9. pants

Satversmes tiesa jau iepriekš savos spriedumos ir

norādījusi, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai

noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un

apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

ievērot starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un

aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri

norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis

panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr.

2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 22. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 9. punktu).

Tiesības uz īpašumu aizsargā

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

(turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pants, kas

noteic:

"Jebkurai fiziskajai vai

juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst

atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek

sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un

atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

Minētie nosacījumi nekādā veidā

nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

citu maksājumu, vai sodu samaksu."

Savā praksē Eiropas Cilvēktiesību

tiesa (turpmāk - ECT) ir konsekventi norādījusi, ka Konvencijas

Pirmā protokola 1. pants ietver sevī trīs savstarpēji saistītas

normas. Pirmkārt, panta pirmais teikums pēc sava rakstura ir

vispārīgs un ietver principu, ka ikviens var netraucēti baudīt

īpašuma tiesības. Otrkārt, panta otrais teikums regulē īpašuma

atņemšanu un noteic vairākus tā atņemšanas priekšnoteikumus.

Treškārt, panta otrā daļa atzīst valsts tiesības kontrolēt

īpašuma izmantošanu (sk.: Lithgow and Others, judgment of 8

July 1986, Series A, no. 102, p. 50, para. 120 vai 106; James and

Others v. the United Kingdom, judgement of 21February 1986,

Series A, no. 98, para. 41).

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs Konvencijas Pirmā

protokola 1. panta saturam un paredz gan īpašuma tiesību

netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības

interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. panta

ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola 1. pants

paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības

atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu, 2005. gada 14. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-10-03

8. punktu un 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

Nr. 2005-12-0103 21.3. un 21.4. punktu).