8. pantsnoteic notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām

noteic notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām

1personām saziņas tiesības, kuras varot nodrošināt dažādos veidos.

2Apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu vajagot vērtēt

3kontekstā gan ar citām saziņas iespējām, kas nodrošinātas

4notiesātajām ieslodzījuma vietās esošajām personām, gan ar

5ieslodzījuma vietu iespējām nodrošināt telefonsarunas.

6Tieslietu ministrija vērš

7Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka ārkārtas gadījumos

8notiesātajiem tiek piešķirta nepieciešamā telefonsaruna ārpus

9noteiktā grafika vai arī papildus likumā noteiktajam.

10Lielākajā daļā ieslodzījuma vietu

11ir izvietoti sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Lattelecom"

12taksofoni. Lēmumu par uzstādāmo taksofonu daudzumu pieņem minētā

13sabiedrība, rēķinoties ar savu iespēju gūt peļņu.

14Līdz ar to Tieslietu ministrija

15uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums ir

16sociāli nepieciešams un samērīgs un tās atbilst Satversmes

1796. pantam.

185. Pieaicinātā persona

19- Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs)

20- uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Satversmes

2196. pantu. Tiesībsarga argumenti, ar kuriem tiek pamatots

22šāds viedoklis, ir līdzīgi Saeimas argumentiem.

23Tiesībsargs papildus norāda, ka

24apstrīdētajās normās noteiktais sarunu skaits uzskatāms par

25tiesību uz privāto dzīvi samērīgu ierobežojumu. Nepieciešamība

26gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un nepieciešamība kontrolēt

27ieslodzīto personu telefonsarunas var būt par pamatojumu tam, lai

28noteiktu apstrīdētajās normās ietverto ierobežojumu.

29Tiesībsargs uzsver, ka

30ieslodzītajiem tiek nodrošinātas arī citādas iespējas sazināties

31ar personām, kuras neatrodas ieslodzījuma vietā, piemēram,

32tiesības uz satikšanos vai tiesības sūtīt vēstules un

33telegrammas. Nosakot attiecīgā periodā pieļaujamo telefonsarunu

34skaitu, tiekot ņemtas vērā visu ieslodzīto tiesības izmantot

35telefoniskas saziņas līdzekļus, kā arī tas, lai kopējais šim

36nolūkam atvēlētais laiks atbilstoši soda izciešanas režīma

37pakāpei tiktu samērīgi sadalīts starp ieslodzītajiem.

386. Pieaicinātā persona

39- tiesību zinātņu doktors, Latvijas Policijas akadēmijas

40asociētais profesors Vitolds Zahars - norāda, ka

41apstrīdētajās normās noteikts tiesību uz privāto dzīvi

42ierobežojums. Šis ierobežojums esot saistīts gan ar ieslodzījuma

43vietu materiālajām un cilvēkresursu iespējām, gan ar sabiedrības

44drošības un citu personu tiesību aizsardzības aspektiem.

45Apstrīdētajās normās noteiktais

46saziņas veids esot tikai viens no visiem iespējamajiem veidiem,

47kādos ieslodzītie var sazināties ar personām, kuras neatrodas

48brīvības atņemšanas vietā. Runājot par citiem saziņas veidiem,

49varot minēt, piemēram, notiesātās personas tiesības saņemt 12

50sūtījumus un pienesumus gadā, nosūtīt un saņemt vēstules un

51telegrammas bez skaita ierobežojuma, rakstīt iesniegumus valsts

52iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un amatpersonām, lietot

53personisko televizoru un radiouztvērēju, izmantot četras

54ilgstošas satikšanās gadā un apmeklēt cietuma kapelāna vadītos

55dievkalpojumus.

56Ieslodzījuma vietu prakse

57attiecībā uz pamudinājumu, tajā skaitā papildu telefonsarunu

58piešķiršanu, liecinot, ka brīvības atņemšanas iestāžu personāls

59rūpējas par to, lai mazinātu ieslodzījuma nelabvēlīgo ietekmi uz

60notiesātajām personām.

61V. Zahars secina, ka

62apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam.

637. Pieaicinātā persona

64- Ieslodzījuma vietu pārvalde - informē tiesu, ka cietumos

65atkāpes no Kodeksā noteiktā telefonsarunu skaita mēnesī tiekot

66pieļautas, ja notiesātais saņēmis informāciju par tuva radinieka

67nāvi, nelaimes gadījumu vai slimību. Arī ieslodzījuma vietas

68vadība varot būt iniciatore papildu telefonsarunu piešķiršanai

69notiesātās personas radinieku informēšanas nolūkos, ja

70ieslodzījuma vietā izsludināta karantīna un tiek atceltas

71ilgstošās tikšanās vai ja uzsākta tiesvedība par notiesātās

72personas pirmstermiņa atbrīvošanu. Papildu telefonsarunas varot

73tikt piešķirtas arī kā pamudinājums.

74Papildu telefonsarunu piešķiršanas

75gadījumu skaits cietumos esot apmēram šāds: Centrālcietumā -

76četras līdz piecas reizes, Iļģuciema cietumā - deviņdesmit sešas

77līdz simt divdesmit reizes, Liepājas cietumā - divpadsmit līdz

78divdesmit četras reizes un Jēkabpils cietumā - divas līdz četras

79reizes gadā.

80Telefona aparāti esot izvietoti

81telpās, kurās notiesātie patstāvīgi nevarot iekļūt, un līdz ar to

82sarunas notiekot ieslodzījuma vietas amatpersonas klātbūtnē.

83Minētā klātbūtne esot saistīta nevis ar telefonsarunas satura

84kontroli, bet gan ar uzraudzības funkcijas veikšanu, piemēram,

85lai netiktu bojāts taksofons.

86Taksofonu izvietojums un skaits

87esot pakārtots ieslodzījuma vietu infrastruktūras īpatnībām,

88turklāt brīvības atņemšanas iestādēm esot jānodrošina, ka tiek

89izpildīti sakaru operatoru nosacījumi taksofonu izvietošanai un

90uzturēšanai. Šo nosacījumu ievērošana saistīta ar nepieciešamību

91amatpersonai pavadīt ieslodzīto līdz taksofonam. Lai nodrošinātu

92ieslodzītajām personām iespēju biežāk tikt pie telefonsarunām,

93būtu nepieciešams palielināt ieslodzījuma vietu amatpersonu

94skaitu - vidēji par trim cilvēkiem katrā ieslodzījuma vietā.

95Ieslodzījuma vietu pārvalde arī

96norāda, ka pirms sakaru tīkla ierīkošanas operators izvērtē visus

97ar peļņas gūšanu saistītos riskus. Līdz ar to neesot izslēgts, ka

98no operatora viedokļa peļņas apjoms, kuru var nodrošināt

99ieslodzījuma vietas, ir nepietiekams.

100Secinājumu

101daļa

1028. Satversmes