105. pants
garantējot tiesības uz īpašumu, un šajā pantā

minētie nosacījumi nedrīkstot ierobežot valsts tiesības izdot

tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai

kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm

vai arī lai nodrošinātu nodokļu vai soda naudu saņemšanu.

Finanšu ministrija atzīst, ka

viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Ienākuma nodokļa likumā

tika noteikta atšķirīga attieksme pensiju aplikšanā ar nodokli

atkarībā no pensijas piešķiršanas gada, bija pensiju apmēri. Līdz

1996. gadam piešķirto pensiju apmēri esot bijuši ievērojami

zemāki par tajā laikā pensijām noteikto neapliekamo minimumu un

piešķirtās pensijas neesot tikušas pārrēķinātas.

Šīs pensijas esot pārrēķinātas ar

1993. gada 1. novembri, un to apmērs esot noteikts atkarībā no

personas apdrošināšanas stāža un tautsaimniecībā nodarbināto

vidējās darba algas noteiktā laika posmā. Ministrija uzskata, ka

Ienākuma nodokļa likuma 13. pantā noteiktais neapliekamais

minimums ir atšķirīgs atkarībā no pensijas piešķiršanas

(pārrēķināšanas) gada. Tas pēc būtības neesot uzskatāms par

vienlīdzības principa pārkāpumu, jo pensijas, kuras piešķirtas

līdz 1996. gadam un kurām pēc minētā datuma nav veikts pārrēķins

vai pie kurām nav noteikta piemaksa par apdrošināšanas stāžu, kas

uzkrāts līdz 1995. gada 31. decembrim (t.i., pensijas, kas

vispār netiek apliktas ar nodokli), pēc apmēra pamatā

nesasniedzot ar nodokli neapliekamo minimumu.

Tādējādi Finanšu ministrija pauž

viedokli, ka visi pensionāri - gan tie, kuriem pensija piešķirta

līdz 1996. gada 1. janvārim, gan tie, kuriem pensija piešķirta

vai pārrēķināta pēc minētā datuma, - faktiski atrodas vienādā

situācijā. Ņemot vērā gan šo pensionāru pensiju apmērus, gan arī

to, ka šie pensionāri pārsvarā ir gados veci cilvēki, t.sk.

invalīdi, esot ievērots arī samērīguma princips.

6. Latvijas Republikas

Labklājības ministrija informē, ka viens no apsvērumiem,

kāpēc 1997. gada 1. janvārī Ienākuma nodokļa likumā tika iekļauta

tiesību norma, kas paredz, ka pie fiziskās personas ienākumiem,

par kuriem jāmaksā ienākuma nodoklis, tiek pieskaitītas arī

pensijas, esot bijušas izmaiņas valsts pensijas aprēķināšanas

kārtībā. Proti, vecuma pensijas sākuma kapitāls (t.i., pensijas

kapitāls par laika posmu līdz 1996. gadam, kad tika ieviesta

apdrošināšanas iemaksu personificētā uzskaite) 1996. gadā

tika aprēķināts no vidējās apdrošināšanas iemaksu algas valstī

1995. gadā. Savukārt, sākot ar 1997. gadu, tā

aprēķināšanai par pamatu tiek ņemta personas vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga laika posmā no 1996. gada

1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim (atkarībā

no pensijas pieprasīšanas gada). Līdz ar to esot bijušas

paredzamas izmaiņas arī piešķirto pensiju apmēros.

Labklājības ministrija arī norāda,

ka pensijas neesot valsts sociālās apdrošināšanas obligāto

iemaksu objekts, jo no pensijām neesot jāizdara valsts sociālās

apdrošināšanas obligātās iemaksas. Minētais viedoklis esot

pamatots ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" 14. pantu,

kas noteic, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu

objektu lokā valsts pensijas nav iekļautas.

7. Latvijas Zinātņu

akadēmijas Ekonomikas institūts nesaskata ekonomisko

pamatojumu tam, kāpēc apstrīdētās normas sadala pensionārus divās

grupās atkarībā no pensijas piešķiršanas laika. Savukārt par

pareizu esot atzīstams pieteikuma iesniedzēja arguments par to,

ka šāds dalījums neatbilst Satversmes 91. pantā

nostiprinātajam vienlīdzības principam.

Tāpat tiek norādīts, ka Latvijas

Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta rīcībā nav informācijas

par iespējamo budžeta samazinājumu tādā gadījumā, ja tiktu

atcelts regulējums, kas paredz, ka no pensijām ieturams

iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Ja šī summa esot nenozīmīga, viens

no risinājumiem būtu attiecināt šo nodokli uz visām pensijām

neatkarīgi no to piešķiršanas laika un attiecīgi palielināt

pensijas neapliekamo minimumu.

8. Latvijas Universitātes

Ekonomikas un vadības fakultātes Grāmatvedības institūta

direktore, Dr. oec., profesore Inta Brūna informē, ka

pensijas aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neatkarīgi no

pensijas lieluma esot vienas un tās pašas izcelsmes ienākumu

dubulta aplikšana. Tāpat no ētisku apsvērumu viedokļa pensiju

aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neliecinot par

sabiedrības rūpēm par cienījama vecuma iedzīvotāju dzīves

apstākļu uzlabošanu.

Vienlaikus I. Brūna uzsver:

Ienākuma nodokļa likuma 9. panta pirmās daļas

24. punkts noteic, ka ar nodokli netiek aplikts ienākums no

privātajos pensiju fondos veikto iemaksu ieguldīšanas. Šajā

gadījumā esot acīmredzama likuma prasību nesabalansētība.

9. Latvijas

Universitātes Finanšu institūta profesore, Dr. oec.,

Lūcija Kavale norāda, ka saskaņā ar Ienākuma nodokļa likumu

sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iegūstot pensijas

formu, tiekot pakļautas aplikšanai ar nodokli. Tas nozīmējot

nevienādu attieksmi pret iedzīvotāju ienākumu veidiem - darba

algu un pensiju, un tas neesot taisnīgi.

Tāpat L. Kavale uzsver, ka

tikai aptuveni 4 procenti no pensionāriem saņemot pensiju virs

1980 latiem gadā, tāpēc to ieņēmumu ietekme uz budžetu, kurus

valsts saņem, apliekot pensijas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli,

esot maznozīmīga.

Secinājumu

daļa

10. Lieta ir

ierosināta par Ienākuma nodokļa likuma 13. panta

"Atvieglojumi maksātājam" pirmās daļas 2. punkta vārdu un

skaitļu "līdz 1996. gada 1. janvārim" un 13. panta

pirmās daļas 3. punkta atbilstību Satversmes

91. pantam. Likuma 13. panta pirmās daļas

2. punkts paredz atvieglojumus tām pensionāru grupām, kurām

pensija piešķirta saskaņā ar 1990. gada 29. novembra

likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - 1990. gada Pensiju

likums). Savukārt 13. panta pirmās daļas 3. punktā

noteiktais atvieglojums attiecināms gan uz pensionāriem, kuriem

pensija piešķirta saskaņā ar 1995. gada 2. novembra

likumu "Par valsts pensijām" (turpmāk - 1995. gada Pensiju

likums), gan arī uz tām pensionāru grupām, kurām pensija

piešķirta, pamatojoties uz speciāliem likumiem (izdienas pensija

vai speciālā valsts pensija).

No konstitucionālās sūdzības

izriet, ka pieteikuma iesniedzējam vecuma pensija ir piešķirta

2003. gadā saskaņā ar 1995. gada Pensiju likumu.

Savukārt apstrīdētajā Ienākuma nodokļa likuma 13. panta

pirmās daļas 3. punktā ir minētas vairākas pensijas -

vecuma, izdienas un speciālās valsts pensijas. Tādējādi secināms,

ka pieteikuma iesniedzējs apstrīd nevis visu 13. panta

pirmās daļas 3. punktu, bet tikai vārdus "personām, kurām

piešķirta vai pārrēķināta pensija pēc 1996. gada

1. janvāra vai noteikta piemaksa pie pensijas par

apdrošināšanas stāžu, kas uzkrāts līdz 1995. gada

31. decembrim, atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" […]

neapliekamais minimums šīm pensijām (kopā ar piemaksu par uzkrāto

apdrošināšanas stāžu) ir 1980 latu gadā". Proti,

atvieglojumi, kas šajā normā noteikti tām pensionāru grupām,

kurām pensija tiek piešķirta saskaņā ar citiem normatīviem

aktiem, pieteikuma iesniedzējam tiesību aizskārumu nerada.

Līdz ar to

pieteikuma iesniedzēja tiesiskās intereses skar tikai tas

Ienākuma nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas

3. punkta regulējums, kas attiecas uz pensionāru grupu,

kurai piešķirta vecuma pensija.

11. Pieteikuma

iesniedzējs norāda, ka apstrīdētās normas paredzot atšķirīgu

attieksmi pret tām personām, kurām pensija piešķirta līdz

1996. gada 1. janvārim, un tām personām, kurām pensija

piešķirta pēc šā datuma. Atšķirīgā attieksme izpaužoties

tādējādi, ka pirmajai grupai ar nodokli neapliekamais minimums ir

pensijas apmērā, bet otrajai grupai - 1980 latu gadā jeb 165 lati

mēnesī.

Satversmes 91. pants

noteic:

"Visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

No konstitucionālās sūdzības

izriet, ka ir izvērtējama apstrīdēto normu atbilstība tikai

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kas garantē visu

personu vienlīdzību. Tādēļ šīs lietas ietvaros apstrīdētais

regulējums tiks analizēts vienlīdzības, nevis diskriminācijas

aizlieguma principa kontekstā.

Satversmes tiesa vairākkārt ir

norādījusi, ka vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām

izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 5. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-07-0103 secinājumu daļas 3.

punktu).

Vienlīdzības principam ir

jāgarantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšana. Proti, tā

uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai

likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām. Tas garantē

likuma pilnīgu iedarbību, tā piemērošanas objektivitāti un

bezkaislību, kā arī to, ka nevienam nav ļauts neievērot likuma

priekšrakstus (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106

9.1. punktu). Tomēr šāda tiesiskās kārtības vienotība

nenozīmē nivelēšanu, jo "vienlīdzība pieļauj diferencētu pieeju,

ja tā demokrātiskā sabiedrībā ir attaisnojama" (Satversmes

tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 4. punkts).

Līdz ar to vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas

2001. gada 3. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2000-07-0409 secinājumu daļas 1. punktu).

Atšķirīgai attieksmei nav

objektīva un saprātīga pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai ja

nav proporcionālas (samērīgas) attiecības starp izraudzītajiem

līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 23. decembra sprieduma lietā

Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3. punktu).

Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 91. pantam, nepieciešams

noskaidrot, vai:

1) personas (personu grupas)

atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos;

2) apstrīdētās normas paredz

atšķirīgu attieksmi;

3) atšķirīgajai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai tai ir leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

12. Lai noskaidrotu,

kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, nepieciešams

atrast šīs personas (grupas) vienojošo pazīmi.

Apstrīdēto normu subjekti ir

personas, kas saņem vecuma pensiju jeb valsts garantētu sociālā

nodrošinājuma maksājumu no sociālā budžeta. Tādējādi var

konstatēt, ka vienādos un salīdzināmos apstākļos atrodas gan tās

personas, kurām pensija piešķirta saskaņā ar 1990. gada

Pensiju likumu, gan tās personas, kurām pensija piešķirta saskaņā

ar 1995. gada Pensiju likumu. Abu grupu pensijas ir

atzīstamas par vecuma pensijām, tās tiek piešķirtas līdzīgā

kārtībā un maksātas no valsts sociālā budžeta.

Līdz ar to

personas, kuras saņem vecuma pensiju atbilstoši 1990. gada

Pensiju likumam un 1995. gada Pensiju likumam, atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

13. Lai noskaidrotu, vai

apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi, ir nepieciešams

izvērtēt sekas, kādas rodas apstrīdēto normu piemērošanas

rezultātā.

No apstrīdētajām normām izriet, ka

vecuma pensijas, kuras piešķirtas līdz 1996. gada

1. janvārim, tiek pilnībā atbrīvotas no aplikšanas ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli. Savukārt pēc minētā datuma

piešķirtās vecuma pensijas tiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli, ja tās pārsniedz 1980 latus gadā jeb 165 latus mēnesī.

Līdz ar to atšķirīga attieksme izpaužas apstāklī, ka no pensijas

piešķiršanas datuma ir atkarīgs tas, vai pensijas tiek vai arī

gluži pretēji - netiek apliktas ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli.

Šādu atšķirīgu attieksmi noteic

arī Ministru kabineta 2006. gada 29. septembra

noteikumu Nr. 793 "Likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"

piemērošanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 793)

110. un 112. punkts, kas konkretizē nodokļu

atvieglojumu piemērošanu pensijām.

Līdz ar to

apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi.

14. Pieteikuma

iesniedzējs pauž viedokli, ka atšķirīgai attieksmei nav saprātīga

pamata. Ja ar iedzīvotāju ienākuma nodokli netiek apliktas vecuma

pensijas, kas piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim,

balstoties uz pārdales principu, tad vēl jo vairāk nedrīkst

aplikt ar nodokli pensijas, kuras ir tieši atkarīgas no savulaik

iemaksātā nodokļa. Tādējādi, pēc pieteikuma iesniedzēja domām, ar

nodokli tiek aplikts jau savulaik iemaksātais sociālais

nodoklis.

Laikā, kad vecuma pensijas tiek

piešķirtas personām, kurām darba stāžs veidojies arī pirms

1996. gada, uz tām sociālās apdrošināšanas sistēma vēl

pilnībā nav attiecināma (1995. gada Pensiju likuma