5. pants

21. Latvijā sieviešu un

vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi

valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir

atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie

režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu

atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju

tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās

tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II

Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju

varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš

neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras

tradīcija. Visi Latvijas sabiedrībai tradicionālie kultūras un

sociālās uzvedības modeļi iekļauj sevī veselīgu un cieņas pilnu

attieksmi pret sievietes kā mātes lomu ģimenē. Savukārt sievietes

un vīrieša kopīgās atbildības atzīšanas par savu bērnu

audzināšanu un attīstību analīze iekļauta Konvencijas 16.panta

iztirzājumā.

22. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju

tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā

sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete

tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas sadzīvē, savukārt

sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam

ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.

23. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību

normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā

pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma

(Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā,

ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi

lielāko savas ietekmes daļu.

24. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu

līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās

Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms

ar iedzīvotāju augstāko izglītības līmeni un dzīves standartu.

Par šo ideju iesakņošanos sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem

var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā

un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules

kara sākumam.

25. Līdz ar neatkarīgas valsts nodibināšanu

1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās

tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan

demokrātijas, gan autoritārisma periodā.

26. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla

vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien

noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas,

neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās

vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās uz vispārēju

sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien

panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli

degradējošu efektu.

27. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā

Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību.

Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par

tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un

apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi

sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domās attieksmē

pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien

noteiktāk pauž stereotipu un sabiedrības pamatvērtību maiņu.

Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi

savstarpējo attiecību modeļi, kas ir tolerantāks vērtējums šai

problemātikai, un arvien biežāk tiek akcentēta sievietes

personiskā izvēle un tās nozīme. Tāpat ir veikts būtisks darbs,

lai garantētu sievietei vienlīdzīgas iespējas izdarīt personīgo

izvēli un to realizēt. Latvijā kopš 2000.gada maija darbojas

Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība, kas, kā nevalstiska

organizācija palīdz valdībai propagandēt dzimumu līdztiesības

idejas.

28. Sievietes Latvijā iesaistās dzimumu

līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši. Šā

jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences (piem.,

2001.gada maijā notika 1.nacionālā konference par dzimumu

līdztiesības jautājumiem, kuru organizēja Labklājības ministrija

sadarbībā ar Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienību).

Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās

darbinieces, publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret

dzīvi, apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un

uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā.

29. Īpašu nozīmi uz masu mēdijos pausto viedokli

par sievietes lomu sabiedrībā ir atstājis fakts, ka Latvijā

populārākos žurnālus un dienas preses izdevumus veiksmīgi vada

sievietes, un viņu sekmīgā uzņēmējdarbība lauž stereotipus par

ierasto lomu dalījumu sabiedrībā ietekmīgāk nekā to dara

atsevišķi raksti un publikācijas. Tā, piemēram, Latvijas lielākā

dienas laikraksta "Diena" galvenā redaktore ir S.Ēlerte. Savukārt

izdevniecību "Žurnāls "Santa"", kas izdod lielāko daļu nedēļas un

mēneša žurnālu ar vislielāko tirāžu gan vīriešiem, gan sievietēm,

vada S.Dancberga - Anča. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība

savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas

izpildi projektam norāda, ka dažas sievietes vadošos amatos nav

spējīgas lauzt stereotipus sabiedrībā kopumā, salīdzinājumam

atsaucoties uz datiem par sievietēm - darba devējām un sievietēm,

kas ieņem vadošus amatus civildienestā. Tāpat Latvijas Dzimumu

līdztiesības apvienība atzīmē, ka līdz šim publikācijām un

raidījumiem par dzimumu līdztiesību ir bijusi nenozīmīga ietekme

uz sabiedrisko domu par to, kas piemērots sievietēm un kas

vīriešiem, tāpēc ne tikai nevalstiskajām organizācijām ir

jāatzīst sistemātiska darba nepieciešamība.

30. Latvijā ir divi valsts televīzijas un divi

lieli komerctelevīzijas kanāli. Ziņu dienestos, kultūras un

mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo žurnālistu vidū

lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas kanālos

veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu vecāku

līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas

profesionālās karjeras veidošanā.

31. Arī Latvijas valsts radio un

komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un

vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek

sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes

iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem,

radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz

brīvu personisku izvēli.

32. Ietekme uz sabiedrisko domu Latvijā notiek,

nostiprinoties un paplašinoties Latvijas sadarbībai ar

Skandināvijas valstīm, kur sieviešu emancipācijas kustība ir

tradicionāli spēcīga un kur tā apliecinājusi savu nozīmi un

dzīvotspēju. Ir notikušas konferences, semināri un pieredzes

apmaiņas braucieni, kur piedalījušās Ziemeļvalstu un Baltijas

valstu sievietes. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos

komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi

projektam norāda, ka Latvijas pārstāvji ir piedalījušies ANO

1995.gada Beidžinas konferencē par sievietēm, kā arī Beidžinas +

5 aktivitātes 2000.gadā (Ņujorkā, Ženēvā, Viļņā un citur).

33. Savos komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma

par Konvencijas izpildi projektam Valsts Cilvēktiesību birojs

norāda arī to, ka, lai gan Valsts Cilvēktiesību birojā nav

iesniegts liels sūdzību skaits par vardarbības gadījumiem ģimenē,

tomēr pat dažas atsevišķas sūdzības vai arī presē izskanējuši

traģiski notikumi par laicīgi nerisinātiem vardarbības ģimenē

gadījumiem, liek uzskatīt sievietes diskrimināciju drošības jomā

par reālu Latvijas problēmu. Lai gan tiesību aktos ir noteikta

kriminālatbildība par fizisko vardarbību, Valsts Cilvēktiesību

birojs uzskata, ka Latvijas tiesībsargājošās institūcijas

nepievērš pienācīgu uzmanību fiziskās vardarbības izpausmēm

ģimenē, gadījumos, kad sievietei nodarītie miesas bojājumi nav

kvalificējami kā smagi vai vismaz vidēji smagi. Turklāt tiesību

aktos nav atrunāta psiholoģiskā vardarbība ne darba vietā, ne

ģimenē, kā arī neeksistē tās novēršanas mehānisms. Valsts

Cilvēktiesību birojs uzskata, ka šie aspekti vairo sieviešu

neuzticību un nevēlēšanos ziņot par notikušajiem vardarbības

gadījumiem tiesībsargājošajām institūcijām un bez valsts atbalsta

un nopietnām izmaiņām Krimināllikumā, kā arī bez policijas

darbinieku attieksmes maiņas pret vardarbību ģimenē, neuztverot

to tikai kā ģimenes strīdu, bet gan kā kriminālnoziegumu, un bez

valsts un pašvaldību sociālās palīdzības nodrošinājuma

vardarbības upuriem šī problēma netiks atrisināta.

34. Lai risinātu vardarbības pret sievietēm

ģimenēs problēmu, jau vairākus gadus Valsts policijas Galvenā

kriminālpolicijas pārvalde kopā ar citiem dienestiem sadarbojas

ar krīzes centru "Skalbes", kura darbinieki (psihologi,

psihoterapeiti, sociālie darbinieki, kuri sniedz anonīmu

palīdzību krīzes situācijās nonākušajiem) vada izglītojošus un

informatīvus seminārus Valsts policijas darbiniekiem par cilvēku

reakcijām krīzes situācijās, par vardarbības problēmu valstī, par

vardarbību ģimenē, stresa menedžmentu. Šīs sadarbības ietvaros

2002. gadā, piemēram, divas grupas Valsts policijas darbinieču

tika apmācītas darbam ar seksuālās vardarbības upuriem. Tā

rezultātā seksuālajā vardarbībā cietušajām sievietēm patreiz ir

iespējams Rīgas pilsētā un rajonā, Jūrmalā un Valmierā vērsties

pie policijas darbiniecēm sievietēm, kas augstāk norādītajās

apmācībās apguvušas saskarsmes prasmes darbā ar seksuālās

vardarbības upuriem, kā arī stresa mazināšanas stratēģiju. Tāpat

Valsts policija sadarbojas arī ar vairākām citām nevalstiskajām

organizācijām, piemēram, ar medicīnisko centru "Genders"

psiholoģiskās un medicīniskās palīdzības jomā, kura tiek sniegta

seksuāli izmantotām, vardarbībā cietušām sievietēm, ar "Sorosa

fondu Latvijā" piedaloties kopējos projektos dažādās jomās, kā

arī ar Sociālās rehabilitācijas centru informācijas apmaiņā un

palīdzības sniegšanā vardarbībā cietušām sievietēm. Turklāt ir

izveidotas arī starpdisciplinārās grupas, kurās medicīnas,

psiholoģiskās un sociālās palīdzības organizāciju darbinieki

apspriež problemātiskos jautājumus ar Valsts policijas un

pašvaldību policijas pārstāvjiem, risinot katru konkrēto

vardarbības gadījumu ģimenē, kā arī Valsts un pašvaldību

policijas kopēji rīkotajos reidos tiek nodrošināta psihologu

piedalīšanās, lai konkrētajā situācijā iedzīvotājiem sniegtu

nepieciešamo palīdzību. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas

Informācijas centra datiem par noziedzīgo nodarījumu izdarīšanu

ģimenē, kur cietušas sievietes, 2000. gadā par vardarbību ģimenē

tika ierosinātas tikai 3 krimināllietas, bet 2001. gadā - jau 13

krimināllietas. Šī informācija norāda uz to, ka gan vardarbībā

cietušās sievietes arvien vairāk uzticas policijai un kļūst

drošākas, ziņojot par izdarīto vardarbību, gan arī policijas

darbinieki kļūst informētāki par vardarbības problēmu ģimenē.

35. Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos

komentāros Latvijas nacionālā ziņojuma par Konvencijas izpildi

projektam norāda, ka 2001.gada nogalē veiktais pētījums

"Iedzīvotāju izpratne un attieksme dzimumu līdztiesības jomā"

(pasūtītājs - Labklājības ministrija) liecina par to, ka Latvijas

sabiedrībā joprojām pastāv uzskats, ka eksistē ierobežojumi

personas dzimuma dēļ. Šajā aptaujā Latvijas iedzīvotāji biežāk ir

norādījuši, ka atšķirības dažādos ierobežojumos abu dzimumu

starpā vismazāk ir vērojamas tieši tiesību ziņā (60,2%), kamēr

attiecībā uz vienlīdzīgām iespējām šāda atbilde sniegta retāk

(36,7%). Tāpat aptaujas dalībnieki biežāk ir atzinuši, ka reāli

tieši sievietēm iespēju ziņā pastāv lielāki ierobežojumi (47,4%).

Tāpat Latvijas Dzimumu līdztiesības apvienība savos komentāros kā

negatīvu aspektus min jēdzienu "sieviešu literatūra", "sieviešu

pasaule" tiražēšanu masu saziņas līdzekļos, kā arī atšķirīgo

sociālo lomu eksistences atzīšanu.

Konvencijas