96. pants
noteic: "Ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves,

mājokļa un korespondences neaizskaramību." No pieteikuma izriet,

ka Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu

satversmību tiktāl, ciktāl tās skar Satversmes 96. pantā

noteiktās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Lietā

netiek apstrīdēta normu atbilstība personas pamattiesībām uz

mājokļa vai korespondences neaizskaramību, un līdz ar to

Satversmes tiesai nav pamata vērtēt apstrīdētās normas šādā

aspektā.

Interpretējot Satversmes

96. pantā garantētās tiesības uz privāto dzīvi, Satversmes

tiesa ir atzinusi, ka šīs tiesības skar dažādus aspektus. Tās

aizsargā indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu,

vārdu un identitāti, personas datus. Tiesības uz privāto dzīvi

nozīmē, ka indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības

dzīvot pēc sava prāta, saskaņā ar savu būtību un vēlmēm attīstīt

un pilnveidot savu personību, iespējami minimāli ciešot no valsts

vai citu personu iejaukšanās. Šīs tiesības ietver indivīda

tiesības būt atšķirīgam, saglabāt un attīstīt īpašības un spējas,

kas viņu atšķir no citiem cilvēkiem un individualizē. Valstij

indivīda tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ir maksimāli

jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās attaisnojama tikai stingri

noteiktos gadījumos, kad to prasa īpaši svarīgas sabiedrības

intereses (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. un

14.3. punktu).

9. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās ir ietverts

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums. Arī

no Saeimas atbildes raksta izriet, ka tās paredz pamattiesību

ierobežojumu.

Satversmes tiesas praksē jau ir

atzīts, ka arī pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums:

gan ievērot, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības.

Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām, tai jāizpilda

virkne pienākumu - gan pasīvie, piemēram, neiejaukšanās personas

tiesībās, gan aktīvie, piemēram, nodrošinot personas individuālo

vajadzību apmierināšanu (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2007-23-01 7. punktu). Šajā gadījumā, ievērojot

katru pamattiesību atšķirīgo saturu, izvērtējams tas, vai valsts

ar savu pozitīvo rīcību spēj nodrošināt personai no konkrētām

pamattiesībām izrietošo individuālo vajadzību apmierināšanu. Līdz

ar to, ņemot vērā valsts atšķirīgo pienākumu katru pamattiesību

kontekstā, atšķiras arī valstij piešķiramā rīcības brīvība un

attiecīgi - konstitucionālās tiesas kontroles tiesību apjoms.

No tiesībām uz privāto dzīvi

izriet valsts pienākums palīdzēt personai ieslodzījuma laikā

uzturēt attiecības ar tai tuviem cilvēkiem. Tā kā ieslodzījuma

dēļ personas iespējas uzturēt kontaktus ar citām personām

samazinās un līdz ar to apcietinātais var atsvešināties no saviem

ģimenes locekļiem, valstij ir jācenšas, cik vien tas iespējams,

mazināt šādas ieslodzījuma negatīvās sekas. No Satversmes

96. panta izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no

iejaukšanās privātajā dzīvē, bet arī valsts pienākums veikt šo

tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2008-42-01 10. punktu).

10. Noskaidrojot Satversmē

noteikto pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas

starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Starptautiskās

cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo

tiesību līmenī kalpo par interpretācijas līdzekli pamattiesību un

tiesiskas valsts principu satura un apjoma noteikšanai, ciktāl

tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību sašaurināšanas.

Valsts pienākums ņemt vērā savas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā izriet no Satversmes 89. panta, kas

noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības

saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem

starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri norāda uz to, ka

konstitucionālā likumdevēja mērķis bija panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautiskajām cilvēktiesību

normām (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

9. maija sprieduma lietā Nr. 2007-24-01

11. punktu).

10.1. Tiesības uz

privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību citastarp ir garantētas

Konvencijas 8. pantā. Šīs Latvijas Republikai saistošās

starptautiskās normas mērķis visupirms ir aizsargāt indivīdu pret

nepamatotu valsts iejaukšanos, tomēr šis pants uzliek valstij ne

tikai pienākumu atturēties no iejaukšanās personas privātajā

dzīvē. Papildus šim negatīvajam pienākumam valstij ir arī

pozitīvs pienākums veikt nepieciešamās darbības šo tiesību

nodrošināšanai (sk. ECT spriedumu lietā: Biriuk v.

Lithuania, judgment of 25 November 2008, application no.

23373/03, para 35).

Tāpat arī Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. panta pirmā daļa

noteic, ka nav pieļaujams patvarīgi vai nelikumīgi iejaukties

kāda cilvēka privātajā vai ģimenes dzīvē, apdraudēt viņa dzīvokļa

neaizskaramību, viņa korespondences noslēpumu vai viņa godu un

reputāciju. Arī šī Latvijas Republikai saistošā starptautisko

tiesību norma ne vien paredz negatīvu valsts pienākumu, bet arī

uzliek tai par pienākumu nodrošināt šo tiesību īstenošanu. Īpašs

pienākums valstij attiecīgo tiesību nodrošināšanā ir pret

personām, kuras atrodas ieslodzījumā. Kā klasisks piemērs minams

valsts pozitīvais pienākums nodrošināt notiesātajām un

ieslodzītajām personām tiesības uz korespondenci, kā arī tiesības

sazināties ar ārpasauli (sk.: Nowak M. U.N. Covenant

of Civil and Political Rights. CCPR Commentary. 2nd

revised edition: Norbert Paul Engel Verlag, e.K., 2005,

p.380).

Tomēr, lemjot par saviem

pozitīvajiem pienākumiem, valstij ir piešķirama noteikta rīcības

brīvība, proti, šie pozitīvie pienākumi ir vērtējami Konvencijas

8. panta otrajā daļā noteikto mērķu kontekstā, un ar to

palīdzību ir jāsasniedz taisnīgs līdzsvars starp sabiedrības un

privātpersonas interesēm (sk., piemēram, ECT spriedumus

lietās: Lopez Ostra v. Spain, judgment of 9 December 1994, Series

A no. 303-C, p. 54, para 51 un Giacomelli v. Itally, judgments of

2 November 2006, para 78).

Tāpat ir jāņem vērā, ka būtībā

izšķirošas nozīmes nav arī tam, vai normās noteiktais ir

vērtējams kā ierobežojums vai tieši pretēji - kā valsts

pozitīvais pienākums. Izšķirošais apstāklis jebkurā gadījumā ir

tas, vai konkrētajā situācijā tiek sasniegts taisnīgs līdzsvars

starp sabiedrības interesēm, no vienas puses, un attiecīgas

personas interesēm, no otras puses (sk. ECT spriedumu lietā

Dickson v. the United Kingdom, judgment of 4 December 2007,

application no. 44362, para 71).

ECT sakarā ar ieslodzīto tiesībām

uz telefonsarunām ir atzinusi, ka Konvencijas 8. pantu nevar

interpretēt tādējādi, ka tas garantētu ieslodzītajiem tiesības

zvanīt pa telefonu, jo īpaši gadījumos, kad ir pieejamas un

piemērotas citas saziņas iespējas, piemēram, izmantojot

korespondenci. Savukārt tad, ja cietuma administrācija ir

nodrošinājusi telefonsarunu iespējas, tā ir tiesīga, ņemot vērā

saprātīgus cietuma dzīves nosacījumus, tās pakļaut likumīgiem

ierobežojumiem, piemēram, gādājot par telefonsakaru iekārtu

pieejamību visiem ieslodzītajiem vai arī novēršot nekārtības vai

noziegumus (sk. ECT spriedumu lietā A.B. v. the

Netherlands, application no. 37328/97, judgment of 29

January 2002, paras 92,93).

10.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Eiropas

Cietumu noteikumi tika pieņemti, lai Eiropas Padomes dalībvalstis

savos likumos un praksē vadītos no tajos ietvertajiem principiem.

Lai gan šo noteikumu statuss nav juridiski saistošs, tomēr tajos

ietvertais regulējums atzīstams par avotu ar izteikti

rekomendējošu, bet vienlaikus arī pietiekami autoritatīvu

raksturu, kas valstij iesaka konkrētas problēmas risināšanā

izvēlēties optimālo rīcības modeli (sk. Satversmes

tiesas 2001. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2001-05-03 secinājumu daļas 6. punktu,

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

2005-02-0106 16. punktu un 2006. gada 6. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2005-25-01 22. punktu).

Eiropas Cietumu noteikumu

24.1. punkts paredz, ka ieslodzītajām personām jāļauj

satikties ar ģimenes locekļiem un citām personām, kā arī ar

sabiedrisko organizāciju pārstāvjiem un sazināties ar šīm

personām, cik bieži vien tas iespējams, - sarakstoties,

izmantojot telefonsarunas vai arī citus saziņas veidus.

Vienlaikus Eiropas Cietumu

noteikumu 24.2. punkts paredz iespējamās šāda valsts

pienākuma īstenošanas robežas, nosakot, ka sazināšanos un

apmeklējumus var pakļaut zināmiem nosacījumiem un uzraudzībai,

kas nepieciešama, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā,

nodrošinātu ieslodzījuma vietā kārtību, drošību un aizsardzību,

novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus.

Savukārt noteiktajiem ierobežojumiem ir jāpieļauj vismaz

pieņemams kontaktēšanās minimums.

Līdz ar to Satversmes tiesai

jāizvērtē tas, vai valsts, paredzot Pieteikuma iesniedzējam

apstrīdētajās normās noteiktās tiesības, ir izpildījusi no

Satversmes 96. pantā izrietošo pozitīvo pienākumu un nav,

piemēram, patvaļīgi noteikusi telefonsarunu skaitu. Proti,

Satversmes tiesai nepieciešams izvērtēt, vai šādam apstrīdētajās

normās noteiktajam telefonsarunu skaitam ir saprātīgs pamatojums

un vai noteiktais telefonsarunu skaits kā tāds ir uzskatāms par

adekvātu, lai valsts būtu izpildījusi savu pozitīvo

pienākumu.

11. Saeima norāda, ka

apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums jāvērtē kontekstā ar

citām saziņas iespējām, kas notiesātajām personām tiek

nodrošinātas ieslodzījuma vietās. Saskaņā ar Kodeksa 44., 47.,

49., 50. un 50.4 pantu notiesātajiem, kuri

sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē,

esot tiesības saņemt 12 sūtījumus vai pienesumus gadā, nosūtīt un

saņemt vēstules un telegrammas bez skaita ierobežojumiem, rakstīt

iesniegumus valsts iestādēm, sabiedriskajām organizācijām un

amatpersonām, lietot personisko televizoru un tranzistoru

radiouztvērēju, izmantot gadā četras ilgstošas satikšanās.

Līdzīgu viedokli pauž arī pieaicinātās personas: Tieslietu

ministrija, Tiesībsargs un V. Zahars (sk. lietas

materiālu 41., 42., 45. un 46. lpp.).

Arī ECT attiecībā uz ieslodzīto

tiesībām lietot telefona aparātus ir atzinusi, ka viņu tiesības

uz telefonsarunām vērtējamas kopsakarā ar citām saziņas iespējām,

ciktāl tās ir pieejamas un piemērotas (sk. ECT spriedumu

lietā A.B. v. the Netherlands, application Nr. 37328/97,

judgment of 29 January 2002, para 92).

Tāpat no Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 17. pantā noteiktā

valsts pienākuma secināms, ka ieslodzītajām personām piešķirtās

iespējas sazināties ar ārpasauli, piemēram, telefonsarunas, ir

vērtējamas kopsakarā ar citām pieejamām saziņas iespējām un šī

saziņa var tikt īstenota, ievērojot nepieciešamo pārraudzību

(sk.: Nowak, p.401; Views of the Human Rights Committee,

Angel Estrella v. Uruguay, Communication No. 74/1980, para

9.2).

Satversmes tiesa kopumā piekrīt

Saeimas argumentam, ka apstrīdētajās normās noteiktais

telefonsarunu skaits jāvērtē kopsakarā ar citām saziņas iespējām,

kas notiesātajām personām ieslodzījuma vietās ir pieejamas. Tomēr

Satversmes tiesa nevar piekrist Saeimas sniegtajam saziņas

iespēju uzskaitījumam, kura kontekstā būtu vērtējams

apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits. Visas

Kodeksa 44., 47., 49., 50. un 50.4 pantā

noteiktās notiesātā tiesības kā tādas nevar pielīdzināt

telefonsarunai. Lai arī tās zināmā mērā nodrošina notiesātās

personas iespējas sazināties ar ārpasauli, līdzīgas funkcijas kā

telefonsaruna pilda tikai Kodeksa 49. panta pirmajā daļā

noteiktās notiesāto personu tiesības nosūtīt un saņemt vēstules

bez skaita ierobežojumiem un Kodeksa 50.4 panta

astotās daļas 1. punktā noteiktās tiesības izmantot gadā

četras ilgstošas satikšanās - no astoņām līdz sešpadsmit stundām

- un sešas īslaicīgas satikšanās - no vienas stundas līdz divām

stundām. Attiecībā uz notiesāto iespējām iegūt sev nepieciešamo

informāciju, kas ir valsts vai pašvaldību iestāžu rīcībā,

atsevišķas tiesības paredzētas arī Kodeksa 50. pantā. Līdz

ar to minētās tiesības vērtējamas atšķirīgi no pārējām Kodeksa

44., 47. un 50.4 pantā noteiktajām

notiesātās personas tiesībām. Vienlaikus norādāms, ka Kodeksa

49. panta pirmajā daļā noteikto telegrammu nosūtīšanu

tehnisku iemeslu dēļ vairs nav iespējams nodrošināt.

Satversmes tiesa uzskata, ka,

vērtējot Kodeksa 49. panta pirmajā daļā un Kodeksa

50.4 panta astotās daļas 1. punktā noteiktās

tiesības kopsakarā ar apstrīdētajās normās noteikto, nav pamata

izdarīt tādu secinājumu, ka valsts nebūtu izpildījusi savu

pozitīvo pienākumu. Notiesātajām personām Kodekss papildus

telefonsarunām piešķir arī citas iespējas sazināties ar brīvībā

esošām personām. Ne no pieteikuma, ne no lietā esošajiem

materiāliem nav gūstams apstiprinājums tam, ka Pieteikuma

iesniedzējs nebūtu varējis izmantot citas likumā noteiktās

saziņas iespējas, izņemot tiesības nosūtīt telegrammas, vai arī

tam, ka šīs citas saziņas iespējas būtu apgrūtinātas. Pie tam

ieslodzītajām personām ir iespēja prasīt papildu telefonsarunas

gadījumos, kad radušies īpaši apstākļi, kas saistīti, piemēram,

ar radinieka nāvi, veselības problēmām, vai citos līdzīgos

gadījumos (sk. Ieslodzījuma vietu pārvaldes un Tieslietu

ministrijas sniegto viedokli lietas materiālu 35., 42. un

43. lpp.).

Vērā ņemama ir arī Saeimas,

Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtā

informācija, ka izņēmuma gadījumos notiesātajām personām tiek

piešķirtas arī papildu telefonsarunas, kuru iniciators var būt

gan pats ieslodzītais, gan arī - atsevišķos gadījumos -

ieslodzījuma vietas vadība. Šāda prakse ļauj nodrošināt saziņas

iespējas arī tad, kad notiesātā persona jau izmantojusi likumā

noteikto telefonsarunu skaitu. Arī Pieteikuma iesniedzējs atzīst,

ka viņam tika piešķirtas tiesības uz papildu telefonsarunu kā

alternatīvu telegrammas nosūtīšanai (sk. lietas materiālu

75. lpp.).

Tāpat nozīmīgs ir apstāklis, ka

notiesātajai personai atbilstoši Kodeksa 68. panta pirmās

daļas 2. punktam kā pamudinājumu var piešķirt tiesības

izmantot papildus ne vairāk kā sešas telefonsarunas gadā. No

Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata

redzams, ka pagājušajā gadā kā pamudinājums piešķirta 501

telefonsaruna (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu

pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata

17. lpp. http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92).

Ņemot vērā minēto, Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai notiesātajai personai, kura pildījusi tai

likumos noteiktos pienākumus, likumdevējs apstrīdētajās normās ir

noteicis tiesības uz pietiekamu telefonsarunu skaitu.

12. Kodeksā atšķirīgi

ir regulēts jautājums par notiesāto personu tiesībām izmantot

telefonsarunas. Minētās tiesības atšķiras atkarībā no soda

izpildes režīma un tā pakāpes. Tā, piemēram, atbilstoši Kodeksa

54.4 panta septītās daļas 4. punktam

notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas

režīma augstākajā pakāpē, ir tiesības izmantot trīs

telefonsarunas mēnesī. Atbilstoši Kodeksa 54.4 panta

astotās daļas 4. punktam notiesātajiem, kuri sodu izcieš

slēgtā cietuma soda izciešanas režīma vidējā pakāpē, ir tiesības

izmantot divas telefonsarunas mēnesī. Savukārt atbilstoši Kodeksa

54.4 panta devītās daļas 4. punktam

notiesātajiem, kuri sodu izcieš slēgtā cietuma soda izciešanas

režīma zemākajā pakāpē, ir tiesības izmantot vienu telefonsarunu

mēnesī.

Līdz ar to atšķirīgās tiesības

izmantot noteiktu telefonsarunu skaitu mēnesī atspoguļo soda

progresīvo izpildi. Saskaņā ar Kodeksa 50.1 pantu soda

progresīvā izpilde pamatojas uz notiesāto diferenciāciju atkarībā

no katras brīvības atņemšanas iestādes veida un režīma, kā arī

notiesāto pārvietošanu no viena veida cietuma uz cita veida

cietumu, ņemot vērā izciestā soda daļu un notiesātā uzvedību.

Soda progresīvās izpildes mērķis ir panākt soda izciešanas režīma

atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei, kā

arī viņa optimālu iekļaušanos sabiedrībā pēc atbrīvošanas. Soda

progresīvās izpildes sistēmai ir pakļauti visi notiesātie, kas

atrodas slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos, neatkarīgi no

piespriestā soda ilguma. Tādējādi Satversmes tiesai, izvērtējot

apstrīdēto normu atbilstību Satversmei, jāņem vērā tiesiskā

regulējuma sistēmiskums.

13. Saeima apstrīdētajās

normās noteikto telefonsarunu skaitu pamato ar nepieciešamību

kontrolēt telefonsarunu saturu, ierobežoto taksofonu skaitu, kā

arī pienākumu gādāt par ieslodzījuma vietas režīmu un taksofonu

saglabāšanu.

13.1. Nepieciešamību

kontrolēt telefonsarunu saturu paredz Kodeksa 49. panta

septītā daļa, kas noteic, ka telefonsarunas, izņemot

telefonsarunas ar advokātu, tiek kontrolētas. Arī Eiropas Cietumu

noteikumu 24.2. punkts expressis verbis pieļauj

ieslodzīto personu saziņas tiesību ierobežojumus, ciktāl tie

nepieciešami, lai turpinātu izmeklēšanu krimināllietā,

nodrošinātu ieslodzījuma vietas kārtību, drošību un aizsardzību,

novērstu noziedzīgus nodarījumus un aizsargātu noziegumu upurus.

Arī Tiesībsargs savā atzinumā norāda, ka šāda kontrole ir

nepieciešama, lai nodrošinātu kārtību un novērstu noziegumu

plānošanu (sk. lietas materiālu 45. lpp.).

Satversmes tiesa atzīst, ka likumā

noteiktais pienākums kontrolēt telefonsarunu saturu, ciktāl tā

izpilde ir individuāli pamatota un nepieciešama, neapšaubāmi

paredz arī nepieciešamību pēc noteiktiem resursiem, piemēram,

atbilstošas infrastruktūras izveidošanai. Tomēr, ievērojot

Tieslietu ministrijas un Ieslodzījuma vietu pārvaldes norādīto,

persona, kura notiesāto pavada līdz taksofonam, praksē nevis

īsteno telefonsarunu kontroli, bet galvenokārt uzrauga to, lai

tiktu ievērota kārtība ieslodzījuma vietā.

13.2. No Saeimas sniegtās

informācijas, kā arī lietas materiāliem izriet, ka lēmumu par

taksofonu uzstādīšanu pieņem telekomunikāciju operators, ņemot

vērā savas iespējas gūt peļņu.

Satversmes tiesa norāda, ka

visupirms tas ir likumdevēja pienākums - izstrādāt, izvērtēt un

pieņemt tiesisko regulējumu, kas skar personas pamattiesību

īstenošanu. Privātpersonas apsvērumi nedrīkstētu ietekmēt Saeimas

tiesības un pienākumu pašai lemt par tādu tiesisko regulējumu,

kas skar citu privātpersonu pamattiesību aizsardzību, īstenošanu

vai nodrošināšanu.

No Tieslietu ministrijas un

Ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtās informācijas secināms, ka

viens no galvenajiem apsvērumiem, kas licis izšķirties par

apstrīdētajās normās noteikto telefonsarunu skaitu, ir tas, ka

ieslodzījuma vietās nepieciešams nodrošināt notiesātās personas

pavadīšanu līdz taksofonam. Turklāt ieslodzījuma vietas

amatpersonai telefonsarunas laikā vajag uzraudzīt, vai netiek

bojāts, piemēram, taksofons vai ieslodzījuma vietas

inventārs.

Satversmes tiesai nav pamata

apšaubīt pastāvošo kārtību attiecībā uz ieslodzījuma vietas

amatpersonas pienākumu pavadīt ieslodzīto personu līdz taksofona

aparātam. Šis pienākums var tikt pamatots ar kārtības un drošības

apsvērumiem, kas jāņem vērā ieslodzījuma vietās. Arī Tiesībsargs

atzīst šādas prasības pamatotību, norādot, ka noteiktās

uzraudzības mērķis ir nodrošināt kārtības uzturēšanu ieslodzījuma

vietās (sk. lietas materiālu 45. lpp.).

Ieslodzījuma vietu pārvalde ir

sniegusi informāciju, ka vienā no cietumiem izmēģinājuma kārtā

pārnēsājamie taksofoni uz noteiktu laiku tika izvietoti kamerās,

tomēr ieslodzītajiem bijuši iebildumi pret to, ka sarunas ar

tuviniekiem notiek citu ieslodzīto klātbūtnē. Tāpēc no šāda

alternatīva risinājuma nācies atteikties (sk. lietas materiālu

36. lpp.).

Nosakot lielāku telefonsarunu

skaitu, jārēķinās ar to, ka proporcionāli pieaugs arī minētās

uzraudzības funkcijas īstenošanai nepieciešamie papildu resursi.

Ieslodzījuma vietu pārvalde norādījusi, ka šāds telefonsarunu

skaita palielinājums izraisītu arī nepieciešamību pēc papildu

darbiniekiem.

Apsvērumus par nepieciešamajiem

papildu resursiem var atzīt par pamatotiem, ņemot vērā to

apstākli, ka šajā gadījumā valsts izpilda pozitīvo pamattiesību

īstenošanas pienākumu. Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka

tiesiskais regulējums, kas attiecas uz apcietināto personu

īslaicīgo tikšanos ilgumu, ņemot vērā nepieciešamību nodrošināt

tikšanos kontroli, var tikt pamatots ar ieslodzījuma vietas

rīcībā esošajiem resursiem (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-42-01 17.2. punktu).

14. Pieteikuma iesniedzējs

norāda, ka gadījumā, ja apstrīdētās normas netikšot atceltas,

viņš arī turpmāk būšot spiests prettiesiski lietot mobilo

telefonu un tādējādi netikšot sasniegts kriminālsoda izpildes

mērķis - ievērot likuma prasības.

Kodeksa 70. pantā noteikti

disciplinārsoda veidi personām, kurām atņemta brīvība. Šā panta

ceturtās daļas 9. punkts paredz, ka par rupju soda

izciešanas režīma pārkāpumu slēgtajos un daļēji slēgtajos

cietumos uzskatāma mobilā telefona, tā sastāvdaļu un SIM kartes

lietošana un glabāšana.

No ieslodzījuma vietu

2008. gada publiskā pārskata redzams, ka ieslodzījuma vietās

turētajām personām tika atsavināti 2557 mobilie telefoni un 3007

mobilo telefonu sastāvdaļas (SIM kartes). Minēto saziņas līdzekļu

prettiesiska izmantošana ir viens no izplatītākajiem ieslodzījuma

režīma pārkāpumiem (sk. Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma

vietu pārvaldes 2008. gada publiskā pārskata 15. lpp.

http://www.ievp.gov.lv/?sadala=92).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir

norādījusi, ka notiesātajam soda izpildes režīma ietvaros tiek

noteikti zināmi ierobežojumi, kas paredzēti Kodeksā un citos

normatīvajos aktos. Brīvības atņemšana - personas piespiedu

turēšana ieslodzījumā - ir soda veids, kas saistīts ar personas

pamattiesību, galvenokārt tiesību uz brīvību, ierobežošanu.

Notiesātais tiek izolēts no ierastās vides un dzīvesveida,

sociālajiem kontaktiem. Ierobežojumi, kas noteikti sakarā ar

brīvības atņemšanas soda izpildīšanu, rada notiesātajam fizisku

un psiholoģisku slodzi un grūtības. Ja soda izciešanas laikā

notiesātie pārkāpj brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības

noteikumus, viņiem var uzlikt disciplinārsodus, no kuriem

bargākais ir notiesātā ievietošana soda izolatorā. Arī ar

disciplinārsodu saistītie tiesību ierobežojumi ir attaisnojami,

ja vien tie ir samērīgi. Šādu papildu ierobežojumu mērķis ir

nepieciešamība nodrošināt disciplīnu un kārtību brīvības

atņemšanas iestādē (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

6. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-17-01

6. punktu).

Notiesātās personas tiesības uz

privāto dzīvi neapšaubāmi atšķiras no brīvībā esošo personu

tiesībām uz privāto dzīvi. Piemēram, arī attiecībā uz

apcietinātajām personām Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tās

nebauda tiesības uz privāto dzīvi tādā pašā mērā kā personas, kas

atrodas brīvībā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-42-01

11. punktu).

Satversmes tiesa atzīst, ka

apstrīdētajās normās noteiktais telefonsarunu skaits, lai arī

tas, pēc Pieteikuma iesniedzēja subjektīvā ieskata, nav

pietiekams, nevar kalpot par attaisnojumu soda izciešanas režīma

pārkāpšanai. Savukārt minētie pārkāpumi nevar būt par pamatu tam,

lai Satversmes tiesa atceltu apstrīdētās normas. Ieslodzījuma

vietās kārtības un drošības apsvērumiem piešķirama lielāka nozīme

nekā ieslodzīto vēlmei runāt tik bieži pa telefonu, cik tie

subjektīvi uzskata par nepieciešamu. Līdz ar to ieslodzījuma

vietas administrācija ir tiesīga likumā noteiktajā kārtībā

vērsties pret šādiem režīma pārkāpumiem.

15. Satversmes tiesa

ir atzinusi, ka, risinot atsevišķus jautājumus Latvijas tiesību

sistēmā, citu valstu tiesiskais regulējums nevar tikt piemērots

tieši, izņemot likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību

analīzē vienmēr jāņem vērā funkcionālais konteksts. Tas izriet no

būtiskajām dažādu valstu tiesību sistēmu juridiskajām,

sociālajām, politiskajām un vēsturiskajām atšķirībām. Tomēr

konkrētas tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais

citu valstu likuma regulējums var tikt piemērots netieši,

piemēram, kā vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma

indikators, vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo kontekstu

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 24.1. punktu).

Iepazīstoties ar citu Eiropas

valstu tiesisko regulējumu attiecībā uz notiesāto personu

tiesībām lietot telefonu, secināms, ka pamatā līdzīgs ir

aizliegums notiesātajām personām lietot mobilos telefonus, kā arī

tas, ka telefonsarunu izmaksas, ar nelieliem izņēmumiem, tiek

segtas no pašu notiesāto personu līdzekļiem. Dažās valstīs,

piemēram, Čehijā, Horvātijā, Igaunijā, Polijā un Slovēnijā likums

ieslodzīto personu tiesības uz telefonsarunām regulē vispārīgi,

tieši nenosakot pieļaujamo sarunu skaitu un ilgumu (sk.,

piemēram, Čehijas Ieslodzījuma sodu izpildes likuma

18. pantu, Horvātijas Brīvības atņemšanas sodu izpildes

likuma 125. pantu, Igaunijas Ieslodzījuma likuma 28. un

29. pantu, Polijas Sodu izpildes kodeksa 90., 91.,

105. un 247. pantu un Slovēnijas Kriminālsodu izpildes

likuma 75. pantu). Citās valstīs telefonsarunu skaita

vai ilguma ierobežojumi likumā ir noteikti tieši (sk.,

piemēram, Lietuvas Sodu izpildes kodeksa 73., 74., 75. un

102. pantu un Slovākijas Kriminālsodu izpildes nosacījumu

likuma 27. pantu). Vienveidīgs regulējums šajā jautājumā

nepastāv un tādējādi secināms, ka Eiropas valstīs netiek atzītas

notiesāto personu tiesības uz neierobežotu telefonsarunu

skaitu.

Ņemot vērā

minēto, Satversmes tiesa uzskata, ka valsts, apstrīdētajās normās

nosakot notiesātajām personām atļaujamo telefonsarunu skaitu, nav

pārkāpusi pienākumu, kas tai izriet no Satversmes

96. panta.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Latvijas

Sodu izpildes kodeksa 50.4 panta astotās daļas

4. punkta vārdus "divas" un "mēnesī" par atbilstošiem

Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris