15. pants
, kurā uzskaitīti citi nodokļu maksātāja

pienākumi.

Savukārt, ņemot vērā APL

51. pantā noteikto, proti, ka iestāde administratīvo lietu

izskata atbilstoši savai kompetencei, kas tai piešķirta ar

normatīvo aktu, jāsecina, ka apstrīdētā norma liedz pieņemt

pierādījumus pēc noteiktā termiņa. Šī norma ir vienādi

interpretējama gan attiecībā uz nodokļu administrācijas iestādi -

lēmuma par maksājamo iedzīvotāju ienākuma nodokli un soda naudu

pieņēmēju, gan arī uz augstāku iestādi administratīvā akta

apstrīdēšanas gadījumā.

Tiesību aizsardzības mehānismu

nevar uzskatīt par efektīvu, ja apstrīdēšanas stadijas

neefektivitātes dēļ zūd jēga apstrīdēt augstākā iestādē attiecīgo

lēmumu saistībā ar vēlāk iesniegtajiem pierādījumiem. Turklāt

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums drīzāk rada pretēju

rezultātu - jautājumi, kas varētu tikt atrisināti jau

apstrīdēšanas stadijā, nonāk tiesā. Ja iestāde pieņemtu

izvērtēšanai arī vēlāk iesniegtos pierādījumus, tad vairumā

gadījumu lieta, iespējams, nemaz nenonāktu tiesā un tādējādi

tiktu atslogots administratīvo tiesu darbs.

Apstrīdētajā normā ietvertais

ierobežojums nav piemērots Saeimas norādītā mērķa - atvieglot

tiesu darbību un ierobežot iespēju, ka faktiski tiesai būtu

jāveic nodokļu revīzija (audits), - sasniegšanai.

Tādējādi

likumdevēja izraudzītie līdzekļi nav piemēroti šā leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

20. Tiesai jāizvērtē,

vai ierobežojums ir nepieciešams, proti, vai leģitīmo mērķi -

iedzīvotāju ienākuma nodokļa savlaicīgu iekasēšanu un nodokļu

nemaksāšanas novēršanu - nevar sasniegt ar tikpat iedarbīgiem,

bet personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

20.1. Likumdevēja

rīcības brīvība nodokļu kontroles noteikšanā nav neierobežota.

Rīcības brīvība izmantojama tikai tiktāl, lai nodrošinātu nodokļu

maksātāja pienākumu izpildīšanu, proti, likumdevējs nedrīkst

radīt priekšnoteikumus nodokļu maksātāja konstitucionālo tiesību

aizskaršanai. Likumdevēja darbībā nav no konstitucionālās

kontroles brīvu zonu. Demokrātiskas un tiesiskas valsts likumu

galvenais mērķis ir taisnīguma nodrošināšana. Tam ir pakārtoti

citi mērķi, šajā gadījumā - efektīva nodokļu administrēšana,

kuras nodrošināšanai nav pieļaujama netaisnīgu likumu pieņemšana.

Par taisnīgu nevar tikt uzskatīts tāds likums, kas nesamērīgi

ierobežo personas pamattiesības.

Tādējādi

likumdevēja rīcības brīvība nodokļu jautājumos nav un nevar būt

neierobežota.

20.2. Nodokļu

administrācijas institūcijām ir saistoši normatīvie akti, kas

nosaka to kontroles pilnvaru robežas. Turklāt ne tikai pilnvaru

pārsniegšana, bet arī to izmantošana formāli likumīgā veidā,

tomēr pretēji kontroles nolūkiem un personu tiesību vai

sabiedrības interešu aizsardzības mērķiem, nav savienojama ar

tiesiskas valsts principiem. Iestādei, tāpat kā tiesai, ne vien

jādarbojas normatīvajos aktos noteikto pilnvaru ietvaros, bet arī

savas pilnvaras jāizmanto vienīgi atbilstoši pilnvarojuma jēgai

un mērķim.

Apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma mērķis ir nodrošināt visu dokumentu savlaicīgu

iesniegšanu, bet objektīva un taisnīga lēmuma pieņemšanai ir

nepieciešama iespējami pilnīgāka informācija. Satversmes tiesa

piekrīt pieteikuma iesniedzējiem, kas norāda, ka ir iespējams,

kritiski izvērtējot pēc VID noteiktā termiņa iesniegto

pierādījumu ticamību, lemt par to pieļaujamību, noskaidrot

iemeslu, kādēļ tie iesniegti ar novēlošanos, izvērtēt to

pamatojumu. Taisnīguma princips nozīmē, ka iestādei un tiesai,

pieņemot lēmumu, jāorientējas uz to, lai nonāktu pie taisnīga

rezultāta, ievērojot iesaistīto personu tiesības un tiesiskās

intereses. Paredzot pierādījumu pieļaujamības vērtēšanu jau

iestādē, tiktu izmantots likumīgs līdzeklis - iestādes rīcības

brīvība, lai panāktu augstāku taisnīguma līmeni katrā individuālā

gadījumā.

20.3. Pirms nodokļu audita

pabeigšanas tiek uzklausīts nodokļu maksātāja viedoklis, iebildes

un argumenti attiecībā uz nodokļu auditā konstatētajiem

pārkāpumiem. Ja nepieciešams, auditors dod nodokļu maksātājam

termiņu papildu argumentu un viedokļa sagatavošanai. Kā tas

norādīts VID sniegtajā informācijā, "amatpersona izvērtē nodokļu

maksātāja izteiktos iebildumus, argumentus, tajā skaitā papildus

iesniegtos dokumentus, un atbilstoši koriģē nodokļu audita

pārskatu vai noraida nodokļu maksātāja iebildes, norādot savus

pretargumentus" (lietas materiālu 1. sējuma

83. lpp.). Arī VID metodiskajā materiālā "Par fizisko

personu audita procesu" 3.4. punktā ir norādīts, ka iestāde,

pieņemot lēmumus, ievēro objektivitāti un dod procesa

dalībniekiem pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt

pierādījumus, "līdz ar to audita gaitā, vērtējot papildu

deklarācijā norādīto uzkrājumu atbilstību, visos gadījumos

jāpievērš uzmanība un jāvērtē arī maksātāja papildus iesniegtie

pierādījumi [...]" (lietas materiālu 1. sējuma

95. lpp.). Kā tas izriet no VID sniegtā skaidrojuma un

minētajiem metodiskajiem materiāliem, praksē ir bijuši atsevišķi

gadījumi, kad nodokļu administrācijas iestādes, neraugoties uz

apstrīdēto normu, vēlāk iesniegtos pierādījumus tomēr pieņēmušas.

Tādējādi tiek pieļauta nevienlīdzīga attieksme pret nodokļu

maksātājiem, jo tiesības iesniegt pierādījumus pēc noteiktā

termiņa nav paredzētas visiem nodokļu maksātājiem.

20.4. Satversmes tiesa

uzskata, ka pastāv arī citi, saudzējošāki līdzekļi minēto

leģitīmo mērķu sasniegšanai. Piemēram, nav liegta iespēja noteikt

sodu par atkārtotas nodokļu revīzijas (audita) veikšanu

savlaicīgi neiesniegtās informācijas dēļ vai arī šā paša iemesla

dēļ prasīt atkārtotā audita izdevumu segšanu. Ja normatīvajos

aktos ietvertās normas skaidri noteic, kādi dokumenti un kāda

informācija ir obligāti iesniedzama, tad ir arī iespēja noteikt

sodu par pieprasīto dokumentu neiesniegšanu noteiktajā

termiņā.

Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, nav nodrošinājis pēc iespējas saudzējošāku ierobežojuma

piemērošanu. Proti, likumdevējs nav paredzējis iespēju izvērtēt

vēlāk iesniegto pierādījumu pieļaujamību. Tiesiskā valstī ir

iespējams izstrādāt vairāk pārdomātu mehānismu, lai, iekasējot

nodokļus, vienlaikus ar sabiedrības interesēm iespēju robežās

ņemtu vērā arī katras konkrētās pārbaudāmās personas intereses.

Nodokļu administrēšanas atvieglošana (atteikšanās no audita

rezultātu pārskatīšanas pēc papildu dokumentu saņemšanas) nav

samērojama ar indivīda tiesību ierobežojumu, proti, apstrīdamas

nodokļu summas un soda naudas noteikšanu viņam.

Tādējādi ir

iespējams noteikt saudzējošākus līdzekļus, lai mazāk ierobežotu

personas tiesības uz taisnīgu tiesu un vienlaikus nodrošinātu

efektīvu nodokļu administrēšanu un tiesu institūciju darbību.

21. Apstrīdētā norma

ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, šis ierobežojums ir

noteikts ar likumu, un tam ir leģitīms mērķis. Likumdevēja

izraudzītais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai -

nodokļu efektīvas administrēšanas nodrošināšanai. Taču

likumdevējam bija iespēja paredzēt arī saudzējošākus līdzekļus šā

leģitīmā mērķa sasniegšanai. Līdz ar to labums, ko iegūst

sabiedrība, nav lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu. Spēkā esošais normatīvais

regulējums nenodrošina Satversmes 92. pantā garantētās tiesības

uz taisnīgu tiesu.

Līdz ar to

likumdevēja noteiktie ierobežojumi nav samērīgi, jo apstrīdētā

norma neļauj pilnībā īstenot tiesības uz taisnīgu tiesu.

22. Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē

spēku, Satversmes tiesa ņem vērā to, ka likumdevējam ir

nepieciešams laiks normatīvā regulējuma pilnveidošanai, jo

apstrīdētā norma nodrošināja leģitīmā mērķa sasniegšanu, proti,

nodokļu efektīvu administrēšanu. Ja apstrīdētā norma tiek atzīta

par spēku zaudējušu, pirms likumdevējs ir pieņēmis saudzējošāku

regulējumu, konkrētā leģitīmā mērķa sasniegšana var tikt

apdraudēta. Tas nozīmē, ka vairs nebūtu disciplinējošā regulējuma

un katrs nodokļu maksātājs varētu atļauties iesniegt attaisnojuma

dokumentus (pierādījumus) jebkurā brīdī. Šāds stāvoklis, kāds

izveidotos, ja vispār nebūtu nekāda regulējuma attiecīgajā

jautājumā, Satversmei neatbilstu vēl vairāk kā pašreizējais.

Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi (sk. Satversmes tiesas

2002. gada 22. oktobra sprieduma lietā Nr.2002-04-03

secinājumu daļas 3. punktu): šādā situācijā ir

pieļaujams, ka Satversmei neatbilstošā norma vēl zināmu laiku

paliek spēkā, lai likumdevējam būtu iespēja rast tādu situācijas

risinājumu, kurā tiek ievērotas gan sabiedrības, gan atsevišķu

nodokļu maksātāju intereses.

(Sprieduma kļūdas

labojums, "LV", 08.04.2008.)

Vienlaikus Satversmes tiesa ņem

vērā, ka administratīvajām tiesām katrā konkrētā gadījumā ir

iespēja izspriest lietu, piemērojot Satversmes normas tieši.

Savukārt, lai nodokļu administrācijas lēmumi neradītu personām

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, kamēr apstrīdētā

norma vēl ir spēkā, apstrīdētā norma šajā laika posmā ir

jāpiemēro, ievērojot citastarp arī šajā Satversmes tiesas

spriedumā norādīto.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otro

teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam un spēkā neesošu no 2007. gada

1. oktobra.

2. Attiecībā uz

administratīvajām lietām, kas ierosinātas līdz šā Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienai, atzīt likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 22. panta ceturtās daļas otro

teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

92. pantam un spēkā neesošu no sprieduma spēkā stāšanās

dienas.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris