8. pants
noteic notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām

personām saziņas tiesības, kuras varot nodrošināt dažādos veidos.

Apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu vajagot vērtēt

kontekstā gan ar citām saziņas iespējām, kas nodrošinātas

notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām personām, gan ar

ieslodzījuma vietu iespējām nodrošināt telefonsarunas.

Tieslietu ministrija vērš

Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka ārkārtas gadījumos

notiesātajiem tiek piešķirta nepieciešamā telefonsaruna ārpus

noteiktā grafika vai arī papildus likumā noteiktajam.

Lielākajā daļā ieslodzījuma vietu

ir izvietoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Lattelecom"

taksofoni. Lēmumu par uzstādāmo taksofonu daudzumu pieņem minētā

sabiedrība, rēķinoties ar savu iespēju gūt peļņu.

Līdz ar to Tieslietu ministrija

uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums ir

sociāli nepieciešams un samērīgs un tās atbilst Satversmes

96. pantam.

5. Pieaicinātā persona

- Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs)

- uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes

96. pantu. Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots

šāds viedoklis, ir līdzīgi Saeimas argumentiem.

Tiesībsargs papildus norāda, ka

apstrīdētajās normās noteiktais sarunu skaits uzskatāms par

tiesību uz privāto dzīvi samērīgu ierobežojumu. Nepieciešamība

gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un nepieciešamība kontrolēt

ieslodzīto personu telefonsarunas var būt par pamatojumu tam, lai

noteiktu apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu.

Tiesībsargs uzsver, ka

ieslodzītajiem tiek nodrošinātas arī citādas iespējas sazināties

ar personām, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā, piemēram,

tiesības uz satikšanos vai tiesības sūtīt vēstules un

telegrammas. Nosakot attiecīgā periodā pieļaujamo telefonsarunu

skaitu, tiekot ņemtas vērā visu ieslodzīto tiesības izmantot

telefoniskas saziņas līdzekļus, kā arī tas, lai kopējais šim

nolūkam atvēlētais laiks atbilstoši soda izciešanas režīma

pakāpei tiktu samērīgi sadalīts starp ieslodzītajiem.

6. Pieaicinātā persona

- tiesību zinātņu doktors, Latvijas Policijas akadēmijas

asociētais profesors Vitolds Zahars - norāda, ka

apstrīdētajās normās noteikts tiesību uz privāto dzīvi

ierobežojums. Šis ierobežojums esot saistīts gan ar ieslodzījuma

vietu materiālajām un cilvēkresursu iespējām, gan ar sabiedrības

drošības un citu personu tiesību aizsardzības aspektiem.

Apstrīdētajās normās noteiktais

saziņas veids esot tikai viens no visiem iespējamajiem veidiem,

kādos ieslodzītie var sazināties ar personām, kuras neatrodas

brīvības atņemšanas vietā. Runājot par citiem saziņas veidiem,

varot minēt, piemēram, notiesātās personas tiesības saņemt 12

sūtījumus un pienesumus gadā, nosūtīt un saņemt vēstules un

telegrammas bez skaita ierobežojuma, rakstīt iesniegumus valsts

iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām, lietot

personisko televizoru un radiouztvērēju, izmantot četras

ilgstošas satikšanās gadā un apmeklēt cietuma kapelāna vadītos

dievkalpojumus.

Ieslodzījuma vietu prakse

attiecībā uz pamudinājumu, tajā skaitā papildu telefonsarunu

piešķiršanu, liecinot, ka brīvības atņemšanas iestāžu personāls

rūpējas par to, lai mazinātu ieslodzījuma nelabvēlīgo ietekmi uz

notiesātajām personām.

V. Zahars secina, ka

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam.

7. Pieaicinātā persona

- Ieslodzījuma vietu pārvalde - informē tiesu, ka cietumos

atkāpes no Kodeksā noteiktā telefonsarunu skaita mēnesī tiekot

pieļautas, ja notiesātais saņēmis informāciju par tuva radinieka

nāvi, nelaimes gadījumu vai slimību. Arī ieslodzījuma vietas

vadība varot būt iniciatore papildu telefonsarunu piešķiršanai

notiesātās personas radinieku informēšanas nolūkos, ja

ieslodzījuma vietā izsludināta karantīna un tiek atceltas

ilgstošās tikšanās vai ja uzsākta tiesvedība par notiesātās

personas pirmstermiņa atbrīvošanu. Papildu telefonsarunas varot

tikt piešķirtas arī kā pamudinājums.

Papildu telefonsarunu piešķiršanas

gadījumu skaits cietumos esot apmēram šāds: Centrālcietumā -

četras līdz piecas reizes, Iļģuciema cietumā - deviņdesmit sešas

līdz simt divdesmit reizes, Liepājas cietumā - divpadsmit līdz

divdesmit četras reizes un Jēkabpils cietumā - divas līdz četras

reizes gadā.

Telefona aparāti esot izvietoti

telpās, kurās notiesātie patstāvīgi nevarot iekļūt, un līdz ar to

sarunas notiekot ieslodzījuma vietas amatpersonas klātbūtnē.

Minētā klātbūtne esot saistīta nevis ar telefonsarunas satura

kontroli, bet gan ar uzraudzības funkcijas veikšanu, piemēram,

lai netiktu bojāts taksofons.

Taksofonu izvietojums un skaits

esot pakārtots ieslodzījuma vietu infrastruktūras īpatnībām,

turklāt brīvības atņemšanas iestādēm esot jānodrošina, ka tiek

izpildīti sakaru operatoru nosacījumi taksofonu izvietošanai un

uzturēšanai. Šo nosacījumu ievērošana saistīta ar nepieciešamību

amatpersonai pavadīt ieslodzīto līdz taksofonam. Lai nodrošinātu

ieslodzītajām personām iespēju biežāk tikt pie telefonsarunām,

būtu nepieciešams palielināt ieslodzījuma vietu amatpersonu

skaitu - vidēji par trim cilvēkiem katrā ieslodzījuma vietā.

Ieslodzījuma vietu pārvalde arī

norāda, ka pirms sakaru tīkla ierīkošanas operators izvērtē visus

ar peļņas gūšanu saistītos riskus. Līdz ar to neesot izslēgts, ka

no operatora viedokļa peļņas apjoms, kuru var nodrošināt

ieslodzījuma vietas, ir nepietiekams.

Secinājumu

daļa

8. Satversmes