92. pants
uzliek valstij pozitīvu pienākumu, saskaņā ar kuru tai

ne vien jāizveido un jāsaglabā institucionālās infrastruktūras,

kas nepieciešamas taisnīgas tiesas realizēšanai, bet arī jāpieņem

un jāievieš tiesību normas, kas garantē, ka pati procedūra ir

taisnīga un objektīva. Kopsakarā ar Satversmes 90. pantu šis

pienākums nozīmē likumdevēja pienākumu tiesību normās

nepārprotami paredzēt tādu procedūru, kas indivīdam radītu

skaidru un drošu pārliecību par iespējām aizstāvēt savas

pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un

2013. gada 24. oktobra sprieduma lietā Nr. 2012-23-01 14.4.

punktu).

Tādējādi Satversmes 92. pantā minētais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga

tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process

nozīmē valsts pienākumu paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma

un taisnīguma principu ievērošanai lietu izspriešanā un aptver

vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības, citastarp

arī pušu līdztiesības un sacīkstes principus (sk. Satversmes

tiesas 2008. gada 5. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 8.2.

punktu, 2010. gada 17. maija sprieduma lietā Nr. 2009-93-01 8.3.

punktu un 2011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 19.

punktu). Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu

izskatītas tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2013-08-01 6. punktu).

Tātad šai Satversmes normai ir gan materiāls, gan procesuāls

raksturs. Tas nozīmē, ka ikvienam ir tiesības ne tikai uz

taisnīgu tiesas procesu, bet arī uz pieeju tiesai (sk.

Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta sprieduma lietā Nr.

2001-10-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2005. gada 17. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2005-07-01 6. punktu).

Satversme tieši neparedz gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu

tiesu var ierobežot, tomēr tās nav absolūtas. Šīs tiesības var

tikt ierobežotas tiktāl, ciktāl tās netiek atņemtas pēc būtības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra

sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 27. punktu).

Līdz ar to personai tiesības uz

taisnīgu tiesu nevar liegt vai atņemt pēc būtības.

13. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 92.

pants negarantē personai tiesības jebkuru tai svarīgu jautājumu

izlemt tiesā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2004-14-01 8. punktu). Tomēr valstij ir

jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras

tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas. Personas tiesību

uz taisnīgu tiesu nodrošināšana ir svarīgākais līdzeklis šā mērķa

sasniegšanai, jo tieši no šo tiesību pienācīgas nodrošināšanas ir

atkarīga arī citu personas pamattiesību aizsardzība (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 20. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2011-16-01 9. punktu).

Arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu valstij ir pozitīvs

pienākums nodrošināt tiesības uz taisnīgu tiesu tā, lai tiktu

paredzēta efektīva tiesību aizsardzība. Tas vienlaikus nozīmē

valsts pienākumu nodrošināt personai arī procesuālās garantijas

aizstāvēt to īpašuma tiesības, lai sevišķajā procesā lieta pēc

būtības tiktu izlemta, ievērojot personas tiesības uz taisnīgu

tiesu.

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētajā normā ietvertā

kārtība, kādā tiek vērtētas Kriminālprocesa likuma 628. pantā

minēto ar mantu saistīto personu tiesības iepazīties ar procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem, nodrošina šīm personām

tiesības uz taisnīgu tiesu. Visupirms Satversmes tiesa izvērtēs,

vai personai ir nodrošināta pieeja "tiesai" šā vārda

institucionālajā nozīmē.

Satversmes 92. panta pirmais teikums neprasa, lai persona visu

savu aizskarto tiesību un likumisko interešu aizstāvībai varētu

vērsties tikai Satversmes 82. pantā minētajās tiesu varas

institūcijās. Pamatojoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi

saistībā ar Konvencijas 13. pantu, var secināt, ka efektīvs

tiesību aizsardzības nodrošinājums ir atkarīgs ne tikai no

iespējas vērsties tiesā, bet gan no visa kopējā uzraudzības

mehānisma un tā darbības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 11.

maija sprieduma lietā Nr. 2010-55-0106 20.1. punktu).

Ja ar mantu saistītā persona nepiekrīt procesa virzītāja

lēmumam, kas pieņemts, pamatojoties uz apstrīdēto normu, tā var

šo lēmumu pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 24. nodaļā noteiktajā

kārtībā tikai prokuratūras ietvaros. Normatīvais regulējums

neparedz tiesas kompetenci pārskatīt šo procesa virzītāja lēmumu.

Turklāt jāņem vērā, ka process par noziedzīgi iegūtu mantu ir

precīzi reglamentēts termiņos, lai savlaicīgi un efektīvi tiktu

atrisināti mantiskie jautājumi. Piemēram, Kriminālprocesa likuma

629. panta otrā daļa noteic, ka tiesas sēdei jānotiek 10 dienu

laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. Savukārt

saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 339. panta otro daļu

izmeklētāja vai prokurora (procesa virzītāja) lēmumu ar mantu

saistītā persona var pārsūdzēt 10 dienu laikā no paziņojuma par

pieņemto lēmumu saņemšanas dienas. Atbilstoši šā likuma 343.

pantā noteiktajai kārtībai šādas sūdzības tiek izskatītas 10

dienu laikā, ar iespēju šo termiņu pagarināt līdz 30 dienām.

Tādējādi tiesas sēde procesā par noziedzīgi iegūtu mantu var

notikt agrāk, nekā ar mantu saistītā persona ir paspējusi procesa

virzītāja lēmumu pārsūdzēt Kriminālprocesa likuma 24. nodaļā

noteiktajā kārtībā. Tāpēc šāda lēmuma pārsūdzība prokuratūras

ietvaros nevar tikt uzskatīta par efektīvu personas pamattiesību

aizsardzībai.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prokuratūru noteiktās jomās

Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu tiesību

aizsardzības līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības

uzraudzībā nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu

atbilstoši Konvencijas 13. pantam (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01

31.2.1. punktu). Tomēr vienlaikus Satversmes tiesa atzinusi:

tiesas objektīvā neitralitāte nozīmē, ka ir jābūt izslēgtām

jebkādām pamatotām lietas dalībnieku vai sabiedrības šaubām par

tiesas objektivitāti. Turklāt nozīme var būt pat šķietamībai,

tāpēc ir nepieciešams novērst pat šķietamu neobjektivitāti.

Minētās atziņas par tiesas neitralitāti vienlīdz ir attiecināmas

arī uz prokuratūru kā tiesu varas institūciju (sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 14. maija sprieduma lietā Nr. 2012-13-01 13.2.

un 14.2.3. punktu un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2015-19-01 16.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja un Tiesībsargs norāda, ka prokurors,

vērtējot personu tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem, nevar sniegt objektīvu

un neatkarīgu izvērtējumu (sk. lietas materiālu 2. sēj.

11.-12. lp. un 72. lp.). Savukārt Saeima un vairākas lietā

pieaicinātās personas norāda, ka lēmumu par mantas atzīšanu par

noziedzīgi iegūtu pēc būtības pieņem tiesa, tāpēc nepastāv

apstākļi, kuru dēļ varētu tikt apšaubīta prokurora objektivitāte

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 143. lp. un 2. sēj. 18.

lp.).

Procesa virzītājs, kas pieņēmis lēmumu uzsākt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu, ir tas, kurš vislabāk pārzina

kriminālprocesa lietas materiālus, tāpēc likumdevējs tieši viņam

uzticējis pieņemt šādu lēmumu un lemt par personas tiesībām

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem

materiāliem. Tomēr vienlaikus procesa virzītājs procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu darbojas kā viens no lietas dalībniekiem,

tāpēc var rasties pamatotas šaubas par viņa pieņemtā lēmuma

objektivitāti un neatkarību.

Tā kā lēmums par atļauju iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem skar personas pamattiesības, ir

jānovērš visi ar šā lēmuma pamatotību saistītie riski un jebkuras

šaubas par galīgā lēmuma pieņēmēja neatkarību un

objektivitāti.

Satversmes tiesa atzīst, ka prokurors nevar tikt uzskatīts par

neatkarīgu tiesu varas institūciju, kas atbilstu apzīmējumam

"tiesa", ja viņš vienlaikus ir viens no lietas

dalībniekiem un galīgā lēmuma pieņēmējs jautājumā par to, kādā

apjomā personai tiek nodrošinātas tiesības iepazīties ar procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem.

Līdz ar to lēmumu par

Kriminālprocesa likuma 628. pantā minēto personu iepazīšanos ar

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem nepieņem

"tiesa" šā vārda institucionālajā nozīmē.

14. Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai

apstrīdētajā normā noteiktajā lēmuma par iepazīšanos ar procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem pieņemšanas

procesā personai tiek efektīvi nodrošinātas Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam atbilstošas procesuālās tiesības.

14.1. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā

norma pārkāpj Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpstošo pušu līdzvērtīgu iespēju principu. Procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu personām tiekot nepamatoti ierobežotas

tiesības iepazīties ar lietas materiāliem un izteikties par tiem,

tādējādi tām neesot iespējams arī vienlīdzīgi un efektīvi

ietekmēt lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu pēc būtības (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 5. - 7. lp. un 13. lp.).

Savukārt Saeima un lietā pieaicinātās personas uzsver, ka

tieši procesa virzītājs ir tas, kurš var pieņemt lēmumu un vērtēt

personu tiesības iepazīties ar lietas materiāliem. Proti, procesa

virzītājam šajā procesā esot tiesības pieņemt dažādus ar

kriminālprocesa norisi saistītus lēmumus. Turklāt procesa

virzītājs esot informēts par visiem pamata kriminālprocesa

aspektiem, tāpēc tieši viņš varot vislabāk izlemt arī to, kā

konkrētās intereses būtu līdzsvarojamas (sk. Saeimas papildu

paskaidrojumus 2. sēj. 64. lp., Ģenerālprokuratūras viedokli 2.

sēj. 13. lp. un Tieslietu ministrijas viedokli 2. sēj. 18.

lp.).

Izskatāmajā lietā ir būtiski izšķirt nevis to, ciktāl procesa

virzītājam saskaņā ar apstrīdēto normu ir piešķirta rīcības

brīvība vērtēt personas tiesības iepazīties ar lietas

materiāliem, bet gan to, vai procesa virzītājs, veicot interešu

līdzsvarošanas izvērtējumu, var īstenot tiesību uz taisnīgu tiesu

garantijas, ja viņa pieņemtie lēmumi netiek pārvērtēti tiesā.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 27. pantu procesa virzītājs

vada kriminālprocesu: organizē kriminālprocesa norisi un

lietvedību tajā, pieņem lēmumus par kriminālprocesa virzību, pats

vai iesaistot citas amatpersonas īsteno valsts pilnvaras

kriminālprocesa attiecīgajā stadijā vai posmā, pieprasa, lai

ikviena persona izpilda kriminālprocesuālo pienākumu un ievēro

procesuālo kārtību, nodrošina iespēju kriminālprocesā

iesaistītajām personām īstenot likumā noteiktās tiesības.

Savukārt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu šis procesa

virzītājs pirmstiesas kriminālprocesā ir tas, kurš pieņem lēmumu

uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Proti, pastāvot

Kriminālprocesa likuma 626. pantā minētajiem nosacījumiem, nolemj

izdalīt no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu.

Vienlaikus šis pats procesa virzītājs ir tas, kurš procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu lemj par Kriminālprocesa likuma 628.

pantā minēto ar mantu saistīto personu tiesībām iepazīties ar

lietas materiāliem. Tāpat saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629.

pantu viņš ir viena no personām, kas kā lietas dalībnieki

piedalās tiesas sēdē. Līdz ar to Kriminālprocesa likums piešķir

procesa virzītājam plašas un daudzveidīgas pilnvaras gan

kriminālprocesā, gan procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

No taisnīgas tiesas jēdziena izrietošais pušu līdzvērtīgu

iespēju princips noteic, ka lietas izskatīšanas gaitā procesa

dalībnieku tiesībām jābūt taisnīgi līdzsvarotām, proti, katram

procesa dalībniekam jābūt nodrošinātām adekvātām iespējām

izmantot procesuālos līdzekļus un neviens procesa dalībnieks

nedrīkst tikt nepamatoti nostādīts nelabvēlīgākā situācijā kā

citi procesa dalībnieki (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 20.1.

punktu). Satversmes tiesa, interpretējot Satversmes 92.

pantu, ir uzsvērusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju princips

kriminālprocesā, no vienas puses, paredz visām procesā

iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no

otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības

salīdzinājumā ar oponentu (sal. sk. Satversmes tiesas 2003.

gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-03-01 secinājumu daļas

6. punktu).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir atzinusi, ka

pušu līdztiesības princips ir "taisnīgas tiesas procesa

neatņemams elements" (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2000. gada 16. februāra sprieduma lietā "Rowe and Davis v.

the United Kingdom", pieteikums Nr. 28901/95, 60.

punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā praksē ir

konsekventi atkārtojusi: pušu līdztiesība nozīmē to, ka "katrai

tiesvedības pusei jānodrošina saprātīga iespēja izklāstīt savus

argumentus [..] tādos apstākļos, kas to nenostāda būtiski

sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar otru tiesvedības pusi"

(Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1993. gada 27. oktobra sprieduma

lietā "Dombo Beeher BV v. the Netherlands", pieteikums

Nr. 14448/88, 33. punktu).

Tiesības uz pušu līdztiesību krimināllietās nozīmē, ka katrai

pusei jābūt iespējai iepazīties ar otras puses iesniegtajiem

komentāriem un pierādījumiem un sniegt savus paskaidrojumus par

tiem. Tomēr neatkarīgi no izvēlētās metodes, kā šīs prasības

izpildi nodrošina nacionālajā tiesību sistēmā, tai jānodrošina,

ka otra puse uzzina par iesniegtajiem paskaidrojumiem un ka šai

pusei tiek dota reāla iespēja par tiem iesniegt savus

paskaidrojumus (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1991. gada

28. augusta sprieduma lietā "Brandstetter v. Austria",

pieteikumi Nr. 11170/84, Nr. 12876/87 un Nr. 13468/87, 67.

punktu).

Kriminālprocesa likuma 18. pantā noteikts procesuālo pilnvaru

līdzvērtības princips. Pieaicinātā persona S. Kaija uzsver, ka

šis princips uzliek pienākumu attiecīgajam procesa dalībniekam

nodrošināt personām līdzvērtīgas tiesības un iespējas tās

īstenot. Satversmes tiesa piekrīt, ka procesuālo pilnvaru

līdzvērtības princips ir viens no kriminālprocesa

pamatprincipiem, kas darbojas visā kriminālprocesā, proti, gan

pirmstiesas, gan tiesas procesa laikā (sk. lietas materiālu 2.

sēj. 45. lp.).

Sevišķajā kriminālprocesā par

noziedzīgi iegūtu mantu demokrātiskā tiesiskā valstī ir

jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana, kas

citstarp ir saistīta ar personas tiesībām iepazīties ar procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem.

14.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

kriminālprocesā savākto pierādījumu apjoms laikā, kad parasti

tiek uzsākts process par noziedzīgi iegūtu mantu, ir tāds, kas

pēc būtības izslēdz risku, ka iepazīšanās ar lietas materiāliem

varētu traucēt kriminālprocesa efektīvu norisi. Turklāt procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošo materiālu aizsardzība

vienlīdz labi varot tikt nodrošināta, ar mantu saistītās personas

rakstveidā brīdinot par aizliegumu izpaust pirmstiesas

kriminālprocesā iegūtās ziņas (sk. lietas materiālu 1. sēj.

16. lp. un 18.-19. lp.).

Savukārt Saeima uzsver, ka procesa virzītājam ir jāņem vērā,

ka izdalītie materiāli var saturēt tādu informāciju, kas var

aizskart citu personu tiesības vai apdraudēt turpmāko

kriminālprocesa norisi (sk. lietas materiālu 1. sēj. 143.

lp.).

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jānodrošina sabiedrības

interese uz efektīva kriminālprocesa norisi un nepieciešamība

aizsargāt citu personu tiesības. Tas saskan ar Kriminālprocesa

likuma 1. pantā nostiprināto kriminālprocesa mērķi. Tāpēc,

vērtējot personas tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem, ir būtiski ņemt vērā

nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas noslēpumu.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli var tikt

izdalīti no kriminālprocesa materiāliem tā pirmstiesas stadijā.

Kriminālprocess joprojām turpinās, un materiālu satura atklāšana

var negatīvi ietekmēt kriminālprocesa gaitu, tāpēc arī procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli ir atzīstami par

izmeklēšanas noslēpumu. Kaut arī procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu tiek lemts par mantiskiem jautājumiem, pierādījumu

izsniegšana pilnā apjomā laikā, kad kriminālprocess vēl nav

pabeigts, var apdraudēt sabiedrības interesi atklāt noziedzīgo

nodarījumu un noskaidrot vainīgo personu, kā arī aizskart

iesaistīto personu drošību un intereses.

Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

praksi, jau iepriekš norādījusi, ka nepieciešamība nodrošināt

efektīvu kriminālprocesa norisi var būt pamats tam, lai paturētu

slepenībā kādu daļu no kriminālprocesa laikā savāktās

informācijas. Tādējādi tiktu novērsta iespējamība, ka persona,

pret kuru kriminālprocess uzsākts, var slēpt citus pierādījumus

vai traucēt izmeklēšanai (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 3.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 13.

punktu).

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments,

interpretējot Kriminālprocesa likuma 375. panta pirmajā daļā

minēto izmeklēšanas noslēpuma jēdzienu, ir norādījis, ka tas

saprotams nevis kā vispārējs aizliegums pirmstiesas procesā

izsniegt krimināllietas materiālus šajā normā neminētām personām,

bet gan ir vērsts uz kriminālprocesa mērķa sasniegšanu. Tomēr

šādu materiālu neizsniegšana kriminālprocesā nevar būt pašmērķis

(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2008. gada 6. novembra spriedumu Nr. SKA-705/2008).

Procesa virzītājam katrā gadījumā rūpīgi jāizvērtē ar mantu

saistītās personas tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem un savs lēmums ir jāpamato,

samērojot to ar konkrētā kriminālprocesa interesēm un tā sekmīgu

virzību. Procesa virzītājam ir jāizvērtē personas lūgums un

jāpieņem pamatots un argumentēts lēmums - vispārīga izmeklēšanas

noslēpuma pieminēšana nav uzskatāma par pietiekamu.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāli satur tos

materiālus, kas atrodas arī pamata krimināllietas materiālos.

Tātad procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošie materiāli

ietver pierādījumus un pirmstiesas kriminālprocesā iegūtās ziņas

(sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj.

16. lp.). Satversmes tiesa piekrīt, ka pirmstiesas

kriminālprocesa efektīvas norises intereses prasa, lai materiāli,

kas satur šādu informāciju, nebūtu pilnībā pieejami visām

kriminālprocesā iesaistītajām personām. Pāragra pierādījumu

uzrādīšana varētu apdraudēt citu personu tiesību uz taisnīgu

tiesu nodrošināšanu, kā arī kriminālprocesā iesaistīto personu

tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību, jo pierādījumi tiktu

izplatīti, pirms tos izvērtējusi tiesa (sk., piemēram, Saeimas

atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 141. lp., Tieslietu

ministrijas viedokli lietas materiālu 2. sēj. 16. lp.). Arī

pieaicinātā persona J. Stukāns uzsver, ka, lai arī ar mantu

saistītajām personām vairs nav iespējams šos pierādījumus

ietekmēt, tomēr to uzrādīšana pirms kriminālprocesa pabeigšanas

var apdraudēt citu kriminālprocesā iesaistīto personu un

sabiedrības intereses. Attiecīgo materiālu satura atklāšana var

apgrūtināt vainīgo personu atklāšanu, turpmāku pierādījumu

iegūšanu un saglabāšanu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 40.

lp.).

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošo materiālu

atklāšana un uzrādīšana bez iepriekšējas izvērtēšanas būtu

pretrunā ar citu personu tiesībām uz taisnīgu tiesu un varētu

apdraudēt pirmstiesas kriminālprocesa sekmīgu norisi. Procesa

virzītājam izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība ir jānodrošina ne

tikai lemjot par personu tiesībām iepazīties ar lietas

materiāliem, bet arī tad, kad šāda atļauja tiek dota, brīdinot

personas, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 396. panta pirmo

daļu, par kriminālatbildību saskaņā ar šā likuma 304. pantu par

ziņu izpaušanu.

Tādējādi, lai nodrošinātu

kriminālprocesa mērķi, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jānodrošina izmeklēšanas noslēpuma aizsardzība. Tas nepieciešams,

lai neapdraudētu kriminālprocesa norisi un nodrošinātu citām

personām efektīvu pamattiesību īstenošanu.

15. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir jānodrošina

tāda procesa dalībnieku tiesību un interešu līdzsvarošana, kas

sasniegtu kriminālprocesa mērķi. Vērtējot personu tiesības

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem, ir jālīdzsvaro personu interese uz pušu līdzvērtīgu

iespēju principa nodrošināšanu un izmeklēšanas noslēpuma

aizsardzību, kas ir sabiedrības interese uz efektīvu

kriminālprocesa norisi.

15.1. Saeima norāda, ka procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu tiekot samērīgi līdzsvarotas dažādas intereses. Šāds

līdzsvars, kas vienlaikus nodrošinot gan pušu līdzvērtīgu iespēju

principa ievērošanu, gan arī efektīvu kriminālprocesa norisi,

tiekot panākts, izsniedzot personām lēmumu uzsākt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu. Turklāt personām procesā joprojām tiekot

nodrošinātas vienādas iespējas realizēt savas tiesības atbilstoši

Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtajai daļai (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 143. lp.). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja

uzskata, ka lēmums uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu ne

vienmēr atspoguļo visus lietā būtiskos apstākļus, jo ir vienīgi

procesa virzītāja interpretācija par konkrētā kriminālprocesa

materiāliem (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. lp.).

Kriminālprocesa likuma 628. pants expressis verbis

nosaka procesa virzītāja pienākumu izsniegt ar mantu saistītajām

personām lēmuma kopiju, kurā pamatota izvēle uzsākt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu. Procesa virzītāja lēmums uzsākt procesu

par noziedzīgi iegūtu mantu satur ne tikai izdalīto materiālu

uzskaitījumu, bet arī šajos materiālos ietverto ziņu detalizētu

aprakstu un argumentāciju, kas ir pamats pieņēmumam, ka

attiecīgās mantas izcelsme ir noziedzīga vai tā ir saistīta ar

noziedzīgu nodarījumu.

Kriminālprocesa likums detalizēti un precīzi nosaka lēmuma

uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu saturu. Ir būtiski arī

tas, ka šāds lēmums ietver izdalīto lietas materiālu

uzskaitījumu. Tomēr procesa virzītāja lēmums uzsākt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu ne vienmēr var tikt uzskatīts par

pietiekamu, lai persona īstenotu savas Kriminālprocesa likuma

629. panta ceturtajā daļā paredzētās vienādās tiesības tiesas

sēdē.

15.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētā

norma neparedz skaidru kārtību, kādā procesa virzītājs izvērtē,

vai un cik lielā apjomā ar mantu saistītās personas drīkst

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem. Apstrīdētā norma neparedzot nekādus kritērijus,

tāpēc lēmuma pieņemšana esot atkarīga tikai no procesa virzītāja

subjektīvā vērtējuma un līdz ar to procesa virzītājam rodoties

nepamatotas priekšrocības (sk. lietas materiālu 1. sēj. 8. -

9. lp.).

Savukārt Saeima un Tieslietu ministrija uzsver, ka atsevišķu

kritēriju noteikšana šāda lēmuma pieņemšanai neesot nepieciešama,

jo procesa virzītājs katru lietu izvērtējot individuāli un

principi, kas viņam jāievēro, jau šobrīd izrietot no

Kriminālprocesa likuma un tiesību sistēmas kopumā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 142. lp un 2. sēj. 18. lp.).

Satversmes tiesa norāda, ka kritēriji, kas procesa virzītājam

jāņem vērā, lemjot par personas tiesībām iepazīties ar procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, jau šobrīd pastāv

tiesību sistēmā un, sistēmiski interpretējot tiesību normas, ir

tieši piemērojami, tāpēc tos atkārtoti ietvert normatīvajā

regulējumā nav nepieciešams. No Kriminālprocesa likuma 1. panta

izriet, ka procesa virzītājam ir pienākums nodrošināt efektīvu

Krimināllikuma normu piemērošanu un krimināltiesisko attiecību

taisnīgu noregulējumu bez neattaisnotas iejaukšanās personas

dzīvē. Minētais jāņem vērā arī lemjot par atļauju iepazīties, kā

arī vērtējot tieši to, kādā apjomā ļaut iepazīties ar procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu lietā esošajiem materiāliem.

Kriminālprocesa likuma 12. pantā ir nostiprināts viens no

kriminālprocesa pamatprincipiem, proti, cilvēktiesību

garantēšanas princips. No šā principa izriet procesa virzītāja

pienākums pieņemt tādu lēmumu, lai procesā tiktu nodrošinātas

cilvēktiesības.

Tātad procesa virzītājam jau šobrīd, lemjot par personas

tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietā

esošajiem materiāliem, ir jāņem vērā gan tiesību sistēmā spēkā

esošie vispārējie tiesību principi, gan likumdevēja noteiktais

normatīvais regulējums.

15.3. Lemjot par iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem, katrā konkrētajā gadījumā ir

jāsamēro lietā iesaistīto personu intereses, ņemot vērā

kriminālprocesa mērķi. Tomēr apstrīdētajā normā paredzētais

izmeklēšanas noslēpums vai nepieciešamība aizsargāt citu personu

tiesības nevar kalpot par pamatu tam, lai procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu netiktu nodrošināts pušu līdzvērtīgu iespēju

princips, proti, tiesības pienācīgi sagatavoties lietas

izskatīšanai un tiesības tikt uzklausītam.

Satversmes tiesa atzīst, ka tieši procesa virzītājs ir tas

subjekts, kas nodrošina sevišķā kriminālprocesa savlaicīgu un

efektīvu norisi. Ņemot vērā procesa virzītāja kompetenci, viņam

ir piešķirta plaša rīcības brīvība katrā lietā individuāli

izvērtēt to, vai attiecīgie materiāli būtu uzrādāmi personai, un

vienlaikus ņemt vērā arī nepieciešamību aizsargāt izmeklēšanas

noslēpumu. Bez tam, tā kā šāds procesa virzītāja lēmums skar

lietas dalībnieka pamattiesības, procesa virzītājam savs lēmums

ir arī īpaši jāpamato.

Tomēr procesa virzītājs, kas vienlaikus ir viena no procesa

par noziedzīgi iegūtu mantu pusēm, kas turklāt joprojām turpina

izmeklēt noziedzīgo nodarījumu, pieņemot lēmumu par iepazīšanos

ar noziedzīgi iegūtas mantas lietas materiāliem, rada pamatotas

šaubas par šā lēmuma objektivitāti un neatkarību, ja saskaņā ar

taisnīgas tiesas principu šāds lēmums netiek pārvērtēts tiesā.

Tikai tādā procesā, kurā tiek nodrošināts pušu līdzvērtīgu

iespēju princips, var nonākt līdz taisnīgam tiesas nolēmumam pēc

būtības.

Savukārt Kriminālprocesa likuma 17. pantā ir ietverts

procesuālo funkciju nodalīšanas princips, kas vienlaikus uzliek

pienākumu katrai no kriminālprocesā iesaistītajām amatpersonām

attiecīgajā procesa stadijā veikt cilvēka tiesību ierobežojumu

kontroles funkciju. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu lēmumu

pēc būtības pieņem tiesa, tātad arī tiesai, spriežot lietu pēc

būtības, ir jānodrošina cilvēka tiesību ierobežojuma kontroles

funkcija. Tas vienlaikus nozīmē, ka tiesai ir jālemj arī par to,

vai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir samērīgi līdzsvarotas

personu intereses, ievērojot personu pamattiesības. Šo secinājumu

pamato arī sistēmiskā interpretācija, proti, apstrīdētās normas

interpretācija kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 629. panta

nosaukumu: "Tiesas process par noziedzīgi iegūtu mantu"

un procesa par noziedzīgi iegūtu mantu nozīmi Kriminālprocesa

likuma sistēmā. Jāņem vērā, ka tiesai procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu, izskatot jautājumu pēc būtības, rūpīgi jāpārbauda

arī tas, vai process par noziedzīgi iegūtu mantu ir uzsākts

atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām (sk., piemēram,

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2008. gada 6.

marta lēmumu lietā Nr. SKK - 93/2008 un 2009. gada 19. februāra

lēmumu lietā Nr. SKK-2/2009).

Likumdevējam būtu jāparedz tāda kārtība, kas nodrošinātu pušu

līdzvērtīgu iespēju principu šajās lietās, paredzot tiesai

iespēju pārbaudīt procesa virzītāja lēmuma par personas tiesībām

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem tiesiskumu un pamatotību, tādējādi nodrošinot

personai efektīvu īpašuma tiesību aizsardzību. Tieši tiesa ir tas

subjekts, kam, izskatot jautājumu pēc būtības, vienlaikus būtu

jāveic kontroles funkcija pār ar mantu saistīto personu

pamattiesību ievērošanu. Turklāt tiesa, izskatot lietu pēc

būtības, jebkurā gadījumā iepazīstas ar visiem procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem.

Līdz ar to apstrīdētā norma, ciktāl

tā nenodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu,

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

16. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Minētā

Satversmes tiesas likuma norma Satversmes tiesai piešķir plašu

rīcības brīvību izlemt, no kura brīža spēku zaudē tāda norma, kas

atzīta par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību

normai.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāapsver, no kura brīža

apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu.

16.1. Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdēto

normu par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam no

2015. gada 19. maija, proti, no brīža pagātnē - kad procesa

virzītājs pieņēma lēmumu uzsākt procesu par noziedzīgi iegūtu

mantu.

Satversmes tiesa ņem vērā arī to apstākli, ka izskatāmā lieta

ir ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības. Satversmes tiesas

uzdevums ir pēc iespējas novērst personas pamattiesību aizskārumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Ar

Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta virsprokurora

2015. gada 13. jūlija lēmumu procesa virzītāja lēmums, ar kuru

bija noraidīts Pieteikuma iesniedzējas lūgums iepazīties ar

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas materiāliem, atzīts

par tiesisku un pamatotu. Ja Pieteikuma iesniedzējai nebūtu

iespēju īstenot savu tiesību aizsardzību, tad konkrētajā gadījumā

netiktu novērstas šaubas par tā procesa virzītāja objektivitāti

un neatkarību, kurš pieņēma lēmumu par personas tiesībām

iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem.

Lai nodrošinātu sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Cell

Finance" tiesību aizsardzību un dotu tai iespēju iesniegt

pieteikumu vispārējās jurisdikcijas tiesā sakarā ar jaunatklātiem

apstākļiem, Kriminālprocesa likuma 629. panta piektā daļa, ciktāl

tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja lēmuma par personas

tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem tiesiskumu un pamatotību, nodrošinot personai

efektīvu īpašuma tiesību aizsardzību, atzīstama par spēkā neesošu

no pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

16.2. Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes

tiesas likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

brīža, kad apstrīdētā norma tiek atzīta par spēkā neesošu, līdz

brīdim, kad likumdevējs tās vietā pieņems jaunu normu, neradītu

personām Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu valsts vai sabiedrības interesēm

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2013. gada 31. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2012-09-01 16.1. punktu). Apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt jaunus Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumus (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 17.

punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka process par noziedzīgi iegūtu

mantu ir vērsts uz mantisko jautājumu savlaicīgu un efektīvu

atrisinājumu kriminālprocesā. Kriminālprocesā ir nepieciešams

aizsargāt to personu pamattiesības, kuras procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu vēlas iepazīties ar lietas materiāliem, līdz brīdim,

kad likumdevējs pieņems Satversmei atbilstošu tiesisko

regulējumu, atbilstoši kuram šīs Kriminālprocesa likuma 628.

pantā minētās ar mantu saistītās personas varētu izmantot

tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi iegūtu mantu lietas

materiāliem.

Satversmes tiesa secinājusi: ja ir aizskartas personai

Satversmē noteiktās pamattiesības, šī persona ir tiesīga vērsties

tiesā, atsaucoties tieši uz attiecīgo Satversmes normu (sk.

Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra sprieduma lietā Nr.

2001-07-0103 secinājumu daļu). Izskatāmajā lietā Satversmes

tiesa vērš uzmanību uz to, ka līdz jauna tiesiskā regulējuma

pieņemšanai Kriminālprocesa likuma 628. pantā minētās ar mantu

saistītās personas tiesības lūgt tiesu pārvērtēt procesa

virzītāja lēmumu par tās iepazīšanos ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem, nodrošināmas, tieši piemērojot

Satversmes 92. pantu un šā sprieduma atziņas.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt Kriminālprocesa likuma 629.

panta piekto daļu, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja

lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

2. Atzīt Kriminālprocesa likuma 629.

panta piekto daļu, ciktāl tiesa nevar pārvērtēt procesa virzītāja

lēmuma par personas tiesībām iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu lietas materiāliem tiesiskumu un pamatotību,

attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību "Cell

Finance" par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam no pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš