Par Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 220. un 222. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam

1Latvijas Kriminālprocesa

2kodeksa (turpmāk - Latvijas KPK) 220. pants paredz izziņas

3izdarītāja darbību pārsūdzēšanas kārtību. Šis pants nosaka:

4"Aizdomās turētais, apsūdzētais un viņu aizstāvji un likumiskie

5pārstāvji, aizdomās turētais, liecinieki, eksperti, tulki,

6galvinieki, kā arī cietušais, civilprasītājs, civilatbildētājs,

7viņu pārstāvji un citas personas var iesniegt prokuroram sūdzības

8par izziņas izdarītāja darbībām. Sūdzības iesniedzamas prokuroram

9tieši vai arī ar tās personas starpniecību, par kuras darbību

10sūdzību iesniedz. Sūdzības var būt tiklab rakstveida, kā arī

11mutvārdu. Pēdējā gadījumā prokurors vai izziņas izdarītājs

12ieraksta šīs sūdzības protokolā, ko paraksta sūdzētājs. Izziņas

13izdarītājam iesniegtā sūdzība kopā ar saviem paskaidrojumiem

14divdesmit četru stundu laikā jāvirza prokuroram. Sūdzības

15iesniegšana līdz tās izšķiršanai neaptur pārsūdzētās darbības

16izpildīšanu, ja to neatzīst par vajadzīgu izziņas izdarītājs vai

17prokurors."

18Latvijas KPK 221. pantā noteikta

19kārtība, kādā prokurors izšķir iesniegto sūdzību, bet 222. pantā

20noteikts: "Sūdzības par prokurora darbībām iesniedzamas amatā

21augstākam prokuroram un izšķiramas šā kodeksa 220. un 221.pantā

22paredzētajā kārtībā."

232. 2003. gada 1. septembrī

24tika ierosināta krimināllieta Nr. 3870001003 pēc noziedzīga

25nodarījuma pazīmēm, kas paredzētas Krimināllikuma 317. panta

26otrajā daļā un 319. panta otrajā daļā, proti, par amatpersonu

27tīšām darbībām, kas acīmredzami pārsniedza pilnvaru robežas, un

28par amatpersonu bezdarbību, kas izpaudās pienākumu

29nepildīšanā.

30Izziņas izdarītājs lūdza tiesnesi

31sankcionēt kratīšanu, norādot, ka vairāku personu atrašanās vietā

32varētu būt dokumenti un citi priekšmeti, kuriem ir nozīme

33krimināllietā. 2003. gada 24. oktobrī tiesnesis pieņēma lēmumu

34par kratīšanu.

35Pamatojoties uz šo lēmumu, 2003.

36gada 27. oktobrī tika izdarītas vairākas kratīšanas. To gaitā

37sastādītie protokoli apstiprina faktu, ka kratīšana izdarīta

38nolūkā atrast un izņemt dokumentus un citus priekšmetus, kam var

39būt nozīme krimināllietā. Kratīšanas rezultātā tika izņemti

40vairāki priekšmeti.

412003.gada 29.oktobrī pieteikumu

42iesniedzēji Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (turpmāk

43- KNAB) lūdza atdot viņiem atpakaļ daļu no kratīšanas laikā

44atsavinātajiem priekšmetiem. 2003. gada 3. novembrī šis lūgums

45tika noraidīts, motivācijā norādot, ka izņemtie priekšmeti satur

46informāciju, kurai ir nozīme krimināllietā. Atteikumā bija arī

47minēts, ka uz rakstveida pieprasījuma pamata iesniedzējiem tiks

48atļauts nokopēt informāciju no izņemtajiem priekšmetiem. Šādu

49iespēju viņi nav izmantojuši.

502003. gada 31. oktobrī pieteikumu

51iesniedzēji vērsās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūras

52Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas nodaļā, norādot uz tiesas

53lēmuma nepilnībām, kā arī lūdzot nekavējoties atdot visus

54kratīšanā izņemtos priekšmetus un dokumentus vai vismaz tos

55priekšmetus, kuriem ir personisks raksturs vai kuri pieder citām

56personām. Šo lūgumu prokuratūra 2003. gada 19. novembrī

57noraidīja, motivējot, ka ar izņemtajiem priekšmetiem un

58dokumentiem tiek veiktas procesuālās darbības. Ja pēc to

59veikšanas tiks konstatēts, ka izņemtajiem priekšmetiem nav

60pierādījumu nozīmes krimināllietā, tie tiks izsniegti.

612003. gada 3. novembrī Rīgas

62apgabaltiesā tika iesniegta sūdzība par tiesneša 2003. gada 24

63.oktobra lēmumu par kratīšanas izdarīšanu, kā arī par izziņas

64izdarītāja darbībām 2003. gada 27. oktobra kratīšanas laikā.

652003. gada 11. novembrī Rīgas apgabaltiesa atklātā tiesas sēdē

66izskatīja krimināllietas materiālus un atstāja negrozītu tiesneša

67lēmumu par kratīšanu, bet sūdzību daļā par izziņas izdarītāja

68darbībām kratīšanas laikā atstāja bez izskatīšanas.

692003. gada 6. novembrī Latvijas

70Republikas Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgo lietu izmeklēšanas

71nodaļas prokuroram Latvijas KPK 220. panta kārtībā tika iesniegta

72sūdzība par izziņas izdarītāja darbībām kratīšanas laikā,

73norādot, ka izziņas izdarītājs rīkojies nelikumīgi, kratīšanas

74laikā izņemot priekšmetus un dokumentus, kas acīmredzami nav

75saistīti ar tiesneša lēmumā par kratīšanas izdarīšanu

76norādīto.

77No 2003. gada 21.novembra līdz

782004. gada 14. janvārim tika iesniegtas septiņas sūdzības ik par

79pakāpi amatā augstākiem prokuroriem. Tās visas, arī Latvijas

80Republikas ģenerālprokuroram (turpmāk - ģenerālprokurors)

81adresētā sūdzība, tika noraidītas.

1Konstitucionālās

2sūdzības iesniedza Jānis Zips, Juris Ulmanis, Jānis

3Svārpstons un SIA "Kempmayer media Latvia". Tajās ietverts lūgums

4Latvijas KPK 220. un 222. pantu (turpmāk - apstrīdētās normas)

5atzīt par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

6Satversme) 92. pantam, jo tie liedz izziņas izdarītāja un

7prokurora darbības pārsūdzēt tiesā. Tā kā pieteikuma juridiskais

8pamatojums, prasījuma priekšmets un pamats neatšķīrās,

9ierosinātās lietas tika apvienotas vienā lietā.

10Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka

11ir pārkāptas Satversmes 92. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu

12tiesu, jo izziņas izdarītāja procesuālās darbības, veicot

13kratīšanu, nav pārsūdzamas tiesā. Apstrīdētās normas paredzot

14tiesības sūdzēties tikai prokuratūrā, kuru kriminālprocesa

15ietvaros nevarot atzīt par neatkarīgu instanci Satversmes 92.

16panta izpratnē. It īpaši gadījumos, kad cilvēka tiesību

17aizskārums sasniedz augstu pakāpi.

1Institūcija, kas izdevusi

2apstrīdētās normas, - Saeima - nepiekrīt pieteikumos

3paustajam viedoklim.

4Saeima norāda, ka Latvijā

5prokuratūra saskaņā ar Prokuratūras likuma 1. pantu ir tiesu

6varas institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības

7ievērošanu likumā noteiktās kompetences ietvaros. Prokuratūrai

8esot noteiktas divējādas funkcijas. No vienas puses -

9kriminālvajāšana un apsūdzības uzturēšana valsts vārdā, bet no

10otras puses - izziņas iestāžu darba uzraudzība un personas un

11valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzība. Turklāt

12prokurors savā darbībā esot neatkarīgs no valsts varas un

13pārvaldes institūcijām un amatpersonām. Tādējādi tiekot

14nodrošināta objektīva un likumam atbilstoša sūdzību izskatīšana.

15Bez tam pēc pirmstiesas izmeklēšanas pabeigšanas krimināllieta

16tiek nodota iztiesāšanai, kuras laikā tiesa, pārbaudot

17pierādījumus, varot pilnvērtīgi izvērtēt izziņas izdarītāja vai

18prokurora procesuālo darbību likumību.

1Ģenerālprokurors

2uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei, Prokuratūras

3likuma 2. pantā noteiktajām prokuratūras funkcijām un

4kriminālprocesa ekonomijas principam. Prokuratūra, izskatot

5sūdzības apstrīdētajās normās paredzētajā kārtībā, esot objektīva

6un neatkarīga institūcija, kas spēj reaģēt uz pirmstiesas

7izmeklēšanas iestāžu amatpersonu pieļautajiem pārkāpumiem. To

8apliecinot arī statistika. Sūdzības tiekot izlemtas lēmuma veidā,

9ja Latvijas KPK to paredz, vai arī atbildes formā. Visbiežāk tiek

10saņemtas sūdzības, kurās pārsūdzēts lēmums par atteikšanos

11ierosināt krimināllietu, par krimināllietas ierosināšanu, par

12krimināllietas izbeigšanu. Daudz sūdzību tiekot saņemts arī par

13ilgstošu krimināllietas izmeklēšanu un iespējami nelikumīgām

14darbībām, iegūstot pierādījumus krimināllietā.

1Latvijas Republikas

2Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments vēstulē

3Satversmes tiesai norāda, ka apstrīdētās normas ierobežo personas

4tiesības par izziņas izdarītāja un prokurora darbībām sūdzēties

5tiesā. Tomēr šāds ierobežojums esot nepieciešams un pamatots. Tā

6mērķis - nepieļaut neattaisnotu pirmstiesas izmeklēšanas

7kavēšanu. Šāda kavēšanās notiktu, ja ikviena procesa virzītāja

8veiktā darbība, ar kuru procesa dalībnieks nav apmierināts, būtu

9pārsūdzama tiesā.

1Latvijas Zvērinātu advokātu

2padome atzīmē, ka apstrīdētās normas, kas neparedz iespēju

3pārsūdzēt tiesā prokurora lēmumu par izziņas izdarītāja vai amatā

4zemāka prokurora darbībām, ir pretrunā ar Satversmes 92. pantā

5ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Līdzīga rakstura normas

6esot arī citos Latvijas KPK pantos. Piemēram, šā kodeksa 237.

7pants paredz, ka tikai prokuroram ir tiesības iesniegt protestu

8par jebkuru tiesas rīcības sēdes lēmumu. Citiem procesa

9dalībniekiem tiesības pārsūdzēt šos lēmumus tiekot

10ierobežotas.

1Valsts cilvēktiesību

2birojs izteica viedokli, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmes 92. pantam. Birojs uzskata, ka ir jāizvērtē, vai

4netiek pārkāpts no Satversmes 89. panta izrietošais valsts

5pienākums nodrošināt efektīvu tiesību aizsardzību. Vērtējot

6apstrīdētās normas, esot jāņem vērā tas, ka personas tiesības uz

7taisnīgu tiesu un efektīvu aizsardzību ir jāsabalansē ar personas

8tiesībām uz krimināllietas savlaicīgu izskatīšanu. Pie tam no

9Satversmes 92. panta neizrietot prasība nodrošināt iespēju visas

10izziņas izdarītāja vai prokurora darbības pārsūdzēt tiesā, jo šīs

11darbības ne vienmēr aizskar personas tiesības un likumiskās

12intereses. Savukārt darbībām, kuras aizskar personas tiesības un

13likumiskās intereses, tiesas kontrole tiekot nodrošināta gan

14iztiesāšanas stadijā, gan arī tādējādi, ka persona var prasīt

15zaudējumu atlīdzību un atlīdzību par morālo kaitējumu. Tiesības

16prasīt zaudējumu atlīdzību esot tas efektīvais tiesību

17aizsardzības līdzeklis, kurš lietojams gadījumos, kad izziņas

18izdarītāja vai prokurora darbības nav ietekmējušas jautājumu par

19personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet ir

20aizskārušas personas pamattiesības.

1Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedra un

3Latvijas Policijas akadēmijas Krimināltiesību katedra

4uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. pantam,

5jo tajās nav paredzēts, ka izziņas izdarītāja un prokurora

6darbības var pārsūdzēt tiesā. Tas ierobežojot personas

7konstitucionālās tiesības un apgrūtinot pieeju tiesai.

8Prokuratūru nevarot atzīt par "taisnīgu tiesu", jo sūdzību

9izskatīšanas procedūra neatbilstot Eiropas Cilvēka tiesību un

10pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6.

11panta prasībai par atklātu lietas izskatīšanu neatkarīgā tiesu

12institūcijā. Saskaņā ar Latvijas KPK 40. panta otro daļu

13prokuroram, realizējot savas pilnvaras, esot jāvadās ne tikai no

14likuma, bet arī no ģenerālprokurora norādījumiem.

15Latvijas Universitātes Juridiskās

16fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedra uzsver: ja procesuālā

17darbība aizskar personas tiesības un brīvības, tad, izskatot

18sūdzību par šādu darbību, prokuratūru nevar atzīt par "taisnīgu

19tiesu" kā neatkarīgu institūciju, jo ikviens prokurors

20kriminālprocesā var iesaistīties arī kā apsūdzības uzturētājs. To

21uzskatāmi apliecinot prokuroru un arī ģenerālprokurora darbību

22reglamentējošas normas - Latvijas KPK 41. pants, Prokuratūras

23likuma 2., 4., 6., 23. pants un citas normas. Saskaņā ar tām

24prokuratūra kriminālprocesā piedalās kā vienota iestāde, bet no

25tā izriet, ka personām neesot nodrošināta pieeja tiesai, jo tās

26var pārsūdzēt tikai tiesneša lēmumu par kratīšanas izdarīšanu.

27Savukārt par rīcību kratīšanas laikā sūdzību var iesniegt tikai

28prokuroram.

1Rīgas Juridiskās

2augstskolas lektors Mārtiņš Mits vēstulē Satversmes tiesai

3norāda, ka Konvencijas 6. panta robežas esot ļoti šauras. Tas

4vairāk attiecoties uz lietas izskatīšanu tiesā. Eiropas

5Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) sūdzības, kas saistītas ar

6lēmumiem par kratīšanas veikšanu, analizējusi Konvencijas 13.

7panta kontekstā. Šis pants var ietvert arī 6. panta prasību

8nodrošināt pieeju tiesai, taču tā robežas ir krietni plašākas.

9Konvencijas 13. pants neaprobežojas tikai ar tiesu kā vienīgo

10tiesību aizsardzības līdzekli, bet gan prasa nodrošināt jebkādu

11tiesību aizsardzības līdzekli, kas būtu efektīvs. Tas, ka izziņas

12izdarītāja faktisko rīcību kratīšanas laikā nav iespējams

13pārsūdzēt tiesā, bet gan prokuroram un pēc tam amatā augstākam

14prokuroram, pats par sevi nav Konvencijas 13. panta pārkāpums.

15Svarīgi ir tas, lai tiktu ievērotas šā panta prasības, proti,

16valsts institūcijai vai amatpersonai ir jābūt pilnvarotai

17izskatīt sūdzību pēc būtības, tai jābūt pilnvarotai sniegt

18atbilstošu atlīdzinājumu (plašā nozīmē), tai jānodrošina

19pietiekama aizsardzība pret varas pārlieku plašu izmantošanu un

20jābūt tik neatkarīgai, lai šādu aizsardzību sniegtu.

21Secinājumu

22daļa

1Kriminālprocess ir visu

2procesuālo darbību kopums, un tas ir sadalīts vairākās

3pamatstadijās: krimināllietas ierosināšana, pirmstiesas

4izmeklēšana, apsūdzētā nodošana tiesai, lietas iztiesāšana pirmās

5instances tiesā un sprieduma izpilde. Turklāt pirmstiesas

6izmeklēšana tiek iedalīta divos posmos - izmeklēšana izziņas

7iestādē un kriminālvajāšana.

1Saskaņā ar

2apstrīdētajām normām tiesības izskatīt sūdzības par izziņas

3izdarītāja darbībām ir tikai prokuroram, bet par prokurora

4darbībām - amatā augstākam prokuroram. Pieteikumu iesniedzēji

5uzskata, ka tādējādi likums ir nepilnīgs, jo tajā nav paredzēta

6iespēja par šīm darbībām vēl kriminālprocesa pirmstiesas stadijās

7sūdzēties arī tiesā. Līdz ar to apstrīdētās normas šīs lietas

8ietvaros jāvērtē tikai tādā aspektā, vai Satversmes 92. pants

9paredz tiesības ikvienu izziņas izdarītāja un prokurora darbību

10pārsūdzēt tiesā jau pirmstiesas stadijās.

1Lai arī Satversmes

2tiesā lieta ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību visam

3Satversmes 92. pantam, no pieteikumiem izriet, ka vērtējama

4apstrīdēto normu atbilstība tikai šā panta pirmajam teikumam. Tas

5noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

6intereses taisnīgā tiesā". Satversmes tiesa jau vairākkārt

7secinājusi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000. gada 30.

8augusta sprieduma lietā Nr. 2000-3-01 secinājumu daļas 5.

9punktu), ka minētā panta saturs noskaidrojams kopsakarā ar

10Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā

11cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un

12Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". Tātad

13likumdevēja mērķis ir bijis panākt starptautisko un nacionālo

14tiesību normu savstarpēju harmoniju. Gadījumos, kad ir šaubas par

15Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc

16iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota

17starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē (sk.

18Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

192003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu). Tas nozīmē, ka

20Satversmes 92. pants interpretējams, vadoties no Konvencijas 6.

21panta un atziņām, kas nostiprinājušās ECT praksē.

1Lai gan Satversme tieši

2neparedz gadījumus, kuros tiesības vērsties tiesā varētu

3ierobežot, tas nebūt nenozīmē, ka šīs tiesības ir absolūtas.

4Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

5tulkojamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22.

6oktobra sprieduma lietā Nr. 2002-04-03 secinājumu daļas 2.

7punktu). Pieņēmums, ka Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

8paredzētajām personas tiesībām vispār nevar noteikt

9ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē garantētajām

10citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām Satversmes normām.

11Tādēļ gan Satversmes tiesa, gan ECT nepārprotami secinājušas, ka

12tiesības vērsties tiesā var ierobežot tiktāl, ciktāl tās netiek

13atņemtas pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 27.

14jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1.1.

15punktu; ECT sprieduma lietā "Golder v. the United Kingdom" 38.§

16un lietā "Ashingdane v. the United Kingdom" 57. §).

17Tas attiecas arī uz tiesībām

18apstrīdēt tiesā kādu izziņas izdarītāja vai prokurora darbību.

19Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

20departaments pamatoti norāda - ļaujot katru procesa virzītāja

21lēmumu un darbību pārsūdzēt tiesā, tiktu neattaisnoti kavēta

22pirmstiesas izmeklēšana. Satversmes tiesa piekrīt Valsts

23cilvēktiesību biroja viedoklim, ka Satversmes 92. pants neprasa,

24lai katru izziņas izdarītāja un prokurora darbību varētu

25pārsūdzēt tiesā. Tas būtu pretrunā ar sabiedrības drošības

26interesēm un aizskartu citu personu tiesības, tostarp apdraudētu

27savlaicīgu krimināllietas izmeklēšanas pabeigšanu un izskatīšanu

28tiesā.

29Tātad

30ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis.

1Konvencijas 6. panta

2pirmā daļa, kas sasaucas ar Satversmes 92. panta pirmo teikumu,

3citastarp paredz, ka "ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

4tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību,

5uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu likumā

6noteiktā neatkarīgā un objektīvā tiesā". Tādējādi no Konvencijas

76. panta pirmās daļas teksta ir secināms, ka šīs daļas robežas ir

8ļoti šauras un tās svarīgākais mērķis, ciktāl tiek skarti

9krimināltiesiski jautājumi, ir nodrošināt lietu taisnīgu

10izskatīšanu tiesā, kuras uzdevums ir izvērtēt apsūdzības

11pamatotību (sk. D. J. Harris, M. O'Boyle, C. Warbrick.

12Law of the European Convention on Human Rights. London, Dublin,

13Edinburg, 1995, p. 195, kā arī ECT sprieduma lietā "Magee v. the

14United Kingdom" 41. §).

1Taču, ja šā panta

2prasības, piemēram, sūdzības atklātu izskatīšanu (a public

3hearing), pilnībā attiecinātu uz kriminālprocesa pirmstiesas

4stadijām (pre-trial stage), tiesības uz taisnīgu tiesu

5zaudētu savu jēgu. Tas gan nenozīmē, ka šis pants vispār nav

6attiecināms uz kriminālprocesa pirmstiesas stadijām. Tieši otrādi

7- Konvencijas 6. pants, it īpaši tā trešā daļa, var būt svarīgs

8arī pirms lietas nodošanas iztiesāšanai, ja un ciktāl lietas

9iztiesāšanas taisnīgumu var būtiski apdraudēt šā panta prasību

10neievērošana kriminālprocesa pirmstiesas stadijās. Tomēr tas

11izvērtējams, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus (sk. ECT

12sprieduma lietā "Magee v. the United Kingdom" 41. §).

13Tā lietā Imbrioscia v. Switzerland ECT noraidīja valdības

14argumentu (sk. ECT sprieduma 34. §), ka 6. panta pirmā

15daļa neattiecoties uz kriminālprocesa pirmstiesas stadijām, un

16argumentēja, ka šā panta pirmās daļas prasība pēc lietas

17izskatīšanas saprātīgā laikā attiecas arī uz pirmstiesas

18stadijām. Pārāk ilga pirmstiesas izmeklēšana var pārsniegt

19saprātīgus termiņus un līdz ar to arī aizskart tiesības uz

20taisnīgu tiesu (sk. ECT sprieduma 36. - 38. §). Līdzīgi šā

21panta trešajā daļā paredzēto tiesību (uz savlaicīgu informēšanu

22par apsūdzību, uz aizstāvības nodrošināšanu, uz tulka

23pakalpojumiem) neievērošana jau pirmstiesas stadijās apdraud

24tiesības uz taisnīgu tiesu.

1Pieteikumu iesniedzēji

2uzskata, ka Latvijas KPK paredzētā izziņas izdarītāja un

3prokurora darbību pārsūdzības kārtība pārkāpj Satversmes 92.

4pantā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu, jo viņi nevar

5pārsūdzēt tiesā izziņas izdarītāja darbības - konkrētu priekšmetu

6un dokumentu izņemšanu kratīšanas laikā.

7Interpretējot Konvencijas 6. pantu

8un Satversmes 92. panta pirmo teikumu, ir secināms, ka šīs normas

9uz izziņas izdarītāja un prokurora darbību pārsūdzību attiecas

10ļoti ierobežoti. Šajā apjomā, kā to pareizi norāda arī Saeima,

11noteikti neietilpst tiesas tiesības jau kriminālprocesa

12pirmstiesas stadijās izvērtēt pierādījumu pieļaujamību un

13attiecināmību, kā to prasa pieteikumu iesniedzēji. Turpretī

14prokuratūrai šādas tiesības ir - tā pati izlemj, kuri pierādījumi

15ir svarīgi apsūdzības uzturēšanai. Prokuratūras reaģēšanas

16līdzekļi un to lietošanas robežas ir ļoti plašas. Arī Igaunijas

17Valsts tiesa 2000. gada 22. decembra sprieduma 24. punktā norāda,

18ka kriminālprocesa pirmstiesas stadijās tiesas uzdevums nav

19vērtēt veikto darbību nepieciešamību un lietderību vai arī to,

20kuru no iegūtajiem faktiem var izmantot kā pierādījumu

21krimināllietā (sk. http://www.nc.ee/english/const/2000/3-3-1-38-00.htm).

1Kaut arī Konvencijas 6.

2panta pirmajā daļā un Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

3ietverto tiesību piemērošanas robežas pirmstiesas stadijās ir

4šauras, tas nenozīmē, ka šajās stadijās nepastāvētu nekādas

5tiesību aizsardzības garantijas. Tādas ir noteiktas Konvencijas

613. pantā, kurš garantē aizsardzības līdzekli ikvienam, kas

7uzskata, ka ir aizskartas Konvencijā paredzētās tiesības un

8brīvības. Šis pants pastāv kā "papildinājums" citiem pantiem, jo

9neformulē konkrētas tiesības, bet kalpo par šo tiesību procesuālu

10garantiju (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Klass and

11others v. Germany" 64. §). Šā panta sakarā nepieciešams

12uzsvērt, ka ECT ne vienmēr prasa garantēt iespēju vērsties tiesā,

13bet sūdzības, kas saistītas ar lēmumiem par kratīšanas veikšanu,

14analizē Konvencijas 13. panta kontekstā. Šā panta robežas ir

15krietni plašākas, un tas neaprobežojas tikai ar tiesu kā vienīgo

16efektīvo tiesību aizsardzības līdzekli (sk., piemēram, ECT

17sprieduma lietā "Leander v. Sweeden" 77. § un lietā

18"Golder v. the United Kingdom" 33. §). Efektīva aizsardzība

19saskaņā ar Konvencijas 13. pantu nozīmē aizsardzību, kas ir "tik

20efektīva, cik vien tas ir iespējams", ņemot vērā attiecīgās

21lietas apstākļus (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Chahal

22v. the United Kingdom" 142. §). ECT arī norāda, ka šis

23pants garantē pieejamību aizsardzības līdzekļiem nacionālajā

24līmenī, kas pēc būtības ļauj aizsargāt Konvencijā garantētās

25tiesības un brīvības jebkurā formā, kāda paredzēta nacionālajos

26tiesību aktos. Tas prasa, lai nacionālie aizsardzības līdzekļi

27ļautu "nacionālajām institūcijām" izlemt attiecīgo sūdzību pēc

28būtības un sniegt atbilstošu atlīdzinājumu, nodrošinātu pret

29varas ļaunprātīgu izmantošanu. Turklāt šādu aizsardzības līdzekļu

30efektivitāte nav atkarīga no tā, vai iznākums noteikti būs

31labvēlīgs sūdzības iesniedzējam (sk. ECT sprieduma lietā

32"Vilvarahaj and others v. the United Kingdom" 122. §, lietā

33"Soering v. the United Kingdom" 120. § un lietā "P.G. and J.H. v.

34the United Kingdom" 88. §).

1Latvijas KPK 21. pants

2uzliek par pienākumu ģenerālprokuroram un viņam pakļautajiem

3prokuroriem veikt uzraudzību pār likumu precīzu un vienveidīgu

4ievērošanu kriminālprocesā, lai novērstu jebkuru likuma pārkāpumu

5neatkarīgi no tā, kas to būtu izdarījis, un prokuroriem šis

6pienākums jāveic neatkarīgi no jebkādām iestādēm un amatpersonām,

7pakļaujoties vienīgi likumam. Arī Prokuratūras likuma 1. pants

8noteic, ka prokuratūras izveidošanas mērķis un pamatuzdevums ir

9"reaģēt uz likuma pārkāpumu un nodrošināt ar to saistītās lietas

10izlemšanu likumā noteiktajā kārtībā". Šā uzdevuma izpildei likums

11ir noteicis atbilstošu prokurora statusu un citas garantijas.

12Tostarp minams arī tas, ka ģenerālprokuroru pēc Augstākās tiesas

13priekšsēdētāja priekšlikuma amatā apstiprina Saeima (Prokuratūras

14likuma 38. pants). Bez tam ir paredzēta īpaša ģenerālprokurora

15atlaišanas kārtību. Likums arī prasa, lai Augstākā tiesa veiktu

16pārbaudi un sniegtu atzinumu par likumā minētā atlaišanas pamata

17esamību (41.3 pants).

18Prokuratūrai katrā valstī var būt

19atšķirīgas tiesības, pilnvaras un statuss. Daudzās valstīs,

20piemēram, Igaunijā un Polijā, prokuratūra institucionāli ir

21izpildvaras sastāvdaļa. Citviet, piemēram, Ukrainā,

22ģenerālprokuroru bez parlamenta piekrišanas var atcelt valsts

23prezidents (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "Merit v.

24Ukraine" 63.§). Turpretī Latvijas prokuratūra saskaņā ar

25Prokuratūras likuma 1. panta pirmo daļu "ir tiesu varas

26institūcija, kas patstāvīgi veic uzraudzību pār likumības

27ievērošanu". Latvijas likumdevējs prokuratūrai noteicis zināmā

28mērā divējādas funkcijas - atbilstoši Prokuratūras likuma 2.

29panta 4. punktam tā "uztur valsts apsūdzību", bet saskaņā ar šā

30paša panta 6. punktu tā "likumā noteiktajā kārtībā aizsargā

31personu un valsts tiesības un likumīgās intereses". Turklāt šīs

32funkcijas prokuratūra pilda efektīvi, ko apliecina arī

33statistikas dati: 2003. gadā prokuratūrā saņemtas 5023 sūdzības

34vai informācija par izziņas iestāžu amatpersonu darbībām

35pirmstiesas izmeklēšanas jautājumos, 958 gadījumos konstatēti

36likuma pārkāpumi un šīs sūdzības esot apmierinātas. Turklāt

37vairums sūdzību izskatītas 6 - 9 reizes, katru reizi ik par

38pakāpi augstākā prokuratūras instancē (sk. lietas 2. sēj.,

39219.lpp.). Tas nozīmē, ka likumi nodrošina prokuroriem

40pienācīgas neatkarības garantijas, bet personām - garantijas pret

41ļaunprātīgu varas izmantošanu.

42No

43iepriekšminētā izriet šādi secinājumi:

441) prokuratūru

45Latvijā var uzskatīt par efektīvu un pieejamu aizsardzības

46līdzekli, jo prokurora statuss un loma likumības uzraudzībā

47nodrošina sūdzību neatkarīgu un objektīvu izskatīšanu atbilstoši

48Konvencijas 13. pantam;

492) tas, ka

50izziņas izdarītāja un prokurora rīcību kratīšanas laikā nav

51iespējams pārsūdzēt tiesā, bet ir iespējams pārsūdzēt prokuroram

52un pēc tam amatā augstākam prokuroram, pats par sevi nav nedz

53Konvencijas 6. panta, nedz 13. panta pārkāpums.

1Šādu secinājumu

2apstiprina arī tas, ka tiesas kontrole pār izziņas izdarītāja un

3prokurora darbībām kriminālprocesā izpaužas gan tādējādi, ka

4tiesa kriminālprocesa pirmstiesas stadijās dod piekrišanu

5procesuālām darbībām, kas saistītas ar pamattiesību ierobežošanu,

6gan tādējādi, ka lieta pēc būtības tiek iztiesāta īpašā

7kriminālprocesa stadijā - iztiesāšanas stadijā.

8Šai stadijai paredzēta svarīgākā

9vieta visu procesuālo darbību un attiecību sistēmā. Visas

10darbības pirms šīs stadijas ir saistītas ar sagatavošanos un

11nepieciešamo apstākļu radīšanu tam, lai nodrošinātu efektīvu un

12taisnīgu tiesvedību lietā. Pēc krimināllietas nodošanas tiesai

13tieši tiesa tā ir institūcija, kas izvērtē visas iepriekšējās

14kriminālprocesa stadijās veiktās procesuālās darbības, arī tādas,

15kas ierobežo personas pamattiesības. Iztiesāšanai ir izvirzīts

16konkrēts uzdevums, proti, izpētīt tiesā tikai tos lietas

17apstākļus, kuri izmeklēšanas rezultātā ir atzīti par svarīgiem,

18lai pareizi izšķirtu katras krimināllietas pamatjautājumu, proti,

19jautājumu par darbības noziedzīgumu un apsūdzētā vainu, par viņa

20atbildību. Tiesas uzdevums ir arī pārbaudīt, vai iespējamie

21izziņas izdarītāja un prokurora pārkāpumi pierādījumu iegūšanas

22gaitā varēja radīt negatīvas sekas attiecībā uz jautājuma

23izlemšanu par personas vainu noziedzīga nodarījuma

24izdarīšanā.

1Personas pamattiesības

2kļūst nenozīmīgas, ja netiek ņemts vērā vispāratzītais princips

3ubi ius ibi remedium, proti: ja likums piešķir tiesības,

4tam arī jāparedz, kā šīs tiesības nodrošināt. Dokumentu un

5priekšmetu izņemšana neatņem īpašniekam tiesības uz šo īpašumu,

6bet tikai tās ierobežo. Šāds ierobežojums neaizliedz īpašniekam

7aizstāvēt savas tiesības uz īpašumu kompetentā un neatkarīgā

8institūcijā.

9Līdz ar to Satversmes tiesa

10uzskata, ka pašreizējais normatīvais regulējums ļauj personām

11kriminālprocesa pirmstiesas stadijās efektīvi aizstāvēt savas

12pamattiesības. Ja persona uzskata, ka apstrīdētajās normās

13paredzētajā kārtībā tās nav izdevies aizstāvēt, tad pastāv

14iespēja šo jautājumu izlemt lietas iztiesāšanas stadijā vai arī

15civiltiesiskā ceļā. Dažādi ex post facto līdzekļi - arī

16cits kriminālprocess vai civilprasība par zaudējumu piedziņu -

17vairumā gadījumu var būt pietiekami saskaņā ar Konvencijas 13.

18panta prasībām (sk., piemēram, ECT sprieduma lietā "M.S. v.

19Sweden" 55.§). Turklāt pastāv arī tāda garantija kā

20amatpersonas disciplināratbildība.

21Apstrīdētajās

22normās paredzētais pārsūdzības mehānisms nav acīmredzami

23nesamērīgs. Līdz ar to šīs normas nav pretrunā ar Satversmes 92.

24pantu.

1Tomēr normatīvo

2regulējumu vienmēr var papildināt un uzlabot. It īpaši tas

3nepieciešams gadījumos, kas saistīti ar personas pamattiesību

4ierobežošanu. Viens no veidiem, kā garantēt personas pamattiesību

5aizsardzību, ir nodrošināt pieeju tiesai, kurai jāievēro tādi

6vispāratzīti principi kā savlaicīgums, vienlīdzība tiesas

7priekšā, tiesības tikt uzklausītam u.c. Šāda tendence vērojama

8arī pēdējos desmit gados, kad, pieņemot jaunus procesa likumus,

9tiek paaugstināts personas pamattiesību aizsardzības standarts.

10Spēkā esošais Latvijas KPK pieņemts 1961. gada 6. janvārī. Tikai

11nesen tajā ietverts princips, ka kriminālprocesa pirmstiesas

12stadijās veiktas atsevišķas procesuālās darbības ir pakļautas

13tiešai tiesas kontrolei.

14Šādu tendenci apliecina arī

15Kriminālprocesa likuma projekts, kuru Saeima 2004. gada 1. aprīlī

16pieņēma otrajā lasījumā. Lai gan šajā projektā tiesas kontrole

17kriminālprocesa pirmstiesas stadijās ir paplašināta, taču arī

18tajā paredzēts, ka prokurora darbības un lēmumus varēs pārsūdzēt

19tikai amatā augstākam prokuroram (339. panta otrās daļas 3.

20punkts). Tomēr ar šo likumu iecerēts ieviest izmeklēšanas

21tiesneša institūtu, un šā tiesneša galvenā funkcija būs kontrolēt

22cilvēktiesību ievērošanu pirmstiesas kriminālprocesā (41.

23pants).

24Tas, kā un vai vispār vajadzētu

25papildināt kriminālprocesu reglamentējošos normatīvos aktus, lai

26atsevišķas izziņas izdarītāja un prokurora darbības būtu

27pārsūdzamas tiesā, ir tiesībpolitikas jautājums un kā tāds ir

28likumdevēja kompetencē.

29Nolēmumu

30daļa

31Pamatojoties uz Satversmes tiesas

32likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

33nosprieda:

34atzīt Latvijas Kriminālprocesa

35kodeksa 220. un 222. pantu par atbilstošu Latvijas Republikas

36Satversmes 92. pantam.

37Spriedums ir

38galīgs un nepārsūdzams.

39Spriedums

40stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

41Tiesas sēdes priekšsēdētājs

42A.Endziņš