14. pants

Lai gan Satversme tieši

neparedz gadījumus, kuros tiesības vērsties tiesā varētu

ierobežot, tas nebūt nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

punktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt

ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām

citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām.

Tādēļ gan Satversmes tiesa, gan ECT nepārprotami secinājušas, ka

tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek

atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1.

punktu; ECT sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom" 38.§

un lietā "Ashingdane v. the United Kingdom" 57. §).

Tas attiecas arī uz tiesībām

apstrīdēt tiesā kādu izziņas izdarītāja vai prokurora darbību.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

departaments pamatoti norāda - ļaujot katru procesa virzītāja

lēmumu un darbību pārsūdzēt tiesā, tiktu neattaisnoti kavēta

pirmstiesas izmeklēšana. Satversmes tiesa piekrīt Valsts

cilvēktiesību biroja viedoklim, ka Satversmes 92. pants neprasa,

lai katru izziņas izdarītāja un prokurora darbību varētu

pārsūdzēt tiesā. Tas būtu pretrunā ar sabiedrības drošības

interesēm un aizskartu citu personu tiesības, tostarp apdraudētu

savlaicīgu krimināllietas izmeklēšanas pabeigšanu un izskatīšanu

tiesā.

Tātad

ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis.