Par likuma "Par dzīvojamo telpu īri" 8.panta pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

1J. Rozenfelds piekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajai

2atziņai, ka "tiesības uz īpašumu sevī ietver arī īpašnieka

3sociālo pienākumu pret sabiedrību". Tomēr tas

4neaprobežojoties vienīgi ar pienākumu nodrošināt lētu dzīvokli,

5bet paredzot arī pienākumu īpašumu saglabāt, kas esot īpaši

6svarīgi tādā gadījumā, ja īpašumam ir kultūras mantojuma statuss.

7Pastāvot iespējamība, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums var

8apdraudēt kultūras mantojuma ilgtspējīgas attīstības

9intereses.

10Pēc attiecīgā regulējuma Eiropas valstis esot iedalāmas divās

11grupās: pirmkārt, valstīs, kas atzīst īres līgumu par saistošu

12jaunajam īpašniekam, un, otrkārt, valstīs, kas neparedz īrnieka

13aizsardzību īpašuma atsavināšanas gadījumā, tas ir, atzīst

14principu "pirkums lauž īri". Šis princips tīrā veidā

15gan Eiropā esot reti sastopams. Tātad vairumā Eiropas valstu

16īpašuma atsavinājums īres līgumu neizbeidzot.

17Neesot acīmredzama pamata atzīt apstrīdēto normu par

18neatbilstošu Satversmes 105. pantam. Apstrīdētajai normai

19līdzīgas normas ilgstoši pastāvot vairākās citās Eiropas valstīs,

20kurām ir saistošs Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

21aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola

nosaka tādu rīcības modeli, kas vienlaikus gan

1ierobežo, gan arī aizsargā katra kopīpašnieka tiesības uz

2kopīpašumā esošo lietu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25.

3oktobra sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

4Tāpēc Satversmes tiesai ir šaubas par to, vai Pieteikuma

5iesniedzēja rīcība, kas vērsta uz dzīvojamās telpas īres līguma

6izbeigšanu, ir saskaņota ar otru kopīpašnieku.

716.2. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

86. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes

9tiesas lēmumu gadījumos, kad tiesvedības turpināšana lietā nav

10iespējama.

11Pieteikumam nav pievienoti dokumenti, kas apliecinātu otra

12kopīpašnieka piekrišanu dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanai

13un pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Arī lietas

14sagatavošanas gaitā Satversmes tiesa nav guvusi pārliecību, ka

15Pieteikuma iesniedzējs ir norādījis visus lietas izspriešanai

16nepieciešamos faktiskos apstākļus, tostarp apstākļus, kas ļautu

17konstatēt pamattiesību aizskārumu. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs

18nav atbildējis uz Satversmes tiesas pieprasījumu iesniegt papildu

19paskaidrojumus un dokumentus un arī citādi nav izrādījis

20ieinteresētību procesā, kas ierosināts pēc viņa pieteikuma.

21Satversmes tiesas procesā konstitucionālās sūdzības

22iesniedzēja statuss ir tulkojams tādējādi, ka pēc

23konstitucionālās sūdzības iesniegšanas viņam jāpiedalās lietas

24apstākļu noskaidrošanā, citastarp pēc Satversmes tiesas

25pieprasījuma iesniedzot papildu paskaidrojumus un dokumentus.

26Konstitucionālās sūdzības institūta mērķis ir aizsargāt personas

27pamattiesības, kas tiek aizskartas. Tāpēc personas tiesības

28vērsties Satversmes tiesā izmantojamas vienīgi atbilstoši šim

29mērķim. Ja personas pamattiesības ir aizskartas, no tās tiek

30gaidīta savu tiesību aizsardzība, ar to saprotot arī

31ieinteresētību Satversmes tiesas procesā, sadarbošanos ar tiesu

32un tiesas procesuālo noteikumu ievērošanu.

33Lietas izskatīšanai nepieciešamo faktu vai apstākļu kopumu ir

34tiesīga noteikt tikai Satversmes tiesa. Pieteikuma iesniedzējs

35nesadarbojās ar Satversmes tiesu, tādēļ nav iespējams

36pārliecināties par viņa pamattiesību aizskāruma esamību. Tā kā

37Satversmes tiesai nebija iespējas noskaidrot un pārbaudīt lietas

38izspriešanai nepieciešamos faktiskos apstākļus, Satversmes tiesa

39secina, ka tiesvedības turpināšana lietā daļā, kas ierosināta pēc

40Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālās sūdzības, nav

41iespējama.

42Līdz ar to atbilstoši Satversmes

43tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktam tiesvedība par

44Pieteikuma iesniedzēja (D. Kalniņa) pamattiesību iespējamo

45aizskārumu ir izbeidzama.

4617. Satversmes tiesai ir jālemj par tiesvedības

47turpināšanu vai izbeigšanu arī tajā lietas daļā, kas ierosināta

48pēc tiesas pieteikuma. No lietas materiāliem izriet, ka AS

49"GE Capital Latvia" 2013. gada 10. septembrī pārdevusi

50dzīvokli Krišjāņa Valdemāra ielā, Rīgā. 2014. gada 2. janvārī šā

51dzīvokļa jaunais īpašnieks ir vērsies pie Pieteikuma iesniedzējas

52un Satversmes tiesā ar lūgumu izbeigt tiesvedību civillietā Nr.

53C30655811 un Satversmes tiesas izskatāmajā lietā (sk. lietas

54materiālu 1. sēj. 14. lpp.).

55Jaunā dzīvokļa īpašnieka lūgums pievienots lietas materiāliem

56un saistībā ar to Satversmes tiesa pieprasīja informāciju no

57Pieteikuma iesniedzējas. Pieteikuma iesniedzēja norādīja, ka

58jautājums par tiesvedības atjaunošanu attiecīgajā civillietā,

59iespējamo puses procesuālo tiesību pārņemšanu un tiesvedības

60izbeigšanu tiks skatīts pēc Satversmes tiesas nolēmuma

61pasludināšanas (sk. lietas materiālu 1. sēj. 144.

62lpp.).

63Ievērojot to, ka Satversmes tiesas nolēmuma spēkā stāšanās ir

64nepieciešams nosacījums tiesvedības atjaunošanai civillietā Nr.

65C30655811 un joprojām pastāv Satversmes tiesas likuma

6619.1 pantā noteiktie priekšnoteikumi tiesas pieteikuma

67iesniegšanai, Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības

68izbeigšanu lietas daļā pēc Pieteikuma iesniedzējas prasījuma.

69Līdz ar to lietas izskatīšana daļā

70pēc Pieteikuma iesniedzējas prasījuma ir turpināma.

7118. Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

72izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību visam Satversmes 105.

73pantam. Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

74gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

75Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

76piespiedu atsavināšanu, izvērtējama vienīgi šīs normas atbilstība

77Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem (sk., piemēram,

78Satversmes tiesas 2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr.

792011-05-01 15.1. punktu).

80Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ierobežojums, kas liek

81jaunajam dzīvokļa īpašniekam atzīt par saistošiem iepriekšējā

82īpašnieka noslēgtos dzīvojamās telpas īres līgumus, aizskar

83tiesības uz netraucētu īpašuma lietošanu (sk. pieteikumu

84lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.). Pieteikuma iesniedzējas

85izskatāmās lietas faktiskie apstākļi ietilpst Satversmes 105.

86panta pirmo trīs teikumu tvērumā, un pieteikuma juridiskais

87pamatojums neskar jautājumus, kas attiecas uz īpašuma piespiedu

88atsavināšanu sabiedrības vajadzībām.

89Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs

90apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105. panta pirmajiem

91trim teikumiem.

9219. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas

93pieteikuma, Satversmes tiesai jāņem vērā Satversmes tiesas likuma

94prasības un situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams

95konkrētās civillietas izspriešanai. Vienlaikus Satversmes tiesai

96jāvērtē visu to personu situācija, kuras atrodas apstākļos, kas

97ir vienādi un salīdzināmi ar tiesas izskatāmās lietas apstākļiem.

98Analoģiski gadījumiem, kad ar konstitucionālo sūdzību apstrīdētā

99norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu (sk.,

100piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā

101Nr. 2008-47-01 6. punktu un 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

102Nr. 2012-15-01 9. punktu), arī tiesas pieteikuma gadījumā,

103Satversmes tiesai jāprecizē, ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto

104normu.

105Dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieka maiņa var notikt uz

106dažādiem tiesiskiem pamatiem (likums, tiesisks darījums, tiesas

107spriedums). Ja īpašnieka maiņa notiek uz tiesiskā darījuma

108pamata, arī tad situācijas var būt atšķirīgas atkarībā no

109darījuma veida. Līdz ar to izskatāmajā lietā nepieciešams

110precizēt, kādā apjomā un attiecībā uz kurām personām ir

111izvērtējama apstrīdētās normas atbilstība Satversmei.

112Pieteikuma iesniedzējas tiesvedībā esošajā lietā prasītāja ir

113ieguvusi īpašumā dzīvojamo māju nenotikušas piespiedu izsoles

114rezultātā saskaņā ar Civilprocesa likuma 615. panta pirmo daļu.

115Proti, prasītāja kā kreditore izlietoja savas tiesības paturēt

116nekustamo īpašumu par piespiedu izsoles sākumcenu.

117Piespiedu izsole ir Civilprocesa likumā regulētā piespiedu

118izpildes līdzekļa - piedziņas vēršanas uz parādnieka īpašumu -

119izpausme. Tiesu izpildītāja, parādnieka, piedzinēja un izsoles

120dalībnieku tiesības un pienākumi, kā arī piespiedu izsoles norise

121un sekas ir noteiktas Civilprocesa likuma E daļas četrpadsmitajā

122sadaļā "Piespiedu izpildes līdzekļu piemērošana".

123Piespiedu izsoles procesā persona var iegūt īpašumā dzīvojamo

124māju vai dzīvokli divos veidos: notikušas izsoles rezultātā un

125nenotikušas izsoles rezultātā. Pirmajā gadījumā persona nosola

126visaugstāko cenu, samaksā visu summu un tiesa lemj par izsoles

127akta apstiprināšanu un nekustamā īpašuma nostiprināšanu uz

128ieguvēja vārda. Otrajā gadījumā, kad izsole atzīta par

129nenotikušu, jo tajā nav ieradies neviens solītājs vai neviens no

130solītājiem nepārsola sākumcenu, kāds no kreditoriem vai

131parādnieka līdzīpašniekiem iegūst nekustamo īpašumu par

132nenotikušās izsoles sākumcenu un attiecīgi pēc pirkuma cenas

133samaksas tiesa lemj par izsoles akta apstiprināšanu un pārdotā

134īpašuma nostiprināšanu uz ieguvēja vārda.

135Īpašuma tiesību ierobežojums varētu rasties gan personām, kas

136dzīvojamo māju vai dzīvokli ieguvušas notikušas izsoles

137rezultātā, gan personām, kas to ieguvušas nenotikušas izsoles

138rezultātā. Tāpēc, pēc Satversmes tiesas ieskata, apstākļi, kuros

139atrodas personas, kas piedalās piespiedu izsolē ar mērķi iegūt

140dzīvojamo māju vai dzīvokli un to iegūst, ir salīdzināmi ar

141apstākļiem, kuros atrodas kreditori vai parādnieka līdzīpašnieki,

142kas dzīvojamo māju vai dzīvokli iegūst pēc nenotikušas izsoles.

143Tādējādi apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105. pantam ir

144izvērtējama neatkarīgi no tā, vai piespiedu izsole, kuras

145rezultātā iegūta dzīvojamā māja vai dzīvoklis, ir atzīta par

146notikušu vai nenotikušu.

147Līdz ar to lietā tiks vērtēta

148apstrīdētās normas konstitucionalitāte gadījumos, kad personas

149iegūst dzīvojamo māju vai dzīvokli piespiedu izsoles

150rezultātā.

15120. Satversmes 105. panta pirmie trīs teikumi nosaka:

152"Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot

153pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot

154vienīgi saskaņā ar likumu."

155Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka, noskaidrojot

156Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, ir jāņem vērā

157Latvijas starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā. Tādējādi no

158Satversmes 105. panta izrietošās tiesības visupirms

159interpretējamas kopsakarā ar Konvencijas Pirmā protokola 1. pantu

160(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

161sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu).

162Interpretējot Satversmes 105. pantu kopsakarā ar minēto

163Konvencijas normu, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī

164Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

165īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs

166ierobežot īpašuma izmantošanu (sk., piemēram,

167Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā Nr.

1682002-01-03 secinājumu daļu). Īpašumam ir raksturīga sociālā

169funkcija, kuras mērķis ir panākt taisnīgu līdzsvaru starp

170sabiedrības interesēm un indivīda pamattiesībām (sk.,

171piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas [turpmāk - ECT] 2006. gada

17219. jūnija sprieduma lietā "Hutten-Czapska v. Poland",

173pieteikums Nr. 35014/97, 164. - 165. paragrāfu).

174Tādējādi, lai arī no Satversmes 105. panta izriet īpašnieka

175tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu pēc saviem ieskatiem,

176kā arī gūt no tā labumu, šīs tiesības var tikt ierobežotas

177sabiedrības interesēs.

17821. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka gadījumos, kad

179īpašnieks nevar savu lietu brīvi lietot, gūstot no tās iespējamos

180labumus, viņa īpašuma tiesības ir ierobežotas (sk. Satversmes

181tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01 10.

182punktu).

183Apstrīdētā norma ir likumā noteikts izņēmums no Civillikuma

1842174. pantā nostiprinātā vispārējā principa, saskaņā ar kuru īres

185priekšmeta atsavināšanas gadījumā tā ieguvējam jāievēro īres

186līgums tikai tad, ja tas ierakstīts zemesgrāmatā. Tādējādi tā

187ietekmē dzīvojamās mājas vai dzīvokļa īpašnieka tiesības

188netraucēti īstenot savas īpašuma tiesības. Proti, iegūstot

189īpašumā dzīvojamo māju vai dzīvokli piespiedu izsoles rezultātā,

190jaunajam īpašniekam ir jārēķinās ar to, ka īpašums var būt

191apgrūtināts ar īres tiesībām, kuras nevarēs vienpusēji

192izbeigt.

193Tātad apstrīdētā norma ierobežo to

194personu īpašuma tiesības, kuras ieguvušas dzīvojamo māju vai

195dzīvokli piespiedu izsoles rezultātā.

19622. Satversmes tiesas spriedumos ir nostiprināta

197atziņa, ka tiesības uz īpašumu demokrātiskā un tiesiskā valstī

198nav absolūtas un tās var ierobežot (sk., piemēram, Satversmes

199tiesas 2006. gada 8. marta sprieduma lietā Nr. 2005-16-01

20012. punktu).

201Īpašuma tiesību jomā likumdevējam ir plaša rīcības brīvība.

202ECT ir secinājusi, ka "valstij ir tiesības pieņemt likumus,

203ko tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma

204izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm. Šādi likumi ir īpaši

205vajadzīgi, tāpēc tie ir plaši izplatīti mājokļu jomā, kura

206mūsdienu sabiedrībā ir nozīmīga sociālās un ekonomiskās politikas

207sastāvdaļa. Lai šādu politiku īstenotu, likumdevējam nepieciešama

208plaša izvērtēšanas brīvība gan attiecībā uz sabiedrību

209interesējošu kontroles mehānismu noteikšanu, gan arī uz

210detalizētu noteikumu izstrādi, lai minētos pasākumus

211realizētu" (sk., piemēram, ECT 1995. gada 28.

212septembra sprieduma lietā "Scollo v. Italy", pieteikums

213Nr. 19133/91, 28. paragrāfu).

214Civiltiesībās attiecībā uz īres līguma spēku pirkuma gadījumā

215ir pazīstami divi principi: "pirkums lauž īri" un

216"pirkums nelauž īri". Tādējādi likumdevējam ir rīcības

217brīvība normatīvajos aktos nostiprināt vienu vai otru principu,

218kā arī noteikt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas mazinās

219konkrētā principa negatīvo ietekmi uz tiesību subjektiem. Par to

220liecina arī citu Eiropas valstu prakse šajā jautājumā. Piemēram,

221Austrijā, Dānijā, Grieķijā, Igaunijā, Maltā, Nīderlandē,

222Norvēģijā, Polijā, Portugālē, Slovākijā, Slovēnijā, Šveicē,

223Ungārijā, Francijā, Beļģijā, Čehijā un Vācijā īres līgumi ir

224saistoši jaunajam īpašniekam. Savukārt īres līgums nav saistošs

225jaunajam īpašniekam Anglijā, Zviedrijā, Itālijā, Skotijā un

226Lietuvā (sk. Dr. iur. J. Rozenfelda viedokli lietas materiālu

2271. sēj. 50. lpp.).

228Katrs no šiem principiem var radīt personu pamattiesību

229ierobežojumus, vienā gadījumā - īpašnieka īpašuma tiesību

230ierobežojumu, bet otrā - īrnieka tiesību uz mājokļa

231neaizskaramību ierobežojumu. Tomēr neviens no šiem principiem

232per se tamdēļ nevar tikt uzskatīts par neatbilstošu

233Satversmei. Dzīvojamo telpu īres tiesiskajās attiecībās

234likumdevēja uzdevums ir līdzsvarot viena vai otra principa

235negatīvo ietekmi uz tiesību subjektiem, proti, panākt samērīgu

236līdzsvaru starp visām personām, kuras skar attiecīgais

237regulējums.

238Likumdevējs, ietverot apstrīdētajā normā principu

239"pirkums nelauž īri", ir izmantojis savu rīcības

240brīvību. Satversmes tiesa neaizstāj likumdevēju tā rīcības

241brīvības situācijās, bet vērtē tikai spēkā esošā regulējuma

242atbilstību un tikai ierosinātās lietas apjomā. Tādējādi

243izskatāmajā lietā ir jāpārbauda, vai: 1) dzīvojamās mājas vai

244dzīvokļa īpašnieka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

245pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu; 2) vai ierobežojumam ir

246leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs (sk.,

247piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija sprieduma lietā

248Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu).

24923. No apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību

250ierobežojums ir noteikts ar Īres likumu. Lietā nav strīda par to,

251ka apstrīdētā norma pieņemta un izsludināta pienācīgā procesuālā

252kārtībā. Arī Satversmes tiesas rīcībā nav informācijas, kas dotu

253pamatu apšaubīt apstrīdētās normas pieņemšanas procesu.

254Tādējādi apstrīdētajā normā

255ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

256kārtībā pieņemtu un izsludinātu likumu.

25724. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

258apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

259ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

260labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

261decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

26224.1. Lietā ir izteikti atšķirīgi viedokļi par

263apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma leģitīmo mērķi. Ir

264pausts viedoklis, ka ierobežojuma leģitīmais mērķis ir dzīvojamo

265telpu īrnieku interešu aizsardzība namu denacionalizācijas

266kontekstā un tas, iespējams, zaudējis savu aktualitāti. Ir pausts

267arī pretējs viedoklis, proti, ka ierobežojuma leģitīmais mērķis

268ir aizsargāt visu dzīvojamo telpu īrnieku tiesības. Lai

269noskaidrotu, kāds ir apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

270leģitīmais mērķis, nepieciešams aplūkot apstrīdētās normas

271rašanās vēsturisko kontekstu.

272Starpkaru periodā dzīvojamo telpu īrnieku un īpašnieku

273attiecības Latvijā regulēja vairāki normatīvie akti. Laikā no

2741924. gada 16. jūnija līdz 1934. gada 6. septembrim Likuma par

275telpu īri 27. pants noteica: "Namam pārejot cita īpašumā, uz

276jauno īpašnieku pāriet agrākā īpašnieka noslēgtie īres

277līgumi." Laikā no 1934. gada 7. septembra līdz 1939. gada

27825. novembrim minētā norma bija izteikta redakcijā, saskaņā ar

279kuru jaunajam īpašniekam bija saistoši tikai zemesgrāmatā

280nostiprinātie dzīvojamās telpas īres līgumi. 1938. gada 1.

281janvārī stājās spēkā Civillikums un attiecīgi tā 2112. panta

282piezīme par to, ka sevišķi noteikumi par izīrējamām telpām

283atrodas Likumā par telpu īri. Savukārt ar 1939. gada 25. novembra

284grozījumiem Likumā par telpu īri atkārtoti ieviests princips

285"pirkums nelauž īri". Līdz ar to apstrīdētajā normā ir

286pārņemts arī pirmskara Latvijas regulējums.

2871992. gada 22. decembrī Augstākā padome pieņēma likumu

288"Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma

289saistību tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību".

290Minētā likuma 8. pantā noteikts, ka Civillikuma 2112. panta

291piezīmē norādītajos gadījumos piemērojami noteikumi, kas

292paredzēti Latvijas Republikas likumos. Tādējādi likumdevēja

293nolūks bija noteikt, ka "jāpielieto vēl citi likumi"

294(sk. Augstākās padomes 1992. gada 24. novembra vakara sēdes

295stenogrammu, http://saeima.lv/steno/AP_steno/1992/st_921124v.htm,

296aplūkota 09.06.2014.).

297Apstrīdētā norma pieņemta 1993. gada 16. februārī un

298analizējama kopsakarā ar citām Īres likuma normām un Civillikumu.

299Atbilstoši Īres likuma 1. pantam šis likums reglamentē dzīvojamo

300telpu izīrēšanas nosacījumus neatkarīgi no tā, kā īpašumā ir

301dzīvojamās telpas, un tiesiskās attiecības, kas veidojas starp

302izīrētāju un īrnieku. Arī juridiskajā literatūrā izteikts

303viedoklis, ka ar apstrīdēto normu konsekventi tiek atzīts, ka

304dzīvojamās telpas īres līgums paliek spēkā pilnā apjomā attiecībā

305uz dzīvojamās mājas vai dzīvokļa jauno īpašnieku neatkarīgi no

306tā, vai īpašuma tiesības īpašniekam atjaunotas saskaņā ar 1991.

307gada 30. oktobra likumiem "Par namīpašumu denacionalizāciju

308Latvijas Republikā" un "Par namīpašumu atdošanu

309bijušajiem īpašniekiem" vai arī māja (dzīvoklis) īpašumā

310iegūta darījuma rezultātā (sk.: Krauze R. Par dzīvojamo telpu

311īri. Likums ar komentāriem. Ceturtais papildinātais izdevums.

312Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 48. - 49. lpp.). Līdz ar to

313apstrīdētā norma regulē dzīvojamo telpu īrnieku un īpašnieku

314tiesiskās attiecības neatkarīgi no tā, kā īpašumā ir dzīvojamās

315telpas.

316Atbilstoši Satversmes 116. pantam pamattiesības var ierobežot

317likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku

318tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību,

319labklājību un tikumību. Apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

320aizsargā citu cilvēku tiesības, proti, visu dzīvojamo telpu

321īrnieku tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu.

32224.2. Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka Īres

323likums atzīstams par pagaidu likumu un tādēļ apstrīdētajā normā

324ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis šobrīd esot

325zudis (sk. lietas materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

326Likumdevējs ir tiesīgs atbilstoši konkrētiem apstākļiem

327noteikt visam likumam vai kādai noteiktai tā daļai pastāvīgu vai

328pagaidu raksturu, proti, noteikt terminētu spēkā esamības laiku.

329Nosakot terminētu spēkā esamības laiku, likumdevējam tiesību

330normas jāformulē tā, lai to adresātam būtu iespējams saprast, ka

331tiesību normām ir pagaidu raksturs. Parasti šāda normatīvā akta

332darbības termiņu norāda jau to pieņemot.

333Ne ar Īres likumu, ne ar Augstākās padomes 1993. gada 16.

334februāra lēmumu "Par Latvijas Republikas likuma "Par

335dzīvojamo telpu īri" spēkā stāšanās kārtību"

336likumdevējs nav noteicis Īres likuma vai kādas tā daļas darbības

337termiņu. Arī vairākkārt izdarot grozījumus Īres likumā, tam nav

338noteikts pagaidu raksturs. Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

339iesniedzējas apgalvojums, ka Īres likums esot pagaidu normatīvais

340akts.

341Tādējādi apstrīdētajā normā

342ietvertajam ierobežojumam joprojām ir leģitīms mērķis - citu

343cilvēku, proti, dzīvojamo telpu īrnieku tiesību aizsardzība.

34425. No Pieteikuma iesniedzējas argumentiem un

345pieaicināto personu viedokļiem secināms, ka izskatāmajā lietā

346strīds galvenokārt ir par to, vai personu tiesību ierobežojums

347atbilst samērīguma principam. Lai pārbaudītu ierobežojuma

348atbilstību samērīguma principam, nepieciešams noskaidrot: 1) vai

349likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

350sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

351ierobežojuma leģitīmo mērķi; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama,

352t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un

353likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai

354likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

355sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

356interesēm nodarīto zaudējumu.

357Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

358neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

359neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

360piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta sprieduma lietā

361Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu).

36226. Lai izvērtētu ierobežojuma atbilstību samērīguma

363principam, visupirms jānoskaidro, kāda ir izsoles institūta

364būtība un tiesiskās sekas.

365Izsole ir procedūra, kas vērsta uz to, lai, piesaistot

366iespējami vairāk pircēju, iegūtu izdevīgāko cenu par kādu lietu.

367Izsole ir uzskatāma par priekšlikumu jeb piedāvājumu dot ofertes

368par konkrētu lietu (sk., piemēram: Čakste K. Civiltiesības.

369Lekcijas. Raksti. Rīga: Apgāds Zvaigzne ABC, 2011, 166.

370lpp.). Tādējādi izsoles kā procedūras ietvaros tiek noslēgts

371līgums. Visbiežāk izsoles ceļā tiek noslēgti pirkuma līgumi, taču

372atbilstoši Civillikuma 2073. panta piezīmei izsoles var rīkot arī

373nomas, īres, darba un piegādes līgumu noslēgšanai.

374Izsolē noslēgtā pirkuma līguma sekas atšķiras no vispārējā

375kārtībā noslēgtā pirkuma sekām. Pirkums izsolē ir sava veida

376riska līgums Civillikuma 1597. panta izpratnē. Par riskantiem

377tiek uzskatīti tādi līgumi, kuros pircējam jāizlemj: pirkt lietu,

378kāda tā ir, vai atturēties. Piekrītot iegādāties lietu izsolē,

379proti, iegādājoties lietu, "kāda tā ir", ieguvējam

380jārēķinās ar to, ka pirkumam izsolē nav piemērojami Civillikuma

381noteikumi par pārmērīgu zaudējumu un ir ierobežota atsavinātāja

382atbildība par lietas trūkumiem (sk., piemēram: Torgāns

383K. Saistību tiesības. Mācību grāmata. Rīga: Tiesu namu aģentūra,

3842014, 285. lpp.).

385Dalība izsolē solītāja statusā ir jebkuras personas

386brīvprātīgs gribas izteikums. Jebkurš solītājs pieņem izsoles

387noteikumus un uzņemas zināmu risku nopirkt lietu ar ierobežotām

388iespējām nākotnē celt prasības saistībā ar lietas trūkumiem.

389Līdz ar to izskatāmajā lietā ierobežojuma atbilstība

390samērīguma principam izvērtējama, ievērojot pirkumam izsolē

391raksturīgos riska elementus.

39227. Kā secināts iepriekš, apstrīdētā norma aizsargā

393visu dzīvojamo telpu īrnieku tiesības uz netraucētu dzīvojamās

394telpas lietošanu. Šīs tiesības neietekmē dzīvojamās telpas

395īpašnieka maiņas fakts, un uz tām saskaņā ar Civillikuma 2112.

396panta piezīmi nav attiecināmas Civillikuma normas. Tiesību

397literatūrā ir izteikts viedoklis, ka izīrētājs nodod īrniekam

398daļu no savas brīvības lietot lietu un tādēļ izīrētājs šo

399brīvības daļu vairs nevar nodot citām personām (sk.: Luig K.

400Kauf bricht nicht Miete. In: Handwörterbuch zur deutschen

401Rechtsgeschichte. 2. Aufl. Schmidt: Berlin, 2012, Sp. 1679 -

4021680). Proti, neviens nevar nodot otram vairāk, nekā pašam

403piemīt (sk.: Jüttner B. Zur Geschichte des Grundsatzes

404"Kauf bricht nicht Miete". Düsseldorf: Triltsch, 1960,

405S. 48). Arī tiesu praksē apstrīdētā norma tiek piemērota

406tādējādi, ka jaunajam īpašniekam ir saistoši iepriekšējā

407īpašnieka noslēgtie dzīvojamās telpas īres līgumi (sk.,

408piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Civillietu

409departamenta 2007. gada 23. maija spriedumu lietā Nr. SKC -

410441).

411Civilprocesa likumā nav paredzētas atkāpes no apstrīdētās

412normas arī piespiedu izsoles gadījumā. Saskaņā ar Civilprocesa

413likuma 601. panta trešo daļu to līgumu spēks, kurus parādnieks

414noslēdzis, pirms zemesgrāmatā ierakstīta piedziņas atzīme,

415attiecībā uz līguma pusēm un uz nekustamā īpašuma pircēju izsolē

416nosakāms saskaņā ar Civillikumu. Ievērojot Civillikuma 2112.

417panta piezīmi, pirms piedziņas atzīmes ierakstīšanas zemesgrāmatā

418noslēgta dzīvojamās telpas īres līguma spēks nosakāms saskaņā ar

419Īres likumu. No pieaicinātās personas - Tiesu izpildītāju padomes

420- viedokļa secināms, ka zvērināts tiesu izpildītājs nav tiesīgs

421ievest valdījumā īpašuma ieguvēju, ja dzīvojamā telpa ir izīrēta

422citai personai (sk. Tiesu izpildītāju padomes viedokli lietas

423materiālu 1. sēj. 151. lpp.).

424Satversmes tiesa pievienojas Saeimas viedoklim, ka apstrīdētās

425normas atzīšana par Satversmei neatbilstošu pati par sevi neļautu

426jaunajam dzīvojamās telpas īpašniekam brīvi izbeigt iepriekšējā

427īpašnieka noslēgto īres līgumu (sk. Saeimas atbildes rakstu

428lietas materiālu 1. sēj. 20. lpp.). Īres likuma 8. panta

429otrais teikums noteic, ka īres līgumus var grozīt tikai šajā

430likumā noteiktajā kārtībā. Īres likuma IX nodaļa izsmeļoši regulē

431dzīvojamās telpas īres līguma izbeigšanas pamatus. Īpašnieka

432maiņas fakts Īres likuma izpratnē nevar būt par dzīvojamās telpas

433īres līguma izbeigšanas pamatu. Tādējādi apstrīdētā norma

434aizsargā ikviena īrnieka tiesības uz netraucētu dzīvojamās telpas

435lietošanu.

436Līdz ar to likumdevēja lietotie

437līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

43828. Izvērtējot likumdevēja rīcības nepieciešamību,

439jākonstatē, vai ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt ar

440citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

441ierobežojošiem līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

44213. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

443punktu).

44428.1. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

445ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

446likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas alternatīvas (sk.,

447piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

448lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada 21. decembra

449sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

450Pieteikuma iesniedzēja pauž viedokli, ka, pieņemot apstrīdēto

451normu, likumdevējs neesot vērtējis alternatīvus līdzekļus, kas

452līdzsvarotu īrnieku un īpašnieku intereses (sk. pieteikumu

453lietas materiālu 1. sēj. 4. lpp.). Vienlaikus,

454atsaucoties uz Augstākās padomes 1992. gada 24. novembra vakara

455sēdes stenogrammu, tā norāda, ka Augstākās padomes deputāti

456spējuši rast tiesisku kompromisu (sk. pieteikumu lietas

457materiālu 1. sēj. 3. lpp.).

458Pieņemot normatīvos aktus, likumdevējam ir jānodrošina

459process, kura ietvaros var tikt apspriesti arī priekšlikumi, tajā

460skaitā alternatīvi priekšlikumi. Atbilstoši Augstākās padomes

4611990. gada 19. jūnija lēmumam "Par likumprojektu

462izskatīšanas kārtību" likumprojektu apspriešanas process

463Augstākajā padomē paredzēja iespējas iesniegt priekšlikumus. Īres

464likums ir apspriests trijos lasījumos: 1992. gada 24. novembrī,

4651993. gada 12. janvārī, 1993. gada 9. februārī un 16. februārī

466(sk. attiecīgo sēžu stenogrammas lietas materiālu 1. sēj.

467159. - 207. lpp. un 2. sēj. 1. - 2. lpp.).

468Apstrīdētā norma tās pašreizējā redakcijā pieņemta jau Īres

469likuma projekta pirmajā lasījumā, un ar to atjaunots normatīvais

470regulējums, kas Latvijā bija spēkā 1940. gada 17. jūnijā.

471Alternatīvu apspriešanu un izvērtēšanu nodrošina visupirms

472iespēja iesniegt priekšlikumus likumprojekta otrajam un trešajam

473lasījumam. Ne otrajam, ne trešajam lasījumam deputātu

474priekšlikumi par apstrīdēto normu netika iesniegti. Kā atzinusi

475ECT, alternatīvu risinājumu iespējamā eksistence pati par sevi

476nepadara izvērtējamo normu par tiesiski nepamatotu (sk. ECT

4771989. gada 19. decembra sprieduma lietā "Mellacher and

478Others v. Austria", pieteikumi Nr. 0522/83, 11011/84,

47911070/84, 53. paragrāfu). Tomēr jāievēro princips, ka ir

480jāizvērtē pamattiesību ierobežojuma pamatotība un, ja

481nepieciešams, jāapsver, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas

482ļautu sasniegt leģitīmo mērķi, pamattiesības ierobežojot mazākā

483mērā.

484Vairākkārt izdarot grozījumus Īres likumā, Saeimā deputāti nav

485iesnieguši alternatīvus priekšlikumus attiecībā uz apstrīdēto

486normu. Tomēr likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas

487alternatīvas. Piemēram, 2010. gadā Ministru kabinets bija

488iesniedzis Saeimai likumprojektu par apstrīdētās normas

489izteikšanu citā redakcijā un to vērtējusi Saeimas Valsts

490pārvaldes un pašvaldības komisija (sk. Saeimas likumdošanas

491datubāzi, pieejama:

492http://www.saeima.lv/lv/likumdosana/likumdosanas-datu-baze,

493aplūkota 09.06.2014.). Turklāt Saeima ir informējusi

494Satversmes tiesu, ka minētā komisija uzdevusi Ekonomikas

495ministrijai un Tieslietu ministrijai izstrādāt jaunu dzīvojamo

496telpu īres tiesiskās attiecības regulējošu likumprojektu (sk.

497Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 1. sēj. 21.

498lpp.).

499Līdz ar to likumdevējs ir rūpējies par apstrīdētajā normā

500ietvertā pamattiesību ierobežojuma pamatotības izvērtēšanu.

50128.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka par

502saudzējošāku līdzekli ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai

503būtu atzīstams tāds regulējums, saskaņā ar kuru jaunajam

504īpašniekam ir saistoši iepriekšējā īpašnieka noslēgtie dzīvojamās

505telpas īres līgumi tikai tad, ja tie ierakstīti zemesgrāmatā.

506Tādējādi būtībā tiek pausts uzskats, ka pieejamība publiski

507ticamai informācijai par noslēgtajiem dzīvojamās telpas īres

508līgumiem, lai tie būtu saistoši jaunajam dzīvojamās telpas

509īpašniekam, ir līdzeklis, kas mazāk aizskartu īpašnieku

510tiesības.

511Satversmes tiesa atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir nevis

512jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi

513var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes tiesas

5142005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu

515daļas 19. punktu). Turklāt Satversmes tiesas uzdevums nav

516aizstāt izraudzīto risinājumu ar pieteikuma iesniedzējam vēlamo

517alternatīvu (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra

518sprieduma lietā Nr. 2012-12-01 14.2.4. punktu). Satversmes

519tiesas kompetencē neietilpst iespējamo alternatīvu radīšana

520likumdevēja vietā.

521Tiesību nostiprināšana zemesgrāmatā ir process, kura ietvaros

522zemesgrāmatu nodaļā jāiesniedz vairāki dokumenti, kas apstiprina

523ieraksta veikšanas pamatotību. Nostiprinājuma process prasa

524noteiktu laiku, un tā ilgums var būt atkarīgs no dažādiem

525objektīviem un subjektīviem apstākļiem (sk. Satversmes tiesas

5262012. gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 13.3.

527punktu). Dzīvojamās telpas īres līguma nostiprināšana

528zemesgrāmatā un nepieciešamības gadījumā tā dzēšana ir atkarīga

529no abu līguma pušu gribas. Proti, ja īrnieks vēlas nostiprināt

530īres līgumu zemesgrāmatā vai to dzēst, viņam tomēr nepieciešama

531arī īpašnieka piekrišana un līdzdarbošanās šajā procesā, un

532otrādi. Turklāt saskaņā ar Zemesgrāmatu likuma 106. pantu par

533zemesgrāmatu veiktajām darbībām maksājama valsts un kancelejas

534nodeva. Savukārt atbilstoši Zemesgrāmatu likuma 60. pantam

535personu paraksti uz nostiprinājuma lūgumiem jāapliecina pie

536notāra vai bāriņtiesā. Par šādu apliecinājumu attiecīgi jāsamaksā

537valsts nodeva un jāveic citi maksājumi.

538Vienīgi zemesgrāmatā nostiprinātu dzīvojamo telpu īres līgumu

539atzīšana par saistošiem jaunajam īpašniekam varētu radīt tiesiski

540mazāk aizsargātu īrnieku grupu. Mazāk aizsargāti varētu būt

541īrnieki, kuri nespēs panākt vienošanos ar izīrētāju par īres

542līguma koroborāciju, kā arī tādi īrnieki, kuru ienākumi ir

543nepietiekami reģistrācijas izmaksu segšanai. Tādējādi saistoša

544spēka piešķiršana tikai zemesgrāmatā nostiprinātiem dzīvojamo

545telpu īres līgumiem, ja vien netiks noteikti papildu līdzekļi

546īrnieku tiesību aizsardzībai, tomēr neļaus sasniegt pamattiesību

547ierobežojuma leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

548Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas norādīto līdzekli nevar

549atzīt par tādu, ar kuru leģitīmais mērķis būtu sasniedzams tādā

550pašā kvalitātē.

55128.3. Vairākas pieaicinātās personas ir paudušas

552viedokli, ka saudzējošāks līdzeklis varētu būt informācijas par

553dzīvojamās telpas īres līgumiem pieejamība citā publiski ticamā

554reģistrā, piemēram, katras pašvaldības uzturētā īres līgumu

555reģistrā. Dzīvojamās telpas īres līgumu reģistrācijai pašvaldības

556uzturētā reģistrā varētu noteikt vienkāršāku kārtību

557salīdzinājumā ar prasībām, kas noteiktas īres līgumu

558nostiprināšanai zemesgrāmatā (sk., piemēram, lietas materiālu

5591. sēj. 63., 157. lpp.). Attiecīgi tikai šādiem dzīvojamās

560telpas īres līgumiem būtu piešķirams saistošs spēks attiecībā uz

561jauno īpašnieku.

562Jauna publiski ticama reģistra izveide un tā darbības

563pamatprincipu noteikšana ir likumdevēja tiesībpolitiska

564izšķiršanās, kas prasa papildu finanšu resursus. Nosakot publiski

565ticama reģistra izveides un darbības tiesisko ietvaru,

566likumdevējam ir jārūpējas arī par to, lai tiktu līdzsvarotas

567dzīvojamo telpu īpašnieku un īrnieku tiesības. Kamēr likumdevējs

568nav noteicis šāda reģistra izveides un darbības tiesisko ietvaru,

569nav iespējams vērtēt, vai līdztekus zemesgrāmatai pastāvošs

570publiski ticams reģistrs būtu uzskatāms par līdzekli, kas

571pamattiesības ierobežos mazākā mērā. Tādējādi informācijas par

572dzīvojamās telpas īres līgumiem pieejamība citā publiski ticamā

573reģistrā izskatāmās lietas ietvaros nav uzskatāma par

574saudzējošāku pamattiesību ierobežošanas līdzekli.

575Līdz ar to nav konstatēti

576saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem ierobežojuma leģitīmo mērķi

577varētu sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

57829. Visbeidzot Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

579likumdevēja rīcība ir atbilstoša, proti, vai labums, ko

580sabiedrība iegūst ar īpašnieka īpašuma tiesību ierobežojumu, ir

581lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

582zaudējumu.

583Apstrīdētā norma ierobežo dzīvojamās mājas vai dzīvokļa

584ieguvēja īpašuma tiesības iepretim dzīvojamās telpas īrnieka

585tiesībām. Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai ar

586apstrīdēto normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp dzīvojamās

587mājas vai dzīvokļa ieguvēja tiesībām un dzīvojamo telpu īrnieka

588tiesībām.

58929.1. Dzīvojamo telpu īres tiesiskās attiecības ir

590sociāli nozīmīga joma. Valsts nevar nodrošināt īpašuma tiesības

591uz mājokli visām personām, taču valstij jānodrošina tiesības uz

592privātās dzīves un mājokļa neaizskaramību. Tas nozīmē, ka

593indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, tiesības dzīvot pēc

594sava prāta, iespējami minimāli ciešot no valsts vai citu personu

595iejaukšanās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 26.

596janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu). Mājokļa

597zaudējums ir viens no nopietnākajiem mājokļa neaizskaramības

598tiesību apdraudējumiem (sk., piemēram, ECT 2009. gada 22.

599oktobra sprieduma lietā "Paulić v. Croatia", pieteikums

600Nr. 3572/06, 43. paragrāfu un 2012. gada 18. decembra sprieduma

601lietā "Buckland v. the United Kingdom", pieteikums Nr.

60240060/08, 65. paragrāfu).

603ECT ir atzinusi, ka, vērtējot līdzsvaru starp sabiedrības

604interesēm un indivīda tiesībām uz īpašumu, jāņem vērā, vai,

605iegādājoties īpašumu, persona zināja par esošiem vai iespējamiem

606turpmākiem šā īpašuma lietošanas ierobežojumiem vai arī tai,

607izrādot saprātīgu vērību, vajadzēja par tiem uzzināt (sk.,

608piemēram, ECT 2011. gada 29. marta sprieduma lietā "Potomska

609and Potomski v. Poland", pieteikums Nr. 33949/05, 67.

610paragrāfu). Saeima atbildes rakstā pamatoti norāda, ka

611apstrīdētā norma uzliek skaidru pienākumu, kas zināms arī

612nākamajiem īpašniekiem (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas

613materiālu 1. sēj. 20. lpp.), proti, pienākumu ņemt vērā un

614atzīt par saistošiem iepriekšējā īpašnieka noslēgtos dzīvojamās

615telpas īres līgumus. Tādējādi apstrīdētā norma pati par sevi jau

616norāda personām uz to, ka iegūtās īpašuma tiesības var tikt

617ierobežotas ar iepriekšējā īpašnieka noslēgtu dzīvojamās telpas

618īres līgumu.

619Tātad sabiedrība ar apstrīdēto normu iegūst tiesisko kārtību,

620kas ir svarīga demokrātiskas valsts un sabiedrības

621funkcionēšanai. Tiesiskā kārtība tiek nodrošināta, garantējot

622ikvienam īrniekam netraucētu dzīvojamās telpas lietošanu un

623aizsargājot īrniekus no nepamatotas iejaukšanās to privātajā

624dzīvē.

62529.2. Vairākas pieaicinātās personas norādījušas uz

626apstrīdētās normas iespējamo ļaunprātīgu izmantošanu. Tomēr

627tiesību normas iespējama ļaunprātīga izmantošana pati par sevi

628nedod pamatu uzskatīt, ka šī norma neatbilst Satversmei. Nedz

629valsts, nedz privātpersona nevar būt pilnīgi pasargāta no tiesību

630normu ļaunprātīgas izmantošanas vai izmantošanas pretēji to

631mērķim. Likumdevēja uzdevums ir paredzēt mehānismus sabiedrības

632interešu aizsardzībai šādos gadījumos. Savukārt izpildvarai un

633tiesu varai šie mehānismi jāpiemēro, lai nodrošinātu sabiedrības

634interešu aizsardzību.

635Satversmes tiesa piekrīt Ekonomikas ministrijas viedoklim, ka

636pašlaik īpašuma ieguvējam ir līdzekļi savu tiesību aizsardzībai

637(sk. Ekonomikas ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj.

638116. lpp.). Ja dzīvojamās telpas īres līgums noslēgts, lai

639kavētu jaunā īpašnieka ievešanu valdījumā un iepriekšējais

640īpašnieks varētu turpināt dzīvokļa lietošanu, īpašuma ieguvējam

641ir tiesības celt prasību par šāda līguma atzīšanu par spēkā

642neesošu.

643Satversmes tiesa nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējas

644apgalvojumam, ka piespiedu izsoles dalībniekam nav iespēju

645uzzināt par iepriekšējā īpašnieka noslēgtajiem dzīvojamās telpas

646īres līgumiem. Šeit ir jānošķir gadījumi, kad īpašumu iegūst

647persona, kas nosolījusi augstāko cenu, un gadījumi, kad kreditors

648patur īpašumu nenotikušas piespiedu izsoles rezultātā.

649Personai, kas vēlas iegādāties īpašumu piespiedu izsolē, ir

650iespēja iegūt informāciju par īpašuma apgrūtinājumiem no tiesu

651izpildītāja. Saskaņā ar Civilprocesa likuma 601. panta ceturto

652daļu parādniekam ir pienākums paziņot tiesu izpildītājam par

653nekustamā īpašuma faktisko valdītāju un pārvaldnieku, ja tāds ir,

654kā arī par visiem attiecībā uz šo nekustamo īpašumu noslēgtajiem

655nomas, īres un citiem apgrūtinošiem līgumiem, iesniedzot minēto

656līgumu kopijas un vienlaikus uzrādot to oriģinālus. Tādējādi

657informācijai par īres līgumiem ir jābūt tiesu izpildītāja

658rīcībā.

659Praksē var būt gadījumi, kad parādnieki nesniedz tiesu

660izpildītājam likumā noteikto informāciju. Tiesu izpildītāju

661padome šajā sakarā norāda, ka apstrīdētās normas dēļ sašaurinās

662to personu loks, kuras piedalās piespiedu izsolēs, un rezultātā

663samazinās atgūto parādu apjoms (sk. Tiesu izpildītāju padomes

664viedokli lietas materiālu 1. sēj. 153. lpp.). Taču tiesu

665izpildītājam ir arī citas iespējas iegūt informāciju par īpašumu,

666uz kuru vērsta piedziņa, un tādā veidā sekmēt piespiedu izsoles

667dalībnieku informētību par atsavināmā īpašuma apgrūtinājumiem.

668Piemēram, tiesu izpildītājs var pieprasīt no valsts vai

669pašvaldības informāciju par personām, kas ir deklarētas

670konkrētajā nekustamajā īpašumā. Iegūtā informācija var norādīt uz

671nekustamā īpašuma apgrūtinājumu esamību.

672Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzējas apgalvojums, ka

673piespiedu izsoles dalībniekam vispār nav iespēju iegūt

674informāciju par atsavināmā īpašuma apgrūtinājumiem. Ja šāda

675informācija nav pieejama, persona var nepirkt konkrēto nekustamo

676īpašumu. Ja persona tomēr šādu īpašumu nopērk un tai ir šaubas

677par iepriekšējā īpašnieka noslēgto īres līgumu tiesiskumu, tā var

678celt attiecīgu prasību tiesā. Proti, ieguvēja īpašuma tiesību

679ierobežojums ir novēršams, pašam ieguvējam izrādot saprātīgu

680vērību atsavinājuma darījuma slēgšanas laikā.

681Citāda situācija rodas tad, ja nekustamo īpašumu nenotikušas

682piespiedu izsoles gadījumā iegūst kreditors (sk. pieteikumu

683lietas materiālu 1. sēj. 2. lpp.). Parasti kreditoram jau

684pirms aizdevuma vai hipotēkas līguma noslēgšanas ir iespēja iegūt

685vispusīgu informāciju par nekustamo īpašumu. Turklāt, izsniedzot

686aizdevumu, līgumā var iekļaut kreditora tiesību aizsardzības

687noteikumus, piemēram, parādnieka apliecinājumus par ieķīlātā

688īpašuma apgrūtinājumu neesamību, kā arī pienākumu saskaņot

689jebkuru darījumu slēgšanu attiecībā šo īpašumu. Tādējādi

690kreditoriem vēl pirms piedziņas vēršanas uz nekustamo īpašumu ir

691iespējas iegūt informāciju par īpašuma apgrūtinājumiem un

692aizsargāties pret tiem.

693Ievērojot minēto, secināms, ka likumdevējs ir paredzējis

694mehānismus sabiedrības interešu aizsardzībai pret apstrīdētās

695normas ļaunprātīgu izmantošanu. Tādējādi nav pamata atzīt, ka

696apstrīdētās normas ļaunprātīgas izmantošanas iespējamība kā tāda

697nozīmē apstrīdētās normas neatbilstību Satversmei.

698Līdz ar to labums, ko sabiedrība

699iegūst ar apstrīdēto normu, ir lielāks par indivīda tiesībām un

700likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu. Tādējādi apstrīdētā

701norma atbilst samērīguma principam un nav pretrunā ar Satversmes

702105. pantā noteiktajām personas tiesībām uz īpašumu.

703Nolēmumu

704daļa

705Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

706daļas 6. punktu, kā arī 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

707nosprieda:

7081. Izbeigt tiesvedību lietā daļā par

709Didža Kalniņa prasījumu (pieteikums Nr. 230/2013).

7102. Atzīt likuma "Par dzīvojamo

711telpu īri" 8. panta pirmo teikumu par atbilstošu Latvijas

712Republikas Satversmes 105. pantam.

713Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

714Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

715Tiesas sēdes priekšsēdētājs

716A.Laviņš