12. pants
un pārejas noteikumu 13. punkts).

Tādējādi pensiju aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas

kapitāls, kas reģistrēts no 1996. gada 1. janvāra un

atbilst personas veiktajām (par to veiktajām) iemaksām, bet arī

sākuma kapitāls. Tas savukārt tiek noteikts par nodarbinātības

periodu līdz 1995. gada 31. decembrim, ņemot vērā

personas vidējo apdrošināšanas iemaksu algu par citu, vēlāku

laika posmu - no 1996. gada 1. janvāra līdz

1999. gada 31. decembrim (atkarībā no pensionēšanās gada).

Līdz ar to ir acīmredzams, ka aprēķinātā pensija kopumā nav

adekvāta personas individuālajam ieguldījumam visā nodarbinātības

periodā (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu

daļas 1. punktu).

Tādējādi personas pensijas lielums

ir atkarīgs nevis no tā, cik lielu nodokli persona maksāja

atbilstoši Augstākās padomes 1990. gada 14. decembra

likumam "Par sociālo nodokli", bet gan no vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas par laika posmu no 1996. gada

1. janvāra līdz 1999. gada 31. decembrim. Tas, ka laikā

no 1991. gada 1. janvāra līdz 1995. gada

31. decembrim personai bija pienākums maksāt sociālo

nodokli, nevar būt pamats tam, lai apstrīdētās normas atzītu par

Satversmei neatbilstošām. Šādā situācijā neveidojas tieša

cēloņsakarība starp personas veiktajiem sociālā nodokļa

maksājumiem par šo periodu un 2003. gadā piešķirto vecuma

pensiju.

Tāpat ir jāņem vērā arī tas, ka

saskaņā ar Ienākuma nodokļa likuma 10. panta pirmās daļas

1. punktu pirms ienākuma aplikšanas ar nodokli no gada

apliekamo ienākumu apjoma atskaita nomaksātā sociālā nodokļa

summu un valsts sociālās apdrošināšanas maksājumus. Likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli""

10. panta anotācijā bija norādīts: "Tas, ka pirms ienākuma

nodokļa aprēķināšanas no personai izmaksājamās darba algas tiek

atskaitīta sociālā nodokļa summa, nozīmē to, ka sociālais

nodoklis tiek maksāts no ienākuma, kas nav aplikts ar nodokli.

Citiem vārdiem sakot - iemaksas valsts pensiju fondā nav apliktas

ar nodokli. Šis princips ir spēkā no 1994. gada

1. janvāra un ir nemainīgs kopš Latvijas nodokļu sistēmas

izveidošanas" (sk. lietas materiālu 2. sēj. 6 -

9. un 12. lpp.).

15. Saeima atbildes

rakstā atšķirīgo attieksmi pret divām pensionāru grupām pamato ar

šādiem argumentiem:

1) 1996. gada 1. janvārī

stājās spēkā 1995. gada Pensiju likums, paredzot citu

pensiju aprēķināšanas kārtību. Tā balstās uz pensiju

apdrošināšanas sistēmu, kas veidota uz solidaritātes principa

pamata un darbojas gan starp paaudzēm, gan paaudžu ietvaros

(tostarp arī starp pakalpojumu ņēmējiem);

2) pensijas, kas tika piešķirtas

līdz 1996. gada 1. janvārim atbilstoši 1990. gada

Pensiju likumam, bija ievērojami zemākas par neapliekamo minimumu

- 1200 latiem gadā jeb 100 latiem mēnesī;

3) pensijas, kas piešķirtas līdz

1996. gada 1. janvārim, netika pārrēķinātas.

Izvērtējot to, vai apstrīdētajās

normās pamatoti ir ietverta robežšķirtne "1996. gada

1. janvāris", nepieciešams aplūkot apstrīdēto normu rašanās

vēsturiskos apstākļus.

Laikā no 1994. gada līdz

1996. gadam jautājumā par pensiju aplikšanu ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli notika politiska diskusija. Tās rezultātā tika

panākts kompromiss, paredzot, ka pensijas ietveramas ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo objektu sarakstā ar

nosacījumu, ka tās pensijas, kas piešķirtas līdz 1996. gada

1. janvārim, ar nodokli netiek apliktas (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 41.,42., 166. lpp. un 2. sēj.

49. lpp.).

Saskaņā ar panākto vienošanos

Finanšu ministrija 1996. gada 27. septembrī izstrādāja

likumprojektu "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli"". Tajā tika ietverts princips, atbilstoši kuram pensijas

tika atzītas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu.

Likumprojekta anotācijā norādīts: "kopējais prognozējamais

ieņēmumu palielinājums ir atkarīgs no tā, kāda pieeja tiek

akceptēta pensiju saņēmēju aplikšanai ar nodokli. Šis jautājums

dalāms divās daļās, skatot atsevišķi pensionāru grupu, kuriem

pensijas piešķirtas līdz 1996. gada 1. janvārim, un

pensionāru grupu, kuri pensionējušies pēc 1996. gada

1. janvāra" (lietas materiālu 2. sēj.

51. lpp.).

Minētie grozījumi Saeimā tika

akceptēti, likuma 13. panta pirmās daļas 3. punktā

nosakot, ka neapliekamais minimums pensijām, kas piešķirtas pēc

1996. gada 1. janvāra, ir 1200 latu gadā (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 100. lpp.).

No šiem dokumentiem var secināt,

ka robežšķirtne starp divām pensionāru grupām - 1996. gada

1. janvāris - nav nejauša, jo lēmums par šādas pieejas

īstenošanu Ienākuma nodokļa likumā ir radies ilgstošu politisko

diskusiju rezultātā.

Tomēr fakts, ka šāds iedalījums ir

radies ilgstošu politisko diskusiju rezultātā, pats par sevi nedz

attaisno, nedz arī noliedz pieteikuma iesniedzēja argumentu par

apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 91. pantam. Lai

konstatētu, vai apstrīdētās normas nepārkāpj Satversmē noteikto,

jānoskaidro, vai tajās noteiktajam datumam "1996. gada

1. janvāris" ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Saeima norāda, ka šis datums ir

saistīts ar 1995. gada Pensiju likuma spēkā stāšanos, jo

tika prognozēts, ka pensijas pieaugs. Līdz minētajam datumam

piešķirtās pensijas bija nelielas, un šīs pensijas netika

pārrēķinātas.

Datums "1996. gada

1. janvāris", kas sadala vecuma pensiju saņēmējus divās

grupās, ir pamatots ar to, ka šajā datumā stājās spēkā

1995. gada Pensiju likums, kas paredzēja principāli jaunu

pensiju aprēķināšanas kārtību. Vienlaikus Ienākuma nodokļa likumā

tika iestrādāts garantiju mehānisms, kam bija jāpasargā tie

pensionāri, kuriem pensija piešķirta līdz 1996. gada

1. janvārim un nav pārrēķināta, proti, šīs pensijas netika

apliktas ar nodokli.

No lietas materiāliem izriet, ka

1996. gadā 56 pensionāriem pensija bija lielāka par 100

latiem, bet pensiju vidējais apmērs bija 40,56 lati (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 25. un 155. lpp.).

Ievērojot šo pensiju nelielo apmēru, ir svarīgi neaplikt tās ar

nodokli, kaut arī pensiju indeksācijas rezultātā kādai personai

pensija pārsniegtu Ienākuma nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas

3. punktā noteikto neapliekamo minimumu.

Ja pensionārs, kuram pensija

piešķirta pirms 1996. gada 1. janvāra, izmantojis

pensiju pārrēķina tiesības, tad uz viņu attiecas Ienākuma nodokļa

likuma 13. panta pirmās daļas 3. punkta nosacījumi.

Līdz ar to pensija, kura pārsniedz 165 latus mēnesī, tiek aplikta

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Tādējādi likumdevēja pieejai,

atbilstoši kurai pensionāri sadalīti divās grupās atkarībā no

pensijas piešķiršanas termiņa, ir objektīvs pamats un tā ir

samērīga ar mērķi paredzēt atvieglojumus tiem pensionāriem, kuri

pensionējušies pirms 1996. gada 1. janvāra.

Apstrīdētajās

normās ietvertais datums "1996. gada 1. janvāris" ir

noteikts, pastāvot saprātīgam pamatam - jaunās pensiju sistēmas

ieviešanai.

16. Jebkura likuma

pieņemšana ir politiska kompromisa rezultāts, tādēļ Satversmes

tiesai ir jāatturas no politisku jautājumu izvērtēšanas, jo tie

primāri ir demokrātiski leģitimētā likumdevēja kompetencē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu).

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai

likumdevējs, nosakot diferencētu pieeju pensiju aplikšanā ar

ienākuma nodokli, nav nepamatoti pieļāvis pieteikuma iesniedzēja

pamattiesību aizskārumu. Turklāt tā ir norādījusi, ka "laika

periodā, kad pensiju pieprasa personas, kas bijušas nodarbinātas

arī pirms 1996. gada 1. janvāra, uz tām pilnībā nav

attiecināma pensiju apdrošināšanas sistēma" (Satversmes tiesas

2005. gada 11. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-08-01 9.2. punkts).

Nepamatots ir pieteikuma

iesniedzēja arguments, ka viņam piešķirtā vecuma pensija ir tieši

atkarīga no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām.

Pensionāriem, kuru darba mūžs sācies pirms 1996. gada

1. janvāra, pensija tiek aprēķināta ne tikai pamatojoties uz

1995. gada Pensiju likuma 12. pantu, bet arī ievērojot

šā paša likuma pārejas noteikumu 13. punktu. Līdz ar to ir

acīmredzams, ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas

individuālajam ieguldījumam visā nodarbinātības periodā

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

1. punktu).

Satversmes tiesa secina, ka

likumdevējs ir pamatoti iedalījis vecuma pensiju saņēmējus divās

grupās, kā robežsķirtni izmantojot datumu, kad stājās spēkā

1995. gada Pensiju likums, un piemērojis katrai no šīm

grupām atšķirīgu pieeju. Tas nav pretrunā ar Satversmes

91. panta pirmajā teikumā noteikto vienlīdzības

principu.

Tādējādi

Ienākuma nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas

2. punkta vārdi un skaitļi "līdz 1996. gada

1. janvārim" un 3. punkts atbilst Satversmes

91. pantam.

17. Lai arī Satversmes

tiesa apstrīdētās normas atzinusi par atbilstošām Satversmes

91. pantam, ir jāņem vērā, ka minētajā normā nostiprinātās

tiesības ir "salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu

attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai, proti,

labvēlīgai vai nelabvēlīgai, šai attieksmei jābūt

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma

lietā Nr. 2006-04-01 15.1. punktu).

Piemēram tad, ja tiktu secināts,

ka nodokļa ieturējumu noteikšana pārkāpj vienlīdzības principu,

būtu zināms vienīgi tas, ka iedzīvotāju ienākuma nodoklis vai nu

bija nosakāms visiem pensionāriem neatkarīgi no pensijas

piešķiršanas datuma, vai arī nebija nosakāms nevienam. Lai

izvēlētos vienu no šiem risinājumiem, jāizmanto citi apsvērumi,

kas atrodas ārpus vienlīdzības jēdziena robežām.

18. Tāpat jāņem vērā, ka

lieta ir ierosināta par Ienākuma nodokļa likuma 13. panta

pirmās daļas 2. punkta vārdu un skaitļu "līdz

1996. gada 1. janvārim" un 3. punkta atbilstību

Satversmes 91. pantam. Savukārt Saeima atbildes rakstā ir

vērtējusi to, vai pensijas pamatoti iekļautas ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli apliekamo ienākumu sarakstā. Saeima uzsver, ka

"pieteikuma iesniedzējs vēlas pārformulēt tiesību normas par

atvieglojumiem ienākuma nodokļa piemērošanā tādējādi, lai

faktiski tiktu izslēgta Ienākuma nodokļa likuma 8. panta

trešās daļas 10. punkta piemērošana" (lietas materiālu 2.

sēj. 155. lpp.).

Arī Tiesībsargs savā atzinumā

norādījis, ka pieteikuma iesniedzējs, apstrīdot tiesību normās

ietverto nevienlīdzīgo attieksmi, faktiski vēlas panākt to, lai

visiem pensiju saņēmējiem ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

neapliekamais minimums būtu visas pensijas apmērā. Tādējādi varot

uzskatīt, ka pieteikuma iesniedzējs pēc būtības apstrīd Ienākuma

nodokļa likuma 8. panta trešās daļas 10. punktu, kas

pensijas iekļauj ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo

ienākumu sarakstā.

Ienākuma nodokļa likuma

8. panta trešās daļas 10. punkts noteic, ka pie

pārējiem fiziskās personas ienākumiem, par kuriem ir jāmaksā

iedzīvotāju ienākuma nodoklis, tiek pieskaitītas pensijas

neatkarīgi no to izmaksas avota. Šajā normā ir ietverts vispārējs

princips, kas paredz visas pensijas (piemēram, vecuma, izdienas

vai speciālās pensijas) iekļaut ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

apliekamo ienākumu sarakstā. No pieteikuma iesniedzēja

konstitucionālās sūdzības būtībā izriet tas, ka tiek apstrīdēts

regulējums, kas noteic, ka ar ienākuma nodokli apliek vecuma

pensijas.

Ienākuma nodokļa likuma

8. panta trešās daļas 10. punkts vienādā mērā attiecas

gan uz vecuma pensiju, kas pieteikuma iesniedzējam piešķirta

atbilstoši 1995. gada Pensiju likumam, gan arī uz

speciālajām vai izdienas pensijām. Ņemot vērā to, ka pieteikuma

iesniedzējam piešķirta vecuma pensija, viņa tiesiskās intereses

skar šīs normas piemērošana vecuma pensijai.

Savukārt Ienākuma nodokļa likuma

13. pantā ir noteikti vienīgi atvieglojumi iedzīvotāju

ienākuma nodokļa maksātājiem. Ja nepastāvētu apstrīdētajās

tiesību normās noteiktais tiesiskais regulējums, kas expressis

verbis apstrīdēts konstitucionālajā sūdzībā, tad pieteikuma

iesniedzēja un citu personu vecuma pensijas, kā arī speciālās

valsts un izdienas pensijas, kurām nebūtu noteikts neapliekamais

minimums, tiktu apliktas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli, proti,

pensijas pilnā apmērā kļūtu par apliekamo ienākumu.

Līdz ar to Satversmes tiesai,

citastarp pamatojoties uz Satversmes vienotības principu, ir

jāizvērtē arī tas, vai Satversmei atbilst Ienākuma nodokļa likuma

8. panta trešās daļas 10. punkta regulējums, saskaņā ar

kuru vecuma pensijas ir iekļautas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli

apliekamo ienākumu sarakstā (turpmāk arī - apstrīdētais

regulējums).

19. Satversmes tiesa,

vērtējot Ienākuma nodokļa likuma atsevišķu normu satversmību,

citastarp ir secinājusi, ka nodokļa maksāšanas pienākums vienmēr

nozīmē īpašumtiesību ierobežojumu, kā arī var būt saistīts ar

citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt samērīgiem

ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību aizsardzību

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 19.1. punktu).

Lai gan Satversmes tiesa

expressis verbis ir atzinusi, ka nodokļa maksāšanas

pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumu, tomēr ir

jākonstatē, ka tā savā līdzšinējā praksē nav skaidri norādījusi

uz to, vai tiesības uz vecuma pensiju pašas par sevi aizsargā

Satversmes 105. pants.

Tāpēc sākumā Satversmes tiesai ir

jānoskaidro, vai tiesības uz pensijas izmaksu ietilpst Satversmes

105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums"

saturā.

20. Saeimas atbildes

rakstā norādīts, ka pēc 1996. gada 1. janvāra pastāvošā

sistēma "nepiešķir ar Satversmes 105. pantu aizsargātas

tiesības katram indivīdam prasīt identificējamu daļu, bet ļauj

cerēt, ka tas saņems tādu materiālu atbalstu, kas būs atkarīgs no

apstākļiem laikā, kad būs jāsaņem pensija. Iespēja personai

prasīt identificējamu daļu pastāvēs tad, kad vecuma pensija būs

piešķirta tām personām, kurām darba gaitas un valsts sociālās

apdrošināšanas iemaksas uzsāktas pēc 1996. gada

1. janvāra."

Šāds Saeimas secinājums atzīstams

par nepamatotu, jo tas balstīts uz Satversmes tiesas

2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. un 2. punktu, kur

tika analizēta pensiju sistēma, kas Latvijā pastāvēja līdz

1996. gada 1. janvārim.

Ir jāņem vērā, ka minētā pensiju

sistēma balstījās uz solidaritātes principu, kas noteica visas

sabiedrības atbildību un neveidoja tiešu saikni starp iemaksu un

pensijas apmēru. Šīs sistēmas pensijas bija pamatotas uz tā

saukto kolektīvā nodrošinājuma principu, un tās nevarēja

piešķirt, izvērtējot individuālo ieguldījumu. Turklāt šāda

sistēma nemotivēja strādājošos kārtot sociālos maksājumus, kas ir

avots pensiju izmaksai (sk.: Pensijas augs līdz ar algu.

Latvijas Vēstnesis, Nr. 12, 2004. gada

23. janvāris).

Savukārt sistēma, kas Latvijā

izveidota atbilstoši 1995. gada Pensiju likumam, veido

saikni starp iemaksu un pensijas apmēru. Šī sistēma nevis ļauj

cerēt, ka persona saņems materiālu atbalstu, kas būs atkarīgs no

apstākļiem pensijas saņemšanas laikā, bet gan rada tiesības

paļauties uz to, ka pensijas apmēru noteiks veiktās iemaksas

atbilstoši normatīvajos aktos regulētajai pensiju aprēķināšanas

shēmai. Šī sistēma orientē personas uz aktīvu darbību un rūpēm

par regulārām iemaksām savā pensiju kapitāla kontā.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi:

lai noteiktu, vai apstrīdētais regulējums skar tiesības uz

īpašumu, jāizvērtē pensiju piešķiršanas sistēmas raksturs. Proti,

atbilstoši 1995. gada Pensiju likumam izveidotā pensiju

sistēma ir "īpašumu" veidojoša. Tā balstās uz principu, ka

dalībnieks izdarījis iemaksas noteiktos fondos, kuros šai

personai veidojas noteikta daļa. Pie tam tās apmēru jebkurā brīdī

var konstatēt (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106

2. punktu).

Var piekrist arī Tiesībsarga

viedoklim, ka regulējums, atbilstoši kuram pensijas ir iekļautas

ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo ienākumu sarakstā,

jāskata saistībā ar tām Satversmē nostiprinātajām tiesībām, kuras

tas varētu ierobežot, t.i., Satversmes 105. pantā garantētajām

tiesībām uz īpašumu. Līdz ar to nav no svara, vai konkrētais

maksājums ir balstīts uz saņēmēja iepriekš veiktajām

iemaksām.

Šādu secinājumu apstiprina arī ECT

prakse, kas ir izmantojama Satversmē noteikto pamattiesību satura

atklāšanā. Tajā ir atzīts:

"Mūsdienu demokrātiskā valstī

daudzi indivīdi visu savu dzīvi vai daļu no tās ir pilnīgi

atkarīgi no sociālā nodrošinājuma un sociālās apgādes. Daudzu

valstu tiesību sistēmas noteic, ka šādām personām nepieciešams

garantēt noteiktas pakāpes drošību, kā arī paredz izmaksāt šīm

personām pabalstus saskaņā ar likumu. Gadījumā, ja indivīdam

nacionālajā tiesību sistēmā ir paredzēta novērtējama tiesība uz

sociālo apgādi, šādas intereses nozīmīgums ir jāatspoguļo,

piemērojot Pirmā protokola 1. pantu" (Stec and Others v.

the United Kingdom [GC], nos. 65731/01 and 65900/01, 12 April

2006, § 51). Savukārt šā lēmuma 53. punktā ECT norāda,

ka, lemjot par Pirmā protokola 1. panta piemērojamību, nav

pamata turpmāk attaisnot sociālā nodrošinājuma maksājumu dalīšanu

pēc to finansēšanas avota.

Lai arī Eiropas Cilvēka tiesību un

pamatbrīvību aizsardzības konvencijā nav ietverta Satversmes

109. pantam analoģiska norma, šīs Latvijai saistošās

starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse

konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas

līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu

saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto

pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Arī citu valstu konstitucionālās

tiesas ir secinājušas līdzīgi, atzīstot, ka tiesības uz pensiju

veido attiecīgo valstu konstitūcijās ietverto īpašumtiesību

saturu. Tā, piemēram, Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa

1999. gada 28. aprīļa spriedumā norādījusi, ka īpašumu

veidojošās pazīmes Pamatlikuma 14. panta izpratnē piemīt arī

ar likumu noteiktām, no pensiju apdrošināšanas sistēmas

izrietošajām pozīcijām (BVerfGE 100, 1 [32]).

Līdzīgi arī Lietuvas

Konstitucionālā tiesa, vērtējot tiesību uz pensiju

konstitucionālo aizsardzību, noteica:

"Lietuvas Konstitūcijas

52. panta noteikumi, kas paredz, ka valstij ir jāgarantē

tiesības saņemt vecuma pensiju, ir konstruēti, ņemot vērā arī

citus Konstitūcijas noteikumus, konkrētās lietas kontekstu,

tiesiskas valsts konstitucionālos principus, tiesības brīvi

izvēlēties nodarbošanos, kā arī Konstitūcijas 23. panta

noteikumus, kas paredz īpašumtiesību aizsardzību un

neaizskaramību. […] Personai, kura atbilstoši likuma nosacījumiem

var saņemt vecuma pensiju un kurai šī pensija piešķirta, ir

tiesības uz tās izmaksu naudā atbilstošā apmērā, proti, ir

tiesības uz īpašumu. Saskaņā ar Konstitūcijas 23. pantu šīs

tiesības ir aizsargājamas un garantējamas" (Chapter 2, Clause

2, Subclause 2 of the concluding part in the Judgment of

Lithuanian Constitutional Court of 25 November 2002 in Case No.

41/2000, http://www.lrkt.lt/dokumentai/2002/r021125.htm).

Tādējādi

tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas piešķiršanas

datuma vai finansēšanas avota ietilpst Satversmes 105. panta

pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums" saturā.

21. Pirms izvērtēt,

vai Ienākuma nodokļa likuma regulējums, atbilstoši kuram vecuma

pensijas ir iekļautas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliekamo

ienākumu sarakstā, atbilst Satversmes 105. pantam,

nepieciešams ņemt vērā, ka šajā lietā risināmais strīds par

tiesību ierobežošanas pamatotību tomēr netieši skar arī sociālo

tiesību jomu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka šajā

gadījumā pieteikuma iesniedzēja tiesības un tiesiskās intereses

nevar tikt aizsargātas tādā pašā mērā, kā tas būtu gadījumā, ja

ierobežotas būtu īpašumtiesības to "klasiskajā" izpratnē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

spriedumu lietā Nr. 2002-01-03 vai Satversmes tiesas

2005. gada 16. decembra spriedumu lietā

Nr. 2005-12-0103).

Tomēr indivīdam var rasties

nepieciešamība tiesiski aizstāvēt tam piešķirto sociālo labumu.

Šādās situācijās, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus,

indivīdam būtu piešķiramas tiesības atsaukties uz Satversmes

105. pantu, kas indivīda tiesībām spēj nodrošināt augstāku

aizsardzības pakāpi.

22. Lai izvērtētu

ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai tas ir

noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa

aizsardzībai un vai tas atbilst samērīguma principam. Pie tam

apstrīdētais regulējums ir jāvērtē nevis kā ierobežojums

konkrētas personas tiesībām uz īpašumu, bet gan kā ierobežojums,

kas noteikts nodokļu tiesiskajās attiecībās tādēļ, lai

nodrošinātu valsts budžeta un pašvaldību budžetu veidošanu.

Apstrīdētais regulējums Ienākuma

nodokļa likumā iekļauts ar Saeimas 1996. gada

19. decembrī pieņemto likumu "Grozījumi likumā "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli"", kas publicēts laikrakstā

"Latvijas Vēstnesis" 1997. gada 3. janvārī un ir

spēkā.

Tādējādi

apstrīdētais regulējums ir noteikts ar likumu.

23. Ikviena

pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un

argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek

noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Nosakot cilvēka pamattiesību

ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma

leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms gulstas uz

institūciju, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā

gadījumā ? uz Saeimu. Lai arī Saeimas atbildes rakstā nav

norādīts, kāds ir Ienākuma nodokļa likuma regulējuma leģitīmais

mērķis, atbilstoši kuram pensijas tika iekļautas ar iedzīvotāju

ienākuma nodokli apliekamo ienākumu sarakstā, Satversmes tiesai

ex officio ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas

apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esamību vai - tieši pretēji -

neesamību.

Iedzīvotāju ienākuma nodokļa kā

tiešā nodokļa pamatfunkcija ir fiskālā funkcija, kas nodrošina

ieņēmumus valsts budžetā un pašvaldību budžetos. Ar šo ieņēmumu

palīdzību ir iespējams finansēt prioritārus sociālos un

ekonomiskos pasākumus, kā arī mazināt personu ienākumu un

labklājības līmeņa nevienlīdzību. Tādējādi valsts nodokļu

politiku izmanto arī sociālās politikas mērķu sasniegšanai.

Tāpat jāņem vērā, ka lielākā daļa

no iedzīvotāju ienākuma nodokļa tiek ieskaitīta tās pašvaldības

budžetā, kuras teritorijā ir attiecīgā nodokļu maksātāja

dzīvesvieta. Tādā veidā tiek nodrošināta liela daļa no vietējo

pašvaldību budžeta ieņēmumiem, kuri citastarp tiek novirzīti arī

pašvaldības sociālo programmu īstenošanai (likuma "Par

pašvaldībām" 15. pants).

No minētā izriet, ka iedzīvotāju

ienākuma nodokļa iekasēšana noteikta sabiedrības labklājības

interesēs.

Tādējādi

apstrīdētajam regulējumam ir leģitīms mērķis.

24. Konstatējot

leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam. Lai noskaidrotu, vai attiecīgais

ierobežojums ir samērīgs, Satversmes tiesa savā praksē ir

vērtējusi: pirmkārt, vai izmantotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai; otrkārt, vai mērķi nevar sasniegt ar

citiem, indivīda tiesības un likumīgās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem; treškārt, vai labums, ko gūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002.

gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 3.1. punktu un 2004. gada 27. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas

3. punktu).

Tomēr ir jāņem vērā, ka nodokļu

tiesību jomā, līdzīgi kā sociālo tiesību jomā, būtu nesaprātīgi

likumdevējam izvirzīt tādus pašus nosacījumus kā, piemēram,

pilsonisko vai politisko tiesību aizsardzības un nodrošināšanas

jomā, lai gan arī nodokļu tiesību jomā dominē politiskā

dimensija, proti, lēmumi parasti tiek pieņemti, vadoties ne tik

daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem apsvērumiem.

Attiecīgās tiesību jomas specifika

noteic arī konstitucionālās kontroles robežas - no pamattiesību

ierobežošanas viedokļa Satversmes tiesa galvenokārt var vērtēt

to, vai nodokļa maksājums nav nesamērīgs slogs adresātam un vai

nodokļu normatīvais regulējums atbilst vispārējiem tiesību

principiem.

Pieteikuma iesniedzējs

konstitucionālajā sūdzībā, apstrīdot Ienākuma nodokļa likuma

regulējumu, kas vecuma pensijas atzīst par iedzīvotāju ienākuma

nodokļa objektu, ir norādījis, ka vecuma pensija kā tāda nevarot

tikt aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šāda likumdevēja

rīcība esot pretrunā ar Satversmi. Tāpat tiek argumentēts, ka

minētais Ienākuma nodokļa likuma regulējums paredzot vecuma

pensijas dubultu aplikšanu ar nodokli un apdrošināšanas līdzekļi

tiekot izmantoti pretēji likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" regulējumam.

Tādējādi Satversmes tiesai šajā

lietā, citastarp ņemot vērā arī tās sociālo aspektu, ir

jānoskaidro:

1) vai vecuma pensiju kā ienākumu

avotu var atzīt par iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu;

2) vai regulējums, kas vecuma

pensiju atzīst par ienākumiem, no kuriem ieturams iedzīvotāju

ienākuma nodoklis, paredz vecuma pensijas dubultu aplikšanu ar

nodokli;

3) vai ir pamatots pieteikuma

iesniedzēja arguments, ka viņa, kā arī citu personu sociālās

apdrošināšanas līdzekļi pretēji likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" regulējumam tiek izmantoti citādā veidā -

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem.

24.1. Pensijas kā

sociālās apdrošināšanas veida pamatfunkcija ir nodrošināt

(aizstāt) personas ienākumus tad, kad iestājies paredzētais

sociālais risks - konkrēts, likumā noteikts vecums. Pensiju

apdrošināšana no citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras

ar savu īpatnējo sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas

veidā nelabvēlīgā notikuma iestāšanās laiks, proti, darbspēju

zaudēšana, tiek prezumēts, turklāt apdrošināmais sociālais risks

(darbspēju zaudēšana vecuma dēļ) ir ilgstošs - viss pensionāra

atlikušais mūžs pēc pensijas piešķiršanas un visā šajā laikā

personas pamatienākumi ir pensija.

Pensiju par personas ienākumiem ir

atzinusi arī Satversmes tiesa, norādot, ka tās mērķis ir garantēt

personai iztiku, kad persona vairs nav spējīga aktīvi

iesaistīties darba tiesiskajās attiecībās un pati sevi nodrošināt

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada 4. decembra

sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punktu).

Izvērtējot vecuma pensijas

veidošanas principus, jāpiekrīt Saeimas viedoklim, ka

likumdevējam ir tiesības pensijas iekļaut ar nodokli apliekamo

objektu sarakstā. Šī iekļaušana pamatojas uz principu, ka valsts

sociālās apdrošināšanas iemaksas ir atbrīvotas no iedzīvotāju

ienākuma nodokļa nomaksas.

Šādā veidā pensiju iekļaušana ar

nodokli apliekamo objektu sarakstā ir skaidrota arī likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli"" anotācijā,

proti, "ja iemaksas pensiju fondos ir atbrīvotas no aplikšanas ar

nodokli, tad ar nodokli ir jābūt apliktām izmaksām, tas ir, pašām

pensijām" (likumprojekta "Grozījumi likumā "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli"" anotācija, lietas materiālu

1. sēj. 163. lpp.).

Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā,

ka arī citās Eiropas valstīs sociālo tiesību jomā ir spēkā

princips, ka pensijas tiek iekļautas ar nodokli apliekamo

ienākumu sarakstā. Izņēmums ir Lietuva, Slovākija un Ungārija,

kur pensijas netiek apliktas ar nodokļiem. Turpretim lielākā daļa

Eiropas valstu, piemēram, Apvienotā Karaliste, Austrija, Beļģija,

Čehija, Dānija, Francija, Grieķija, Igaunija, Īslande, Itālija,

Īrija, Kipra, Lihtenšteina, Nīderlande, Luksemburga, Malta,

Norvēģija, Polija, Portugāle, Slovēnija, Somija, Spānija, Šveice,

Vācija un Zviedrija, savos likumdošanas aktos ir noteikušas, ka

vecuma pensija tiek aplikta ar nodokļiem.

Dažās valstīs pensijām tiek

piemērotas atšķirīgas nodokļu atlaides. Piemēram, Igaunijā ar

ienākuma nodokli netiek apliktas vecuma pensijas, kuru apmērs

nepārsniedz 2328 eiro gadā, Portugālē - 7500 eiro gadā, savukārt

Lihtenšteinā 70 procenti no pirmā līmeņa vecuma pensijas tiek

pilnībā atbrīvoti no aplikšanas nodokļiem (sk. plašāk:

http://ec.europa.eu/employment_social/social_protection/missoc_tables_en.htm).

Satversmes tiesa atzīst, ka citu

valstu tiesiskais regulējums, risinot atsevišķus jautājumus

Latvijas tiesību sistēmā, nevar tikt piemērots tieši, izņemot

likumā norādītos gadījumus. Salīdzinošo tiesību analīzē vienmēr

ir jāņem vērā funkcionālais konteksts. Tas izriet no būtiskajām

dažādu valstu tiesību sistēmu tiesiskajām, sociālajām,

politiskajām, vēsturiskajām un sistēmiskajām atšķirībām. Tomēr

konkrētas tiesiskas problēmas risinājumam funkcionāli līdzīgais

citu valstu likumu regulējums var tikt piemērots netieši,

piemēram, kā vadlīnijas vai arī konkrētas problēmas risinājuma

indikators, vienmēr paturot prātā iespējamo atšķirīgo

kontekstu.

Līdz ar to var secināt, ka

Ienākuma nodokļa likuma 8. panta trešās daļas

10. punktā ietvertais princips, ka vecuma pensija ir nodokļa

objekts, patlaban tiek atzīts par pieņemamu arī citu Eiropas

valstu tiesību sistēmās.

Tādējādi

likumdevējs ir tiesīgs vecuma pensiju noteikt par iedzīvotāju

ienākuma nodokļa objektu. Šāda likumdevēja rīcība nepārkāpj tam

Satversmes 105. pantā noteiktās rīcības brīvības robežas.

24.2. Izvērtējot, vai

regulējums, kas vecuma pensiju atzīst par ienākumiem, no kuriem

ieturams iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neparedz pensiju dubultu

aplikšanu ar nodokli, ir jāņem vērā likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 14. panta pirmās daļas noteikumi. Minētā

norma paredz, ka "darba devēja un darba ņēmēja obligāto iemaksu

objekts ir visi algotā darbā aprēķinātie ienākumi, no kuriem

jāietur iedzīvotāju ienākuma nodoklis, neatskaitot neapliekamo

minimumu, nodokļu atvieglojumus un attaisnotos izdevumus, par

kuriem nodokļu maksātājam ir tiesības samazināt apliekamo

ienākumu."

Attaisnoto izdevumu uzskaitījums

ir ietverts Ienākuma nodokļa likumā, un to aprēķināšanas kārtību

konkretizē citi normatīvie akti, piemēram, Noteikumi

Nr. 793.

Atbilstoši Ienākuma nodokļa likuma

10. panta pirmās daļas 1. punktam pirms ienākuma

aplikšanas ar nodokli no gada apliekamo ienākumu apjoma tiek

atskaitīti nodokļa maksātāja izdevumi valsts sociālās

apdrošināšanas maksājumu apmērā. Savukārt pensijas nav sociālās

apdrošināšanas iemaksu objekts, bet pēc būtības ir sociālās

apdrošināšanas pakalpojums, kas tiek finansēts no valsts speciālā

pensiju budžeta, kuru veido arī obligātās sociālās apdrošināšanas

iemaksas. Līdz ar to ienākumu daļa, kas sociālās apdrošināšanas

iemaksu (iepriekš - sociālā nodokļa) veidā tiek ieskaitīta valsts

sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā un izmantota sociālās

apdrošināšanas pakalpojumu (arī valsts pensiju) finansēšanai, nav

bijusi aplikta ar iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Princips, atbilstoši kuram

sociālās apdrošināšanas iemaksas tiek atbrīvotas no aplikšanas ar

nodokļiem, ir ietverts arī citos likumos. Piemēram, likuma "Par

izziņas iestādes, prokuratūras vai tiesas nelikumīgas vai

nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu"

5. panta ceturtā daļa paredz, ka "personai izmaksājamā

zaudējumu atlīdzība par nesaņemto darba samaksu un negūtajiem

ienākumiem (peļņu) tiek aplikta ar nodokļiem un nodevām likumā

"Par nodokļiem un nodevām" un konkrētajos nodokļu likumos

noteiktajā kārtībā, izņemot sociālās apdrošināšanas

iemaksas".

Līdz ar to secināms, ka, nedz

veicot sociālās apdrošināšanas iemaksas, nedz izmaksājot pensiju

no valsts speciālā budžeta kā attiecīgās summas uzkrājumu,

nenotiek ienākumu dubulta aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli. Tas notiek tikai vienreiz - pensiju izmaksājot - un

tikai attiecībā uz to daļu, kas pārsniedz 165 latus mēnesī (1980

latus gadā).

Tādējādi nenotiek vecuma

pensijas dubulta aplikšana ar iedzīvotāju ienākuma

nodokli.

24.3. Noskaidrojot,

vai personu sociālās apdrošināšanas līdzekļi tiek izmantoti

pretēji likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu" regulējumam, ir

jāņem vērā, ka šis pieteikuma iesniedzēja arguments būtībā

neattiecas uz apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiskā

spēka tiesību normām. Proti, minētais arguments tiešā veidā

neskar Ienākuma nodokļa likuma atsevišķu normu satversmību. Šādā

aspektā pieteikuma iesniedzējs nevis tieši norāda, kuras Ienākuma

nodokļa likuma normas ir pretrunā ar kādu Satversmes normu, bet

gan vērš tiesas uzmanību uz to, ka starp Ienākuma nodokļa likumu

un likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu" esot zināmas

pretrunas, kas nepamatoti ierobežojot viņa pamattiesības.

Kaut arī Satversmes tiesas

pamatfunkcija nav vērtēt iespējamās vienāda juridiska spēka

tiesību normu (aktu) pretrunas, tomēr, ņemot vērā

konstitucionālajā sūdzībā minēto argumentu kontekstu, tiesai

jāpārbauda to pamatotība.

Izvērtējot to, vai personu

sociālās apdrošināšanas līdzekļi pretēji likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" regulējumam tiek izmantoti citādā veidā -

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem, ir jāņem vērā minētā

likuma 3. panta otrās daļas 2. punkts. Tajā ietverts

viens no sociālās apdrošināšanas pamatprincipiem, proti, sociālās

apdrošināšanas līdzekļi izmantojami saskaņā ar likumu un tikai

sociālās apdrošināšanas pakalpojumiem. Līdzekļi, kas iegūti

sociālās apdrošināšanas sistēmā (galvenokārt no sociālajām

iemaksām), var tikt izmantoti tikai tām izmaksām, ko paredz

attiecīgie sociālās apdrošināšanas likumi.

Sociālās apdrošināšanas līdzekļu

veidošanas kārtību regulē likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 3. nodaļa. Minētā likuma 8. pantā ir

noteikts, ka valsts pensiju speciālā budžeta līdzekļus veido

obligātās un brīvprātīgās iemaksas pensiju apdrošināšanai,

izņemot valsts fondētajā pensiju shēmā veiktās iemaksas,

dividendes no valsts pensiju speciālajam budžetam nodotajām

kapitāla daļām un ieņēmumi no to pārdošanas, kā arī citi

ieņēmumi.

Savukārt saskaņā ar

1995. gada Pensiju likumu vecuma pensija ir sociālās

apdrošināšanas pakalpojums (likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 4. panta 1. punkts) un kā tāda netiek

atzīta par sociālās apdrošināšanas līdzekli. Būtībā ar

iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek nevis sociālās apdrošināšanas

līdzekļus, kā norādīts konstitucionālajā sūdzībā, bet gan

sociālās apdrošināšanas pakalpojumu - pieteikuma iesniedzēja

vecuma pensiju.

Tādējādi apstrīdētais regulējums

nav pretrunā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

3. panta otrās daļas 2. punktā noteikto principu, ka

sociālās apdrošināšanas līdzekļi izmantojami tikai sociālās

apdrošināšanas pakalpojumiem.

Līdz ar to nav

pamata uzskatīt, ka sociālās apdrošināšanas līdzekļi tiek

izmantoti pretēji likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

regulējumam.

Ņemot vērā minēto, Satversmes

tiesa secina, ka apstrīdētais regulējums gan ir izvērtējams no

īpašumtiesību viedokļa, tomēr neveido minēto tiesību pārkāpumu.

Noteiktais nodoklis ir uzskatāms par valsts rīcības brīvības

ietvaros noteiktu samērīgu ierobežojumu tiesībām uz īpašumu un šo

ierobežojumu attaisno nepieciešamība veidot valsts budžetu un

pašvaldību budžetus, lai sasniegtu leģitīmu mērķi - sabiedrības

labklājības aizsardzību.

Tādējādi

Ienākuma nodokļa likuma 8. panta trešās daļas

10. punkta regulējums, kas vecuma pensiju noteic par

iedzīvotāju ienākuma nodokļa objektu, atbilst Satversmes

105. pantam.

25. Vēstulē Satversmes

tiesai Tiesībsargs citastarp ir izvērtējis apstrīdētā regulējuma

atbilstību Satversmes 109. pantam un secinājis, ka tas

atbilst minētajām pamattiesībām. Arī no Saeimas atbildes raksta

var secināt, ka apstrīdētais regulējums nav pretrunā ar

Satversmes 109. pantu.

Satversmes tiesa norāda, ka

apstrīdētā regulējuma atbilstība kādām no Satversmē noteiktajām

sociālajām tiesībām, piemēram, Satversmes 109. pantā

noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, tiek skarta

vienīgi netieši (pastarpināti). Proti, sociālo tiesību aspekts

šajā lietā ir aplūkojams tikai tiktāl, ciktāl īpašumtiesību

ierobežojums - iedzīvotāju ienākuma nodoklis - tiek piemērots

pensijai kā sociālās apdrošināšanas pakalpojumam.

Šajā lietā vērtēts nevis tas, vai

likumdevējs sociālo tiesību jomā ir īstenojis kādu tam ar

Satversmi uzlikto pienākumu, bet gan tas, vai piešķirtais labums

pamatoti tiek aplikts ar iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šis

jautājums analizēts, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību

Satversmes 105. pantam.

Līdz ar to

Ienākuma nodokļa likuma 8. panta trešās daļas 10. punkts

neskar Satversmes 109. pantā ietvertās pamattiesības.

26. Lai arī Satversmes

tiesa apstrīdētās normas ir atzinusi par Satversmei atbilstošām,

tā vērš Saeimas uzmanību uz to, ka pēdējie grozījumi Ienākuma

nodokļa likuma 13. panta pirmās daļas 3. punktā citastarp tika

pieņemti augstās inflācijas dēļ, kas joprojām nav mazinājusies un

visvairāk skar tieši sociāli mazaizsargāto personu grupu. Šie

grozījumi attiecībā uz neapliekamā minimuma palielināšanu no 1320

latiem līdz 1980 latiem bija saistīti ar Centrālās statistikas

pārvaldes noteikto iztikas minimumu un inflācijas pieaugumu

pēdējos gados (sk. Finanšu ministrijas atbildi Satversmes

tiesai, lietas 2. sēj. 193. lpp.).

Savā iepriekšējā praksē Satversmes

tiesa ir uzsvērusi, ka tad, ja ilgstošā laika posmā netiek

pārskatīts sociālā apdrošināšanas pakalpojuma apmērs,

atšķirīgajai attieksmei var zust pamatojums (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2005. gada 1. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005-08-01 9. punktu).

Satversmes tiesa norāda, ka

likumdevējam ir pienākums pakāpeniski pilnveidot sociālās

nodrošināšanas sistēmu un valstij pieejamo resursu ietvaros

palielināt sniegtā sociālā nodrošinājuma apmēru. Savukārt sociālā

apdrošināšanas pakalpojuma apmēra periodiskas pārskatīšanas

mērķis ir novērst to, ka varētu pazemināties iedzīvotāju

labklājība.

Tādējādi arī turpmāk Saeimai ir

periodiski jāizvērtē nepieciešamība palielināt Ienākuma nodokļa

likuma 13. panta pirmās daļas 3. punktā noteikto ar

nodokli neapliekamo pensijas minimumu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par iedzīvotāju

ienākuma nodokli" 13. panta pirmās daļas 2. punkta vārdus un

skaitļus "līdz 1996. gada 1. janvārim" un 13. panta pirmās

daļas 3. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 91. pantam.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris