9. pants

1Satversmes tiesa jau iepriekš savos spriedumos ir

2norādījusi, ka, noskaidrojot Satversmē noteikto pamattiesību

3saturu, jāņem vērā Latvijas starptautiskās saistības

4cilvēktiesību jomā. Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

5piemērošanas prakse kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai

6noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un

7apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību

8samazināšanas vai ierobežošanas (sk., piemēram, Satversmes

9tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

10secinājumu daļas 5. punktu un 2007. gada 18. oktobra sprieduma

11lietā Nr. 2007-03-01 11. punktu). Valsts pienākums

12ievērot starptautiskās saistības cilvēktiesību jomā izriet no

13Satversmes 89. panta, kas noteic, ka valsts atzīst un

14aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un

15Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem. Šis pants skaidri

16norāda uz to, ka konstitucionālā likumdevēja mērķis ir bijis

17panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību normu harmoniju ar

18starptautiskajām cilvēktiesību normām (sk., piemēram,

19Satversmes tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr.

202000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un 2008. gada 22. decembra

21sprieduma lietā Nr. 2008-11-01 9. punktu).

22Tiesības uz īpašumu aizsargā

23Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas

24(turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pants, kas

25noteic:

26"Jebkurai fiziskajai vai

27juridiskajai personai ir tiesības uz īpašumu. Nevienam nedrīkst

28atņemt viņa īpašumu, izņemot gadījumus, kad tas notiek

29sabiedrības interesēs un apstākļos, kas noteikti ar likumu un

30atbilst vispārējiem starptautisko tiesību principiem.

31Minētie nosacījumi nekādā veidā

32nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā

33uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu

34saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai

35citu maksājumu, vai sodu samaksu."

36Savā praksē Eiropas Cilvēktiesību

37tiesa (turpmāk - ECT) ir konsekventi norādījusi, ka Konvencijas

38Pirmā protokola 1. pants ietver sevī trīs savstarpēji saistītas

39normas. Pirmkārt, panta pirmais teikums pēc sava rakstura ir

40vispārīgs un ietver principu, ka ikviens var netraucēti baudīt

41īpašuma tiesības. Otrkārt, panta otrais teikums regulē īpašuma

42atņemšanu un noteic vairākus tā atņemšanas priekšnoteikumus.

43Treškārt, panta otrā daļa atzīst valsts tiesības kontrolēt

44īpašuma izmantošanu (sk.: Lithgow and Others, judgment of 8

45July 1986, Series A, no. 102, p. 50, para. 120 vai 106; James and

46Others v. the United Kingdom, judgement of 21February 1986,

47Series A, no. 98, para. 41).

48Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

49Satversmes 105. panta saturs ir līdzīgs Konvencijas Pirmā

50protokola 1. panta saturam un paredz gan īpašuma tiesību

51netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības

52interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Satversmes 105. panta

53ceturtais teikums līdzīgi kā Konvencijas Pirmā protokola 1. pants

54paredz valstij tiesības noteiktos gadījumos īpašuma tiesības

55atņemt de jure (sk., piemēram, Satversmes tiesas

562002. gada 20. maija sprieduma lietā

57Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu, 2005. gada 14. decembra

58sprieduma lietā Nr. 2005-10-03

598. punktu un 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā

60Nr. 2005-12-0103 21.3. un 21.4. punktu).