar tikt atsavinātas, ja viņi

84solidāri piedalās" (Saeimas 2008. gada 18. decembra sēdes

85stenogramma,

86http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/C212D7807418F5A6C22575370053DBFD?OpenDocument).

87No tiesas sēdē K. Leiškalna teiktā izriet, ka Budžeta

88komisija, apspriežot apstrīdēto normu, vadījās no pieņēmuma, ka

89vismaz Parex bankas gadījumā mazākuma akcionāri nemaz negribētu

90piedalīties kredītiestādes pamatkapitāla palielināšanā.

91FKTK pārstāvis norādīja, ka apstrīdētā norma piemērojama tad,

92kad kredītiestādes turpmākā darbība bez papildu kapitāla

93ieguldīšanas nav iespējama, bet līdzšinējiem akcionāriem šāda

94kapitāla nav, un tā bijis Parex gadījumā. FKTK rīcībā neesot

95bijis informācijas, ka arī mazākuma akcionāri grib piedalīties

96pamatkapitāla palielināšanā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

9720. septembra stenogrammu lietas materiālu 7. sēj. 89. un 91.

98lpp.).

99Tiesas sēdē 2011. gada 6. septembrī arī MK pārstāvis norādīja,

100ka FM neesot saņēmusi konkrētu mazākuma akcionāru piedāvājumu

101iesaistīties Parex bankas likviditātes nodrošināšanā, veikt

102ieguldījumus tās kapitālā vai risināt ar sindicētajiem kredītiem

103saistītus jautājumus (sk. Satversmes tiesas sēdes stenogrammu

104lietas materiālu 7. sēj. 67. lpp.). Taču 2009. gada 24.

105februāra vēstulē FM izteica šādu viedokli: "[..] nevar

106izslēgt iespēju, ka mazākuma akcionāri arī var piedalīties

107kapitāla palielināšanā, piemēram, Zviedrijas fonds "East

108Capital"" (FM 2009. gada 24. februāra vēstule Nr.

1097/VK-74/540 lietas materiālu 3. sēj. 71. lpp.).

1102008. gada 19. decembrī vairāki Pieteikuma iesniedzēji

111publiski apliecināja gatavību pirkt bankas akcijas proporcionāli

112tiem piederošajām kapitāla daļām (sk.: Mārtiņa I. Nav gatavi

113tāpat atdot akcijas. Dienas Bizness, 2008. gada 19.

114decembris). 2009. gada 4. februārī divi Pieteikuma

115iesniedzēji nosūtīja FM valsts sekretāram M. Bičevskim un Parex

116bankas valdes priekšsēdētājam N. Melngailim vēstuli, kurā

117apliecināja savu gatavību piedalīties Parex bankas

118rekapitalizācijā (sk. lietas materiālu 5. sēj. 49.-50.

119lpp.).

12023.5. Apstrīdētās normas piemērošana nav aprobežota

121tikai ar gadījumiem, kas līdzinās Pieteikuma iesniedzēju

122situācijai, kurā tiem piederošo akciju īpatsvars attiecībā uz

123akciju sabiedrības pārvaldi ļauj realizēt tikai atsevišķas

124akcionāra tiesības.

125Apstrīdētās normas piemērošanas nosacījums ir Ministru

126kabineta lēmums par valsts būtiskas līdzdalības iegūšanu vai

127palielināšanu kredītiestādē. Saskaņā ar Kredītiestāžu likuma 1.

128panta 15. punktu ar terminu "būtiska līdzdalība" apzīmē

129personas vai vairāku personu, kas uz vienošanās pamata rīkojas

130saskaņoti, tieši vai netieši iegūtu līdzdalību, kura aptver 10 un

131vairāk procentu no komercsabiedrības pamatkapitāla vai

132balsstiesīgo akciju skaita vai dod iespēju būtiski ietekmēt

133komercsabiedrības finanšu un darbības politikas noteikšanu.

134Līdz ar to apstrīdētā norma pieļauj, ka tiek piemērota

135gadījumos, kad akcionārs vai akcionāru kopums pamatkapitāla

136palielināšanas rezultātā zaudē savas vairākuma tiesības vai arī

137tā saucamo "zelta akciju" un līdz ar to zaudē arī reālu

138iespēju ietekmēt kredītiestādes saimniecisko darbību.

139Šādos gadījumos var rasties tāda situācija, ka akciju īpašuma

140tirgus vērtība samazinās tieši apstrīdētās normas piemērošanas

141rezultātā.

14223.6. Satversmes 105. pants liedz valstij bez

143pietiekama attaisnojuma veikt pasākumus, kuru rezultātā personai

144iestājas nelabvēlīgas mantiskas sekas, tostarp pazeminās īpašuma

145tirgus vērtība vai arī samazinās no īpašuma gūstamo augļu apmērs.

146Tomēr, izvērtējot konkrēta regulējuma atbilstību Satversmes 105.

147pantam, ir nepieciešams konstatēt cēloņsakarību starp

148apstrīdētajām normām un personai radītajām negatīvajām

149mantiskajām sekām. Satversmes 105. pantā nostiprinātās

150pamattiesības uz īpašumu negarantē tiesības būt pasargātam no

151biznesa riska. Akcionāri un pakārtotie kreditori var gūt augļus

152kredītiestādes veiksmīgas darbības rezultātā, bet reizē ir

153pakļauti visbūtiskākajam riskam. "Valstij nav pienākuma

154novērst [īpašuma] vērtības zudumu tirgus faktoru rezultātā"

155(Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

1562010-60-01 17.3. punkts).

157Kā izriet no dokumentiem, ko Pieteikuma iesniedzēju pārstāvji

158lūdza pievienot lietai, kā arī no viņu paskaidrojumiem tiesas

159sēdē, Pieteikuma iesniedzēju norādītais aizskārums daļēji varētu

160būt saistīts ar to, ka Parex bankas valde laika posmā pirms 2008.

161gada novembra ekonomiskās krīzes apstākļos neesot spējusi

162nodrošināt sekmīgu bankas darbību, FKTK neesot veikusi efektīvu

163Parex bankas uzraudzību un neesot savlaicīgi novērsusi finanšu

164līdzekļu aizplūšanu no bankas. Tāpat arī valsts rīcībā neesot

165bijis savlaicīgi pieņemtu tiesību normu par bankas pārņemšanas

166procedūru. Bijušie vairākuma akcionāri esot izšķīrušies par Parex

167bankas akciju pārdošanu valstij, pietiekami nenoskaidrojot bankas

168glābšanas iespējas, ko viņiem varējuši piedāvāt Pieteikuma

169iesniedzēji. 2008. gada decembrī ievēlētā Parex bankas valde

170pirms apstrīdētās normas pieņemšanas neesot interesējusies par

171iespēju izmantot Pieteikuma iesniedzēju rīcībā esošos brīvos

172līdzekļus. Tieši minētie apstākļi varētu būt bijuši par iemeslu

173tam, ka Pieteikuma iesniedzēji nevarēja savlaicīgi un pilnvērtīgi

174iesaistīties Parex bankas glābšanā, bet viņiem piederošo akciju

175tirgus vērtība būtiski samazinājās.

176Satversmes tiesas uzdevums konkrētās lietas ietvaros nav

177izvērtēt minētos apstākļus, jo tie paši par sevi neietekmē

178apstrīdētās normas konstitucionalitāti.

17923.7. Saeimas sēdē 2009. gada 26. februārī Budžeta

180komisijas priekšsēdētājs K. Leiškalns norādīja, ka norma

181darbosies tikai tad, "kad banka ar visiem saviem mazākuma

182akcionāriem "iet pa burbuli"" (Saeimas 2009.

183gada 26. februāra sēdes stenogramma,

184http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/9E0A71FA0FC099A6C225756E0047D780?OpenDocument).

185Savukārt FKTK pārstāvis attiecībā uz to, kad ir piemērojams

186Banku pārņemšanas likums un kad - apstrīdētā norma, izteica šādu

187viedokli: "Regulējums ir pietiekami skaidrs, ja mēs

188analizējam šos likumus. Banku pārņemšanas likuma 3. pants norāda,

189ka bankas pārņemšana pieļaujama izņēmuma gadījumos. [..] Ja

190bankas pārņemšana nenotiktu un banka tādēļ nespēj vai nespētu

191ievērot likumā noteiktās banku darbību regulējošās prasības.

192Kredītiestāžu likumā nekādi nosacījumi nav izvirzīti, lai

193kredītiestāde varētu lūgt palīdzību" (Satversmes tiesas

1942011. gada 20. septembra sēdes stenogrammu lietas materiālu 7.

195sēj. 88. lpp.). Tātad, pēc FKTK ieskata, apstrīdēto normu

196varētu piemērot ne tikai tādā gadījumā, kad pastāv akūti

197kredītiestādes maksātnespējas draudi, kas ir steidzami jānovērš,

198bet arī citos gadījumos, kad valde to lūdz un tas ir pieļaujams

199no valsts atbalstu regulējošo normu viedokļa.

200Arī no EK 2009. gada 11. maija un 2010. gada 15. septembra

201lēmumiem izriet, ka apstrīdētā norma Parex bankas pamatkapitāla

202palielināšanai piemērota ne vien bankas glābšanas, bet arī

203restrukturizācijas, proti, stabilizācijas posmā.

204Apstrīdētajā normā nav ietverti nekādi ierobežojoši kritēriji,

205kas noteiktu, ka tā piemērojama tikai tad, ja ar citiem

206līdzekļiem banku glābt nav iespējams.

20723.8. Apstrīdētās normas otrā daļa expressis

208verbis liedz līdzšinējiem bankas akcionāriem piedalīties

209pamatkapitāla palielināšanā. No normas vārdiskās jēgas izriet, ka

210gadījumā, kad valsts jau ir bankas akcionārs, tā nemaz nevar

211piedalīties pamatkapitāla palielināšanā. MK pārstāvis tiesas sēdē

2126. septembrī norādīja, ka apstrīdētās normas otrā daļa esot

213jālasa kontekstā ar pirmo daļu. Ja otrajā daļā būtu paredzēts

214hipotētisks ierobežojums attiecībā uz valsti, tad pirmā daļa

215vispār nebūtu piemērojama.

216Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumiem un citiem

217normatīvajiem aktiem jābūt ne vien publiski pieejamiem, bet arī

218pietiekami skaidriem un saprotamiem (sk. Satversmes tiesas

2192006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.2006-12-01 16.

220punktu). "Norma ir atzīstama par neskaidru tad, ja ar

221iztulkošanas paņēmienu palīdzību nav iespējams noskaidrot tās

222patieso jēgu" (Satversmes tiesas 2010. gada 20. marta

223sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punkts).

224No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas

225piemērošanas procesā MK ir varējis noskaidrot tās patieso jēgu.

226Līdz ar to nav pamata uzskatīt apstrīdēto normu par neskaidru.

227Tomēr Satversmes tiesa vērš Saeimas uzmanību uz to, ka apstrīdētā

228norma no juridiskās tehnikas viedokļa ir formulēta

229neveiksmīgi.

23023.9. Apstrīdētā norma pieņemta laikā, kad valsts

231ekonomiskās krīzes seku novēršanai bija spiesta pieņemt daudzus

232personu pamattiesības ietekmējošus lēmumus. Nereti šāda

233regulējuma samērīguma neatņemama sastāvdaļa ir tā īslaicīgais

234raksturs, kas skaidri formulēts normatīvajā aktā. Satversmes

235tiesa ir secinājusi: radītā aizskāruma būtiskumu samazina arī

236tas, ka tiesību ierobežojums ir noteikts vienīgi uz konkrētu

237laika posmu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

238novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.1. punktu).

239Savukārt apstrīdētās normas darbībai termiņš nav

240paredzēts.

24123.10. Apstrīdētā norma paredz valsts pārvaldes

242institūcijai - Ministru kabinetam - plašas iespējas iejaukties

243privāttiesiskās attiecībās un izvēlēties, kādā veidā veikt

244pamatkapitāla palielināšanu - atbilstoši apstrīdētajai normai vai

245Komerclikumā paredzētajā kārtībā, taču neparedz personai tiesības

246ar tiesu institūciju palīdzību pārbaudīt, vai katrā konkrētā

247gadījumā tās tiesībām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

248Nepieciešams norādīt, ka vairāki MK lēmumi par Parex banku arī

249Satversmes tiesas lietas sagatavošanas laikā vēl bija ierobežotas

250pieejamības informācija. Apstrīdētā norma neparedz nedz MK, nedz

251attiecīgās bankas padomei vai valdei pienākumu informēt

252akcionārus par plānoto vai notikušo pamatkapitāla palielināšanu

253un sniegt tās nepieciešamības pamatojumu.

254Valstij bija iespējas apstrīdēto normu izstrādāt tā, lai šāda

255situācija neveidotos.

25623.11. Valsts kanceleja atzinumā par Ministru kabineta

257lēmumu attiecībā uz Parex bankas pamatkapitāla palielināšanu

2582009. gada oktobrī norāda, ka akcionāru pirmtiesību atņemšana

259Parex bankas mazākuma akcionāriem pārkāpj starpvalstu investīciju

260aizsardzības līgumos noteikto godīgas un taisnīgas attieksmes

261principu (sk. Valsts kancelejas 2009. gada 13. oktobra

262atzinumu Nr. 18/TA-3670-DV par informatīvo ziņojumu un

263protokollēmumu lietas materiālu 3. sēj. 189. lpp.).

264Konkrētās lietas ietvaros netiek apstrīdēta atbilstība kādam

265konkrētam starptautiskam līgumam par investīciju aizsardzību,

266tādēļ Satversmes tiesa šo apgalvojumu neizvērtēs. Tomēr jāņem

267vērā, ka sabiedrības ieguvums no apstrīdētās normas ir saistīts

268ar vienas vai vairāku sistēmiski svarīgu kredītiestāžu sekmīgu

269glābšanu, kas sabiedrības labklājību un personu tiesības

270nodrošina īstermiņā, savukārt akcionāru pamattiesību

271ierobežojumi, kas skar šo tiesību starptautiski atzītu minimumu,

272ne vien ietekmē konkrēto Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības,

273bet var sēt starptautisko investoru vidū šaubas par Latviju kā

274drošām investīcijām labvēlīgu valsti. Sekas varētu būt jaunu

275investīciju plūsmas samazināšanās, kā arī jau esošo investīciju

276aizplūšana. Tas viss ilgtermiņā varētu negatīvi ietekmēt

277sabiedrības labklājību.

278Vērtējot visus minētos apstākļus

279kopsakarā, jāatzīst, ka apstrīdētajā normā noteikto ierobežojumu

280apjoms ir lielāks, nekā nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai,

281turklāt pastāv arī citi leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi, kas

282personas pamattiesības ierobežotu mazāk. Sabiedrības ieguvums šos

283ierobežojumus neatsver.

284Līdz ar to apstrīdētajā normā

285ietvertais regulējums nesamērīgi ierobežo pamattiesības uz

286īpašumu un neatbilst Satversmes 105. pantam.

1Jau iepriekš tika norādīts, ka Satversmes 105.

2pants interpretējams kopsakarā ar Latvijas kā ES dalībvalsts

3saistībām un it īpaši Direktīvu 77/91/EEK.

4Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tās nolēmumi nav

5pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad lietas iznākums ir atkarīgs no

6direktīvas iztulkošanas, Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai šo

7jautājumu jau iepriekš nav izskaidrojusi EST, vai attiecīgajā

8direktīvā noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas

9šaubas, un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu

10nolēmumu no EST (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija

11sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu).

12Eiropas Centrālā banka 2010. gada 8. februāra paziņojumā

13izsaka viedokli, ka ārkārtas gadījumos, kas skar kredītiestādes

14intereses, būtu jāparedz tiesības atkāpties no Direktīvā

1577/91/EEK noteiktajām akcionāru īpašuma tiesībām un

16pamattiesībām, ja to ievērošana kavē rekapitalizāciju vai

17grūtībās nonākušu banku pārstrukturēšanu, taču patreizējā tiesu

18prakse neparedz izņēmumu pat krīzes situācijā (sk. Eiropas

19Centrālās bankas paziņojuma "Communication on "An EU

20Framework for Crossborder Crisis Management in the Banking

21Sektor": Eurosystem's Reply to the Public Consultation"

223.6. punktu

23http://www.ecb.int/pub/pdf/other/euframeworkcrisismanagementbankingsector201002en.pdf).

24EST norādījusi, ka Direktīvas 77/91/EEK mērķis ir nodrošināt

25akcionāru aizsardzības minimālo līmeni visās dalībvalstīs. Šis

26mērķis netiktu sasniegts, ja dalībvalstīm būtu piešķirtas

27tiesības atkāpties no Direktīvas 77/91/EEK, atstājot spēkā

28speciālu vai izņēmuma gadījuma regulējumu, saskaņā ar kuru būtu

29iespējams ar administratīviem līdzekļiem īstenot kompānijas

30pamatkapitāla palielināšanu (sk. EST 1996. gada 12. marta

31sprieduma lietā Nr. C-441/93 "Panagis Pafitis and others v

32Trapeza Kentrikis Ellados A.E. and others" 24., 38. un 39.

33punktu).

34Eksperte E. Balode-Buraka izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma

35neatbilst Direktīvas 77/91/EEK 25. panta 1. punktam un 29. panta

361. punktam.

37Tomēr konkrētajā lietā nevar secināt, ka lietas iznākums būtu

38atkarīgs no minētās direktīvas iztulkošanas. Starptautiskās