631. pants
ir vairākas reizes grozīts, taču šā panta trešā daļa

(turpmāk - apstrīdētā norma) no 2009. gada 1. jūlija ir spēkā

minētajā redakcijā.

2. Satversmes tiesā 2021. gada 29. decembrī tika

ierosināta lieta Nr. 2021-44-01 "Par Kriminālprocesa likuma

631. panta trešās daļas otrā teikuma atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam".

Satversmes tiesā tika ierosinātas vēl sešas lietas par

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam: lieta Nr. 2022-07-01, lieta Nr. 2022-11-01, lieta Nr.

2022-12-01, lieta Nr. 2022-15-01, lieta Nr. 2022-40-01 un lieta

Nr. 2023-02-01. Lai veicinātu šo lietu vispusīgu un ātru

iztiesāšanu, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 22. panta

sesto daļu, tās tika apvienotas vienā lietā Nr. 2021-44-01

"Par Kriminālprocesa likuma 631. panta trešās daļas

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam".

3. Pieteikumu iesniedzēji - ārvalstīs reģistrēti

komersanti 1Dream OU, Produktech Engineering AG,

Polaris Consulting Ltd, Fortress Finance Inc., kā

arī Artjoms Zujevs (Artem Zuev), Baksodirs Boltabajevičs

Parpijevs (Bakhodir Boltabayevich Parpiyev) un Jusefs

Fajezs Jusefs Abdelsajeds (Youssef Fayez Youssef

Abdelsayed) (turpmāk - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata,

ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam.

Apstrīdētā norma paredz, ka lieta procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu ir izskatāma divās tiesu instancēs, un neparedz tās

skatīšanu kasācijas kārtībā. Apgabaltiesai ir piešķirtas tiesības

atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un taisīt jaunu lēmumu

lietā, kurš var būt pretējs iepriekš lemtajam. Gadījumā, kad

rajona (pilsētas) tiesa ir atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu

un konfiscējamu, lēmuma tiesiskuma kontroli var veikt

apgabaltiesa. Turpretim Pieteikumu iesniedzēju gadījumā ar rajona

(pilsētas) tiesas lēmumu process par noziedzīgi iegūtu mantu ir

izbeigts, bet manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta

ar apgabaltiesas lēmumu, kas bijis pirmais un vienīgais mantas

konfiskācijas lēmums. Tā kā šāds lēmums atbilstoši apstrīdētajai

normai nav pārsūdzams, Pieteikumu iesniedzējiem ir liegta iespēja

pārliecināties par tā tiesiskumu.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ir ievērojis formālos

tās pieņemšanas noteikumus, taču ir pārkāpts labas likumdošanas

princips. Proti, apstrīdētajā normā nav ieviestas Eiropas

Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvā 2014/42/ES

par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un

konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk - Direktīva 2014/42/ES)

noteiktās prasības. Turklāt no apstrīdētās normas izstrādes

materiāliem nav iespējams izsecināt ne tās leģitīmo mērķi, ne

piemērotību šā mērķa sasniegšanai, ne arī citus samērīguma

apsvērumus.

Apstrīdētajā normā ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīmi mērķi - citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzība, proti, nodrošināt savlaicīgu un uz procesa

ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu atrisināšanu, kā arī mazināt valsts izmaksas, kas

saistītas ar arestētās mantas glabāšanu. Apstrīdētā norma

pirmšķietami ir piemērota minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai.

Tomēr ir pamatotas šaubas par to, vai šos leģitīmos mērķus var

attiecināt uz apstrīdēto normu, ciktāl tā liedz iespēju pārsūdzēt

apgabaltiesas lēmumu tādā gadījumā, ja tas ir pirmais lēmums, ar

kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmos mērķus var sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu atjaunojot kasācijas instanci, bet vienlaikus

paredzot drošības naudu par kasācijas sūdzības iesniegšanu vai

nosakot īsākus kasācijas sūdzības iesniegšanas un izskatīšanas

termiņus. Tāpat par personas tiesības mazāk ierobežojošu līdzekli

varētu uzskatīt apgabaltiesas tiesības atcelt rajona (pilsētas)

tiesas lēmumu un nosūtīt materiālus jaunai izskatīšanai, ja

konstatēts kāds materiālo vai procesuālo tiesību normu

pārkāpums.

Sabiedrības ieguvums no tā, ka procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu nav iespējams kasācijas kārtībā pārbaudīt apgabaltiesas

lēmuma tiesiskumu, nav lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Visas sabiedrības

interesēs vispirms ir objektīvs un taisnīgs tiesas process par

noziedzīgi iegūtu mantu, un tikai sekundāri sabiedrībai varētu

būt interese par procesa ekonomiju un lietas paātrinātu

izskatīšanu. Turklāt kasācijas instances paredzēšana gadījumos,

kad apgabaltiesa kā pirmā un vienīgā ir atzinusi mantu par

noziedzīgi iegūtu un to konfiscējusi, ne tikai nodrošinātu

indivīda pamattiesību aizsardzību, bet arī atbilstu visas

sabiedrības interesēm, jo veicinātu vienveidīgas prakses

veidošanos.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem ārvalstīs reģistrēti

komersanti 1Dream OU un Produktech Engineering AG,

kā arī Artjoms Zujevs (Artem Zuev) un Baksodirs

Boltabajevičs Parpijevs (Bakhodir Boltabayevich Parpiyev)

izteica apsvērumus par Direktīvas 2014/42/ES attiecināmību uz

Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulēto procesu par noziedzīgi

iegūtu mantu, kā arī lūdza Satversmes tiesu uzdot jautājumus

Eiropas Savienības Tiesai prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai. Pēc

Pieteikumu iesniedzēju ieskata, izskatāmajā lietā Satversmes 92.

panta pirmais teikums ir vērtējams kopsakarā ar Eiropas

Savienības Pamattiesību hartu (turpmāk - Harta), īpaši tās 47.

pantu, Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1. un 6. punktu un Padomes

2005. gada 24. februāra pamatlēmuma 2005/212/TI par noziedzīgi

iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (turpmāk

- Pamatlēmums 2005/212/TI) 4. pantu.

4. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu ir izņēmums no

kārtības, kādā mantiskie jautājumi tiek risināti pamata

kriminālprocesā, šādu procesu var regulēt atšķirīgi noteikumi,

kas vērsti uz ātru un efektīvu tā mērķa sasniegšanu. Apstrīdētajā

normā ietvertais regulējums ir viens no līdzekļiem, ar kuriem

tiek panākta mantisko jautājumu ātra un efektīva atrisināšana.

Proti, kriminālprocesuālais regulējums attiecībā uz procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu ir veidots tādējādi, ka jautājumu par to,

vai manta ir noziedzīgi iegūta un konfiscējama, ir iespējams

skatīt divās tiesu instancēs un katrā no tām ir patstāvīgi

pārbaudāma mantas izcelsme, izvērtējot lietas pamatā esošos

faktiskos apstākļus un juridiskos jautājumus.

Turklāt ne no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta, ne arī

Satversmes 92. panta pirmā teikuma neizriet ne prasība ieviest

kasācijas instanci Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā noteiktajā

kārtībā uzsāktā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, ne arī

prasība nodrošināt iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, kas ir

pirmais lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un

konfiscēta. Valstij ir rīcības brīvība noteikt pārsūdzības

instances un kārtību atkarībā no lietas veida. Tādējādi tas, vai

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir paredzēta kasācijas

instance, kura izvērtē tikai jautājumus par materiālo un

procesuālo normu piemērošanas pareizību, ir ne tik daudz tiesību

jautājums, bet drīzāk gan lietderības jautājums, kuru izlemj

likumdevējs.

5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Eiropas Savienības Tiesas 2021. gada 28. oktobra spriedumā

lietā C-319/19 (turpmāk - spriedums lietā C-319/19) norādīts, ka

Direktīva 2014/42/ES ir jāinterpretē tādējādi, ka tā nav

piemērojama dalībvalsts tiesiskajam regulējumam, kurā paredzēts,

ka nelikumīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju valsts tiesa uzdod

veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku

noziedzīgu nodarījumu konstatāciju, vai uzreiz pēc šādas

procedūras. Lai gan minētajā lietā tika vērtēts tāds tiesiskais

regulējums, kas paredz mantas konfiskāciju civiltiesiskā procesā,

ir būtiski tas, ka Kriminālprocesa likuma 59. nodaļa paredz

noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma

procesā, kurā netiek vērtēta personas vaina noziedzīga nodarījuma

izdarīšanā.

Apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem neierobežo

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz

taisnīgu tiesu. Personas tiesības efektīvi īstenot tiesības uz

savu mantu ir nodrošinātas ne tikai tiesvedības procesa laikā,

bet jau kopš brīža, kad mantai uzlikts arests. Proti, no brīža,

kad pieņemts lēmums par aresta uzlikšanu mantai, tās īpašniekam

ir tiesības informēt procesa virzītāju par jebkuru jautājumu,

tostarp tiesības iesniegt pierādījumus par mantas likumīgo

izcelsmi.

Kasācijas instances tiesai ir būtiska loma tiesību normu

iztulkošanā un piemērošanā. Tai ir jānodrošina vienveidīga

tiesību normu iztulkošanas un piemērošanas prakse, nevis

jāpārvērtē pierādījumi, kurus vērtējušas zemāku instanču tiesas.

Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir vērsts tikai uz konkrētajā

kriminālprocesā esošo mantisko jautājumu noregulēšanu, tātad,

paredzot pārsūdzību kasācijas kārtībā, netiktu nodrošināts šā

īpašā procesa mērķis. Proti, ja rajona (pilsētas) tiesa pieņemtu

lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, bet

apgabaltiesa pieņemtu lēmumu atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu,

tad pat tādā gadījumā, ja būtu paredzēta pārsūdzība kasācijas

kārtībā, netiktu nodrošināta apgabaltiesas lēmumā norādīto

pierādījumu pārvērtēšana pēc būtības, jo šāda pārvērtēšana

neietilpst kasācijas instances tiesas kompetencē.

6. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 6. punktā ietvertie tiesību

aizsardzības pasākumi daļā, kas attiecas uz pārsūdzības tiesību

nodrošināšanu atsevišķi izdalītā konfiskācijas procesā, nav

pienācīgi ieviesti un pārņemti Latvijas tiesiskajā

regulējumā.

Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu ir izņēmums no

mantisko jautājumu risināšanas kārtības pamata kriminālprocesā,

šādu procesu var regulēt atšķirīgi noteikumi, kas vērsti uz ātru

un efektīvu tā mērķa sasniegšanu. Tādējādi nevar uzskatīt, ka

likumdevējs, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu neparedzot

iespēju pārsūdzēt lēmumu kasācijas kārtībā, būtu rīkojies

acīmredzami neatbilstoši taisnīgas tiesas principam.

Tomēr Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 6. punktā ietvertais

nosacījums, ka personai, pret kuru tiek vērsta konfiskācija, ir

jābūt nodrošinātām efektīvām iespējām pārsūdzēt tiesā

konfiskācijas rīkojumu, viennozīmīgi norāda uz to, ka personai

vajag būt nodrošinātai iespējai pārsūdzēt tādu tiesas lēmumu, ar

kuru tās īpašums tiek galīgi atsavināts. Apstrīdētā norma,

atbilstoši kurai apgabaltiesas pieņemtais lēmums nav pārsūdzams,

ir absolūta un galīga. Līdz ar to tādos faktiskajos un

tiesiskajos apstākļos kā izskatāmajā lietā, kurā manta pirmo

reizi atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta ar apgabaltiesas

lēmumu, ir secināms, ka Pieteikumu iesniedzējiem nav tikusi

nodrošināta efektīva tiesību aizsardzība.

7. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Senāts jau norādījis, ka kasācijas kārtībā nav pārbaudāmi

kasācijas protesta un sūdzības iesniedzēju apsvērumi par citādu

lietas apstākļu novērtējumu, nekā to veikusi apgabaltiesa. Proti,

kasācijas instances tiesa veic tikai tiesas nolēmuma tiesiskuma

pārbaudi, bet neskata lietu pēc būtības, nespriež par faktiem un

nevērtē lietā esošos pierādījumus no jauna. Tādējādi kasācijas

instances paredzēšana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nebūtu

lietderīga. Savukārt apgabaltiesas kompetences ierobežošana,

paredzot tai iespēju vienīgi atcelt rajona (pilsētas) tiesas

nolēmumu, faktiski nenodrošinātu Direktīvas 8. panta 6. punktā

noteikto prasību ievērošanu, jo rajona (pilsētas) tiesai būtu

saistoši apgabaltiesas paustie apsvērumi. Tādējādi tiesības uz

taisnīgu tiesu un sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē tiek

pilnībā nodrošinātas ar divām tiesu instancēm.

Sakarā ar Direktīvas 2014/42/ES piemērošanu Ģenerālprokuratūra

vērš uzmanību uz spriedumā lietā C-319/19 norādīto, ka Direktīva

2014/42/ES ir tiesību akts, ar kuru dalībvalstīm uzlikts

pienākums ieviest kopēju noteikumu minimumu attiecībā uz

nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, lai

atvieglotu kriminālprocesa ietvaros tiesas izdotu konfiskācijas

rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Taču Direktīva 2014/42/ES

nereglamentē nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu

konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa uzdevusi veikt tādā

procedūrā, kura neattiecas uz viena vai vairāku noziedzīgu

nodarījumu konstatēšanu, vai uzreiz pēc šādas procedūras.

8. Pieaicinātā persona - Finanšu izlūkošanas

dienests - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu primāri tiek vērtēts tas,

vai manta ir noziedzīgi iegūta. Ja manta tiek atzīta par

noziedzīgi iegūtu, tiek risināts jautājums par turpmāko rīcību ar

šo mantu, un šī rīcība var būt ne tikai mantas konfiskācija

valsts labā, bet arī noziedzīga nodarījuma rezultātā cietušās

personas aizsardzība, atdodot mantu tās likumīgajam īpašniekam.

Tādēļ šādos procesos ir būtiski nodrošināt savlaicīgu mantisko

jautājumu atrisināšanu. Turklāt uzmanība jāpievērš spriedumā

lietā C-319/19 izdarītajam secinājumam, ka Direktīva 2014/42/ES

nav attiecināma uz noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, kas

tiek veikta procesā, kurš vērsts vienīgi uz mantas noziedzīgas

izcelsmes konstatēšanu un kurā nenotiek vēršanās pret prezumēto

noziedzīga nodarījuma izdarītāju, kā arī netiek veikti pasākumi

šīs personas iespējamai notiesāšanai.

9. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome - uzskata, ka apstrīdētā norma, ciktāl tā neparedz

iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, ar kuru manta pirmo reizi

atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta, neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome piekrīt tiesībsarga

atzinumā par pārbaudes lietu Nr. 2020-40-4AD konstatētajam, ka

Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 6. punkts interpretējams tādējādi,

ka valstij ir pienākums radīt iespēju pārsūdzēt tiesas lēmumu,

kas uzskatāms par konfiskācijas rīkojumu atbilstoši minētās

normas tiešajai gramatiskajai nozīmei. Attiecīgi tāds tiesas

lēmums, ar kuru netiktu piemērota mantas konfiskācija, piemēram,

labvēlīgs rajona (pilsētas) tiesas lēmums par procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu izbeigšanu, nebūtu uzskatāms par

konfiskācijas rīkojumu Direktīvas 2014/42/ES izpratnē.

Apstrīdētā norma ir pietiekami skaidri formulēta un

nepārprotama, un persona var izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu, kā arī paredzēt tās piemērošanas sekas. Tomēr

apstrīdētā norma neatbilst Latvijai saistošajām Eiropas

Savienības tiesību prasībām, jo tajā nav pienācīgi ieviesti

Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 6. punktā ietvertie tiesību

aizsardzības pasākumi attiecībā uz pārsūdzības tiesību

nodrošināšanu atsevišķi izdalītā konfiskācijas procesā.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir nodrošināt savlaicīgu un uz procesa

ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu atrisināšanu. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr šo mērķi tādā

pašā kvalitātē var sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram,

sašaurinot apgabaltiesas kompetenci vai ieviešot kasācijas

instanci procesā par noziedzīgi iegūtu mantu.

Latvijas Zvērinātu advokātu padome pievienojas Pieteikumu

iesniedzēju viedoklim, ka labums, ko gūst sabiedrība no

apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma, nav

lielāks par personai nodarīto kaitējumu. Primāri visas

sabiedrības interesēs ir objektīvs un taisnīgs tiesas process par

noziedzīgi iegūtu mantu, un tikai sekundāri sabiedrībai varētu

būt interese par procesa ekonomiju un lietas paātrinātu

izskatīšanu. Procesa apzināta steidzināšana var ietekmēt procesa

kvalitāti un radīt pamatotas šaubas par procesa taisnīgu

norisi.

10. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras docents

zvērināts advokāts Dr. iur. Jānis Rozenbergs -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam.

Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmie mērķi ir savlaicīga un uz procesa ekonomijas interesēm

vērsta kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu atrisināšana,

citu personu tiesību aizsardzība, kā arī tiesību uz

kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā ievērošana.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti šo leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Tomēr leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē ir

iespējams sasniegt arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, atjaunojot

kasācijas instanci procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vai

sašaurinot apgabaltiesas kompetenci.

Turklāt sabiedrības ieguvums no regulējuma, kas neparedz

apgabaltiesas lēmuma pārsūdzību procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, nekompensē indivīdam ar apstrīdētajā normā ietverto

pamattiesību ierobežojumu nodarīto kaitējumu. Situācijā, kad

rajona (pilsētas) tiesa pieņem lēmumu, ar kuru process par

noziedzīgi iegūtu mantu tiek izbeigts, savukārt apgabaltiesa

nolemj atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un konfiscēt, ar mantu

saistītajai personai tiek pilnībā liegta iespēja aizsargāt savas

īpašuma tiesības pret nelikumīgu apgabaltiesas lēmumu. Proti, tai

būtībā nav iespēju atspēkot tos apgabaltiesas motīvus, kuri

bijuši pamatā mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu un tās

konfiskācijai.

11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors

Dr. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Gadījumā, kad rajona (pilsētas) tiesa ir nolēmusi izbeigt

procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tās noziedzīgā izcelsme

nav pierādīta, savukārt apgabaltiesa ir atcēlusi šo lēmumu un

atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu, Satversmes 92. pantā

ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu pēc būtības netiek

nodrošinātas. Šāds apgabaltiesas lēmums, ar kuru manta pirmo

reizi atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta, ir rīkojums par

mantas konfiskāciju.

Nebūtu korekti secināt, ka procesā, kurā jau bijis tiesas

spriedums par kādas personas vainu noziegumā, aizskartā mantas

īpašnieka tiesības tiktu aizsargātas vairāk nekā tādas pašas

personas tiesības konfiskācijas procesā, kurā pirms tam nav bijis

tiesas spriedums par kāda nozieguma izdarīšanu. Tādēļ Direktīvas

2014/42/ES 8. pantā noteiktā efektīvā iespēja pārsūdzēt tiesā

konfiskācijas rīkojumu ir atzīstama par obligātu prasību visos

gadījumos, kad persona pirmo reizi saskaras ar rīkojumu par tās

mantas konfiskāciju.

Apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai sekmētu atsevišķa

procesuāla jautājuma ātrāku atrisināšanu. Tomēr procesuālās

ekonomijas princips nedrīkst prevalēt pār citiem principiem. To

pašu mērķi ir iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, atjaunojot normatīvajā

regulējumā sākotnējo kārtību, kas ļāva pārsūdzēt apgabaltiesas

lēmumu, vai paredzot, ka tādā gadījumā, ja apgabaltiesas

viedoklis par mantas noziedzīgo izcelsmi atšķiras no rajona

(pilsētas) tiesas lēmumā izdarītajiem secinājumiem, apgabaltiesai

ir pienākums atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nodot

lietu atkārtotai izskatīšanai rajona (pilsētas) tiesā, motivēti

norādot, kuri pierādījumi, pēc tās ieskata, prasa atkārtotu

izvērtēšanu.

12. Pieaicinātās personas - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu

katedras vadītājs un docents Dr. iur. Arnis Buka un

docents Dr. iur. Edmunds Broks - norāda, ka Direktīva

2014/42/ES neregulē konfiskāciju, ko kāda dalībvalsts tiesa

uzdevusi veikt tādā procedūrā, kura neattiecas uz viena vai

vairāku noziedzīgu nodarījumu konstatēšanu.

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā C-319/19 ir

ierobežojusi Direktīvas 2014/42/ES piemērošanas jomu. Tā

norādījusi, ka Direktīva 2014/42/ES ir piemērojama tad, ja

izpildās divi kritēriji. Pirmkārt, nodarījumam, saistībā ar kuru

tiek veikta konfiskācija, ir jābūt Eiropas Savienības līmenī

saskaņotam Direktīvas 2014/42/ES 3. pantā minētajos Eiropas

Savienības tiesību aktos. Un, otrkārt, tā ir piemērojama tikai

tādam konfiskācijas procesam, kurā attiecībā uz noziedzīgo

nodarījumu ir pasludināts galīgs un notiesājošs spriedums.

13. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa

universitātes Juridiskās fakultātes doktorants Mg. iur.

Andrejs Ņikiforovs - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu mērķis ir nevis konfiscēt

noziedzīgi iegūto mantu valsts labā pēc iespējas īsākā termiņā,

bet atjaunot cietušajai personai pretlikumīgi atņemtās vai

ierobežotās īpašuma tiesības. Tas izskaidro nepieciešamību

noteikt īsākus procesuālos termiņus, ierobežot pieeju lietas

materiāliem, kā arī paredzēt iespēju pārsūdzēt rajona (pilsētas)

tiesas lēmumu tikai apgabaltiesā.

Rajona (pilsētas) tiesas lēmums par noziedzīgi iegūtu mantu ir

pārsūdzams apgabaltiesā. Apgabaltiesai ir pieejami visi lietas

materiāli, paskaidrojumi, kas bija pieejami rajona (pilsētas)

tiesai, kā arī rajona (pilsētas) tiesas nolēmums, sūdzība,

protests un, iespējams, arī papildu paskaidrojumi un pierādījumi.

Tādējādi apgabaltiesas rīcībā, izskatot lietas materiālus procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu, ir lielāks informācijas apjoms, nekā

bija pieejams rajona (pilsētas) tiesai. Kasācijas instances

paredzēšana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nebūtu nedz

tiesiski pamatota, nedz lietderīga no cietušās personas viedokļa,

jo ne tikai noslogotu tiesu sistēmu, bet arī padarītu procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu par mazāk efektīvu līdzekli īpašuma

tiesību aizsardzībai.

Tomēr Mg. iur. Andrejs Ņikiforovs vērš uzmanību uz to,

ka praksē vairumā gadījumu, kad ar mantu saistītā persona saņem

lēmumu par procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu un

izdalīšanu no kriminālprocesa, šāds lēmums nesatur ne precīzu

predikatīvā noziedzīga nodarījuma identifikāciju, ne

pierādījumus, kas liecinātu par mantas saistību ar noziedzīgu

nodarījumu, ne arī norādes uz noziedzīga nodarījuma izdarītājiem.

Proti, šāds lēmums nesatur nekādu tiešu informāciju, kas ļautu

mantu objektīvi uzskatīt par noziedzīgi iegūtu.

14. Satversmes tiesa, izskatot lietu rakstveida

procesā, 2023. gada 31. janvārī pieņēma lēmumu uzdot Eiropas

Savienības Tiesai jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un

apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas

Savienības Tiesas nolēmums.

Eiropas Savienības Tiesa 2024. gada 4. oktobrī pasludināja

spriedumu apvienotajās lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23

"1Dream u.c.". Tā nosprieda, ka Direktīva 2014/42/ES un

Pamatlēmums 2005/212/TI jāinterpretē tādējādi, ka šo tiesību aktu

piemērošanas jomā neietilpst valsts tiesiskais regulējums, kas

paredz iespēju tāda kriminālprocesa gaitā, kura mērķis ir

noskaidrot, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu,

uzsākt procesu, lai, pamatojoties uz krimināllietas materiāliem,

lemtu par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, ja šis

konfiskācijas process neattiecas uz šāda noziedzīga nodarījuma

konstatāciju un ja pat nav neviena ar attiecīgās personas slimību

vai bēguļošanu saistīta iemesla, kura dēļ tā nevarētu ierasties

tiesā.

15. Satversmes tiesa 2024. gada 13. novembrī atjaunoja

tiesvedību lietā Nr. 2021-44-01. Pēc tiesvedības atjaunošanas

Pieteikumu iesniedzēji Artjoms Zujevs (Artem Zuev) un

ārvalstīs reģistrēts komersants Produktech Engineering AG

izteikuši viedokli par lietas materiāliem.

Pieteikumu iesniedzēji norādīja: nebūtu pieļaujams tas, ka

mantas īpašniekiem tiek nodrošināts zemāks pamattiesību

aizsardzības standarts tikai tādēļ vien, ka sevišķais

kriminālprocess par noziedzīgi iegūtu mantu neietilpst Direktīvas

2014/42/ES un Pamatlēmuma 2005/212/TI tvērumā. Minētajos Eiropas

Savienības tiesību aktos ietvertie minimālie noteikumi attiecībā

uz personām paredzētiem aizsargpasākumiem ir attiecināmi arī uz

sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu un vērtējami

Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā.

Secinājumu

daļa

16. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

16.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām

tiesībām uz taisnīgu tiesu. Proti, Pieteikumu iesniedzējiem esot

liegtas tiesības pārbaudīt tāda apgabaltiesas lēmuma tiesiskumu,

ar kuru viņiem piederošā manta pirmo reizi atzīta par noziedzīgi

iegūtu un konfiscēta, jo saskaņā ar apstrīdēto normu šāds

apgabaltiesas lēmums nav pārsūdzams.

Apstrīdētā norma ir daļa no Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā

noteiktā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskā regulējuma.

Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz personu, kas saistīta ar

šo mantu, ir attiecināmas tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas

(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā

Nr. 2016-13-01 10. punktu). Taisnīga tiesa kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākas

savstarpēji saistītas tiesības, tostarp arī tiesības uz

pārsūdzību (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta

sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 28.1. punkts).

Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas

judikatūru, jau vairākkārt atzinusi, ka procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu uz personu, kas saistīta ar mantu, ir attiecināms

Konvencijas 6. pants tā darbības civiltiesiskajā aspektā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma

lietā Nr. 2022-01-01 19.2. punktu). Tādējādi uz minēto

procesu neattiecas Konvencijas 7. protokola 2. pantā noteiktā

prasība nodrošināt notiesājoša sprieduma pārsūdzību vismaz vienā

instancē. Attiecībā uz Konvencijas 6. pantu tā darbības

civiltiesiskajā aspektā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā

norādīts, ka tas neuzliek pienākumu dalībvalstīm visos gadījumos

izveidot kasācijas vai apelācijas instances tiesas, tomēr tad, ja

šādas tiesas tiek izveidotas, tām savā darbībā jāievēro

Konvencijas 6. pants (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību

tiesas 1970. gada 17. janvāra sprieduma lietā "Delcourt v.

Belgium", pieteikums Nr. 2689/65, 25.-26. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas

atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam teikumam būtu vērtējama

kopsakarā ar Hartas 47. pantu, Direktīvas 2014/42/ES 8. panta 1.

un 6. punktu, kā arī Pamatlēmuma 2005/212/TI 4. pantu. Tomēr

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka Direktīvas 2014/42/ES un

Pamatlēmuma 2005/212/TI piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts

tiesiskais regulējums, kāds ietverts apstrīdētajā normā (sk.

Eiropas Savienības Tiesas 2024. gada 4. oktobra sprieduma

apvienotajās lietās C-767/22, C-49/23 un C-161/23 "1Dream u.

c." 89. punktu). Uz Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā

ietverto procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējumu attiecas

Hartas 47. pants un Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14.

novembra regula 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un

konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu. Vērtējot apstrīdētās

normas satversmību, jāņem vērā arī tas, ka saskaņā ar Līguma par

Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu un Hartas 52. panta 3.

punktu pamattiesības, kas garantētas Konvencijā un izriet no

dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir

uzskatāmas par Eiropas Savienības vispārējiem tiesību principiem

un Hartā ietverto Konvencijā garantētajām tiesībām atbilstošo

tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā Konvencijā noteiktajām

tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra

sprieduma lietā Nr. 2022-01-01 19.3. punktu).

Tādējādi izskatāmajā lietā Satversmes tiesa pārbaudīs

apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam kopsakarā ar prasībām, kas noteiktas Hartas 47. pantā un

Konvencijas 6. panta 1. punktā tā civiltiesiskajā aspektā.

16.2. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumdevējs,

ievērojot savas rīcības brīvības robežas, kas izriet no Latvijas

tiesību sistēmas un valstij saistošiem starptautiskajiem

cilvēktiesību standartiem, var noteikt tādas lietu kategorijas,

kurās tiesas nolēmumi nav pārsūdzami (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2014-23-01 10.

punktu). Tādējādi Satversmes 92. panta pirmais teikums

neparedz valstij pienākumu visās lietu kategorijās noteikt

personai tiesības uz pārsūdzību augstākas instances tiesā, ja

zemākās instances tiesā ir bijis nodrošināts pienācīgs tiesas

process (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra

sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 9. punkts).

Tātad, lai izskatāmajā lietā noskaidrotu, vai apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa

pārbaudīs:

1) kāds ir likumdevēja mērķis procesa par noziedzīgi iegūtu

mantu regulēšanā un kāds ir šā procesa raksturs;

2) vai personai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo īpaši

apgabaltiesā, tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process.

17. Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz

taisnīgu tiesu, Satversmes tiesai vispirms jānoskaidro, kāds ir

likumdevēja mērķis konkrētās lietu kategorijas regulēšanā un kāds

ir tās lietu kategorijas raksturs, kuras ietvaros tiesas nolēmums

tiek pieņemts.

17.1. Kriminālprocesā vienlaikus ar jautājumiem par

personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā var būt

nepieciešams risināt jautājumus, kas skar personas mantiskās

intereses, arī īpašuma tiesības. Tomēr noziedzīgu nodarījumu

izmeklēšana nereti ir sarežģīts un ilgstošs process, kurā vajag

lemt par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un par turpmāku

rīcību ar šo mantu, negaidot galīgo nolēmumu kriminālprocesā.

Tāpēc Kriminālprocesa likumā ir paredzēts, ka mantiskie jautājumi

var tikt risināti ne tikai pamata kriminālprocesā, bet arī

procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.1.

punktu).

Noziedzīgi iegūtas mantas atdošana cietušajam vai konfiskācija

nodrošina tiesiskuma atjaunošanu un sabiedrības interešu

ievērošanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka arī Latvijas

starptautiskās saistības ietver pienākumu izveidot tādu tiesisko

regulējumu, kas nodrošinātu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek

konfiscēta. Noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, lai persona

no tās negūtu labumu un nevarētu netaisni iedzīvoties noziedzīga

nodarījuma rezultātā. Arī tad, ja kriminālprocesā netiek

konstatēta personas vaina, noziedzīgas darbības nevar radīt tai

finansiālu labumu. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai piemīt

arī atturoša un korektīva ietekme, tā kalpo tam, lai novērstu

noziedzīgas darbības sekas un pēc iespējas atjaunotu stāvokli,

kāds bija pirms noziedzīgās darbības izdarīšanas. Lai pildītu

minētos uzdevumus, noziedzīgi iegūta manta ir jāizņem no

civiltiesiskās apgrozības - tas ir mantas konfiskācijas galvenais

mērķis (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma

lietā Nr. 2021-18-01 26.2.-26.3. punkts).

Kriminālprocesa likuma 626. panta pirmā daļa noteic, ka

izmeklētājam ar uzraugošā prokurora piekrišanu vai prokuroram ir

tiesības pirmstiesas kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu

savlaicīgas atrisināšanas un procesa ekonomijas interesēs izdalīt

no krimināllietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un

uzsākt procesu, ja pastāv šādi nosacījumi: 1) pierādījumu kopums

dod pamatu uzskatīt, ka manta, kura izņemta vai kurai uzlikts

arests, ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu

nodarījumu; 2) objektīvu iemeslu dēļ krimināllietas nodošana

tiesai tuvākajā laikā nav iespējama vai tas var radīt būtiskus

neattaisnotus izdevumus.

Līdz ar to likumdevēja mērķis, izdalot mantisko jautājumu

vērtēšanu atsevišķā procesā, bija nodrošināt savlaicīgu un uz

procesa ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos

mantisko jautājumu atrisināšanu (sk. Satversmes tiesas 2017.

gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.2.

punktu), proti, izņemt noziedzīgi iegūtu mantu no

civiltiesiskās apgrozības pēc iespējas efektīvākā procesā.

17.2. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs,

no pamata kriminālprocesa nodalīts process. Šim procesam ir

raksturīgs tas, ka tajā netiek noskaidrota personas vaina, bet

gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi vai saistību ar

noziedzīgu nodarījumu. Process par noziedzīgi iegūtu mantu

atbilst doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam

"process par lietu" (sal.: Satversmes tiesas 2022.

gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01 26.1. punkts).

Arī tiesu praksē tiek atzīts, ka procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu ir jāvērtē mantas izcelsme un tas, vai pastāv apstākļi,

kuru dēļ šo mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai

persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu (sk., piemēram,

Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 21.

maija lēmumu lietā Nr. 11816005518).

Turklāt šajā procesā jautājums par mantas izcelsmi tiek

izlemts galīgi. Proti, ja pirmstiesas kriminālprocesā ir bijis

process par noziedzīgi iegūtu mantu un tiesa ir atzinusi mantu

par noziedzīgi iegūtu, tad tiesai pamata kriminālprocesā šis

jautājums atkārtoti vairs nav jāizlemj.

Tātad process par noziedzīgi iegūtu mantu ir atsevišķs un

nošķirts process, kurā tiesa izlemj tikai vienu lietā radušos

jautājumu - mantisko jautājumu.

17.3. Process par noziedzīgi iegūtu mantu ir izņēmums

no mantisko jautājumu risināšanas kārtības pamata

kriminālprocesā, tāpēc šim procesam var būt noteikti atšķirīgi

noteikumi, kas vērsti uz tā mērķa ātru un efektīvu

sasniegšanu.

Pieteikumu iesniedzēji un vairākas lietā pieaicinātās personas

norāda, ka mantisko jautājumu ātra un efektīva atrisināšana nav

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu pašmērķis. Neesot samērīgi

tas, ka, izskatot jautājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi pamata

kriminālprocesā, personai tiek nodrošinātas tiesības pārsūdzēt

apgabaltiesas lēmumu, savukārt procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu tai šādas tiesības netiek nodrošinātas. Lai ievērotu

personas tiesības uz taisnīgu tiesu, kā arī nodrošinātu

vienveidīgu procesa par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanas

praksi, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vajagot paredzēt

iespēju pārsūdzēt kasācijas instances tiesā vismaz tādu

apgabaltiesas lēmumu, ar kuru manta pirmo reizi atzīta par

noziedzīgi iegūtu un konfiscēta.

Savukārt Saeima norāda: tas vien, ka procesā par noziedzīgi

iegūtu mantu uz personu, kas saistīta ar mantu, ir attiecināmas

no Konvencijas 6. panta 1. punkta un Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izrietošās tiesību uz taisnīgu tiesu garantijas,

nenozīmē, ka šajā procesā ir nodrošināma kasācijas instance.

Proti, nedz no Konvencijas 6. panta 1. punkta, nedz Satversmes

92. panta pirmā teikuma neizriet prasība ieviest kasācijas

instanci procesā par noziedzīgi iegūtu mantu vai prasība

nodrošināt iespēju pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu, ar kuru pēc

personai labvēlīga rajona (pilsētas) tiesas lēmuma pārsūdzēšanas

manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka likumdevējam demokrātiskā

tiesiskā valstī, pieņemot procesuālos likumus, ir rīcības brīvība

gan noteikt attiecīgos procesos skatāmo lietu kategorijas, gan

arī lemt par dažādu kategoriju lietu izskatīšanas kārtību. Tāpat

likumdevējam ir tiesības noteikt pamattiesībām atbilstošu lietu

izskatīšanas, tostarp nolēmumu pārsūdzēšanas, kārtību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 17. punktu).

Kasācijas instance pilda īpašu funkciju, un tai ir publiski

tiesisks raksturs, kas vērsts uz materiālo un procesuālo tiesību

normu vienveidīgu iztulkošanu un piemērošanu visā valstī (sk.

Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-04-01 secinājumu daļas 2.1. punktu). Taču kasācijas

instances tiesas kompetencē neietilpst lietas materiālos esošo

pierādījumu pārbaude un pārvērtēšana, kā arī tā nepārbauda

kasācijas sūdzībā vai protestā norādītos apsvērumus par citādu

lietas apstākļu novērtējumu nekā tas, ko sniegusi apelācijas

instances tiesa (sk., piemēram, Augstākās tiesas Senāta 2006.

gada 17. janvāra lēmuma lietā Nr. SKK-8/2006 7. lp.).

Līdz 2009. gada 1. jūlijam, kad spēkā stājās apstrīdētā norma,

Kriminālprocesa likuma 631. pants paredzēja, ka pirmās instances

tiesas pieņemtais lēmums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

pārsūdzams apelācijas instances tiesā vispārējā kārtībā. Tātad

sākotnēji likumdevējs procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

attiecībā uz tiesu pieņemto lēmumu pārsūdzības iespējām bija

noteicis vispārējo kārtību, citstarp paredzot apelācijas

instances tiesas lēmuma pārsūdzību kasācijas kārtībā (sk.

Augstākās tiesas Senāta 2008. gada 6. marta lēmuma lietā Nr.

SKK-93/2008 4. lp.).

Ņemot vērā to, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek

izskatīts jautājums par mantas izcelsmi, kā arī to, ka šis

process veidots tā, lai nodrošinātu iespējami ātrāku un

efektīvāku mantisko jautājumu atrisināšanu, likumdevējs, pieņemot

apstrīdēto normu, nolēma turpmāk noteikt mantisko jautājumu

izskatīšanu tikai divās instancēs. Tādējādi apstrīdētajā normā

ietvertais regulējums ir viens no līdzekļiem, ar kuriem tiek

panākta mantisko jautājumu ātrāka un efektīvāka atrisināšana.

Turklāt Satversmes tiesa jau ir secinājusi: lai arī mantiskie

jautājumi var tikt risināti gan procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, gan pamata kriminālprocesā, ir jāatzīst, ka, ņemot vērā

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu atšķirīgo būtību un mērķi,

nav pamata abus šos procesus salīdzināt (sk. Satversmes tiesas

2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 20.2.

punktu).

Līdz ar to process par noziedzīgi

iegūtu mantu ir sevišķs, no pamata kriminālprocesa nošķirts

process, kas vērsts vienīgi uz procesa ekonomijas interesēs

balstītu kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu

atrisināšanu.

18. Pēc tam, kad noskaidrots mērķis, ar kādu

likumdevējs regulē procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, kā arī šā

procesa raksturs, Satversmes tiesai ir jāpārbauda tas, vai

personai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo īpaši

apgabaltiesā, tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process.

Tiesiskas valsts princips prasa, lai lietas tiktu izskatītas

tādā kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

izspriešanu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra

sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 32. punktu). Lietas

izskatīšanas procedūra ir taisnīga, ja ir ievērota prasība

nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai un tiesības

pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.

2016-01-01 10. punktu). Turklāt Satversmes 92. panta pirmais

teikums prasa ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu

līdzvērtīgu iespēju principa piemērošanu attiecīgās tiesvedības

procesa raksturam atbilstošā veidā (sk. Satversmes tiesas

2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-01-01 19.5.

punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi: tas,

kā Konvencijas 6. panta 1. punkts piemērojams apelācijas un

kasācijas instances tiesās, ir atkarīgs no attiecīgās lietu

kategorijas īpašā rakstura, un ir jāņem vērā viss tiesvedības

process kopumā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 5.

aprīļa sprieduma lietā "Zubac v. Croatia", pieteikums

Nr. 40160/12, 82. punktu).

18.1. Kriminālprocesa likuma regulējums attiecībā uz

procesu par noziedzīgi iegūtu mantu kopš 2009. gada 1. jūlija,

kad spēkā stājās apstrīdētā norma, ir vairākkārt grozīts.

Pieteikumu iesniedzēju procesi par noziedzīgi iegūtu mantu

risinājās laikposmā no 2021. gada 1. aprīļa līdz 2022. gada 10.

novembrim (turpmāk - attiecīgais laikposms). Tādējādi Satversmes

tiesa vispirms aplūkos attiecīgajā laikposmā spēkā bijušo

procesu, kādā apgabaltiesā tika izskatīta sūdzība vai protests

par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu

mantu.

18.1.1. Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 631. panta

otrajai daļai sūdzību vai protestu par rajona (pilsētas) tiesas

lēmumu izskata apgabaltiesa triju tiesnešu sastāvā šā likuma 629.

pantā noteiktajā termiņā un kārtībā, pirmo uzklausot sūdzības vai

protesta iesniedzēju.

Kriminālprocesa likuma 629. pants attiecīgajā laikposmā

paredzēja, ka tiesnesim pēc tam, kad tiesā saņemts lēmums par

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu, ir pienākums

noteikt tiesas sēdes laiku un vietu, uzaicināt uz tiesas sēdi

procesa virzītāju, prokuroru, kā arī Kriminālprocesa likuma 628.

pantā noteiktās ar mantu saistītās personas un šai tiesas sēdei

jānotiek 10 dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas

tiesā. Lai nodrošinātu izmeklēšanas noslēpuma aizsardzību,

process skatāms slēgtā tiesas sēdē, un tajā tiek uzklausīts

procesa virzītājs, prokurors, pārējās uzaicinātās un ieradušās

personas, to pārstāvji vai aizstāvji. Turklāt tiesas sēdē procesā

iesaistītajām personām ir vienādas tiesības pieteikt noraidījumus

vai lūgumus, iesniegt pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida

paskaidrojumus, kā arī piedalīties citu tiesas procesa gaitā

radušos jautājumu izskatīšanā.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības tikt uzklausītam

tiek īstenotas vairākos veidos, piemēram, kā tiesības saņemt

pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli,

savāktajiem pierādījumiem un faktiem, kā arī tiesības sagaidīt,

ka tiesas nolēmums, ievērojot pušu izteikto viedokli, tiks

argumentēts. Turklāt minētās tiesības ietver arī personas

tiesības izteikties par faktiem un tiesību jautājumiem. Šo

tiesību īstenošana jānodrošina vismaz rakstveidā (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr.

2016-06-01 33.1. punktu).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629. pantu attiecīgajā

laikposmā ar mantu saistītajai personai bija nodrošinātas

tiesības piedalīties tiesas sēdē, kurā tika izskatīta sūdzība vai

protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu. Šai personai, tās

pārstāvim vai aizstāvim bija nodrošinātas tiesības iepazīties ar

tiesā iesniegto sūdzību vai protestu, iesniegt rakstveida

paskaidrojumus par to un tiesas sēdē izteikties par sūdzību vai

protestu, kā arī par tiesas sēdē procesa virzītāja vai prokurora

paustajiem apsvērumiem. Turklāt ar mantu saistītajai personai

bija nodrošinātas tiesības iesniegt apgabaltiesā papildu

pierādījumus, kuri pamato mantas likumīgo izcelsmi un kurus tā

nebija iesniegusi rajona (pilsētas) tiesā.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka atbilstoši Kriminālprocesa

likuma 630. pantam apgabaltiesai nav tiesību pieņemt lēmumu, ar

kuru tā kā pirmā atzīst mantu par noziedzīgi iegūtu. Saskaņā ar

minēto normu apgabaltiesa esot tiesīga vai nu atstāt negrozītu

rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, vai pieņemt lēmumu, ar kuru tā

izbeidz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu, ja rajona (pilsētas)

tiesa ir atzinusi mantu par noziedzīgi iegūtu. Tomēr, pat ja

apgabaltiesai šādas tiesības ir, taisnīgs regulējums procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu būtu tāds regulējums, kas sašaurinātu

apgabaltiesas kompetenci, ļaujot tai vai nu atstāt negrozītu

rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, vai arī to atcelt un nosūtīt

materiālus jaunai izskatīšanai. Turklāt apgabaltiesas lēmumi, ar

kuriem Pieteikumu iesniedzēju manta ir atzīta par noziedzīgi

iegūtu, neesot bijuši pietiekami pamatoti. Proti, tajos neesot

pienācīgi vērtēti visi lietas materiāli, tostarp Pieteikumu

iesniedzēju iesniegtie pierādījumi.

Attiecībā uz to, vai apgabaltiesa, taisot lēmumus Pieteikumu

iesniedzēju procesos par noziedzīgi iegūtu mantu, pienācīgi

vērtēja visus lietas materiālus, Satversmes tiesa jau ir

norādījusi, ka tiesību normu piemērošanas tiesiskuma kontrole

neietilpst tās kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr. 2016-01-01 10.2.

punktu). Vienlaikus apgabaltiesai, taisot lēmumu, atbilstoši

Kriminālprocesa likuma prasībām ir pienākums pamatot savu

viedokli.

Apstrīdētā norma nosaka: izskatot sūdzību vai protestu,

apgabaltiesa var atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un

pieņemt kādu no Kriminālprocesa likuma 630. pantā minētajiem

lēmumiem, kurš nav pārsūdzams. Šā likuma 630. pants attiecīgajā

laikposmā paredzēja, ka tiesai, izskatot materiālus par

noziedzīgi iegūtu mantu, jāizlemj: 1) vai manta ir noziedzīgi

iegūta vai saistīta ar noziedzīgu nodarījumu; 2) vai ir zināms

mantas īpašnieks vai likumīgais valdītājs; 3) vai kādai personai

ir likumīgas tiesības uz mantu; 4) rīcība ar noziedzīgi iegūtu

mantu. Ja tiesa atzīst, ka mantas saistība ar noziedzīgu

nodarījumu nav pierādīta vai mantas izcelsme nav noziedzīga, tā

pieņem lēmumu izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu.

Savukārt tad, ja tiesa pieņem lēmumu izbeigt procesu par

noziedzīgi iegūtu mantu tādā kriminālprocesā, kas izbeigts uz

personu nereabilitējoša pamata, tā papildus lemj arī par mantas

aresta atcelšanu.

No minētā secināms, ka attiecīgajā laikposmā apgabaltiesai

tāpat kā rajona (pilsētas) tiesai bija pienākums vērtēt visus

materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu un no jauna lemt par to,

vai manta ir noziedzīgi iegūta vai saistīta ar noziedzīgu

nodarījumu. Proti, apgabaltiesai bija jāizlemj - atstāt spēkā

rajona (pilsētas) tiesas lēmumu vai to atcelt un taisīt jaunu

lēmumu pēc būtības, kas var ietvert arī gadījumu, kad tā, pretēji

rajona (pilsētas) tiesai, atzīst mantu par noziedzīgi iegūtu un

to konfiscē.

Satversmes tiesa jau ir konstatējusi, ka apgabaltiesas

kompetence procesā par noziedzīgi iegūtu mantu neaprobežojas

tikai ar tiesību jautājumu pārskatīšanu, jo tā atkārtoti pārbauda

lietas faktus un vērtē pierādījumus par tiem (sk. Satversmes

tiesas 2025. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-40-01

10.2. punktu). Atšķirībā no rajona (pilsētas) tiesas,

apgabaltiesas rīcībā bija lielāks materiālu apjoms, jo papildus

tiem materiāliem, kas iesniegti un izskatīti rajona (pilsētas)

tiesā, apgabaltiesai bija pienākums izskatīt arī sūdzību vai

protestu, kā arī procesā iesaistīto personu iesniegtos rakstveida

paskaidrojumus, ja tādi tika iesniegti. Taču lietā vērtējamie

faktu un tiesību jautājumi šādā gadījumā pēc būtības bija tie

paši, kas tika skatīti rajona (pilsētas) tiesā, un tādējādi

jautājums par mantas izcelsmi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

pēc būtības tika izskatīts divās tiesu instancēs.

Jāņem vērā, ka Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa

attiecīgajā laikposmā paredzēja procesā iesaistīto personu

tiesības iesniegt apgabaltiesā arī jaunus pierādījumus par mantas

izcelsmi. Tādējādi atsevišķos gadījumos dažus pierādījumus

apgabaltiesa varētu būt vērtējusi kā pirmā un vienīgā

instance.

Tomēr apgabaltiesa pati par sevi ir augstākas instances tiesa,

kurā lēmumi tiek pieņemti triju tiesnešu sastāvā jeb koleģiāli.

Koleģialitātes principa mērķis ir vispusīga attiecīgajā lietā

būtisko faktu un tiesību jautājumu apsvēršana, tos apspriežot un

rodot atbilstošu tiesisku risinājumu. Šis mērķis tiek sasniegts,

koleģiāli izvērtējot iespējamos risinājumus un nonākot pie

taisnīga rezultāta (sal.: Satversmes tiesas 2018. gada 14.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-23-01 13.3. punkts). Tādējādi

arī koleģialitāte ir viens no principiem, kas garantē tiesas

objektivitāti un kalpo kā personas tiesību aizsardzības papildu

garantija. Turklāt, kā jau iepriekš šajā spriedumā tika norādīts,

no Latvijai saistošām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību

jomā neizriet prasība procesā par noziedzīgi iegūtu mantu

nodrošināt lietas izskatīšanu pēc būtības divās tiesu

instancēs.

Tādējādi kārtība, kādā attiecīgajā laikposmā apgabaltiesā tika

izskatīta sūdzība vai protests par rajona (pilsētas) tiesas

lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošināja personai

tiesības tikt uzklausītai un tiesības pilnvērtīgi izmantot

iespēju iesniegt pierādījumus.

18.1.2. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir

jānodrošina arī pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana.

Pušu līdzvērtīgu iespēju princips procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, no vienas puses, paredz visiem tā dalībniekiem iespēju

izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādam no

dalībniekiem piešķirt būtiskas priekšrocības (sk. Satversmes

tiesas 2025. gada 25. februāra sprieduma lietā Nr. 2022-01-01

19.1. punktu).

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 629. panta trešo un ceturto

daļu attiecīgajā laikposmā visām procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu iesaistītajām personām bija nodrošinātas vienādas tiesības

izteikties tiesas sēdē, pieteikt noraidījumus vai lūgumus,

iesniegt pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus,

kā arī piedalīties citu tiesas procesa gaitā radušos jautājumu

izskatīšanā. Šīs procesuālās tiesības procesā iesaistītajām pusēm

bija vienādi nodrošinātas gan rajona (pilsētas) tiesā, gan

apgabaltiesā.

Lai ar mantu saistītā persona varētu iesniegt pierādījumus par

mantas izcelsmes likumību, tai jābūt zināmiem faktiem, kas ir

pamatā procesa virzītāja pieņēmumam par mantas noziedzīgu

izcelsmi. Kriminālprocesa likuma 627. panta ceturtā daļa regulē

lietas dalībnieku tiesības iepazīties ar procesa par noziedzīgi

iegūtu mantu materiāliem. Satversmes tiesa jau atzina, ka minētā

panta ceturtā un piektā daļa, tostarp attiecīgajā laikposmā,

nodrošināja ar mantu saistītās personas tiesības iepazīties ar

procesa par noziedzīgi iegūtu mantu materiāliem tādā apjomā, lai

tiktu nodrošināta tās pamattiesību ievērošana (sal.:

Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr.

2022-01-01 20.4. punkts). Tas, vai un kādā apmērā procesa

virzītājs katrā individuālā gadījumā lēmumā par procesa par

noziedzīgi iegūtu mantu uzsākšanu, protestā vai sūdzībā par

rajona (pilsētas) tiesas lēmumu ir norādījis pierādījumus, kas

pamato tā pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, ir tiesību

normu piemērošanas jautājums, un Satversmes tiesa to

nepārbauda.

Tāpat Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Kriminālprocesa

likuma regulējums procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paredz, ka

mantas izcelsmes pierādīšanas pienākums ir dalīts starp procesa

virzītāju un ar mantu saistīto personu. Proti, pierādījumi, kas

pamato pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, ir jāsniedz

procesa virzītājam, savukārt pierādījumi par to, ka mantai ir

likumīga izcelsme, - ar mantu saistītajai personai. Šāds

regulējums neizjauc pušu tiesību līdzsvaru un ar mantu

saistītajai personai nerada nesamērīgu pierādīšanas slogu (sk.

Satversmes tiesas 2025. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2022-32-01 18. punktu).

Tātad procesā par noziedzīgi iegūtu mantu noteiktā kārtība,

kādā attiecīgajā laikposmā apgabaltiesā tika izskatīta sūdzība

vai protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu, nodrošināja arī

pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu.

Līdz ar to Kriminālprocesa likumā

noteiktā kārtība, kādā attiecīgajā laikposmā tika izskatīta

sūdzība vai protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošināja personai taisnīgu tiesas

procesu.

18.2. Ar 2022. gada 6. oktobra likumu "Grozījumi

Kriminālprocesa likumā" (turpmāk - 2022. gada 6. oktobra

grozījumi) un 2024. gada 19. septembra likumu "Grozījumi

Kriminālprocesa likumā" (turpmāk - 2024. gada 19. septembra

grozījumi) ir citstarp izdarīti grozījumi tiesību normās, kas

regulē kārtību, kādā apgabaltiesā tiek izskatīta sūdzība vai

protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu.

Ar 2022. gada 6. oktobra grozījumiem tika mainīta

Kriminālprocesa 629. panta ceturtajā daļā noteiktā pierādījumu

iesniegšanas kārtība. Šobrīd minētā norma noteic, ka tiesas

procesā iesaistītajām personām ir vienādas tiesības pieteikt

noraidījumus vai lūgumus, iesniegt rajona (pilsētas) tiesai

pierādījumus, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, kā arī

piedalīties citu tiesas procesa gaitā radušos jautājumu

izskatīšanā. Tādējādi ar Kriminālprocesa 629. panta ceturto daļu

ir ierobežota pierādījumu iesniegšana, jo lietas dalībniekiem ir

dotas tiesības iesniegt pierādījumus attiecībā uz mantu tikai

rajona (pilsētas) tiesā.

Turklāt ar 2022. gada 6. oktobra grozījumiem Kriminālprocesa

likuma 631. pants tika papildināts ar ceturto daļu, kas paredz

apgabaltiesas pienākumu atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un

nosūtīt materiālus jaunai izskatīšanai, ja apgabaltiesa, izskatot

sūdzību vai protestu, konstatē kādu Kriminālprocesa likuma

pārkāpumu, kuru pati nevar novērst. Proti, līdz 2022. gada 6.

oktobra grozījumu spēkā stāšanās dienai gadījumā, ja apgabaltiesa

secināja, ka rajona (pilsētas) tiesa, pieņemot lēmumu, kādus

konkrētus pierādījumus vispār nav vērtējusi, tā varēja pieņemt

tikai divus lēmumus - atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu vai

izbeigt procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt šobrīd

apgabaltiesai, ja tā secina, ka rajona (pilsētas) tiesa nav

vērtējusi kādus konkrētus pierādījumus, saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 631. panta ceturto daļu ir pienākums

atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūtīt materiālus

jaunai izskatīšanai, tādējādi nodrošinot pierādījumu vērtēšanu

divās tiesu instancēs (sk. 13. Saeimas likumprojekta Nr. 1323

"Grozījumi Kriminālprocesa likumā" anotāciju. Pieejama

13. Saeimas likumprojektu arhīvā, tīmekļvietnē:

saeima.lv).

Savukārt ar 2024. gada 19. septembra grozījumiem

Kriminālprocesa likuma 629. panta otrās daļas pirmajā teikumā

paredzēts, ka tiesas sēdei jānotiek 30 dienu laikā pēc procesa

virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. Līdz šo grozījumu spēkā

stāšanās dienai minētā norma noteica, ka tiesas sēdei jānotiek 10

dienu laikā pēc procesa virzītāja lēmuma saņemšanas tiesā. Tā kā

Kriminālprocesa likuma 629. panta nosacījumi attiecas arī uz

procesa norisi apgabaltiesā, tad arī tiesas sēdei, kurā tiek

izskatīta iesniegtā sūdzība vai protests par rajona (pilsētas)

tiesas lēmumu, ir jānotiek 30 dienu laikā pēc sūdzības vai

protesta saņemšanas tiesā. Tāpat ar 2024. gada 19. septembra

grozījumiem Kriminālprocesa likuma 631. pants tika papildināts ar

piekto daļu, kas paredz apgabaltiesas tiesības atcelt rajona

(pilsētas) tiesas lēmumu un nodot materiālus jaunai izskatīšanai

arī tad, ja procesā iesaistītā persona ir iesniegusi

pierādījumus, kurus objektīvu iemeslu dēļ nebija iespējams

iesniegt rajona (pilsētas) tiesai.

Viens no 2022. gada 6. oktobra grozījumu mērķiem bija

nodrošināt to, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu gan rajona

(pilsētas) tiesā, gan apgabaltiesā tiek vērtēti vieni un tie paši

pierādījumi, tādējādi nodrošinot jautājuma par mantas izcelsmi

izskatīšanu pēc būtības divās tiesu instancēs (sk. Satversmes

tiesas 2025. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2023-40-01

10.2. punktu). Taču līdz Kriminālprocesa likuma 631. panta

piektās daļas spēkā stāšanās dienai - 2024. gada 22. oktobrim -

šāds regulējums liedza procesā iesaistītajām personām iesniegt

apgabaltiesā arī tādus pierādījumus, kurus tās objektīvu iemeslu

dēļ nevarēja iesniegt rajona (pilsētas) tiesā.

Satversmes tiesa jau secināja, ka Kriminālprocesa likuma 631.

panta ceturtā daļa, kas ļauj apgabaltiesai atcelt rajona

(pilsētas) tiesas lēmumu, ja tā konstatē kādu Kriminālprocesa

likuma pārkāpumu, kuru pati nevar novērst, neattiecas uz

gadījumiem, kad rajona (pilsētas) tiesā kāds pierādījums nav

iesniegts objektīvu iemeslu dēļ. Līdz ar to Satversmes tiesa

atzina, ka ar mantu saistītajai personai šādos apstākļos netika

nodrošināta pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana un

Kriminālprocesa likuma 629. panta ceturtā daļa, ciktāl tā līdz

Kriminālprocesa likuma 631. panta piektās daļas spēkā stāšanās

dienai - 2024. gada 22. oktobrim - nenodrošināja personai

tiesības objektīvu iemeslu dēļ iesniegt pierādījumus

apgabaltiesā, neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

(sk. Satversmes tiesas 2025. gada 24. februāra sprieduma lietā

Nr. 2023-40-01 10.2.2. un 13. punktu).

Tomēr līdz ar Kriminālprocesa likuma 631. panta piektās daļas

spēkā stāšanos likumdevējs ir nodrošinājis to, ka procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu iesaistītajām personām ir tiesības

iesniegt pierādījumus apgabaltiesā, ja tie objektīvu apstākļu dēļ

nevarēja tikt iesniegti rajona (pilsētas) tiesā, un ka šo

pierādījumu ietekmi uz lēmumu vērtē tiesa. Apgabaltiesai ir

pienākums katrā konkrētajā gadījumā vērtēt un noskaidrot, vai tas

fakts, ka pierādījumi netika savlaicīgi iesniegti rajona

(pilsētas) tiesā, ir kvalificējams kā objektīvu apstākļu

izraisīta situācija vai, piemēram, kā personas apzināta rīcība

procesa novilcināšanai.

Tādējādi šobrīd spēkā esošais procesa par noziedzīgi iegūtu

mantu regulējums, kas paredz kārtību, kādā apgabaltiesā tiek

izskatīta sūdzība vai protests par rajona (pilsētas) tiesas

lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošina personai tiesības

tikt uzklausītai, tiesības izmantot iespēju iesniegt

pierādījumus, kā arī pušu līdzvērtīgu iespēju principa

ievērošanu. Šis regulējums paredz lietu par noziedzīgi iegūtu

mantu izskatīšanu pēc būtības divās tiesu instancēs. Turklāt tas

paredz apgabaltiesas pienākumu un tiesības noteiktos gadījumos

atcelt rajona (pilsētas) tiesas lēmumu un nosūtīt materiālus

jaunai izskatīšanai, kā arī neliedz apgabaltiesai, izvērtējot

lietas materiālus par noziedzīgi iegūtu mantu, pretēji rajona

(pilsētas) tiesas lemtajam, atzīt mantu par noziedzīgi iegūtu un

to konfiscēt.

Līdz ar to likumdevējs procesā par

noziedzīgi iegūtu mantu apgabaltiesā ir nodrošinājis personai

taisnīgu tiesas procesu.

19. Ņemot vērā visu minēto, ir secināms, ka process par

noziedzīgi iegūtu mantu ir tāds process, kas izdalīts no pamata

kriminālprocesa konkrēta mērķa - savlaicīgas un uz procesa

ekonomijas interesēm vērstas kriminālprocesā radušos mantisko

jautājumu atrisināšanas - labad. Nedz no Satversmes 92. panta

pirmā teikuma, nedz Latvijai saistošām starptautiskajām saistībām

cilvēktiesību jomā neizriet prasība nodrošināt to, ka

apgabaltiesas lēmums, kas pieņemts procesā par noziedzīgi iegūtu

mantu, var tikt pārsūdzēts augstākā instancē. Personai procesā

par noziedzīgi iegūtu mantu, tostarp apgabaltiesā, kura izskata

sūdzību vai protestu par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu par

noziedzīgi iegūtu mantu, tiek nodrošināts taisnīgs tiesas

process.

Līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Kriminālprocesa likuma 631.

panta trešo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina