105. pants
paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu,

gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma

izmantošanu (sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada

13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1.

punktu).

Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmajā daļā ir noteikts,

ka līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi būves īpašniekam

uz likuma pamata ir zemes lietošanas tiesības, ciktāl tās

nepieciešamas īpašuma tiesību īstenošanai pār būvi. Šāds

likumisko lietošanas tiesību aprobežojums ir reālservitūts par

labu būvei, kas ir patstāvīgs īpašuma tiesību objekts, un zemes

lietošanas tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par

reālservitūtu, ciktāl šis likums nenosaka citādi.

Likumprojekta Nr. 843/Lp13 "Grozījumi likumā

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma

ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās

laiku un piemērošanas kārtību"" (turpmāk -

Likumprojekts) anotācijā norādīts, ka zemes lietošanas tiesības

ir konstruētas uz lietojuma, apbūves tiesību, nomas tiesību un

reālservitūta institūtā ietvertajiem noteikumiem. Ņemot vērā to,

ka dalītais īpašums ir vienota objekta juridiska sadalīšana

vairākos nekustamā īpašuma objektos, sistēmiski pareizāk būtu šā

stāvokļa risināšanai izmantot lietu tiesību institūtus. Līdz ar

to Likumprojekts paredzēja, ka zemes lietošanas tiesības ir uz

likuma pamata pastāvoša lietu tiesība (sk. likumprojektu

reģistra datubāzē informāciju par likumprojektu

Nr. 843/Lp13 "Grozījumi likumā "Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,

mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību"". Pieejama: saeima.lv).

Civillikuma 1130. pants noteic, ka servitūts ir tāda tiesība

uz svešu lietu, ar kuru īpašuma tiesība uz to ir lietošanas ziņā

aprobežota kādai noteiktai personai vai noteiktam zemes gabalam

par labu. Savukārt Civillikuma 1231. pantā paredzēts, ka

servitūtus var nodibināt ar likumu. Civillikumā nav ietverts

izsmeļošs reālservitūta veidu uzskaitījums. Šāds secinājums

izriet gan no Civillikuma noteikumiem, kas regulē reālservitūtus,

gan arī no doktrīnā paustajām atziņām (sk.: Rozenfelds J.

Lietu tiesības, Rīga: Zvaigzne ABC 157. lpp.; Sinaiskis V.

Latvijas civiltiesību apskats. Lietu tiesības. Saistību tiesības.

Rīga: Latvijas Juristu biedrība, 1996, 82. lpp.).

Satversmes tiesa secina, ka ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmo daļu likumdevējs ir nodibinājis jaunu lietu tiesību

institūtu - zemes lietošanas tiesības, kam piemērojami

Civillikuma noteikumi par reālservitūtu. Ar zemes lietošanas

tiesībām zemes īpašnieka tiesības pēc saviem ieskatiem rīkoties

ar savu zemi tiek aprobežotas par labu būves īpašniekam. Tā kā

Pieteikumu iesniedzējiem pieder zeme vai domājamās daļas no

zemes, uz kuras atrodas citām personām piederošas būves, zemes

lietošanas tiesības ierobežo viņu tiesības uz īpašumu. Spēkā

stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa attiecas uz jau pastāvējušām

attiecībām starp dalītā īpašuma attiecībās esošām pusēm un

tādējādi ierobežo arī personas tiesisko paļāvību.

Tādējādi Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmā daļa zemes īpašniekam ierobežo Satversmes

105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietvertās tiesības uz

īpašumu, kā arī tiesības uz tiesiskās paļāvības aizsardzību, kas

ietvertas Satversmes 1. pantā.

12. Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību

vispārējiem tiesību principiem, jāņem vērā tas, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī apstrīdētās

normas raksturs, saikne ar citām Satversmes normām un vieta

tiesību sistēmā ietekmē Satversmes tiesas īstenoto kontroli.

Tādējādi, ja lietā apstrīdēta tiesību normas atbilstība gan

tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, gan arī Satversmes

105. pantam, apstrīdētās normas atbilstība Satversmes

1. pantam jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

8. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

16.3. punktu).

Pieteikumu iesniedzēju izteiktie iebildumi izskatāmajā lietā

ir saistīti ar zemes lietošanas tiesību attiecināšanu uz jau

ievadītām tiesiskajām attiecībām starp zemes un būves

īpašniekiem. Tādēļ ir vērtējams tas, vai Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmā daļa atbilst Pieteikumu iesniedzēju tiesībām

uz īpašumu kopsakarā ar viņiem piemītošajām tiesībām uz tiesiskās

paļāvības aizsardzību.

Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmās daļas atbilstību Satversmes 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam kopsakarā ar Satversmes

1. pantu.

13. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

visupirms ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Pamattiesību ierobežojumam

jābūt noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01

15. punktu un 2022. gada 29. septembra sprieduma

lietā Nr. 2022-08-01 13. punktu).

13.1. Vērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ir jāpārbauda, vai

likums ir pieņemts, izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to,

ka Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa ir pieņemta un

izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

Proti, Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa tika

pieņemta 2021. gada 30. septembrī, stājās spēkā

2021. gada 29. oktobrī - vienlaikus ar Grozījumu likumu

(sk. likumprojektu reģistra datubāzē informāciju par

likumprojektu Nr. 843/Lp13 "Grozījumi likumā "Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,

mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību"". Pieejama: saeima.lv) un

tika izsludināta oficiālajā izdevumā "Latvijas

Vēstnesis" Nr. 200 2021. gada

15. oktobrī.

13.2. Satversmes tiesai, turpinot vērtēt, vai

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu, ir jāpārbauda arī tas, vai likums ir pietiekami

skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo

tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas

sekas.

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmā daļa, paredzot pāreju uz jaunu reālservitūta

veidu - zemes lietošanas tiesībām -, radot neskaidru un abstraktu

zemes īpašnieka tiesību aprobežojumu. Šādu servitūta veidu

neparedzot nedz Civillikums, nedz citi civiltiesības regulējoši

likumi.

Kā jau tika norādīts šā sprieduma 11. punktā, Spēkā

stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa nosaka būves, kas ir

patstāvīgs īpašuma objekts, īpašnieka zemes lietošanas tiesības,

un šīm tiesībām ir piemērojami Civillikuma noteikumi par

reālservitūtu, ciktāl Spēkā stāšanās likums nenosaka citādi.

Likumdevējs, ieviešot zemes lietošanas tiesības, ir radījis jaunu

reālservitūta veidu, kas pielāgots dalītiem īpašumiem, kā arī

Spēkā stāšanās likumā paredzējis zemes lietošanas tiesību

ietvaru. Spēkā stāšanās likuma 39. pantā ietverti arī

speciāli noteikumi par zemes īpašnieka pilnvaru apjomu un robežām

viņa tiesiskajās attiecībās ar būves īpašnieku, paredzot virkni

aprobežojumu, kādi jāpacieš zemes kā kalpojošā nekustamā īpašuma

īpašniekam. Spēkā stāšanās likuma 40. pantā ir noteikti būves

īpašnieka pienākumi, tostarp pienākums rūpēties par lietošanā

esošo zemi un atbildēt par tās uzturēšanu, uzņemties nastas un

apgrūtinājumus, kas gulstas uz šo zemi, kā arī tiesības - būvēt

uz tā lietošanā esošās zemes bez zemes īpašnieka piekrišanas

palīgēkas, inženierbūves, ceļus, laukumus un ārtelpas elementus.

Savukārt Spēkā stāšanās likuma 41. pantā noteikti gadījumi, kad

zemes lietošanas tiesības izbeidzas. Tādējādi persona var izprast

no Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmās daļas izrietošo

tiesību un pienākumu saturu un paredzēt šīs normas piemērošanas

sekas.

Līdz ar to ierobežojums ir noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad.

No Saeimas atbildes rakstiem pēc būtības izriet, ka zemes

lietošanas tiesību noteikšanas leģitīmais mērķis ir aizsargāt

citu personu tiesības - nodrošināt būves īpašnieka tiesības

lietot būvi, kas atrodas uz citai personai piederošas zemes.

Satversmes tiesa, izvērtējot zemes piespiedu nomas institūta

satversmību, atzinusi, ka no zemes piespiedu nomas institūta

izrietošajam Satversmes 105. pantā ietverto īpašuma tiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

aizsardzība. Ja zemes īpašniekam nebūtu noteikti nekādi pienākumi

pret būves īpašnieku, varētu izveidoties tāda situācija, ka zemes

īpašnieks nevēlas vai nespēj vienoties ar būves īpašnieku par

zemes lietošanu. Tādā gadījumā būves īpašnieks nevarētu piekļūt

savam īpašumam, jo viņam nebūtu tiesiska pamata atrasties uz

citai personai piederošas zemes un to lietot. Īpašniekam ir jābūt

nodrošinātai iespējai piekļūt viņa lietai, lai viņš to varētu

valdīt un lietot, un likumdevēja noteiktā zemes īpašnieka īpašuma

tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir aizsargāt būves

īpašnieka tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes

105. pantā (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

13. februāra sprieduma Nr. 2008-34-01

19. punktu).

Raugoties no tāda aspekta, proti, ņemot vērā to, ka gan zemes

lietošanas tiesību institūts, gan piespiedu nomas institūts tika

izveidots, lai nodrošinātu būves īpašniekam, kura būve atrodas uz

citai personai piederošas zemes, tiesisku pamatu un iespēju

īstenot savas tiesības uz īpašumu, var secināt, ka gan no zemes

piespiedu nomas, gan zemes lietošanas tiesību institūta izrietošā

Satversmes 105. pantā ietverto īpašuma tiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis ir citu personu tiesību aizsardzība. Zemes

lietošanas tiesības nozīmē zemes īpašnieka īpašuma tiesību

aprobežojumu attiecībā uz to zemes daļu, kura būves īpašniekam

nepieciešama viņa īpašuma tiesību īstenošanai. Līdz ar to zemes

īpašnieka tiesību ierobežojuma mērķis ir aizsargāt būves

īpašnieka tiesības uz īpašumu, kas ietvertas Satversmes

105. pantā.

Tādējādi no Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmās daļas izrietošajam zemes īpašnieka pamattiesību

ierobežojumam ir leģitīms mērķis - citu personu tiesību

aizsardzība.

15. Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

samērīgs, Satversmes tiesa pārbauda, vai ierobežojums ir

piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Izvērtējot izraudzīto

līdzekļu piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes

tiesa pārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt

leģitīmo mērķi.

Lai nodrošinātu būves īpašniekam tiesības netraucēti valdīt un

lietot viņa nekustamo īpašumu, kas atrodas uz svešas zemes,

likumdevējam normatīvajos aktos bija jāparedz tāda kārtība, kas

būves īpašniekam šādas tiesības nodrošinātu. Būves īpašnieks var

piekļūt savam īpašumam, to valdīt un lietot tikai tādā gadījumā,

ja viņam ir tiesības šim nolūkam lietot zemi, uz kuras būve

atrodas.

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ļauj sasniegt šo leģitīmo

mērķi, jo zemes lietošanas tiesības dod būves īpašniekam iespēju

lietot zemi, kas nepieciešama, lai viņš varētu realizēt savas

īpašuma tiesības uz būvi.

Tādējādi Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmajā daļā noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots

leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība -

sasniegšanai.

16. Apstrīdētajās normās noteiktie tiesību ierobežojumi

ir nepieciešami, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka bijis iespējams izvēlēties

alternatīvus risinājumus dalītā īpašuma regulēšanai, piemēram,

paredzot, ka starp zemes īpašnieku un būves īpašnieku pastāv

personālservitūts un ka šādā gadījumā nekustamā īpašuma nodoklis

būtu jāmaksā būves īpašniekam. Tāpat likumdevējs esot varējis

veicināt dalītā īpašuma izbeigšanu.

16.1. Saskaņā ar Civillikuma 1131. pantu

servitūts, kas nodibināts par labu noteiktai fiziskajai vai

juridiskajai personai, ir personālservitūts; savukārt servitūts,

kas nodibināts par labu kādam noteiktam nekustamam īpašumam, tā

ka to izlieto katrreizējais tā īpašnieks, ir reālservitūts. Katra

reālservitūta pastāvēšanai vajadzīgi divi nekustami īpašumi, no

kuriem viens apgrūtināts otram par labu; pirmais ir saistītais

jeb kalpojošais, otrais ir tiesīgais jeb valdošais (sk.

Civillikuma 1141. pantu). Reālservitūtus var nodibināt

arī tā, ka tie pieder tikai noteiktām personām. Tādi servitūti

uzskatāmi par personālservitūtiem, un tiem piemērojami šo pēdējo

noteikumi (sk. Civillikuma 1142. pantu). Lai

nodrošinātu īpašnieka tiesības valdīt un lietot viņam piederošo

būvi, kas atrodas uz svešas zemes, servitūts saskaņā ar

Civillikuma 1231. panta 1. punktu var tikt nodibināts

uz likuma pamata.

Konkrētajā gadījumā ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmo daļu ir nodibināts reālservitūts par labu būvei, tādējādi

nodrošinot būves īpašnieka tiesības lietot viņam funkcionāli

nepieciešamo zemi. Ja zemes īpašniekam nebūtu nekādu pienākumu

pret būves īpašnieku, varētu izveidoties tāda situācija, ka zemes

īpašnieks nevēlas vai nespēj vienoties ar būves īpašnieku par

zemes lietošanu, tādējādi liedzot būves īpašniekam iespēju

realizēt savas īpašuma tiesības uz būvi.

Likumdevējs būves īpašniekam tiesības lietot attiecīgo zemes

daļu var piešķirt dažādos veidos - nosakot šīm tiesiskajām

attiecībām piespiedu nomas, reālservitūta vai cita veida tiesisko

attiecību raksturu. Taču, lai likumdevēja izraudzītais līdzeklis

būtu piemērots pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai, tam noteikti jānodrošina būves īpašniekam tiesisks

pamats un iespēja piekļūt būvei, lai īstenotu savas tiesības uz

īpašumu pār būvi. Tādējādi ikviens pamattiesību ierobežojuma

leģitīmā mērķa sasniegšanai piemērots līdzeklis neizbēgami

ierobežotu zemes īpašnieka tiesības uz īpašumu līdzīgā

apmērā.

Dr. iur. Erlens Kalniņš norādījis, ka, ņemot vērā

dalītā īpašuma stāvokļa raksturu un būtību, zemes un būves

katrreizējo īpašnieku savstarpējo likumisko attiecību

detalizētākai noregulēšanai Civillikumā noteiktais

personālservitūts nav piemērots. Personālservitūta tiesība ir

nevis cieši saistīta ar kādu valdošo nekustamo īpašumu un pieder

tā katrreizējam īpašniekam, bet gan ir nesaraujami saistīta ar

noteiktu tiesīgo personu, kurai par labu minētā tiesība ir

nodibināta un ar kuras nāvi izbeidzas arī pati personālservitūta

tiesība.

Satversmes tiesa secina: ja zemes lietošanas tiesības tiktu

nodibinātas personālservitūta veidā, tās vajadzētu katru reizi

nodibināt no jauna ar katrreizējo būves īpašnieku un šāda kārtība

nesasniegtu leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

Savukārt Pieteikumu iesniedzēju apsvērums, ka

personālservitūta nodibināšana nodrošinātu to, ka par nekustamā

īpašuma nodokļa maksātāju kļūtu būves īpašnieks, nav pamatots.

Lai arī lietojuma tiesības regulējums paredz, ka lietojuma

tiesīgais nes visas nastas (sk. Civillikuma

1218. pantu), šādas lietu tiesības gadījumā atbilstoši

Nekustamā īpašuma nodokļa likuma regulējumam nekustamā īpašuma

nodoklis par zemi tik un tā būtu jāmaksā zemes īpašniekam. Arī

tad, kad piespiedu nomas gadījumā daudzdzīvokļu māju īpašniekiem

bija uzlikts pienākums kompensēt nekustamā īpašuma nodokli, šā

nodokļa maksātājs bija zemes īpašnieks, bet būves īpašnieks šīs

izmaksas sedza saistību ietvaros.

Tātad, zemes lietošanas tiesības nodibinot kā

personālservitūtu, pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

16.2. Pieteikumu iesniedzēji vēl norādījuši, ka to

īpašuma tiesības mazāk ierobežojošs līdzeklis būtu bijusi dalītā

īpašuma izbeigšanas veicināšana. Tiesas sēdē Pieteikumu

iesniedzēju pārstāvji norādīja, ka, piemēram, valsts esot

varējusi izpirkt Pieteikumu iesniedzēju īpašumā esošo zemi un

nodot to būvju īpašniekiem, tādējādi izbeidzot dalīto īpašumu.

Savukārt Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē nepiekrita

tam, ka dalītā īpašuma izbeigšana varētu būt alternatīvs

līdzeklis, jo, valstij uzņemoties zemes izpirkšanu, tiktu būtiski

ietekmēts valsts budžets.

Dalītā īpašuma izbeigšanas veicināšanu izskatāmās lietas

kontekstā nevar uzskatīt par alternatīvu līdzekli, jo tā tiešā

veidā neattiecas uz tiesību uz zemi aprobežojumu. Turklāt spēkā

esošie normatīvie akti jau šobrīd neaizliedz dalītā īpašuma

attiecībās esošiem būves un zemes īpašniekiem vienoties par zemes

izpirkšanu un tādējādi izveidot vienotu nekustamo īpašumu. Proti,

Civillikuma 968. pants nosaka zemes un būves vienotības

principu, saskaņā ar kuru uz zemes uzcelta un cieši ar to

savienota būve atzīstama pār zemes daļu. Spēkā stāšanās likuma

14. panta pirmajā daļā regulētais tāds dalītais īpašums, kurā

esošā būve ir uzskatāma par patstāvīgu īpašuma objektu, Latvijas

tiesību sistēmā pastāv kā izņēmums no vispārējā būves un zemes

vienotības principa. Tādējādi pašlaik Latvijā eksistē tāda

īpašuma tiesību sistēma, ka uz zemes uzcelta būve ir uzskatāma

par zemes daļu, tomēr pastāv arī izņēmumi no šā principa un būve

var būt arī patstāvīgs īpašuma objekts. Spēkā stāšanās likuma

14. panta otrā daļa jau kopš šā likuma spēkā stāšanās 1992.

gada 1. septembrī paredz savstarpējas pirmpirkuma tiesības

dalītajā īpašumā esošo nekustamā īpašuma objektu īpašniekiem.

Proti, ja būve ir patstāvīgs īpašuma objekts, tās pirmpirkuma vai

izpirkuma tiesības ir zemes īpašniekam. Tādas pašas pirmpirkuma

vai izpirkuma tiesības ir būves īpašniekam gadījumā, kad tiek

atsavināta zeme.

Saeima 2021. gada 25. novembrī pieņēma Piespiedu

dalītā īpašuma privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas

likumu, nosakot kārtību, kādā izbeidzams piespiedu dalītais

īpašums, kurā atrodas daudzdzīvokļu māja un zeme.

Attiecībā uz Pieteikumu iesniedzēju pārstāvju norādīto, ka

Pieteikumu iesniedzēju tiesības būtu ierobežotas mazākā mērā, ja

valsts būtu finansējusi zemes izpirkšanu un nodevusi šo zemi

būvju īpašniekiem, tādējādi izbeidzot dalīto īpašumu, Satversmes

tiesa norāda, ka par saudzējošāku nevar tikt uzskatīts tāds

līdzeklis, kas no valsts prasa papildu finanšu resursus (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma lietā

Nr. 2016-07-01 24.1. punktu). Ņemot vērā to, ka

dalītā īpašumā esošu zemes gabalu kadastrālā vērtība

2019. gada sākumā bija vairāk nekā 1,5 miljardi euro

(sk. likumprojektu reģistra datubāzē informāciju par

likumprojektu Nr. 843/Lp13 "Grozījumi likumā "Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,

mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību"". Pieejama: saeima.lv), šādu

zemes gabalu izpirkšana radītu ievērojamu slogu valsts

budžetam.

Līdz ar to nav saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi

varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

17. Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2017. gada 7. marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01

25. punktu).

Saeima atbildes rakstā norādījusi, ka, nosakot Spēkā stāšanās

likuma 38. panta pirmajā daļā zemes lietošanas tiesības,

likumdevēja mērķis bija taisnīgi līdzsvarot zemes un būves

īpašnieka savstarpējās attiecības dalītā īpašumā.

17.1. Likumdevējs, ieviešot zemes lietošanas tiesību

institūtu, centies nodrošināt būves īpašniekam tiesības

netraucēti valdīt un lietot viņa nekustamo īpašumu, kas atrodas

uz svešas zemes. Zemes lietošanas tiesību noteikšanas mērķis esot

bijis atrisināt ilgstoši pastāvējušo dalītā īpašuma problemātiku

un radīt piemērotāku līdzekli šādu attiecību regulēšanai.

Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības

princips pieļauj un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā

tiesiskā regulējuma grozīšanu. Grozot tiesisko regulējumu,

likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 12. februāra sprieduma

lietā Nr. 2019-05-01 24.1. punktu).

Dalītā īpašumā iesaistīto personu savstarpējās tiesiskās

attiecības iepriekš tika regulētas ar zemes piespiedu nomas

institūtu, tomēr zemes īpašniekam nevar veidoties aizsargājama

tiesiskā paļāvība uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais

regulējums nekad netiks mainīts, likumdevējam izvēloties to

regulēt ar citu tiesību institūtu. Satversmes tiesa ņem vērā arī

to, ka Pieteikumu iesniedzēji nav norādījuši tās tiesības, uz

kuru saglabāšanu vai īstenošanu viņiem izveidojusies paļāvība.

Proti, tikai tas apsvērums, ka, pēc Pieteikumu iesniedzēju

ieskata, tiesiskā regulējuma grozīšana nebija nepieciešama, nav

pietiekams, lai atzītu, ka Pieteikumu iesniedzējiem ir radusies

aizsargājama tiesiskā paļāvība uz to, ka iepriekšējais dalītā

īpašuma regulējums paliks nemainīgs.

Izskatāmajā lietā ir būtiski arī tas, vai likumdevējs, grozot

tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

24. punktu). Spēkā stāšanās likuma 42. panta pirmā daļa

noteic, ka šā likuma 38., 39., 40. un 41. pants stājas spēkā

2022. gada 1. janvārī. Savukārt saskaņā ar Spēkā stāšanās likuma

42. panta otro daļu gadījumā, ja būve ir patstāvīgs īpašuma

objekts saskaņā ar šā likuma 14. panta pirmās daļas 1., 2.,

3. vai 4. punktu un zemes un būves īpašnieku savstarpējo tiesisko

attiecību saturu jau nosaka vienošanās vai tiesas nolēmums, šā

likuma 38., 39., 40. un 41. pantu šādām attiecībām piemēro ar

2023. gada 1. janvāri. Tātad Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmajā daļā noteiktās zemes lietošanas tiesības piemērojamas pēc

aptuveni divus mēnešus gara pārejas perioda gadījumos, kad starp

pusēm nav vienošanās. Savukārt attiecībā uz tām dalītā īpašuma

tiesiskajām attiecībām, kurās zemes piespiedu nomas maksu noteica

zemes īpašnieka un būves īpašnieka vienošanās vai tiesas

spriedums, likumdevējs noteica vienu gadu un divus mēnešus garu

pārejas periodu. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka ir

nodrošināta tiesiskās paļāvības aizsardzības principam atbilstoša

un saudzējoša pāreja uz jauno tiesisko regulējumu.

17.2. Viens no galvenajiem zemes reformas mērķiem bija

atjaunot sociālo taisnīgumu, kas tika pārkāpts, padomju

okupācijas varai prettiesiski un bez atlīdzības atsavinot

Latvijas iedzīvotājiem īpašumus. Minēto iemeslu dēļ nelikumīgi

atsavinātā zeme tika atdota bijušajiem īpašniekiem vai viņu

mantiniekiem. Taču likumdevējam bija jāņem vērā arī to personu

intereses, kuru būves atrodas uz citai personai piederošas zemes,

un tāpēc tika izveidots dalītais īpašums (sk. Satversmes

tiesas 2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 1. punktu un

2009. gada 13. februāra sprieduma lietā

Nr. 2008-34-01 19. punktu). Dalītā īpašuma

tiesiskās attiecības pastāv tad, ja uz vienai personai piederošas

zemes atrodas citai personai piederoša būve. Lai gan starp dalītā

īpašumā iesaistītajām pusēm pastāv privāttiesiska rakstura

attiecības, to brīvība lemt par šo attiecību turpināšanu vai

izbeigšanu ir ierobežota.

No vienas puses, likumdevējs, ieviešot zemes lietošanas

tiesības, ir ierobežojis tāda zemes īpašnieka tiesības, uz kura

zemes atrodas citai personai piederoša būve. Viņam tika liegta

iespēja brīvi lemt par savas zemes nodošanu lietošanā citām

personām. No otras puses, sabiedrība kopumā gūst labumu no tā, ka

likumdevējs ir izvēlējies zemes lietošanas tiesības kā līdzekli

zemes īpašnieka un uz viņa zemes esošās būves īpašnieka

savstarpējo tiesisko attiecību noregulēšanai. Ja arī zemes

īpašniekam būtu tiesības brīvi lemt par zemes nodošanu lietošanā

citai personai, viņam nebūtu faktisku iespēju nodot lietošanā

zemi personai, kura nav uz šīs zemes esošās būves īpašnieks.

Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmajā daļā ietvertā

ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt, lai būves īpašnieks

varētu valdīt un lietot viņa īpašumā esošo būvi gadījumos, kad

zeme pieder citai personai. Spēkā stāšanās likumā noteiktā

kārtība, kas līdzsvaro dažādu personu atšķirīgās intereses,

atbilst visas sabiedrības interesēm.

Satversmes tiesa uzskata, ka sabiedrība gūst labumu no dalītā

īpašuma tiesisko attiecību taisnīga un sakārtota regulējuma. Šāds

regulējums ne vien nodrošina dalītā īpašuma tiesisko attiecību

dalībnieku tiesību un likumisko interešu aizsardzību, bet arī

ievieš skaidrību un paredzamību nekustamā īpašuma tirgū.

Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma 38. panta

pirmā daļa ir atzīstama par atbilstošu Satversmes

1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam

teikumam.

18. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otrā daļa un 42. panta pirmā daļa

neatbilst Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam

un trešajam teikumam.

Īpašuma tiesības ietver sevī tiesības gūt no lietas ienākumus

un augļus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada

12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu).

Ja tiesību normā ir noteikts maksimālais apmērs personas

iespējamam ienākumam no īpašuma, tad personai Satversmes

105. panta pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības ir

ierobežotas (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01

18.2. punktu).

Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrā daļa nosaka zemes

lietošanas maksu, ko būves īpašnieks maksā zemes īpašniekam par

zemes lietošanu. Šajā normā ir noteikts konkrēts zemes lietošanas

maksas apmērs, proti, četri procenti no zemes kadastrālās

vērtības gadā. Spēkā stāšanās likumā noteiktā zemes lietošanas

maksa ierobežo apmēru, ko zemes īpašniekam ir tiesības saņemt par

viņam piederošas zemes lietošanu, ja pušu starpā nav citas

vienošanās.

Tā kā Spēkā stāšanās likuma 42. panta pirmā daļa noteic,

ka šā likuma 38. panta pirmā daļa stājas spēkā

2022. gada 1. janvārī, tā attiecas uz jau ievadītām

tiesiskajām attiecībām starp zemes un būves īpašniekiem un

tādējādi ierobežo arī personas tiesisko paļāvību.

Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrā daļa un

42. panta pirmā daļa Pieteikumu iesniedzējiem

ierobežo Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā

ietvertās tiesības uz īpašumu, kā arī tiesības uz tiesiskās

paļāvības aizsardzību, kas ietvertas Satversmes

1. pantā.

19. Pieteikumu iesniedzēji nav izteikuši iebildumus un

arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otrā daļa un 42. panta pirmā daļa, tāpat kā

šā sprieduma 13.1. punktā izvērtētā Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmā daļa, ir pieņemta, izsludināta un publiski

pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Satversmes tiesa ir

pārliecināta arī par to, ka Spēkā stāšanās likuma 38. panta

otrā daļa un 42. panta pirmā daļa ir pietiekami skaidri

formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

19.1. Satversmes tiesai, vērtējot, vai pamattiesību

ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, ir

jāpārbauda, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts tādā

likumdošanas procesā, kas atbilst labas likumdošanas

principam.

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Spēkā stāšanās likuma 38.

panta otrajā daļā un 42. panta pirmajā daļā ietvertais

īpašuma tiesību ierobežojums neatbilst labas likumdošanas

principam, jo likumdevējs neesot veicis pienācīgu analīzi un

neesot ņēmis vērā Satversmes tiesas judikatūru piespiedu nomas

jautājumos.

19.2. Izskatāmajā lietā būtiski ir tas, ka Satversmes

tiesa jau vairākkārt vērtējusi zemes un būvju īpašnieku

savstarpējās tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu

satversmību. Citstarp Satversmes tiesa ir vērtējusi arī tieši to,

vai Satversmei atbilst zemes īpašniekam dalītā īpašuma tiesisko

attiecību ietvaros noteiktie īpašuma tiesību ierobežojumi.

Spriedumos lietās Nr. 2008-36-01, Nr. 2010-22-01 un

Nr. 2017-17-01 Satversmes tiesa vērtēja tādu tiesību normu

satversmību, kuras ierobežoja piespiedu nomas maksas apmēru. Ar

šajās lietās vērtētajām normām noteiktais zemes īpašnieku īpašuma

tiesību ierobežojums tika atzīts par neatbilstošu Satversmes

105. pantam.

Spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 Satversmes tiesa norādīja,

ka likumdevējam, jau pieņemot likumu "Par valsts un

pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju", bija pienācīgi

jāizvērtē, kā vienas iedzīvotāju grupas - dzīvokļu īpašnieku -

tiesību aizsardzība ietekmēs citas grupas - zemes īpašnieku -

tiesības uz īpašumu. Likumdevējam bija jāapsver iespēja izmantot

saudzējošākus līdzekļus pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01

15. punktu).

Pēc sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 spēkā stāšanās Saeima

noteica lielāku piespiedu nomas maksas apmēru, kā arī uzlika

daudzdzīvokļu māju īpašniekiem pienākumu kompensēt zemes

īpašniekiem nekustamā īpašuma nodokļa par zemi maksājumu.

Vērtējot šīs izmaiņas tiesiskajā regulējumā, Satversmes tiesa

lietā Nr. 2010-22-01 secināja, ka likums "Par zemes

reformu Latvijas Republikas pilsētās" un likums "Par

valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju" ir

grozīts tikai formāli (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2010-22-01 13.2. punktu).

Spriedumā Nr. 2017-17-01, atkārtoti vērtējot piespiedu

nomas maksas apmēra satversmību, Satversmes tiesa nolēma, ka

apstrīdētās likuma "Par zemes reformu Latvijas Republikas

pilsētās" normas neatbilst Satversmes 105. pantam, jo

tajās noteiktais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Satversmes tiesa secināja, ka

pirms apstrīdēto normu pieņemšanas likumdevēja rīcībā nav bijis

pienācīgas analīzes par šajās normās ietvertā zemes īpašnieka

īpašuma tiesību ierobežojuma satversmību (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā

Nr.2017-17-01 22.3. punktu).

Tātad, lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otrā daļa un 42. panta pirmā daļa ir

pieņemta, ievērojot labas likumdošanas principu, Satversmes

tiesai jānoskaidro, vai likumdošanas procedūras ietvaros

likumdevējs ir vērtējis zemes īpašnieka īpašuma tiesību

ierobežojuma satversmību.

19.2.1. Likumprojekta sākotnējo redakciju ir

izstrādājusi Tieslietu ministrija, un 2020. gada

20. oktobrī to ir apstiprinājis Ministru kabinets (sk.

Latvijas Republikas Ministru kabineta 2020. gada

20. oktobra protokollēmumu. Pieejams: tap.mk.gov.lv).

Tieslietu ministrija Likumprojekta anotācijā sniegusi skaidrojumu

par zemes lietošanas tiesību institūta un no tā izrietošo zemes

īpašnieka un būves īpašnieka tiesību un pienākumu regulējuma

piemērotību, nepieciešamību un atbilstību. Proti, lai novērstu

nevienlīdzīgo attieksmi gan starp visiem būvju īpašniekiem, gan

zemes īpašniekiem, piedāvāts jauns regulējums, kas visos

gadījumos dalītajam īpašumam paredz vienādu tiesisko ietvaru -

zemes lietošanas tiesības - un vienādu zemes lietošanas maksu.

Tāpat ir izvērtētas dažādas pieejas zemes lietošanas maksas

noteikšanai un ir sniegti argumenti attiecībā uz zemes lietošanas

maksas apmēru - četri procenti no lietošanā esošās zemes

kadastrālās vērtības.

19.2.2. Likumprojekts vērtēts Saeimas Juridiskajā

komisijā, un tās 2021. gada 20. aprīļa sēdē tika

izskatīts Saeimas deputāta priekšlikums diferencēt zemes

lietošanas maksu atkarībā no objekta, kas atrodas uz zemes. Pēc

zemes īpašnieku un biedrības "Zemes reformas komiteja"

pārstāvja, kā arī Saeimas Juridiskā biroja un Tieslietu

ministrijas pārstāvju uzklausīšanas Saeimas Juridiskā komisija

neatbalstīja Saeimas deputāta priekšlikumu (sk. Saeimas

Juridiskās komisijas 2021. gada 20. aprīļa sēdes

protokolu Nr. 196).

Saeimas Juridiskās komisijas 2021. gada 12. maija

sēdē tika diskutēts par zemes lietošanas maksas apmēra

satversmību. Zemes īpašnieku un biedrības "Zemes reformas

komiteja" pārstāvis un arī Saeimas Juridiskā biroja pārstāve

norādīja, ka zemes lietošanas maksa četru procentu apmērā no

zemes kadastrālās vērtības neesot atbilstoša Satversmes

105. pantam. Savukārt Tieslietu ministrijas pārstāvis,

atsaucoties uz Likumprojekta anotāciju, skaidroja, kā veidojas

zemes lietošanas maksas apmērs (sk. Saeimas Juridiskās

komisijas 2021. gada 12. maija sēdes protokolu

Nr. 202).

Satversmes tiesa secina, ka Likumprojekts apspriests vairākās

Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs, kurās tika uzklausīti valsts

institūciju, privāto organizāciju un ieinteresēto personu

pārstāvji, kas sniedza savu viedokli par Likumprojektā ietverto

tiesisko regulējumu. Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma

38. panta otrajā daļā un 42. panta pirmajā daļā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts, ievērojot labas

likumdošanas principu, jo likumdevējs ir vērtējis zemes īpašnieka

pamattiesību ierobežojuma satversmību un saskanību ar Satversmes

tiesas judikatūru.

Līdz ar to ierobežojums ir noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

20. Saeima norāda, ka, nosakot zemes lietošanas maksas

apmēru, esot aizsargātas citu cilvēku - būves īpašnieka -

tiesības. Zemes lietošanas maksa ierobežojot ne tikai zemes

īpašnieka, bet arī būves īpašnieka īpašuma tiesības, tātad

konkrēts šīs maksas apmērs Spēkā stāšanās likumā esot noteikts ar

mērķi nodrošināt līdzsvaru starp dalītā īpašumā iesaistīto

personu aizsargājamām interesēm.

Satversmes tiesa, vērtējot dalītā īpašuma tiesiskās

attiecības, ir atzinusi, ka zemes īpašnieka pamattiesību

ierobežojumam, kas izriet no tiesību normā noteikta zemes

piespiedu nomas maksas apmēra, ir leģitīms mērķis - citu personu

tiesību aizsardzība -, jo šāds regulējums aizsargā otras dalītā

īpašuma tiesisko attiecību puses, konkrēti, būves īpašnieka

tiesības un likumiskās intereses (sal. sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 12.1. punktu).

Spēkā stāšanās likumā noteiktā zemes lietošanas maksa ir

maksa, ko zemes īpašnieks dalītā īpašuma tiesisko attiecību

ietvaros saņem no būves īpašnieka par attiecīgās zemes daļas

lietošanu. Lai arī zemes īpašnieks un būves īpašnieks varētu

izmantot Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrajā daļā

noteiktās tiesības vienoties par citu zemes lietošanas maksas

apmēru, zemes īpašniekam ir tiesisks pamats prasīt tikai Spēkā

stāšanās likumā noteikto zemes lietošanas maksu -

četri procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās

vērtības. Ievērojot to, ka no Spēkā stāšanās likumā noteiktās

zemes lietošanas maksas izriet savstarpēji saistīti zemes

īpašnieka un būves īpašnieka pamattiesību ierobežojumi, ir

secināms, ka likumdevējs vēlējies līdzsvarot dalītā īpašumā

iesaistīto personu savstarpējās intereses. Proti, Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otrajā daļā un 42. panta pirmajā daļā

ietvertais zemes īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir vērsts uz

būves īpašnieka tiesību un likumisko interešu aizsardzību.

Tādējādi Spēkā stāšanās likuma 38. panta

otrajā daļā un 42. panta pirmajā daļā noteiktajam

zemes īpašnieka pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis -

citu personu tiesību aizsardzība.

21. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otrajā daļā un 42. panta pirmajā daļā

ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa

sasniegšanai, proti, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var

sasniegt leģitīmo mērķi.

Vērtējot dalītā īpašumā iesaistīto personu tiesības,

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka normas, kas nosaka maksājuma

maksimālo apmēru, ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai

(sal. sk. Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra

sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 21. punktu un

2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 14. punktu).

Likumdevēja izraudzītie līdzekļi ļauj sasniegt leģitīmo mērķi

- citu personu tiesību aizsardzība -, jo Spēkā stāšanās likumā

noteiktais zemes lietošanas maksas apmērs liedz zemes īpašniekam

iespēju pieprasīt no būves īpašnieka zemes lietošanas maksu

lielākā apmērā, ja vien šīs dalītā īpašuma tiesisko attiecību

puses nav vienojušās par citu zemes lietošanas maksas apmēru, kā

arī ietekmē viņa spēju panākt šādu vienošanos.

Tādējādi Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrajā

daļā un 42. panta pirmajā daļā noteiktais pamattiesību

ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību

aizsardzība - sasniegšanai.

22. Noskaidrojot, vai apstrīdētajā normā ietvertais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa pārbauda,

vai leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt ar citiem, indivīda

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu tikpat

iedarbīgi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada

6. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2020-31-01

19. punktu).

Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka līdzekļi, kas viņu

pamattiesības ierobežotu mazāk, būtu, piemēram, šādi: atbrīvot

zemes īpašnieku no iedzīvotāju ienākuma nodokļa samaksas;

paredzēt, ka nekustamā īpašuma nodokli papildus zemes lietošanas

maksai maksā būves īpašnieks, kā arī noteikt lielāku zemes

lietošanas maksu.

22.1. Satversmes tiesa, vērtējot piespiedu nomas maksas

apmēru, iepriekš ir secinājusi, ka, ņemot vērā zemes īpašnieka

izdevumus par zemes uzturēšanu un apsaimniekošanu, kā arī zemes

īpašnieka pienākumu maksāt nekustamā īpašuma nodokli, maksimālo

nomas maksas apmēru - pieci procenti no zemes kadastrālās

vērtības - nevar uzskatīt par tādu, kas pildītu atlīdzības

funkciju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01

15. punktu). Savukārt ar Spēkā stāšanās likuma 38. panta

otro daļu par zemes lietošanas maksas apmēru ir noteikti četri

procenti no zemes kadastrālās vērtības.

Likumprojekta anotācijā ir sniegts zemes lietošanas maksas

apmēra pamatojums. Proti, anotācijā izskaidrots, ka konkrētais

zemes lietošanas maksas apmērs noteikts, saskaitot divas

komponentes: 1) atlīdzību par nekustamā īpašuma nodokli, ko

maksā zemes īpašnieks, - 1,5 procentu apmērā no lietošanā

esošās zemes kadastrālās vērtības gadā; 2) zemes īpašnieka

ienākumu jeb atlīdzību par viņa īpašuma tiesību ierobežojumu -

2,5 procentu apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās

vērtības gadā (sk. likumprojektu reģistra datubāzē informāciju

par likumprojektu Nr. 843/Lp13 "Grozījumi likumā

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"".

Pieejama: saeima.lv).

Ņemot vērā to, ka atlīdzība, kas noteikta zemes īpašniekam pēc

nekustamā īpašuma nodokļa atskaitīšanas, ir 2,5 procenti no

lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības, Satversmes tiesa

vērtēs šīs atlīdzības apmēra satversmību.

Likumprojekta anotācijā norādīts, ka piespiedu dalītā īpašuma

regulējums primāri aizsargāja pušu privātautonomiju un paredzēja,

ka puses pašas vienojas par piespiedu nomas saistību saturu,

tostarp piespiedu nomas maksas apmēru un blakus noteikumiem. Šāda

regulējuma dēļ gadījumos, kad puses nevarēja panākt vienošanos,

to strīds bija jāizšķir tiesai. Jāņem vērā arī gadījumi, kad

piespiedu nomas attiecības pastāvēja starp zemes īpašniekiem un

daudzdzīvokļu māju īpašniekiem un no tām attiecīgi izrietēja gan

grūtības panākt vienošanos ar visiem dzīvokļu īpašniekiem, gan

augstas administrēšanas izmaksas, piemēram, sakarā ar to, ka bija

ikvienam dzīvokļa īpašniekam jāpaziņo tā piespiedu nomas

maksājuma apmērs. Tāpat, kamēr puses nebija vienojušās vai tiesa

nebija izšķīrusi to strīdu, arī piespiedu nomas maksas maksāšanas

saistība nebija izpildāma (sk. likumprojektu reģistra datubāzē

informāciju par likumprojektu Nr. 843/Lp13 "Grozījumi

likumā "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību"".

Pieejama: saeima.lv).

Tāpat jāņem vērā, ka jautājumus, kas saistīti ar pienākumu

uzturēt un apsaimniekot zemi, risināja pašvaldību saistošie

noteikumi, kuri nebija vienveidīgi. Piemēram, Rīgā (sk. Rīgas

domes 2015. gada 28. aprīļa saistošo noteikumu

Nr. 146 "Rīgas pilsētas teritorijas kopšanas un būvju

uzturēšanas saistošie noteikumi"

3.2. apakšpunktu) un Jūrmalā (sk. Jūrmalas

pilsētas domes 2007. gada 12. jūlija saistošo noteikumu

Nr. 20 "Jūrmalas teritorijas namīpašumu uzturēšanas,

saglabāšanas un sabiedriskās kārtības saistošie noteikumi"

38. punktu) saistošie noteikumi paredzēja, ka par

dalītā īpašumā esošas zemes uzturēšanu atbild būvju īpašnieki.

Savukārt Jelgavā (sk. Jelgavas pilsētas pašvaldības

2012. gada 24. maija saistošo noteikumu Nr. 12-15

"Jelgavas pilsētas administratīvās teritorijas

labiekārtošana un inženierbūvju uzturēšana"

3. punktu) un Daugavpilī (sk. Daugavpils

pilsētas domes 2016. gada 10. marta saistošo noteikumu

Nr. 5 "Saistošie noteikumi par Daugavpils pilsētas

teritorijas kopšanu un būvju uzturēšanu" 3. punktu)

saistošie noteikumi paredzēja, ka tajos noteiktos pienākumus

pilda zemes īpašnieki.

Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja, ka zemes lietošanas

maksa ir noteikta, balstoties uz Latvijas Bankas secinājumiem un

ņemot par pamatu eirozonas valstu valdību 100 gadu

obligāciju fiksētā ienākuma likmes robežās no 2,1 procenta līdz

2,5 procentiem. Šajā atlīdzībā esot ietverti administratīvie

izdevumi un ienākuma nodokļi, savukārt nekustamā īpašuma vērtību

un inflācijas ietekmi atainojot zemes kadastrālā vērtība. Dalītā

īpašumā pastāvot risks, ka zemes lietošanas maksas piedziņa no

būves īpašnieka par kādu laika posmu nebūs iespējama tā

maksātnespējas dēļ, taču tam neesot ilgtermiņa ietekmes uz zemes

īpašnieku, jo tas attiekšoties tikai uz laika posmu, kamēr

piedziņa tiks veikta. Lai ietvertu šā riska kompensāciju, esot

noteikta augstākā likme - 2,5 procenti.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no Civillikuma noteikumiem

par servitūtiem izriet vispārīgs princips, ka servitūta

izlietotājam nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā

īpašuma īpašniekam, tomēr tādi likuma noteikumi, kas dod

kalpojošā nekustamā īpašuma īpašniekam tiesības saņemt atlīdzību

par servitūta lietošanu, ir tiesiski iespējami (sal. sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 13. februāra sprieduma

lietā Nr. 2008-34-01 23.3. punktu). Nosakot šādas

atlīdzības apmēru, taisnīguma princips prasa, cik vien tas

iespējams, līdzsvarot pretrunīgās dalītā īpašumā iesaistīto pušu

intereses (sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada

6. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-21-01

19. punktu).

Līdz ar to zemes lietošanas maksa, tostarp atlīdzība zemes

īpašniekam par viņa īpašuma tiesību ierobežojumu -

2,5 procenti no lietošanā esošās zemes kadastrālās vērtības

gadā -, ir noteikta ar mērķi līdzsvarot zemes īpašnieka un būves

īpašnieka tiesības un likumiskās intereses.

22.2. Spēkā stāšanās likumā ir ietvertas normas, kas

samazina zemes īpašnieka izdevumus par zemes uzturēšanu un

apsaimniekošanu, kā arī paredz zemes īpašnieka tiesības prasīt

izdevumu kompensāciju par saistības kopdalībnieku noskaidrošanu,

saistības daļu noteikšanu un paziņošanu parādniekam, ja ir

iestājies saistības izpildīšanas nokavējums (sk. likuma

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. un

40. pantu).

Pieteikumu iesniedzēju pārstāvji tiesas sēdē norādīja, ka

Spēkā stāšanās likuma regulējums nav samazinājis administrēšanas

izdevumus, jo joprojām ir jāizraksta rēķini, jānoskaidro

saistības dalībnieku identitāte, kā arī iepriekšējā regulējuma

ietvaros tiem nācies regulāri vērsties tiesā piespiedu nomas

maksas piedziņai. Zemes lietošanas maksas piedziņai nevarot

izmantot Civilprocesa likuma 406.1 pantā

paredzēto saistību piespiedu izpildīšanu brīdinājuma kārtībā, jo

zemes lietošanas tiesības neesot pamatotas ar dokumentu.

Pieteikuma iesniedzējas SIA "LansiMed" pārstāvis

tiesas sēdē uzsvēra, ka uz šīs Pieteikuma iesniedzējas īpašumā

esošās zemes atrodas daudzdzīvokļu mājas un piespiedu nomas maksu

iepriekšējā regulējuma ietvaros regulāri maksājuši 62 līdz

75 procenti dzīvokļu īpašnieku, savukārt pārējiem vajadzējis

izrakstīt atgādinājumus un nācies vērsties pret tiem tiesā

maksājumu piedziņai. Arī Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

apstiprināja, ka tā esot ierasta situācija, ka maksājumu

piedziņas jomā aptuveni 30 procenti neveic savus maksājumus

laikā, savukārt pret 10 procentiem no visām šīm personām

jāvēršas tiesā maksājumu piedziņai.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka zemes

īpašniekam samazināšoties administratīvais slogs, jo Spēkā

stāšanās likumā ietvertās normas paredzot būves īpašnieka

pienākumu pašam noskaidrot zemes lietošanas maksas apmēru un to

samaksāt. Tāpat esot jāņem vērā, ka starp daudziem zemes un būvju

īpašniekiem dalītā īpašuma attiecības pastāvējušas arī iepriekš

un šādās attiecībās neesot jānoskaidro saistību dalībnieki vai

jāizraksta rēķini. Spēkā stāšanās likums paredzot arī to, ka

zemes īpašniekam attiecībās ar būves īpašnieku vairs nebūšot

jāslēdz līgumi vai strīda gadījumā jāvēršas tiesā, kā arī esot

paredzēts konkrēts zemes lietošanas maksas apmērs un šī maksa

jāmaksā ceturksni uz priekšu.

Valsts zemes dienesta pārstāve tiesas sēdē, skaidrojot, vai

zemes kadastrālā vērtība mainās ik gadu, norādīja: lai arī zemes

kadastrālās vērtības bāzes ir nemainīgas kopš 2012. gada,

kadastrālās vērtības tiek aktualizētas katru gadu, jo var

mainīties, piemēram, zemes platība, lietošanas mērķis un

apgrūtinājumi.

Satversmes tiesa secina, ka Spēkā stāšanās likums neparedz

zemes īpašniekam pienākumu izrakstīt rēķinu par zemes lietošanas

maksu, tomēr šāda rēķina izrakstīšana praktisku apsvērumu dēļ var

būt nepieciešama. Proti, zemes lietošanas maksa var mainīties

kadastrālās vērtības izmaiņu dēļ, kā arī, piemēram, tad, ja būvei

ir jauns īpašnieks un viņam iepriekš nav zināms, kur un kādā

apmērā veicami maksājumi. Tāpat tādā gadījumā, ja būves īpašnieks

neveic tam likumā noteiktos maksājumus par zemes lietošanu, zemes

īpašniekam, lai veicinātu to nomaksu un izvairītos no piedziņas

tiesvedības, var nākties būves īpašnieku brīdināt. Tādējādi daļai

zemes īpašnieku, uz kuru zemes atrodas, piemēram, daudzdzīvokļu

mājas, joprojām saglabājas papildu administrēšanas izdevumi, jo,

lai arī zemes lietošanas maksu un tās apmēru nosaka likums, tās

konkrētais apmērs un maksāšanas kārtība dažkārt ir jāpaziņo būvju

īpašniekiem.

Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāve norādīja, ka zemes

īpašniekiem šobrīd ir iespējams piedzīt zemes lietošanas maksas

parādu vienkāršotās procedūras kārtībā.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka vienkāršotās procedūras lietu

izskatīšanas kārtība attiecas uz tādām lietām, kuru pamatā ir

prasība par mazāk nekā 2500 euro parāda piedziņu.

Tomēr arī šo kategoriju lietās prasītājam ir jāsniedz tiesai

pierādījumi, kas pamato prasību, jāsamaksā valsts nodeva vismaz

70 euro apmērā un jārēķinās ar to, ka atbildētājs var

iesniegt pretprasību, kuras dēļ lieta būs izskatāma prasības

tiesvedības kārtībā (sk. Civilprocesa likuma 34. panta

pirmās daļas 1. punkta "a" un "b"

apakšpunktu, 250.19 panta otro daļu, 250.20

panta pirmo daļu, 250.24 panta trešo daļu un Ministru

kabineta 2018. gada 29. maija noteikumu Nr. 305

"Noteikumi par vienkāršotajā procedūrā izmantojamām

veidlapām" 1. pielikumu).

Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību, ka zemes īpašniekam ir

samazināti tiesvedības riski vai tiesāšanās izdevumi par zemes

lietošanas maksas piedziņu. Proti, pastāv risks, ka daļa būvju

īpašnieku neveiks likumā paredzētos maksājumus par zemes

lietošanu un būs nepieciešams pret tiem vērsties tiesā, lai

panāktu saistību izpildīšanu.

Nozīmīgs apstāklis ir arī tas, ka ienākums no zemes lietošanas

maksas ir ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekams objekts -

iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme ir no 20 procentiem līdz

31 procentam, savukārt uzņēmumu ienākuma nodokļa likme ir

20 procenti no aprēķinātās ar nodokli apliekamās bāzes

(sk. likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli" 3. panta pirmo daļu un 15. panta otro

daļu un Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 3. panta pirmo

daļu). Fiziskajai personai, kas gūst ienākumu no zemes

lietošanas maksas, ir jāmaksā valsts sociālās apdrošināšanas

obligātās iemaksas 31,07 procentu apmērā, ja ienākumi mēnesī

ir minimālās algas apmērā (sk. likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 5. pantu un Ministru kabineta 2021. gada

17. augusta noteikumu Nr. 555 "Noteikumi par

valsts sociālās apdrošināšanas obligāto un brīvprātīgo iemaksu

objekta minimālo un maksimālo apmēru" 2. punktu).

Tāpat zemes īpašniekam saglabājas pienākums maksāt nekustamā

īpašuma nodokli arī tad, ja būves īpašnieks nav veicis zemes

lietošanas maksas maksājumus.

Gan Likumprojekta anotācijā norādīts, gan tiesas sēdē Saeimas

un Tieslietu ministrijas pārstāvji apstiprināja, ka, pamatojoties

uz Latvijas Bankas viedokli, atlīdzība, atskaitot nekustamā

īpašuma nodokļa maksājumu, zemes īpašniekam ir noteikta

2,5 procentu apmērā no zemes kadastrālās vērtības. Savukārt

no Latvijas Bankas viedokļa un arī tiesas sēdē norādītā izriet,

ka, nosakot zemes lietošanas maksas kopējo apmēru, būtu

nepieciešams izvērtēt un koriģēt par pamatu izmantoto procentu

likmi, lai kompensētu, piemēram, administratīvo izmaksu

atšķirības, kas rodas attiecīgās zemes īpašniekam.

Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka, nosakot zemes lietošanas

maksu un tajā ietverto atlīdzību zemes īpašniekam

2,5 procentu apmērā no lietošanā esošās zemes kadastrālās

vērtības, likumdevējs nav ņēmis vērā izdevumus, kas samazina

zemes īpašnieka ienākumu no lietošanā nodotās zemes.

22.3. Zemes lietošanas maksa ir noteikta kā procentuāls

lielums no zemes kadastrālās vērtības. Saskaņā ar Nekustamā

īpašuma valsts kadastra likuma 71. pantu kadastrālo vērtību

aprēķina, ņemot vērā tādus kadastra informācijas sistēmā

reģistrētos datus kā kadastrālās vērtības bāze, kadastra objektu

raksturojoši dati, nekustamā īpašuma lietošanas mērķi un

nekustamā īpašuma objekta apgrūtinājumi. No minētā likuma

67. panta un 69. panta otrās daļas izriet, ka

kadastrālo vērtību bāze tiek izstrādāta, pamatojoties uz

nekustamā īpašuma tirgus informāciju par nekustamā īpašuma tirgus

darījumiem vismaz divos pēdējos gados. Savukārt saskaņā ar

Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma 68. panta pirmo

daļu kadastrālo vērtību bāzi aktualizē reizi četros gados. Tomēr

no Nekustamā īpašuma valsts kadastra likuma pārejas noteikumu

38. punkta izriet, ka šobrīd kadastrālās vērtības bāzes

noteikšanai izmanto datus par nekustamā īpašuma tirgu

2012. gadā, savukārt saskaņā ar pārejas noteikumu

33. punktu kadastrālo vērtību bāze 2025.-2028. gadam

tiks apstiprināta līdz 2023. gada 30. jūnijam un

piemērošanai kadastrālo vērtību aprēķinam stāsies spēkā 2025.

gada 1. janvārī.

Tieslietu ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja: lai arī

kadastrālo vērtību bāzes ir pamatā nemainīgas līdz 2025. gada 1.

janvārim, zemes lietošanas maksa pilda atlīdzības funkciju, jo

zemes lietošanas maksa ir kompromisa vērtība starp zemes un būvju

īpašnieku konfliktējošām interesēm un Spēkā stāšanās likumā

ietvertais regulējums ir paredzēts, lai ilgtermiņā atrisinātu

dalītā īpašumā iesaistīto pušu attiecības. Atbilstoši tiesiskajam

regulējumam kadastrālo vērtību bāzes tiekot pārskatītas ik pēc

četriem gadiem, jo likumdevējs secinājis, ka ikgadēja kadastrālo

vērtību bāžu pārskatīšana ir pārāk bieža un rada sociālo

spriedzi. Kadastrālajai vērtībai neesot jāatspoguļo katra gada

tirgus vērtība, lai to neietekmētu īstermiņa cikliski

notikumi.

Satversmes tiesa secina, ka vispārīgā gadījumā nekustamā

īpašuma kadastrālā vērtība ir atkarīga no tirgus vērtības, jo,

nosakot kadastrālās vērtības bāzi, tiek ņemta vērā informācija

par situāciju nekustamā īpašuma tirgū. Tāpat jāņem vērā arī tas,

ka kadastrālo vērtību bāžu aktualizācija līdz šim bijusi

pagarināta trīs reizes (sk. Nekustamā īpašuma valsts

kadastra likuma pārejas noteikumu 32., 36. un

38. punktu) un šobrīd ir paredzēts, ka tā notiks līdz

2023. gada 30. jūnijam un piemērošanai kadastrālo vērtību

aprēķinam stāsies spēkā 2025. gada 1. janvārī. Tādējādi

likumdevējs ir paredzējis, ka kadastrālo vērtību bāze tikai

nākotnē būs saskanīga ar tirgus situāciju.

Satversmes tiesa, ņemot vērā visu iepriekš minēto, tostarp

zemes lietošanas maksas apmēru, zemes īpašnieka pienākumu maksāt

nekustamā īpašuma un ienākuma nodokļus, administrēšanas un

juridiskās palīdzības sniegšanas izdevumus, kā arī to, ka pastāv

risks nesaņemt likumā noteikto zemes lietošanas maksu pilnā

apmērā un kadastrālo vērtību bāzes nav mainījušās kopš

2012. gada, Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrajā daļā

noteikto zemes lietošanas maksu nevar uzskatīt par tādu, kas

pildītu atlīdzības funkciju. Rūpēšanās par valsts un sabiedrības

interešu ievērošanu tiesiskajās attiecībās primāri ir valsts

pienākums. Valsts nevar šo pienākumu pildīt, nesamērīgi

ierobežojot kādas grupas, piemēram, zemes īpašnieku, tiesības.

Tādējādi valstij šo tiesisko attiecību noregulēšanai ir jāizvēlas

tādi līdzekļi, kas samazinātu zemes īpašniekam uzlikto nastu.

Satversmes tiesa secina, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, ar

kuriem leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts, mazāk ierobežojot

zemes īpašnieka tiesības.

Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma 38. panta otrā

daļa un 42. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes 1. pantam

un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

II

23. Ievērojot to, ka Spēkā stāšanās likuma

38. panta otro daļu un 42. panta pirmo daļu Satversmes

tiesa ir atzinusi par neatbilstošu Satversmes 1. pantam un

105. panta pirmajam un trešajam teikumam, nav nepieciešams

vērtēt minēto normu atbilstību Satversmes 91. pantam.

24. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Spēkā stāšanās

likuma 38. panta pirmā daļa neatbilst Satversmes

91. pantam. Proti, saskaņā ar Spēkā stāšanās likuma

42. panta pirmo daļu šā likuma 38. panta pirmā daļa

attiecībā uz privātpersonām stājas spēkā 2022. gada

1. janvārī, bet saskaņā ar Spēkā stāšanās likuma

42. panta piekto daļu gadījumā, ja zemes īpašnieks ir

publiska persona, šā likuma 38. panta pirmās daļas prasības

tiks piemērotas no 2024. gada 1. janvāra. Tas

nozīmējot, ka laika posmā no 2022. gada 1. janvāra līdz

2023. gada 31. decembrim gadījumā, ja zeme, uz kuras

atrodas citām personām piederošas būves, atrodas kopīpašumā

privātpersonai un publiskai personai, attiecības starp būvju un

zemes kopīpašniekiem regulēs divi dažādi tiesību institūti -

zemes lietošanas tiesības un zemes piespiedu noma.

Spēkā stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa noteic, ka

līdz būves apvienošanai vienā īpašumā ar zemi starp zemes

īpašnieku un būves īpašnieku pastāv zemes lietošanas tiesības. Šī

norma ievieš jaunu liettiesisku institūtu, kas turpmāk regulēs

savstarpējās attiecības dalītajā īpašumā, turklāt arī tajos

gadījumos, kad zemes īpašnieks ir publiska persona. Spēkā

stāšanās likuma 38. panta pirmā daļa neaizskar Pieteikumu

iesniedzēju tiesības to norādītajā aspektā, jo brīdi, no kura šī

norma tiks piemērota, nosaka citas Spēkā stāšanās likuma normas.

Tādēļ izskatāmajā lietā nav vērtējama Spēkā stāšanās likuma

38. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes

91. pantam.

Tādējādi saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā daļā par Spēkā

stāšanās likuma 38. panta pirmās daļas atbilstību

Satversmes 91. pantam ir izbeidzama.

III

25. Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka Spēkā

stāšanās likuma 42. panta trešā daļa neatbilst Satversmes

1. pantam un 92. panta pirmajam teikumam, jo viņi esot

paļāvušies uz to, ka spēkā esoši tiesu spriedumi, ar kuriem

noregulētas zemes īpašnieka un būves īpašnieka savstarpējās

attiecības, vairs netiks pārskatīti. Tātad esot pārkāpts res

judicata princips.

25.1. Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā." Interpretējot Satversmes 92.

panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tajā

minētais jēdziens "taisnīga tiesa" citstarp nozīmē

pienācīgu, tiesiskai valstij atbilstošu procesu, kurā lieta tiek

izskatīta. Šajā aspektā šis jēdziens interpretējams sasaistē ar

tiesiskas valsts principu, kas izriet no Satversmes 1. panta

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

2. punktu). "Taisnīga tiesa" kā pienācīgs,

tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē valsts pienākumu

paredzēt tiesiskās garantijas tiesiskuma un taisnīguma principu

ievērošanai lietu izspriešanā. Turklāt Satversmes 92. pantā

ietvertais jēdziens "aizstāvēt" nozīmē procesu, kuram

saprātīgā laikā jānoslēdzas ar spēkā stājušos spriedumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 5. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu daļas

5. punktu un 2012. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2012-02-0106 11.1. punktu). Satversmes

tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka Satversmes

92. pantā noteikto tiesību uz taisnīgu tiesu saturu veido

arī res judicata princips. Proti, tiesu nolēmumi, kas

kļuvuši galīgi pēc tam, kad ir izmantoti visi pieejamie tiesību

aizsardzības līdzekļi, vai pēc tam, kad beidzies to izmantošanas

termiņš, vairs nevarētu tikt pārskatīti, un uz tiem ir

attiecināms res judicata princips (sk. Satversmes

tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā Nr.

2013-08-01 7. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka Spēkā stāšanās likuma 42. panta

trešā daļa neregulē personas tiesības atsākt tiesvedību

konkrētajā lietā pēc tam, kad šajā lietā ir pieņemts un stājies

spēkā tiesas spriedums, vai jaunas tiesvedības uzsākšanu par to

pašu tiesību jautājumu, kā arī neparedz tiesas spriedumu

atcelšanu. Šī norma nosaka vienīgi zemes lietošanas tiesību

regulējuma tūlītējo spēku laikā. Līdz ar to Spēkā stāšanās likuma

42. panta trešajā daļā noteiktais tiesiskais regulējums

neietilpst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertā res

judicata principa tvērumā.

25.2. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka

savulaik Padomju Savienības okupētajās valstīs tiesību sistēmas

transformācija ir risinājusies daudzu sarežģītu un ilgstošu

reformu ceļā. Lai gan pēc totalitāro režīmu sabrukuma šīs valstis

saskārās ar līdzīgām problēmām, to politisko, tiesisko vai

sociālo sistēmu pārstrukturēšanai nav un nevar būt vienota

modeļa. Tāpat nav iespējams noteikt konkrētu šā procesa ātrumu

vai pabeigšanas termiņu. Ņemot vērā katras valsts unikālo

vēsturisko un politisko pieredzi, konkrētās valsts likumdevējs ir

tas, kas var noteikt labākos risinājumus vispārējo interešu

nodrošināšanai sociālā taisnīguma vai demokrātijas stabilitātes

iedibināšanai (sal. sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2013. gada 14. maija sprieduma lietā

"Cichopek and 1627 others v. Poland"

143. punktu un 2014. gada 12. jūnija sprieduma

lietā "Berger-Krall and Others v. Slovenia",

pieteikums Nr. 14717/04, 193. punktu).

Dalītā īpašuma tiesiskais regulējums bija fragmentēts, proti,

vairāki normatīvie akti attiecīgās situācijas regulēja atšķirīgi

(sk., piemēram, Valsts un pašvaldību īpašuma privatizācijas un

privatizācijas sertifikātu izmantošanas pabeigšanas likuma 9.,

15., 20. un 26. pantu, Ministru kabineta 2018. gada

19. jūnija noteikumu Nr. 350 "Publiskas

personas zemes nomas un apbūves tiesības noteikumi"

22. punktu un likuma "Par valsts un pašvaldību

dzīvojamo māju privatizāciju" 53. panta piekto

daļu). Sabiedrība ir ieinteresēta, lai dalītā īpašuma

tiesiskais regulējums būtu sakārtots. Tiesiskais regulējums, kas

nenodrošina līdzsvaru dalītā īpašuma tiesisko attiecību ietvaros,

neizbēgami noved pie nesamērīga vienas vai otras šo attiecību

puses pamattiesību ierobežojuma.

Tiesu varas uzdevums ir gādāt, lai, izskatot konkrētu lietu,

tiktu nodrošināta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

īstenošana, vispārējo tiesību principu un cilvēka pamattiesību

ievērošana. Tiesiskā valstī tieši tiesas ir atzīstamas par

efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot katru gadījumu individuāli,

var konstatēt, vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp

konkrētās personas tiesībām un sabiedrības interesēm (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 18. decembra sprieduma

lietā Nr. 2013-06-01 11. punktu).

Savukārt likumdevējas varas galvenais uzdevums ir likumu

pieņemšana. Likumdošanas funkcija ir normatīvo tiesību aktu

pieņemšana, regulējot indivīda un valsts rīcību saskaņā ar

sabiedrības mērķiem un radot tiesisko ietvaru valsts varas

realizēšanai. Par tādu svarīgu un nozīmīgu valsts un sabiedrības

dzīves jautājumu reglamentāciju, kuros nepieciešama konceptuāla

izšķiršanās un politiska diskusija, jālemj likumdevējam (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-44-01 11. punktu). Katras tiesību normas pieņemšanas

pamatā ir kādi apstākļi, reaģēšanu uz kuriem likumdevējs ir

uzskatījis par nepieciešamu. Likumdevējam ir jāreaģē uz tiesisko

attiecību veidošanos un attīstību valstī (sk. Satversmes

tiesas sprieduma lietā Nr. 2020-49-01

18.2. punktu). Ņemot vērā dalītā īpašuma komplicēto

raksturu un sabiedrības ieinteresētību dalītā īpašuma tiesiskā

regulējuma sakārtošanā, nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka uz

vienu zemes īpašumu vienlaikus ilgstoši tiktu attiecināti dažādi

regulējumi, piemēram, piespiedu nomas un zemes lietošanas tiesību

regulējums. Lai arī likumdevējam ir jārespektē tiesu spriedumi,

kas individuāli noregulē konkrētu tiesību jautājumu, tomēr arī

spēkā stājušies tiesu spriedumi nevar ierobežot likumdevēja

rīcības brīvību tiesību normu pieņemšanā.

Ņemot vērā minēto, jāatzīst, ka Spēkā stāšanās likuma

42. panta trešā daļa neskar Pieteikumu iesniedzēju tiesības

uz taisnīgu tiesu, kas ietvertas Satversmes 1. pantā un 92.

panta pirmajā teikumā to kopsakarā. Līdz ar to tiesvedības

turpināšana šajā prasījuma daļā nav iespējama.

Tādējādi saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktu tiesvedība lietā daļā par

Spēkā stāšanās likuma 42. panta trešās daļas

atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta pirmajam

teikumam ir izbeidzama.

26. Pieteikumos ietverts prasījums atzīt Spēkā stāšanās

likuma 38. panta otro daļu un 42. panta pirmo daļu par

spēkā neesošu no tās spēkā stāšanās dienas.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot tai minētajā normā

piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu, kā arī nenodarītu būtisku kaitējumu

valsts vai sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 25. punktu un 2015. gada

16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01

22. punktu). Proti, likums Satversmes tiesai ne vien dod

pilnvaras, bet arī uzliek atbildību par to, lai tās spriedumi

sociālajā realitātē nodrošinātu tiesisko stabilitāti, skaidrību

un mieru (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

35.1. punktu).

Izņēmuma gadījumos, kad Satversmei neatbilstošas normas

tūlītēja atzīšana par spēkā neesošu Satversmei neatbilstu vēl

vairāk kā tās atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt arī citu

normas spēka zaudēšanas brīdi (sk. Satversmes tiesas

2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01

24. punktu).

Izskatāmajā lietā jāņem vērā tas, ka dalītā īpašumā saskaņā ar

Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmu atrodas ap

206 000 būvju un ap 70 000 zemes vienību (sk., piemēram,

Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 8. sēj.

7.-56. lp.). Taisnīguma princips prasa panākt iespējami

taisnīgāku līdzsvaru starp dažādu sabiedrības locekļu

pretrunīgajām interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-44-01 23. punktu). Arī spriedumā lietā

Nr. 2017-17-01 Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas

par spēkā neesošām tikai no konkrēta brīža nākotnē (sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2017-17-01 24. punktu).

Ja Satversmes tiesa nolemtu, ka Spēkā stāšanas likuma

38. panta otrā daļa un 42. panta pirmā daļa atzīstama

par spēkā neesošu no tās pieņemšanas brīža vai kāda cita brīža

pagātnē, tad normatīvajos aktos vispār nebūtu noteikts zemes

lietošanas maksas apmērs. Šāds nolēmums radītu būtisku

apdraudējumu dalītā īpašuma attiecībās iesaistīto personu

tiesībām un likumiskajām interesēm, nevis nodrošinātu sociālajā

realitātē tiesisko stabilitāti, skaidrību un mieru.

Tieši likumdevējam, ievērojot Satversmes tiesas judikatūru, ir

jārod tāds risinājums, kura izstrādes gaitā būtu pienācīgi

izvērtēti iespējamie personu pamattiesību ierobežojumi un ar kuru

tiktu taisnīgi līdzsvarotas zemes īpašnieku un būvju īpašnieku

tiesības. Minētā risinājuma izstrādāšanai nepieciešams saprātīgs

laika posms. Tādējādi ir pieļaujams tas, ka Satversmei

neatbilstošas normas vēl kādu laiku paliek spēkā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktu un 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par likuma

"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 38. panta

pirmās daļas atbilstību Satversmes 91. pantam.

2. Izbeigt tiesvedību daļā par

likuma "Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada

Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas

spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību" 42. panta

trešās daļas atbilstību Satversmes 1. pantam un

92. panta pirmajam teikumam.

3. Atzīt likuma "Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,

mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību" 38. panta pirmo daļu par

atbilstošu Satversmes 1. pantam un 105. panta pirmajam

un trešajam teikumam.

4. Atzīt likuma "Par

atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada,

mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un

piemērošanas kārtību" 38. panta otro daļu un

42. panta pirmo daļu par neatbilstošu Satversmes

1. pantam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

un spēkā neesošu no 2024. gada 1. jūlija.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā pasludināšanas brīdī.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš