96. pantsnoteic: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,

noteic: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,

1mājokļa un korespondences neaizskaramību." No pieteikuma izriet,

2ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu

3satversmību tiktāl, ciktāl tās skar Satversmes 96. pantā

4noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Lietā

5netiek apstrīdēta normu atbilstība personas pamattiesībām uz

6mājokļa vai korespondences neaizskaramību, un līdz ar to

7Satversmes tiesai nav pamata vērtēt apstrīdētās normas šādā

8aspektā.

9Interpretējot Satversmes

1096. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes

11tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās

12aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu,

13vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi

14nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības

15dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt

16un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts

17vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda

18tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas,

19kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. Valstij

20indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli

21jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri

22noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības

23intereses (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

2426. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. un

2514.3. punktu).

269. Pieteikuma

27iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās ir ietverts

28Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. Arī

29no Saeimas atbildes raksta izriet, ka tās paredz pamattiesību

30ierobežojumu.

31Satversmes tiesas praksē jau ir

32atzīts, ka arī pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums:

33gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības.

34Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāizpilda

35virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas

36tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo

37vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas

382008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

39Nr. 2007-23-01 7. punktu). Šajā gadījumā, ievērojot

40katru pamattiesību atšķirīgo saturu, izvērtējams tas, vai valsts

41ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētām

42pamattiesībām izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu. Līdz

43ar to, ņemot vērā valsts atšķirīgo pienākumu katru pamattiesību

44kontekstā, atšķiras arī valstij piešķiramā rīcības brīvība un

45attiecīgi - konstitucionālās tiesas kontroles tiesību apjoms.

46No tiesībām uz privāto dzīvi

47izriet valsts pienākums palīdzēt personai ieslodzījuma laikā

48uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem. Tā kā ieslodzījuma

49dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus ar citām personām

50samazinās un līdz ar to apcietinātais var atsvešināties no saviem

51ģimenes locekļiem, valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

52mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas. No Satversmes

5396. panta izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no

54iejaukšanās privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo

55tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

56(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

57sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu).

5810. Noskaidrojot Satversmē

59noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas

60starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās

61cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

62tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un

63tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl

64tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas.

65Valsts pienākums ņemt vērā savas starptautiskās saistības

66cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas

67noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

68saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

69starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka

70konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto

71cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

72normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

739. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01

7411. punktu).

7510.1. Tiesības uz

76privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību citastarp ir garantētas

77Konvencijas 8. pantā. Šīs Latvijas Republikai saistošās

78starptautiskās normas mērķis visupirms ir aizsargāt indivīdu pret

79nepamatotu valsts iejaukšanos, tomēr šis pants uzliek valstij ne

80tikai pienākumu atturēties no iejaukšanās personas privātajā

81dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam valstij ir arī

82pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības šo tiesību

83nodrošināšanai (sk. ECT spriedumu lietā: Biriuk v.

84Lithuania, judgment of 25 November 2008, application no.

8523373/03, para 35).

86Tāpat arī Starptautiskā pakta par

87pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. panta pirmā daļa

88noteic, ka nav pieļaujams patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties

89kāda cilvēka privātajā vai ģimenes dzīvē, apdraudēt viņa dzīvokļa

90neaizskaramību, viņa korespondences noslēpumu vai viņa godu un

91reputāciju. Arī šī Latvijas Republikai saistošā starptautisko

92tiesību norma ne vien paredz negatīvu valsts pienākumu, bet arī

93uzliek tai par pienākumu nodrošināt šo tiesību īstenošanu. Īpašs

94pienākums valstij attiecīgo tiesību nodrošināšanā ir pret

95personām, kuras atrodas ieslodzījumā. Kā klasisks piemērs minams

96valsts pozitīvais pienākums nodrošināt notiesātajām un

97ieslodzītajām personām tiesības uz korespondenci, kā arī tiesības

98sazināties ar ārpasauli (sk.: Nowak M. U.N. Covenant

99of Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd

100revised edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005,

101p.380).

102Tomēr, lemjot par saviem

103pozitīvajiem pienākumiem, valstij ir piešķirama noteikta rīcības

104brīvība, proti, šie pozitīvie pienākumi ir vērtējami Konvencijas

1058. panta otrajā daļā noteikto mērķu kontekstā, un ar to

106palīdzību ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un

107privātpersonas interesēm (sk., piemēram, ECT spriedumus

108lietās: Lopez Ostra v. Spain, judgment of 9 December 1994, Series

109A no. 303-C, p. 54, para 51 un Giacomelli v. Itally, judgments of

1102 November 2006, para 78).

111Tāpat ir jāņem vērā, ka būtībā

112izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir

113vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts

114pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir

115tas, vai konkrētajā situācijā tiek sasniegts taisnīgs līdzsvars

116starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas

117personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā

118Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007,

119application no. 44362, para 71).

120ECT sakarā ar ieslodzīto tiesībām

121uz telefonsarunām ir atzinusi, ka Konvencijas 8. pantu nevar

122interpretēt tādējādi, ka tas garantētu ieslodzītajiem tiesības

123zvanīt pa telefonu, jo īpaši gadījumos, kad ir pieejamas un

124piemērotas citas saziņas iespējas, piemēram, izmantojot

125korespondenci. Savukārt tad, ja cietuma administrācija ir

126nodrošinājusi telefonsarunu iespējas, tā ir tiesīga, ņemot vērā

127saprātīgus cietuma dzīves nosacījumus, tās pakļaut likumīgiem

128ierobežojumiem, piemēram, gādājot par telefonsakaru iekārtu

129pieejamību visiem ieslodzītajiem vai arī novēršot nekārtības vai

130noziegumus (sk. ECT spriedumu lietā A.B. v. the

131Netherlands, application no. 37328/97, judgment of 29

132January 2002, paras 92,93).

13310.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Eiropas

134Cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis

135savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem.

136Lai gan šo noteikumu statuss nav juridiski saistošs, tomēr tajos

137ietvertais regulējums atzīstams par avotu ar izteikti

138rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu

139raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā

140izvēlēties optimālo rīcības modeli (sk. Satversmes

141tiesas 2001. gada 19. decembra sprieduma lietā

142Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu,

1432005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

1442005-02-0106 16. punktu un 2006. gada 6. jūnija

145sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 22. punktu).

146Eiropas Cietumu noteikumu

14724.1. punkts paredz, ka ieslodzītajām personām jāļauj

148satikties ar ģimenes locekļiem un citām personām, kā arī ar

149sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un sazināties ar šīm

150personām, cik bieži vien tas iespējams, - sarakstoties,

151izmantojot telefonsarunas vai arī citus saziņas veidus.

152Vienlaikus Eiropas Cietumu

153noteikumu 24.2. punkts paredz iespējamās šāda valsts

154pienākuma īstenošanas robežas, nosakot, ka sazināšanos un

155apmeklējumus var pakļaut zināmiem nosacījumiem un uzraudzībai,

156kas nepieciešama, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā,

157nodrošinātu ieslodzījuma vietā kārtību, drošību un aizsardzību,

158novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus.

159Savukārt noteiktajiem ierobežojumiem ir jāpieļauj vismaz

160pieņemams kontaktēšanās minimums.

161Līdz ar to Satversmes tiesai

162jāizvērtē tas, vai valsts, paredzot Pieteikuma iesniedzējam

163apstrīdētajās normās noteiktās tiesības, ir izpildījusi no

164Satversmes 96. pantā izrietošo pozitīvo pienākumu un nav,

165piemēram, patvaļīgi noteikusi telefonsarunu skaitu. Proti,

166Satversmes tiesai nepieciešams izvērtēt, vai šādam apstrīdētajās

167normās noteiktajam telefonsarunu skaitam ir saprātīgs pamatojums

168un vai noteiktais telefonsarunu skaits kā tāds ir uzskatāms par

169adekvātu, lai valsts būtu izpildījusi savu pozitīvo

170pienākumu.

17111. Saeima norāda, ka

172apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums jāvērtē kontekstā ar

173citām saziņas iespējām, kas notiesātajām personām tiek

174nodrošinātas ieslodzījuma vietās. Saskaņā ar Kodeksa 44., 47.,

17549., 50. un 50.4 pantu notiesātajiem, kuri

176sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē,

177esot tiesības saņemt 12 sūtījumus vai pienesumus gadā, nosūtīt un

178saņemt vēstules un telegrammas bez skaita ierobežojumiem, rakstīt

179iesniegumus valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un

180amatpersonām, lietot personisko televizoru un tranzistoru

181radiouztvērēju, izmantot gadā četras ilgstošas satikšanās.

182Līdzīgu viedokli pauž arī pieaicinātās personas: Tieslietu

183ministrija, Tiesībsargs un V. Zahars (sk. lietas

184materiālu 41., 42., 45. un 46. lpp.).

185Arī ECT attiecībā uz ieslodzīto

186tiesībām lietot telefona aparātus ir atzinusi, ka viņu tiesības

187uz telefonsarunām vērtējamas kopsakarā ar citām saziņas iespējām,

188ciktāl tās ir pieejamas un piemērotas (sk. ECT spriedumu

189lietā A.B. v. the Netherlands, application Nr. 37328/97,

190judgment of 29 January 2002, para 92).

191Tāpat no Starptautiskā pakta par

192pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantā noteiktā

193valsts pienākuma secināms, ka ieslodzītajām personām piešķirtās

194iespējas sazināties ar ārpasauli, piemēram, telefonsarunas, ir

195vērtējamas kopsakarā ar citām pieejamām saziņas iespējām un šī

196saziņa var tikt īstenota, ievērojot nepieciešamo pārraudzību

197(sk.: Nowak, p.401; Views of the Human Rights Committee,

198Angel Estrella v. Uruguay, Communication No. 74/1980, para

1999.2).

200Satversmes tiesa kopumā piekrīt

201Saeimas argumentam, ka apstrīdētajās normās noteiktais

202telefonsarunu skaits jāvērtē kopsakarā ar citām saziņas iespējām,

203kas notiesātajām personām ieslodzījuma vietās ir pieejamas. Tomēr

204Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas sniegtajam saziņas

205iespēju uzskaitījumam, kura kontekstā būtu vērtējams

206apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits. Visas

207Kodeksa 44., 47., 49., 50. un 50.4 pantā

208noteiktās notiesātā tiesības kā tādas nevar pielīdzināt

209telefonsarunai. Lai arī tās zināmā mērā nodrošina notiesātās

210personas iespējas sazināties ar ārpasauli, līdzīgas funkcijas kā

211telefonsaruna pilda tikai Kodeksa 49. panta pirmajā daļā

212noteiktās notiesāto personu tiesības nosūtīt un saņemt vēstules

213bez skaita ierobežojumiem un Kodeksa 50.4 panta

214astotās daļas 1. punktā noteiktās tiesības izmantot gadā

215četras ilgstošas satikšanās - no astoņām līdz sešpadsmit stundām

216- un sešas īslaicīgas satikšanās - no vienas stundas līdz divām

217stundām. Attiecībā uz notiesāto iespējām iegūt sev nepieciešamo

218informāciju, kas ir valsts vai pašvaldību iestāžu rīcībā,

219atsevišķas tiesības paredzētas arī Kodeksa 50. pantā. Līdz

220ar to minētās tiesības vērtējamas atšķirīgi no pārējām Kodeksa

22144., 47. un 50.4 pantā noteiktajām

222notiesātās personas tiesībām. Vienlaikus norādāms, ka Kodeksa

22349. panta pirmajā daļā noteikto telegrammu nosūtīšanu

224tehnisku iemeslu dēļ vairs nav iespējams nodrošināt.

225Satversmes tiesa uzskata, ka,

226vērtējot Kodeksa 49. panta pirmajā daļā un Kodeksa

22750.4 panta astotās daļas 1. punktā noteiktās

228tiesības kopsakarā ar apstrīdētajās normās noteikto, nav pamata

229izdarīt tādu secinājumu, ka valsts nebūtu izpildījusi savu

230pozitīvo pienākumu. Notiesātajām personām Kodekss papildus

231telefonsarunām piešķir arī citas iespējas sazināties ar brīvībā

232esošām personām. Ne no pieteikuma, ne no lietā esošajiem

233materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma

234iesniedzējs nebūtu varējis izmantot citas likumā noteiktās

235saziņas iespējas, izņemot tiesības nosūtīt telegrammas, vai arī

236tam, ka šīs citas saziņas iespējas būtu apgrūtinātas. Pie tam

237ieslodzītajām personām ir iespēja prasīt papildu telefonsarunas

238gadījumos, kad radušies īpaši apstākļi, kas saistīti, piemēram,

239ar radinieka nāvi, veselības problēmām, vai citos līdzīgos

240gadījumos (sk. Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Tieslietu

241ministrijas sniegto viedokli lietas materiālu 35., 42. un

24243. lpp.).

243Vērā ņemama ir arī Saeimas,

244Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtā

245informācija, ka izņēmuma gadījumos notiesātajām personām tiek

246piešķirtas arī papildu telefonsarunas, kuru iniciators var būt

247gan pats ieslodzītais, gan arī - atsevišķos gadījumos -

248ieslodzījuma vietas vadība. Šāda prakse ļauj nodrošināt saziņas

249iespējas arī tad, kad notiesātā persona jau izmantojusi likumā

250noteikto telefonsarunu skaitu. Arī Pieteikuma iesniedzējs atzīst,

251ka viņam tika piešķirtas tiesības uz papildu telefonsarunu kā

252alternatīvu telegrammas nosūtīšanai (sk. lietas materiālu

25375. lpp.).

254Tāpat nozīmīgs ir apstāklis, ka

255notiesātajai personai atbilstoši Kodeksa 68. panta pirmās

256daļas 2. punktam kā pamudinājumu var piešķirt tiesības

257izmantot papildus ne vairāk kā sešas telefonsarunas gadā. No

258Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata

259redzams, ka pagājušajā gadā kā pamudinājums piešķirta 501

260telefonsaruna (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu

261pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata

26217. lpp. http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92).

263Ņemot vērā minēto, Satversmes

264tiesai jānoskaidro, vai notiesātajai personai, kura pildījusi tai

265likumos noteiktos pienākumus, likumdevējs apstrīdētajās normās ir

266noteicis tiesības uz pietiekamu telefonsarunu skaitu.

26712. Kodeksā atšķirīgi

268ir regulēts jautājums par notiesāto personu tiesībām izmantot

269telefonsarunas. Minētās tiesības atšķiras atkarībā no soda

270izpildes režīma un tā pakāpes. Tā, piemēram, atbilstoši Kodeksa

27154.4 panta septītās daļas 4. punktam

272notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas

273režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības izmantot trīs

274telefonsarunas mēnesī. Atbilstoši Kodeksa 54.4 panta

275astotās daļas 4. punktam notiesātajiem, kuri sodu izcieš

276slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, ir tiesības

277izmantot divas telefonsarunas mēnesī. Savukārt atbilstoši Kodeksa

27854.4 panta devītās daļas 4. punktam

279notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas

280režīma zemākajā pakāpē, ir tiesības izmantot vienu telefonsarunu

281mēnesī.

282Līdz ar to atšķirīgās tiesības

283izmantot noteiktu telefonsarunu skaitu mēnesī atspoguļo soda

284progresīvo izpildi. Saskaņā ar Kodeksa 50.1 pantu soda

285progresīvā izpilde pamatojas uz notiesāto diferenciāciju atkarībā

286no katras brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma, kā arī

287notiesāto pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida

288cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību.

289Soda progresīvās izpildes mērķis ir panākt soda izciešanas režīma

290atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, kā

291arī viņa optimālu iekļaušanos sabiedrībā pēc atbrīvošanas. Soda

292progresīvās izpildes sistēmai ir pakļauti visi notiesātie, kas

293atrodas slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos, neatkarīgi no

294piespriestā soda ilguma. Tādējādi Satversmes tiesai, izvērtējot

295apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, jāņem vērā tiesiskā

296regulējuma sistēmiskums.

29713. Saeima apstrīdētajās

298normās noteikto telefonsarunu skaitu pamato ar nepieciešamību

299kontrolēt telefonsarunu saturu, ierobežoto taksofonu skaitu, kā

300arī pienākumu gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un taksofonu

301saglabāšanu.

30213.1. Nepieciešamību

303kontrolēt telefonsarunu saturu paredz Kodeksa 49. panta

304septītā daļa, kas noteic, ka telefonsarunas, izņemot

305telefonsarunas ar advokātu, tiek kontrolētas. Arī Eiropas Cietumu

306noteikumu 24.2. punkts expressis verbis pieļauj

307ieslodzīto personu saziņas tiesību ierobežojumus, ciktāl tie

308nepieciešami, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā,

309nodrošinātu ieslodzījuma vietas kārtību, drošību un aizsardzību,

310novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus.

311Arī Tiesībsargs savā atzinumā norāda, ka šāda kontrole ir

312nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību un novērstu noziegumu

313plānošanu (sk. lietas materiālu 45. lpp.).

314Satversmes tiesa atzīst, ka likumā

315noteiktais pienākums kontrolēt telefonsarunu saturu, ciktāl tā

316izpilde ir individuāli pamatota un nepieciešama, neapšaubāmi

317paredz arī nepieciešamību pēc noteiktiem resursiem, piemēram,

318atbilstošas infrastruktūras izveidošanai. Tomēr, ievērojot

319Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes norādīto,

320persona, kura notiesāto pavada līdz taksofonam, praksē nevis

321īsteno telefonsarunu kontroli, bet galvenokārt uzrauga to, lai

322tiktu ievērota kārtība ieslodzījuma vietā.

32313.2. No Saeimas sniegtās

324informācijas, kā arī lietas materiāliem izriet, ka lēmumu par

325taksofonu uzstādīšanu pieņem telekomunikāciju operators, ņemot

326vērā savas iespējas gūt peļņu.

327Satversmes tiesa norāda, ka

328visupirms tas ir likumdevēja pienākums - izstrādāt, izvērtēt un

329pieņemt tiesisko regulējumu, kas skar personas pamattiesību

330īstenošanu. Privātpersonas apsvērumi nedrīkstētu ietekmēt Saeimas

331tiesības un pienākumu pašai lemt par tādu tiesisko regulējumu,

332kas skar citu privātpersonu pamattiesību aizsardzību, īstenošanu

333vai nodrošināšanu.

334No Tieslietu ministrijas un

335Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtās informācijas secināms, ka

336viens no galvenajiem apsvērumiem, kas licis izšķirties par

337apstrīdētajās normās noteikto telefonsarunu skaitu, ir tas, ka

338ieslodzījuma vietās nepieciešams nodrošināt notiesātās personas

339pavadīšanu līdz taksofonam. Turklāt ieslodzījuma vietas

340amatpersonai telefonsarunas laikā vajag uzraudzīt, vai netiek

341bojāts, piemēram, taksofons vai ieslodzījuma vietas

342inventārs.

343Satversmes tiesai nav pamata

344apšaubīt pastāvošo kārtību attiecībā uz ieslodzījuma vietas

345amatpersonas pienākumu pavadīt ieslodzīto personu līdz taksofona

346aparātam. Šis pienākums var tikt pamatots ar kārtības un drošības

347apsvērumiem, kas jāņem vērā ieslodzījuma vietās. Arī Tiesībsargs

348atzīst šādas prasības pamatotību, norādot, ka noteiktās

349uzraudzības mērķis ir nodrošināt kārtības uzturēšanu ieslodzījuma

350vietās (sk. lietas materiālu 45. lpp.).

351Ieslodzījuma vietu pārvalde ir

352sniegusi informāciju, ka vienā no cietumiem izmēģinājuma kārtā

353pārnēsājamie taksofoni uz noteiktu laiku tika izvietoti kamerās,

354tomēr ieslodzītajiem bijuši iebildumi pret to, ka sarunas ar

355tuviniekiem notiek citu ieslodzīto klātbūtnē. Tāpēc no šāda

356alternatīva risinājuma nācies atteikties (sk. lietas materiālu

35736. lpp.).

358Nosakot lielāku telefonsarunu

359skaitu, jārēķinās ar to, ka proporcionāli pieaugs arī minētās

360uzraudzības funkcijas īstenošanai nepieciešamie papildu resursi.

361Ieslodzījuma vietu pārvalde norādījusi, ka šāds telefonsarunu

362skaita palielinājums izraisītu arī nepieciešamību pēc papildu

363darbiniekiem.

364Apsvērumus par nepieciešamajiem

365papildu resursiem var atzīt par pamatotiem, ņemot vērā to

366apstākli, ka šajā gadījumā valsts izpilda pozitīvo pamattiesību

367īstenošanas pienākumu. Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka

368tiesiskais regulējums, kas attiecas uz apcietināto personu

369īslaicīgo tikšanos ilgumu, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt

370tikšanos kontroli, var tikt pamatots ar ieslodzījuma vietas

371rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas

3722009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

373Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).

37414. Pieteikuma iesniedzējs

375norāda, ka gadījumā, ja apstrīdētās normas netikšot atceltas,

376viņš arī turpmāk būšot spiests prettiesiski lietot mobilo

377telefonu un tādējādi netikšot sasniegts kriminālsoda izpildes

378mērķis - ievērot likuma prasības.

379Kodeksa 70. pantā noteikti

380disciplinārsoda veidi personām, kurām atņemta brīvība. Šā panta

381ceturtās daļas 9. punkts paredz, ka par rupju soda

382izciešanas režīma pārkāpumu slēgtajos un daļēji slēgtajos

383cietumos uzskatāma mobilā telefona, tā sastāvdaļu un SIM kartes

384lietošana un glabāšana.

385No ieslodzījuma vietu

3862008. gada publiskā pārskata redzams, ka ieslodzījuma vietās

387turētajām personām tika atsavināti 2557 mobilie telefoni un 3007

388mobilo telefonu sastāvdaļas (SIM kartes). Minēto saziņas līdzekļu

389prettiesiska izmantošana ir viens no izplatītākajiem ieslodzījuma

390režīma pārkāpumiem (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma

391vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata 15. lpp.

392http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92).

393Satversmes tiesa jau iepriekš ir

394norādījusi, ka notiesātajam soda izpildes režīma ietvaros tiek

395noteikti zināmi ierobežojumi, kas paredzēti Kodeksā un citos

396normatīvajos aktos. Brīvības atņemšana - personas piespiedu

397turēšana ieslodzījumā - ir soda veids, kas saistīts ar personas

398pamattiesību, galvenokārt tiesību uz brīvību, ierobežošanu.

399Notiesātais tiek izolēts no ierastās vides un dzīvesveida,

400sociālajiem kontaktiem. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar

401brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam fizisku

402un psiholoģisku slodzi un grūtības. Ja soda izciešanas laikā

403notiesātie pārkāpj brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības

404noteikumus, viņiem var uzlikt disciplinārsodus, no kuriem

405bargākais ir notiesātā ievietošana soda izolatorā. Arī ar

406disciplinārsodu saistītie tiesību ierobežojumi ir attaisnojami,

407ja vien tie ir samērīgi. Šādu papildu ierobežojumu mērķis ir

408nepieciešamība nodrošināt disciplīnu un kārtību brīvības

409atņemšanas iestādē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

4106. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01

4116. punktu).

412Notiesātās personas tiesības uz

413privāto dzīvi neapšaubāmi atšķiras no brīvībā esošo personu

414tiesībām uz privāto dzīvi. Piemēram, arī attiecībā uz

415apcietinātajām personām Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās

416nebauda tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā mērā kā personas, kas

417atrodas brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

41823. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01

41911. punktu).

420Satversmes tiesa atzīst, ka

421apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits, lai arī

422tas, pēc Pieteikuma iesniedzēja subjektīvā ieskata, nav

423pietiekams, nevar kalpot par attaisnojumu soda izciešanas režīma

424pārkāpšanai. Savukārt minētie pārkāpumi nevar būt par pamatu tam,

425lai Satversmes tiesa atceltu apstrīdētās normas. Ieslodzījuma

426vietās kārtības un drošības apsvērumiem piešķirama lielāka nozīme

427nekā ieslodzīto vēlmei runāt tik bieži pa telefonu, cik tie

428subjektīvi uzskata par nepieciešamu. Līdz ar to ieslodzījuma

429vietas administrācija ir tiesīga likumā noteiktajā kārtībā

430vērsties pret šādiem režīma pārkāpumiem.

43115. Satversmes tiesa

432ir atzinusi, ka, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību

433sistēmā, citu valstu tiesiskais regulējums nevar tikt piemērots

434tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību

435analīzē vienmēr jāņem vērā funkcionālais konteksts. Tas izriet no

436būtiskajām dažādu valstu tiesību sistēmu juridiskajām,

437sociālajām, politiskajām un vēsturiskajām atšķirībām. Tomēr

438konkrētas tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais

439citu valstu likuma regulējums var tikt piemērots netieši,

440piemēram, kā vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma

441indikators, vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu

442(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

443sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

444Iepazīstoties ar citu Eiropas

445valstu tiesisko regulējumu attiecībā uz notiesāto personu

446tiesībām lietot telefonu, secināms, ka pamatā līdzīgs ir

447aizliegums notiesātajām personām lietot mobilos telefonus, kā arī

448tas, ka telefonsarunu izmaksas, ar nelieliem izņēmumiem, tiek

449segtas no pašu notiesāto personu līdzekļiem. Dažās valstīs,

450piemēram, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Polijā un Slovēnijā likums

451ieslodzīto personu tiesības uz telefonsarunām regulē vispārīgi,

452tieši nenosakot pieļaujamo sarunu skaitu un ilgumu (sk.,

453piemēram, Čehijas Ieslodzījuma sodu izpildes likuma

45418. pantu, Horvātijas Brīvības atņemšanas sodu izpildes

455likuma 125. pantu, Igaunijas Ieslodzījuma likuma 28. un

45629. pantu, Polijas Sodu izpildes kodeksa 90., 91.,

457105. un 247. pantu un Slovēnijas Kriminālsodu izpildes

458likuma 75. pantu). Citās valstīs telefonsarunu skaita

459vai ilguma ierobežojumi likumā ir noteikti tieši (sk.,

460piemēram, Lietuvas Sodu izpildes kodeksa 73., 74., 75. un

461102. pantu un Slovākijas Kriminālsodu izpildes nosacījumu

462likuma 27. pantu). Vienveidīgs regulējums šajā jautājumā

463nepastāv un tādējādi secināms, ka Eiropas valstīs netiek atzītas

464notiesāto personu tiesības uz neierobežotu telefonsarunu

465skaitu.

466Ņemot vērā

467minēto, Satversmes tiesa uzskata, ka valsts, apstrīdētajās normās

468nosakot notiesātajām personām atļaujamo telefonsarunu skaitu, nav

469pārkāpusi pienākumu, kas tai izriet no Satversmes

47096. panta.

471Nolēmumu

472daļa

473Pamatojoties uz Satversmes tiesas

474likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

475nosprieda:

476atzīt Latvijas

477Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta astotās daļas

4784. punkta vārdus "divas" un "mēnesī" par atbilstošiem

479Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

480Spriedums ir galīgs un

481nepārsūdzams.

482Spriedums stājas spēkā tā

483publicēšanas dienā.

484Tiesas sēdes priekšsēdētājs

485G.Kūtris