Par Latvijas Republikas sākotnējo ziņojumu par 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā līdz 2002.gada 1.janvārim

1Pašnoteikšanās tiesības

23. Latvijas sākotnējā

3ziņojumā par 1966.gada starptautiskā pilsonisko un politisko

4tiesību pakta izpildi (CCPR/C/81/Add.1/Rev.1, 59.-63.paragrāfi)

5ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām

6pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura

71922.gadā pieņemta joprojām spēkā esošo Satversmi.

84. Satversmē noteikts, ka

9tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi Satversmes panti,

10kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību

11atspoguļojums:

12a) Satversmes 1.pants noteic, ka

13"Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika";

14b) Satversmes 2.pants paredz, ka

15"Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai";

16c) Satversmes 3.pantā paredzēts,

17ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās

18robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale";

19d) Satversmes 6.pants paredz, ka

20"Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un

21proporcionālās vēlēšanās".

225. Latvijas tautas

23nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta

241990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu

25deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas

26un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu. Pārejas periods

27Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības

28atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas

29Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada

3021.augustā.

316. No starptautisko tiesību

32viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga ne par vienas citas

33teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav

34koloniju. Tai pat laikā Latvija ir vairākkārt paudusi savu

35atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām.

36Dabas resursu izmantošana

377. Atbilstoši 1991. gada 6.

38augusta likumam "Par vides aizsardzību" kā dabas resursi Latvijā

39ir definētas dabas daļas, to skaitā zeme, augsne, zemes dzīles,

40gaiss, ūdens, flora un fauna, kurām ir ekonomiska, sociāla vai

41kultūras vērtība. Latvijā dabas resursi ir iekļauti

42civiltiesiskajā apritē un var būt par civiltiesiska darījuma

43priekšmetu.

448. Latvijas Satversmes

45105.pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz īpašumu, kuru

46nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Šādā veidā

47konstitucionālā līmenī ir noteikta valsts aizsardzība personas

48tiesībām iegūt savā īpašumā dabas resursus. Konstitucionālā

49līmenī ir arī noteikts personas brīvas rīcības ar īpašumu un tā

50netraucētas ieguves apjoms - īpašuma tiesības var ierobežot

51vienīgi saskaņā ar likumu un tā atsavināšana sabiedrības

52vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

53likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību. Indivīda rīcības ar dabas

54resursiem brīvības ierobežojumi Latvijā tiek noteikti, vadoties

55pēc principa, ka dabas resursi nav tikai privātīpašums un ka tiem

56ir jādarbojas arī sabiedrības labā. Šī iemesla dēļ valsts likumā

57noteiktā kārtībā ir tiesīga noteikt privātīpašuma parobežojumus

58dabas resursu īpašniekiem.

599. Tiesības uz zemes

60privātīpašumu tiek regulētas vairākos likumos atkarībā no zemes

61kategorijas. Saskaņa ar 1991. gada 21. jūnija likumu "Par zemes

62lietošanu un zemes ierīcību" visa Latvijas teritorija veido

63valsts zemes fondu, kas atbilstoši administratīvi teritoriālajam

64iedalījumam sastāv no divu kategoriju zemes: lauku apvidu zemes

65un pilsētu zemes. Pilsētu zeme ir visa zeme, kas atrodas pilsētu

66administratīvajās robežās. Visa pārējā Latvijas Republikas

67teritorija, ko neaizņem pilsētu zeme, ir lauku apvidu zeme.

6810. Atbilstoši 1992. gada

699. jūlija likumam "Par zemes privatizāciju lauku apvidos" lauku

70apvidu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu un citiem

71likumiem:

72a) Latvijas pilsoņi; valsts un

73pašvaldības, valsts un pašvaldību uzņēmumi

74(statūtsabiedrības);

75b) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

76reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

77puse pieder Latvijas pilsoņiem, valstij vai pašvaldībai, katram

78atsevišķi vai vairākiem šiem subjektiem kopā; (b) kuras

79pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder fiziskajām vai juridiskajām

80personām no valstīm, ar kurām Latvijas ir noslēgusi

81starptautiskus līgumus par ieguldījumu veicināšanu un

82aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz 1996.gada 31.decembrim

83(minētais attiecināms arī uz fiziskajām vai juridiskajām personām

84no valstīm, ar kurām starptautiskie līgumi noslēgti pēc 1996.gada

8531.decembra, ja šajos līgumos paredzētas Latvijas reģistrēto

86fizisko un juridisko personu tiesības iegādāties zemi attiecīgā

87valstī); (c) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

88vairākiem "a" un "b" punktos minētajiem subjektiem kopā; (d) kura

89ir publiska akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu

90biržā;

91c) Latvijā reģistrētās reliģiskās

92organizācijas, kuru darbības laiks, skaitot no reģistrēšanas

93brīža Latvijas Republikā, ir ne mazāk kā trīs gadi;

9411. Citas fiziskās un

95juridiskās personas savā īpašumā nevar iegūt zemi valsts

96pierobežas joslās, zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

97aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

98aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

99atbilstoši pagasta ģenerālplānam, valsts rezervātu zemi,

100lauksaimniecības un mežsaimniecības vajadzībām izmantojamo zemi

101atbilstoši pagasta ģenerālplānam.

10212. Ja fiziskā persona, kas

103nav Latvijas pilsonis, iegūst zemi īpašumā mantošanas ceļā, šai

104personai mēneša laikā zemes īpašuma tiesību turpmākai

105saglabāšanai ir jāsaņem pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

106priekšsēdētāja piekrišana šā likuma noteiktajā kārtībā.

107Iesniegumam pievienojams tiesas spriedums par apstiprināšanu

108mantojuma tiesībās vai testaments ar atzīmi par tā stāšanos

109likumīgā spēkā. Ja, ievērojot šā likuma minētos ierobežojumus

110zemes iegūšanā, pagasta padomes (novada, pilsētas domes)

111priekšsēdētājs savu piekrišanu nedod, zemes īpašums divu gadu

112laikā ir jāatsavina.

11313. Atbilstoši 1991. gada

11420. novembra likumam "Par zemes reformu Latvijas Republikas

115pilsētās" pilsētu zemi var iegūt īpašumā saskaņā ar Civillikumu

116un citiem likumiem:

117a) Latvijas pilsoņi;

118b) valsts un pašvaldības, valsts

119un pašvaldību uzņēmumi (statūtsabiedrības);

120c) Latvijas Uzņēmumu reģistrā

121reģistrēta statūtsabiedrība, (a) kuras pamatkapitālā vairāk nekā

122puse pieder Latvijas Republikas pilsoņiem, valstij vai

123pašvaldībai - katram subjektam atsevišķi vai vairākiem šiem

124subjektiem kopā; (b) kuras pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder

125fiziskajām vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām

126Latvijas ir noslēgusi starptautiskus līgumus par ieguldījumu

127veicināšanu un aizsardzību, ko apstiprinājusi Saeima līdz

1281996.gada 31.decembrim (minētais attiecināms arī uz fiziskajām

129vai juridiskajām personām no valstīm, ar kurām starptautiskie

130līgumi noslēgti pēc 1996.gada 31.decembra, ja šajos līgumos

131paredzēts Latvijā reģistrēto fizisko un juridisko personu

132tiesības iegādāties zemi attiecīgā valstī.); (c) kuras

133pamatkapitālā vairāk nekā puse pieder vairākiem (a) un (b)

134apakšpunktā minētajiem subjektiem kopā; (d) kura ir publiska

135akciju sabiedrība, ja tās akcijas tiek kotētas fondu biržā;

136d) līdz 1940.gada 21.jūlijam

137Latvijā reģistrētās reliģiskās organizācijas.

13814. Citas juridiskas un

139fiziskas personas nevar iegūt īpašumā: zemi valsts pierobežas

140joslās; zemi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča kāpu

141aizsargjoslās un citu publisko ūdenstilpju un ūdens teču

142aizsargjoslās, izņemot gadījumus, kad tās paredzētas apbūvei

143atbilstoši pilsētas ģenerālplānam; lauksaimniecībā un

144mežsaimniecībā izmantojamo zemi atbilstoši pilsētas

145ģenerālplānam.

14615. Uz fiziskajām personām,

147kas nav Latvijas pilsoņi un zemi iegūst mantošanas ceļā, attiecas

148tādi paši noteikumi, kā saistībā ar zemi lauku apvidos.

14916. Galvenie personas

150rīcības ar zemes īpašumu aprobežojumi saistās ar aizsargājamām

151dabas teritorijām. Saskaņā ar 1993. gada 2. marta likuma "Par

152īpaši aizsargājamām dabas teritorijām" nosacījumiem zeme

153aizsargājamās teritorijās var būt valsts, pašvaldību, kā arī

154fizisko un juridisko personu īpašumā. Valstij piederošā un

155piekrītošā zeme dabas rezervātos, dabas liegumos un citu

156aizsargājamo teritoriju dabas rezervātu un dabas liegumu zonās

157nav privatizējama vai atsavināma. Aizsargājamās teritorijās zemes

158īpašuma tiesības bijušajiem zemes īpašniekiem vai viņu

159mantiniekiem var atjaunot un zemi fizisko un juridisko personu

160īpašumā var nodot tikai tad, ja šīs personas apņemas ievērot

161aizsargājamās teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumus

162un dabas aizsardzības plānu.

16317. Viens no personas

164brīvas rīcības ierobežojumiem ar zemi īpaši aizsargājamās dabas

165teritorijās ir nosacījums, ka šādām teritorijām zemes pirmpirkuma

166tiesības pieder valstij un zemes īpašniekam ir pienākums informēt

167reģionālo vides pārvaldi par nodomu pārdot sev piederošo zemi

168aizsargājamā teritorijā.

16918. Tāpat likumā "Par īpaši

170aizsargājamām dabas teritorijām" ir noteikts, ka aizsargājamās

171teritorijas aizsardzības un izmantošanas noteikumu pārkāpšanas,

172kā arī dabas aizsardzības plāna neievērošanas gadījumā valstij ir

173tiesības normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā piespiedu kārtā

174atsavināt zemi tās īpašniekam.

17519. Saskaņā ar 1996. gada

1762. maija likumu "Par zemes dzīlēm" zemes dzīles un visi derīgie

177izrakteņi, kas tajās atrodas, pieder zemes īpašniekam. Zemes

178īpašnieks var rīkoties ar zemes dzīlēm, ciktāl šis likums un citi

179normatīvie akti neierobežo viņa tiesības.

18020. Zemes dzīļu izmantošana

181balstās uz principiem, kas noteic, ka, pirmkārt zemes dzīles ir

182neatjaunojama vērtība, kas izmantojama vienlaikus zemes

183īpašnieku, valsts un sabiedrības labā. Otrkārt, zemes dzīļu

184vērtība netiek ietverta īpašuma kadastrālajā vērtībā, un par

185zemes dzīlēm nav jāmaksā īpašuma nodoklis. Zemes dzīļu

186izmantotāji personisko vajadzību apmierināšanai zemes dzīles to

187īpašumā vai pastāvīgā lietošanā esošajā zemē izmanto bez maksas.

188Zemes dzīļu izmantošana peļņas nolūkos ir pieļaujama, ja saņemta

189attiecīga atļauja (licence) šā likuma noteiktajā kārtībā.

190Treškārt, zemes dzīļu izmantošanā jāievēro īpaši aizsargājamo

191dabas teritoriju un objektu aizsardzības un izmantošanas

192noteikumi, kultūras pieminekļu aizsardzības noteikumi, kā arī

193citi zemes dzīļu izmantošanu ierobežojoši noteikumi. Ceturtkārt,

194nodrošinot zemes dzīļu racionālu izmantošanu un aizsardzību,

195valsts un pašvaldības šajā likumā un citos normatīvajos aktos

196paredzētajos gadījumos un noteiktajā kārtībā var ierobežot,

197apturēt vai pārtraukt jebkuru juridisko un fizisko personu

198darbību zemes dzīļu izmantošanā.

19921. Zemes dzīles var

200izmantot zemes īpašnieks, persona, ka zeme piešķirta pastāvīgā

201lietošanā, juridiskā vai fiziskā persona, arī ārvalstnieks vai

202ārvalsts juridiskā persona, kas ar zemes īpašnieku noslēgusi

203līgumu.

20422. Galvenās prasības, kas

205ir jāievēro zemes dzīļu izmantotājiem zemes dzīļu aizsardzībā

206saskaņā ar likuma "Par zemes dzīlēm" nosacījumiem, ir šādas:

207zemes dzīļu pilnīga un kompleksa izpēte; racionāla derīgo

208izrakteņu ieguve, kā arī atradnēs sastopamo blakusproduktu

209izmantošana; zemes dzīļu izmantošana, nepieļaujot kaitīgu ietekmi

210uz derīgo izrakteņu krājumiem un zemes dzīļu īpašībām; zemes

211dzīļu izmantošana, nepieļaujot piesārņošanu ar pazemes un

212virszemes būvēs un krātuvēs glabājamām ekoloģiski bīstamām

213vielām, kā arī notekūdeņiem; zemes dzīļu izmantošanas regulēšana

214un kontrole.

21523. Kā tas ir noteikts

2161992. gada 15. septembra likumā "Par nekustamā īpašuma piespiedu

217atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām" nekustamā

218īpašuma atsavināšana valsts un sabiebrības vajadzībām ir

219pieļaujama vienīgi izņēmuma gadījumos un uz atsevišķa likuma

220pamata. Saskaņa ar šī likuma noteikumiem atlīdzība par īpašuma

221atsavināšanu ir nosakāma naudā. Priekšlikumu par nekustamā

222īpašuma atsavināšanu iesniedz valdība uz attiecīgās valsts

223pārvaldes vai pašvaldības institūcijas ierosinājuma pamata, ja šī

224institūcija nekustamo īpašumu nevar iegūt, vienojoties ar

225īpašnieku. Institūcija, uz kuras ierosinājuma pamata notiek

226atsavināšana, pēc attiecīgā likuma pieņemšanas piedāvā īpašniekam

227noslēgt vienošanos par nekustamā īpašuma atsavināšanu, piesolot

228viņam pēc saviem ieskatiem taisnīgu atlīdzību vai piedāvājot

229apmainīt to pret līdzvērtīgu mantu. Ja atlīdzība noteikta uz

230labprātīgas vienošanās pamata vai atsavinātā nekustamā īpašuma

231vērtība tiek atlīdzināta, apmainot atsavināto mantu pret citu

232mantu, noslēdzams attiecīgs līgums. Ja vienošanās nav panākta, uz

233attiecīgās institūcijas pieteikuma pamata lietu izskata

234tiesa.

23524. Tiesības izmantot

236kontinentālo šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu regulē 1993.

237gada 2. februāra likums "Par Latvijas republikas kontinentālo

238šelfu un ekskluzīvo ekonomisko zonu", kurā noteikts, ka

239kontinentālā šelfa dabas bagātības ir Latvijas īpašums.

240Kontinentālā šelfa izpēti un dabas resursu izstrādi var veikt

241tikai pēc speciālas atļaujas saņemšanas.

24225. Kontinentālajā šelfā un

243ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā juridiskās un fiziskās personas

244var veikt: dabas bagātību zinātnisko izpēti; dabas bagātību

245izstrādi; dzīvo dabas resursu ieguvi; iekārtu, ierīču ierīkošanu,

246mākslīgo salu izveidošanu, to ekspluatāciju; zemūdens kabeļu un

247cauruļvadu izlikšanu; spridzināšanas darbus (kontinentālajā

248šelfā). Juridiskās un fiziskās personas šos darbus var veikt, ja

249ir saņemta atļauja un noformēta licence Ministru kabineta

250noteiktajā kārtībā. Dzīvo dabas resursu iegūšana un izstrāde

251kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā ekonomiskajā zonā pieļaujama

252tikai izsniegtās licences apjomā. Ārvalstu juridisko un fizisko

253personu zinātniskā darbība kontinentālajā šelfā un ekskluzīvajā

254ekonomiskajā zonā pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja tas

255nepieciešams jūras vides izzināšanai miera un cilvēces labā.

25626. Latvijā nenosaka

257īpašuma tiesības uz gaisu. Savukārt nacionālos vides kvalitātes

258normatīvus attiecībā uz gaisa kvalitāti, kā arī gaisa

259piesārņojuma novērtēšanas kārtību un gaisa aizsardzības

260pasākumus, lai izvairītos no gaisa piesārņojuma kaitīgās ietekmes

261uz cilvēka veselību vai vidi, novērstu vai mazinātu to nosaka

2621999. gada 15. jūnija Ministru kabineta noteikumi Nr.219

263"Noteikumi par gaisa kvalitāti"

26427. Civillikumā ir

265noteikts, ka ūdeņi atkarībā no to īpašuma tiesībām ir privātie un

266publiskie.

26728. Pie publiskiem ūdeņiem

268pieder jūras piekrastes josla, kā arī Civillikumā uzskaitītie

269ezeri un upes. Visi pārējie ūdeņi ir privāti. Publisko ūdeņu

270sarakstu var grozīt vienīgi likumdošanas ceļā. Ja ieskaitot

271privātus ūdeņus publiskos, vai atsavinot nekustama īpašuma daļas,

272vai ierobežojot pastāvošās ietaises, kādai personai nodarītu

273zaudējumus, tad viņai pienākas samērīga atlīdzība no valsts..

274Publiskie ūdeņi ir valsts īpašums, ciktāl uz tiem nepastāv

275īpašuma tiesības privātai personai. Jūras piekraste pieder

276valstij līdz tai vietai, kuru sasniedz jūras augstākās bangas.

277Saskaņā ar Civillikumu publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens

278ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un

279neaizskar zemes īpašnieka tiesības.

28029. Tiesības uz privātiem

281ūdeņiem Latvijā izriet no tiesībām uz zemi. Savukārt tekošs ūdens

282nevar būt īpašuma tiesību objekts - īpašums uz upi nozīmē īpašuma

283tiesības uz upes gultni un tiesības izmantos upi, arī tās ūdeņu

284spēku. Kā stāvošie, tā tekošie privātie ūdeņi, kas atrodas viena

285zemes īpašnieka robežās, pieder viņam ar tiesību lietot tos

286vienam pašam un pēc sava ieskata, bet ūdeņi, kas stiepjas cauri

287vai piekļaujas dažādu īpašnieku zemes gabaliem, ir viņu

288kopīpašums, un katram no viņiem ir tiesība lietot to ūdens daļu,

289kura stiepjas cauri vai piekļaujas viņa zemei. Zemes īpašnieka

290tiesība ierīkot ūdens spēka izmantošanas ietaises nav nekādi

291aprobežota tikai tajā gadījumā, kad upe, uz kuras šīs ietaises

292ierīkojamas, iesākas viņa paša robežās un kad nevienam no

293augšgala kaimiņiem nevar rasties zaudējumi no ūdens

294aizsprostojumiem vai aizdambējumiem.

29530. Saskaņā ar Civillikumu

296zvejas tiesība pieder katram sava īpašuma robežās, un īpašnieks

297var aizliegt, ciktāl likums nenosaka citādi, trešam personām

298zvejot tajās. Jūras piekrastes ūdeņos zveja ir brīva katram

299Latvijas pilsonim zvejniecības likumā paredzētā kārtībā.

300Kopīpašumā esošos ūdeņos zvejas tiesība pieder katram piekrastes

301īpašniekam tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita zemei.

302Publiskās upēs zvejas tiesība pieder katram piekrastes īpašniekam

303gar viņa robežu tajā ūdens daļā, kas ir tuvāk viņa nekā cita

304zemei. Civillikumā ir noteiktas arī upes un ezeri, kur zvejas

305tiesības pieder vienīgi valstij.

30631. Civillikums noteic, ka

307katrs, kam pieder zvejas tiesība, var lietot tauvas joslu zvejas

308vajadzībām. Saskaņā ar 1995. gada 12. aprīļa Zvejniecības likumu

309piekrastes zemes īpašniekiem ir tiesības lietot tauvas joslu,

310ciktāl šīs tiesības neierobežo šis likums, citi likumi un

311normatīvie akti. Dabiskās tauvas joslas platums ir: gar privāto

312ūdeņu krastiem - 4 metri; gar pārējo ūdeņu krastiem - 10 metru;

313gar jūras piekrasti - 20 metru. Tauvas joslas bezmaksas lietošana

314ir paredzēta: 1) kājāmgājējiem; 2) zivju resursu un ūdeņu

315uzraudzībai; 3) robežapsardzībai; 4) vides aizsardzības,

316ugunsdrošības un glābšanas pasākumu veikšanai. Tauvas josla nav

317jānosaka, ja privātie ūdeņi visā to platībā un tiem piegulošās

318sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas

319tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

32032. Latvijas iekšējo ūdeņu,

321teritoriālo jūras ūdeņu (turpmāk - teritoriālie ūdeņi) un

322ekonomiskās zonas ūdeņu zivju resursu iegūšanu, izmantošanu,

323pētīšanu, saglabāšanu, pavairošanu un uzraudzīšanu regulē 1995.

324gada 12. aprīļa Zvejniecības likums. Saskaņā ar šo likumu zivju

325resursus Latvijas iekšējos ūdeņos un teritoriālajos ūdeņos

326pārvalda valsts. Saskaņā ar Zvejniecības likumu Latvijas ūdeņi

327zvejas tiesību jomā tiek iedalīti šādi: publiskie ūdeņi

328(uzskaitīti Civillikumā), kuri ir valsts īpašumā un kuros zvejas

329tiesības pieder valstij; ūdeņi, kuros zvejas tiesības pieder

330valstij (uzskaitīti Civillikumā); privātie ūdeņi, kuros zvejas

331tiesības pieder ūdeņu īpašniekam un tiek izmantotas saskaņā ar

332spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

33333. Zvejas tiesības

334Latvijas ekonomiskās zonas ūdeņos, kā arī starptautiskajos ūdeņos

335un citu valstu ūdeņos, kuros atbilstoši starptautisko

336zvejniecības organizāciju lēmumiem vai saskaņā ar

337starptautiskajiem līgumiem Latvijai ir iedalīta nozvejas kvota,

338iedalīto kvotu apjomā pieder Latvijai. Latvijas teritoriālajos

339ūdeņos un Rīgas jūras līča ūdeņos zvejas tiesības pieder Latvijā

340reģistrētām juridiskajām un fiziskajām personām, un tās tiek

341izmantotas saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.

342Zvejas tiesības publiskajās upēs pieder katram piekrastes zemes

343īpašniekam gar viņa īpašuma robežu tajā ūdeņu daļā, kas viņa

344zemei ir tuvāka nekā cita īpašnieka zemei, un tās tiek izmantotas

345saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Zvejas tiesības

346privātajos ūdeņos (izņemot gadījumus, kad zvejas tiesības pieder

347vienīgi valstij) pieder ūdeņu īpašniekam, un tās tiek izmantotas

348saskaņā ar spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Minētās

349rūpnieciskās zvejas tiesības var izmantot, ja attiecīgajos ūdeņos

350vai to daļā ir brīvi nozvejas limiti vai zvejas rīku limita daļa

351rūpnieciskajai zvejai, kā arī brīvas rūpnieciskās zvejas

352vietas.

35334. Zvejniecības likums

354noteic arī to, ka katram Latvijas iedzīvotājam ir tiesības

355nodarboties ar amatiera zveju - makšķerēšanu - visos Latvijas

356ūdeņos, ja tajos amatiera zveja - makšķerēšana - nav aizliegta,

357izņemot ezerus, kuri ir privātā īpašumā vai atrodas viena zemes

358īpašnieka zemes gabala robežās un kuros zvejas tiesības nepieder

359valstij.

36035. Latvijas mežu

361ilgtspējīgu apsaimniekošanu, visiem meža īpašniekiem vai

362tiesiskajiem valdītājiem garantējot vienādas tiesības,

363īpašumtiesību neaizskaramību un saimnieciskās darbības patstāvību

364un nosakot vienādus pienākumus regulē 2000. gada 24. februāra

365Meža likums1. Šī likuma objekts ir mežs un meža zeme.

366Mežs šī likuma izpratnē ir ekosistēma visās tā attīstības

367stadijās, un tajā dominē koki, kuru augstums konkrētajā vietā var

368sasniegt vismaz septiņus metrus un kuru pašreizējā vai potenciālā

369vainagu projekcija ir vismaz 20 procenti no mežaudzes aizņemtās

370platības. Meža zeme ir zeme, uz kuras ir mežs, zeme zem meža

371infrastruktūras objektiem, kā arī mežā ietilpstošie un tam

372piegulošie pārplūstošie klajumi, purvi un lauces. Par mežu

373neuzskata: atsevišķi no mežiem esošas platības, kuras apaugušas

374ar kokiem un kuru lielums nepārsniedz 0,1 hektāru; mākslīgas vai

375dabiskas izcelsmes koku rindas, kuru platums ir mazāks par 20

376metriem; augļu dārzus, parkus, kapsētas un meža koku sēklu

377ieguves plantācijas.

37836. Saskaņā ar Meža likumu

379fiziskajām personām ir tiesības uzturēties un brīvi pārvietoties

380valsts un pašvaldības mežā, ja normatīvajos aktos nav noteikts

381citādi. Transportlīdzekļus drīkst lietot, tikai pārvietojoties pa

382meža ceļiem, izņemot gadījumus, kad drīkst pārvietoties arī mežā

383meža apsaimniekošanas un aizsardzības nolūkos. Fizisko

384personu uzturēšanos un brīvu pārvietošanos citā mežā var

385ierobežot to īpašnieks vai tiesiskais valdītājs. Meža nekoksnes

386materiālās vērtības - savvaļas ogas, augļus, riekstus, sēnes un

387ārstniecības augus - personas var iegūt pēc sava ieskata, ja meža

388īpašnieks vai tiesiskais valdītājs nav noteicis ierobežojumus

389uzturēties un brīvi pārvietoties mežā saskaņā ar Meža likuma

390noteikumiem. Tas pats attiecas arī uz mežam piemītošo rekreatīvo,

391vidi stabilizējošo un ekoloģisko īpašību izmantošanu.

39237. Ņemot vērā to, ka mežs

393kā dabas resurss kalpo ne tikai tā īpašnieka, bet gan visas

394sabiedrības labā, valsts ir uzlikusi meža īpašniekam par

395pienākumu atjaunot mežaudzi triju līdz desmit gadu (atsevišķu

396koku sugu) laikā pēc cirtes veikšanas (ieskaitot ciršanas gadu)

397vai citu faktoru ietekmes, ja tās dēļ mežaudzes šķērslaukums ir

398kļuvis mazāks par kritisko šķērslaukumu un nodrošināt atjaunotās

399mežaudzes kopšanu. Tāpat meža īpašnieka pienākums ir veikt

400darbības, kas samazina meža bojājumu iespējamību un ierobežo to

401izplatību; uzraudzīt meža stāvokli un informēt Valsts meža

402dienestu par konstatētajiem meža bojājumiem.

40338. Saskaņā ar Civillikumu

404dzīvnieki, kas vēl atrodas dabiskā savvaļas stāvoklī, kļūst par

405tā īpašumu, kas viņus noķer vai nogalina, ciktāl likums nenosaka

406citādi. Īpašuma tiesības iegūšana uz noķertu vai nogalinātu

407savvaļas dzīvnieku nav atkarīga no tā, vai tas noķerts vai

408nogalināts uz savas vai svešas zemes. Zemes īpašniekam ir tiesība

409aizliegt ikvienai svešai personai ķert vai medīt dzīvniekus viņam

410piederošās zemes robežās, bet aizliegumu pārkāpjot - prasīt no

411pārkāpēja atlīdzību. 1995. gada 1. jūnija Medību likums noteic,

412ka medību dzīvnieki ir savvaļā dzīvojošie zīdītāji un putni, kuru

413pārstrādes produktus izmanto tautsaimniecībā. savukārt medību

414platības ir medījamo dzīvnieku brīvai dzīvošanai derīgā un

415medībām izmantojamā platība.

41639. Medību resursus

417Latvijas teritorijā pārvalda (uzskaita un aizsargā) valsts.

418Medību resursi izmantojami tā, lai nenodarītu zaudējumus citām

419saimniecības nozarēm, nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu,

420genofonda un to apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu.

4212.DAĻA

422Pakta

140. Lai objektīvi varētu

2izvērtēt Latvijas paveikto Paktā paredzēto tiesību

3nodrošināšanai, jāņem vērā, ka laika posmā no 1940.gada līdz

41990.gadam neatkarīgā Latvija pastāvēja tikai de iure,

5kamēr de facto Latvijas teritoriju kontrolēja PSRS. Līdz

6ar to Latvijai nebija iespējas ietekmēt tās teritorijā notiekšos

7tautsaimniecības procesus, kuru vadība plānveida ekonomikas

8apstākļos notika no Maskavas.

941. Starpkaru periodā

10Latvija bija neatkarīga un lielā mērā pasaules ekonomikā

11integrēta valsts, kuras tautsaimniecībā dominēja privātīpašums.

121940.gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un tika ieviesta

13centralizēta plānošana. Ražošanas un pakalpojumu uzņēmumi,

14namīpašumi, lauksaimniecības zeme un iekārtas tika

15nacionalizētas. Latvijā tika izveidoti arī lieli un pēc padomju

16mērogiem moderni rūpniecības kompleksi. Šajā laikā Latvijā tika

17ražots katrs otrais motovelosipēds, katrs piektais radioaparāts

18un katra astotā veļas mašīna Padomju Savienībā.

19Perestroikas laikā Latvijā uzreiz tika uzsāktas dažādas

20ekonomiskās reformas, ko pieļāva padomju likumi: no visām

21bijušajām padomju republikām tieši Latvijas uzņēmums saņēma pirmo

22oficiālo valūtas maiņas licenci, Latvijā bija pirmās privātās

23bankas, zemnieku saimniecības, ražošanas kooperatīvi.

2442. Līdz ar neatkarības

25atjaunošanu Latvijā tika uzsākta ekonomikas pārstrukturēšana no

26plānveida uz tirgus ekonomiku, balstoties uz precīzi definētiem

27principiem - demokrātija, likuma vara, cilvēktiesību ievērošana,

28aktīva starptautiska sadarbība ar mērķi iestāties NATO un ES. Šo

29principu ievērošana garantē Latvijas valsts stabilitāti un

30drošību, tādējādi veicinot valsts tālāku attīstību.

3143. Viens no nozīmīgākajiem

32procesiem pārejas uz tirgus ekonomiku laikā ir privatizācijas

33process, kas Latvijā ir jādala divos nozīmīgos periodos:

34decentralizētais laika posms līdz 1994.gadam un centralizētais -

35pēc Privatizācijas aģentūras nodibināšanas 1994.gadā.

3644. Līdz 1994.gadam Latvijā

37tika privatizēti vairāki nozīmīgi uzņēmumi, kas pēc

38privatizācijas tika modernizēti, paplašināja ražošanu un

39veiksmīgi konkurē gan iekšzemes, gan importa tirgos. Privātais

40kapitāls tika piesaistīts virknei pārtikas rūpniecības uzņēmumu,

41ieskaitot lielāko saldumu rūpnīcu Baltijā "Laima". No lielākajiem

42ārvalstu investīciju projektiem līdz 1994.gadam ir jāmin "Brocēnu

43šīfera kombināta" privatizācija, ko veica Vācijas "Reademix

44group". Vēl ir jāatzīmē 1993.gadā notikusī privātā kapitāla

45piesaiste Ventspils ostas stividorkompānijām.

4645. No daudziem

47tiesiskajiem aktiem, kas sākotnēji noteica valsts un pašvaldību

48īpašuma privatizāciju, jāatzīmē 1992.gada 19. maija likums "Par

49Latvijas Banku", kas radīja priekšnosacījumus privātā finansu

50sektora attīstībai uz valsts banku tīkla bāzes. Latvijas

51centrālās bankas restrukturizāciju veica 1993.gadā nodibinātais

52Latvijas banku privatizācijas fonds, kas uz 15 Latvijas Bankas

53nodaļu bāzes izveidoja astoņas privātās akciju sabiedrības, 11

176. Dzimumu līdztiesības

2jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas

3"Cilvēka pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki

4Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka

5"cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".

6Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši

7jebkuru tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo,

8kultūras - īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas

9sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu

10diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš

111992.gada 14.maija.

12Izpratnes par dzimumu līdztiesību

13vēsturiskā attīstība

1477. Latvijā sieviešu un

15vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi

16valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir

17atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie

18režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu

19atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju

20tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās

21tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II

22Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju

23varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš

24neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras

25tradīcija.

2678. Latvijas etnisko

27pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla

28zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā

29kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas,

30savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem

31patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

3279. Kristietības tradīcijas

33un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā

34Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē)

35un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās

36konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī

37tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.

3880. Demokrātijas tradīcijas

39un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai

40atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši

41ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni

42un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā

43pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti

441905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās

45procesā līdz I Pasaules kara sākumam.

4681. Līdz ar valsts

47nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās

48un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas

49gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

5082. Padomju varas gados

51tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības

52koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju

53nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās

54fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. lai gan šāda

55koncepcija balstījās uz vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un

56ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā

57pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu

58efektu.

5983. Kopš neatkarības

60atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā

61par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par

62feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību,

63politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar

64stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi

65sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu

66līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu

67maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti

68dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai

69problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā

70izvēle un tās nozīme.

71Tiesību akti, kas garantē dzimumu

72līdztiesību, un to piemērošanas prakse

7384. Latvijai nav raksturīgi

74tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas.

75Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir

76nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba

77likumā, kas stājas spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī

78netiešās diskriminācijas definīcija un tās azliegums. Saskaņā ar

79šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja

80acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada

81nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma

82personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai

83prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar

84objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu".

8585. Tāpat Latvija ir

86veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu

87nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne

88aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz

89personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai

90vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem

91vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības

92izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no

93to dzimuma. 1995. gada 25. maija Saeimas vēlēšanu likums noteic,

94ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī

95visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava

96ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir

97pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā

98reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā

99nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības

100administratīvajā teritorijā, kur ir tās pēdējā pieraksta

101vieta.

10286. Kā liecina Centrālās

103vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un

104vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas

105tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu).

106Sievietes .

107Vīrieši .

108Kandidāti

109Ievēlētie

110Kandidāti

111Ievēlētie

1121997.gada vietējo

1134843

114nav datu

1157099

116nav datu

117pašvaldību vēlēšanas

118(41%)

119(59%)

1201998.gada

121288

12217

123793

12483

1257.Saeimas vēlēšanas

126(26,64%)

127(17%)

128(73,36%)

129(83%)

1302001.gada vietējo

1315933

1321784

1337627

1342551

135pašvaldību vēlēšanas

136(43,75%)

137(41,15%)

138(56,25%)

139(58,85%)

14087. Latvijas tiesību akti

141neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts

142politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt

143visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš

1441999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts

145bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe -

146Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi

147populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas

148izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī

149tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi

150ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.

15188. Latvijā tiesības uz

152darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā

153vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka

154"Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās

155attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas

156krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

157pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

158stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka

159ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem

160uz veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu

161darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas

162tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas

163rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās,

164politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās

165izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

166Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt

167darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas

168sekas, tādēļ ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros

169pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.

17089. Darba likumu kodeksā

171nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem, savukārt

172jaunajā Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma

173diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba

174sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz

175sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma

176ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās

177objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

17890. Latvijas tiesību aktos

179nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem

180izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā

181neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc

182atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts

183civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa

184amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver

185dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst

186pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas

187kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīšanās apmācību

188programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās

189iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās

190informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība

191valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un

19240% vīriešu, un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara

193atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī.

19491. Tabulā norādīts

195statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību

196ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības,

197tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās (Centrālās

198statistikas pārvaldes dati).

199Nodarbināto

200iedzīvotāju gada vidējais skaits sadalījumā pa darbības veidiem

201(pēc darbaspēka izlasveida apsekojuma datiem, tūkst.

202cilvēku)

203(1995. - 2001.g.)

204Vīrieši .

205Sievietes .

2061995

2071996

2081997

2091998

2101999

2112000

2122001

2131995

2141996

2151997

2161998

2171999

2182000

2192001

220Nodarbināti visos darbības

221veidos

222534,3

223494,0

224508,3

225511,8

226502,9

227479,7

228486,4

229511,3

230454,7

231482,0

232474,3

233465,6

234461,4

235475,7

236Lauksaimniecība, medniecība

237un mežsaimniecība

238118,7

23998,0

240117,9

241106,1

24289,7

24377,5

24487,7

24569,5

24660,7

24790,1

24877,2

24966,8

25056,4

25155,1

252lauksaimniecība un

253medniecība

254105,9

25580,0

25699,6

25788,7

25872,5

25961,2

26067,5

26167,8

26258,6

26387,7

26475,2

26564,7

26653,3

26752,3

268mežsaimniecība

26912,8

27018,0

27118,3

27217,4

27317,2

27416,3

27520,2

2761,7

2772,1

2782,4

2792,1

2802,0

2813,1

2822,7

283Zvejniecība

2844,5

2853,6

2864,0

2873,5

2883,7

2891,3

2901,9

2910,7

2921,4

2931,2

2941,1

2950,7

2960,8

2970,5

298Rūpniecība - kopā

299118,3

300123,0

301119,1

302122,5

303117,1

304113,8

305105,8

30695,4

30784,0

30885,2

30985,7

31076,0

31179,2

31280,5

313ieguves rūpniecība un

314karjeru izstrāde

3152,2

3161,9

3170,7

3180,9

3191,1

3201,6

3211,1

3220,9

3230,6

3240,1

3250,1

3260,1

3270,2

3280,3

329apstrādes rūpniecība

330102,7

331104,7

332102,4

333104,7

334100,4

33597,3

33688,9

33790,7

33878,7

33980,5

34078,6

34169,9

34272,9

34376,7

344elektroenerģija, gāzes un

345ūdens apgāde

34613,4

34716,4

34816,0

34916,9

35015,5

35115,0

35215,8

3533,8

3544,8

3554,6

3567,0

3576,1

3586,1

3593,5

360Būvniecība

36148,1

36243,5

36345,5

36448,1

36551,6

36651,0

36762,1

3688,3

3697,6

3706,0

3715,9

3726,3

3735,1

3745,8

375Vairumtirdzniecība un

376mazumtirdzniecība; automobiļu, motociklu, individuālās

377lietošanas priekšmetu un sadzīves aparatūras un iekārtu

378remonts

37956,9

38053,3

38158,4

38260,0

38364,9

38460,6

38561,2

38689,7

38763,7

38874,1

38984,9

39077,0

39184,7

39289,6

393Viesnīcas un restorāni

3945,8

3954,7

3964,7

3973,9

3984,9

3995,6

4005,1

40117,2

40210,9

40311,2

40413,6

40515,8

40616,5

40717,1

408Transports, glabāšana un

409sakari

41060,7

41156,2

41258,1

41355,3

41455,5

41555,2

41654,1

41731,3

41828,1

41923,5

42023,3

42126,1

42223,5

42324,1

424Finansu starpniecība

4254,8

4264,9

4273,6

4283,4

4293,8

4304,7

4314,8

4329,1

4339,5

4347,0

4358,3

4367,8

4377,6

4388,9

439Operācijas ar nekustamo

440īpašumu, noma un cita komercdarbība

44127,6

44218,2

44314,9

44417,9

44521,4

44623,5

44722,0

44822,6

44913,3

45011,5

45116,1

45219,3

45321,3

45418,9

455Valsts pārvalde un

456aizsardzība; obligātā sociālā apdrošināšana

45733,6

45834,7

45933,4

46039,1

46141,1

46239,6

46338,0

46423,5

46525,4

46624,7

46728,0

46833,1

46931,4

47029,5

471Izglītība

47218,9

47320,2

47418,2

47520,2

47618,8

47718,5

47816,0

47971,6

48074,6

48174,1

48263,9

48368,2

48468,2

48572,3

486Veselība un sociālā

487parūpe

48810,7

48910,6

4908,9

49111,5

4929,9

4936,7

4948,0

49554,1

49647,2

49744,3

49840,7

49942,4

50041,3

50141,8

502Pārējie komunālie, sociālie

503un individuālie pakalpojumi

50425,7

50522,5

50620,8

50719,5

50820,0

50920,6

51018,7

51118,3

51227,9

51327,6

51424,8

51524,2

51623,7

51730,4

51892. Saskaņā ar 1998. gada

51929. oktobra Izglītības likumu, Latvijā izglītības iegūšanas

520iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv

521dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to

522arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes

523skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un

524meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību

525iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no

526dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā

527vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas

528jebkuras specialitātes apgūšana, gan profesionālās izglītības

529mācību centros, koledžās un augstskolās.

530skolēnu skaits

531meiteņu skaits

532meiteņu skaits %

5332000/2001.mācību gads

534Vispārizglītojošās (dienas)

535skolās mācās

536344822

537173238

53850,24

5391999/2000. mācību gads

540Beigušo skaits 1. - 4.klasi

541vispārizglītojošās (dienas) skolās

542133039

54364542

54448,51

545Beigušo skaits 5. - 9. klasi

546vispārizglītojošās (dienas) skolās

547159601

54878128

54948,95

550beigušo skaits 10.-12.klasi

551vispārizglītojošās (dienas) skolās

55249148

55329853

55460,74

555beigušo skaits vakara maiņu

556skolā

55711765

5585844

55949,67

560Veiktie pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai

56193. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības

562ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir

563atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības

564jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības

565integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu līdztiesības

566jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir koordinēt dzimumu

567līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā un sadarboties ar

568citām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām;

569organizēt seminārus, vākt un apkopot materiālus par dzimumu

570līdztiesības jautājumiem un attīstības tendencēm šajā jomā;

571sadarboties ar starptautiskajām organizācijām un to ekspertiem

572jautājumos, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību; sagatavot

573priekšlikumus un projektus saistībā ar dzimumu līdztiesības

574jautājumiem.

57594. Pašreiz ir izstrādāta

576koncepcija dzimumu līdztiesības īstenošanai Latvijā, kurā ir

577iestrādāts institucionālais mehānisms dzimumu līdztiesības

578jautājumu risināšanai.

57995. Sievietes Latvijā

580iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan

581netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences

582(piem., 2001. gada maijā notika 1.nacionālā konference par

583dzimumu līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības

584ministrija sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību).

585Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās

586darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret

587dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un

588uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā.

58996. Latvijas divos valsts

590televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos,

591kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo

592žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas

593kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu

594vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas

595profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un

596komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un

597vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek

598sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes.

599Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio

600raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu

601personisku izvēli.

60297. Latvijas tiesas

603vairākkārt ir piemērojušas 1979.gada konvenciju par jebkuras

604sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu jautājumu par

605diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram, atsaucoties

606uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darla likumu

607kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti darbā par

608uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir sieviete un

609ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem apstākļiem un

610specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību brīvi izvēlēties

611nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā gadījumā tiesa

612atzina, ka zemākas darba algas noteikšana sievietei,

613salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši, nav

614savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt

615vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse

616liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba

617tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu

618tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības

619principa piemērošanu praksē.

620Pakta 4. un

198. Satversmes 89.pantā

2noteikts, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

3saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

4starptautiskajiem līgumiem".

599. Satversme nepieļauj

6lielākā daļa Paktā paredzēto tiesību ierobežojumus. Saskaņā ar

7Satversmes 116.pantu, kurā izsmeļoši uzskaitītas tiesības, kuras

8var tikt ierobežotas, personas tiesības uz privātās dzīves,

9mājokļa un korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi

10pārvietoties Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu,

11tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu

12brīvību un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības

13uz biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties

14nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā

15paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības,

16demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un

17tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu

18pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

19100. Papildus 116.pantam,

20Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz

21īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu.

22Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma

23tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

24piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

25izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

26atlīdzību.".

27101. Savukārt

28Krimināllikuma 78.pantā paredzēta atbildība par nacionālās un

29rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu.

30Saskaņā ar šo pantu par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā

31vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu

32personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai

33netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu

34personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības soda ar

35brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu

36līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja

37tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja

38to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma

39(uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda

40ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem.

413.DAĻA

42Pakta

1Tiesības uz darbu; tiesības brīvi

2izvēlēties nodarbošanos

3102. Satversmes 106.pantā

4noteikts, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos

5un darba vietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." Šis

6pants lasāms saistībā ar Satversmes 91.pantu, kas paredz, ka

7"visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā",

8kā arī ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas

9diskriminācijas".

10103. Darba likuma kodeksa

1115.pantā ir noteiktas garantijas, pieņemot darbā: "Pieņemot darbā

12nav pieļaujama nekāda tieša vai netieša tiesību ierobežošana, kā

13arī tiešu vai netiešu priekšrocību noteikšana atkarībā no rases,

14ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

15pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

16stāvokļa, izņemot tos ierobežojumus un priekšrocības, ko nosaka

17likumi un citi normatīvie akti."

18104. 2001.gada 20.jūnijā

19tika pieņemts jauns Darba likums, kas stājas spēkā 2002.gada

201.jūnijā. Šī likuma 7.pantā noteikts, ka ikvienam ir vienlīdzīgas

21tiesības uz darbu un ka šīs tiesības nodrošināmas bez jebkādas

22tiešas vai netiešas diskriminācijas.

23105. Tabulās tiek sniegta

24statistiskā informācija par tendencēm iedzīvotāju nodarbinātībā,

25kā arī informācija par bezdarbnieku skaitu un sadalījumu pēc

26vecuma un dzimuma. Saskaņā ar Statistikas pārvaldes 2001. gada

27maijā veikto darbaspēka apsekojumu, 2001.gadā lielākais

28nodarbināto skaits bija apstrādājošā rūpniecībā - 166,4 tūkst.;

29tirdzniecībā - 149,0 tūkst.; lauksaimniecībā - 143,0 tūkst.;

30izglītībā - 87,0 tūkst (Centrālās statistikas pārvaldes

31dati).

32Nodarbināto

33iedzīvotāju gada vidējais skaits (tūkst. cilvēku)

341998

351999

362000

372001

38Visi nodarbinātie

39986

40968

41941

42962

43t.sk.

44Sabiedriskajā sektorā

45(%)

4634

4732

4832

4930

50Privātajā sektorā (%)

5166

5268

5368

5470

55pa darbības veidiem

56Lauksaimniecība

57183

58156

59134

60143

61Rūpniecība

62208

63193

64193

65186

66Būvniecība

6754

6858

6956

7068

71Tirdzniecība

72145

73142

74145

75151

76Transports, glabāšana un

77sakari

7879

7982

8079

8178

82Finansu starpniecība un

83operācijas ar nekustamo īpašumu

8446

8552

8657

8755

88Valsts pārvalde, izglītība

89un veselības aizsardzība

90203

91213

92206

93206

94Pārējās nozares

9568

9672

9771

9876

99106. Bezdarba līmeni un tā

100dinamiku un bezdarbu sieviešu, jauniešu, gados vecāku cilvēku un

101cilvēku ar invaliditāti vidū raksturo šādi dati (skat. tabulu,

102Centrālās statistikas pārvaldes dati):

103Bezdarba līmenis

104Latvijā pārskata perioda beigās, procentos

105Mēnesis

1061997.g.

1071998.g.

1081999.g.

1092000.g.

1102001.g.

1111

1127,3

1137,0

1149,4

1159,1

1167,9

1172

1187,5

1197,0

1209,8

1219,1

1228,0

1233

1247,7

1257,1

12610,1

1279,0

1288,1

1294

1307,8

1317,1

13210,2

1339,0

1348,0

1355

1367,9

1377,0

13810,1

1398,6

1407,9

1416

1427,8

1437,2

14410,0

1458,4

1467,8

1Tiesības uz taisnīgu darba

2atalgojumu

3128. Satversmes 107.pants

4nosaka, ka ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam

5darbam atbilstošu samaksu, kas nav mazāka par valsts noteikto

6minimumu.

7129. Bez tam, Latvijā darba

8līgumu nosacījumi nedrīkst pasliktināt darbinieku stāvokli. To

9nosaka Latvijas Darba likumu kodeksa 7.pants: "Nav spēkā darba

10līgumu nosacījumi, kas salīdzinājumā ar Latvijas Republikas darba

11likumdošanas aktiem pasliktina darbinieku stāvokli."

12Tiesības uz minimālo darba

13algu

14130. Latvijas Darba likumu

15kodeksa 84.pants noteic: "Darbinieku minimālās algas (stundas

16tarifa likmes, mēneša algas un mēneša amatalgas) nosaka Latvijas

17Republikas Ministru kabinets." Minimālā mēneša darba alga ir

18zemākā darba alga, kuru visiem darba devējiem obligāti

19jānodrošina saviem darbiniekiem par darbu normāla darba laika

20ietvaros (40 stundas nedēļā).

21131. Minimālās mēneša darba

22algas noteikšanas mērķis ir garantēt vismaz izdzīvošanas minimumu

23visiem darbiniekiem - gan privātajā, gan valsts sektorā

24strādājošajiem. Tādēļ minimālā darba alga tiek noteikta vienota

25visā valstī un tā ir obligāta visiem darba devējiem, neatkarīgi

26no to statusa un īpašuma formas. Nosakot minimālās mēneša darba

27algas līmeni valstī, tiek ņemts vērā attiecīgajā laika posmā

28valsts noteiktais iztikas minimums. Šī norma ir paredzēta

29Latvijas Darba likumu kodeksa 83.pantā: "Minimāla mēneša darba

30samaksa normāla darba laika ietvaros pamatdarbā nedrīkst būt

31mazāka par Latvijas Republikā attiecīgajā laika posmā valsts

32noteikto iztikas minimumu.", kā arī 84.pantā: "minimālās algas

33nedrīkst būt mazākas par valsts noteikto iztikas minimumu".

34132. Iztikas minimumu pēc

35Ministru kabineta uzdevuma aprēķina Centrālā statistikas pārvalde

36un atbilstoši Latvijas Darba likumu kodeksam tam būtu jākalpo par

37pamatu minimālās mēnešalgas noteikšanai valstī. Ņemot vērā valsts

38budžeta ierobežotās iespējas finansēt no tā uzturamo budžeta

39sfēru, Ministru kabinets no gada gadā minimālo mēnešalgu nosaka

40zemāku nekā iztikas minimumu (skat. tabulu zemāk).

41133. Minimālā mēneša darba

42alga (amatalga) ir apstiprināta ar 2001.gada 6.marta Ministru

43kabineta noteikumiem Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu",

44un tā ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355

45lati).

46134. Minimālā mēneša darba

47alga valstī periodiski tiek paaugstināta (skatīt tabulu). Pirms

48minimālās mēnešalgas (amatalgas) paaugstināšanas, jautājums tiek

49saskaņots Nacionālās trīspusējā sadarbības padomē (darba devēji,

50valsts un arodbiedrība). Galvenais faktors, kas ietekmē minimālās

51mēneša darba algas apmēru, ir valsts budžeta iespējas, no kurām

52atkarīgs minimālās mēneša darba algas palielinājums no budžeta

53finansējamo iestāžu darbiniekiem. Jāņem vērā apstāklis, ka

54paaugstinot minimālo darba algu, būtu jāpārskata un jāpaaugstina

55no valsts budžeta finansējamo iestāžu darbinieku mēneša darba

56algu skalas, līdz ar to ievērojami palielinās nepieciešamo

57budžeta līdzekļu daudzums.

58Darba samaksa,

59minimālā mēneša darba alga un iztikas minimums

60(1993. - 2001.g.)

61Gads

62Minimālā mēneša darba alga

63vidēji gadā,

64Ls

65Iztikas minimum vidēji

66gadā,

67Ls

68Minimālā mēneša darba alg %

69no iztika alga minimuma

70Tautsaimniecībā nodarbināt

71mēneša vidēj darba samaksa, Ls

72Minimālā mēneš darba alga %

73no tautsaimniecīb nodarbināto mēneša vidējās darba

74samaksas

751993

7612,50

7737,59

7833,3

7947,23

8026,5

811994

8222,00

8351,50

8442,7

8571,87

8630,6

871995

8828,00

8963,82

9043,9

9189,50

9231,3

931996

9435,50

9573,78

9648,1

9798,73

9836,0

991997

10038,00

10178,78

10248,2

103120,03

10431,7

1051998

10642,00

10782,15

10851,1

109133,30

11031,5

1111999

11250,00

11383,18

11460,1

115140,99

11635,5

1172000

11850,00

11984,47

12059,2

121149,53

12233,4

1232001

12455,00

12586,93

12663,3

127159,30

12834,5

129135. 2000.gada 1.augustā

130Ministru kabinets pieņema lēmumu par minimālās mēneša darba algas

131paaugstināšanu no 2001.gada 1.jūlija. Pamatojoties uz šo lēmumu

132tika izstrādāti un apstiprināti 2001.gada 6.marta Ministru

133kabineta noteikumi Nr.103 "Noteikumi par minimālo darba algu",

134kas paredz, ka sākot no 2001.gada 1.jūlija minimālā mēneša darba

135alga valstī ir 60 lati (minimālā stundas tarifa likme - 0,355

136lati).

137136. Darba algas apmērs var

138būt mazāks par valdības noteikto minimālo mēneša darba algu tikai

139gadījumos, kad darbiniekam ir noteikts nepilnais darba laiks

140(nepilna darba diena vai darba nedēļa), kuru nosaka saskaņā ar

141Latvijas Darba likumu kodeksa 52.pantu: "Ja darbinieks vienojas

142ar darba devēju, tad pieņemot darbā, kā arī vēlāk viņam var

143noteikt nepilnu darba dienu vai darba nedēļu. Ja to lūdz

144grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu

145vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu

146vecumam (bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), minētā

147vecuma bērnu aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko

148atzinumu kopj slimu ģimenes locekli, darba devējs nosaka viņiem

149nepilnu darba dienu vai nepilnu darba nedēļu. Darba samaksa šajos

150gadījumos ir proporcionāla nostrādātajam laikam vai atkarīga no

151izstrādes".

152137. Atsevišķi Latvijas

153Darba likumu kodeksa panti paredz, kādos gadījumos darbiniekiem

154tiek garantēta minimālā darba samaksa:

1551) Latvijas Darba likumu kodeksa

paredz: "Ja darbinieks nav vainīgs darba normu

1neizpildē, viņam samaksā kā par izpildītu darba normu. Mēneša

2darba samaksa šādā gadījumā nedrīkst būt mazāka par minimālo

3darba samaksu.";

42) Latvijas Darba likumu kodeksa

paredz: "Ja darbinieks nav vainīgs brāķa produkcijas

1izgatavošanā, viņam par tās izgatavošanu samaksā vidējās izpeļņas

2apmērā. Darbinieka mēneša darba samaksa šādā gadījumā nedrīkst

3būt mazāka par minimālo darba samaksu."

4138. Savukārt Latvijas

5Darba likumu kodeksa 185.pants nosaka jauniešu darba samaksu:

6"Darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem un kas ik dienas strādā

7saīsinātu darba laiku, par darbu samaksā atbilstoši padarītajam

8darbam, bet ne mazāk par valsts noteikto minimālo darba

9samaksu."

10139. Veicot profilaktisko

11darbu, Valsts darba inspekcija 2000.gadā atklājusi vairākus

12gadījumus, kad kopumā 30 darbiniekiem nav bijusi nodrošināta

13valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas ievērošana. Bez

14tam, apsekojot uzņēmumus, Valsts darba inspekcija 2000.gadā

15valstī ir atklājusi 2451 gadījumu, kad darba devēji nav

16ievērojuši Latvijas Darba likumu kodeksa prasības darba samaksas

17jautājumos. Visos gadījumos, par konstatētiem pārkāpumiem darba

18samaksas jautājumos Valsts darba inspekcijas inspektori darba

19devējam ir izsnieguši aktus - rīkojumus par konstatēto pārkāpumu

20novēršanu līdz noteiktam termiņam, kā arī vairākos gadījumos

21darba devēji tikuši saukti pie administratīvās atbildības, sodot

22ar naudas sodu. Saskaņā ar Valsts darba inspekcijas datiem

23likumdošanas pārkāpumi darba samaksas jautājumos 2000.gadā,

24salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, ir konstatēti vairāk, jo šim

25jautājumam tiek pievērsta lielāka uzmanība gan no inspektoru

26puses, gan no pašiem darbiniekiem.

27Tiesības uz vienādu darba

28samaksu

29140. Konstitucionālā līmenī

30tiesības uz vienādu darba samaksu ir noteiktas Satversmes

31107.pantā, kur norādīts, ka ikvienam ir tiesības saņemt veiktajam

32darbam atbilstošu samaksu.

33141. Civillikuma Saistību

34tiesību daļā ir noteikts, ka darba devējam jāsamaksā darbiniekam

35par darbu attiecīgā atlīdzība. Atlīdzība var būt noteikta kā

36naudā, tā arī citās lietās, un tāpat arī vienā un otrā veidā

37kopīgi.

38142. Ja darba devējs

39neievēro spēkā esošās tiesību normas, viņam var piemērot

40sankcijas saskaņā ar Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksa

4141.pantu: "Par darba vai darba aizsardzības likumu vai citu šos

42jautājumus regulējošo normatīvo aktu pārkāpšanu - uzliek naudas

43sodu darba devējiem vai amatpersonām līdz divsimt piecdesmit

44latiem (…)"

45143. Nolūkā pilnveidot

46tiesisko regulējumu šajā jomā, kā arī veicināt vienlīdzīgas darba

47samaksas principa ieviešanu ir izstrādāts un 2001.gada 20.jūnijā

48Saeimā pieņemts jaunais Darba likums, kurā ir iekļauta norma, kas

49tieši nosaka darba devējam pienākumu nodrošināt vīrietim un

50sievietei vienādu darba samaksu, ja viņi veic vienādas vērtības

51darbu vai tādu pašu darbu. Tāpat arī jaunajā Darba likumā ir dots

52termina "darba samaksa" skaidrojums: "darba samaksa ir

53darbiniekam regulāri izmaksājamā atlīdzība par darbu, kura ietver

54darba algu un normatīvajos aktos, darba koplīgumā vai darba

55līgumā noteiktās piemaksas, kā arī prēmijas un jebkuru cita veida

56atlīdzību saistībā ar darbu". Darba likums paredz arī atšķirīgu

57atlaišanas pabalstu regulējumu, proti, tā apmērs būs atkarīgs no

58tā, cik ilgu laiku darbinieks pie attiecīgā darba devēja ir bijis

59nodarbināts.

60144. Darba likuma, kas

61stājās spēkā 2002. gada 1. jūnijā, 60.panta pirmajā daļā ir

62noteikts, ka darba devējam ir pienākums noteikt vienlīdzīgu darba

63samaksu vīriešiem un sievietēm par tādu pašu darbu vai vienādas

64vērtības darbu. Panta otrā daļa noteic, ka "ja darba devējs

65pārkāpis šā panta pirmās daļas noteikumus, darbiniekam ir

66tiesības prasīt atlīdzību, kādu darba devējs parasti maksā par

67tādu pašu darbu vai vienādas vērtības darbu. Darbinieks var celt

68šā panta otrajā daļā paredzēto prasību tiesā viena mēneša laikā

69no dienas, kad viņš uzzināja vai viņam vajadzēja uzzināt par šā

70panta pirmās daļas noteikumu pārkāpumu.

71145. Darba samaksu valsts

72un pašvaldību uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbiniekiem,

73neatkarīgi no dzimuma, nosaka darba koplīgumos vai darba līguma

74pusēm vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu

75ietvaros (Latvijas Darba likumu kodeksa 85.pants). Saskaņā ar šo

76pantu: "Darba devējs amatu, arodu, profesiju un specialitāšu

77nosaukumus izraugās atbilstoši Profesiju klasifikatoram, bet

78kvalifikācijas kategorijas darbiniekiem piešķir atbilstoši

79izpildāmajam darbam."

80146. Latvijā eksistē

81vairāki tiesību akti, (piemēram, likumi "Par tiesu varu", "Par

82Valsts kontroli", Prokuratūras likums un Ministru kabineta

83noteikumi), kas reglamentē darba samaksas sistēmas no valsts

84budžeta finansētu iestāžu darbiniekiem. Šajā gadījumā darba

85samaksa darbiniekiem tiek noteikta atkarībā no amata un

86kvalifikācijas kategorijas.

87147. Katrs no šiem

88normatīvajiem aktiem nodrošina principu "vienāda darba samaksa

89par vienādas vērtības darbiem". Tomēr, ņemot vērā to, ka dažādu

90no valsts budžeta finansētu iestāžu darbinieku darba samaksu

91reglamentē atšķirīgi tiesību akti, šis princips ne vienmēr tiek

92ievērots un samaksa par līdzvērtīgu darbu dažādās iestādēs ir

93atšķirīga. Tomēr šī diskriminācija ir saistīta nevis ar personas

94dzimumu, vecumu, tautību vai reliģisko pārliecību, bet gan ar

95dažādo darba samaksas sistēmu pastāvēšanu - amatalgu pārskatīšana

96šajās sistēmās netika savstarpēji saskaņota, līdz ar to ir

97izveidojušās lielas atšķirības amatalgās un pārējās izmaksās par

98līdzīgu darbu. Lai novērstu pastāvošās pretrunas un uzlabotu

99situāciju darba samaksas jomā, Finansu ministrija ir uzsākusi

100darbu pie darba samaksas reformas īstenošanas, kura ietver divu

101jaunu darba samaksas sistēmu izstrādi.

102148. Patreiz tiek īstenots

103darba samaksas reformas pirmais posms: vienotas darba samaksas

104sistēmas izstrāde valsts pārvaldes iestāžu ierēdņiem un

105darbiniekiem, kas ir viens no valsts pārvaldes reformas

106elementiem. Saskaņā ar jauno darba samaksas sistēmu valsts

107pārvaldes iestāžu ierēdņu un darbinieku atalgojums tiks noteikts,

108ņemot vērā amatu kvalifikācijas kategorijas, kuras noteiks,

109novērtējot amatu saskaņā ar amatu novērtēšanas metodiku un

110ierēdņu un darbinieku kvalifikācijas pakāpes, kuras tiks

111piešķirtas, pamatojoties uz darba novērtēšanas metodiku.

112149. Tādējādi jaunajā darba

113samaksas sistēmā noteicošais kritērijs būs ierēdņa un darbinieka

114darba ieguldījums, darba izpildes kvalitātes paaugstināšana un

115katra ierēdņa un darbinieka atalgojums būs atkarīgs no viņa darba

116rezultātiem. Saskaņā ar augstāk minēto, arī jaunajā darba

117samaksas sistēmā tiek ievērots dzimumu līdztiesības princips,

118konkrētas personas atalgojums nav atkarīgs no personas rases,

119ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas

120pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

121stāvokļa.

122150. Saskaņā ar statistikas

123datiem, normatīvajos aktos pastāvot vienlīdzībai vīriešu un

124sieviešu darba atalgojumā, tomēr nav izdevies panākt to starpā

125sociālo līdzsvaru. Sievietes biežāk nekā vīrieši saskaras ar

126nevienlīdzīgām atalgojuma saņemšanas iespējām darba tirgū.

127Salīdzinoši maz ir sieviešu darba devēju (skatīt tabulu,

128Centrālās statistikas pārvaldes dati).

129Nodarbināto

130iedzīvotāju skaita sadalījums pēc nodarbinātības statusa,

131procentos

132Darba ņēmēji

133Darba devēji

134Pašnodarbinātie

135Neapmaksātie ģimenes locekļi,

136radinieki

137.

138Vīrieši

139Sievietes

140Vīrieši

141Sievietes

142Vīrieši

143Sievietes

144Vīrieši

145Sievietes

1461995

14751,7

14848,3

14970,3

15029,7

15164,6

15235,4

15345,3

15454,7

1551996

15650,9

15749,1

15872,2

15927,8

16061,4

16138,6

16245,0

16355,0

1641997

16550,5

16649,5

16774,2

16825,8

16955,5

17044,5

17142,7

17257,3

1731998

17451,2

17548,8

17669,2

17730,8

17856,7

17943,3

18044,8

18155,2

1821999

18351,3

18448,7

18568,6

18631,4

18754,7

18845,3

18946,3

19053,7

1912000

19250,1

19349,9

19470,9

19529,1

19652,6

19747,4

19845,5

19954,5

2002001

20149,2

20250,8

20373,0

20427,0

20554,9

20645,1

20748,5

20851,5

209151. Tāpat pēc Centrālās

210Statistikas pārvaldes sniegtās informācijas sieviešu vidējā bruto

211darba samaksa mēnesī ir zemāka par vīriešu darba samaksu visās

212profesijās (skatīt tabulu).

213Tautsaimniecībā

214strādājošo vīriešu un sieviešu vidējā bruto darba samaksa

215Sieviešu

216Vīriešu

217Sieviešu alga % pret vīriešu

218algu

2191995

22072,64

22192,82

22278,3

2231996

22479,07

225100,73

22678,5

2271997

22897,91

229122,83

23079,7

2311998

232109,26

233137,71

23479,3

2351999

236118,48

237148,10

23880,0

2392000

240126,16

241160,45

24278,6

2432001

244133,39

245166,41

24680,2

247152. Problēmas ir saistāmas

248ar darba tirgus dzimumu segregāciju - nodarbinātības dalījumu

249t.s. "sieviešu" un "vīriešu" nozarēs. Pašlaik tādās nozarēs kā

250izglītība, veselības aprūpe, sociālā aprūpe pārsvarā ir

251nodarbinātas sievietes, un to vidējais atalgojums, kā arī

252izaugsmes iespējas, ir mazākas nekā nozarēs, kurās dominē

253vīrieši.

254Tiesības uz drošiem un veselībai

255nekaitīgiem darba apstākļiem

256153. Šīs Pakta normas

257izpildi Latvijā nodrošina Darba aizsardzības likums, Ministru

258kabineta noteikumi, Labklājības ministrijas rīkojumi un citi

259normatīvie akti, kas nosaka nepieciešamās darba drošības

260prasības. Uzraudzību par šo prasību ievērošanu saskaņā ar Valsts

261darba inspekcijas likumu un MK noteikumiem "Valsts darba

262inspekcijas nolikums" veic Valsts darba inspekcija.

263154. Latvijas tiesību akti

264darba aizsardzības jomā tiek saskaņota ar Eiropas Savienības

265normām un prasībām, transponējot ES direktīvas. Pavisam darba

266drošības jomā ir aptuveni 25 ES direktīvas no kurām 15 jau ir

267transponētas kā Ministru kabineta noteikumi un ieviestas. ES

268darba drošības un veselības aizsardzības "jumta" direktīvas

26989/391/EEC prasības, ir iestrādātas jaunajā Darba aizsardzības

270likumā, kuru Saeima pieņēma 2001.gada 20.jūnijā. Darba

271aizsardzības likums stājas spēkā ar 2002. gada 1. janvāri un

272aizstāj 1993.gada 4.maija likumu "Par darba aizsardzību".

273Papildus ES direktīvām tiek izstrādāti nacionālie darba drošības

274un veselības aizsardzības normatīvie akti tajās tautsaimniecības

275nozarēs, kur ir paaugstināts risks darbinieku veselībai un

276drošībai, piemēram - strādājot elektroietaisēs, mežistrādē un

277koksnes industrijā, gāzes saimniecībā u.c.

278155. 2001.gada 20.jūnijā

279pieņemtajā likumā "Par darba aizsardzību" ir noteikts, ka likums

280ir piemērojams visās nodarbinātības jomās, ja citos likumos nav

281noteikts citādi. Savukārt attiecībā uz pašnodarbinātajiem, likums

282noteic, ka viņiem ir pienākums rūpēties par savu drošību un

283veselību darbā, kā arī par to personu drošību un veselību, kuras

284ietekmē vai var ietekmēt viņu darbs. Turklāt ar šo likumu ir

285noteikts, ka tiem nodarbinātajiem, kuriem saskaņā ar

286normatīvajiem aktiem noteikta īpaša aizsardzība (personām līdz 18

287gadu vecumam, grūtniecēm, sievietēm pēcdzemdību periodā,

288cilvēkiem ar invaliditāti, nodarbinātajiem, kas iekļauti šā

289likuma 7.panta otrajā daļā minētajos sarakstos), atbilstoši darba

290vides riska novērtējumam, kā arī ārsta atzinumam ir tiesības uz

291darba devēja noteiktiem papildu atvieglojumiem.

292156. Darba aizsardzības

293likuma 4.pantā ir noteikti vispārīgie darba aizsardzības

294principi, saskaņā ar kuriem darba devējs veic darba aizsardzības

295pasākumu. Tie ir: darba vidi izveido tā, lai izvairītos no darba

296vides riska vai mazinātu nenovēršama darba vides riska ietekmi;

297novērš darba vides riska cēloņus; darbu pielāgo indivīdam,

298galvenokārt darba vietas iekārtojuma, darba aprīkojuma, kā arī

299darba un ražošanas metožu izvēles ziņā, īpašu uzmanību pievērš

300tam, lai atvieglotu vienmuļu darbu un darbu ar iepriekš noteiktu

301ritmu un mazinātu tā negatīvo ietekmi uz veselību; ņem vērā

302tehnikas, higiēnas un medicīnas attīstību; bīstamo aizstāj ar

303drošo vai mazāk bīstamo; izveido saskaņotu un visaptverošu darba

304aizsardzības pasākumu sistēmu; dod priekšroku kolektīvajiem darba

305aizsardzības pasākumiem salīdzinājumā ar individuālajiem darba

306aizsardzības pasākumiem; novērš darba vides riska ietekmi uz to

307nodarbināto drošību un veselību, kuriem saskaņā ar normatīvajiem

308aktiem noteikta īpaša aizsardzība; veic nodarbināto instruktāžu

309un apmācību darba aizsardzības jomā; darba aizsardzības jomā

310sadarbojas ar nodarbinātajiem un uzticības personām.

311157. Krimināllikuma

312146.pantā ir paredzēta kriminālatbildība par darba aizsardzības

313noteikumu pārkāpšanu. Par darba aizsardzību vai tehnisko drošību

314reglamentējošo normatīvo aktu prasību pārkāpšanu, ja to izdarījis

315uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības), iestādes vai organizācijas

316vadītājs vai cita persona, kas atbildīga par šo noteikumu

317ievērošanu, un ja šis nodarījums izraisījis miesas bojājumus ar

318veselības traucējumu vai darbspēju paliekošu zaudējumu, soda ar

319brīvības atņemšanu uz laiku līdz diviem gadiem vai ar arestu, vai

320ar naudas sodu līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot

321tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai

322bez tā. Par tādu pašu nodarījumu, ja tas izraisījis cilvēka nāvi

323vai smagus miesas bojājumus vairākiem cilvēkiem, soda ar brīvības

324atņemšanu uz laiku līdz astoņiem gadiem, atņemot tiesības uz

325zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem vai bez tā.

326158. Spēkā esošo tiesību

327aktu izpildi nodrošina Valsts darba inspekcija, kura darbu veic

328saskaņā ar nolikumu, kas apstiprināts ar Ministru kabineta

3291995.gada 14.marta noteikumiem Nr.53. Šā nolikuma 2.punktā ir

330noteikts, ka Valsts darba inspekcija īsteno valsts kontroli un

331uzraudzību par darba, darba aizsardzības, nodarbinātības un

332bīstamo iekārtu tehniskās uzraudzības jomā pieņemto likumu un

333citu normatīvo aktu ievērošanu. Valsts darba inspekcija veic arī

334uzraudzību darba samaksas, t.sk., minimālās darba algas

335ievērošanas jomā.

336159. Jāatzīmē, ka pēc

337Valsts darba inspekcijas anketēšanas rezultātā iegūtās

338informācijas aptuveni 55% darba devēju pašlaik nav skaidrības par

339darba aizsardzības normatīvajiem aktiem. Spriežot pēc šīs

340anketēšanas rezultātiem, 61% uzņēmumu darbinieki Latvijā ir

341nodrošināti ar individuālajiem aizsardzības līdzekļiem, 45% darba

342devēju izvērtē riskus pirms aizsardzības līdzekļu izsniegšanas un

34335% uzņēmumu tiek veikti kolektīvie aizsardzības pasākumi risku

344novēršanai. Galvenās ar darba drošības un veselības aizsardzības

345pasākumiem saistītās problēmas uzņēmumos ir lielie finansiālie

346izdevumi, informācijas iegūšana, nekaitīgas tehnoloģijas iegāde,

347kvalificēta darba aizsardzības speciālista trūkums, nepietiekama

348apmācība un atbilstošu individuālo darba aizsardzības līdzekļu

349pieejamība.

350160. Saskaņā ar Valsts

351darba inspekcijas datiem, 2001.gadā kopā ir notikuši 1314

352nelaimes gadījumi darbā, tai skaitā 413 smagi vai vidēji smagi

353nelaimes gadījumi un 68 nelaimes gadījumi ar letālām sekām.

354Salīdzinoši ar iepriekšējo gadu, kopējais nelaimes gadījumu darbā

355skaits ir samazinājies par gandrīz 100 gadījumiem, jeb 7%, taču

356letālo nelaimes gadījumu skaits ir katastrofāli pieaudzis (skatīt

357tabulu). Ievērojamais letālo nelaimes gadījumu skaita pieaugums

358skaidrojams gan ar darba aizsardzības likumdošanas prasību

359neievērošanu, gan arī ar 2001.gadā notikušajām avārijām, kas

360prasīja vairāku darbinieku dzīvības.

361Nelaimes

362gadījumu sadalījums pa gadiem

3631997

3641998

3651999

3662000

3672001

368Nelaimes gadījumu skaits

3691328

3701364

3711422

3721408

3731314

374t.sk. letālie nelaimes

375gadījumi

37657

37758

37864

37949

38068

381161. Analizējot nelaimes

382gadījumu darbā statistiku, jāsecina, ka visbiežāk sastopamie

383nelaimes gadījumu cēloņi ir slikta darba organizācija (34%) un

384darba drošības noteikumu un instrukciju neievērošana (33%).

3852001.gadā par bīstamākajiem darbības veidiem, ņemot vērā nelaimes

386gadījumu skaitu, joprojām uzskatāma kokapstrāde (22% no kopējā

387nel. gad. skaita), mehānismu, iekārtu ekspluatācija (10%) un

388celtniecības darbi (7,6%).

389162. Vīrieši ir vairāk

390cietuši nelaimes gadījumos nekā sievietes, kas saistīts ar to, ka

391vīrieši biežāk strādā kādā no bīstamākajām nozarēm. Liela nozīme

392ir arī darba stāžam, jeb pieredzei, jo kā rāda statistika,

393visvairāk nelaimes gadījumos cietuši tieši darbinieki ar

394vismazāko darba stāžu (līdz 1 gadam). Bet tas, ka visvairāk

395nelaimes gadījumu notikuši ar darbiniekiem vecuma grupās no 26

396līdz 40 un no 41 līdz 55 gadiem, ir skaidrojams ar to, ka šajās

397vecuma grupās ir ieskaitāma lielākā daļa nodarbināto. Nelaimes

398gadījumu sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba stāža ir redzams

399tabulā.

400Nelaimes

401gadījumos cietušo sadalījums pēc dzimuma, vecuma un darba

402stāža

4032001

4042000

405- sievietes

406356

407389

408- vīrieši

409958

4101019

411Nelaimes gadījumos cietušo

412sadalījums pēc to vecuma

4131314

4141408

415līdz 18 gadiem

41682

417115

418no 18 līdz 25 gadiem

419244

420275

421no 26 līdz 40 gadiem

422414

423456

424no 41 līdz 55 gadiem

425418

426425

427no 56 līdz 60 gadiem

428100

42988

430virs 60 gadiem

43156

43249

433Nelaimes gadījumos cietušo

434sadalījums pēc darba stāža

4351314

4361408

437līdz 1 gadam

438464

439515

440no 1 līdz 3 gadiem

441366

442421

443no 4 līdz 10 gadiem

444286

445295

446no 11 līdz 15 gadiem

44751

44848

449no 16 līdz 20 gadiem

45038

45133

452virs 20 gadiem

453109

45496

455Tiesības tikt paaugstinātam,

456pamatojoties tikai uz darba stāžu un pieredzi

457163. Latvijas Darba likumu

458kodeksa 1.pantā ir iekļauta vispārīga darbinieku līdztiesības

459norma, kura nosaka: "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba

460tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no

461rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai

462citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā

463stāvokļa" No šīs tiesību normas izriet, ka darbinieku aizliegts

464diskriminēt uz jebkura iepriekš minētā faktora pamata. Tas

465attiecas arī uz iespēju izvirzīties darbā.

466164. Darba likumā, kurš

467stājas spēkā 2002.gada 1.jūnijā, 29.pantā noteikts, ka "Dibinot

468darba tiesiskās attiecības, kā arī darba tiesisko attiecību

469pastāvēšanas laikā, it īpaši paaugstinot darbinieku amatā,

470nosakot darba apstākļus, darba samaksu vai profesionālo apmācību,

471kā arī uzteicot darba līgumu, aizliegta atšķirīga attieksme

472atkarībā no darbinieka dzimuma". Ja strīda gadījumā darbinieks

473norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai

474netiešai diskriminācijai atkarībā no dzimuma, darba devēja

475pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir

476objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka dzimumu, vai

477arī to, ka darbinieka piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā

478darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots

479priekšnoteikums.

480165. Šie noteikumi attiecas

481arī uz atšķirīgas attieksmes aizliegumu atkarībā no darbinieka

482rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai

483citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes un mantiskā

484stāvokļa. No minētā izriet, ka ir aizliegta jebkāda

485diskriminācija pret darbinieku un visiem tiek nodrošinātas

486vienādas iespējas izvirzīties darbā, pamatojoties vienīgi uz

487darba stāžu un kvalifikāciju.

488166. Karjeras iespēju

489privātajā sektorā neierobežošana pēc dzimuma vai kādas citas

490pazīmes izriet no atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa.

491Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu

492atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās

493prasības, kas neietver diskriminējošas prasības. Ierēdnim ir

494tiesības pieteikties konkursam uz vakantajiem augstākas

495kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīties

496apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai

497nepieciešamos iemaņas un prasmes.

498167. Pēc Valsts

499Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un

500vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada

50131.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā

502vīriešu un sieviešu īpatsvara diference kopš civildienesta

503ieviešanas valstī.

504168. Analizējot sieviešu un

505vīriešu īpatsvaru sadalījumā pa amatiem, jāatzīmē, ka vadošajos

506ierēdņu amatos saglabājas vīriešu pārsvars, kaut arī sieviešu

507īpatsvaram minētajos amatos ir tendence pieaugt. Piemēram,

508salīdzinājumā ar situāciju uz 1999.gada 31.decembri sieviešu

509īpatsvars Valsts sekretāru amatos ir palielinājies, 2000.gadā -

51027% (3), 1999.gadā - 16% (2). Valsts sekretāra vietnieku amatos

511sieviešu īpatsvars ir palicis gandrīz nemainīgs - 2000.gadā - 36%

512(10), 1999.gadā - 37%. Ir palielinājies sieviešu īpatsvars valsts

513civiliestāžu vadītāju amatos (t.sk., teritoriālo struktūrvienību

514vadītāju amatos). 2000.gada beigās iestāžu vadītājas sievietes ir

51553% (109), kas ir par 6% vairāk kā 1999.gada beigās. Sieviešu

516īpatsvars iestāžu vadītāju amatos, salīdzinot ar situāciju

5171997.gada beigās, ir palielinājies 2,5 reizes. Kā būtiskākos

518iemeslus sieviešu un vīriešu īpatsvara attiecībai un attīstības

519tendencēm varētu minēt to, ka sievietes valsts civildienestā

520piesaista stabilais darbs, regulārie ienākumi un papildus

521sociālās garantijas, savukārt, vīriešu skaita samazināšanās

522skaidrojama ar zemo atalgojumu valsts civildienestā, salīdzinot

523ar privāto sektoru.

524Tiesības uz darba laika saprātīgu

525ierobežošanu

526169. Normālais darba laiks

527Latvijā nedrīkst pārsniegt 40 stundas nedēļā, to nosaka Darba

528likumu kodeksa 45.pants. Pastāv darbinieku kategorijas, uz kurām

529attiecas saīsinātais darba laiks. Saskaņā ar Darba likumu kodeksa

53046.pantu "saīsinātais darba laiks tiek noteikts: darbiniekiem no

53116 līdz 18 gadu vecumam - 35 stundas nedēļā, bet personām līdz 16

532gadu vecumam - 24 stundas nedēļā; darbiniekiem, kuri strādā

533kaitīgos vai smagos darba apstākļos - ne vairāk par 35 stundām

534nedēļā; sievietēm, kurām ir bērni līdz triju gadu vecumam - 35

535stundas nedēļā."

536170. Darba likumu kodeksa

537normas attiecas uz visiem darbiniekiem un darba devējiem

538neatkarīgi no to statusa un īpašuma formas, ja darba attiecības

539dibinās uz darba līguma pamata. Nakts darba ierobežojumi ir

540noteikti darbiniekiem, kas jaunāki par 18 gadiem, grūtniecēm,

541sievietēm, kurām ir bērns līdz triju gadu vecumam, tēviem, kuri

542bez mātes audzina bērnu līdz triju gadu vecumam, kā arī minētā

543vecuma bērnu aizbildņiem.

544171. Savukārt nepilns darba

545laiks darbiniekam vienojoties ar darba devēju ir nosakāms, Ja to

546lūdz grūtniece, viens no laulātajiem, kuram ir bērns līdz 14 gadu

547vecumam, vai tēvs, kurš bez mātes audzina bērnu līdz 14 gadu

548vecumam (bērnu ar invaliditāti līdz 16 gadu vecumam), minētā

549vecuma bērna aizbildnis vai persona, kas saskaņā ar medicīnisko

550atzinumu kopj slimu ģimenes locekli.

551172. Darba likumā ir

552noteikts aizliegums nodarbināt bērnus pastāvīgā darbā, kā arī pēc

553ārsta atzinuma saņemšanas aizliegts nodarbināt grūtnieces un

554sievietes pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete

555baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, ja tiek atzīts, ka

556attiecīgā darba veikšana rada draudus sievietes vai viņas bērna

557drošībai un veselībai. Darba likumā ir noteikti atvieglojumi

558personām līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai.

559173. Atbilstoši Darba

560likumam darba devējs nosaka nepilnu darba laiku, ja to pieprasa

561grūtniece, sieviete pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet,

562ja sieviete baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā, kā arī

563darbinieks, kuram ir bērns līdz 14 gadu vecumam vai bērns ar

564invaliditāti līdz 16 gadu vecumam. Turklāt darbinieka atteikšanās

565pāriet no normālā darba laika uz nepilnu darba laiku vai otrādi

566pati par sevi nevar būt par pamatu darba līguma uzteikumam vai

567citādai darbinieka tiesību ierobežošanai. Darba likumā ir

568aizliegts nodarbināt virsstundu un nakts darbā personas, kuras ir

569jaunākas par 18 gadiem, grūtnieces un sievietes pēcdzemdību

570periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete baro bērnu ar krūti,

571- visā barošanas laikā. Darbinieku, kuram ir bērns līdz triju

572gadu vecumam, nodarbināt nakts laikā atļauts tikai ar viņa

573piekrišanu.

574Nepilnu darba laiku nodarbināto

575vidēji nedēļā faktiski nostrādāto stundu skaits pamatdarbībā pēc

576dzimuma un darbības sfēras

577(stundas, vidēji nedēļā)

5782000.g. maijs .

5792001.g. maijs .

580pavisam

581vīrieši

582sievietes

583pavisam

584vīrieši

585sievietes

586Pavisam - nepilnu darba

587laiku

58824,4

58925,6

59023,4

59122,4

59223,7

59321,6

594no kopskaita pēc darbības

595sfēras:

596lauksaimniecībā un

597zvejniecībā

59826,3

59925,1

60027,7

60124,6

60224,7

60324,6

604rūpniecībā un būvniecībā

60528,1

60630,1

60722,4

60823,8

60925,9

61020,9

611pakalpojumu sfērā

61221,0

61322,2

61420,6

61520,3

61621,1

61720,0

618Tiesības uz atpūtu

619174. Saskaņā ar Satversmes

620107.pantu konstitucionālā līmenī ir noteiktas ikviena darbinieka

621tiesības uz iknedēļas brīvdienām un ikgadēju apmaksātu

622atvaļinājumu.

623175. Atpūtas, brīvā laika

624un darba laika jautājumus un atlīdzību par darbu svētku dienās

625Latvijā regulē Darba likumu kodekss, kura 2.pantā ir noteikts, ka

626ikvienam darbiniekam ir tiesības uz atpūtu saskaņā ar likumiem

627par darba dienas un darba nedēļas ierobežošanu. Tā paša likuma

62860.panta pirmajā daļā ir atrunāts pārtraukums atpūtai un ēšanai:

629"Darbiniekiem dod pārtraukumu atpūtai un ēšanai, ne ilgāku par

630divām stundām. Pārtraukumu neieskaita darba laikā. Pārtraukums

631atpūtai un ēšanai parasti jādod ne vēlāk kā pēc četrām stundām no

632darba sākuma."

633176. Jaunā Darba likuma

634141.pantā ir noteikts, ka atpūtas laiks ir laikposms, kura

635ietvaros darbiniekam nav jāveic viņa darba pienākumi un kuru viņš

636var izlietot pēc sava ieskata. Atpūtas laiks ietver pārtraukumus

637darbā, diennakts atpūtu, nedēļas atpūtu, svētku dienas un

638atvaļinājumus.

639177. Darba likums paredz,

640ka diennakts atpūtas ilgums 24 stundu periodā nedrīkst būt īsāks

641par 12 stundām pēc kārtas. Savukārt nedēļas atpūtas ilgums

642septiņu dienu periodā nedrīkst būt īsāks par 42 stundām pēc

643kārtas. Šos noteikumus var nepiemērot, ja noteikts summētais

644darba laiks.

645178. Aplūkojot personas

646tiesības uz darba pārtraukumiem Darba likums paredz tiesības uz

647pārtraukumu ikvienam darbiniekam darbā, ja viņa dienas darba

648laiks ir ilgāks par sešām stundām. Šis pārtraukums nedrīkst būt

649īsāks par 30 minūtēm. Darbiniekam, kuram ir bērns līdz pusotra

650gada vecumam, piešķir papildu pārtraukumus bērna barošanai un par

651šādu pārtraukumu nepieciešamību darbinieks laikus paziņo darba

652devējam.

653179. Darbā svētku dienās ir

654atļauts iesaistīt darbiniekus tikai atsevišķos gadījumos, kā tas

655ir noteikts Darba likumu kodeksa 66.pantā: "Atsevišķus

656darbiniekus iesaistīt darbā svētku dienās pieļauts šādos

657gadījumos: lai novērstu vai likvidētu dabas katastrofu, avāriju

658ražošanā vai lai nekavējoties likvidētu to sekas; lai novērstu

659nelaimes gadījumus, mantas bojājumus vai bojāeju; lai veiktu

660neatliekamus, iepriekš neparedzētus darbus, no kuru steidzamas

661izpildes turpmāk atkarīgs visa uzņēmuma, iestādes vai

662organizācijas vai arī atsevišķu to apakšvienību normāls darbs;

663lai veiktu neatliekamus iekraušanas un izkraušanas darbus, kā arī

664ar tiem saistītus transporta darbus, tādējādi novēršot vai

665likvidējot transporta līdzekļu dīkstāvi un kravas uzkrāšanos

666nosūtīšanas un galapunktos."

667180. Par darbinieka veikto

668darbu svētku dienās darba devējam ir pienākums darbiniekam

669samaksāt divkāršā viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes

670apmērā. Darba likumu kodeksā arī ir iekļauta norma, ka

671darbiniekam par svētku dienās veikto darbu pēc viņa vēlēšanās var

672tikt piešķirta cita atpūtas diena.

673Tiesības uz apmaksātiem

674atvaļinājumiem

675181. Latvijā darbinieka

676tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu ir garantētas

677konstitucionālā līmenī, Satversmes 107.pantā nosakot, ka ikvienam

678ir tiesības uz ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu.

679182. Darba likumu kodeksa

68069.pantā šīs tiesības ir nostiprinātas atkārtoti, nosakot, ka

681visiem darbiniekiem piešķir ikgadējos atvaļinājumus, saglabājot

682darba vietu (amatu) un vidējo izpeļņu. Nav atļauts atvaļinājumu

683kompensēt naudā, izņemot gadījumus, kad atlaiž darbinieku, kas

684nav izmantojis atvaļinājumu.

685183. Darbiniekiem

686ikgadējais atvaļinājums tiek piešķirts par nostrādāto gadu un tā

687ilgums ir ne mazāks par četrām kalendārajām nedēļām, neieskaitot

688svētku dienas. Savukārt darbiniekiem, kuri ir jaunāki par 18

689gadiem, ikgadējais atvaļinājums tiek piešķirts viena kalendārā

690mēneša apmērā. Tajā tiek ieskaitītas arī sestdienas un

691svētdienas, tādējādi šim personu lokam atvaļinājums ir atkarīgs

692no dienu skaita mēnesī (februārī - 28 vai 29 dienas, pārējos

693mēnešos attiecīgi 30 vai 31 diena). Atvaļinājumu par pirmo darba

694gadu, ja nav nepārtraukti nostrādāti seši mēneši, var piešķirt

695sievietēm pirms grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši

696pēc tā, kā arī sievietēm, kurām ir bērni līdz divpadsmit gadu

697vecumam, kā arī darbiniekiem, kas jaunāki par astoņpadsmit

698gadiem, personām, kas nepamatoti politiski represētas un citos

699likumā paredzētajos gadījumos. Par otro un turpmākajiem darba

700gadiem atvaļinājumu var piešķirt jebkurā darba gada laikā

701atbilstoši atvaļinājumu piešķiršanas secībai. Sievietēm, kurām ir

702trīs un vairāk bērnu vecumā līdz sešpadsmit gadiem vai bērns ar

703invaliditāti ir tiesības saņemt trīs darbadienas ilgu

704papildatvaļinājumu.

705184. Darba likums noteic,

706ka ikvienam darbiniekam ir tiesības uz ikgadējo apmaksāto

707atvaļinājumu. Šāds atvaļinājums nedrīkst būt īsāks par četrām

708kalendāra nedēļām, neskaitot svētku dienas. Personām, kuras ir

709jaunākas par 18 gadiem, piešķir vienu mēnesi ilgu ikgadējo

710apmaksāto atvaļinājumu. Izņēmuma gadījumos, kad ikgadējā

711apmaksātā atvaļinājuma piešķiršana darbiniekam pilnā apmērā

712kārtējā gadā var nelabvēlīgi ietekmēt parasto darba gaitu

713uzņēmumā, ar darbinieka rakstveida piekrišanu pieļaujams pārcelt

714atvaļinājuma daļu uz nākamo gadu. Šādi noteikumi nav piemērojami

715personām, kuras ir jaunākas par 18 gadiem, grūtniecēm un

716sievietēm pēcdzemdību periodā līdz vienam gadam, bet, ja sieviete

717baro bērnu ar krūti, - visā barošanas laikā. Ikgadējā apmaksātā

718atvaļinājuma atlīdzināšana naudā nav pieļaujama, izņemot

719gadījumus, kad darba tiesiskās attiecības tiek izbeigtas un

720darbinieks ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu nav izmantojis.

721Atšķirībā no Darba likumu kodeksa, saskaņā ar Darba likumu trīs

722dienas ilgs papildus atvaļinājums darbiniekiem, kuriem ir trīs

723vai vairāki bērni vecumā līdz 16 gadiem vai bērns ar

724invaliditāti, tiek piešķirts bez dzimumu atšķirības. Darbinieks

725var prasīt ikgadējā apmaksātā atvaļinājuma piešķiršanu par pirmo

726darba gadu, ja viņš pie darba devēja ir nepārtraukti nodarbināts

727ne mazāk kā sešus mēnešus. Darba devējam ir pienākums šādu

728atvaļinājumu piešķirt pilnā apmērā. Sievietei pēc viņas

729pieprasījuma ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piešķir pirms

730grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma vai tieši pēc tā neatkarīgi

731no laika, kurā sieviete bijusi nodarbināta pie attiecīgā darba

732devēja.

733Pakta