19. pants

Arī no Direktīvas 2008/94/EK, kas ir transponēta

Latvijas normatīvajā regulējumā, izriet, ka tā attiecas uz darba

ņēmēju prasībām pret darba devējiem, kuri atzīti par

maksātnespējīgiem. Savukārt Direktīvas 2008/94/EK 2. pantā

uzsvērts, ka darba devēju uzskata par maksātnespējīgu tad, ja

saskaņā ar attiecīgās dalībvalsts normatīvajos un

administratīvajos aktos paredzētu kopēju procesu ir iesniegts

pieprasījums sākt darba devēja maksātnespējas procesu.

Taču likumdevējs par robežšķirtni jaunā regulējuma ieviešanai

izvēlējies nevis maksātnespējas procesa pasludināšanas brīdi, bet

gan noteiktu darbību maksātnespējas procesa ietvaros, proti,

administratora iesnieguma iesniegšanu, uz kura pamata

Maksātnespējas administrācija pieņem lēmumu.

Normatīvais regulējums nenosaka precīzu termiņu šāda

iesnieguma iesniegšanai. Administrators iesniegumu darbinieku

prasījumu apmierināšanai Maksātnespējas administrācijai var

iesniegt ne agrāk kā pēc maksātnespējīgā darba devēja kreditoru

sapulces, kurā pieņemts lēmums par maksātnespējas procesa

stāvokļa risinājuma noteikšanu, un ne vēlāk par datumu, kad

kreditoru sapulce pieņēmusi lēmumu par maksātnespējas procesa

izbeigšanu. Tātad tiesības uz izmaksu no Garantiju fonda tiek

saistītas ar administratora darbību. Līdz ar to varētu

izveidoties tāda situācija, ka pēc maksātnespējas pasludināšanas

darbinieku prasījumi dažādos uzņēmumos administratoru noslogojuma

dēļ tiek apkopoti dažādos termiņos. Tādējādi nav objektīva

kritērija attiecībā uz termiņu, ar kuru nosakāms ierobežojums

izmaksām no Garantiju fonda.

Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs ir aizsargājis

tikai to personu tiesības, kuras jau bija vērsušās Maksātnespējas

administrācijā, un uz šīm personām attiecinājis iepriekšējo

normatīvo regulējumu. Savukārt personām, kuru darba devēji atzīti

par maksātnespējīgiem, bet kuru prasījumi Maksātnespējas

administrācijai līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai vēl

nebija iesniegti, likumdevējs nav paredzējis pārejas periodu un

līdz ar to pārkāpis tiesiskās paļāvības principu.

Tādējādi apstrīdētās normas, ciktāl

tās attiecas uz personām, kuru darba devējs atzīts par

maksātnespējīgu līdz apstrīdēto normu spēkā stāšanās dienai,

neatbilst Satversmes 1. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1) atzīt likuma "Par darbinieku aizsardzību darba

devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas noteikumu 6. un 7.

punktu, ciktāl tas attiecas uz personām, kuru darba devējs

atzīts par maksātnespējīgu līdz 2009. gada 9. jūlijam, par

neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam un spēkā

neesošu no pieņemšanas brīža;

2) atzīt likuma "Par darbinieku

aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā" pārejas

noteikumu 6. un 7. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris