124. pants
tika papildināts ar septīto daļu šādā redakcijā:

"Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu,

jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet nav

nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma

līdzekļi ir iegūti."

Savukārt ar 2019. gada 21. novembra grozījumiem, kas

stājās spēkā 2019. gada 24. decembrī, Kriminālprocesa

likuma 124. panta sestajā daļā vārdi "Pierādīšanas

priekšmetā" aizstāti ar vārdiem "Kriminālprocesā un

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas

priekšmetā".

Ar šiem pašiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma

124. panta septītajā daļā izslēgti vārdi "jāpierāda, ka

šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet".

Ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 125. pants

papildināts ar trešo daļu šādā redakcijā: "Ir uzskatāms par

pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir

noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj

ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja

pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka

mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme."

Tāpat ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma

126. panta 3.1 daļa papildināta ar teikumu

šādā redakcijā: "Ja persona noteiktā termiņā nesniedz

ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek

liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts

saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties

ar šo mantu."

2. Satversmes tiesā pēc vairāku personu

konstitucionālajām sūdzībām ierosinātas 14 lietas par

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas,

125. panta trešās daļas un 126. panta

3.1 daļas (turpmāk kopā arī - apstrīdētās normas)

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Pēc Ekonomisko lietu

tiesas pieteikuma ierosināta lieta par Kriminālprocesa likuma

124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Lai veicinātu šo lietu vispusīgu un ātru izskatīšanu, tās

saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu

tika apvienotas vienā lietā - lietā Nr. 2022‑32‑01 "Par

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas,

125. panta trešās daļas un 126. panta

3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam".

3. Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji - Vitālijs

Leškovs (Vitaly Leshkov), Žanna Šalmana (Zhanna

Shalman), LIREVA INVESTMENTS LIMITED, Vladislavs Ickovskis

(Vladyslav Itskovskyy), FORTRESS FINANCE INC., Janīna

Filatova (Yanina Filatova), Andrejs Sizovs (Andrey

Sizov), Veronika Ribaļčenko (Veronika Ribalchenko),

ASG Resolution Capital, AS, Persona N, Persona O,

SIA "SUNHOUSE", Rana Malikova (Rana

Malikova), Murads Melikovs (Murad Melikov) un

KASPIANLAB LP (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) -

uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam.

Latvijā tika uzsākti vairāki atsevišķi kriminālprocesi pēc

Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par iespējamu

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā. Visos

minētajos kriminālprocesos procesa virzītājs arestēja Pieteikumu

iesniedzēju mantu, uzsāka procesu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu (turpmāk arī - process par noziedzīgi iegūtu

mantu) un nodeva procesa materiālus izlemšanai tiesai. Ar galīgo

tiesas nolēmumu visos minētajos procesos Pieteikumu iesniedzēju

manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta valsts labā.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu būtiski samazina ar mantu saistītās

personas iespējas efektīvi apstrīdēt mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu un nostāda mantas īpašnieku būtiski sliktākā

stāvoklī salīdzinājumā ar procesa virzītāju, jo atvieglo tā

pierādīšanas pienākumu. Tādējādi tiek pārkāpts pušu līdzvērtīgu

iespēju princips. Pēc tam, kad procesa virzītājs izteicis

pieņēmumu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, ar

mantu saistītajai personai ir uzlikts pienākums pierādīt mantas

izcelsmes likumību, bet tai nav pietiekamu un efektīvu procesuālo

garantiju procesa virzītāja pieņēmuma atspēkošanai.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas nav

skaidras un paredzamas, jo nenosaka to piemērošanas gadījumus un

robežas. Šo normu pieņemšanā pārkāpts labas likumdošanas

princips, jo nav vērtēta to atbilstība vispārējiem tiesību

principiem, Satversmei, Eiropas Savienības tiesībām un

starptautiskajiem līgumiem. Apstrīdētās normas neatbilst

Satversmei, ciktāl tās tiek piemērotas procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu. Ir jābūt pierādītai saiknei starp noziedzīgi iegūtu

mantu un predikatīvu noziedzīgu nodarījumu, taču apstrīdētās

normas ļauj to nedarīt. Apstrīdētās normas nedrīkstētu piemērot

mantas izcelsmes pierādīšanai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

gadījumos, kad kriminālprocesā tiek izmeklēta autonomā

legalizēšana, tomēr faktiski tās šajā procesā tiek piemērotas.

Tās ļauj konfiscēt mantu ar pierādīšanas standartu

"iespējamības pārsvars" neatkarīgi no tā, vai mantas

īpašnieks ir vai nav saistīts ar noziedzīgu nodarījumu.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka atbilstoši apstrīdētajām

normām procesa virzītājs var izteikt pieņēmumu par mantas

noziedzīgu izcelsmi un ar mantu saistītajai personai tiek uzlikts

nesamērīgs pienākums šo pieņēmumu atspēkot. Procesa virzītājam

savs pieņēmums nav jāpamato un nav jāpaziņo ar mantu saistītajai

personai par faktiem, kas tai būtu jāatspēko. Pierādīšanas nasta

uz personu var tikt pārnesta brīdī, kad procesa virzītāja rīcībā

nav pierādījumu par noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi procesa

virzītājs ir atbrīvots no mantas noziedzīgas izcelsmes

pierādīšanas. Ar mantu saistītā persona ir nelabvēlīgākā

situācijā salīdzinājumā ar procesa virzītāju. Apstrīdētās normas

nenodrošina personai iespēju ar tās rīcībā esošiem vai vienkāršā

veidā iegūstamiem pierādījumiem pierādīt mantas izcelsmes

likumību. Tās nenosaka minimālos kritērijus un standartu

attiecībā uz iesniedzamo pierādījumu formu un saturu. Personai

nav zināmi fakti, uz kuriem balstīts procesa virzītāja pieņēmums.

Tai nesamērīgi īsā termiņā ir jāiesniedz pierādījumi, turklāt

valsts valodā un apliecinātus noteiktā formā. Pierādījumi

jāiesniedz par neierobežotā laikposmā veiktiem darījumiem.

Turklāt pierādījumi jāiesniedz arī par trešo personu darījumiem.

Tādēļ pierādījumus par mantas izcelsmes likumību iesniegt ir ļoti

sarežģīti vai pat neiespējami. Ja persona nevar pierādīt mantas

izcelsmes likumību, tad tiesa šo mantu var atzīt par noziedzīgi

iegūtu no nenoskaidrota noziedzīga nodarījuma, balstoties uz

iespējamības pārsvaru, pat ja par to ir šaubas. Turklāt tiesa

mantas izcelsmi vērtē, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus

procesa virzītājs ir selektīvi izdalījis no pamata

krimināllietas, nevis visiem krimināllietas materiāliem. Tiesai

nav kompetences pārbaudīt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

iesniegtos pierādījumus, un līdz ar to ir pārkāpti tiešuma un

mutiskuma principi.

Pieteikumu iesniedzēji vērš uzmanību uz to, ka procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu netiek konstatēta personas vaina un

piemērots kriminālsods, tomēr tiek izdarīts secinājums par mantas

izcelsmes noziedzīgumu un legalizēšanas darbību veikšanu ar šādu

mantu, tādējādi konstatējot Krimināllikuma 195. pantā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Tātad

apstrīdētās normas ļauj procesa virzītājam un tiesai izteikt

vērtējumu, ka ar mantu saistītā persona ir vainīga noziedzīga

nodarījuma izdarīšanā. Persona faktiski tiek sodīta ar mantas

konfiskāciju par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurā tās

vaina nav pierādīta. Ar apstrīdētajām normām ar mantu saistītajai

personai tiek uzlikts arī pienākums atspēkot prezumpciju, ka tā

ir veikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Turklāt

tiesas lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, var

tikt izmantots kā pierādījums kriminālprocesā, lai personu

notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Tādējādi

apstrīdētās normas pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu.

4. Pieteikuma iesniedzēja - Ekonomisko lietu

tiesa - uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta

septītā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Ekonomisko lietu tiesas izskatīšanā ir process par noziedzīgi

iegūtu mantu. Tas izdalīts no kriminālprocesa, kas uzsākts pēc

Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par iespējamu

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā.

Ekonomisko lietu tiesa norāda, ka kopumā process par

noziedzīgi iegūtu mantu tajā iesaistītajām personām nodrošina

līdzvērtīgas tiesības. Šajā procesā ar mantu saistītajai personai

ir iespēja uzzināt, ar ko ir pamatots procesa virzītāja pieņēmums

par arestētās mantas noziedzīgu izcelsmi, un sniegt tiesai

paskaidrojumus un pierādījumus, lai šo pieņēmumu atspēkotu. Tiesa

veic šā pieņēmuma kontroli, pārbaudot, vai pierādījumi ar

iespējamības pārsvaru pamato mantas noziedzīgu izcelsmi. Tomēr

iesaistīto personu iespēju līdzsvars tiek izjaukts gadījumā, ja

sevišķais process ir izdalīts no kriminālprocesa, kurā tiek

izmeklēta autonoma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana bez

iespējamā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma noskaidrošanas.

Kriminālprocesā par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa

ļauj neiegūt pierādījumus par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu,

no kura cēlusies manta, ar kuru vēlāk veiktas iespējamas

legalizēšanas darbības. Tas ietekmē arī no šāda procesa izdalīto

procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Ja netiek iegūti pierādījumi

par arestētās mantas izcelsmi no iespējamā predikatīvā noziedzīgā

nodarījuma, procesa virzītāja iegūto mantas izcelsmes pierādījumu

kopums ir nekonkrēts un pušu līdzvērtīgas iespējas tiek

izjauktas. Ar mantu saistītajai personai nav līdzekļu

pierādīšanas atvieglojuma līdzsvarošanai. Jo mazāk konkrēts ir

procesa virzītāja pieņēmums par mantas noziedzīgu izcelsmi, jo

grūtāk to atspēkot. Procesa virzītājam likumdevējs ir ļāvis

mantas izcelsmes ķēdi nenoskaidrot līdz galam, bet ar mantu

saistītajai personai jāspēj izskaidrot ne tikai to, kā šī manta

nonākusi tās īpašumā vai valdījumā, bet arī to, ka šīs mantas

kustība bija likumīga arī starp trešajām personām. Tātad ar mantu

saistītajai personai par mantas izcelsmi jāsniedz vairāk ziņu,

nekā spējis noskaidrot procesa virzītājs kriminālprocesā.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas

piemērošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paaugstina

iespēju, ka tiek konfiscēta tāda manta, kuras izcelsme nav

noziedzīga.

5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam.

Saeima norāda, ka procesa par noziedzīgi iegūtu mantu būtība

ir izlemt jautājumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu,

kamēr persona vēl nav likumā noteiktajā kārtībā atzīta par

vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tas izriet arī no

Latvijas starptautiskajām saistībām, kas paredz pienākumu

izveidot tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu noziedzīgi iegūtas

mantas konfiscēšanu. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā

daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta

3.1 daļa ir savstarpēji cieši saistītas, jo

regulē jautājumus par mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu un

ir daļa no kopējā regulējuma par noziedzīgi iegūtu mantu.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ir

izmantojama, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, kas ir atsevišķs noziedzīgs nodarījums, par kuru

atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. pantā. Šī norma nav

piemērojama procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tajā tiek

lemts nevis par noziedzīgu nodarījumu, bet gan par mantas

noziedzīgu izcelsmi. Apstrīdētās normas neregulē arī jautājumu

par tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem.

Saeima uzskata, ka pierādīšanas standarts "iespējamības

pārsvars" ir attiecināms tikai uz mantas noziedzīgas

izcelsmes pierādīšanu, nevis uz pierādīšanu, ka persona ir

vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Personas vaina

neatkarīgi no mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas ir

jāpierāda atbilstoši standartam "ārpus saprātīgām

šaubām". Ar apstrīdētajām normām nav ieviests apgrieztais

pierādīšanas pienākums, jo procesa virzītājam jāpierāda, ka manta

ir noziedzīgi iegūta. Neatkarīgi no tā, vai persona ir iesniegusi

ziņas par mantas izcelsmes likumību, procesa virzītājam ir

jāsavāc pietiekams pierādījumu kopums, kas liecina par to, ka

mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga. Kad procesa virzītājs

izsaka pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, jābūt

pierādījumu kopumam, kas par to liecina. Procesa virzītāja

pieņēmums par mantas noziedzīgu izcelsmi nevar būt subjektīvs un

nebalstīts pierādījumos. Savukārt personai ir nevis ārpus

saprātīgām šaubām jāpierāda tas, ka mantas izcelsme ir likumīga,

bet jāsniedz tik daudz ticamu ziņu par mantas likumīgo izcelsmi,

lai vairs nebūtu iespējams pierādīt to, ka mantas izcelsme,

visticamāk, ir noziedzīga. Tas ir izpildāms pienākums. Ja persona

noteiktajā termiņā neiesniedz ziņas par mantas izcelsmes

likumību, tai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu,

kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem

ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu. Tās ir vienīgās sekas, kas

personai rodas šā pienākuma neizpildīšanas dēļ. Personai arī pēc

noteiktā termiņa ir tiesības iesniegt ziņas par mantas likumīgo

izcelsmi.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas attiecas uz

mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu, nevis uzliek personai

pienākumu pierādīt savu nevainīgumu noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta

noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse, un ar mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu netiek izteikts pieņēmums par personas vainu.

No Krimināllikuma 70.11 panta pirmās daļas

neizriet tas, ka kritērijs mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu

ir personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu

izdarīšanu. Ar mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek

prezumēta personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu vai

personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi ir

ievērots nevainīguma prezumpcijas princips.

6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam un otrajam teikumam.

Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas ir daļa no

tiesiskā regulējuma, kas tika ieviests ar mērķi veicināt

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu un nodrošināt

noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, tādējādi nodrošinot arī

starptautisko saistību izpildi. Kriminālprocesa likuma

124. panta septītās daļas mērķis ir tieši saistīts ar

personas notiesāšanu autonomās legalizēšanas gadījumos un izriet

no Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (turpmāk -

Varšavas konvencija). Minētā norma ir piemērojama tikai

kriminālprocesā, kurā tiek lemts par personas vainu noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Kriminālprocesa likuma

124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un

126. panta 3.1 daļa kā daļa no tiesiskā

regulējuma par noziedzīgi iegūtu mantu tika ieviestas, ņemot vērā

Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa

direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu

līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk -

Direktīva 2014/42) tiesisko regulējumu. Arī Eiropas Parlamenta un

Padomes 2024. gada 24. aprīļa direktīvas 2024/1260 par

aktīvu atgūšanu un konfiskāciju 14. pantā ir ietverts

regulējums par pierādīšanas standartu "iespējamības

pārsvars", kas ļauj konfiscēt noziedzīgi iegūtu mantu, ja

īpašums ir iegūts noziedzīgas darbības rezultātā.

Tieslietu ministrija uzskata, ka procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu ar mantu saistītajai personai ir nodrošināti visi tai

nepieciešamie procesuālie līdzekļi. Personai, par kuras mantu

izteikts pieņēmums, ka tā ir iegūta noziedzīgi, ir jāpierāda

tikai mantas izcelsme un nav jāpierāda, ka tā pati nav saistīta

ar nenoskaidrotu noziedzīgu nodarījumu. Gadījumos, kad

pirmstiesas kriminālprocesā nav iespējams iegūt ziņas par

predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, mantas noziedzīga izcelsme

pierādāma ar Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā

nodarījuma objektīvo pusi, proti, ar legalizēšanas darbībām, kas

norādītas arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un

terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma

(turpmāk - Novēršanas likums) 5. pantā. Ja lietā nav

noskaidrots predikatīvais noziedzīgais nodarījums, izmeklēšana

tiek veikta par autonomo legalizēšanu, un tā tiek pierādīta,

balstoties arī uz netiešiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas

noziedzīgu izcelsmi, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas

tipoloģijām un pazīmēm, kā arī personas spēju pierādīt mantas

likumīgu izcelsmi. Procesa virzītājam jāpierāda, ka mantai,

visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Tikai tad, ja

persona apgalvo pretējo, tai ir pienākums pierādīt mantas

likumīgu izcelsmi.

Tieslietu ministrija norāda, ka Kriminālprocesa likuma

124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un

126. panta 3.1 daļa nav attiecināma uz

pierādīšanu, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā, tādēļ šīs normas neuzliek personai pienākumu pierādīt

savu nevainīgumu. Ar mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek

prezumēta personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Ir

iespējams, ka personas rīcībā ir noziedzīgi iegūta manta, bet

pati persona nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai to nav

iespējams konstatēt. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nav

sods, bet gan procesuālais piespiedu līdzeklis. Līdz ar to netiek

pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Arī atbilstoši

Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskācija nav pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas

principu.

7. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

pievienojas Saeimas atbildes rakstos norādītajam un uzskata, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un

otrajam teikumam.

Ģenerālprokuratūra norāda, ka visā pasaulē, arī Latvijā, par

izaicinājumu joprojām tiek uzskatīta valsts spēja pierādīt

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu bez tiešas saiknes ar

predikatīvo noziedzīgo nodarījumu jeb autonomo legalizēšanu.

Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu, kad kriminālprocesā tiek

izmeklēta autonomā legalizēšana, atbilst Latvijas

starptautiskajām saistībām, tostarp Varšavas konvencijai un

Finanšu darbības uzdevumu grupas noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizācijas jautājumos (turpmāk - Finanšu darbības uzdevumu

grupa) rekomendācijām.

Ģenerālprokuratūra vērš uzmanību uz to, ka secinājums par

mantas noziedzīgu izcelsmi tiek balstīts uz zemāku pierādīšanas

standartu - varbūtību, tomēr tai jābūt pamatotai un

pārliecinošai. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā

daļā un 125. panta trešajā daļā ietvertais pierādīšanas

standarts attiecas vienīgi uz mantas, kuru procesa virzītājs

uzskata par noziedzīgi iegūtu, izcelsmes pierādīšanu. Procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu tiesa nevērtē pierādījumus, kas attiecas

uz personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un par to

nelemj. Tiesai jāvērtē tikai pierādījumi par arestētās mantas

izcelsmi. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā un

125. panta trešajā daļā ietvertās prezumpcijas būtība ir

izslēgt nepieciešamību iegūt pierādījumus par predikatīvo

noziedzīgo nodarījumu. Pārbaudot mantas izcelsmi, vērtējami trīs

kritēriji: 1) ar mantu objektīvi veiktas legalizēšanas

darbības; 2) pierādījumu kopums dod procesa virzītājam

pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme,

un 3) kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami

izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi. Svarīgākais priekšnoteikums

pieņēmumu izteikšanai ir pietiekami pierādījumi, un tikai pēc tam

personai rodas pienākums ticami izskaidrot mantas izcelsmes

likumību. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka

personai var uzlikt pienākumu izskaidrot mantas izcelsmes

likumību. Ja persona nespēj to ticami izskaidrot, tad manta tiek

prezumēta par noziedzīgi iegūtu. Turklāt procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu iesaistītā persona var iesniegt pierādījumus ne vien

procesa virzītājam, bet arī tiesai. Tiesu praksē personas šīs

tiesības arī izmanto. Tiesas rūpīgi ievēro pierādīšanas standartu

"iespējamības pārsvars" un to, vai procesa virzītājs ir

savācis pierādījumus, kas pamato pieņēmumu par mantas,

visticamāk, noziedzīgo izcelsmi, lai personai rastos

nepieciešamība pierādīt mantas izcelsmes likumību. Procesa

virzītājam ir jāpierāda, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir

noziedzīga, neatkarīgi no tā, vai persona ir sniegusi ziņas par

mantas izcelsmes likumību. Pieteikumos norādītais par

pierādīšanas grūtībām ir saistīts ar apstrīdēto normu individuālu

piemērošanu, nevis pašu šo normu neatbilstību Satversmei.

8. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam

un otrajam teikumam.

Tiesībsargs atsaucas uz starptautiskajos dokumentos noteikto

un uzsver, ka Finanšu darbības uzdevumu grupas rekomendāciju

izpildē un sekmīgā autonomās legalizēšanas pierādīšanā ir būtiski

likt personai pamatot tās rīcībā esošo līdzekļu izcelsmi.

Savukārt valstij ir jānodrošina, ka pieņēmums par mantas

legalizēšanu ir pamatots vismaz ar sākuma pierādījumiem.

Tiesībsargs norāda, ka tiesu praksē procesos par noziedzīgi

iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa

netiek piemērota, lai pamatotu lēmumu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu. Ja lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu nav nepieciešams pierādīt, no kura noziedzīga

nodarījuma manta radusies, tad vēl jo vairāk to nav nepieciešams

vērtēt no šī kriminālprocesa izdalītā procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu. Lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, ir

pieļaujama pierādīšanas standarta "iespējamības

pārsvars" piemērošana. Tas nav nesamērīgs pamattiesību

ierobežojums, ja vien tiek ievērots pušu tiesību līdzsvars un

tiek nodrošinātas tiesības uz pierādījumu pārbaudi. Apstrīdētās

normas neparedz ar mantu saistītās personas pienākumu pierādīt

mantas likumīgu izcelsmi ārpus saprātīgām šaubām. Fakta legālā

prezumpcija ar samazinātu pierādīšanas standartu attiecībā uz

mantas izcelsmi pati par sevi ir pieļaujama, ja tiesas procesā ir

ievērots pušu līdzvērtīgu iespēju princips un lēmumu par mantas

noziedzīgo izcelsmi pēc pierādījumu pārbaudes pieņem neatkarīga

tiesa. Personai ir tiesības iesniegt mantas likumīgo izcelsmi

apliecinošas ziņas procesa virzītājam no brīža, kad tai ir

ierobežotas tiesības rīkoties ar mantu, un šādām tiesībām ir

jāsaglabājas arī visā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu laikā.

Apstrīdētās normas neliedz personai tiesības iesniegt mantas

likumīgo izcelsmi pamatojošas ziņas, un pušu līdzvērtīgu iespēju

princips netiek pārkāpts.

Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka tiesai ir pienākums

pārbaudīt pierādījumus, lai pārliecinātos, ka pieņēmums par

mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi ir pamatots. Ar mantu

saistītajai personai nav jāpierāda, ka tā nav izdarījusi

noziedzīgu nodarījumu, bet tikai ticami jāizskaidro mantas

likumīgā izcelsme. Procesa virzītājam aizdomas par mantas

noziedzīgo izcelsmi ir jāapliecina ar tādu pierādījumu kopumu,

kas dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga

izcelsme. Tiesai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir pienākums

šo pieņēmumu pārbaudīt neatkarīgi no tā, vai persona ir sniegusi

ziņas par mantas likumīgo izcelsmi. Tiesai jāraugās, lai fakta

legālā prezumpcija tiktu piemērota saprātīgās robežās un personai

netiktu izvirzīta prasība pierādīt negatīvus faktus.

Kriminālprocesa likuma normas neierobežo ar mantu saistītās

personas tiesības procesā par noziedzīgi iegūtu mantu stiprināt

savu pozīciju ar mantas likumīgu izcelsmi apliecinošiem

materiāliem un argumentiem. Ja kādā no procesuālajiem dokumentiem

pausti apgalvojumi, kas pārkāpj nevainīguma prezumpcijas

principu, tad ir izmantojami Kriminālprocesa likumā paredzētie

personas tiesību aizsardzības mehānismi.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome pievienojas pieteikumos

minētajiem argumentiem par to, ka ar mantu saistītā persona tiek

nostādīta nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar procesa

virzītāju un nav skaidri saprotams, kāds pierādījumu kopums

varētu atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu. Turklāt Latvijas

Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu, kurā persona netiek saukta pie atbildības par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, Kriminālprocesa likuma

124. panta septītā daļa un 125. panta trešā daļa nav

piemērojama.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka apstrīdētajās

normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ‒

sabiedrības drošība ‒ var sasniegt ar personas pamattiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētās normas neparedz

procesa virzītāja pienākumu vispirms konstatēt noziedzīgu

nodarījumu un tikai pēc tam izvirzīt pieņēmumu par mantas

noziedzīgo izcelsmi, kā arī precīzus noteikumus par to, kā var

atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu. Tādējādi sabiedrības

ieguvums nevar būt lielāks par indivīda tiesībām nodarīto

kaitējumu. Apstrīdētās normas neatbilst Direktīvas 2014/42

noteikumiem un mērķiem.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka gadījumos, kad

ar mantu saistītā persona iegūst statusu, kas dod tiesības uz

aizstāvību, var tikt konstatēts nevainīguma prezumpcijas principa

pārkāpums. Visbiežāk pierādījumi par mantas noziedzīgo izcelsmi

un personas vainīgumu pēc būtības ir vieni un tie paši. Tātad,

uzliekot personai pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību,

tai tiek uzlikts pienākums pierādīt arī savu nevainīgumu.

Nevainīguma prezumpcijas princips var tikt pārkāpts arī

gadījumos, kad personas apsūdzība noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanā tiek pamatota ar apstākli, ka persona nav spējusi

pierādīt mantas likumīgo izcelsmi un manta ir atzīta par

noziedzīgi iegūtu.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors

Dr. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam

teikumam, un norāda turpmāk minētos argumentus.

Apstrīdētajās normās ietvertie tiesību institūti ir vajadzīgi

un pieļaujami, taču to nepareiza piemērošana var radīt būtiskus

tiesību pārkāpumus. Apstrīdētās normas nav pietiekami skaidras un

var tikt piemērotas arī tādās tiesiskajās attiecībās, kuru

noregulēšanai tās nav paredzētas.

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā ietvertais

pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars" ir

attiecināms tikai uz mantas izcelsmi. Tikai tad, kad procesa

virzītājs pierāda, ka konkrētas mantas izcelsme, visticamāk, ir

noziedzīga, rodas personas ieinteresētība pierādīt pretējo. Pat

ja persona necenstos atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu, tiesai

ir jākonstatē, no kāda noziedzīga nodarījuma manta ir cēlusies.

Ja process par noziedzīgi iegūtu mantu ir izdalīts no

kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, tad

ir jāpierāda predikatīvais noziedzīgais nodarījums, no kura

attiecīgie līdzekļi gūti. Pierādīšanas standarts

"iespējamības pārsvars" var tikt attiecināts tikai uz

to noziedzīgi iegūto mantu, kura nav inkriminētā noziedzīgā

nodarījuma sastāva elements. Tas nav attiecināms uz ikvienu

gadījumu, kad tiek skatīts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu,

bet ir attiecināms tikai uz mantas noziedzīgās izcelsmes

prezumpcijas piemērošanas gadījumu. Tomēr tas nevar tikt vērtēts

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo šajā procesā var

konfiscēt tikai tādu mantu, par kuras noziedzīgo izcelsmi nav

šaubu. Tiesa šajā procesā nepārbauda pierādījumus par personas

vainu.

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa pati par

sevi atbilst Satversmei, ja vien tiek piemērota pareizi.

Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertā

fakta legālā prezumpcija par mantas noziedzīgu izcelsmi nav

piemērojama procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tas attiecas

uz jebkuru Kriminālprocesa likuma 70.11 panta

pirmajā daļā paredzēto pierādīto noziedzīgi iegūto mantu.

Apšaubāma ir arī šīs prezumpcijas piemērošana procesā, kas

izdalīts no kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, jo tad mantas noziedzīgā izcelsme tiek prezumēta

tāpēc, ka ar to veiktas legalizēšanas darbības. Tomēr

legalizēšanas darbības kā nozieguma objektīvo pusi procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu nepierāda. Tādējādi minētā norma nav

pietiekami skaidra. Likumdevējs nav noteicis prezumpcijas

piemērošanas robežas, tās piemērošana procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu rada procesuālas priekšrocības procesa virzītājam,

bet neparedz līdzvērtīgas garantijas ar mantu saistītajai

personai. Ar mantu saistītajai personai ir apgrūtinātas iespējas

iesniegt pierādījumus prezumpcijas atspēkošanai, jo tās ir

atkarīgas no termiņa un personas resursiem. Procesa virzītājs var

prasīt, lai pierādījumi tiek iesniegti noteiktā formā apliecināti

un valsts valodā, turklāt par neierobežotu laikposmu. Šādas

prasības likumā nav noteiktas.

Kriminālprocesā ir pieļaujama pierādīšanas pienākuma uzlikšana

pretējai pusei, bet ne jautājumā par noziedzīga nodarījuma

izdarīšanu. Nav pieļaujams prasīt, lai persona, kurai

kriminālprocesā ir tiesības uz aizstāvību, pierāda, ka

legalizēšanā izmantotie līdzekļi nav noziedzīgi iegūti, jo tas

nozīmē pierādīt, ka persona nav veikusi legalizēšanu. Ar šādu

apstrīdēto normu piemērošanu tiek pārkāpts nevainīguma

prezumpcijas princips. Arī tiesas lēmums par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu var tikt izmantots kā pierādījums par personas

vainu kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma

125. panta pirmās daļas 7. punktu.

11. Pieaicinātā persona - Eiropas prokurors

Mg. iur. Gatis Doniks - uzskata, ka apstrīdētās

normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam

teikumam, un norāda turpmāk minētos argumentus.

Starptautiskajā un Eiropas Savienības līmenī tiek stiprināti

juridiskie instrumenti noziedzīgi iegūtu līdzekļu atgūšanai.

Valstis attiecībā uz mantu ievieš īpašu tiesvedību, kurā tiek

piemēroti citādi noteikumi nekā kriminālprocesā, kurā tiek lemts

par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā.

Starptautiski saskaņoti standarti šajā jomā nepastāv.

Itālijas un Vācijas piemēri liecina par kopīgām konfiskācijas

procesu iezīmēm, proti, tos bez notiesājoša sprieduma var nošķirt

un izskatīt neatkarīgi no kriminālprocesa. Konfiskācijas

procesiem piemērojamie noteikumi, lai gan tos piemēro vieniem un

tiem pašiem procesa dalībniekiem, atšķiras no tradicionālajiem

kriminālprocesa noteikumiem. Pierādīšanas standarts, kas

nepieciešams mantas konfiskācijai, ir zemāks par to, kas

nepieciešams, lai ārpus saprātīgām šaubām noteiktu personas vainu

noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Konfiskācijas procesā

iesaistītās personas var izmantot savas procesuālās tiesības,

tomēr tas ne vienmēr nozīmē pilnu piekļuvi pamata kriminālprocesa

par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu materiāliem. Vācijas

un Itālijas pieeja ir izturējusi attiecīgo konstitucionālo tiesu

pārbaudi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir

apstiprinājusi, ka regulējumi, kas paredz konfiskāciju bez

notiesājoša sprieduma, atbilst pamattiesību standartiem.

Galvenais apsvērums ir tāds, ka šādiem konfiskācijas procesiem

nav krimināltiesiska rakstura, jo to mērķis ir nevis konstatēt

personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet gan izņemt

no aprites noziedzīgi iegūtu mantu. Līdz ar to šajos procesos

drīzāk ir piemērojami civilprocesa standarti. Atkāpes no

kriminālprocesam piemērojamām pamattiesību prasībām ir saderīgas

ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvenciju (turpmāk - Konvencija), ja vien tās atbilst

pamattiesību prasībām, kas būtu piemērojamas tiesu procesos,

kuros piemērojami civilprocesa standarti.

Apstrīdētās normas nodrošina efektīvu personas pamattiesību

aizsardzības mehānismu sevišķajā procesā. Iespējami individuāli

personas pamattiesību neievērošanas gadījumi, kas vērtējami

konkrēta procesa ietvaros, ir novēršami ar Kriminālprocesa likumā

ietverto personas pamattiesību aizsardzības mehānismu

palīdzību.

12. Satversmes tiesa rīcības sēdē 2023. gada

14. martā pieņēma lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai

vairākus jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un apturēt

tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības

Tiesas nolēmums. Eiropas Savienības Tiesa 2024. gada

4. oktobrī pasludināja spriedumu apvienotajās lietās

C‑767/22, C‑49/23 un C‑161/23 "1Dream u. c.".

Satversmes tiesa 2024. gada 13. novembrī atjaunoja

tiesvedību lietās, kuras tika apturētas līdz brīdim, kad stājas

spēkā minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums. Pēc

tiesvedības atjaunošanas un lietas nodošanas izskatīšanai

saņemtie Pieteikumu iesniedzēju viedokļi par lietas materiāliem

pēc būtības sakrīt ar pieteikumos sniegtajiem argumentiem.

Secinājumu

daļa

13. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Kriminālprocesa

likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta

trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam

teikumam. Savukārt Ekonomisko lietu tiesa apstrīd Kriminālprocesa

likuma 124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam teikumam. Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan

Ekonomisko lietu tiesa minētās tiesību normas apstrīd tiktāl,

ciktāl tās tiek piemērotas Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā

regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Tomēr lietas

dalībnieki un pieaicinātās personas ir pauduši atšķirīgus

viedokļus par to, vai visas apstrīdētās normas šajā procesā ir

piemērojamas.

13.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību

Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka

tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Pieteikuma

iesniedzēja pamattiesību aizskārums ir neatņemams tiesvedības

priekšnoteikums. Izskatot lietu pēc konstitucionālās sūdzības,

būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem

apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma

iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2011‑01‑01 12. punktu).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta

pirmās daļas 1. punktam tiesa var vērsties Satversmes tiesā

ar pieteikumu tikai par tādas tiesību normas satversmību, kuras

būtu jāpiemēro tās izskatīšanā esošajā lietā un kuru tā uzskata

par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Arī

tiesas pieteikuma gadījumā lietas izlemšanai nozīmīgi ir

konkrētās lietas apstākļi (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2017‑30‑01 10. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa vispirms pārbaudīs, vai visas

apstrīdētās normas varēja radīt Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesību aizskārumu un ir piemērojamas procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu.

13.2. No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās

normas tika piemērotas vai, iespējams, būtu jāpiemēro procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu. Šis process ir izdalīts no

kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas

par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas tiek izmeklēta,

nenoskaidrojot noziedzīgo nodarījumu, no kura attiecīgā manta ir

cēlusies (autonomā legalizēšana).

13.3. Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā

daļa nosaka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura

noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka minētā norma procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu atvieglo procesa virzītāja pienākumu

pierādīt mantas noziedzīgu izcelsmi, jo tam nav jāpierāda

noziedzīgais nodarījums, no kura attiecīgā manta iegūta (turpmāk

arī - predikatīvais noziedzīgais nodarījums). Ekonomisko lietu

tiesa norāda, ka minētā norma ļauj nekonstatēt predikatīvo

noziedzīgo nodarījumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas

pierādīšanā un tas attiecīgi atspoguļojas arī procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt Saeima norāda, ka

Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ir

piemērojama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas pierādīšanā,

bet ne procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tajā netiek lemts

par noziedzīgu nodarījumu, bet gan par mantas noziedzīgo

izcelsmi. Arī Tieslietu ministrija un Latvijas Zvērinātu advokātu

padome norāda, ka minētā norma var tikt attiecināta tikai uz

kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kurā

persona tiek saukta pie kriminālatbildības.

No Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas

formulējuma secināms, ka nav jāpierāda konkrēts predikatīvais

noziedzīgais nodarījums, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, kas ir noziedzīgs nodarījums, par kura izdarīšanu

atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. pantā un kura

objektīvajā pusē ietvertās darbības ir konkretizētas Novēršanas

likuma 5. panta pirmajā daļā. Pēc būtības tādu pašu

regulējumu likumdevējs ir ietvēris arī Novēršanas likuma

5. panta 2.1 daļā, proti, noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizācija par tādu ir atzīstama neatkarīgi no tā, vai

konstatēts, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi ir

iegūti. Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas un

Novēršanas likuma 5. panta 2.1 daļas

grozījumu nepieciešamība attiecīgo likumprojektu anotācijās

pamatota šādi: pastāv kļūdains uzskats, ka, lai notiesātu personu

par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir nepieciešams

pierādīt, konkrēti kura noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi

ir iegūti. Likumā ir nepieciešama norma, kas skaidri un

nepārprotami noteic, ka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, kāda konkrēti

predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti.

To paredz Varšavas konvencijas 9. panta 5. un 6. punkts

(sk. likumdošanas datubāzē informāciju par

likumprojektiem Nr. 952/Lp12 "Grozījumi Noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas

novēršanas likumā" un Nr. 1000/Lp12 "Grozījumi

Kriminālprocesa likumā". Pieejama: saeima.lv).

Kriminālprocesa likuma 124. pantā ietverti noteikumi par

pierādīšanas priekšmetu un standartu kriminālprocesā. Minētajā

pantā likumdevējs ir ietvēris arī izņēmumus no vispārējiem

noteikumiem par pierādīšanas priekšmetu, attiecinot šos

noteikumus gan uz kriminālprocesu, gan sevišķo procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu. Piemēram, šā panta sestajā daļā

paredzēts, ka kriminālprocesā un arī procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu, kas pēc būtības nav kriminālprocess, bet ko

likumdevējs nodēvējis par sevišķo kriminālprocesu, pierādīšanas

priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo

izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir

pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis

likumīga izcelsme. Savukārt apstrīdētajā Kriminālprocesa likuma

124. panta septītajā daļā likumdevējs ir noteicis

pierādīšanas standartu, kas piemērojams, lai pierādītu noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizēšanas sastāvu.

Tiesību normas satura noskaidrošanā ir ņemama vērā arī tās

piemērošanas prakse. Senāta Krimināllietu departamenta senatoru

2019. gada 19. jūnija kopsapulces lēmumā atzīts, ka ar

Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu minētajā

likumā ieviestas Varšavas konvencijas 9. panta

6. punktā paredzētās prasības. Atbilstoši šim punktam

dalībvalsts nodrošina to, ka personu var notiesāt par noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka īpašums ir

iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav

precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma

ieguve. Turklāt Varšavas konvencijas 9. panta 5. punkts

paredz, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai

vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu nav

priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizāciju (sk. Senāta Krimināllietu

departamenta senatoru kopsapulces 2019. gada 19. jūnija

lēmuma 3. punktu). Ekonomisko lietu tiesa, kaut arī ir

apstrīdējusi Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās

daļas satversmību, norāda, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

nostiprinājusies tāda tiesu prakse, ka mantas izcelsmes vērtējumu

veic, piemērojot Kriminālprocesa likuma 124. panta sesto

daļu, 125. panta trešo daļu un 126. panta

3.1 daļu. Vairākos procesos par noziedzīgi iegūtu

mantu pieņemtajos tiesu nolēmumos, ar kuriem Pieteikumu

iesniedzēju manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, ietverta atsauce

uz Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu

(piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2022. gada

27. oktobra lēmuma lietā Nr. 11904000420

10. punkts un 2023. gada 24. aprīļa lēmuma lietā

Nr. 11904002821 18. punkts). Tomēr visos gadījumos

tiesa ir vērtējusi, vai ar iegūto pierādījumu kopumu ir ievērots

Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā noteiktais

pierādīšanas standarts, ka arestētajai mantai, visticamāk, ir

noziedzīga izcelsme. Atbilstoši šim pierādīšanas standartam

kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā

ietverto mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpciju nav jākonstatē

konkrēts predikatīvais noziedzīgais nodarījums, lai pierādītu

mantas noziedzīgu izcelsmi. Tādējādi tiesu lēmumos ietvertā

atsauce uz Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu

nevarēja ietekmēt tiesas secinājumu par mantas noziedzīgu

izcelsmi.

Satversmes tiesa secina, ka Kriminālprocesa likuma

124. panta septītā daļa ir piemērojama, lai kriminālprocesā

par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pierādītu šo

inkriminēto noziedzīgo nodarījumu un sauktu personu pie

kriminālatbildības. Tā nav piemērojama procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu, lai pierādītu mantas noziedzīgu izcelsmi, un tā

nevarēja radīt Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu.

Tas ir pamats tiesvedības izbeigšanai saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

Līdz ar to tiesvedība daļā par Kriminālprocesa likuma

124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam ir

izbeidzama.

13.4. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā

daļa attiecībā uz mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanu nosaka

pierādīšanas standartu "iespējamības pārsvars", proti,

pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas

noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas

gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga nevis

likumīga izcelsme. Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā

daļā ietverta prezumpcija: uzskatāms par pierādītu tas, ka manta,

ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja

kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot

attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums

procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk,

ir noziedzīga izcelsme. Savukārt Kriminālprocesa likuma

126. panta 3.1 daļa nosaka kriminālprocesā

iesaistītās personas pienākumu pierādīt mantas izcelsmes

likumību. Proti, ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo,

ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt

attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona

noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes

likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par

kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā

noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu.

Tādējādi Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa,

125. panta trešā daļa un 126. panta

3.1 daļa ir savstarpēji cieši saistītas normas,

kas kopā nosaka mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas

standartu un pienākumu arī tādā procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa, kurā tiek izmeklēta

autonomā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana. Tiesas šīs

tiesību normas ir piemērojušas, lai Pieteikumu iesniedzēju mantu

atzītu par noziedzīgi iegūtu. Ņemot vērā izskatāmās lietas

materiālus un lietas dalībnieku sniegtos argumentus, minēto normu

satversmība šajā lietā vērtējama tiktāl, ciktāl tās tiek

piemērotas tādā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts

no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās

daļas par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Kriminālprocesa likuma

124. panta sestās daļas, 125. panta trešās daļas un

126. panta 3.1 daļas, ciktāl tās tiek

piemērotas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no

kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas

par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, (turpmāk -

apstrīdētais regulējums) kā vienota tiesiskā regulējuma

satversmību.

14. Satversmes 92. panta pirmie divi teikumi

nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams

viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu."

14.1. Atbilstoši Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij

atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji

saistītas tiesības. Tajās ietilpst arī pušu līdzvērtīgu iespēju

princips. Tas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas

puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt

lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm

piešķirt būtiskas priekšrocības. Pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā

un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir

tiesībām saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto

viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem

(sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra

sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.1. punktu).

Savukārt Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertais

nevainīguma prezumpcijas princips attiecas uz fiziskajām personām

kriminālprocesā visos šā procesa posmos - no brīža, kad persona

ir ieguvusi statusu, kas dod tiesības uz aizstāvību, līdz brīdim,

kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai persona ir

izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, kļuvis nepārsūdzams.

Šis princips liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu

pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tas prasa

nodrošināt personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu

izvirzītajās apsūdzībās, kamēr tās vaina netiek konstatēta likumā

noteiktajā kārtībā. Personai nav pienākuma pierādīt nedz

apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus, nedz savu nevainīgumu

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra

sprieduma lietā Nr. 2019‑08‑01 8. punktu).

14.2. Izskatāmā lieta ir saistīta ar noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju kā mantas īpašās konfiskācijas veidu.

Arestētā Pieteikumu iesniedzēju manta ir atzīta par noziedzīgi

iegūtu un konfiscēta ar tiesas lēmumiem, kas pieņemti procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu.

Procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā

procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts

tikai par mantas noziedzīgo izcelsmi. Process par noziedzīgi

iegūtu mantu atbilst doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa

apzīmējumam "process par lietu". Šāds process ir vērsts

uz mantisko jautājumu kriminālprocesā savlaicīgu un efektīvu

atrisināšanu (sk. Satversmes tiesas 2025. gada

19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01

19.1. punktu). Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jau ir atzinusi: tā kā procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likumā

minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, šādā procesā

pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās

tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta pirmās daļas

izpratnē. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz personām, kas

saistītas ar mantu, ir attiecināms Konvencijas 6. pants tā

darbības civiltiesiskajā aspektā (sk. Satversmes tiesas

2025. gada 19. februāra sprieduma lietā

Nr. 2022‑01‑01 19.2. punktu). Tādējādi uz personu,

kas saistīta ar mantu, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

attiecināmas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās

garantijas kopsakarā ar Konvencijas 6. panta pirmās daļas

garantijām civiltiesiskajā aspektā.

14.3. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 92. panta

pirmajam un otrajam teikumam būtu jāvērtē kopsakarā ar Eiropas

Savienības tiesībām, jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību

hartas (turpmāk - Harta) 47. un 48. pantu, kā arī Direktīvu

2014/42 un Padomes 2005. gada 24. februāra

pamatlēmumu 2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu,

nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (turpmāk - Pamatlēmums

2005/212). Tomēr Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212

piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts tiesiskais regulējums,

kāds paredzēts Kriminālprocesa likumā attiecībā uz procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu. Uz minēto regulējumu attiecas Eiropas

Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula

2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu

savstarpējo atzīšanu un Hartā ietvertās tiesības (sal.:

Satversmes tiesas 2025. gada 24. februāra sprieduma

lietā Nr. 2023‑40‑01 12. punkts). Tādējādi,

vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

92. panta pirmajam un otrajam teikumam, jāņem vērā Hartas

47. un 48. pants. Turklāt jāievēro, ka saskaņā ar Līguma par

Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu un Hartas

52. panta 3. punktu pamattiesības, kas garantētas

Konvencijā un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām

tradīcijām, ir uzskatāmas par Eiropas Savienības vispārējiem

tiesību principiem un Hartā ietverto Konvencijā garantētajām

tiesībām atbilstošo tiesību nozīme un kopums ir tāds pats kā

Konvencijā noteiktajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas

2025. gada 19. februāra sprieduma lietā

Nr. 2022‑01‑01 19.3. punktu).

Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa pārbaudīs

apstrīdētā regulējuma satversmību kopsakarā ar prasībām, kas

noteiktas Konvencijas 6. panta pirmajā daļā tās

civiltiesiskajā aspektā un Hartas 47. un 48. pantā.

15. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

apstrīdētais regulējums pārkāpj Satversmes 92. panta otrajā

teikumā ietverto nevainīguma prezumpcijas principu, jo procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu tiekot izteikts pieņēmums par

Pieteikumu iesniedzēju vainu un tiem uzlikts pienākums pierādīt,

ka tie nav izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. Procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu Pieteikumu iesniedzēji esot sodīti ar

mantas konfiskāciju, lai gan viņu vaina noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā nav pierādīta. Turklāt tiesas lēmums, ar kuru manta

atzīta par noziedzīgi iegūtu, vēlāk kriminālprocesā par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu varot tikt izmantots kā

pierādījums nolūkā panākt personas notiesāšanu par noziedzīgi

iegūtu līdzekļu legalizēšanu.

Likumdevējs regulējumu par mantas īpašo konfiskāciju procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu ir ietvēris Kriminālprocesa likumā.

Tomēr, kā jau vairākkārt norādīts, tas ir atsevišķs, no

kriminālprocesa, kurā persona tiek saukta pie kriminālatbildības,

(turpmāk arī - pamata kriminālprocess) nodalīts process un ir

vērsts uz mantisko jautājumu savlaicīgu un efektīvu atrisināšanu.

Tajā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par

mantas noziedzīgo izcelsmi civiltiesiskā aspektā. Krimināllikuma

70.10 pantā noteikts, ka mantas īpašā

konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas piespiedu bezatlīdzības

atsavināšana valsts īpašumā un tas nav kriminālsods.

Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka nevainīguma

prezumpcijas princips kā kriminālprocesuāla garantija ir jāievēro

pamata kriminālprocesā attiecībā uz personu, kurai tajā ir

aizdomās turētā, apsūdzētā vai cits statuss, kas dod tiesības uz

aizstāvību. Minētais princips pamata kriminālprocesā aizsargā

personu, lai fakti, kas noskaidroti procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, netiktu izmantoti pret šo personu tad, kad tiek vērtēta

tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tomēr nevainīguma

prezumpcija neattiecas uz personu, kas saistīta ar mantu, procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā tiek lemts vienīgi par mantas

noziedzīgo izcelsmi civiltiesiskā aspektā. Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka Konvencijas 6. panta

otrā daļa aizsargā apsūdzētās personas tiesības tikt uzskatītai

par nevainīgu kriminālprocesā. Īpašuma konfiskācijai, kas veikta

"procesā par lietu", kurā persona netiek apsūdzēta, nav

soda rakstura un tādējādi tā nevar būt par pamatu nevainīguma

prezumpcijas principa piemērošanai (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 12. maija sprieduma

lietā "Gogitidze and Others v. Georgia",

pieteikums Nr. 36862/05, 126. punktu). Tomēr

nevainīguma prezumpcijas princips neliedz tiesai citā procesā,

kura funkcijas ir atšķirīgas no kriminālprocesa, apspriest tos

pašus faktus, kas tiek vērtēti kriminālprocesuālā kārtībā, ja

vien tas neparedz personas kriminālatbildības noteikšanu

(sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

2024. gada 11. jūnija sprieduma lietā "Nealon and

Hallam v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 32483/19

un 35049/19, 169. punkts).

Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu ir "process par

lietu" un tajā tiek lemts vienīgi par mantas noziedzīgo

izcelsmi civiltiesiskajā aspektā, apstrīdētais regulējums

neietiecas Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumā.

Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem ar apstrīdēto regulējumu nav

aizskartas Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertās

pamattiesības. Tas ir pamats tiesvedības izbeigšanai saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu.

Līdz ar to tiesvedība daļā par apstrīdētā regulējuma

atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam ir

izbeidzama.

16. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pušu

līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana demokrātiskā tiesiskā

valstī ir jānodrošina arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija

sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.1. punktu). Tātad

pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir attiecināms arī uz kārtību,

kādā tiek pierādīta mantas izcelsmes likumība.

Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa ikvienā

tiesvedības procesā nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa

piemērošanu attiecīgā tiesvedības procesa raksturam atbilstošā

veidā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāpiemēro, konkrētajā

situācijā un apstākļos to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar

citiem vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam ar

mantu saistītajai personai procesuālās tiesības ir jānodrošina

tādā veidā, kas ļauj sasniegt šā procesa mērķi, tomēr neatņem šīs

tiesības pēc būtības (sk. Satversmes tiesas

2025. gada 19. februāra sprieduma lietā

Nr. 2022‑01‑01 19.5. punktu). Turklāt ir

nepieciešams samērot ar mantu saistītās personas tiesības un

sabiedrības intereses.

Noziedzīgi iegūtas mantas atdošana cietušajam vai konfiskācija

nodrošina tiesiskuma atjaunošanu un sabiedrības interešu

ievērošanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka arī Latvijas

starptautiskās saistības ietver pienākumu izveidot tādu tiesisko

regulējumu, kas nodrošinātu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek

konfiscēta. Noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, lai persona

negūtu labumu un nevarētu netaisni iedzīvoties noziedzīgu

nodarījumu rezultātā. Arī tad, ja kriminālprocesā netiek

konstatēta personas vaina, noziedzīgas darbības nevar tai radīt

finansiālu labumu. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai ir arī

atturoša un korektīva ietekme, tā kalpo tam, lai novērstu

noziedzīgas darbības sekas un pēc iespējas atjaunotu stāvokli,

kāds bija pirms noziedzīgās darbības izdarīšanas. Lai pildītu

minētos uzdevumus, noziedzīgi iegūta manta ir jāizņem no

civiltiesiskās apgrozības, un tas arī ir noziedzīgi iegūtas

mantas konfiskācijas mērķis (sal.: Satversmes tiesas

2022. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2021‑18‑01 26.2.-26.3. punkts).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka konfiskācijas mērķis

ir novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu tālāku apriti ekonomikā un

tas atbilst starptautiskajiem standartiem šajā jomā. Turklāt šajā

jautājumā valstīm ir plaša rīcības brīvība īpašuma kontroles

ietvaros lemt par atbilstošāko rīcību, tostarp par noziedzīgi

iegūtas mantas konfiskāciju (sk. Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 2019. gada 8. oktobra sprieduma lietā

"Balsamo v. San Marino", pieteikumi

Nr. 20319/17 un Nr. 21414/17, 93. punktu).

Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu ir līdzeklis, kā nepieļaut noziedzīgi iegūtu

līdzekļu legalizēšanu gadījumos, kad īstenot kriminālprocesu,

kurā tiek noskaidrota personas vaina, ir faktiski neiespējami.

Piemēram, tas tā ir gadījumos, kad vainīgā persona nav atrodama

bēguļošanas, citādas prombūtnes vai nāves dēļ vai kad izmeklēšana

nav iespējama, jo noziedzīgais nodarījums izdarīts citā valstī,

ar kuru Latvijai nav sadarbības. Tādējādi ir būtiski, lai

noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija būtu iespējama arī tad,

ja pastāv objektīvi šķēršļi personas saukšanai pie

kriminālatbildības.

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētais regulējums kā daļa no

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējuma ir ieviests ar

mērķi nodrošināt noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju arī

gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams pieņemt

notiesājošu spriedumu pamata kriminālprocesā.

Tātad, lai izskatāmajā lietā noskaidrotu, vai apstrīdētais

regulējums atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,

Satversmes tiesa pārbaudīs, vai tas nodrošina taisnīgu līdzsvaru

starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības interesi,

lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta.

17. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

apstrīdētais regulējums pārkāpj pušu līdzvērtīgu iespēju

principu, jo uz personu, kas saistīta ar mantu, esot pārnests

nesamērīgs pienākums, proti, mantas likumīgas izcelsmes

pierādīšanas pienākums. Ar mantu saistītā persona nevarot

iepazīties ar pierādījumiem, kas ir pamatā procesa virzītāja

pieņēmumam par mantas noziedzīgu izcelsmi. Apstrīdētais

regulējums nenodrošinot personai iespēju ar tās rīcībā esošiem

vai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem saprātīgā termiņā

pierādīt mantas izcelsmes likumību. Turklāt mantu varot atzīt par

noziedzīgi iegūtu atbilstoši pierādīšanas standartam

"iespējamības pārsvars", nepierādot personas saistību

ar noziedzīgu nodarījumu. Procesa virzītājs esot atbrīvots no

pienākuma pierādīt predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, no kura

manta cēlusies, un tam nevajagot pamatot pieņēmumu par mantas

noziedzīgo izcelsmi.

Savukārt Saeima norāda, ka ar apstrīdēto regulējumu nav

ieviests apgrieztais pierādīšanas pienākums, jo procesa

virzītājam jebkurā gadījumā ir pienākums pierādīt to, ka manta ir

noziedzīgi iegūta. Pirms procesa virzītājs izsaka pieņēmumu par

mantas noziedzīgu izcelsmi, jābūt savāktam pierādījumu kopumam,

kas par to liecina. Personai vajagot nevis ārpus saprātīgām

šaubām pierādīt to, ka mantas izcelsme ir likumīga, bet gan

sniegt pietiekami ticamas ziņas par mantas likumīgo izcelsmi, lai

vairs nevarētu pierādīt, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir

noziedzīga. Pierādīšanas standarts "iespējamības

pārsvars" ir pieļaujams attiecībā uz mantas noziedzīgas

izcelsmes pierādīšanu.

Tādējādi izskatāmajā lietā, lai noskaidrotu, vai apstrīdētais

regulējums nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu

iespēju principu un sabiedrības interesi, lai noziedzīgi iegūta

manta tiktu efektīvi konfiscēta, Satversmes tiesai vispirms

jāvērtē, vai ar mantu saistītajai personai šādā procesā var tikt

uzlikts pienākums pierādīt mantas likumīgo izcelsmi. Ja šādu

pienākumu var uzlikt, tad Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar

mantu saistītajai personai, vērtējot procesu kopumā, ir

nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt

mantas likumīgo izcelsmi.

18. Ja kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas

gaitā procesa virzītājs ir ieguvis sākotnējos pierādījumus par

mantas noziedzīgu izcelsmi, tas atbilstoši Kriminālprocesa likuma

361. panta pirmajai daļai uzliek arestu mantai un izsaka

pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi. Atbilstoši šā likuma

356. panta piektajai daļai procesa virzītājs paziņo ar mantu

saistītajai personai, ka tā 45 dienu laikā no paziņošanas

brīža var iesniegt ziņas par attiecīgās mantas likumību, kā arī

informē personu par ziņu neiesniegšanas sekām. Saskaņā ar

apstrīdēto Kriminālprocesa likuma 126. panta

3.1 daļu gadījumā, ja kriminālprocesā iesaistītā

persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu,

pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai

personai. Ja procesa virzītājs, pārbaudījis personas iesniegtos

pierādījumus, vai ja persona tos nav iesniegusi, uzskata, ka

pierādījumu kopums dod pamatu pieņēmumam, ka manta, kurai uzlikts

arests, ir noziedzīgi iegūta, tad tas likumā noteiktajos

gadījumos saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmo

daļu ir tiesīgs uzsākt procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi

iegūtu.

Satversmes tiesa secina, ka brīdī, kad procesa virzītājs

izsaka pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, tā rīcībā ir

jābūt sākotnējiem pierādījumiem, kas šādu pieņēmumu pamato,

piemēram, tādiem kā attiecīgās personas īpašuma vai izdevumu

nesamērība ar tās ienākumiem, attiecīgas darbības ar finanšu

līdzekļiem, jo procesa virzītāja pieņēmums nevar būt subjektīvs.

Turklāt lēmumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu,

kad process tiek nodots izlemšanai tiesai, jau ir jābūt norādītam

tādam pierādījumu kopumam, kas varētu pārliecināt tiesu, ka

mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Tātad apstrīdētais

regulējums nepārnes pierādīšanas pienākumu tikai uz personu, kas

saistīta ar mantu, bet paredz procesa virzītājam un ar mantu

saistītajai personai dalītu mantas izcelsmes pierādīšanas

pienākumu. Proti, pierādījumi, kas pamato pieņēmumu par mantas

noziedzīgo izcelsmi, ir jāsniedz procesa virzītājam, savukārt

pierādījumi par to, ka mantas izcelsme ir likumīga, - ar mantu

saistītajai personai.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka noziedzīgi iegūtu

līdzekļu, kas saistīti ar smagiem noziedzīgiem nodarījumiem,

tostarp noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, konfiskācijas

procesos bez notiesājoša sprieduma ar mantu saistītajai personai

var uzlikt pienākumu pierādīt, ka īpašumam, par kuru izteikts

pieņēmums, ka tas ir noziedzīgi iegūts, ir likumīga izcelsme

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada

12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others v.

Georgia", pieteikums Nr. 36862/05,

105. punktu). Ir pilnīgi loģiski un saprātīgi lūgt, lai

persona, kuras valdījumā ir attiecīgā manta, sniedz pierādījumus

par pozitīvu faktu un par to, ka procesa virzītāja secinājumi ir

kļūdaini (sk. Eiropas Savienības Tiesas ģenerāladvokāta Prīta

Pikamēes (Priit Pikamäe) 2024. gada 11. jūlija

secinājumu apvienotajās lietās C‑767/22, C‑49/23 un C‑161/23

86. punktu).

No Latvijas tiesu prakses var secināt, ka procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu tiesas, lai izdarītu secinājumu, ka

mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga, vērtē procesa

virzītāja un ar mantu saistītās personas iesniegtos pierādījumus

to kopumā un savstarpējā sakarībā. Šāds vērtējums nav patvaļīgs,

bet ir balstīts uz kritērijiem, kas izkristalizējušies teorijā un

praksē, kā arī izriet no Finanšu darbības uzdevumu grupas

izstrādātajām tipoloģijām (pazīmju kopumiem). Piemēram, tiesa ir

vērtējusi procesa virzītāja iesniegtos pierādījumus, kas ietver

Finanšu izlūkošanas dienesta analīzi par finanšu darījumiem,

kuriem nav acīmredzama ekonomiska pamatojuma, kā arī ar mantu

saistītās personas iesniegtos pierādījumus, ko tiesa atzinusi par

nepietiekamiem, lai apliecinātu ar mantu saistītās personas

līdzekļu izcelsmes likumību. Tādējādi tiesa secinājusi, ka

iesniegto pierādījumu kopums izslēdz mantas likumīgas izcelsmes

iespējamību (piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2022. gada

10. novembra lēmums lietā Nr. 11905005120).

Gadījumā, kad tiesa ir secinājusi, ka procesa virzītāja

iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, lai mantu atzītu par

noziedzīgi iegūtu, tā izbeigusi procesu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu (piemēram, Rīgas apgabaltiesas

2024. gada 9. maija lēmums lietā

Nr. 11903005421). Tāpat tiesa ir izbeigusi procesu par

mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu gadījumos, kad ar mantu

saistītā persona ir iesniegusi ticamus pierādījumus par mantas

likumīgu izcelsmi (piemēram, Ekonomisko lietu tiesas

2021. gada 6. decembra lēmums un Rīgas apgabaltiesas

2022. gada 29. jūnija lēmums lietā

Nr. 11270006619).

Tādējādi ar mantu saistītajai personai var tikt uzlikts

pienākums pierādīt mantas likumīgu izcelsmi.

19. Turpmāk Satversmes tiesa pārbaudīs, vai ar

mantu saistītajai personai, vērtējot procesu kopumā, ir

nodrošinātas procesuālas garantijas, lai tā varētu pierādīt

mantas likumīgu izcelsmi.

19.1. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma

124. panta sestajai daļai procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu šīs mantas noziedzīga izcelsme ir pierādāma atbilstoši

pierādīšanas standartam "iespējamības pārsvars".

Satversmes tiesa jau atzina, ka tiesai ir jāpārbauda pierādījumu

kopums, lai pārliecinātos vai nu par to, ka pieņēmums par mantas,

visticamāk, noziedzīgo izcelsmi ir pamatots, vai arī par to, ka

personas sniegtie pierādījumi dod pamatu secinājumam, ka mantas

izcelsme ir likumīga.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot, vai noziedzīgi iegūtu

līdzekļu konfiskācijas process atbilst Konvencijas Pirmā

protokola 1. pantam, atzinusi, ka nav nepieciešams ārpus

saprātīgām šaubām pierādīt īpašuma noziedzīgo izcelsmi, ja

noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskācija veikta "procesā par

lietu". Pietiek ar pierādījumiem par iespējamības pārsvaru

vai lielu varbūtību, ka mantas izcelsme ir noziedzīga,

apvienojumā ar personas nespēju pierādīt pretējo

(sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada

12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others

v. Georgia", pieteikums Nr. 36862,

107. punkts un 2018. gada 26. jūnija sprieduma

lietā "Telbis and Viziteu v. Romania", pieteikums

Nr. 47911/15, 68. punkts). Tādējādi pierādīšanas

standarts "iespējamības pārsvars" ir pieļaujams mantas

noziedzīgas izcelsmes pierādīšanā un pats par sevi nepiešķir

būtiskas priekšrocības procesa virzītājam.

19.2. Lai ar mantu saistītā persona varētu

iesniegt pierādījumus par mantas izcelsmes likumību, tai jāzina

fakti, kas ir pamatā procesa virzītāja pieņēmumam par mantas

noziedzīgu izcelsmi. Apstrīdētais regulējums un Kriminālprocesa

likuma regulējums par procesu par noziedzīgi iegūtu mantu to

kopsakarā paredz ar mantu saistītajai personai tiesības

iepazīties gan ar lēmumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu

uzsākšanu norādītajiem pierādījumiem, gan šim lēmumam

pievienotajiem materiāliem. Proti, Kriminālprocesa likuma

627. panta ceturtā daļa paredz lietas dalībnieku tiesības

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem.

Satversmes tiesa atzinusi, ka minētā panta ceturtā un piektā daļa

arī redakcijā, kas bija spēkā no 2018. gada

1. septembra līdz 2022. gada 2. novembrim,

nodrošināja ar mantu saistītās personas tiesības iepazīties ar

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem tādā apjomā, lai

tiktu nodrošināta tās pamattiesību ievērošana

(sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra

sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 20.4. punktu). Tas,

vai un kādā apmērā procesa virzītājs katrā individuālajā gadījumā

lēmumā par aresta uzlikšanu Pieteikumu iesniedzēju mantai vai

lēmumā par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu ir

norādījis pierādījumus, kas pamato tā pieņēmumu par mantas

noziedzīgu izcelsmi, ir apstrīdētā regulējuma piemērošanas

jautājums, un Satversmes tiesa to nepārbauda.

19.3. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka jābūt

pierādītai saiknei starp mantu un predikatīvo noziedzīgo

nodarījumu, lai ar mantu saistītā persona varētu atspēkot procesa

virzītāja pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, taču

apstrīdētais regulējums ļaujot to nedarīt.

Lai mantu konfiscētu kā noziedzīgi iegūtu, tiesai jābūt

pārliecinātai, ka attiecīgā manta, visticamāk, ir radusies no

noziedzīga nodarījuma. Vērtējot to, vai apstrīdētais regulējums

nodrošina, ka tiesa šādu pārliecību gūst, konstatējot pietiekamu

saikni starp konfiscējamo mantu un noziedzīgu nodarījumu, jāņem

vērā cīņa pret organizēto pārrobežu noziedzību, jo īpaši finanšu

un ekonomiskajiem noziegumiem. No vairākiem starptautiskajiem

dokumentiem izriet valstu pienākums ieviest efektīvu autonomās

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanas mehānismu.

Satversmes tiesa jau norādīja, ka atbilstoši Varšavas konvencijas

9. panta 6. punktam, lai personu notiesātu par

noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav precīzi jāpierāda,

tieši ar kuru predikatīvo noziedzīgo nodarījumu saistīta īpašuma

ieguve, ja ir pierādīts, ka attiecīgais īpašums ir noziedzīgi

iegūts. Pildot savas starptautiskās saistības, valstij ir

pienākums nodrošināt ne tikai efektīvu autonomās legalizēšanas

izmeklēšanu, bet arī noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju.

Varšavas konvencijas 3. panta 1. punkts uzliek šīs

konvencijas dalībvalstīm pienākumu pieņemt tādus normatīvos un

cita veida aktus, kas nepieciešami, lai varētu konfiscēt

noziedzīgi iegūtu mantu, kuras vērtība atbilst noziedzīgi iegūto

līdzekļu un legalizētā īpašuma vērtībai. Finanšu darbības

uzdevumu grupas 4. rekomendācijā "Konfiskācija un

pagaidu pasākumi" norādīts, ka valstij ir jāievieš pasākumi,

ar kuriem noziedzīgi iegūtus līdzekļus var konfiscēt bez

notiesājoša sprieduma (sk.: Methodology for Assessing

Technical Compliance with the FATF Recommendations and the

Efectiveness of AML/CFT/CPF Systems. FATF, Paris, August 2024,

p. 38).

Krimināllikuma 70.11 panta pirmā daļa noteic,

ka noziedzīgi iegūta manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas

personas īpašumā vai valdījumā tieši vai netieši nonācis

noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rezultātā. Savukārt atbilstoši

minētā panta 1.1 daļai netieši noziedzīgi iegūta

manta ir jebkāds ekonomisks labums, kas personas īpašumā vai

valdījumā nonācis tieši noziedzīgi iegūtas mantas tālākas

izmantošanas rezultātā, arī atkārtotas ieguldīšanas vai

pārveidošanas rezultātā, vai līdzekļi, kurus persona ieguvusi no

šādas mantas realizācijas, kā arī gūtie augļi un peļņa. Tādējādi

netieši noziedzīgi iegūta manta bieži vien ir pārvērsta par

šķietami likumīgas izcelsmes mantu, citās vērtībās vai tās

piederība tiek mainīta nolūkā slēpt un maskēt noziedzīgo

izcelsmi, vai tiek slēpts vai maskēts noziedzīgi iegūtu līdzekļu

patiesais raksturs, izcelsme, kustība, piederība, kā arī

īstenotas citas Novēršanas likuma 5. panta pirmajā daļā

definētās legalizēšanas darbības. Gadījumos, kad pirmstiesas

procesā objektīvi nav iespējams vai ir grūti iegūt ziņas par

predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, mantas noziedzīga izcelsme var

tikt pierādīta ar Krimināllikuma 195. panta objektīvās puses

pazīmi, proti, ar darbībām, kas veiktas ar mantu un ir norādītas

Novēršanas likuma 5. pantā. Ja lietā nav noskaidrots

predikatīvais noziedzīgais nodarījums un izmeklēšana tiek veikta

par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, tā var tikt

pierādīta, arī balstoties uz netiešajiem pierādījumiem, kas

norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, legalizēšanas tipoloģijām

un pazīmēm, kā arī personas nespēju pierādīt mantas likumīgu

izcelsmi. Netiešie pierādījumi par mantas noziedzīgu izcelsmi var

būt Finanšu izlūkošanas dienesta ziņojums vai atzinums un tajā

sniegtās ziņas, kā arī sākotnējā izmeklēšanas posmā papildus

iegūtās ziņas par faktiem, piemēram, personu iesniegtie

dokumenti, liecības, papildu ziņas no citām institūcijām.

Satversmes tiesa atzīst: ņemot vērā valsts pienākumu

nodrošināt, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, kā arī

faktu, ka autonomās noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas

gadījumos konkrēta predikatīvā noziedzīgā nodarījuma pierādīšana

bieži ir apgrūtināta vai neiespējama, saikne starp noziedzīgi

iegūtu mantu un noziedzīgu nodarījumu var tikt pierādīta ar

netiešiem pierādījumiem. Tostarp ir pieļaujams tas, ka netiek

ārpus saprātīgām šaubām pierādīta noziedzīgi iegūtu līdzekļu

legalizēšana, lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, jo uz tādas

mantas izcelsmi, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības,

attiecināms pierādīšanas standarts "iespējamības

pārsvars". Ar mantu veiktās objektīvās legalizēšanas

darbības līdz ar citiem pierādījumiem var veidot netiešo

pierādījumu kopumu mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanai.

Pieteikumu iesniedzēji ir norādījuši uz Eiropas Cilvēktiesību

tiesas spriedumu, no kura, pēc viņu domām, izriet atziņa, ka,

konfiscējot noziedzīgi iegūtu mantu, ir jāsniedz konkrētas ziņas

par noziedzīgiem nodarījumiem, kuru rezultātā, iespējams, manta

tika iegūta, kā arī jāpierāda saikne starp jebkuru šādu darbību

un attiecīgo mantu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2023. gada 26. septembra spriedumu lietā "Yordanov

and Others v. Bulgaria", pieteikumi Nr. 265/17 un

Nr. 26473/18). Minētajā spriedumā Eiropas Cilvēktiesību

tiesa atkārtoti vērtēja Bulgārijas situāciju un, ņemot vērā šīs

valsts specifisko tiesisko regulējumu, jo īpaši pieņēmumu par

personu ilggadēju iesaisti noziedzīgās darbībās, Bulgārijas

Augstākās tiesas praksi un likumdošanas procesu, secināja, ka

zināmas norādes uz predikatīvo noziedzīgo nodarījumu konkrētajā

situācijā būtu personas garantija pret priekšrocībām, kādas

mantas konfiskācijas procesā rodas valsts institūcijām

(sk. minētā sprieduma 113.-124. punktu). Ņemot

vērā minēto un to, ka apstrīdētais regulējums paredz procesa

virzītāja pienākumu sniegt pierādījumus pieņēmumam par mantas

noziedzīgu izcelsmi, atzīstams, ka izskatāmajā lietā izdarītie

secinājumi nav pretrunā ar minētajā Eiropas Cilvēktiesību tiesas

spriedumā secināto.

Tādējādi apstrīdētais regulējums nodrošina, ka mantas

atzīšanai par noziedzīgi iegūtu saikne ar noziedzīgu nodarījumu

var tikt pierādīta, gan konstatējot attiecīgās mantas saistību ar

konkrētu predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, gan pamatojoties uz

netiešiem pierādījumiem. Tiesai no procesa virzītāja

iesniegtajiem pierādījumiem jāgūst pārliecība par to, ka manta,

visticamāk, ir gūta no noziedzīga nodarījuma. Tādējādi tiek

novērsta jebkāda patvaļa konfiskācijas procesā.

19.4. Lai gan Kriminālprocesa likuma

126. panta 3.1 daļa un 356. panta

piektā daļa nosaka ar mantu saistītās personas pienākumu sniegt

ziņas par mantas izcelsmes likumību 45 dienu laikā, faktiski

persona šīs ziņas var iesniegt jau no brīža, kad tai tiek

ierobežotas tiesības rīkoties ar mantu. Satversmes tiesa arī jau

atzinusi, ka šis termiņš ir garāks, jo pierādījumus par mantas

izcelsmi ar mantu saistītā persona var iesniegt arī pēc tam, kad

procesa virzītājs pieņēmis lēmumu par aresta uzlikšanu mantai -

šis lēmums tiek pieņemts agrāk nekā lēmums uzsākt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu -, kā arī visā tiesvedības procesa laikā

līdz brīdim, kad rajona (pilsētas) tiesa pieņem vienu no

Kriminālprocesa likuma 630. panta pirmajā un otrajā daļā

paredzētajiem lēmumiem (sk. Satversmes tiesas

2025. gada 24. februāra sprieduma lietā

Nr. 2023‑40‑01 13. punktu). Tādējādi apstrīdētais

regulējums nodrošina samērīgu termiņu, kurā ar mantu saistītā

persona var iesniegt pierādījumus par mantas izcelsmes

likumību.

19.5. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka prasība

iesniegt dokumentu tulkojumus valsts valodā un apliecinātus

noteiktā formā liedz ar mantu saistītajai personai ar vienkāršā

veidā iegūstamiem pierādījumiem apliecināt mantas likumīgo

izcelsmi. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir "process

par lietu" un tiek īstenots sacīkstes formā, tādēļ ar mantu

saistītajai personai ir tikai jāsniedz attiecināmi un pārbaudāmi

pierādījumi par mantas likumīgo izcelsmi. Šajā procesā ar mantu

saistītā persona nav ierobežota attiecībā uz izvēli, kādus

pierādījumus un kādā apjomā tā iesniegs, lai pierādītu mantas

izcelsmes likumību. Kādi pierādījumi tiek iesniegti, tas atkarīgs

no pašas ar mantu saistītās personas. Valsts var noteikt prasības

attiecībā uz pierādījumu valodu un formu, un tās neatņem personai

tiesības iesniegt pierādījumus pēc būtības.

19.6. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka ar mantu

saistītajai personai var tikt uzlikts pienākums sniegt

pierādījumus par neierobežotu laikposmu pagātnē. Tas apgrūtinot

mantas likumīgas izcelsmes pierādīšanu.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka prasība iesniegt

darījumus apliecinošus dokumentus ar atpakaļejošu spēku par

ilgstošu laikposmu var apgrūtināt ar mantu saistītās personas

iespēju pierādīt mantas izcelsmes likumību, tomēr šī prasība pati

par sevi nepadara jebkuru mantas konfiskāciju par Konvencijas

pārkāpumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2023. gada 26. septembra sprieduma lietā "Yordanov

and Others v. Bulgaria", pieteikumi Nr. 265/17 un

Nr. 16473/18, 116.-120. punktu).

Apstrīdētais regulējums neierobežo laikposmu, par kādu ar

mantu saistītajai personai var nākties iesniegt mantas likumīgas

izcelsmes pierādījumus. Pierādāmie apstākļi katrā konkrētajā

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir atšķirīgi, tostarp var būt

atšķirīgs arī laiks, kad manta, kuras izcelsmes likumība personai

ir jāpierāda, tika iegūta vai nonāca ar mantu saistītās personas

īpašumā. Tā kā procesā iesaistīto personu iesniegtos pierādījumus

pārbauda tiesa, kas arī pieņem lēmumu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu, tad pašai tiesai ir jānodrošina pušu

līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana un tostarp jāpārliecinās

arī par to, ka ar mantu saistītajai personai uzliktais

pierādīšanas pienākums konkrētajā gadījumā nav nesamērīgs.

No Latvijas tiesu prakses var secināt, ka ar mantu saistītajai

personai uzliktais pierādīšanas pienākums nav nesamērīgs. Tiesa

par pietiekamiem atzinusi tādus ar mantu saistītās personas

iesniegtos pierādījumus un skaidrojumus, kuri ir saskanīgi,

loģiski un ticami (piemēram, Ekonomisko lietu tiesas

2023. gada 31. marta lēmums un Rīgas apgabaltiesas

2024. gada 29. janvāra lēmums lietā

Nr. 16870003520), kā arī tādus, kas ir pārbaudāmi un nav

absolūti neticami vai neiespējami (piemēram, Ekonomisko lietu

tiesas 2021. gada 6. decembra lēmums un Rīgas

apgabaltiesas 2022. gada 29. jūnija lēmums lietā

Nr. 11270006619).

Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu personai ir

nodrošinātas tiesības iesniegt pierādījumus. Tas, ka apstrīdētajā

regulējumā nav ierobežots laikposms, par kādu ar mantu

saistītajai personai var nākties iesniegt pierādījumus, pats par

sevi neatņem personai tiesības iesniegt pierādījumus pēc

būtības.

19.7. Kopumā vērtējot procesu par noziedzīgi

iegūtu mantu, jāņem vērā, ka saskaņā ar Kriminālprocesa likuma

628. pantu ar mantu saistītajai personai ir nodrošinātas

tiesības personiski vai ar aizstāvja vai pārstāvja starpniecību

piedalīties procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, mutvārdos vai

rakstveidā tiesā izteikt savu attieksmi pret procesa virzītāja

pieņemto lēmumu, kā arī iesniegt tiesai pieteikumus. Atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 629. pantam materiālus par noziedzīgi

iegūtu mantu tiesa izskata tiesas sēdē, kurā tiek uzklausīts

procesa virzītājs, prokurors, ar mantu saistītā persona, tās

pārstāvis vai aizstāvis. Tiesas sēdē procesā iesaistītajām

personām ir vienādas tiesības pieteikt noraidījumus vai lūgumus,

iesniegt rajona (pilsētas) tiesai pierādījumus, iesniegt

rakstveida paskaidrojumus, kā arī piedalīties citu tiesas procesa

gaitā radušos jautājumu izskatīšanā. Savukārt atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 631. pantam ar mantu saistītajai

personai ir nodrošinātas tiesības pārsūdzēt rajona (pilsētas)

tiesas lēmumu, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu,

apgabaltiesā, kas vēlreiz pēc būtības izskata materiālus par

noziedzīgi iegūtu mantu tādā pašā kārtībā kā pirmās instances

tiesa. Apstrīdētais regulējums neierobežo tiesas iespējas veikt

vispusīgu un pilnīgu pierādījumu pārbaudi un tādējādi nodrošina

tiešuma un mutiskuma principu ievērošanu šajā procesā.

Tādējādi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu

saistītajai personai, vērtējot procesu kopumā, ir nodrošinātas

pietiekamas procesuālās garantijas, lai tā varētu pierādīt mantas

likumīgu izcelsmi.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums nodrošina taisnīgu

līdzsvaru starp pušu līdzvērtīgu iespēju principu un sabiedrības

interesi, lai noziedzīgi iegūta manta tiktu efektīvi konfiscēta,

un atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu, kā arī 30.-32. pantu, Satversmes

tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Kriminālprocesa likuma

124. panta septītās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam.

2. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par Kriminālprocesa likuma

124. panta sestās daļas, 125. panta trešās daļas un

126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

3. Atzīt Kriminālprocesa likuma 124. panta sesto daļu,

125. panta trešo daļu un 126. panta

3.1 daļu, ciktāl šīs normas tiek piemērotas

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no

kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas

par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja

I. Kucina