Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" (2000. gada 13. aprīļa likuma redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas vārdu "ne biežāk kā vienu reizi trijos gados" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. pantam

Tas noteica, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs,

1pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai

2iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļa

3bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa

4summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no

5nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu

6šīs summas apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits

7soda naudas apmērs. Tātad šī tiesību norma imperatīvi noteica, ka

8par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama soda nauda tādā pašā jeb

9100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās) nodokļa

10summas.

11Gan atbildīgās institūcijas, gan

12likumdevējs esot konstatējis, ka tik neelastīga pieeja nav

13pareiza. Šādos gadījumos personas varēja tikt nepamatoti bargi

14sodītas arī par kļūdīšanos. Tādēļ 2000. gada 13. aprīlī

15Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

16nodevām"", saskaņā ar kuru Nodokļu likums tika papildināts ar

1733.1 pantu, kas noteica nodokļu administrācijas

18tiesības samazināt uzlikto soda naudu. Vienlaikus tiesību norma

19paredzēja arī ierobežojošus noteikumus soda naudas samazināšanai

20- ne vairāk kā 70 procentu apmērā un ne biežāk kā vienu reizi

21trijos gados.

22Saeima informē, ka apstrīdētā

23norma tika ieviesta, ņemot vērā Nodokļu likuma 23. panta

24pirmās daļas noteikumu, proti, ka nodokļu administrācijai ir

25tiesības triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa

26papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti

27nodokļus vai nodevas regulējošie normatīvie akti. Esot ņemts vērā

28arī tas, ka auditi nodokļu maksātājiem sākotnēji esot plānoti un

29veikti vienu reizi trijos gados. Tāpēc arī sistēmiski neesot

30bijis nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas

31iespēju biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

32Tāpat esot jāņem vērā, ka

33apstrīdētā norma pamatojama arī ar tām kopsakarībām, kas izriet

34no citām Nodokļu likuma normām. Proti, līdz 2000. gada

3517. maijam Nodokļu likuma 33. pants paredzēja, ka

36gadījumā, kad nodokļu maksātājs triju gadu laikā atkārtoti

37pārkāpis nodokļu likumus (samazinājis nodokļa bāzi, neuzrādīdams

38ienākumus vai uzrādīdams mazākus ienākumus, vai ar dokumentiem

39apliecinājis nepamatotus izdevumus), nodokļu administrācija

40piedzen no nodokļu maksātāja nesamaksāto (trūkstošo) nodokļa

41summu un soda naudu šīs summas divkāršā apmērā. No šīs normas

42varot secināt, ka triju gadu laikā atkārtoti izdarīts nodokļu

43likumu pārkāpums jau tika kvalificēts kā smagāks - tāds, kam ir

44sistemātiskuma jeb atkārtotības raksturs, un soda nauda par to

45tika noteikta nesamaksātās (trūkstošās) nodokļa summas divkāršā

46apmērā. Līdz ar to Saeima uzsver, ka saskaņā ar toreiz spēkā

47bijušajām tiesību normām soda naudas samazināšana biežāk nekā

48reizi trijos gados nonāktu sistēmiskā pretrunā ar citām tiesību

49normām, kas šādus pārkāpumus kvalificēja kā atkārtotu un papildus

50sodāmu rīcību.

51Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās

52normas darbības laikā tajā ietvertie ierobežojumi (nosacījumi)

53bija samērīgi, ja revīzija (audits) vai pārbaude attiecībā uz

54konkrētu personu netika veikta biežāk kā reizi trijos gados.

55Saeima norāda: ja nav bijušas veiktas minētās kontroles darbības,

56arī soda naudu nevarēja piemērot. Savukārt tad, ja uz apstrīdēto

57normu raugās no šodienas skatpunkta, ņemot vērā vēlākās Nodokļu

58likuma redakcijas, kā arī pašreizējo administratīvo praksi un

59cilvēktiesību īstenošanas nostādnes, apstrīdētā norma tiešām

60varot šķist samērīguma un taisnīguma principam neatbilstoša.

61Tomēr, pirmkārt, samērīguma un taisnīguma principa prasības katrā

62atsevišķā tiesību nozarē vai apakšnozarē (jomā) varot atšķirties.

63Otrkārt, apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar citām

64attiecīgajā laikposmā spēkā bijušām tiesību normām un tajā laikā

65dominējušajiem uzskatiem par tiesību principu piemērošanu.

66Apstrīdētā norma esot uzskatīta par progresīvu, jo tā pirmo reizi

67paredzēja iespēju, izvērtējot personas izdarītā pārkāpuma

68raksturu, lemt par soda naudas samazināšanu.

69Tāpat esot jāņem vērā, ka,

70atzīstot apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

71spēku, kā to prasa Pieteikuma iesniedzējs, iespējams, tiktu ļauts

72atsevišķām personām soda naudu samazināt neierobežotas reizes,

73tādējādi izjaucot savstarpēji saskaņoto spēkā bijušo tiesību

74normu sistēmu un nostādot atsevišķas personas izdevīgākā pozīcijā

75nekā citas personas, kurām soda naudas samazināšanu regulē citas,

76vēlāk pieņemtas normas.

77Saeima arī norāda, ka "apstrīdētās

78normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas

79nepieciešamās problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc

80būtības prasītu pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams,

81citu tajā laikā spēkā bijušo normu pārskatīšanu".

82Līdz ar to Saeima lūdz atzīt

83apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 1. pantam.

844. Valsts ieņēmumu

85dienests (turpmāk - VID) norāda, ka līdz 2000. gada

8617. maijam nodokļu administrācijai nebija tiesību samazināt

87kontroles rezultātā uzlikto soda naudu. Līdz ar to nodokļu

88maksātājiem par pieļautajiem likuma pārkāpumiem, neizvērtējot to

89būtību un raksturu, tika piemērota vienveidīga soda nauda

90nepamatoti samazinātā nodokļa apmērā, ja vien konkrēto nodokļu

91likumos netika paredzēts cits soda naudas apmērs. Nodokļu

92maksātāji pamatā tikuši sodīti ar 100 procentu soda naudu arī

93tad, ja pārkāpums radies kļūdas vai likuma neizpratnes dēļ.

94Nodokļu likuma 33.1

95pants ļāvis nodokļu administrācijai vērtēt, vai aprēķinātā soda

96nauda ir samērojama ar izdarītā pārkāpuma smagumu, kā arī līdz 70

97procentiem samazināt uzlikto soda naudu. Šāda soda naudas

98samazināšana esot kvalificējama kā atvieglojumu piemērošana, ja

99konstatētā pārkāpuma raksturs un būtība liecināja par nodokļu

100maksātāja neapzinātu rīcību.

101Minētajā pantā ietvertais

102atvieglojums esot bijis saistīts ar likuma 23. panta pirmo

103daļu. Proti, nodokļu administrācijai bija tiesības papildus

104aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc

105likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Turklāt auditi nodokļu

106maksātājiem esot plānoti un veikti vienu reizi trijos gados.

107Ar grozījumiem Nodokļu likuma

10833.1 panta pirmajā daļā, kas stājās spēkā

1092004. gada 1. maijā, šāds atvieglojums tika būtiski

110paplašināts, proti, to varēja piemērot ne biežāk kā reizi gadā.

111Šādas izmaiņas esot saistītas ar to, ka VID nodokļu

112administrēšanā pārgājis uz riska vadību, atlasot nodokļu

113maksātājus nodokļu auditam. Tādējādi esot pieaudzis to nodokļu

114maksātāju skaits, kuriem nodokļu aprēķināšanas pārbaudes tika

115veiktas biežāk nekā reizi trijos gados.

116Nodokļu likuma

11733.1 panta pirmā daļa esot ierobežojusi nodokļu

118administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā

119reizi trijos gados (vēlāk - reizi vienā gadā). Savukārt nodokļu

120administrācija, lai ar savu rīcību neizslēgtu iespēju samazināt

121nodokļu maksātājiem kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par

122turpmākajās pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par

123soda naudas samazināšanu izskatījusi, pamatojoties uz nodokļu

124maksātāja lūgumu.

125VID papildus informē, ka laika

126posmā no 2002. gada līdz 2006. gadam VID

127ģenerāldirektors izskatījis 1100 nodokļu maksātāju iesniegumus

128par kontroles rezultātā uzliktās soda naudas samazināšanu. 647

129nodokļu maksātājiem minētā soda nauda tikusi samazināta -

130galvenokārt līdz 70 procentiem.

1315. Latvijas Republikas

132tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs), atsaucoties uz Eiropas

133Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka

134apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

135liedz iespēju triju gadu laikposmā atkārtoti pārskatīt šai

136personai noteikto sodu un atbilstoši nodarījuma raksturam un

137būtībai samazināt noteikto sankciju. Šāds tiesību ierobežojums

138salīdzinājumā ar kriminālprocesuālo regulējumu esot personai

139nelabvēlīgāks. Proti, kriminālprocesā neesot noteikti šāda

140rakstura ierobežojumi sūdzību izskatīšanai par sodu pārskatīšanu.

141Tādi neesot paredzēti pat attiecībā uz jau spēkā stājušos

142nolēmumu jaunu izskatīšanu, piemēram, jaunatklātu apstākļu

143gadījumā. Tas, ka persona noteiktā laikposmā jau vienu reizi ir

144izmantojusi savas tiesības atsaukties uz nodarījuma raksturu un

145būtību, lai attiecīgi tiktu vērtēta iespēja samazināt noteikto

146sodu, neizslēdzot šādu tiesību pastāvēšanu saistībā ar citu

147līdzīgu apstākļu rašanos. Piemēram, kad personai kļūst zināmi

148jauni objektīvi apsvērumi saistībā ar nodarījumu (veikti nodokļu

149pārrēķini u.c.) vai kad persona ar savu rīcību apliecinājusi, ka

150sods nav bijis atbilstošs vai ir jau sasniedzis savu mērķi

151(persona, ievērojot nodokļu jomas tiesisko regulējumu,

152apliecinājusi, ka nodarījums nav bijis ļaunprātīgs).

153Tiesībsargs uzskata, ka

154apstrīdētās normas mērķi iespējams sasniegt ar citiem, mazāk

155ierobežojošiem līdzekļiem. To jau esot apliecinājis likumdevējs,

156apstrīdēto normu 2004. gada 31. martā izsakot jaunā

157redakcijā, ar kuru ievērojami saīsināts laikposms, kurā soda

158naudas samazināšanas reizes ir ierobežotas. Tiesībsarga rīcībā

159neesot ziņu, kas liktu uzskatīt, ka ar šādu tiesisko regulējumu

160būtu apdraudēta iespēja nodrošināt nodokļu iekasēšanu un novērst

161izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas. Bez tam Tiesībsargs

162nesaskata šķēršļus tam, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt

163ne tikai ar formālā laikposma ierobežojuma samazināšanu, bet arī

164vienkārši ar iestādes pilnvarās ietilpstošo darbību veikšanu

165katrā individuālajā gadījumā, piemēram, noskaidrojot, vai pastāv

166objektīvs soda naudas samazināšanas pamats, kas vēl nav vērtēts

167iepriekšējā pārvērtēšanas reizē, ja tāda bijusi.

168Tāpat tiek norādīts, ka

169apstrīdētās normas vērtēšanā būtu lietderīgi ņemt vērā arī

170administratīvā procesa efektivitātes un kontroles prasības, kas

171izriet no labas pārvaldības principa. Šī kontrole nodrošināma gan

172iestādē, gan tiesā, un iestāde nevar ierobežot savu līdzdalību

173administratīvā procesa principu iedzīvināšanā, formāli

174atsaucoties uz to, ka lietu var vērtēt tiesa. Tas būtu pretrunā

175ar valsts pārvaldes efektivitātes nodrošināšanas prasību, saskaņā

176ar kuru, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi īstenot savas

177tiesības valsts pārvaldē, esot iespējams panākt, lai lieta nemaz

178nenonāktu tiesā. Apstrīdētā norma kavējot šādu prasību īstenošanu

179valsts pārvaldes darbībā.

180Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā

181norma rada priekšnoteikumus personu pamattiesību ierobežojumiem,

182kas nav samērīgi ar izvirzīto mērķi, bez tam ierobežojot arī

183taisnīguma un labas pārvaldības principu iedzīvināšanu

184administratīvajā procesā.

185Secinājumu

186daļa

1876. Nodokļu likuma

18833.1 panta pirmā daļa stājās spēkā

1892000. gada 17. maijā un bija spēkā līdz 2004. gada

1901. maijam. Pieteikuma iesniegšanas brīdī - 2007. gada

1914. oktobrī - minētā norma nebija spēkā jau vairāk nekā trīs

192gadus.

193No Satversmes tiesas procesa

194efektivitātes viedokļa jāņem vērā, ka šādās lietās spriedumam ir

195nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks.

196Līdz ar to tiesvedība tajās ir iespējama, ja izvērtējamās

197tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt

198atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas

199atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt,

200piemēram, būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai

201apdraudējumu, lietvedības turpināšanas lietderīgums ir

202izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā.

2037. Pieteikumā lūgts

204izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam,

205konkrēti - no šā panta izrietošajam samērīguma principam, jo

206Pieteikuma iesniedzējs uzskata apstrīdēto normu par neatbilstošu

207tieši šim principam.

208No Satversmes pantā ietvertā

209demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas

210valsts pamatprincipi, arī samērīguma princips

211[sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta

212sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas

2133. punktu]. Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja

214publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses,

215ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

216sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2172002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

218secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas

2192003. gada 25. marta sprieduma lietā

220Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 5. punktu).

221Izvērtējot apstrīdētās normas

222atbilstību samērīguma principam, tāpat ir jāņem vērā, ka minētā

223principa izpausme dažādās tiesību nozarēs var atšķirties. Arī

224apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām

225Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami

226ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu. Proti,

227likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt

228plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas

229izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

230(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

231sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un

23215.3. punktu).

233Nodokļu tiesībās, līdzīgi kā citās

234tiesību jomās, valstij ir pienākums gan ievērot, gan aizsargāt,

235gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā

236ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie,

237piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

238nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu

239(sk.: Koch I.E., Dichotomies, Trichotomies or Waves of

240Duties? Human Rights Law Review, 2005, Vol. 5, Number 1,

241pp. 82 - 86).

242Tādējādi arī nodokļu tiesībās

243valsts pienākumi ir dažādi. Proti, tās rīcības brīvība un līdz ar

244to konstitucionālās kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma

245noteikšanas kārtību un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par

246nodokļu nenomaksāšanu, atšķiras. Valstij ir pienākums sabiedrības

247labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas

248sistēmu. Taču vienlaicīgi valstij ir arī pienākums aizsargāt

249personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par

250nodokļu likumu pārkāpumiem.

251Arī Satversmes tiesa savā praksē

252atzinusi, ka valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas

253pienākumu un šāds pienākums pats par sevi neaizskar personas

254pamattiesības. Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami

255saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu noteikšanu,

256proti, valsts ne vien uzliek nodokļu maksātājiem par pienākumu

257samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu

258aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī

259atbildību par pienākuma nepildīšanu.

260Pienācīga nodokļu administrēšana

261ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus

262novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļa maksāšanas

263pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var

264būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem

265jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu

266vērtību aizsardzību.

267Likumdevējam ir ievērojama rīcības

268brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka

269likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma

270principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

271maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

272nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību

273(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

274sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un

27519.1. punktu).

2768. Tāpat ir jāņem

277vērā, ka Satversmes sistēmā nacionālo cilvēktiesību normu un

278starptautisko tiesību normu mijiedarbību regulē Satversmes

, kas paredz, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

1pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai

2saistošiem starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka

3likumdevēja mērķis bijis panākt Satversmē ietverto un

4starptautisko cilvēktiesību normu savstarpēju saskanību (sk.,

5piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

6Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un Satversmes

7tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01

87. 1. punktu). Interpretējot Satversmi un Latvijas

9starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas

10nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas

112000. gada 30. augusta sprieduma lietā

12Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un Satversmes

13tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

14Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

15Līdz ar to starptautiskās tiesības

16un to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē

17noteikto tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

18ECT, vērtējot nodokļu jautājumus,

19secinājusi, ka valstij ir ievērojama rīcības brīvība nodokļu jomā

20(sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Gasus Dosier- und

21Fördertechnik GmbH v. the Netherlands, judgement of 23 February

221995, Series A no. 306-B, para. 60; Jokela v. Finland,

23judgement of 21 May 2002, para. 57; Burden and Burden v. the

24United Kingdom, judgement of 12 December 2006,

25para. 54). Turklāt valstij ir tiesības pieņemt visus

26nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu (sk.,

27piemēram, ECT spriedumus lietās: Gasus Dosier- und Fördertechnik

28GmbH v. the Netherlands, judgment of 23 February 1995, Series A

29no. 306-B, para. 59; Mamidakis c. Greece, arrêt du 11

30janvier 2007, no 35533/04, para. 48).

319. Arī citu valstu

32konstitucionālās tiesas atzinušas, ka nodokļu jomā valstij ir

33ievērojama rīcības brīvība. Piemēram, Beļģijas Konstitucionālā

34tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu

35noteikšanā, tomēr nodoklis nedrīkst būt nesamērīgs un nepamatots

36attiecībā uz īpašumu un tam jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp

37sabiedrības interesēm un personas tiesībām uz īpašumu. Tāpat

38likumdevējam ir tiesības paredzēt stingrus pasākumus, lai

39ietekmētu nodokļu maksātāja rīcību (sk.: Arrêt

40n0 107/2005 du 22 juin 2005 de la Cour

41constitutionnelle de Belgique, para 15.2 et 15.4,

42http://www.const-court.be).

43Tāpat Lietuvas Republikas

44Konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka Lietuvas Republikas

45konstitūcija piešķir parlamentam (Seimam) pilnvaras noteikt

46valsts nodokļus, kā arī tiesisko atbildību par nodokļu likumu

47pārkāpumiem. Tomēr tiesiskas valsts principi liedz noteikt tādus

48sodus par nodokļu likumu pārkāpumiem, kas būtu acīmredzami

49nesamērīgi ar izdarīto pārkāpumu (sk.: Chapter 2 Clause 6

50of the concluding part in the Judgment of Lithuanian

51Constitutional Court of 6 December 2002 in Case

52No. 6/99-23/99-5/2000-8/2000,

53http://www.lrkt.lt/dokumentai/2000/r001206.htm).

5410. Pieteikuma

55iesniedzējs, vērtējot tiesas tiesības atcelt VID uzlikto soda

56naudu, arī ir atzinis, ka soda noteikšana kā obligātais

57administratīvais akts atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa

58konstatē, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir tāds, ka maksimālais

59sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk., piemēram, Latvijas

60Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

612006. gada 26. septembra sprieduma lietā SKA-357/2006

627. punktu. Lietas materiālu 2. sējuma

6315. lpp.).

6411. Apstrīdētā norma

65attiecas uz nodokļu jomu, tomēr tā paredz soda naudas

66samazināšanas priekšnoteikumus (ierobežojumus). Savukārt tiesību

67normas, kas regulē atbildību par nodokļu likumu pārkāpumiem,

68lielākā mērā ir attiecināmas uz to valsts darbības jomu, kurā

69valsts īsteno soda piemērošanas funkciju. No vienas puses,

70likumdevējam šajā jomā ir jānodrošina efektīvs pamattiesību

71aizsardzības regulējums, jo nodokļu sistēmas un sodu sistēmas

72normatīvajā regulējumā darbojas atšķirīgi principi. Ar nodokļu

73tiesību palīdzību valsts iegūst savu funkciju īstenošanai

74nepieciešamos resursus, savukārt ar sodu sistēmu tiek panākta

75citu tiesību pienācīga ievērošana. Līdz ar to soda noteikšana

76iespējama vienīgi nepieciešamības robežās un tiktāl, ciktāl tas

77nodrošina pienācīgu cita tiesiskā regulējuma ievērošanu.

78Tomēr, no otras puses, tiesiskajam

79regulējumam, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu,

80ir jābūt arī efektīvam. Nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā

81tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu

82novēršanas sistēma. Minētās sistēmas efektivitāti garantē gan

83soda neizbēgamība, gan arī soda bardzība, ja vien tā ir samērīga

84ar pārkāpumu vai tā rezultātā gūto vai iespējamo "labumu". Tomēr

85arī šajā jomā valsts pienākums ir, cik vien to pieļauj regulējamo

86attiecību specifika, nodrošināt soda individualizāciju, proti, tā

87atbilstību izdarītajam pārkāpumam.

88Tādējādi

89likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu normatīvajā

90regulējumā. Tomēr sodi par nodokļu likumu pārkāpšanu nedrīkst būt

91acīmredzami nesamērīgi ar mērķi, ko likumdevējs ar to palīdzību

92nodomājis sasniegt.

9312. Apstrīdētā norma

94noteic imperatīvu prasību, kas liedz VID un arī administratīvajām

95tiesām tiesības vērtēt piemērotās soda naudas samērību, proti,

96samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā vienu reizi triju gadu

97laikā. Pēc būtības apstrīdētā norma liedz tiesības nodokļu

98maksātājam lūgt, lai katrā gadījumā individuāli tiktu izvērtēta

99iespēja samazināt uzlikto soda naudu. Arī Saeima atbildes rakstā

100apstrīdēto normu vērtē kā aizliegumu, proti, soda naudas

101samazināšanu ierobežojošu noteikumu, kas saistāms ar Nodokļu

102likumā iestrādātajām sodu politikas nostādnēm.

103Līdz ar to

104apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir vērtējams kā

105ierobežojums.

10613. Izvērtējot, vai

107apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir atbilstošs

108Satversmes 1. pantam, nepieciešams konstatēt:

1091) vai ierobežojums noteikts ar

110likumu;

1112) vai ierobežojumam ir leģitīms

112mērķis;

1133) vai ierobežojums ir samērīgs ar

114leģitīmo mērķi.

11514. Apstrīdētā norma,

116kas paredz nodokļu administrācijas tiesības izvērtēt iespēju

117samazināt uzlikto soda naudu ne biežāk kā vienu reizi trijos

118gados, ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Proti,

119apstrīdētā norma ietverta Nodokļu likumā, kas ir pieņemts un

120izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

121kārtībā.

122Tādējādi

123apstrīdētā norma ir noteikta ar likumu.

12415. Ikviena tiesību

125ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas ir

126vajadzīgs. Ierobežojumam ir nepieciešams leģitīms mērķis, proti,

127tam jābūt noteiktam sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzības

128labad.

129Nosakot tiesību ierobežojumus,

130pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi

131Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

132apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā − Saeimai. Lai arī

133Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, kāds ir Nodokļu likuma

134konkrētā regulējuma leģitīmais mērķis, atbilstoši kuram soda

135nauda var tikt samazināta ne biežāk kā vienu reizi triju gadu

136laikā, Satversmes tiesai ex officio ir pienākums objektīvi

137izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esamību

138vai - tieši pretēji - neesamību (sk. Satversmes tiesas

1392007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

140Nr. 2007-01-01 23. punktu).

141No pieteikuma secināms, ka

142Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd apstrīdētās normas leģitīmo

143mērķi. Savukārt no Saeimas atbildes rakstā norādītā izriet, ka

144apstrīdētās normas mērķis ir veicināt nodokļu maksātāju

145godprātību. Šāda norma ļauj vienu reizi triju gadu laikā

146samazināt uzlikto soda naudu, ja personas rīcība nav bijusi

147ļaunprātīga, un vienlaikus ierobežo soda naudas samazināšanu tad,

148ja nodokļu likumi pārkāpti atkārtoti vai sistemātiski. Līdz ar to

149varētu secināt, ka Nodokļu likuma 33.1 panta pirmās

150daļas leģitīmais mērķis ir saistīts ar Saeimas nodomu padarīt

151soda naudas piemērošanu individuālāku. Proti, dot iespēju, ņemot

152vērā apstrīdētajā normā noteikto, izvērtēt pārkāpēja rīcību.

153Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

154nodokļi pamatā īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus

155valsts budžetā un pašvaldību budžetos. Ar šo ieņēmumu palīdzību

156ir iespējams finansēt prioritārus sociālos un ekonomiskos

157pasākumus, kā arī mazināt personu ienākumu un labklājības līmeņa

158nevienlīdzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8.

159jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

160Tāpat nodokļu likumi pilda ekonomisko (regulējošo) funkciju,

161proti, sabalansē valsts un nodokļu maksātāju intereses, kā arī

162ietekmē nodokļu maksātāju rīcību.

163Savukārt ar normām, kas paredz

164atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, tiek veicināta

165atbilstoša un savlaicīga nodokļu maksāšana, plašākā nozīmē -

166ietekmēta nodokļu maksātāju rīcība. Arī ECT nodokļu nemaksāšanas

167novēršanu atzīst par leģitīmu mērķi (sk.: Hentrich

168v. France, judgment of 22 September 1994, Series A

169no. 296-A, pp. 19-20, para. 39).

170Līdz ar to var atzīt, ka tiesību

171normas, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu vai

172priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas atbildības, ir noteiktas

173sabiedrības labklājības interesēs.

174Tādējādi

175apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis.

17616. Lai noskaidrotu,

177vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, šo

178ierobežojumu nosakot, vēlējusies sasniegt, nepieciešams

179pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp

180personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Apstrīdētajai

181normai jānodrošina līdzsvars starp valsts tiesībām noteikt

182atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, no vienas puses, un

183nodokļu maksātāja tiesībām lūgt VID un administratīvo tiesu

184pārbaudīt, vai tam ir piemērots izdarītā pārkāpuma būtībai un

185raksturam samērīgs sods, no otras puses.

186Lai izvērtētu, vai likumdevēja

187pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums atbilst

188samērīguma principam, jānoskaidro:

189pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

190līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

191otrkārt, vai šāda rīcība ir

192nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

193tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

194līdzekļiem;

195treškārt, vai likumdevēja rīcība

196ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks

197par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

198zaudējumu.

199Ja tiek atzīts, ka tiesību normā

200noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem

201kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam

202un ir prettiesisks (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

20319. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

2043.1. punktu).

20516.1. Likumdevēja

206izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja

207ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.

208Satversmes tiesa uzskata, ka

209apstrīdēto normu nav iespējams vērtēt atrauti no Nodokļu likuma

21033.1 panta pirmās daļas, kuras sastāvdaļa tā ir. Līdz

211ar to nepieciešams konstatēt, kādu apsvērumu dēļ Nodokļu likums

2122000. gada aprīlī tika papildināts ar 33.1

213pantu.

214No lietas materiāliem redzams, ka

215likumprojektu Saeimai iesniedza Ministru kabinets

216(sk. lietas materiālu 1. sējuma 167. un

217168. lpp.). Tomēr šajā likumprojektā sākotnēji nebija

218ietverta apstrīdētā norma - tā tika iekļauta tikai trešajā

219lasījumā

220(sk. http://www.saeima.lv/saeima7/reg.likprj).

221Līdz brīdim, kad apstrīdētā norma

222stājās spēkā, atbildību par nodokļu bāzes samazināšanu pamatā

223regulēja Nodokļu likuma 32. pants. Šī norma paredzēja, ka

224gadījumā, kad nodokļu maksātājs ir pārkāpis nodokļu likumu

225prasības, no tā par labu budžetam piedzenama samazinātā nodokļa

226summa un soda nauda šīs summas apmērā. Tātad minētā tiesību norma

227imperatīvi noteica, ka par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama

228soda nauda 100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās)

229nodokļa summas. Tas nozīmēja, ka nodokļu maksātāja atbildība par

230nodokļa bāzes samazināšanu iestājās neatkarīgi no tā, vai nodokļu

231maksātājs ar šādām darbībām bija radījis reālus zaudējumus valsts

232budžetam un vai pārkāpums izdarīts apzināti vai arī aiz

233neuzmanības. Šos apstākļus nodokļu administrācijai nebija pamata

234vērtēt un nebija tiesību arī ņemt vērā, nosakot soda naudas

235apmēru.

236Ar Nodokļu likuma 33.1

237panta pirmās daļas palīdzību tika radīts mehānisms, kas ļāva,

238izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un

239raksturu, samazināt uzliktās soda naudas apmēru. Līdz ar to

240Nodokļu likuma 33.1 panta pirmajā daļā tika ietverta

241iespēja pieņemt saudzīgāku un individuālāk izvērtētu lēmumu

242gadījumos, kad tika pārsūdzēts nodokļu administrācijas lēmums, ar

243kuru uzlikta soda nauda.

244Savukārt apstrīdētā norma kā daļa

245no Nodokļu likuma 33.1 panta pirmās daļas paredzēja

246soda naudas samazināšanas priekšnoteikumus. Liekot uzsvaru uz

247nodokļu maksātāju godprātības veicināšanu, tā nepieļāva iespēju

248pēc attiecīgas izvērtēšanas soda naudu samazināt biežāk kā reizi

249trijos gados. Ņemot vērā to, ka pirms Nodokļu likuma

25033.1 panta pirmās daļas pieņemšanas soda naudas

251samazināšana vispār nebija iespējama, minētās normas pieņemšana

252uzskatāma par ievērojamu soli prom no vispārējā aizlieguma

253izvērtēt pārkāpuma būtību un raksturu.

254Nodokļu likuma

25533.1 panta pirmā daļa ir piemērota leģitīmā mērķa

256sasniegšanai, proti, dod VID un tiesām iespēju apstrīdētajā normā

257noteiktajā apjomā vērtēt nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma

258būtību un raksturu, kā arī viņam uzliktās soda naudas

259samērību.

26016.2. Apstrīdētajā

261normā noteiktais tiesību ierobežojums ir pieļaujams, ja tas

262nepieciešams, turklāt nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat

263iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas

264mazāk jūtami. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir

265jāizvēlas iespējami saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa

266sasniegšanai. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

267citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

268nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

269sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

270Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

271Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

272No Nodokļu likuma 33.1

273panta pirmās daļas redakcijas, kas stājās spēkā 2004. gada

2741. maijā, redzams, ka likumdevējs pats ir konstatējis un

275noteicis tādu regulējumu, kas leģitīmo mērķi ļauj sasniegt ar

276citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

277ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, minētā norma noteica, ka

278nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā

279pārkāpuma būtību un raksturu, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja

280godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir apstrīdējis

281nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles

282rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne biežāk kā

283vienu reizi gadā.

284Tātad pats likumdevējs pieņēma

285tādu normu, kas personas tiesības un likumiskās intereses

286ierobežoja mazāk un nodokļu administrācijai piešķīra tiesības

287biežāk vērtēt iespēju samazināt uzlikto soda naudu.

288Kā norāda Saeima, apstrīdētā norma

289sistēmiski bija saistīta ar Nodokļu likuma 23. panta pirmo

290daļu, kas paredzēja nodokļu administrācijai tiesības triju gadu

291laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa papildus aprēķināt

292nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti normatīvie akti par

293nodokļiem un nodevām. Turklāt tajā laika posmā auditi nodokļu

294maksātājiem tikuši plānoti un veikti vienu reizi trijos gados.

295Pamatojoties uz minēto, Saeima uzskata, ka sistēmiski nebija

296nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas iespēju

297biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

298Iepazīstoties ar Nodokļu likuma

299regulējumu, redzams, ka tas tomēr nodokļu revīzijas (auditus)

300ļāva īstenot biežāk nekā reizi trijos gados. Nodokļu likuma

30123. panta pirmajā daļā noteiktie trīs gadi, uz ko atsaucas

302Saeima, nosaka nevis biežumu, kurā revīzijas (auditi) varēja tikt

303veikti, bet gan laiku, pēc kura izbeigšanās VID minētās darbības

304vairs nav tiesīgs veikt. Piemēram, atbilstoši likuma "Par Valsts

305ieņēmumu dienestu" 8. panta 11. punktam VID bija

306pienākums veikt uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nodokļu aprēķinu un

307nodokļu maksājumu revīziju (auditu) pēc pirmstiesas izmeklēšanas

308iestāžu un tiesas pieprasījuma. Tāpat bija iespējams, ka vienam

309nodokļu maksātājam auditi triju gadu periodā tika veikti par

310dažādiem nodokļu veidiem.

311Minēto apstiprina arī VID,

312norādot, ka, lai neliegtu iespēju samazināt nodokļu maksātājiem

313kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par turpmākajās pārbaudēs

314konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par soda naudas

315samazināšanu izskatīja, pamatojoties uz nodokļu maksātāja lūgumu

316(sk. lietas materiālu 2. sējuma 9. lpp.). Proti,

317VID atzīst, ka soda naudas samazināšanas pamats esot bijis

318nodokļu maksātāja lūgums, jo vienā triju gadu periodā varēja tikt

319veiktas vairākas pārbaudes un tādējādi arī vairākas reizes tikt

320uzlikta soda nauda.

321Līdz ar to minētais nedod pamatu

322secinājumam, ka attiecībā uz vienu un to pašu nodokļu maksātāju

323triju gadu periodā bija iespējama tikai viena revīzija vai viens

324audits. Tātad arī soda nauda vienam nodokļu maksātājam varēja

325tikt uzlikta biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

326Arī no lietas materiāliem redzams,

327ka pieteikuma iesniedzējam administratīvajā tiesā - sabiedrībai

328ar ierobežotu atbildību "Baltic Feed" - Nodokļu likuma

32933.1 panta pirmā daļa vienu reizi tika piemērota

3302001. gada 5. jūlijā ar VID lēmumu Nr. 19/12354

331[sk. Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada

33219. marta sprieduma lietā Nr. A42030004

333(AA43-0052-07/14) 16.5. punktu. Lietas materiālu

3341. sējuma 205. lpp.]. Savukārt jau 2003. gada

3357. oktobrī VID Zemgales reģionālās iestādes direktora

336vietnieks attiecībā uz to pašu nodokļu maksātāju pieņēma lēmumu

337Nr. 12.01-29/222, paredzot papildu nomaksai budžetā gan

338muitas nodokli un soda naudu, gan pievienotās vērtības nodokli un

339soda naudu, gan dabas resursu nodokli un soda naudu 200 procentu

340apmērā [sk. Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada

34119. marta sprieduma lietā Nr. A42030004

342(AA43-0052-07/14) 1. punktu. Lietas materiālu 1. sējuma

343197. un 198. lpp.].

344Līdz ar to var secināt, ka soda

345nauda par nodokļu likumu pārkāpumiem vienai un tai pašai personai

346varēja tikt piemērota arī biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

347Savukārt VID tiesības lemt par soda naudas samazināšanu, kā arī

348administratīvās tiesas tiesības vērtēt VID uzliktās soda naudas

349samērību bija ierobežotas - proti, tās varēja tikt īstenotas ne

350biežāk kā vienu reizi trijos gados.

351Ja Nodokļu likuma 33.1

352panta pirmajā daļā tiktu izslēgta apstrīdētā norma, tad VID būtu

353tiesības katrā gadījumā izvērtēt pārkāpuma būtību un raksturu un

354samazināt uzlikto soda naudu. Tas nodrošinātu soda naudas

355piemērošanas individualizāciju.

356Tādējādi

357apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem,

358personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

35916.3. Izvērtējot to,

360vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

361sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

362interesēm nodarīto zaudējumu, jāņem vērā, ka praksē nereti

363sastopami gadījumi, kad nodokļu maksātājs nav uzskatāms par

364ļaunprātīgu nodokļu nemaksātāju, bet pieļāvis neuzmanību,

365piemēram, divas dienas ātrāk iekļaujot deklarācijā priekšnodokli,

366kuru pēc likuma deklarācijā būtu jāiekļauj tikai nākamajā mēnesī

367(sk., piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

368Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 30. marta

369spriedumu lietā SKA-21. Latvijas Republikas Augstākās tiesas

370Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi

3712005. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 50. -

37257. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma vienādā mērā

373attiecas gan uz tiem gadījumiem, kad pārkāpuma būtība un raksturs

374ļauj izdarīt secinājumu par ļaunprātību (apzinātu rīcību), gan uz

375tādiem gadījumiem, kad šāda ļaunprātība nevar tikt

376konstatēta.

377Satversmes tiesa uzskata, ka tieši

378attiecībā uz soda piemērošanu likumdevējam ir uzdevums panākt pēc

379iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju. Tomēr arī

380tiesiskā regulējuma individualizācijai var būt savas robežas, ko

381nosaka (ietekmē) piemēram, tiesību nozares prasības. Proti,

382likumdevējs, izvērtējot visus konkrētās jomas (nozares)

383apstākļus, ir tiesīgs noteikt regulējumu, kas nenodrošina

384absolūtu tiesiskā regulējuma individualizāciju un vienādā mērā ir

385attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem

386gadījumiem.

387Labums, ko sabiedrība iegūst no

388apstrīdētās normas pastāvēšanas, ir soda naudas samaksa pilnā

389apmērā, nevērtējot tās samazināšanas iespēju. Tādējādi šāds

390labums ir papildu ieņēmumi valsts budžetā.

391Izvērtējot personām nodarītos

392zaudējumus, jāņem vērā, ka ikviens tiesību ierobežojums jāskata

393katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara, pamatojoties

394uz samērīguma principu. Šajā gadījumā nepieciešams izvērtēt,

395ciktāl valsts interešu aizsardzība nodokļu iekasēšanas jomā ir

396nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību. Proti, ir

397svarīgi sabalansēt atsevišķu personu tiesības uz individuālu

398pārkāpuma izvērtēšanu ar valsts pienākumu nodrošināt efektīvu

399nodokļu administrēšanas sistēmu.

400Konkrētajā gadījumā šīs intereses

401nevar atzīt par saskaņotām. Apstrīdētā norma būtībā attiecās uz

402visām personām, kuras pieļāva nodokļu likumu atkārtotu pārkāpumu

403trīs gadus ilgā periodā. Šādā situācijā nepastāvēja mehānisms,

404kas atkārtota pārkāpuma gadījumā ļautu izvērtēt individuālos

405apstākļus un lemt par iespēju samazināt piemēroto soda naudu.

406Līdz ar to atsevišķos gadījumos persona, pat ja tā nebija

407atzīstama par ļaunprātīgu nodokļu nemaksātāju, varēja tikt sodīta

408ar pārkāpumam neatbilstošu sodu. Vēl jo vairāk - apstrīdētajā

409normā ietvertais aizliegums pastāvēja neatkarīgi gan no uzliktā

410soda lieluma, gan privātpersonas spējām samaksāt uzlikto soda

411naudu, gan arī sekām, kas privātpersonai iestājās soda naudas

412nesamaksāšanas gadījumā, piemēram, no iespējamās maksātnespējas.

413Tāpat ir jāņem vērā, ka soda nauda, ja tā pamatā izpaužas kā

414līdzeklis papildu ienākumu gūšanai valsts budžetā, kā tāda nebūtu

415pieļaujama.

416Tādējādi ar apstrīdēto normu

417personu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums

418ir lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šādas normas

419pastāvēšanas.

420Tā kā

421apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar mazāk

422ierobežojošiem līdzekļiem un ar šo normu personu tiesībām un

423likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks nekā

424sabiedrības ieguvums, tā ir atzīstama par neatbilstošu samērīguma

425principam un līdz ar to Satversmes 1. pantam.

42617. Pieteikuma

427iesniedzējs pieteikumā lūdza atzīt par neatbilstošiem Satversmes

4281. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža arī

429Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

43033.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

431vienu reizi gadā". Lai arī lieta par šīs normas atbilstību

432augstāka juridiskā spēkā tiesību normai (aktam) netika

433ierosināta, redzams, ka tajā ietverts apstrīdētajai normai

434līdzīgs regulējums. Proti, vārdi "ne biežāk kā vienu reizi gadā"

435arī noteic ierobežojumu, kas liedz gan VID, gan administratīvajām

436tiesām lemt par soda naudas samazināšanu biežāk nekā normā

437paredzēts. Šī norma, tāpat kā apstrīdētā norma, neļāva nodokļu

438administrācijai atkārtota pārkāpuma gadījumā individuāli izvērtēt

439tā būtību un raksturu.

440No vienas puses, būtu iespējams

441secināt, ka par Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta

442redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas vārdu "ne

443biežāk kā vienu reizi gadā" atbilstību Satversmes 1. pantam

444nav saņemts Saeimas atbildes raksts un līdz ar to Satversmes

445tiesa nav tiesīga vērtēt šīs normas atbilstību augstāka juridiskā

446spēkā tiesību normai (aktam). Tomēr, no otras puses, ir

447acīmredzams, ka šī norma bija ļoti cieši saistīta ar apstrīdēto

448normu un faktiski to aizstāja. Minētie vārdi tāpat paredzēja

449ierobežojumu - analogu tam, ko Satversmes tiesa atzina par

450neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Proti, arī šie vārdi

451iespēju izvērtēt uzliktā soda samērību ierobežoja ar noteiktu

452laika posmu - šajā gadījumā vienu gadu.

453Pieteikumā tika lūgts atzīt

454Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

45533.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

456vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Satversmes 1. pantam,

457un attiecībā uz prasījuma robežu noteikšanu Satversmes tiesas

458procesā iesniedzēja prasījums ir nozīmīgs. Proti, neskaidrību

459gadījumā pieteikumā norādītais vislabākajā veidā spēj atklāt to

460mērķi, ko pieteikuma iesniedzējs, vēršoties Satversmes tiesā,

461vēlējies sasniegt.

462Arī no procesuālās ekonomijas

463principa izriet, ka nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par

464jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Satversmes

465tiesa ir secinājusi, ka "prasījuma robežu pārkāpšana spriedumā ir

466iespējama un pat nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu personas

467tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi" (sk. Satversmes

468tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

4692007-13-03 6. punktu un Satversmes tiesas 2008. gada

47017. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

47118. punktu). Arī tiesību zinātnē ir izteikts viedoklis,

472ka Satversmes tiesas procesā "ir gadījumi, kad ir pieļaujams un

473pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma robežām, iekļaujot

474pārbaudē arī tādas normas, kas nav tikušas apstrīdētas, vai

475izvērtējot atbilstību tādām normām, atbilstība kurām nav

476apstrīdēta" (Endziņš A. Kā vērtēt jaunāko

477Satversmes tiesas praksi // Jurista Vārds, 2007. gada

4789. oktobris, Nr. 41, 5. lpp.).

479Prasījuma robežu paplašināšana var

480notikt gadījumos, kad to prasa Satversmes tiesas procesa principu

481ievērošana. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ex

482officio prasījuma robežas var paplašināt tikai, ievērojot

483zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju".

484Lai secinātu, vai konkrētā

485gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio

486paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir

487jānoskaidro:

4881) vai tās normas, attiecībā uz

489kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši

490saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām,

491ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

492nepieciešama konkrētās lietas izlemšanā;

4932) vai prasījuma robežu

494paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu

495ievērošanai.

496Apstrīdētā norma un Nodokļu likuma

497(2004. gada 31. marta redakcijā)

49833.1 panta pirmās daļas vārdi "ne biežāk kā vienu

499reizi gadā" ir pieņemti, pamatojoties uz vienu un to pašu

500likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību nodokļu tiesību jomā.

501Tāpēc abu šo normu atzīšana par neatbilstošu Satversmes

5021. pantam iespējama tā paša pamatojuma ietvaros.

503Šajā lietā Satversmes tiesa pēc

504būtības ir izskatījusi to likumdevēja nostādņu atbilstību

505augstāka juridiskā spēka tiesību normām, pamatojoties uz kurām

506Saeima pieņēmusi ne vien apstrīdēto normu, bet arī Nodokļu likuma

507(2004. gada 31. marta redakcijā)

50833.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

509vienu reizi gadā". Līdz ar to Satversmes tiesa juridisko strīdu

510par šo normu atbilstību Satversmei pēc būtības jau ir

511izspriedusi.

512Satversmes tiesas uzdevums ir

513atrisināt strīdus, kas rodas par zemāka juridiskā spēka aktu

514atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

515(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma

516lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu un

517Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma

518lietā Nr. 2007-03-01 9. punktu). Satversmes tiesas

519likuma 20. panta piektās daļas 4. punkts liedz

520Satversmes tiesā ierosināt lietu par jau izspriestu prasījumu,

521savukārt Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

5225. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt, ja

523"pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma

524priekšmetu". Arī Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

525daļas 2. un 4. punkts "ir vērsts uz to, lai nodrošinātu

526Satversmes tiesas procesa ekonomiju un lai Satversmes tiesai

527nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja

528strīds vairs nepastāv, zūd jēga Satversmes tiesas procesam"

529(Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par

530tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03

53111.2. punkts).

532Līdz ar to

533iespējams atzīt arī Nodokļu likuma (2004. gada

53431. marta redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas

535vārdus "ne biežāk kā vienu reizi gadā" par neatbilstošiem

536samērīguma principam.

53718. Saeima norāda, ka

538apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas

539problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc būtības prasītu

540pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams, citu tajā laikā

541spēkā bijušo normu pārskatīšanu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs

542norāda, ka apstrīdētās normas atcelšanas gadījumā nebūtu

543nepieciešams pozitīvs regulējums. Proti, lietas, kurās apstrīdēto

544normu iepriekš piemēroja iestāde, varētu izspriest, ievērojot

545pārkāpuma būtību un raksturu un tieši piemērojot samērīguma

546principu.

547Satversmes tiesa atgādina, ka tās

548pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi

549piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

5502005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

55117. punktu). Jautājumi, kas attiecas uz konkrētu likuma

552normu piemērošanu un interpretāciju, pamatā ir vispārējās

553jurisdikcijas tiesu, kā arī administratīvo tiesu kompetencē.

554Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Pieteikuma

555iesniedzēja norādīto, ka ir pieļaujama apstrīdētās normas

556atzīšana par spēkā neesošu, neizdarot papildu grozījumus

557likumos.

55819. Tā kā Satversmes

559tiesa ir atzinusi apstrīdēto normu un Nodokļu likuma

560(2004. gada 31. marta redakcijā)

56133.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

562vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Satversmes

5631. pantam, nepieciešams izlemt jautājumu par brīdi, ar kuru

564minētās normas zaudē savu spēku.

565Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis

566apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

567brīža. Savukārt Saeimas atbildes rakstā minētais jautājums nav

568ticis analizēts.

569Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

570ka lietās, kurās tiek vērtēta spēkā neesošas tiesību normas

571atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir iespējams

572sprieduma atpakaļejošs spēks (sk. šā sprieduma

5736. punktu). Attiecībā uz apstrīdēto normu Satversmes

574tiesa atzīst, ka objektīvi nav nosakāms cits brīdis, no kura to

575varētu atzīt par spēkā neesošu, kā vien pieteikumā norādītais,

576proti, tās pieņemšanas brīdis.

577Minētais secinājums ir attiecināms

578arī uz Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

57933.1 panta pirmās daļas vārdiem "ne biežāk kā

580vienu reizi gadā". Proti, arī tos Pieteikuma iesniedzējs ir

581lūdzis atzīt par spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža, un

582Satversmes tiesa nesaskata citu objektīvi nosakāmu brīdi kā vien

583normas pieņemšanas brīdi.

58420. Satversmes tiesa

585ņem vērā arī to, ka apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas

586vai spēkā stāšanās brīža nedrīkst radīt būtisku valsts

587(sabiedrības) interešu aizskārumu vai apdraudējumu (sk.,

588piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

589sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Tā kā

590nodokļu tiesību joma ir būtiska valsts darbības joma, nebūtu

591pieļaujama tāda situācija, ka apstrīdētās normas atcelšana

592novestu pie visu vai lielas daļas to VID lēmumu pārskatīšanas,

593kuri ir stājušies spēkā un kuros šī norma varēja būt

594piemērota.

595Līdz ar to Satversmes tiesa

596uzskata, ka apstrīdētās normas un Nodokļu likuma (2004. gada

59731. marta redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas

598vārdu "ne biežāk kā vienu reizi gadā" atcelšanai šajā gadījumā

599nevarētu piešķirt vispārēju atpakaļvērstu spēku. Šai tiesiskajai

600situācijai piemērots risinājums ir minēto normu atcelšana tikai

601attiecībā uz tām lietām, kuras joprojām atrodas tiesvedībā.

602Proti, uz tām lietām, kurās personas ir apstrīdējušas un

603pārsūdzējušas VID uzliktās soda naudas vai uzrēķinātos nodokļus

604un galīgie nolēmumi līdz šā sprieduma pasludināšanai vēl nav

605stājušies spēkā.

606Nolēmumu

607daļa

608Pamatojoties uz Satversmes tiesas

609likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

610n o s p r i e d

611a:

6121. Attiecībā uz

613tiesvedībā esošajām lietām atzīt likuma "Par nodokļiem un

614nodevām" (2000. gada 13. aprīļa redakcijā)

61533.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

616vienu reizi trijos gados" par neatbilstošiem Latvijas Republikas

617Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas

618brīža.

6192. Attiecībā uz

620tiesvedībā esošajām lietām atzīt likuma "Par nodokļiem un

621nodevām" (2004. gada 31. marta redakcijā)

62233.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

623vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Latvijas Republikas

624Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas

625brīža.

626Spriedums ir galīgs un

627nepārsūdzams.

628Spriedums stājas spēkā tā

629publicēšanas dienā.

630Tiesas sēdes priekšsēdētājs

631G.Kūtris