13. pants

Satversmes 116. pantā nav minētas personai

Satversmes 91. pantā garantētās tiesības, tomēr tas nenozīmē, ka

šīs tiesības ir absolūtas un tām nevar noteikt ierobežojumus.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski. Pieņēmums, ka Satversmes 91. pantā

paredzētajām tiesībām vispār nevar noteikt ierobežojumus, nonāktu

pretrunā gan ar to mērķiem, gan ar citos Satversmes pantos

garantētajām citu personu pamattiesībām.

Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka "vienlīdzība

pieļauj diferencētu pieeju, ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir

attaisnojama" (Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

secinājumu daļas 6. punkts).

13.1. Ikviena personas pamattiesību ierobežojuma pamatā

ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs. Tātad

ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 11. punktu).

Atbilstoši Darbinieku aizsardzības likuma 6. panta pirmajai

daļai Garantiju fonda līdzekļus veido: 1) uzņēmējdarbības riska

valsts nodevas daļa; 2) dāvinājumi un ziedojumi; 3)

administratoru atgūtās summas. Būtībā Garantiju fonds ir veidots

pēc pašfinansēšanās principa. Pamatā fonda līdzekļus veido

uzņēmējdarbības riska valsts nodeva, ko darba devējs katru mēnesi

maksā par katru darbinieku. Līdz ar to pret maksātnespējīgajiem

darba devējiem vērstie prasījumi tiek apmierināti no Garantiju

fonda līdzekļiem, ko veido darba devēju maksātā uzņēmējdarbības

riska valsts nodeva.

13.2. Darbinieku aizsardzības likuma 7. panta trešā

daļa paredz: "Ja Garantiju fondā nepietiek līdzekļu, lai

apmierinātu darbinieku prasījumus saskaņā ar šo likumu,

darbinieku prasījumi likumā paredzētajā kārtībā tiek apmierināti

no valsts budžeta." Lai gan likums paredz iespēju darbinieku

prasījumu apmierināšanai piesaistīt papildu līdzekļus no valsts

budžeta, šāds mehānisms uzskatāms par izņēmumu no vispārējās

kārtības un pieļaujams tikai īpašas nepieciešamības gadījumos.

Līdz ar to likumdevēja uzdevums ir nodrošināt Garantiju fonda

efektīvu darbību, tā ieņēmumu un izdevumu sabalansēšanu, lai būtu

iespējams ilgtermiņā nodrošināt visu darbinieku prasījumu

apmierināšanu atbilstoši Darbinieku aizsardzības likumam.

Tādējādi nepieciešamība sabalansēt Garantiju fonda

ieņēmumus un izdevumus, lai nodrošinātu visu darbinieku prasījumu

apmierināšanu un netiktu veiktas izmaksas no valsts budžeta,

proti, citu personu tiesību aizsardzības nodrošināšana un līdz ar

to - sabiedrības labklājība, ir uzskatāma par

leģitīmu mērķi.