2. pants
paredz personai tiesības pārsūdzēt tiesas

spriedumu, nevis lēmumu, kas pieņemts iztiesāšanas gaitā līdz

sprieduma pasludināšanai.

Saeima uzsver, ka likumdevējs,

papildinot Kodeksa 77. pantu ar septīto daļu, noteica:

lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu virs viena gada un

sešiem mēnešiem pieņem Senāts. Šī norma neparedz tiesības

pārsūdzēt Senāta lēmumu. Tomēr tas neliedz tiesājamajam tiesības

turpmākajā lietas iztiesāšanas gaitā iesniegt tiesai jaunus

lūgumus par drošības līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu.

4. Atbildot uz

Satversmes tiesas vēstuli, Saeima papildus norāda, ka personām,

kuras apsūdzētas un nodotas tiesai par sevišķi smagu noziegumu

izdarīšanu, kas saistīti ar vardarbību vai vardarbības

piedraudējumu, apstrīdētā norma ļauj pretendēt uz atbrīvošanu no

apcietinājuma, ja pagājis viens gads un seši mēneši un ja

tiesājamais ar savu uzvedību ir apliecinājis, ka, atrodoties

brīvībā, viņš neizvairīsies no tiesas, neapdraudēs vai neietekmēs

krimināllietā liecinošās personas vai neizdarīs citu noziedzīgu

darbību. Saeima uzsver, ka apstrīdētā norma attiecas tikai uz

tajā norādītajiem izņēmuma gadījumiem un tā nepieļauj automātisku

apcietinājuma termiņa pagarināšanu.

Saeima paskaidro, ka apstrīdētā

norma pieņemta, ievērojot tiesu pārslodzi, kuras dēļ pagarinājies

lietu izskatīšanas laiks, kā arī objektīvus apstākļus, kad tiesai

nav iespējams iztiesāt lietu viena gada un sešu mēnešu laikā. Ja

likumdevējs nebūtu pieņēmis apstrīdēto normu, pieļaujama

varbūtība, ka tiesājamais apzināti vilcinātu tiesas procesu un

sagaidītu atbrīvošanu no apcietinājuma. Tomēr, ja no

apcietinājuma tiktu atbrīvoti visi, kas apsūdzēti par sevišķi

smagiem un vardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem, bez viņu

personības izvērtējuma, varētu tikt apdraudēta gan konkrētā lietā

liecinošo personu, gan sabiedrības drošība. Tā kā apstrīdētā

norma ir piemērojama tikai izņēmuma gadījumos, kad nepieciešams

kvalitatīvs tiesājamā personības izvērtējums, likumdevējs

tiesības pieņemt lēmumu par apcietinājuma termiņa pagarināšanu ir

uzticējis Senātam.

Saeima norāda, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, ir izskatījis jautājumu arī par

maksimālo apcietinājuma termiņu lietas iztiesāšanas stadijā.

Tomēr likumdevējs secināja, ka katrai lietai ir nepieciešama

individuāla pieeja un līdz ar to arī apcietinājuma termiņa

pagarinājums var būt atšķirīgs. Paredzot likumā apcietinājuma

maksimālo termiņu, varētu panākt pretēju efektu - nevis uzlabot

tiesas organizatoriskos pasākumus, lai iespējami īsā laikā

pabeigtu lietas iztiesāšanu, bet pieļaut vilcināšanos procesuālo

normu noteikto termiņu ietvaros.

5. Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs

Pāvels Gruziņš, atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto

jautājumu, norāda, ka apcietinājums kā cilvēktiesības visvairāk

ierobežojošais drošības līdzeklis tiek piemērots tām personām,

kuras tur aizdomās par iespējamo izvairīšanos no izmeklēšanas vai

šķēršļu likšanu tiesvedībai. Šāds drošības līdzeklis

nepieciešams, lai nodrošinātu tiesvedību saprātīgos termiņos.

P. Gruziņš arī paskaidro, ka

likums nenoteic, ko saprast ar apstrīdētajā normā ietverto

jēdzienu "izņēmuma gadījumi". Senāta praksē kopš 2002. gada

1. novembra jēdziens "izņēmuma gadījumi" ir attiecināts uz

vardarbības vai vardarbības piedraudējuma raksturu, cietušo

skaitu, noziedzīgo nodarījumu epizožu daudzumu, nozieguma

recidīvu, tiesājamā nenoteikto dzīvesvietu, kā arī agrākajām, bet

nedzēstajām sodāmībām. Apcietinājuma kā drošības līdzekļa izvēle

balstās uz personības izpēti katrā konkrētā gadījumā.

Pēc Latvijas Republikas Augstākās

tiesas Senāta Krimināllietu departamenta tiesnešu domām,

apstrīdētā norma uzlabo tiesājamo stāvokli, nevis to

pasliktina.

6. Latvijas

Kriminālprocesa likuma projekta izstrādes darba grupas vadītājs

Gunārs Kūtris norāda, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar

Satversmes 92. pantu, kā arī starptautiskajām tiesību

normām. Konstitucionālajās sūdzībās minētie iesniedzēju argumenti

radušies, neprecīzi tulkojot likumu. Viņš paskaidro, ka

Konvencijas 5. panta trešā daļa un 6. panta pirmā daļa

paredz aizturētās, apcietinātās vai apsūdzētās personas lietas

izskatīšanu saprātīgā termiņā. Taču nevienā normatīvajā aktā nav

skaidrots "saprātīga termiņa" jēdziens, jo tas ir vērtējams katrā

konkrētā lietā atsevišķi atkarībā no noziedzīgā nodarījuma

rakstura un aizdomās turētā personiskajām īpašībām.

G. Kūtris paskaidro, ka

Latvijā vēsturiski ir izveidojusies kārtība, kas paredz, ka

likumā tomēr ir noteikts maksimāli pieļaujamais apcietinājuma

termiņš. Līdz 2002. gada 1. novembrim Kodeksa