1. pants
noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek

fiziskās personas gūtos ienākumus un tas tiek aprēķināts divējādā

kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un

rezumējošā kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju (turpmāk -

deklarācija).

Iedzīvotāju ienākuma nodokli

rezumējošā kārtībā aprēķina par deklarācijā atspoguļoto gada

apliekamā ienākuma kopējo apjomu. Deklarācija ar tai

pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts ieņēmumu dienesta

(turpmāk - VID) teritoriālajai iestādei pēc maksātāja

dzīvesvietas ne vēlāk kā līdz taksācijas gadam sekojošā gada

1.aprīlim. Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir noteikts,

kādu informāciju apliecinoši dokumenti ir pievienojami

deklarācijai vai reizē ar to uzrādāmi.

1.2. VID pārbauda

deklarācijā norādīto faktu ticamību un pareizību, kā arī veic

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas kontroli.

Ja maksātāja deklarētie ienākumi

vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) norādītie

maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, VID

pieprasa likumā noteiktajā termiņā iesniegt papildu deklarāciju

par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,

īpašumiem un to vērtības maiņu (turpmāk - papildu deklarācija)

vai taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā vispār nebija

iesniegta šajā likumā noteiktajā kārtībā.

Nosakot apliekamā ienākuma lielumu

un maksājamā nodokļa apmēru, VID izmanto maksātāja papildu

deklarāciju kopā ar tai pievienotajiem attaisnojuma dokumentiem

par maksātāja ienākumiem un izdevumiem, kā arī Uzņēmumu reģistra,

Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu valsts

reģistru datus. Turklāt VID ir tiesīgs pieprasīt un bez maksas

saņemt no visiem komersantiem (arī kredītiestādēm), nerezidentu

pastāvīgajām pārstāvniecībām, iestādēm, organizācijām, biedrībām,

nodibinājumiem un citām personām visu apliekamā ienākuma lieluma

precizēšanai nepieciešamo informāciju par maksātāja darījumiem,

ienākumiem, izmaksātajām summām, nodotajām vērtībām, īpašumiem un

citām lietām.

1.3. Likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtā daļa ietver

nosacījumu: "Par maksātāja pierādījumiem nodokļa summas

apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un

izdevumu attaisnojuma dokumenti (iesniegtie dokumentu noraksti),

kā arī citi dokumenti un pierādījumi, kas uzrādīti (iesniegti)

reizē ar gada ienākumu deklarāciju, deklarācijas precizējumu un

papildu deklarāciju" (turpmāk - apstrīdētā norma). Vārdi "kā arī

citi dokumenti un pierādījumi" apstrīdētajā normā tika iekļauti

ar likuma 2004. gada 20. decembra grozījumiem, kas

stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī.

1.4. Ievērojot

Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumus

Nr. 331 "Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu

pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu", VID nosaka

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu uz

aprēķinu pamata. 2006. gada 19. septembrī Ministru

kabinets izdeva jaunus noteikumus Nr. 780 "Noteikumi par

papildu deklarācijas par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem

uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu veidlapu un kārtību,

kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu".

Ievērojot šos noteikumus, gadījumā, kad saskaņā ar VID rīcībā

esošajos pārskatos (paziņojumos) norādītajiem iedzīvotāju

ienākuma nodokļa maksātāja ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma

nodokļa maksātāja iesniegtajā deklarācijā norādīto ienākumu

apjomu un papildu deklarācijā norādīto informāciju iznāk, ka

iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja ienākumu apjoms ir mazāks

par viņa izdevumu apjomu, nodokļu administrācija pieņem lēmumu

par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu. Ja revīzijā (auditā)

tiek apstiprināts minētais fakts, Valsts ieņēmumu dienests uz

aprēķinu pamata nosaka ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa

summu.

2. 2006. gada

31. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk -

Satversmes tiesa) ierosināja lietu pēc Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

pieteikuma, bet 2006. gada 21. decembrī - lietu pēc

Administratīvās apgabaltiesas pieteikuma. Lai veicinātu lietu

vispusīgu un ātru iztiesāšanu, atbilstoši Satversmes tiesas

likuma 22. panta sestajai daļai abas lietas 2007. gada

24. janvārī tika apvienotas.

3. Pieteikuma

iesniedzējs - Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts)

- 2006. gada 19. septembrī tiesas sēdē sakarā ar

Māra Gulbinska kasācijas sūdzību par Administratīvās

apgabaltiesas 2006. gada 17. februāra spriedumu

izskatīja administratīvo lietu - Māra Gulbinska pieteikumu

par VID ģenerāldirektora 2003. gada 24. septembra

lēmuma Nr. 19/24381 atcelšanu.

3.1. Minētajā

administratīvajā lietā konstatēts, ka VID no 2003. gada

1. aprīļa līdz 30. jūnijam attiecībā uz

M. Gulbinski veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par

2000. - 2002. gadu. Konstatējot, ka līdzekļu

izlietojums ir pārsniedzis līdzekļu avotus, VID Zemgales

reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa

uzlika M. Gulbinskim par pienākumu iemaksāt budžetā papildus

aprēķināto nodokli un soda naudu. Šo lēmumu M. Gulbinskis

apstrīdēja VID Zemgales reģionālajai iestādei un pēc tam arī VID

ģenerāldirektoram. Lēmums tika atstāts spēkā, tāpēc

M. Gulbinskis iesniedza pieteikumu Jelgavas tiesai. Tiesa

pieteikumu noraidīja.

2004. gada 6. septembrī

Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu sakarā ar

M. Gulbinska apelācijas sūdzību, to apmierināja daļēji.

2005. gada 11. janvārī

Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada

6. septembra spriedumu un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai

Administratīvajai apgabaltiesai.

2006. gada 17. februārī

Administratīvā apgabaltiesa M. Gulbinska pieteikumu

noraidīja, un M. Gulbinskis par to iesniedza kasācijas

sūdzību.

Izskatot lietu sakarā ar

M. Gulbinska kasācijas sūdzību, Senāts 2006. gada

19. septembrī nolēma apturēt tiesvedību administratīvajā

lietā un iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otrā

teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam.

3.2. Senāts

konstatēja, ka konkrētajā gadījumā VID ir piemērojis likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otro

teikumu, no kura izriet, ka attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti

pēc VID noteiktā deklarācijas vai tās precizējuma iesniegšanas

termiņa, nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami

lietā. Tādējādi lietā par pierādījumiem atzīstami tikai tie

attaisnojuma dokumenti, kuri VID rīcībā tika nodoti līdz VID

noteiktajam termiņam. Līdz ar to Administratīvā procesa likuma

(turpmāk - APL) 154. pantā ietvertais pienākums novērtēt

pierādījumus pēc "pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi,

pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem", konkrētajā

gadījumā attiecas tikai uz tiem attaisnojuma dokumentiem, kurus

nodokļu maksātājs iesniedzis VID noteiktajā termiņā.

Senāts piekrīt M. Gulbinska

argumentam, ka apstrīdētā norma ierobežo iestādi, kurā tiek

apstrīdēts administratīvais akts, un tiesu pieņemt pierādījumus,

kuri nav bijuši iesniegti līdz VID noteiktajam termiņam, tāpēc ar

šo normu tiek ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai gan

ierobežojumam esot leģitīms mērķis un tas esot nepieciešams

sabiedrības interesēs, Senāts tomēr uzskata, ka mērķi var

sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem.

Lēmumā arī secināts, ka piedzītā

soda nauda "uzskatāma par kriminālsodu Eiropas Cilvēktiesību

konvencijas izpratnē" un tāda situācija, ka nav iespējams

iesniegt papildu pierādījumus, "rada problēmas ar kriminālprocesā

ietvertajiem principiem, ka pierādījumus var iesniegt līdz

iztiesāšanas beigām".

4. Pieteikuma

iesniedzējs - Administratīvā apgabaltiesa

- 2006. gada 31. oktobrī tiesas sēdē sakarā ar VID

apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

2004. gada 29. decembra spriedumu izskatīja

administratīvo lietu - Sigmas Rubīnes pieteikumu par VID

ģenerāldirektora 2003. gada 1. jūlija lēmumu

Nr. 19/16717.

4.1. Minētajā

administratīvajā lietā konstatēts, ka VID no 2001. gada

29. marta līdz 2002. gada 11. decembrim attiecībā

uz S. Rubīni veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu.

Audita rezultātā VID Rīgas reģionālās iestādes Audita pārvaldes

1. audita daļas priekšniece pieņēma lēmumu, ar kuru

S. Rubīnei iemaksāšanai budžetā tika noteikts iedzīvotāju

ienākuma nodoklis un soda nauda. Šo lēmumu S. Rubīne

apstrīdēja VID Rīgas reģionālās iestādes direktoram un pēc tam

arī VID ģenerāldirektoram. Lēmums tika atcelts tikai daļā, tāpēc

S. Rubīne par VID ģenerāldirektora 2003. gada

1. jūlija lēmumu Nr. 19/16717 iesniedza pieteikumu

tiesā.

Ar Administratīvās rajona tiesas

2004. gada 29. decembra spriedumu S. Rubīnes

pieteikums tika apmierināts. Par šo spriedumu VID iesniedza

apelācijas sūdzību.

Administratīvā apgabaltiesa

norāda, ka lietā ir strīds par to, kāda informācija par

pieteicējas izdevumiem VID bija jāņem vērā, nosakot iedzīvotāju

ienākuma nodokļa maksājuma apmēru.

4.2. Izskatot lietu

sakarā ar VID apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa

2006. gada 31. oktobrī nolēma apturēt tiesvedību

administratīvajā lietā un iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu

par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta

ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes

92. pantam.

Administratīvā apgabaltiesa savā

lēmumā norāda tos pašus argumentus un secinājumus, kādi minēti

Senāta 2006. gada 19. septembra lēmumā (sk. šā

sprieduma 3. punktu).

5. Satversmes tiesā lietas

sagatavošanas laikā saņemta informācija no Senāta un

Administratīvās apgabaltiesas par tiesvedības apturēšanu

administratīvajās lietās. Tiesas, konstatējušas, ka Satversmes

tiesa 2006. gada 31. oktobrī ir pieņēmusi lēmumu par

lietas Nr. 2006-28-01 "Par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

nodokli" 22. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" ierosināšanu,

nolēma saskaņā ar APL 273. panta 3. punktu un

275. panta 3. punktu apturēt tiesvedību minētajās

administratīvajās lietās līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā

stāšanās dienai.

6. Institūcija, kas

izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas

Saeima (turpmāk - Saeima) - nepiekrīt pieteikuma

iesniedzēju viedoklim.

Nodokļu administrēšana galvenokārt

balstoties uz informāciju, ko iesniedz nodokļu maksātājs. Esot

vispāratzīts, ka nodokļu maksātājam ir jāpārzina nodokļu jomu

regulējošās tiesību normas un jāapzinās ar to pārkāpšanu

saistītais risks.

No likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 15. panta pirmās daļas izrietot nodokļu maksātāja

pienākums noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus,

iesniegt nodokļu administrācijai nodokļu likumos paredzētās

deklarācijas, pārskatus vai nodokļa aprēķinus, kā arī nodokļu

aprēķinu pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un

saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus

dokumentus. No tā varot secināt, ka "nodokļu maksātāja rīcībā

jābūt attaisnojuma dokumentiem, kas pamato deklarācijā iekļauto

informāciju".

Saeima norāda, ka apstrīdētajai

normai ir leģitīms mērķis, proti, "nodrošināt iedzīvotāju

ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no

nodokļu maksāšanas". Likumdevēja uzdevums bijis noteikt

procedūru, kuras ietvaros tiktu sabalansētas efektīvas nodokļu

administrēšanas vajadzības un personas tiesības aizstāvēt savas

tiesības un likumiskās intereses. Papildus tam normas mērķis esot

arī nepieļaut, ka faktiski tiesa veiktu revīziju (auditu).

Saeima pauž viedokli, ka

apstrīdētajā normā iekļautais ierobežojums "atbilst samērīguma

principam, ja to piemēro saprātīgi un ievērojot tiesu varas

robežas, nevis tulko mehāniski un izolēti no citiem

likumiem".

Atbildes rakstā ir norādīts: "Ja

apstrīdētās normas piemērošanu vērtē vienīgi kā ierobežojumu

tiesas procesā, var nonākt pie neprecīziem vai pat kļūdainiem

secinājumiem. Apstrīdētās normas nepieciešamība un ar to noteiktā

ierobežojuma būtība sakņojas procedūrā, kas notiek iestādes

stadijā pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kuru saskaņā ar

normatīvajiem aktiem var apstrīdēt vai pārsūdzēt."

Saeima vērš uzmanību uz likumā un

Ministru kabineta noteikumos precīzi norādīto kārtību, kādā tiek

pieprasīta papildu deklarācija un tiek veikts audits, kura

procesu detalizēti skaidro VID metodiskie materiāli. Šī kārtība

paredzot personas tiesības pārbaudes laikā izteikt iebildes un

argumentus, kā arī piedalīties nobeiguma sarunā pirms audita

pabeigšanas. Atbilstoši nodokļu maksātāja izteiktajiem

iebildumiem, argumentiem un iesniegtajiem dokumentiem nodokļu

audita pārskats varot tikt koriģēts. Tādā veidā faktiski tiekot

nodrošinātas personas tiesības iesniegt papildu pierādījumus arī

audita pārbaudes laikā.

Atbildes rakstā ir pausts

viedoklis, ka tiesa nevar aizstāt valsts pārvaldi un veikt

auditu. Pretējā gadījumā tiktu pārkāptas tiesu varas robežas.

Saeima uzskata, ka "Satversmes 92. pantā minētās tiesības

zaudētu jēgu, ja pieļautu, ka nodokļu maksātājs var nenorādīt un

izsmeļoši nepamatot savus ienākumus deklarācijā, papildu

deklarācijā un revīzijas (audita) laikā, bet tikai iesniegt tos

tiesai". Šāda situācija "apgrūtinātu tiesu ar tai neraksturīgu

funkciju veikšanu un pieļautu, ka atsevišķas personas var

rīkoties nelabticīgi, kā arī padarītu neiespējamu veikt efektīvu

nodokļu administrēšanu".

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, neesot vēlējies tiesai pilnībā aizliegt vērtēt, pieņemt un

izprasīt pierādījumus. Apstrīdētā norma neliedzot tiesai vākt

pierādījumus, tos pieņemt, vērtēt un izmantot. Tā nosakot tikai

vienu ierobežojumu - "nav pieļaujama situācija, ka persona

rīkotos ļaunprātīgi, nesniedzot pierādījumus iestādei, bet darot

to tiesā".

7. Valsts ieņēmumu

dienests, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem

jautājumiem, norāda, ka apstrīdētā norma, pirmkārt, piešķir

nodokļu maksātājam tiesības iesniegt papildu attaisnojuma

dokumentus un, otrkārt, laika ziņā ierobežo attaisnojuma

dokumentu iesniegšanu. Šis ierobežojums esot nepieciešams, lai

nodrošinātu kvalitatīvu nodokļu administrēšanas darbu -

savlaicīgu ienākuma nodokļa iekasēšanu un novērstu izvairīšanos

no nodokļu maksāšanas.

VID atsaucas uz APL normām un

norāda, ka tiesas pienākums esot pārbaudīt pierādījumus par tiem

faktiem, kuri minēti pārsūdzētā administratīvā akta pamatojumā,

un tikai tādā gadījumā, kad administratīvā procesa dalībnieku

iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, savākt pierādījumus pēc

savas iniciatīvas. Nodokļu administrēšana ietilpstot VID

kompetencē, savukārt tiesas kompetencē ietilpstot VID

administratīvā akta tiesiskuma un lietderības pārbaude.

VID uzskata, ka normatīvais

regulējums un tajā ietvertā iespēja lūgt dokumentu iesniegšanas

termiņa pagarinājumu nodrošina nodokļu maksātāja tiesības un

iespējas iesniegt jebkādu informāciju un pierādījumus.

Atbildes vēstulē skaidrots, ka

"vairumā gadījumos persona pierādījumus iesniedz tikai tad, ja

nodokļu administrācija konstatē slēpto apliekamo ienākumu,

nenorādot argumentus, kādēļ šāda informācija netika sniegta pirms

aprēķina veikšanas". Turklāt visbiežāk kā pierādījumi tiekot

iesniegti fizisko personu paskaidrojumi, ar uzņēmumiem noslēgti

aizdevuma līgumi, uzņēmumu grāmatvedības reģistri, banku kontu

izraksti.

VID uzskata, ka pēc likumā

noteiktā termiņa iesniegto dokumentu vērtēšana ir pieļaujama

tikai tad, ja persona papildu deklarācijā norāda ienākumus pilnā

apmērā un sniedz informāciju par to rašanās īpatnībām, bet

objektīvu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt deklarētās ziņas

pamatojošo dokumentu savlaicīgu iesniegšanu.

Arī VID norāda uz nodokļu

maksātāja iespēju pārbaudes gaitā izteikt savus iebildumus un

argumentus attiecībā uz nodokļu auditā konstatēto, kā arī iespēju

piedalīties nobeiguma sarunās. Tas liecinot, ka "amatpersona

izvērtē nodokļu maksātāja izteiktos iebildumus, argumentus, tajā

skaitā papildus iesniegtos dokumentus un atbilstoši koriģē

nodokļu audita pārskatu vai noraida nodokļu maksātāja iebildes,

norādot savus pretargumentus".

8. Rīgas Tehniskās

universitātes Inženierekonomikas fakultātes Starptautisko

ekonomisko sakaru un muitas institūta Muitas un nodokļu katedras

asociētais profesors Dr.oec. Kārlis Ketners uzskata, ka

apstrīdētā norma ir "daļēji pretrunā ar likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 38. pantā noteikto, proti, ja nodokļu maksātājs

nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu

lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina

nodokļu maksātājs".

Pierādījumu iesniegšanas termiņa

ierobežojumu varot nodrošināt, nosakot VID tiesības "pārskatīt

iedzīvotāju ienākuma nodokļa audita atzinumu, ņemot vērā nodokļa

maksātāja iesniegtos dokumentus un papildu pierādījumus, un

attiecīgi nodrošinot arī iesniegto pierādījumu ticamības

izvērtēšanu, kā arī ņemot vērā nodokļu maksātāja pamatojumu

novēlotas pierādījumu iesniegšanas gadījumā".

Komentējot ārvalstu praksi

attiecībā uz ierobežojumiem, K. Ketners norāda, ka "parasti

likumdevējs nenosaka īpašus nosacījumus attiecībā uz pierādījumu

iesniegšanu, jo normatīvajos aktos tiek noteikts nodokļu

maksātāju pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju un pēc

pirmā pieprasījuma iesniegt visu nodokļa aprēķinam nepieciešamo

informāciju, kas var tikt izmantota kā pierādījumi".

Secinājumu

daļa

9. Pieteikumā ietverts

prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

92. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek

apstrīdēta minētās normas atbilstība Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas

tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

Analizējot Satversmes

92. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus,

proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta.

Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu

tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas

procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

5. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

daļas 2. punktu).

Tādējādi Satversmes 92. pants

paredz gan civillietu, gan krimināllietu, gan administratīvo

lietu, citastarp arī nodokļu lietu, izskatīšanu tādā kārtībā, kas

nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka

apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz

taisnīgu tiesu, jo liedz ne tikai iestādei, bet arī tiesai,

pārbaudot VID lēmuma tiesiskumu, pieņemt pierādījumus, kuri nav

iesniegti VID noteiktajā termiņā.

10. Labas un

pienācīgas pārvaldības īstenošana nodokļu administrācijā, kā arī

nodokļu maksātāju tiesību un likumisko interešu aizsardzība nav

iespējama bez pilnvērtīgas, taisnīgas, kompetentas un efektīvas

tiesas kontroles. Likumdevējs, kā tas ir norādīts Saeimas

atbildes rakstā, pieņemot apstrīdēto normu, nav vēlējies tiesai

pilnībā aizliegt vērtēt, pieņemt un izprasīt pierādījumus. Saeima

norāda, ka, interpretējot apstrīdēto normu atbilstoši labas

pārvaldības principam un piemērojot to kopā ar APL normām,

"apstrīdētā norma neierobežo tiesu vākt pierādījumus, pieņemt,

vērtēt un izmantot tos" (lietas materiālu 1. sējuma

76. lpp.).

Ja tiesa, izskatot lietu,

konstatē, ka nav iespējams rast taisnīgu risinājumu, jo speciālā

tiesību norma, kas būtu jāpiemēro, ir pretrunā ar APL

pamatmērķiem, tad tiesai APL 3. panta otrā daļa ļauj

nepiemērot šo speciālo normu. Tādējādi tiesa, lemjot par

piemērojamo normu, vērtē, vai tās piemērošana nenonāks pretrunā

ar tiesiskas valsts pamatprincipiem un cilvēktiesībām. Turklāt

tiesai ir saistošs objektīvās izmeklēšanas princips, proti, ja

administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav

pietiekami, tad tiesa saskaņā ar APL 150. panta ceturto daļu

pierādījumus var savākt pēc savas iniciatīvas.

Tādējādi tiesai

nav liegts administratīvā procesa ietvaros pieņemt attaisnojuma

dokumentus (pierādījumus), ko maksātājs iesniedzis pēc VID

noteiktā termiņa.

11. Tiesiskas valsts

uzdevums ir nodrošināt valsts pārvaldes darbības efektīvu

kontroli. Šī kontrole notiek divās stadijās - augstākā iestādē

valsts pārvaldes ietvaros un pēc tam tiesā.

11.1. Atbilstoši APL

81. panta pirmajai daļai augstāka iestāde izskata lietu

vēlreiz pēc būtības. Savukārt atbilstoši APL 103. panta

pirmajai daļai tiesa veic kontroli pār iestādes izdota

administratīva akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem

rīcības brīvības ietvaros.

Gadījumā, kad persona tiesā

apstrīdējusi aprēķināto nodokli un uzlikto soda naudu, tiesa

izvērtē administratīvā akta tiesiskumu. Lietderības apsvērumi

tiesai būtu jāizvērtē tādā gadījumā, ja piemērotā norma piešķirtu

iestādei rīcības brīvību. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir

lietojis konkrētu un nepārprotamu formulējumu "ir atzīstami tikai

tie [...] dokumenti". Tātad apstrīdētā norma iestādei paredz

obligātu darbību, izslēdzot rīcības brīvību, - iestāde vērtē

tikai tās ziņas, kuras nodokļu maksātājs nodokļu administrācijai

iesniedzis līdz VID noteiktajam galīgajam termiņam, proti, pirms

iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķina veikšanas. Saeima atbildes

rakstā nav apšaubījusi to, ka ar apstrīdēto normu iestādei ir

liegta rīcības brīvība. Arī VID atbildes vēstulē skaidrots, ka

attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti pēc VID noteiktā termiņa,

nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami lietā (sk.

lietas materiālu 1. sējuma 83. lpp.). Tādējādi

tiesa vērtē, vai iestādes rīcība kopumā ir atbildusi APL

7. pantā ietvertajam tiesiskuma principam, proti, vai katra

iestādes amatpersona ir darbojusies tiesību normās noteikto

pilnvaru ietvaros un atbilstoši pilnvarojuma jēgai.

Tiesa administratīvajā procesā

citastarp noskaidro, vai administratīvais akts un iestādes

faktiskā rīcība atbilst APL noteikumiem un citām tiesību normām.

Lai taisītu spriedumu, tiesa saskaņā ar APL 250. panta pirmo

daļu pārbauda, pirmkārt, vai administratīvais akts izdots,

ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, otrkārt, vai

administratīvais akts atbilst materiālo tiesību normām un,

treškārt, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam

uzlikto pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai

noraidītās tiesības. Tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde, izdodot

administratīvo aktu, ievērojusi gan materiālo, gan procesuālo

tiesību normas.

11.2. Senāts ir

izskatījis virkni lietu, kurās maksātāji apstrīdēja aprēķināto

iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzlikto soda naudu, savus

iebildumus pamatojot ar dokumentiem, kas tiesā iesniegti pēc VID

noteiktā pierādījumu iesniegšanas termiņa. Senāts savos

spriedumos ir norādījis, ka attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti

pēc VID noteiktā deklarācijas vai tās precizējuma iesniegšanas

termiņa, nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami lietā

(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

2005. gada 13. septembra spriedumu lietā Nr. SKA-217; 2005.

gada 11. janvāra spriedumu lietā Nr. SKA-5; 2005. gada

16. septembra spriedumu lietā Nr. SKA-133).

Tādējādi Senāts izskatāmajās lietās nav vērtējis pierādījumus,

kurus maksātājs iesniedzis pēc gada ienākumu deklarācijas,

deklarācijas precizējuma un papildu deklarācijas iesniegšanas.

Tas nozīmē, ka tiesa ir vērtējusi administratīvā procesa

tiesiskumu, bet nav vērtējusi lietu pēc būtības.

11.3. Nodokļu

administrācijas iestāde, nepieņemot pēc VID noteiktā termiņa

iesniegtos pierādījumus, rīkojas saskaņā ar tiesību normām. Līdz

ar to nav pamata iestādes lēmumu atcelt.

Tiesai gan ir tiesības pieņemt šos

pierādījumus, taču tai nav tiesību tos izvērtēt pēc būtības.

Administratīvo tiesu kompetences robežas noteic valsts varas

dalīšanas princips. "Administratīvo tiesu uzdevums ir pakļaut

neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesas kontrolei

izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski

tiesiskām attiecībām starp privātpersonu un valsti. No šā

uzdevuma izriet administratīvo tiesu pienākums veikt valsts

pārvaldes darbības tiesiskuma un lietderības kontroli. [...]

Administratīvajām tiesām ir saistošs no Satversmes 1.panta

izrietošais valsts varas dalīšanas princips, kas liedz tiesām

uzņemties valsts pārvaldes funkciju īstenošanu"

(Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada

1. novembra papildsprieduma lietā Nr. AA204-04/5

9. punkts). No valsts varas dalīšanas principa izriet,

ka administratīvā tiesa nav tiesīga pieņemt lēmumus, kuru

pieņemšana ietilpst izpildvaras kompetencē. "Tiesas funkcija ir

kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts

pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par lietderību. Citādi tiesa

faktiski funkcionāli iekļautos valsts pārvaldē, kļūtu par

augstāku valsts pārvaldes iestādi. Tādēļ tiesa var pārbaudīt

tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību,

ir rīkojusies tiesiski" (Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 7. septembra

sprieduma lietā Nr. SKA-120 6. punkts. Grām.:

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta spriedumi un lēmumi. 2004. - Rīga:

Tiesu Namu Aģentūra, 2005, 307. lpp.).

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

un VID paustajam viedoklim, ka tiesa nevar uzņemties nodokļu

administrēšanas funkcijas, nevar stāties valsts pārvaldes

iestādes vietā un veikt revīziju (auditu). Ievērojot šo nostāju,

kā pretrunīgs ir vērtējams Saeimas izteiktais viedoklis, ka

apstrīdētā norma neierobežo tiesu vākt vai pieņemt pierādījumus,

kā arī tos vērtēt un izmantot. Atzīstot, ka tiesa var vākt un

pieņemt pierādījumus, tomēr jāsecina, ka to vērtēšana un

izmantošana ir ierobežota.

Varas dalīšanas

princips liedz tiesai, pieņemot pēc VID noteiktā termiņa

iesniegtos pierādījumus, izskatīt lietu pēc būtības. Turklāt

tiesai nav arī pamata atzīt par prettiesisku un atcelt iestādes

pieņemto lēmumu.

12. Tiesības uz

taisnīgu tiesu ietver taisnīga tiesas procesa garantijas. Lai

noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē

ar citām Satversmes normām. No Satversmes 1. panta izriet

virkne tiesiskas valsts principu, tostarp arī taisnīguma un

tiesiskuma princips, kas prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā

kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

izspriešanu, un lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa

un administratīvā procesa rezultāts būtu taisnīgs. Savukārt lai

lietu izskatīšanas procedūra būtu taisnīga, jāievēro prasība

nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai izskatāmajā

jautājumā, tiesības uz procesuālo vienlīdzību jeb līdzvērtīgu

iespēju garantijas, iespēju izteikt argumentus attiecībā uz

pretējās puses iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī tiesības

pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus.

Liedzot tiesības iesniegt

pierādījumus tiesas procesa laikā, tiek ierobežotas tiesības uz

taisnīgu tiesu. Spriedumu nevar uzskatīt par taisnīgu, ja

konkrētajā lietā nav vērtēti visi pierādījumi.

13. Eiropas

Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzīst, ka nodokļu strīdi,

ciktāl tie saistīti vienīgi ar personas pienākumu maksāt nodokli,

ir ārpus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) piemērojamības ietvara.

Valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu, un šāds

pienākums pats par sevi neaizskar personas pamattiesības.

Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir

nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu

noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek par pienākumu nodokļu

maksātājiem samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo

nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī

atbildību par pienākuma nepildīšanu. Tādējādi nodokļu maksātāja

strīds ar valsti par nodokļa samaksu bieži vien attiecas uz

nodokļu administrācijas rīcības pareizību un piemērotā soda

pamatotību.

Kā izriet no ECT prakses, nodokļu

lietas, ciktāl tās saistītas ar piemērotajiem atbildības

līdzekļiem, var tikt vērtētas Konvencijas 6.panta ietvaros

(sk.: Bendenoun v. France judgment of 24 February 1994, Series

A no. 284, p. 20, para 47).

Likumā paredzētā soda nauda

iztrūkstošās nodokļa summas apmērā, citastarp piemērojot

apstrīdēto normu, ir tieši saistīta ar nodokli, par kuru papildu

pierādījumus augstākā iestādē un tiesā vairs nevar iesniegt. Līdz

ar to pēc būtības nav iespējams iesniegt papildu pierādījumus arī

par uzlikto soda naudu.

ECT ir noteikusi, ka sodam, kas

tiek uzlikts par nodokļu tiesiskā regulējuma neievērošanu, ņemot

vērā tā sodošo un preventīvo mērķi, Konvencijas 6. panta

izpratnē piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais

raksturs. Līdz ar to attiecīgās sankcijas atbilst kriminālsodam.

Tādējādi Konvencijas mērķis prasa, lai tiesiskās attiecības,

kurās tiek piemērotas kriminālsodam atbilstošas nodokļu

sankcijas, tiktu aizsargātas ar Konvencijas 6. pantu un tās

Septītā protokola 2. pantu.

Ņemot vērā, ka tiesības uz

taisnīgu tiesu ietver arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju

iesniegt pierādījumus, valstij ir jānodrošina tādu procedūru

ieviešana, kas personai ļautu īstenot minētās tiesības. No

tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet valsts pienākums nodrošināt

personai iespēju jebkurā procesa stadijā iesniegt pierādījumus un

izteikt argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem

pierādījumiem.

Apstrīdētā norma liedz nodokļu

maksātājam iesniegt pierādījumus gan administratīvā akta

apstrīdēšanas stadijā, gan arī nākamajā stadijā, kad tas ir

pārsūdzēts tiesā. Iestāde un tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto

normu, nevērtē nevienu no tiem pierādījumiem, kurus nodokļu

maksātājs iesniedzis pēc VID noteiktā termiņa, lai pamatotu savus

argumentus par iestādes veikto nodokļu aprēķinu. Lai gan

tiesiskais regulējums dod nodokļu maksātājam iespēju iepazīties

ar iestādes pamatojumu un savāktajiem pierādījumiem, tomēr

apstrīdētā norma liedz nodokļu maksātājam izvirzīt pretargumentus

un iesniegt papildu pierādījumus attiecībā uz tiem iestādes

argumentiem, kas tiek vērtēti augstākā iestādē vai tiesas

procesā.

Tādējādi

apstrīdētā norma aizskar Satversmes 92. pantā noteiktās

tiesības uz taisnīgu tiesu, jo liedz īstenot procesuālajos

likumos ietvertos lietas vispusīgas, objektīvas un taisnīgas

izskatīšanas principus.

14. Apstrīdētā norma

attiecas uz situāciju, kurā "saduras" sabiedrības intereses un

personas tiesības. Likumdevēja uzdevums ir atrast līdzsvaru starp

efektīvu nodokļu administrēšanu, no vienas puses, un personas

tiesībām uz taisnīgu tiesu, no otras puses. Līdzsvara panākšana

pamatā ir saistīta ar personas tiesību samērīgu ierobežošanu.

Apstrīdētā norma ne vien noteic

nodokļu maksātāja tiesības iesniegt papildu attaisnojuma

dokumentus gadījumā, kad VID gatavojas apliekamo ienākumu noteikt

uz aprēķinu pamata, bet arī laika ziņā ierobežo šādu attaisnojuma

dokumentu, kā arī citu dokumentu un pierādījumu iesniegšanu.

15. Satversmes tiesa

vairākkārt ir norādījusi: lai arī Satversme tieši neparedz

gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt

ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots

veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk.

Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra spriedumu lietā

Nr.2002-04-03). Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā

paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar

noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

Satversmes normām. Arī ECT ir konstatējusi, ka tiesības uz

taisnīgu tiesu nav absolūtas. Tās var tikt ierobežotas tiktāl,

ciktāl netiek atņemtas pēc būtības (sk.: Golder v. United

Kingdom, judgment of 21 February 1975, Series A no. 18,

p. 18, para 38). Tomēr šo tiesību ierobežojumiem, tāpat

kā citu pamattiesību ierobežojumiem, jābūt noteiktiem ar likumu

vai pamatojoties uz likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un

samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi.

16. Nodokļu maksātāja

tiesības uz taisnīgu tiesu ir ierobežotas ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu. Proti, apstrīdētā norma ietverta likumā "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli", kas ir pieņemts un izsludināts

Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

Tādējādi

apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

noteikts ar likumu.

17. Ikviena

pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem,

kādēļ tas ir vajadzīgs. Ierobežojumam ir nepieciešams leģitīms

mērķis, proti, tam jābūt noteiktam sabiedrībai nozīmīgu interešu

aizsardzības labad.

No Saeimas atbildes rakstā

norādītā izriet, ka apstrīdētajai normai ir divi mērķi.

Pirmkārt, neapgrūtināt tiesu ar

tai neraksturīgu funkciju veikšanu un izslēgt iespēju, ka

faktiski tiesa veiktu nodokļu revīziju (auditu). Tiesai jāievēro

tiesu varas robežas - tā nevar stāties valsts pārvaldes iestādes

vietā un veikt auditu.

Otrkārt, nodrošināt iedzīvotāju

ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no

nodokļu maksāšanas. Arī ECT nodokļu nemaksāšanas novēršanu atzīst

par leģitīmu mērķi (sk.: Hentrich v. France, judgment of

22 September 1994, Series A no. 296-A, pp. 19-20,

para 39).

Apstrīdētās normas leģitīmais

mērķis ir nevis nodokļa savlaicīgas iekasēšanas vai tiesas

efektīvas funkcionēšanas nodrošināšana per se, bet gan

sabiedrības interešu, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības

labklājības aizsardzība.

Tādējādi

ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

18. Lai izvērtētu, vai

ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot

šo ierobežojumu, vēlējusies sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai

tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

sabiedrības interesēm. Apstrīdētajai normai jāparedz šāds

līdzsvars starp efektīvas nodokļu administrēšanas

priekšnoteikumiem, no vienas puses, un personas iespēju aizstāvēt

savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, no otras

puses.

Lai izvērtētu, vai likumdevēja

pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums atbilst

samērīguma principam, jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība

ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

atzīts, ka tajā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no

šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma

principam un ir prettiesisks.

19. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētā norma sasniedz mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

19.1. Likumdevējs par

leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli ir noteicis laika

ierobežojumu informācijas iesniegšanai, ļaujot maksātājam

ieņēmumu un izdevumu attaisnojuma dokumentus un pierādījumus

iesniegt vai uzrādīt ne vēlāk kā VID noteiktajā gada ienākumu

deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas termiņā.

Pienācīga nodokļu administrēšana

ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus

novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļu maksāšana ir

gan fizisko, gan juridisko personu pienākums. Katra nodokļa

maksātāju loks ir noteikts likumā. Nodokļa maksāšanas pienākums

vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt

saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt

samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību

aizsardzību.

Likumdevējam ir ievērojama rīcības

brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka

likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma

principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību.

Apstrīdētajā

normā noteiktais ierobežojums veicina iedzīvotāju ienākuma

nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērš izvairīšanos no nodokļu

maksāšanas, tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti šā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

19.2. Atgādinot valsts

varas dalīšanas principu, Saeima norāda, ka nav pieļaujama tāda

situācija, ka faktiski tiesa veiktu nodokļu revīziju (auditu) -

izskatītu lietu pēc būtības, ņemot vērā tiesā iesniegtos

pierādījumus. Tāpēc apstrīdētajā normā noteiktā laika

ierobežojuma mērķis esot neapgrūtināt tiesu ar tai neraksturīgu

funkciju veikšanu.

Apstrīdētā norma neliedz tiesai

pieņemt attaisnojuma dokumentus (pierādījumus), kurus maksātājs

iesniedzis pēc VID noteiktā termiņa (sk. šā sprieduma

10. punktu). Taču tiesa nevar vērtēt lietu pēc būtības,

jo administratīvo tiesu kompetences robežas nosaka no Satversmes

1. panta izrietošais valsts varas dalīšanas princips. Tas

liedz administratīvajai tiesai pieņemt lēmumus, kas ir

izpildvaras kompetencē, un vērtēt lietu pēc būtības. Līdz ar to

tiesu varas kontroles robežas noteic Satversmes 1. pants,

nevis apstrīdētā norma.

Valsts pārvaldes darbības kontrole

notiek divās stadijās - augstākā iestādē un tiesā (sk.

šā sprieduma 11. punktu). Efektīva kontrole un

nodokļu maksātāja tiesību aizsardzība ir jānodrošina abās

stadijās. Apstrīdēšanas stadijā tiek izpildīti divi uzdevumi -

persona īsteno savas tiesības, ja uzskata, ka tai nav izdevies

tās īstenot sākotnējā iestādē, savukārt valsts pārvalde izmanto

iespēju paškontroles ceļā labot savu kļūdu. Tiesas stadijas

uzdevums ir dot personai iespēju īstenot savas tiesības, ja

valsts iestādē, personasprāt, tas nav bijis iespējams [sk.:

Levits. E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības

brīvība. Funkcijas likumā, piemērošana konkrētā gadījumā,

kontrole augstākā iestādē un tiesā. // Likums un Tiesības, 2003,

Nr. 7, 203.lpp.]. Nodrošinot efektīvu apstrīdēšanas

procedūru - proti, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi

īstenot savas tiesības valsts pārvaldē, - ir iespējams panākt, ka

lieta nemaz nenonāk tiesā.

Administratīvā procesa uzlabošanas

iespējas ir norādītas arī valsts sekretāru sanāksmē

2007. gada 8. martā izsludinātajā Administratīvā

procesa iestādē un tiesā efektivizēšanas koncepcijā. Viens no

risināmajiem uzdevumiem ir efektivizēt administratīvo procesu

iestādē, proti, valstij, pārvaldes ietvaros īstenojot savu

publisko varu, ir pienākums nodrošināt tikpat efektīvu šīs

publiskās varas izpausmju kontroles mehānismu.

19.3. APL

14.1 pants prasa, lai iestāde, pieņemot lēmumus,

ievērotu objektivitāti un dotu procesa dalībniekiem pienācīgu

iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus.

Administratīvajā procesā iestādē APL piemērojams tikai tiktāl,

ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta citāda

kārtība. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 38. pants

pieļauj, ka nodokļu maksātājam ir iespēja nodrošināt pierādījumus

par nodokļu maksājumu lielumu, ja viņš nepiekrīt nodokļu

administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam. Senāts

norāda, ka šī norma tikai vispārīgi noteic, ka nodokļu maksātājam

ir pienākums nodrošināt pierādījumus par maksājamā nodokļa

apmēru, savukārt apstrīdētā norma noteic kārtību, kā arī termiņu,

kādā pierādījumi iesniedzami (sk. Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 7. februāra

sprieduma lietā Nr. SKA-38 11.2. punktu). Tomēr

nevar pilnībā piekrist Senāta norādītajam, ka likuma "Par

nodokļiem un nodevām" 38. pants noteic pienākumu nodrošināt

pierādījumus. Šajā normā ir nepārprotama norāde uz laika posmu,

kādā šie pierādījumi iesniedzami, proti, pēc tam, kad nodokļu

administrācija aprēķinājusi nodokļu maksājumu lielumu. Nodokļu

maksātāja pienākumu sadarboties ar nodokļu administrācijas

amatpersonām paredz šā paša likuma 32.2 pants, kā arī