1. pantsnoteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek

noteic, ka ar iedzīvotāju ienākuma nodokli apliek

1fiziskās personas gūtos ienākumus un tas tiek aprēķināts divējādā

2kārtībā: avansā, arī algas nodokļa un patentmaksas veidā, un

3rezumējošā kārtībā, sastādot gada ienākumu deklarāciju (turpmāk -

4deklarācija).

5Iedzīvotāju ienākuma nodokli

6rezumējošā kārtībā aprēķina par deklarācijā atspoguļoto gada

7apliekamā ienākuma kopējo apjomu. Deklarācija ar tai

8pievienotajiem dokumentiem iesniedzama Valsts ieņēmumu dienesta

9(turpmāk - VID) teritoriālajai iestādei pēc maksātāja

10dzīvesvietas ne vēlāk kā līdz taksācijas gadam sekojošā gada

111.aprīlim. Likumā "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" ir noteikts,

12kādu informāciju apliecinoši dokumenti ir pievienojami

13deklarācijai vai reizē ar to uzrādāmi.

141.2. VID pārbauda

15deklarācijā norādīto faktu ticamību un pareizību, kā arī veic

16iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksāšanas kontroli.

17Ja maksātāja deklarētie ienākumi

18vai VID rīcībā esošajos pārskatos (paziņojumos) norādītie

19maksātāja ienākumi neatbilst viņa izdevumiem taksācijas gadā, VID

20pieprasa likumā noteiktajā termiņā iesniegt papildu deklarāciju

21par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem uzkrājumiem,

22īpašumiem un to vērtības maiņu (turpmāk - papildu deklarācija)

23vai taksācijas gada ienākumu deklarāciju, ja tā vispār nebija

24iesniegta šajā likumā noteiktajā kārtībā.

25Nosakot apliekamā ienākuma lielumu

26un maksājamā nodokļa apmēru, VID izmanto maksātāja papildu

27deklarāciju kopā ar tai pievienotajiem attaisnojuma dokumentiem

28par maksātāja ienākumiem un izdevumiem, kā arī Uzņēmumu reģistra,

29Ceļu satiksmes drošības direkcijas, zemesgrāmatu un citu valsts

30reģistru datus. Turklāt VID ir tiesīgs pieprasīt un bez maksas

31saņemt no visiem komersantiem (arī kredītiestādēm), nerezidentu

32pastāvīgajām pārstāvniecībām, iestādēm, organizācijām, biedrībām,

33nodibinājumiem un citām personām visu apliekamā ienākuma lieluma

34precizēšanai nepieciešamo informāciju par maksātāja darījumiem,

35ienākumiem, izmaksātajām summām, nodotajām vērtībām, īpašumiem un

36citām lietām.

371.3. Likuma "Par

38iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtā daļa ietver

39nosacījumu: "Par maksātāja pierādījumiem nodokļa summas

40apstrīdēšanai ir atzīstami tikai tie maksātāja ieņēmumu un

41izdevumu attaisnojuma dokumenti (iesniegtie dokumentu noraksti),

42kā arī citi dokumenti un pierādījumi, kas uzrādīti (iesniegti)

43reizē ar gada ienākumu deklarāciju, deklarācijas precizējumu un

44papildu deklarāciju" (turpmāk - apstrīdētā norma). Vārdi "kā arī

45citi dokumenti un pierādījumi" apstrīdētajā normā tika iekļauti

46ar likuma 2004. gada 20. decembra grozījumiem, kas

47stājās spēkā 2005. gada 1. janvārī.

481.4. Ievērojot

49Ministru kabineta 2000. gada 26. septembra noteikumus

50Nr. 331 "Kārtība, kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu

51pamata nosaka fizisko personu apliekamo ienākumu", VID nosaka

52iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu uz

53aprēķinu pamata. 2006. gada 19. septembrī Ministru

54kabinets izdeva jaunus noteikumus Nr. 780 "Noteikumi par

55papildu deklarācijas par ienākumiem, ieņēmumiem, naudas un citiem

56uzkrājumiem, īpašumiem un to vērtības maiņu veidlapu un kārtību,

57kādā Valsts ieņēmumu dienests uz aprēķinu pamata nosaka

58iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja apliekamo ienākumu".

59Ievērojot šos noteikumus, gadījumā, kad saskaņā ar VID rīcībā

60esošajos pārskatos (paziņojumos) norādītajiem iedzīvotāju

61ienākuma nodokļa maksātāja ienākumiem, iedzīvotāju ienākuma

62nodokļa maksātāja iesniegtajā deklarācijā norādīto ienākumu

63apjomu un papildu deklarācijā norādīto informāciju iznāk, ka

64iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksātāja ienākumu apjoms ir mazāks

65par viņa izdevumu apjomu, nodokļu administrācija pieņem lēmumu

66par nodokļu revīzijas (audita) veikšanu. Ja revīzijā (auditā)

67tiek apstiprināts minētais fakts, Valsts ieņēmumu dienests uz

68aprēķinu pamata nosaka ar nodokli apliekamo ienākumu un nodokļa

69summu.

702. 2006. gada

7131. oktobrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk -

72Satversmes tiesa) ierosināja lietu pēc Latvijas Republikas

73Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

74pieteikuma, bet 2006. gada 21. decembrī - lietu pēc

75Administratīvās apgabaltiesas pieteikuma. Lai veicinātu lietu

76vispusīgu un ātru iztiesāšanu, atbilstoši Satversmes tiesas

77likuma 22. panta sestajai daļai abas lietas 2007. gada

7824. janvārī tika apvienotas.

793. Pieteikuma

80iesniedzējs - Latvijas Republikas Augstākās tiesas

81Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Senāts)

82- 2006. gada 19. septembrī tiesas sēdē sakarā ar

83Māra Gulbinska kasācijas sūdzību par Administratīvās

84apgabaltiesas 2006. gada 17. februāra spriedumu

85izskatīja administratīvo lietu - Māra Gulbinska pieteikumu

86par VID ģenerāldirektora 2003. gada 24. septembra

87lēmuma Nr. 19/24381 atcelšanu.

883.1. Minētajā

89administratīvajā lietā konstatēts, ka VID no 2003. gada

901. aprīļa līdz 30. jūnijam attiecībā uz

91M. Gulbinski veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu par

922000. - 2002. gadu. Konstatējot, ka līdzekļu

93izlietojums ir pārsniedzis līdzekļu avotus, VID Zemgales

94reģionālās iestādes Nodokļu kontroles pārvaldes Audita daļa

95uzlika M. Gulbinskim par pienākumu iemaksāt budžetā papildus

96aprēķināto nodokli un soda naudu. Šo lēmumu M. Gulbinskis

97apstrīdēja VID Zemgales reģionālajai iestādei un pēc tam arī VID

98ģenerāldirektoram. Lēmums tika atstāts spēkā, tāpēc

99M. Gulbinskis iesniedza pieteikumu Jelgavas tiesai. Tiesa

100pieteikumu noraidīja.

1012004. gada 6. septembrī

102Administratīvā apgabaltiesa, izskatījusi lietu sakarā ar

103M. Gulbinska apelācijas sūdzību, to apmierināja daļēji.

1042005. gada 11. janvārī

105Senāts atcēla Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada

1066. septembra spriedumu un lietu nosūtīja jaunai izskatīšanai

107Administratīvajai apgabaltiesai.

1082006. gada 17. februārī

109Administratīvā apgabaltiesa M. Gulbinska pieteikumu

110noraidīja, un M. Gulbinskis par to iesniedza kasācijas

111sūdzību.

112Izskatot lietu sakarā ar

113M. Gulbinska kasācijas sūdzību, Senāts 2006. gada

11419. septembrī nolēma apturēt tiesvedību administratīvajā

115lietā un iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu par likuma "Par

116iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otrā

117teikuma atbilstību Satversmes 92. pantam.

1183.2. Senāts

119konstatēja, ka konkrētajā gadījumā VID ir piemērojis likuma "Par

120iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otro

121teikumu, no kura izriet, ka attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti

122pēc VID noteiktā deklarācijas vai tās precizējuma iesniegšanas

123termiņa, nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami

124lietā. Tādējādi lietā par pierādījumiem atzīstami tikai tie

125attaisnojuma dokumenti, kuri VID rīcībā tika nodoti līdz VID

126noteiktajam termiņam. Līdz ar to Administratīvā procesa likuma

127(turpmāk - APL) 154. pantā ietvertais pienākums novērtēt

128pierādījumus pēc "pārliecības, kas pamatojas uz vispusīgi,

129pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem pierādījumiem", konkrētajā

130gadījumā attiecas tikai uz tiem attaisnojuma dokumentiem, kurus

131nodokļu maksātājs iesniedzis VID noteiktajā termiņā.

132Senāts piekrīt M. Gulbinska

133argumentam, ka apstrīdētā norma ierobežo iestādi, kurā tiek

134apstrīdēts administratīvais akts, un tiesu pieņemt pierādījumus,

135kuri nav bijuši iesniegti līdz VID noteiktajam termiņam, tāpēc ar

136šo normu tiek ierobežotas tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai gan

137ierobežojumam esot leģitīms mērķis un tas esot nepieciešams

138sabiedrības interesēs, Senāts tomēr uzskata, ka mērķi var

139sasniegt ar indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem

140līdzekļiem.

141Lēmumā arī secināts, ka piedzītā

142soda nauda "uzskatāma par kriminālsodu Eiropas Cilvēktiesību

143konvencijas izpratnē" un tāda situācija, ka nav iespējams

144iesniegt papildu pierādījumus, "rada problēmas ar kriminālprocesā

145ietvertajiem principiem, ka pierādījumus var iesniegt līdz

146iztiesāšanas beigām".

1474. Pieteikuma

148iesniedzējs - Administratīvā apgabaltiesa

149- 2006. gada 31. oktobrī tiesas sēdē sakarā ar VID

150apelācijas sūdzību par Administratīvās rajona tiesas

1512004. gada 29. decembra spriedumu izskatīja

152administratīvo lietu - Sigmas Rubīnes pieteikumu par VID

153ģenerāldirektora 2003. gada 1. jūlija lēmumu

154Nr. 19/16717.

1554.1. Minētajā

156administratīvajā lietā konstatēts, ka VID no 2001. gada

15729. marta līdz 2002. gada 11. decembrim attiecībā

158uz S. Rubīni veica iedzīvotāju ienākuma nodokļa auditu.

159Audita rezultātā VID Rīgas reģionālās iestādes Audita pārvaldes

1601. audita daļas priekšniece pieņēma lēmumu, ar kuru

161S. Rubīnei iemaksāšanai budžetā tika noteikts iedzīvotāju

162ienākuma nodoklis un soda nauda. Šo lēmumu S. Rubīne

163apstrīdēja VID Rīgas reģionālās iestādes direktoram un pēc tam

164arī VID ģenerāldirektoram. Lēmums tika atcelts tikai daļā, tāpēc

165S. Rubīne par VID ģenerāldirektora 2003. gada

1661. jūlija lēmumu Nr. 19/16717 iesniedza pieteikumu

167tiesā.

168Ar Administratīvās rajona tiesas

1692004. gada 29. decembra spriedumu S. Rubīnes

170pieteikums tika apmierināts. Par šo spriedumu VID iesniedza

171apelācijas sūdzību.

172Administratīvā apgabaltiesa

173norāda, ka lietā ir strīds par to, kāda informācija par

174pieteicējas izdevumiem VID bija jāņem vērā, nosakot iedzīvotāju

175ienākuma nodokļa maksājuma apmēru.

1764.2. Izskatot lietu

177sakarā ar VID apelācijas sūdzību, Administratīvā apgabaltiesa

1782006. gada 31. oktobrī nolēma apturēt tiesvedību

179administratīvajā lietā un iesniegt Satversmes tiesā pieteikumu

180par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta

181ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes

18292. pantam.

183Administratīvā apgabaltiesa savā

184lēmumā norāda tos pašus argumentus un secinājumus, kādi minēti

185Senāta 2006. gada 19. septembra lēmumā (sk. šā

186sprieduma 3. punktu).

1875. Satversmes tiesā lietas

188sagatavošanas laikā saņemta informācija no Senāta un

189Administratīvās apgabaltiesas par tiesvedības apturēšanu

190administratīvajās lietās. Tiesas, konstatējušas, ka Satversmes

191tiesa 2006. gada 31. oktobrī ir pieņēmusi lēmumu par

192lietas Nr. 2006-28-01 "Par likuma "Par iedzīvotāju ienākuma

193nodokli" 22. panta ceturtās daļas otrā teikuma atbilstību

194Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam" ierosināšanu,

195nolēma saskaņā ar APL 273. panta 3. punktu un

196275. panta 3. punktu apturēt tiesvedību minētajās

197administratīvajās lietās līdz Satversmes tiesas nolēmuma spēkā

198stāšanās dienai.

1996. Institūcija, kas

200izdevusi apstrīdēto aktu, - Latvijas Republikas

201Saeima (turpmāk - Saeima) - nepiekrīt pieteikuma

202iesniedzēju viedoklim.

203Nodokļu administrēšana galvenokārt

204balstoties uz informāciju, ko iesniedz nodokļu maksātājs. Esot

205vispāratzīts, ka nodokļu maksātājam ir jāpārzina nodokļu jomu

206regulējošās tiesību normas un jāapzinās ar to pārkāpšanu

207saistītais risks.

208No likuma "Par nodokļiem un

209nodevām" 15. panta pirmās daļas izrietot nodokļu maksātāja

210pienākums noteiktajā termiņā un pilnā apmērā nomaksāt nodokļus,

211iesniegt nodokļu administrācijai nodokļu likumos paredzētās

212deklarācijas, pārskatus vai nodokļa aprēķinus, kā arī nodokļu

213aprēķinu pareizības pierādīšanai uzglabāt finansiālās un

214saimnieciskās darbības ieņēmumus un izdevumus apliecinošus

215dokumentus. No tā varot secināt, ka "nodokļu maksātāja rīcībā

216jābūt attaisnojuma dokumentiem, kas pamato deklarācijā iekļauto

217informāciju".

218Saeima norāda, ka apstrīdētajai

219normai ir leģitīms mērķis, proti, "nodrošināt iedzīvotāju

220ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no

221nodokļu maksāšanas". Likumdevēja uzdevums bijis noteikt

222procedūru, kuras ietvaros tiktu sabalansētas efektīvas nodokļu

223administrēšanas vajadzības un personas tiesības aizstāvēt savas

224tiesības un likumiskās intereses. Papildus tam normas mērķis esot

225arī nepieļaut, ka faktiski tiesa veiktu revīziju (auditu).

226Saeima pauž viedokli, ka

227apstrīdētajā normā iekļautais ierobežojums "atbilst samērīguma

228principam, ja to piemēro saprātīgi un ievērojot tiesu varas

229robežas, nevis tulko mehāniski un izolēti no citiem

230likumiem".

231Atbildes rakstā ir norādīts: "Ja

232apstrīdētās normas piemērošanu vērtē vienīgi kā ierobežojumu

233tiesas procesā, var nonākt pie neprecīziem vai pat kļūdainiem

234secinājumiem. Apstrīdētās normas nepieciešamība un ar to noteiktā

235ierobežojuma būtība sakņojas procedūrā, kas notiek iestādes

236stadijā pirms tāda lēmuma pieņemšanas, kuru saskaņā ar

237normatīvajiem aktiem var apstrīdēt vai pārsūdzēt."

238Saeima vērš uzmanību uz likumā un

239Ministru kabineta noteikumos precīzi norādīto kārtību, kādā tiek

240pieprasīta papildu deklarācija un tiek veikts audits, kura

241procesu detalizēti skaidro VID metodiskie materiāli. Šī kārtība

242paredzot personas tiesības pārbaudes laikā izteikt iebildes un

243argumentus, kā arī piedalīties nobeiguma sarunā pirms audita

244pabeigšanas. Atbilstoši nodokļu maksātāja izteiktajiem

245iebildumiem, argumentiem un iesniegtajiem dokumentiem nodokļu

246audita pārskats varot tikt koriģēts. Tādā veidā faktiski tiekot

247nodrošinātas personas tiesības iesniegt papildu pierādījumus arī

248audita pārbaudes laikā.

249Atbildes rakstā ir pausts

250viedoklis, ka tiesa nevar aizstāt valsts pārvaldi un veikt

251auditu. Pretējā gadījumā tiktu pārkāptas tiesu varas robežas.

252Saeima uzskata, ka "Satversmes 92. pantā minētās tiesības

253zaudētu jēgu, ja pieļautu, ka nodokļu maksātājs var nenorādīt un

254izsmeļoši nepamatot savus ienākumus deklarācijā, papildu

255deklarācijā un revīzijas (audita) laikā, bet tikai iesniegt tos

256tiesai". Šāda situācija "apgrūtinātu tiesu ar tai neraksturīgu

257funkciju veikšanu un pieļautu, ka atsevišķas personas var

258rīkoties nelabticīgi, kā arī padarītu neiespējamu veikt efektīvu

259nodokļu administrēšanu".

260Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

261normu, neesot vēlējies tiesai pilnībā aizliegt vērtēt, pieņemt un

262izprasīt pierādījumus. Apstrīdētā norma neliedzot tiesai vākt

263pierādījumus, tos pieņemt, vērtēt un izmantot. Tā nosakot tikai

264vienu ierobežojumu - "nav pieļaujama situācija, ka persona

265rīkotos ļaunprātīgi, nesniedzot pierādījumus iestādei, bet darot

266to tiesā".

2677. Valsts ieņēmumu

268dienests, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem

269jautājumiem, norāda, ka apstrīdētā norma, pirmkārt, piešķir

270nodokļu maksātājam tiesības iesniegt papildu attaisnojuma

271dokumentus un, otrkārt, laika ziņā ierobežo attaisnojuma

272dokumentu iesniegšanu. Šis ierobežojums esot nepieciešams, lai

273nodrošinātu kvalitatīvu nodokļu administrēšanas darbu -

274savlaicīgu ienākuma nodokļa iekasēšanu un novērstu izvairīšanos

275no nodokļu maksāšanas.

276VID atsaucas uz APL normām un

277norāda, ka tiesas pienākums esot pārbaudīt pierādījumus par tiem

278faktiem, kuri minēti pārsūdzētā administratīvā akta pamatojumā,

279un tikai tādā gadījumā, kad administratīvā procesa dalībnieku

280iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, savākt pierādījumus pēc

281savas iniciatīvas. Nodokļu administrēšana ietilpstot VID

282kompetencē, savukārt tiesas kompetencē ietilpstot VID

283administratīvā akta tiesiskuma un lietderības pārbaude.

284VID uzskata, ka normatīvais

285regulējums un tajā ietvertā iespēja lūgt dokumentu iesniegšanas

286termiņa pagarinājumu nodrošina nodokļu maksātāja tiesības un

287iespējas iesniegt jebkādu informāciju un pierādījumus.

288Atbildes vēstulē skaidrots, ka

289"vairumā gadījumos persona pierādījumus iesniedz tikai tad, ja

290nodokļu administrācija konstatē slēpto apliekamo ienākumu,

291nenorādot argumentus, kādēļ šāda informācija netika sniegta pirms

292aprēķina veikšanas". Turklāt visbiežāk kā pierādījumi tiekot

293iesniegti fizisko personu paskaidrojumi, ar uzņēmumiem noslēgti

294aizdevuma līgumi, uzņēmumu grāmatvedības reģistri, banku kontu

295izraksti.

296VID uzskata, ka pēc likumā

297noteiktā termiņa iesniegto dokumentu vērtēšana ir pieļaujama

298tikai tad, ja persona papildu deklarācijā norāda ienākumus pilnā

299apmērā un sniedz informāciju par to rašanās īpatnībām, bet

300objektīvu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt deklarētās ziņas

301pamatojošo dokumentu savlaicīgu iesniegšanu.

302Arī VID norāda uz nodokļu

303maksātāja iespēju pārbaudes gaitā izteikt savus iebildumus un

304argumentus attiecībā uz nodokļu auditā konstatēto, kā arī iespēju

305piedalīties nobeiguma sarunās. Tas liecinot, ka "amatpersona

306izvērtē nodokļu maksātāja izteiktos iebildumus, argumentus, tajā

307skaitā papildus iesniegtos dokumentus un atbilstoši koriģē

308nodokļu audita pārskatu vai noraida nodokļu maksātāja iebildes,

309norādot savus pretargumentus".

3108. Rīgas Tehniskās

311universitātes Inženierekonomikas fakultātes Starptautisko

312ekonomisko sakaru un muitas institūta Muitas un nodokļu katedras

313asociētais profesors Dr.oec. Kārlis Ketners uzskata, ka

314apstrīdētā norma ir "daļēji pretrunā ar likuma "Par nodokļiem un

315nodevām" 38. pantā noteikto, proti, ja nodokļu maksātājs

316nepiekrīt nodokļu administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu

317lielumam, pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina

318nodokļu maksātājs".

319Pierādījumu iesniegšanas termiņa

320ierobežojumu varot nodrošināt, nosakot VID tiesības "pārskatīt

321iedzīvotāju ienākuma nodokļa audita atzinumu, ņemot vērā nodokļa

322maksātāja iesniegtos dokumentus un papildu pierādījumus, un

323attiecīgi nodrošinot arī iesniegto pierādījumu ticamības

324izvērtēšanu, kā arī ņemot vērā nodokļu maksātāja pamatojumu

325novēlotas pierādījumu iesniegšanas gadījumā".

326Komentējot ārvalstu praksi

327attiecībā uz ierobežojumiem, K. Ketners norāda, ka "parasti

328likumdevējs nenosaka īpašus nosacījumus attiecībā uz pierādījumu

329iesniegšanu, jo normatīvajos aktos tiek noteikts nodokļu

330maksātāju pienākums sadarboties ar nodokļu administrāciju un pēc

331pirmā pieprasījuma iesniegt visu nodokļa aprēķinam nepieciešamo

332informāciju, kas var tikt izmantota kā pierādījumi".

333Secinājumu

334daļa

3359. Pieteikumā ietverts

336prasījums izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

33792. pantam, tomēr no pieteikuma izriet, ka būtībā tiek

338apstrīdēta minētās normas atbilstība Satversmes 92. panta

339pirmajam teikumam, kas noteic, ka ikviens var aizstāvēt savas

340tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.

341Analizējot Satversmes

34292. panta pirmo teikumu, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

343tajā minētais jēdziens "taisnīga tiesa" ietver divus aspektus,

344proti, "taisnīga tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija,

345kas izskata lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

346valstij atbilstošs process, kurā šī lieta tiek izskatīta.

347Satversmes 92. pants paredz gan pienākumu izveidot attiecīgu

348tiesu institūciju sistēmu, gan arī pienākumu pieņemt attiecīgas

349procesuālās normas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

3505. marta sprieduma lietā Nr. 2001-10-01 secinājumu

351daļas 2. punktu).

352Tādējādi Satversmes 92. pants

353paredz gan civillietu, gan krimināllietu, gan administratīvo

354lietu, citastarp arī nodokļu lietu, izskatīšanu tādā kārtībā, kas

355nodrošinātu šo lietu taisnīgu un objektīvu izspriešanu.

356Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka

357apstrīdētā norma nesamērīgi ierobežo personas tiesības uz

358taisnīgu tiesu, jo liedz ne tikai iestādei, bet arī tiesai,

359pārbaudot VID lēmuma tiesiskumu, pieņemt pierādījumus, kuri nav

360iesniegti VID noteiktajā termiņā.

36110. Labas un

362pienācīgas pārvaldības īstenošana nodokļu administrācijā, kā arī

363nodokļu maksātāju tiesību un likumisko interešu aizsardzība nav

364iespējama bez pilnvērtīgas, taisnīgas, kompetentas un efektīvas

365tiesas kontroles. Likumdevējs, kā tas ir norādīts Saeimas

366atbildes rakstā, pieņemot apstrīdēto normu, nav vēlējies tiesai

367pilnībā aizliegt vērtēt, pieņemt un izprasīt pierādījumus. Saeima

368norāda, ka, interpretējot apstrīdēto normu atbilstoši labas

369pārvaldības principam un piemērojot to kopā ar APL normām,

370"apstrīdētā norma neierobežo tiesu vākt pierādījumus, pieņemt,

371vērtēt un izmantot tos" (lietas materiālu 1. sējuma

37276. lpp.).

373Ja tiesa, izskatot lietu,

374konstatē, ka nav iespējams rast taisnīgu risinājumu, jo speciālā

375tiesību norma, kas būtu jāpiemēro, ir pretrunā ar APL

376pamatmērķiem, tad tiesai APL 3. panta otrā daļa ļauj

377nepiemērot šo speciālo normu. Tādējādi tiesa, lemjot par

378piemērojamo normu, vērtē, vai tās piemērošana nenonāks pretrunā

379ar tiesiskas valsts pamatprincipiem un cilvēktiesībām. Turklāt

380tiesai ir saistošs objektīvās izmeklēšanas princips, proti, ja

381administratīvā procesa dalībnieku iesniegtie pierādījumi nav

382pietiekami, tad tiesa saskaņā ar APL 150. panta ceturto daļu

383pierādījumus var savākt pēc savas iniciatīvas.

384Tādējādi tiesai

385nav liegts administratīvā procesa ietvaros pieņemt attaisnojuma

386dokumentus (pierādījumus), ko maksātājs iesniedzis pēc VID

387noteiktā termiņa.

38811. Tiesiskas valsts

389uzdevums ir nodrošināt valsts pārvaldes darbības efektīvu

390kontroli. Šī kontrole notiek divās stadijās - augstākā iestādē

391valsts pārvaldes ietvaros un pēc tam tiesā.

39211.1. Atbilstoši APL

39381. panta pirmajai daļai augstāka iestāde izskata lietu

394vēlreiz pēc būtības. Savukārt atbilstoši APL 103. panta

395pirmajai daļai tiesa veic kontroli pār iestādes izdota

396administratīva akta tiesiskumu vai lietderības apsvērumiem

397rīcības brīvības ietvaros.

398Gadījumā, kad persona tiesā

399apstrīdējusi aprēķināto nodokli un uzlikto soda naudu, tiesa

400izvērtē administratīvā akta tiesiskumu. Lietderības apsvērumi

401tiesai būtu jāizvērtē tādā gadījumā, ja piemērotā norma piešķirtu

402iestādei rīcības brīvību. Apstrīdētajā normā likumdevējs ir

403lietojis konkrētu un nepārprotamu formulējumu "ir atzīstami tikai

404tie [...] dokumenti". Tātad apstrīdētā norma iestādei paredz

405obligātu darbību, izslēdzot rīcības brīvību, - iestāde vērtē

406tikai tās ziņas, kuras nodokļu maksātājs nodokļu administrācijai

407iesniedzis līdz VID noteiktajam galīgajam termiņam, proti, pirms

408iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķina veikšanas. Saeima atbildes

409rakstā nav apšaubījusi to, ka ar apstrīdēto normu iestādei ir

410liegta rīcības brīvība. Arī VID atbildes vēstulē skaidrots, ka

411attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti pēc VID noteiktā termiņa,

412nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami lietā (sk.

413lietas materiālu 1. sējuma 83. lpp.). Tādējādi

414tiesa vērtē, vai iestādes rīcība kopumā ir atbildusi APL

4157. pantā ietvertajam tiesiskuma principam, proti, vai katra

416iestādes amatpersona ir darbojusies tiesību normās noteikto

417pilnvaru ietvaros un atbilstoši pilnvarojuma jēgai.

418Tiesa administratīvajā procesā

419citastarp noskaidro, vai administratīvais akts un iestādes

420faktiskā rīcība atbilst APL noteikumiem un citām tiesību normām.

421Lai taisītu spriedumu, tiesa saskaņā ar APL 250. panta pirmo

422daļu pārbauda, pirmkārt, vai administratīvais akts izdots,

423ievērojot procesuālos un formālos priekšnoteikumus, otrkārt, vai

424administratīvais akts atbilst materiālo tiesību normām un,

425treškārt, vai administratīvā akta pamatojums attaisno adresātam

426uzlikto pienākumu vai tam piešķirtās, apstiprinātās vai

427noraidītās tiesības. Tiesai ir jāpārbauda, vai iestāde, izdodot

428administratīvo aktu, ievērojusi gan materiālo, gan procesuālo

429tiesību normas.

43011.2. Senāts ir

431izskatījis virkni lietu, kurās maksātāji apstrīdēja aprēķināto

432iedzīvotāju ienākuma nodokli un uzlikto soda naudu, savus

433iebildumus pamatojot ar dokumentiem, kas tiesā iesniegti pēc VID

434noteiktā pierādījumu iesniegšanas termiņa. Senāts savos

435spriedumos ir norādījis, ka attaisnojuma dokumenti, kas iesniegti

436pēc VID noteiktā deklarācijas vai tās precizējuma iesniegšanas

437termiņa, nav uzskatāmi par pierādījumiem un nav izmantojami lietā

438(sk. Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta

4392005. gada 13. septembra spriedumu lietā Nr. SKA-217; 2005.

440gada 11. janvāra spriedumu lietā Nr. SKA-5; 2005. gada

44116. septembra spriedumu lietā Nr. SKA-133).

442Tādējādi Senāts izskatāmajās lietās nav vērtējis pierādījumus,

443kurus maksātājs iesniedzis pēc gada ienākumu deklarācijas,

444deklarācijas precizējuma un papildu deklarācijas iesniegšanas.

445Tas nozīmē, ka tiesa ir vērtējusi administratīvā procesa

446tiesiskumu, bet nav vērtējusi lietu pēc būtības.

44711.3. Nodokļu

448administrācijas iestāde, nepieņemot pēc VID noteiktā termiņa

449iesniegtos pierādījumus, rīkojas saskaņā ar tiesību normām. Līdz

450ar to nav pamata iestādes lēmumu atcelt.

451Tiesai gan ir tiesības pieņemt šos

452pierādījumus, taču tai nav tiesību tos izvērtēt pēc būtības.

453Administratīvo tiesu kompetences robežas noteic valsts varas

454dalīšanas princips. "Administratīvo tiesu uzdevums ir pakļaut

455neatkarīgas, objektīvas un kompetentas tiesas kontrolei

456izpildvaras darbības, kuras attiecas uz konkrētām publiski

457tiesiskām attiecībām starp privātpersonu un valsti. No šā

458uzdevuma izriet administratīvo tiesu pienākums veikt valsts

459pārvaldes darbības tiesiskuma un lietderības kontroli. [...]

460Administratīvajām tiesām ir saistošs no Satversmes 1.panta

461izrietošais valsts varas dalīšanas princips, kas liedz tiesām

462uzņemties valsts pārvaldes funkciju īstenošanu"

463(Administratīvās apgabaltiesas 2004. gada

4641. novembra papildsprieduma lietā Nr. AA204-04/5

4659. punkts). No valsts varas dalīšanas principa izriet,

466ka administratīvā tiesa nav tiesīga pieņemt lēmumus, kuru

467pieņemšana ietilpst izpildvaras kompetencē. "Tiesas funkcija ir

468kontrolēt valsts pārvaldes darbības tiesiskumu, nevis valsts

469pārvaldes vietā pieņemt lēmumu par lietderību. Citādi tiesa

470faktiski funkcionāli iekļautos valsts pārvaldē, kļūtu par

471augstāku valsts pārvaldes iestādi. Tādēļ tiesa var pārbaudīt

472tikai to, vai valsts pārvalde, izmantojot savu rīcības brīvību,

473ir rīkojusies tiesiski" (Augstākās tiesas Senāta

474Administratīvo lietu departamenta 2004.gada 7. septembra

475sprieduma lietā Nr. SKA-120 6. punkts. Grām.:

476Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

477lietu departamenta spriedumi un lēmumi. 2004. - Rīga:

478Tiesu Namu Aģentūra, 2005, 307. lpp.).

479Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

480un VID paustajam viedoklim, ka tiesa nevar uzņemties nodokļu

481administrēšanas funkcijas, nevar stāties valsts pārvaldes

482iestādes vietā un veikt revīziju (auditu). Ievērojot šo nostāju,

483kā pretrunīgs ir vērtējams Saeimas izteiktais viedoklis, ka

484apstrīdētā norma neierobežo tiesu vākt vai pieņemt pierādījumus,

485kā arī tos vērtēt un izmantot. Atzīstot, ka tiesa var vākt un

486pieņemt pierādījumus, tomēr jāsecina, ka to vērtēšana un

487izmantošana ir ierobežota.

488Varas dalīšanas

489princips liedz tiesai, pieņemot pēc VID noteiktā termiņa

490iesniegtos pierādījumus, izskatīt lietu pēc būtības. Turklāt

491tiesai nav arī pamata atzīt par prettiesisku un atcelt iestādes

492pieņemto lēmumu.

49312. Tiesības uz

494taisnīgu tiesu ietver taisnīga tiesas procesa garantijas. Lai

495noskaidrotu Satversmes 92. panta jēgu, tas jāaplūko sasaistē

496ar citām Satversmes normām. No Satversmes 1. panta izriet

497virkne tiesiskas valsts principu, tostarp arī taisnīguma un

498tiesiskuma princips, kas prasa, lai lietas tiktu izskatītas tādā

499kārtībā, kas nodrošinātu to taisnīgu un objektīvu

500izspriešanu, un lai ikviena kriminālprocesa, civilprocesa

501un administratīvā procesa rezultāts būtu taisnīgs. Savukārt lai

502lietu izskatīšanas procedūra būtu taisnīga, jāievēro prasība

503nodrošināt personai tiesības tikt uzklausītai izskatāmajā

504jautājumā, tiesības uz procesuālo vienlīdzību jeb līdzvērtīgu

505iespēju garantijas, iespēju izteikt argumentus attiecībā uz

506pretējās puses iesniegtajiem pierādījumiem, kā arī tiesības

507pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus.

508Liedzot tiesības iesniegt

509pierādījumus tiesas procesa laikā, tiek ierobežotas tiesības uz

510taisnīgu tiesu. Spriedumu nevar uzskatīt par taisnīgu, ja

511konkrētajā lietā nav vērtēti visi pierādījumi.

51213. Eiropas

513Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzīst, ka nodokļu strīdi,

514ciktāl tie saistīti vienīgi ar personas pienākumu maksāt nodokli,

515ir ārpus Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

516konvencijas (turpmāk - Konvencija) piemērojamības ietvara.

517Valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas pienākumu, un šāds

518pienākums pats par sevi neaizskar personas pamattiesības.

519Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir

520nesaraujami saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu

521noteikšanu, proti, valsts ne vien uzliek par pienākumu nodokļu

522maksātājiem samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo

523nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī

524atbildību par pienākuma nepildīšanu. Tādējādi nodokļu maksātāja

525strīds ar valsti par nodokļa samaksu bieži vien attiecas uz

526nodokļu administrācijas rīcības pareizību un piemērotā soda

527pamatotību.

528Kā izriet no ECT prakses, nodokļu

529lietas, ciktāl tās saistītas ar piemērotajiem atbildības

530līdzekļiem, var tikt vērtētas Konvencijas 6.panta ietvaros

531(sk.: Bendenoun v. France judgment of 24 February 1994, Series

532A no. 284, p. 20, para 47).

533Likumā paredzētā soda nauda

534iztrūkstošās nodokļa summas apmērā, citastarp piemērojot

535apstrīdēto normu, ir tieši saistīta ar nodokli, par kuru papildu

536pierādījumus augstākā iestādē un tiesā vairs nevar iesniegt. Līdz

537ar to pēc būtības nav iespējams iesniegt papildu pierādījumus arī

538par uzlikto soda naudu.

539ECT ir noteikusi, ka sodam, kas

540tiek uzlikts par nodokļu tiesiskā regulējuma neievērošanu, ņemot

541vērā tā sodošo un preventīvo mērķi, Konvencijas 6. panta

542izpratnē piemīt kriminālsfēras sankcijai raksturīgais sodošais

543raksturs. Līdz ar to attiecīgās sankcijas atbilst kriminālsodam.

544Tādējādi Konvencijas mērķis prasa, lai tiesiskās attiecības,

545kurās tiek piemērotas kriminālsodam atbilstošas nodokļu

546sankcijas, tiktu aizsargātas ar Konvencijas 6. pantu un tās

547Septītā protokola 2. pantu.

548Ņemot vērā, ka tiesības uz

549taisnīgu tiesu ietver arī tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju

550iesniegt pierādījumus, valstij ir jānodrošina tādu procedūru

551ieviešana, kas personai ļautu īstenot minētās tiesības. No

552tiesībām uz taisnīgu tiesu izriet valsts pienākums nodrošināt

553personai iespēju jebkurā procesa stadijā iesniegt pierādījumus un

554izteikt argumentus attiecībā uz pretējās puses iesniegtajiem

555pierādījumiem.

556Apstrīdētā norma liedz nodokļu

557maksātājam iesniegt pierādījumus gan administratīvā akta

558apstrīdēšanas stadijā, gan arī nākamajā stadijā, kad tas ir

559pārsūdzēts tiesā. Iestāde un tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto

560normu, nevērtē nevienu no tiem pierādījumiem, kurus nodokļu

561maksātājs iesniedzis pēc VID noteiktā termiņa, lai pamatotu savus

562argumentus par iestādes veikto nodokļu aprēķinu. Lai gan

563tiesiskais regulējums dod nodokļu maksātājam iespēju iepazīties

564ar iestādes pamatojumu un savāktajiem pierādījumiem, tomēr

565apstrīdētā norma liedz nodokļu maksātājam izvirzīt pretargumentus

566un iesniegt papildu pierādījumus attiecībā uz tiem iestādes

567argumentiem, kas tiek vērtēti augstākā iestādē vai tiesas

568procesā.

569Tādējādi

570apstrīdētā norma aizskar Satversmes 92. pantā noteiktās

571tiesības uz taisnīgu tiesu, jo liedz īstenot procesuālajos

572likumos ietvertos lietas vispusīgas, objektīvas un taisnīgas

573izskatīšanas principus.

57414. Apstrīdētā norma

575attiecas uz situāciju, kurā "saduras" sabiedrības intereses un

576personas tiesības. Likumdevēja uzdevums ir atrast līdzsvaru starp

577efektīvu nodokļu administrēšanu, no vienas puses, un personas

578tiesībām uz taisnīgu tiesu, no otras puses. Līdzsvara panākšana

579pamatā ir saistīta ar personas tiesību samērīgu ierobežošanu.

580Apstrīdētā norma ne vien noteic

581nodokļu maksātāja tiesības iesniegt papildu attaisnojuma

582dokumentus gadījumā, kad VID gatavojas apliekamo ienākumu noteikt

583uz aprēķinu pamata, bet arī laika ziņā ierobežo šādu attaisnojuma

584dokumentu, kā arī citu dokumentu un pierādījumu iesniegšanu.

58515. Satversmes tiesa

586vairākkārt ir norādījusi: lai arī Satversme tieši neparedz

587gadījumus, kuros tiesības uz taisnīgu tiesu varētu tikt

588ierobežotas, tās tomēr nav absolūtas. Satversme ir vienots

589veselums, un tajā ietvertās normas tulkojamas sistēmiski (sk.

590Satversmes tiesas 2002.gada 22.oktobra spriedumu lietā

591Nr.2002-04-03). Pieņēmums, ka Satversmes 92. pantā

592paredzētajām katras konkrētas personas tiesībām vispār nevar

593noteikt ierobežojumus, nonāktu pretrunā gan ar Satversmē

594garantētajām citu personu pamattiesībām, gan arī ar citām

595Satversmes normām. Arī ECT ir konstatējusi, ka tiesības uz

596taisnīgu tiesu nav absolūtas. Tās var tikt ierobežotas tiktāl,

597ciktāl netiek atņemtas pēc būtības (sk.: Golder v. United

598Kingdom, judgment of 21 February 1975, Series A no. 18,

599p. 18, para 38). Tomēr šo tiesību ierobežojumiem, tāpat

600kā citu pamattiesību ierobežojumiem, jābūt noteiktiem ar likumu

601vai pamatojoties uz likumu, attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi un

602samērīgiem (proporcionāliem) ar šo mērķi.

60316. Nodokļu maksātāja

604tiesības uz taisnīgu tiesu ir ierobežotas ar pienācīgā kārtībā

605pieņemtu likumu. Proti, apstrīdētā norma ietverta likumā "Par

606iedzīvotāju ienākuma nodokli", kas ir pieņemts un izsludināts

607Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā.

608Tādējādi

609apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

610noteikts ar likumu.

61117. Ikviena

612pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem,

613kādēļ tas ir vajadzīgs. Ierobežojumam ir nepieciešams leģitīms

614mērķis, proti, tam jābūt noteiktam sabiedrībai nozīmīgu interešu

615aizsardzības labad.

616No Saeimas atbildes rakstā

617norādītā izriet, ka apstrīdētajai normai ir divi mērķi.

618Pirmkārt, neapgrūtināt tiesu ar

619tai neraksturīgu funkciju veikšanu un izslēgt iespēju, ka

620faktiski tiesa veiktu nodokļu revīziju (auditu). Tiesai jāievēro

621tiesu varas robežas - tā nevar stāties valsts pārvaldes iestādes

622vietā un veikt auditu.

623Otrkārt, nodrošināt iedzīvotāju

624ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērst izvairīšanos no

625nodokļu maksāšanas. Arī ECT nodokļu nemaksāšanas novēršanu atzīst

626par leģitīmu mērķi (sk.: Hentrich v. France, judgment of

62722 September 1994, Series A no. 296-A, pp. 19-20,

628para 39).

629Apstrīdētās normas leģitīmais

630mērķis ir nevis nodokļa savlaicīgas iekasēšanas vai tiesas

631efektīvas funkcionēšanas nodrošināšana per se, bet gan

632sabiedrības interešu, proti, citu cilvēku tiesību un sabiedrības

633labklājības aizsardzība.

634Tādējādi

635ierobežojumam ir leģitīms mērķis.

63618. Lai izvērtētu, vai

637ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, nosakot

638šo ierobežojumu, vēlējusies sasniegt, nepieciešams pārbaudīt, vai

639tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

640sabiedrības interesēm. Apstrīdētajai normai jāparedz šāds

641līdzsvars starp efektīvas nodokļu administrēšanas

642priekšnoteikumiem, no vienas puses, un personas iespēju aizstāvēt

643savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā, no otras

644puses.

645Lai izvērtētu, vai likumdevēja

646pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums atbilst

647samērīguma principam, jānoskaidro:

648pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

649līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

650otrkārt, vai šāda rīcība ir

651nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

652tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

653līdzekļiem;

654treškārt, vai likumdevēja rīcība

655ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

656sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

657interesēm nodarīto zaudējumu.

658Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

659atzīts, ka tajā noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no

660šiem kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma

661principam un ir prettiesisks.

66219. Lai izvērtētu, vai

663apstrīdētā norma sasniedz mērķi, jānoskaidro, vai likumdevēja

664izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

665sasniegšanai.

66619.1. Likumdevējs par

667leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli ir noteicis laika

668ierobežojumu informācijas iesniegšanai, ļaujot maksātājam

669ieņēmumu un izdevumu attaisnojuma dokumentus un pierādījumus

670iesniegt vai uzrādīt ne vēlāk kā VID noteiktajā gada ienākumu

671deklarācijas vai papildu deklarācijas iesniegšanas termiņā.

672Pienācīga nodokļu administrēšana

673ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus

674novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļu maksāšana ir

675gan fizisko, gan juridisko personu pienākums. Katra nodokļa

676maksātāju loks ir noteikts likumā. Nodokļa maksāšanas pienākums

677vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var būt

678saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem jābūt

679samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu vērtību

680aizsardzību.

681Likumdevējam ir ievērojama rīcības

682brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka

683likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma

684principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

685maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

686nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību.

687Apstrīdētajā

688normā noteiktais ierobežojums veicina iedzīvotāju ienākuma

689nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un novērš izvairīšanos no nodokļu

690maksāšanas, tādējādi likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir

691piemēroti šā leģitīmā mērķa sasniegšanai.

69219.2. Atgādinot valsts

693varas dalīšanas principu, Saeima norāda, ka nav pieļaujama tāda

694situācija, ka faktiski tiesa veiktu nodokļu revīziju (auditu) -

695izskatītu lietu pēc būtības, ņemot vērā tiesā iesniegtos

696pierādījumus. Tāpēc apstrīdētajā normā noteiktā laika

697ierobežojuma mērķis esot neapgrūtināt tiesu ar tai neraksturīgu

698funkciju veikšanu.

699Apstrīdētā norma neliedz tiesai

700pieņemt attaisnojuma dokumentus (pierādījumus), kurus maksātājs

701iesniedzis pēc VID noteiktā termiņa (sk. šā sprieduma

70210. punktu). Taču tiesa nevar vērtēt lietu pēc būtības,

703jo administratīvo tiesu kompetences robežas nosaka no Satversmes

7041. panta izrietošais valsts varas dalīšanas princips. Tas

705liedz administratīvajai tiesai pieņemt lēmumus, kas ir

706izpildvaras kompetencē, un vērtēt lietu pēc būtības. Līdz ar to

707tiesu varas kontroles robežas noteic Satversmes 1. pants,

708nevis apstrīdētā norma.

709Valsts pārvaldes darbības kontrole

710notiek divās stadijās - augstākā iestādē un tiesā (sk.

711šā sprieduma 11. punktu). Efektīva kontrole un

712nodokļu maksātāja tiesību aizsardzība ir jānodrošina abās

713stadijās. Apstrīdēšanas stadijā tiek izpildīti divi uzdevumi -

714persona īsteno savas tiesības, ja uzskata, ka tai nav izdevies

715tās īstenot sākotnējā iestādē, savukārt valsts pārvalde izmanto

716iespēju paškontroles ceļā labot savu kļūdu. Tiesas stadijas

717uzdevums ir dot personai iespēju īstenot savas tiesības, ja

718valsts iestādē, personasprāt, tas nav bijis iespējams [sk.:

719Levits. E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības

720brīvība. Funkcijas likumā, piemērošana konkrētā gadījumā,

721kontrole augstākā iestādē un tiesā. // Likums un Tiesības, 2003,

722Nr. 7, 203.lpp.]. Nodrošinot efektīvu apstrīdēšanas

723procedūru - proti, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi

724īstenot savas tiesības valsts pārvaldē, - ir iespējams panākt, ka

725lieta nemaz nenonāk tiesā.

726Administratīvā procesa uzlabošanas

727iespējas ir norādītas arī valsts sekretāru sanāksmē

7282007. gada 8. martā izsludinātajā Administratīvā

729procesa iestādē un tiesā efektivizēšanas koncepcijā. Viens no

730risināmajiem uzdevumiem ir efektivizēt administratīvo procesu

731iestādē, proti, valstij, pārvaldes ietvaros īstenojot savu

732publisko varu, ir pienākums nodrošināt tikpat efektīvu šīs

733publiskās varas izpausmju kontroles mehānismu.

73419.3. APL

73514.1 pants prasa, lai iestāde, pieņemot lēmumus,

736ievērotu objektivitāti un dotu procesa dalībniekiem pienācīgu

737iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus.

738Administratīvajā procesā iestādē APL piemērojams tikai tiktāl,

739ciktāl citu likumu speciālajās tiesību normās nav noteikta citāda

740kārtība. Likuma "Par nodokļiem un nodevām" 38. pants

741pieļauj, ka nodokļu maksātājam ir iespēja nodrošināt pierādījumus

742par nodokļu maksājumu lielumu, ja viņš nepiekrīt nodokļu

743administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam. Senāts

744norāda, ka šī norma tikai vispārīgi noteic, ka nodokļu maksātājam

745ir pienākums nodrošināt pierādījumus par maksājamā nodokļa

746apmēru, savukārt apstrīdētā norma noteic kārtību, kā arī termiņu,

747kādā pierādījumi iesniedzami (sk. Augstākās tiesas Senāta

748Administratīvo lietu departamenta 2006. gada 7. februāra

749sprieduma lietā Nr. SKA-38 11.2. punktu). Tomēr

750nevar pilnībā piekrist Senāta norādītajam, ka likuma "Par

751nodokļiem un nodevām" 38. pants noteic pienākumu nodrošināt

752pierādījumus. Šajā normā ir nepārprotama norāde uz laika posmu,

753kādā šie pierādījumi iesniedzami, proti, pēc tam, kad nodokļu

754administrācija aprēķinājusi nodokļu maksājumu lielumu. Nodokļu

755maksātāja pienākumu sadarboties ar nodokļu administrācijas

756amatpersonām paredz šā paša likuma 32.2 pants, kā arī