14. pants

1Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

2samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie

3līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda

4rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar

5citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk

6ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga

7jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

8lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

9zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

10neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī

11samērīguma principam un ir prettiesiska.

1214.1. Saeima un Ministru kabinets norāda, ka 2009.

13gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, ieņēmumi no

14uzņēmējdarbības riska valsts nodevas bija par 20 procentiem

15mazāki nekā iepriekš plānotie, bet apmierināmo prasījumu skaits -

16ievērojami lielāks par plānoto. Tā 2009. gadā bija plānots

17apmierināt 1087 darbinieku prasījumus, bet faktiski tika

18apmierināti 2015 darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem

19vairāk (sk. lietas materiālu 57. un 166. lpp.). Arī

20turpmākajos gados, ņemot vērā ekonomikas prognozes, netika

21plānots būtisks uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu

22pieaugums. Grozījumu projekta anotācijas III sadaļas 5. punktā ir

23atspoguļotas izmaiņas Garantiju fonda ieņēmumos un izdevumos, ko

24būtiski ietekmē ekonomiskā situācija un straujais bezdarba

25pieaugums valstī. Nosakot darbinieku prasījumu ierobežojumus,

26ilgtermiņā tiktu nodrošināta sociālā stabilitāte darbinieku

27prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu ietvaros (sk.

28lietas materiālu 96. - 102. lpp.).

29Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti

30darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas

31gadījumā, kā arī to, ka Garantiju fonds darbojas pēc

32pašfinansēšanās principa, šā fonda līdzekļu izmaksu ierobežojums

33ir atzīstams par piemērotu risinājumu, ar kuru likumdevējs var

34nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

3514.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav

36pienācīgi izvērtējis, vai leģitīmo mērķi nevarēja sasniegt ar

37citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

38piemēram, palielinot uzņēmējdarbības riska valsts nodevu vai

39samazinot Maksātnespējas administrācijas izmaksas un

40administratoru atlīdzību.

41Izvēloties noteiktu līdzekli, likumdevējam ir jāapsver, vai

42leģitīmo mērķi nevar sasniegt arī citādi. Satversmes tiesa

43uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

44tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

45tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

46maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

47punktu).

48Valsts ir veikusi vairākus pasākumus, lai samazinātu

49maksātnespējas procesu izdevumus. Ministru kabinetam 2009. gada

5021. aprīlī grozot 2007. gada 11. decembra noteikumus Nr. 865

51"Kārtība, kādā tiek segti izdevumi un administratora

52atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā no valsts

53aģentūrai "Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem

54piešķirtajiem līdzekļiem", būtiski samazinājās

55administratora atlīdzības apmērs. Tāpat 2009. gadā valsts veica

56ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

57attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

58gadījumā, bet arī citās jomās.

59Vairākos Satversmes tiesas spriedumos ir secināts, ka 2009.

60gadā Latvijas valsts ekonomikas lejupslīdes situācijā bija

61spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram,

62Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

632009-11-01). Tātad likumdevējs rūpējies par to, lai

64nepieļautu valsts budžeta izdevumu palielināšanos.

65Līdzekļu izraudzīšanās leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

66likumdevēja kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu

67līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par

68vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

69nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai

70personu grupai. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

71Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesa var

72pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis

73nesamērīgi neierobežo cilvēka pamattiesības.

74Vienlaikus Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to,

75ka Garantiju fonda darbības princips ir pašfinansēšanās. Valsts

76budžeta līdzekļi ir nepieciešami tikai tad, kad Garantiju fondā

77trūkst finansējuma. Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva laika

78posmā no 2003. gada līdz 2009. gadam ir samazināta trīs reizes,

79proti, no deviņiem latiem līdz trim latiem gadā par darbinieku.

80No lietas materiāliem izriet, ka uzņēmējdarbības riska valsts

81nodeva tika samazināta nevis tāpēc, ka tā bijusi pārāk liela vai

82apgrūtinoša darba devējiem, bet gan tādēļ, ka Latvijas Darba

83devēju konfederācija regulāri (katru gadu pirms uzņēmējdarbības

84riska valsts nodevas apstiprināšanas Ministru kabinetā) izteikusi

85iebildumus "par viņuprāt nepamatoti iesaldētajiem naudas

86līdzekļiem, kuri tika uzkrāti ievērojamos apmēros pirmajos trijos

87uzņēmējdarbības riska valsts nodevas iekasēšanas gados"

88(lietas materiālu 125. lpp.). Tātad Garantiju fondā bija

89uzkrājumi, kas tika izlietoti, samazinoties ieņēmumiem un

90palielinoties izdevumiem. Līdz ar to, izvērtējot spēkā esošā

91ierobežojuma nepieciešamību turpmāk, likumdevējam jāapsver

92iespēja noteikt tādu uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, kas

93spētu nodrošināt Garantiju fonda funkcionēšanu ilgtermiņā bez

94valsts budžeta līdzekļu piesaistīšanas.

9514.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka sabiedrības

96gūtais labums nav lielāks par indivīda tiesību un interešu

97aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētais regulējums ir

98ievērojami pasliktinājis viņu finansiālo stāvokli.

99Tomēr likumdevējs pēc būtības nav atteicies no darbinieku

100prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas gadījumā,

101bet tikai uz noteiktu laiku ierobežojis izmaksājamās

102kompensācijas apmēru. To pieļauj gan Starptautiskās darba

103organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

104aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

105gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Minētie tiesību akti uzsver,

106ka garantijas summa nevar būt mazāka par sociāli pieļaujamo

107līmeni. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas

108rekomendāciju Nr. R180, nosakot ierobežojumus, jāraugās, lai tie

109nebūtu mazāki par sociāli pieļaujamo līmeni, un viens no vērā

110ņemamiem lielumiem var būt minimālā darba alga. Papildus jāņem

111vērā arī tas, ka valsts ir paredzējusi personām sociālo

112nodrošinājumu bezdarba gadījumam. Turklāt darbiniekiem nezūd

113prasījuma tiesības pret darba devēju attiecībā uz atlikušo summu

114un saskaņā ar Maksātnespējas likumu šādiem prasījumiem ir

115prioritāte salīdzinājumā ar pārējo kreditoru prasījumiem. Līdz ar

116to darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku tiesības

117saņemt šos līdzekļus pēc būtības netiek atņemtas.

118Apstrīdētās normas dod iespēju ierobežotā apmērā apmierināt

119visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem

120uz to ir tiesības. Turklāt ierobežojums ir terminēts, proti, no

1212009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim. Tādējādi

122labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

123likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

124Līdz ar to apstrīdētās normas nav

125pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

126vienlīdzības principu.