14. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

samērīguma principam, jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda

rīcība ir nepieciešama, proti, vai mērķi nevar sasniegt ar

citiem, indivīda tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai likumdevēja darbība ir samērīga

jeb atbilstoša, proti, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu. Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā

neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī

samērīguma principam un ir prettiesiska.

14.1. Saeima un Ministru kabinets norāda, ka 2009.

gadā, turpinoties ekonomikas lejupslīdei, ieņēmumi no

uzņēmējdarbības riska valsts nodevas bija par 20 procentiem

mazāki nekā iepriekš plānotie, bet apmierināmo prasījumu skaits -

ievērojami lielāks par plānoto. Tā 2009. gadā bija plānots

apmierināt 1087 darbinieku prasījumus, bet faktiski tika

apmierināti 2015 darbinieku prasījumi, tas ir, par 47 procentiem

vairāk (sk. lietas materiālu 57. un 166. lpp.). Arī

turpmākajos gados, ņemot vērā ekonomikas prognozes, netika

plānots būtisks uzņēmējdarbības riska valsts nodevas ieņēmumu

pieaugums. Grozījumu projekta anotācijas III sadaļas 5. punktā ir

atspoguļotas izmaiņas Garantiju fonda ieņēmumos un izdevumos, ko

būtiski ietekmē ekonomiskā situācija un straujais bezdarba

pieaugums valstī. Nosakot darbinieku prasījumu ierobežojumus,

ilgtermiņā tiktu nodrošināta sociālā stabilitāte darbinieku

prasījumu apmierināšanai pieejamo līdzekļu ietvaros (sk.

lietas materiālu 96. - 102. lpp.).

Ņemot vērā to, ka Garantiju fonda līdzekļi tiek izlietoti

darbinieku prasījumu apmierināšanai darba devēja maksātnespējas

gadījumā, kā arī to, ka Garantiju fonds darbojas pēc

pašfinansēšanās principa, šā fonda līdzekļu izmaksu ierobežojums

ir atzīstams par piemērotu risinājumu, ar kuru likumdevējs var

nodrošināt leģitīmā mērķa sasniegšanu.

14.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka likumdevējs nav

pienācīgi izvērtējis, vai leģitīmo mērķi nevarēja sasniegt ar

citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem,

piemēram, palielinot uzņēmējdarbības riska valsts nodevu vai

samazinot Maksātnespējas administrācijas izmaksas un

administratoru atlīdzību.

Izvēloties noteiktu līdzekli, likumdevējam ir jāapsver, vai

leģitīmo mērķi nevar sasniegt arī citādi. Satversmes tiesa

uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet

tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt vismaz

tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13.

maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu).

Valsts ir veikusi vairākus pasākumus, lai samazinātu

maksātnespējas procesu izdevumus. Ministru kabinetam 2009. gada

21. aprīlī grozot 2007. gada 11. decembra noteikumus Nr. 865

"Kārtība, kādā tiek segti izdevumi un administratora

atlīdzība juridiskās personas maksātnespējas procesā no valsts

aģentūrai "Maksātnespējas administrācija" šiem mērķiem

piešķirtajiem līdzekļiem", būtiski samazinājās

administratora atlīdzības apmērs. Tāpat 2009. gadā valsts veica

ievērojamas reformas valsts izdevumu samazināšanai ne tikai

attiecībā uz darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas

gadījumā, bet arī citās jomās.

Vairākos Satversmes tiesas spriedumos ir secināts, ka 2009.

gadā Latvijas valsts ekonomikas lejupslīdes situācijā bija

spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-11-01). Tātad likumdevējs rūpējies par to, lai

nepieļautu valsts budžeta izdevumu palielināšanos.

Līdzekļu izraudzīšanās leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

likumdevēja kompetencē. Ja likumdevējs ir apsvēris, ar kādu

līdzekli leģitīmais mērķis būtu sasniedzams, un izšķīries par

vienai personu grupai nosakāmu ierobežojumu, tad par saudzējošāku

nevarētu uzskatīt tādu līdzekli, kas uzliek ierobežojumu citai

personu grupai. Līdz ar to, vērtējot apstrīdēto normu atbilstību

Satversmē noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesa var

pārbaudīt tikai to, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis

nesamērīgi neierobežo cilvēka pamattiesības.

Vienlaikus Satversmes tiesa vērš likumdevēja uzmanību uz to,

ka Garantiju fonda darbības princips ir pašfinansēšanās. Valsts

budžeta līdzekļi ir nepieciešami tikai tad, kad Garantiju fondā

trūkst finansējuma. Uzņēmējdarbības riska valsts nodeva laika

posmā no 2003. gada līdz 2009. gadam ir samazināta trīs reizes,

proti, no deviņiem latiem līdz trim latiem gadā par darbinieku.

No lietas materiāliem izriet, ka uzņēmējdarbības riska valsts

nodeva tika samazināta nevis tāpēc, ka tā bijusi pārāk liela vai

apgrūtinoša darba devējiem, bet gan tādēļ, ka Latvijas Darba

devēju konfederācija regulāri (katru gadu pirms uzņēmējdarbības

riska valsts nodevas apstiprināšanas Ministru kabinetā) izteikusi

iebildumus "par viņuprāt nepamatoti iesaldētajiem naudas

līdzekļiem, kuri tika uzkrāti ievērojamos apmēros pirmajos trijos

uzņēmējdarbības riska valsts nodevas iekasēšanas gados"

(lietas materiālu 125. lpp.). Tātad Garantiju fondā bija

uzkrājumi, kas tika izlietoti, samazinoties ieņēmumiem un

palielinoties izdevumiem. Līdz ar to, izvērtējot spēkā esošā

ierobežojuma nepieciešamību turpmāk, likumdevējam jāapsver

iespēja noteikt tādu uzņēmējdarbības riska valsts nodevu, kas

spētu nodrošināt Garantiju fonda funkcionēšanu ilgtermiņā bez

valsts budžeta līdzekļu piesaistīšanas.

14.3. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka sabiedrības

gūtais labums nav lielāks par indivīda tiesību un interešu

aizskārumu, kas izpaudies tādējādi, ka apstrīdētais regulējums ir

ievērojami pasliktinājis viņu finansiālo stāvokli.

Tomēr likumdevējs pēc būtības nav atteicies no darbinieku

prasījumu apmierināšanas darba devēja maksātnespējas gadījumā,

bet tikai uz noteiktu laiku ierobežojis izmaksājamās

kompensācijas apmēru. To pieļauj gan Starptautiskās darba

organizācijas Konvencijas Nr.173 "Par darbinieku prasījumu

aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" 13. pants,

gan Direktīvas 2008/94/EK 4. pants. Minētie tiesību akti uzsver,

ka garantijas summa nevar būt mazāka par sociāli pieļaujamo

līmeni. Saskaņā ar Starptautiskās darba organizācijas

rekomendāciju Nr. R180, nosakot ierobežojumus, jāraugās, lai tie

nebūtu mazāki par sociāli pieļaujamo līmeni, un viens no vērā

ņemamiem lielumiem var būt minimālā darba alga. Papildus jāņem

vērā arī tas, ka valsts ir paredzējusi personām sociālo

nodrošinājumu bezdarba gadījumam. Turklāt darbiniekiem nezūd

prasījuma tiesības pret darba devēju attiecībā uz atlikušo summu

un saskaņā ar Maksātnespējas likumu šādiem prasījumiem ir

prioritāte salīdzinājumā ar pārējo kreditoru prasījumiem. Līdz ar

to darba devēja maksātnespējas gadījumā darbinieku tiesības

saņemt šos līdzekļus pēc būtības netiek atņemtas.

Apstrīdētās normas dod iespēju ierobežotā apmērā apmierināt

visu to personu prasījumus, kurām saskaņā ar normatīvajiem aktiem

uz to ir tiesības. Turklāt ierobežojums ir terminēts, proti, no

2009. gada 10. jūlija līdz 2011. gada 31. decembrim. Tādējādi

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas nav

pretrunā ar Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

vienlīdzības principu.