14. pants

1Lai gan Satversme tieši

2neparedz gadījumus, kuros tiesības vērsties tiesā varētu

3ierobežot, tas nebūt nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas.

4Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

5tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

6oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

7punktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

8paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt

9ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām

10citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām.

11Tādēļ gan Satversmes tiesa, gan ECT nepārprotami secinājušas, ka

12tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek

13atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

14jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1.

15punktu; ECT sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom" 38.§

16un lietā "Ashingdane v. the United Kingdom" 57. §).

17Tas attiecas arī uz tiesībām

18apstrīdēt tiesā kādu izziņas izdarītāja vai prokurora darbību.

19Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

20departaments pamatoti norāda - ļaujot katru procesa virzītāja

21lēmumu un darbību pārsūdzēt tiesā, tiktu neattaisnoti kavēta

22pirmstiesas izmeklēšana. Satversmes tiesa piekrīt Valsts

23cilvēktiesību biroja viedoklim, ka Satversmes 92. pants neprasa,

24lai katru izziņas izdarītāja un prokurora darbību varētu

25pārsūdzēt tiesā. Tas būtu pretrunā ar sabiedrības drošības

26interesēm un aizskartu citu personu tiesības, tostarp apdraudētu

27savlaicīgu krimināllietas izmeklēšanas pabeigšanu un izskatīšanu

28tiesā.

29Tātad

30ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis.