89. pants
, kas paredz, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka

pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem". No šā panta redzams, ka

likumdevēja mērķis bijis panākt Satversmē ietverto un

starptautisko cilvēktiesību normu savstarpēju saskanību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-04-01 secinājumu daļas 1. punktu un Satversmes

tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-10-01

7. 1. punktu). Interpretējot Satversmi un Latvijas

starptautiskās saistības, jāmeklē tāds risinājums, kas

nodrošinātu to harmoniju (sk. Satversmes tiesas

2000. gada 30. augusta sprieduma lietā

Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas 5. punktu un Satversmes

tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Līdz ar to starptautiskās tiesības

un to piemērošanas prakse var kalpot par līdzekli Satversmē

noteikto tiesību normu un principu satura noskaidrošanai.

ECT, vērtējot nodokļu jautājumus,

secinājusi, ka valstij ir ievērojama rīcības brīvība nodokļu jomā

(sk., piemēram, ECT spriedumus lietās: Gasus Dosier- und

Fördertechnik GmbH v. the Netherlands, judgement of 23 February

1995, Series A no. 306-B, para. 60; Jokela v. Finland,

judgement of 21 May 2002, para. 57; Burden and Burden v. the

United Kingdom, judgement of 12 December 2006,

para. 54). Turklāt valstij ir tiesības pieņemt visus

nepieciešamos likumus, lai nodrošinātu nodokļu nomaksu (sk.,

piemēram, ECT spriedumus lietās: Gasus Dosier- und Fördertechnik

GmbH v. the Netherlands, judgment of 23 February 1995, Series A

no. 306-B, para. 59; Mamidakis c. Greece, arrêt du 11

janvier 2007, no 35533/04, para. 48).

9. Arī citu valstu

konstitucionālās tiesas atzinušas, ka nodokļu jomā valstij ir

ievērojama rīcības brīvība. Piemēram, Beļģijas Konstitucionālā

tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu

noteikšanā, tomēr nodoklis nedrīkst būt nesamērīgs un nepamatots

attiecībā uz īpašumu un tam jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp

sabiedrības interesēm un personas tiesībām uz īpašumu. Tāpat

likumdevējam ir tiesības paredzēt stingrus pasākumus, lai

ietekmētu nodokļu maksātāja rīcību (sk.: Arrêt

n0 107/2005 du 22 juin 2005 de la Cour

constitutionnelle de Belgique, para 15.2 et 15.4,

http://www.const-court.be).

Tāpat Lietuvas Republikas

Konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka Lietuvas Republikas

konstitūcija piešķir parlamentam (Seimam) pilnvaras noteikt

valsts nodokļus, kā arī tiesisko atbildību par nodokļu likumu

pārkāpumiem. Tomēr tiesiskas valsts principi liedz noteikt tādus

sodus par nodokļu likumu pārkāpumiem, kas būtu acīmredzami

nesamērīgi ar izdarīto pārkāpumu (sk.: Chapter 2 Clause 6

of the concluding part in the Judgment of Lithuanian

Constitutional Court of 6 December 2002 in Case

No. 6/99-23/99-5/2000-8/2000,

http://www.lrkt.lt/dokumentai/2000/r001206.htm).

10. Pieteikuma

iesniedzējs, vērtējot tiesas tiesības atcelt VID uzlikto soda

naudu, arī ir atzinis, ka soda noteikšana kā obligātais

administratīvais akts atceļams tikai tādos gadījumos, ja tiesa

konstatē, ka pārkāpuma būtība un raksturs ir tāds, ka maksimālais

sods būtu acīmredzami nesamērīgs (sk., piemēram, Latvijas

Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta

2006. gada 26. septembra sprieduma lietā SKA-357/2006

7. punktu. Lietas materiālu 2. sējuma

15. lpp.).

11. Apstrīdētā norma

attiecas uz nodokļu jomu, tomēr tā paredz soda naudas

samazināšanas priekšnoteikumus (ierobežojumus). Savukārt tiesību

normas, kas regulē atbildību par nodokļu likumu pārkāpumiem,

lielākā mērā ir attiecināmas uz to valsts darbības jomu, kurā

valsts īsteno soda piemērošanas funkciju. No vienas puses,

likumdevējam šajā jomā ir jānodrošina efektīvs pamattiesību

aizsardzības regulējums, jo nodokļu sistēmas un sodu sistēmas

normatīvajā regulējumā darbojas atšķirīgi principi. Ar nodokļu

tiesību palīdzību valsts iegūst savu funkciju īstenošanai

nepieciešamos resursus, savukārt ar sodu sistēmu tiek panākta

citu tiesību pienācīga ievērošana. Līdz ar to soda noteikšana

iespējama vienīgi nepieciešamības robežās un tiktāl, ciktāl tas

nodrošina pienācīgu cita tiesiskā regulējuma ievērošanu.

Tomēr, no otras puses, tiesiskajam

regulējumam, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu,

ir jābūt arī efektīvam. Nodokļu likumu tiesiskais regulējums kā

tāds nebūtu pietiekams, ja nefunkcionētu iedarbīga pārkāpumu

novēršanas sistēma. Minētās sistēmas efektivitāti garantē gan

soda neizbēgamība, gan arī soda bardzība, ja vien tā ir samērīga

ar pārkāpumu vai tā rezultātā gūto vai iespējamo "labumu". Tomēr

arī šajā jomā valsts pienākums ir, cik vien to pieļauj regulējamo

attiecību specifika, nodrošināt soda individualizāciju, proti, tā

atbilstību izdarītajam pārkāpumam.

Tādējādi

likumdevējam ir plaša rīcības brīvība nodokļu normatīvajā

regulējumā. Tomēr sodi par nodokļu likumu pārkāpšanu nedrīkst būt

acīmredzami nesamērīgi ar mērķi, ko likumdevējs ar to palīdzību

nodomājis sasniegt.

12. Apstrīdētā norma

noteic imperatīvu prasību, kas liedz VID un arī administratīvajām

tiesām tiesības vērtēt piemērotās soda naudas samērību, proti,

samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā vienu reizi triju gadu

laikā. Pēc būtības apstrīdētā norma liedz tiesības nodokļu

maksātājam lūgt, lai katrā gadījumā individuāli tiktu izvērtēta

iespēja samazināt uzlikto soda naudu. Arī Saeima atbildes rakstā

apstrīdēto normu vērtē kā aizliegumu, proti, soda naudas

samazināšanu ierobežojošu noteikumu, kas saistāms ar Nodokļu

likumā iestrādātajām sodu politikas nostādnēm.

Līdz ar to

apstrīdētajā normā noteiktais aizliegums ir vērtējams kā

ierobežojums.

13. Izvērtējot, vai

apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir atbilstošs

Satversmes 1. pantam, nepieciešams konstatēt:

1) vai ierobežojums noteikts ar

likumu;

2) vai ierobežojumam ir leģitīms

mērķis;

3) vai ierobežojums ir samērīgs ar

leģitīmo mērķi.

14. Apstrīdētā norma,

kas paredz nodokļu administrācijas tiesības izvērtēt iespēju

samazināt uzlikto soda naudu ne biežāk kā vienu reizi trijos

gados, ir noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Proti,

apstrīdētā norma ietverta Nodokļu likumā, kas ir pieņemts un

izsludināts Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

kārtībā.

Tādējādi

apstrīdētā norma ir noteikta ar likumu.

15. Ikviena tiesību

ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas ir

vajadzīgs. Ierobežojumam ir nepieciešams leģitīms mērķis, proti,

tam jābūt noteiktam sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzības

labad.

Nosakot tiesību ierobežojumus,

pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā − Saeimai. Lai arī

Saeimas atbildes rakstā nav norādīts, kāds ir Nodokļu likuma

konkrētā regulējuma leģitīmais mērķis, atbilstoši kuram soda

nauda var tikt samazināta ne biežāk kā vienu reizi triju gadu

laikā, Satversmes tiesai ex officio ir pienākums objektīvi

izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esamību

vai - tieši pretēji - neesamību (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-01-01 23. punktu).

No pieteikuma secināms, ka

Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd apstrīdētās normas leģitīmo

mērķi. Savukārt no Saeimas atbildes rakstā norādītā izriet, ka

apstrīdētās normas mērķis ir veicināt nodokļu maksātāju

godprātību. Šāda norma ļauj vienu reizi triju gadu laikā

samazināt uzlikto soda naudu, ja personas rīcība nav bijusi

ļaunprātīga, un vienlaikus ierobežo soda naudas samazināšanu tad,

ja nodokļu likumi pārkāpti atkārtoti vai sistemātiski. Līdz ar to

varētu secināt, ka Nodokļu likuma 33.1 panta pirmās

daļas leģitīmais mērķis ir saistīts ar Saeimas nodomu padarīt

soda naudas piemērošanu individuālāku. Proti, dot iespēju, ņemot

vērā apstrīdētajā normā noteikto, izvērtēt pārkāpēja rīcību.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka

nodokļi pamatā īsteno fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus

valsts budžetā un pašvaldību budžetos. Ar šo ieņēmumu palīdzību

ir iespējams finansēt prioritārus sociālos un ekonomiskos

pasākumus, kā arī mazināt personu ienākumu un labklājības līmeņa

nevienlīdzību (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

Tāpat nodokļu likumi pilda ekonomisko (regulējošo) funkciju,

proti, sabalansē valsts un nodokļu maksātāju intereses, kā arī

ietekmē nodokļu maksātāju rīcību.

Savukārt ar normām, kas paredz

atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, tiek veicināta

atbilstoša un savlaicīga nodokļu maksāšana, plašākā nozīmē -

ietekmēta nodokļu maksātāju rīcība. Arī ECT nodokļu nemaksāšanas

novēršanu atzīst par leģitīmu mērķi (sk.: Hentrich

v. France, judgment of 22 September 1994, Series A

no. 296-A, pp. 19-20, para. 39).

Līdz ar to var atzīt, ka tiesību

normas, kas paredz atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu vai

priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas atbildības, ir noteiktas

sabiedrības labklājības interesēs.

Tādējādi

apstrīdētajai normai ir leģitīms mērķis.

16. Lai noskaidrotu,

vai ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, kuru valsts, šo

ierobežojumu nosakot, vēlējusies sasniegt, nepieciešams

pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp

personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Apstrīdētajai

normai jānodrošina līdzsvars starp valsts tiesībām noteikt

atbildību par nodokļu likumu pārkāpšanu, no vienas puses, un

nodokļu maksātāja tiesībām lūgt VID un administratīvo tiesu

pārbaudīt, vai tam ir piemērots izdarītā pārkāpuma būtībai un

raksturam samērīgs sods, no otras puses.

Lai izvērtētu, vai likumdevēja

pieņemtajā tiesību normā ietvertais ierobežojums atbilst

samērīguma principam, jānoskaidro:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai;

otrkārt, vai šāda rīcība ir

nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, personas

tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība

ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks

par personas tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

zaudējumu.

Ja tiek atzīts, ka tiesību normā

noteiktais ierobežojums neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tad ierobežojums neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesisks (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas

3.1. punktu).

16.1. Likumdevēja

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, ja

ar konkrēto regulējumu šis mērķis tiek sasniegts.

Satversmes tiesa uzskata, ka

apstrīdēto normu nav iespējams vērtēt atrauti no Nodokļu likuma

33.1 panta pirmās daļas, kuras sastāvdaļa tā ir. Līdz

ar to nepieciešams konstatēt, kādu apsvērumu dēļ Nodokļu likums

2000. gada aprīlī tika papildināts ar 33.1

pantu.

No lietas materiāliem redzams, ka

likumprojektu Saeimai iesniedza Ministru kabinets

(sk. lietas materiālu 1. sējuma 167. un

168. lpp.). Tomēr šajā likumprojektā sākotnēji nebija

ietverta apstrīdētā norma - tā tika iekļauta tikai trešajā

lasījumā

(sk. http://www.saeima.lv/saeima7/reg.likprj).

Līdz brīdim, kad apstrīdētā norma

stājās spēkā, atbildību par nodokļu bāzes samazināšanu pamatā

regulēja Nodokļu likuma 32. pants. Šī norma paredzēja, ka

gadījumā, kad nodokļu maksātājs ir pārkāpis nodokļu likumu

prasības, no tā par labu budžetam piedzenama samazinātā nodokļa

summa un soda nauda šīs summas apmērā. Tātad minētā tiesību norma

imperatīvi noteica, ka par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama

soda nauda 100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās)

nodokļa summas. Tas nozīmēja, ka nodokļu maksātāja atbildība par

nodokļa bāzes samazināšanu iestājās neatkarīgi no tā, vai nodokļu

maksātājs ar šādām darbībām bija radījis reālus zaudējumus valsts

budžetam un vai pārkāpums izdarīts apzināti vai arī aiz

neuzmanības. Šos apstākļus nodokļu administrācijai nebija pamata

vērtēt un nebija tiesību arī ņemt vērā, nosakot soda naudas

apmēru.

Ar Nodokļu likuma 33.1

panta pirmās daļas palīdzību tika radīts mehānisms, kas ļāva,

izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma būtību un

raksturu, samazināt uzliktās soda naudas apmēru. Līdz ar to

Nodokļu likuma 33.1 panta pirmajā daļā tika ietverta

iespēja pieņemt saudzīgāku un individuālāk izvērtētu lēmumu

gadījumos, kad tika pārsūdzēts nodokļu administrācijas lēmums, ar

kuru uzlikta soda nauda.

Savukārt apstrīdētā norma kā daļa

no Nodokļu likuma 33.1 panta pirmās daļas paredzēja

soda naudas samazināšanas priekšnoteikumus. Liekot uzsvaru uz

nodokļu maksātāju godprātības veicināšanu, tā nepieļāva iespēju

pēc attiecīgas izvērtēšanas soda naudu samazināt biežāk kā reizi

trijos gados. Ņemot vērā to, ka pirms Nodokļu likuma

33.1 panta pirmās daļas pieņemšanas soda naudas

samazināšana vispār nebija iespējama, minētās normas pieņemšana

uzskatāma par ievērojamu soli prom no vispārējā aizlieguma

izvērtēt pārkāpuma būtību un raksturu.

Nodokļu likuma

33.1 panta pirmā daļa ir piemērota leģitīmā mērķa

sasniegšanai, proti, dod VID un tiesām iespēju apstrīdētajā normā

noteiktajā apjomā vērtēt nodokļu maksātāja izdarītā pārkāpuma

būtību un raksturu, kā arī viņam uzliktās soda naudas

samērību.

16.2. Apstrīdētajā

normā noteiktais tiesību ierobežojums ir pieļaujams, ja tas

nepieciešams, turklāt nav nekādu citu līdzekļu, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk jūtami. Nosakot pamattiesību ierobežojumus, likumdevējam ir

jāizvēlas iespējami saudzējošāki līdzekļi leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu).

No Nodokļu likuma 33.1

panta pirmās daļas redakcijas, kas stājās spēkā 2004. gada

1. maijā, redzams, ka likumdevējs pats ir konstatējis un

noteicis tādu regulējumu, kas leģitīmo mērķi ļauj sasniegt ar

citiem, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, minētā norma noteica, ka

nodokļu administrācijai, izvērtējot nodokļu maksātāja izdarītā

pārkāpuma būtību un raksturu, radīto kaitējumu, nodokļu maksātāja

godprātīgumu, gadījumos, kad nodokļu maksātājs ir apstrīdējis

nodokļu administrācijas lēmumu, ir tiesības samazināt kontroles

rezultātā uzlikto soda naudu līdz 70 procentiem, bet ne biežāk kā

vienu reizi gadā.

Tātad pats likumdevējs pieņēma

tādu normu, kas personas tiesības un likumiskās intereses

ierobežoja mazāk un nodokļu administrācijai piešķīra tiesības

biežāk vērtēt iespēju samazināt uzlikto soda naudu.

Kā norāda Saeima, apstrīdētā norma

sistēmiski bija saistīta ar Nodokļu likuma 23. panta pirmo

daļu, kas paredzēja nodokļu administrācijai tiesības triju gadu

laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa papildus aprēķināt

nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti normatīvie akti par

nodokļiem un nodevām. Turklāt tajā laika posmā auditi nodokļu

maksātājiem tikuši plānoti un veikti vienu reizi trijos gados.

Pamatojoties uz minēto, Saeima uzskata, ka sistēmiski nebija

nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas iespēju

biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

Iepazīstoties ar Nodokļu likuma

regulējumu, redzams, ka tas tomēr nodokļu revīzijas (auditus)

ļāva īstenot biežāk nekā reizi trijos gados. Nodokļu likuma

23. panta pirmajā daļā noteiktie trīs gadi, uz ko atsaucas

Saeima, nosaka nevis biežumu, kurā revīzijas (auditi) varēja tikt

veikti, bet gan laiku, pēc kura izbeigšanās VID minētās darbības

vairs nav tiesīgs veikt. Piemēram, atbilstoši likuma "Par Valsts

ieņēmumu dienestu" 8. panta 11. punktam VID bija

pienākums veikt uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) nodokļu aprēķinu un

nodokļu maksājumu revīziju (auditu) pēc pirmstiesas izmeklēšanas

iestāžu un tiesas pieprasījuma. Tāpat bija iespējams, ka vienam

nodokļu maksātājam auditi triju gadu periodā tika veikti par

dažādiem nodokļu veidiem.

Minēto apstiprina arī VID,

norādot, ka, lai neliegtu iespēju samazināt nodokļu maksātājiem

kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par turpmākajās pārbaudēs

konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par soda naudas

samazināšanu izskatīja, pamatojoties uz nodokļu maksātāja lūgumu

(sk. lietas materiālu 2. sējuma 9. lpp.). Proti,

VID atzīst, ka soda naudas samazināšanas pamats esot bijis

nodokļu maksātāja lūgums, jo vienā triju gadu periodā varēja tikt

veiktas vairākas pārbaudes un tādējādi arī vairākas reizes tikt

uzlikta soda nauda.

Līdz ar to minētais nedod pamatu

secinājumam, ka attiecībā uz vienu un to pašu nodokļu maksātāju

triju gadu periodā bija iespējama tikai viena revīzija vai viens

audits. Tātad arī soda nauda vienam nodokļu maksātājam varēja

tikt uzlikta biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

Arī no lietas materiāliem redzams,

ka pieteikuma iesniedzējam administratīvajā tiesā - sabiedrībai

ar ierobežotu atbildību "Baltic Feed" - Nodokļu likuma

33.1 panta pirmā daļa vienu reizi tika piemērota

2001. gada 5. jūlijā ar VID lēmumu Nr. 19/12354

[sk. Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. A42030004

(AA43-0052-07/14) 16.5. punktu. Lietas materiālu

1. sējuma 205. lpp.]. Savukārt jau 2003. gada

7. oktobrī VID Zemgales reģionālās iestādes direktora

vietnieks attiecībā uz to pašu nodokļu maksātāju pieņēma lēmumu

Nr. 12.01-29/222, paredzot papildu nomaksai budžetā gan

muitas nodokli un soda naudu, gan pievienotās vērtības nodokli un

soda naudu, gan dabas resursu nodokli un soda naudu 200 procentu

apmērā [sk. Administratīvās apgabaltiesas 2007. gada

19. marta sprieduma lietā Nr. A42030004

(AA43-0052-07/14) 1. punktu. Lietas materiālu 1. sējuma

197. un 198. lpp.].

Līdz ar to var secināt, ka soda

nauda par nodokļu likumu pārkāpumiem vienai un tai pašai personai

varēja tikt piemērota arī biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

Savukārt VID tiesības lemt par soda naudas samazināšanu, kā arī

administratīvās tiesas tiesības vērtēt VID uzliktās soda naudas

samērību bija ierobežotas - proti, tās varēja tikt īstenotas ne

biežāk kā vienu reizi trijos gados.

Ja Nodokļu likuma 33.1

panta pirmajā daļā tiktu izslēgta apstrīdētā norma, tad VID būtu

tiesības katrā gadījumā izvērtēt pārkāpuma būtību un raksturu un

samazināt uzlikto soda naudu. Tas nodrošinātu soda naudas

piemērošanas individualizāciju.

Tādējādi

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi varēja sasniegt ar citiem,

personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

16.3. Izvērtējot to,

vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu, jāņem vērā, ka praksē nereti

sastopami gadījumi, kad nodokļu maksātājs nav uzskatāms par

ļaunprātīgu nodokļu nemaksātāju, bet pieļāvis neuzmanību,

piemēram, divas dienas ātrāk iekļaujot deklarācijā priekšnodokli,

kuru pēc likuma deklarācijā būtu jāiekļauj tikai nākamajā mēnesī

(sk., piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2005. gada 30. marta

spriedumu lietā SKA-21. Latvijas Republikas Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta spriedumi un lēmumi

2005. - Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2006, 50. -

57. lpp.). Līdz ar to apstrīdētā norma vienādā mērā

attiecas gan uz tiem gadījumiem, kad pārkāpuma būtība un raksturs

ļauj izdarīt secinājumu par ļaunprātību (apzinātu rīcību), gan uz

tādiem gadījumiem, kad šāda ļaunprātība nevar tikt

konstatēta.

Satversmes tiesa uzskata, ka tieši

attiecībā uz soda piemērošanu likumdevējam ir uzdevums panākt pēc

iespējas lielāku tiesiskā regulējuma individualizāciju. Tomēr arī

tiesiskā regulējuma individualizācijai var būt savas robežas, ko

nosaka (ietekmē) piemēram, tiesību nozares prasības. Proti,

likumdevējs, izvērtējot visus konkrētās jomas (nozares)

apstākļus, ir tiesīgs noteikt regulējumu, kas nenodrošina

absolūtu tiesiskā regulējuma individualizāciju un vienādā mērā ir

attiecināms uz objektīvi salīdzināmiem, kaut arī atšķirīgiem

gadījumiem.

Labums, ko sabiedrība iegūst no

apstrīdētās normas pastāvēšanas, ir soda naudas samaksa pilnā

apmērā, nevērtējot tās samazināšanas iespēju. Tādējādi šāds

labums ir papildu ieņēmumi valsts budžetā.

Izvērtējot personām nodarītos

zaudējumus, jāņem vērā, ka ikviens tiesību ierobežojums jāskata

katra konkrētā gadījuma kontekstā, tomēr tas jādara, pamatojoties

uz samērīguma principu. Šajā gadījumā nepieciešams izvērtēt,

ciktāl valsts interešu aizsardzība nodokļu iekasēšanas jomā ir

nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību. Proti, ir

svarīgi sabalansēt atsevišķu personu tiesības uz individuālu

pārkāpuma izvērtēšanu ar valsts pienākumu nodrošināt efektīvu

nodokļu administrēšanas sistēmu.

Konkrētajā gadījumā šīs intereses

nevar atzīt par saskaņotām. Apstrīdētā norma būtībā attiecās uz

visām personām, kuras pieļāva nodokļu likumu atkārtotu pārkāpumu

trīs gadus ilgā periodā. Šādā situācijā nepastāvēja mehānisms,

kas atkārtota pārkāpuma gadījumā ļautu izvērtēt individuālos

apstākļus un lemt par iespēju samazināt piemēroto soda naudu.

Līdz ar to atsevišķos gadījumos persona, pat ja tā nebija

atzīstama par ļaunprātīgu nodokļu nemaksātāju, varēja tikt sodīta

ar pārkāpumam neatbilstošu sodu. Vēl jo vairāk - apstrīdētajā

normā ietvertais aizliegums pastāvēja neatkarīgi gan no uzliktā

soda lieluma, gan privātpersonas spējām samaksāt uzlikto soda

naudu, gan arī sekām, kas privātpersonai iestājās soda naudas

nesamaksāšanas gadījumā, piemēram, no iespējamās maksātnespējas.

Tāpat ir jāņem vērā, ka soda nauda, ja tā pamatā izpaužas kā

līdzeklis papildu ienākumu gūšanai valsts budžetā, kā tāda nebūtu

pieļaujama.

Tādējādi ar apstrīdēto normu

personu tiesībām un likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums

ir lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šādas normas

pastāvēšanas.

Tā kā

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams sasniegt ar mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem un ar šo normu personu tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarītais zaudējums ir lielāks nekā

sabiedrības ieguvums, tā ir atzīstama par neatbilstošu samērīguma

principam un līdz ar to Satversmes 1. pantam.

17. Pieteikuma

iesniedzējs pieteikumā lūdza atzīt par neatbilstošiem Satversmes

1. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža arī

Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi gadā". Lai arī lieta par šīs normas atbilstību

augstāka juridiskā spēkā tiesību normai (aktam) netika

ierosināta, redzams, ka tajā ietverts apstrīdētajai normai

līdzīgs regulējums. Proti, vārdi "ne biežāk kā vienu reizi gadā"

arī noteic ierobežojumu, kas liedz gan VID, gan administratīvajām

tiesām lemt par soda naudas samazināšanu biežāk nekā normā

paredzēts. Šī norma, tāpat kā apstrīdētā norma, neļāva nodokļu

administrācijai atkārtota pārkāpuma gadījumā individuāli izvērtēt

tā būtību un raksturu.

No vienas puses, būtu iespējams

secināt, ka par Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta

redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas vārdu "ne

biežāk kā vienu reizi gadā" atbilstību Satversmes 1. pantam

nav saņemts Saeimas atbildes raksts un līdz ar to Satversmes

tiesa nav tiesīga vērtēt šīs normas atbilstību augstāka juridiskā

spēkā tiesību normai (aktam). Tomēr, no otras puses, ir

acīmredzams, ka šī norma bija ļoti cieši saistīta ar apstrīdēto

normu un faktiski to aizstāja. Minētie vārdi tāpat paredzēja

ierobežojumu - analogu tam, ko Satversmes tiesa atzina par

neatbilstošu Satversmes 1. pantam. Proti, arī šie vārdi

iespēju izvērtēt uzliktā soda samērību ierobežoja ar noteiktu

laika posmu - šajā gadījumā vienu gadu.

Pieteikumā tika lūgts atzīt

Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Satversmes 1. pantam,

un attiecībā uz prasījuma robežu noteikšanu Satversmes tiesas

procesā iesniedzēja prasījums ir nozīmīgs. Proti, neskaidrību

gadījumā pieteikumā norādītais vislabākajā veidā spēj atklāt to

mērķi, ko pieteikuma iesniedzējs, vēršoties Satversmes tiesā,

vēlējies sasniegt.

Arī no procesuālās ekonomijas

principa izriet, ka nebūtu lietderīgi atkārtoti lemt par

jautājumiem, kas var tikt izlemti šīs lietas ietvaros. Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka "prasījuma robežu pārkāpšana spriedumā ir

iespējama un pat nepieciešama, lai nodrošinātu efektīvu personas

tiesību aizsardzību un sprieduma izpildi" (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2007-13-03 6. punktu un Satversmes tiesas 2008. gada

17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03

18. punktu). Arī tiesību zinātnē ir izteikts viedoklis,

ka Satversmes tiesas procesā "ir gadījumi, kad ir pieļaujams un

pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma robežām, iekļaujot

pārbaudē arī tādas normas, kas nav tikušas apstrīdētas, vai

izvērtējot atbilstību tādām normām, atbilstība kurām nav

apstrīdēta" (Endziņš A. Kā vērtēt jaunāko

Satversmes tiesas praksi // Jurista Vārds, 2007. gada

9. oktobris, Nr. 41, 5. lpp.).

Prasījuma robežu paplašināšana var

notikt gadījumos, kad to prasa Satversmes tiesas procesa principu

ievērošana. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Satversmes tiesa ex

officio prasījuma robežas var paplašināt tikai, ievērojot

zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju".

Lai secinātu, vai konkrētā

gadījumā ir iespējams un nepieciešams ex officio

paplašināt prasījuma robežas attiecībā uz citām normām, ir

jānoskaidro:

1) vai tās normas, attiecībā uz

kurām prasījums ex officio tiek paplašināts, ir tik cieši

saistītas ar lietā expressis verbis apstrīdētajām normām,

ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai

nepieciešama konkrētās lietas izlemšanā;

2) vai prasījuma robežu

paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu

ievērošanai.

Apstrīdētā norma un Nodokļu likuma

(2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdi "ne biežāk kā vienu

reizi gadā" ir pieņemti, pamatojoties uz vienu un to pašu

likumdevēja izpratni par tā rīcības brīvību nodokļu tiesību jomā.

Tāpēc abu šo normu atzīšana par neatbilstošu Satversmes

1. pantam iespējama tā paša pamatojuma ietvaros.

Šajā lietā Satversmes tiesa pēc

būtības ir izskatījusi to likumdevēja nostādņu atbilstību

augstāka juridiskā spēka tiesību normām, pamatojoties uz kurām

Saeima pieņēmusi ne vien apstrīdēto normu, bet arī Nodokļu likuma

(2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi gadā". Līdz ar to Satversmes tiesa juridisko strīdu

par šo normu atbilstību Satversmei pēc būtības jau ir

izspriedusi.

Satversmes tiesas uzdevums ir

atrisināt strīdus, kas rodas par zemāka juridiskā spēka aktu

atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma

lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 2.2. punktu un

Satversmes tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2007-03-01 9. punktu). Satversmes tiesas

likuma 20. panta piektās daļas 4. punkts liedz

Satversmes tiesā ierosināt lietu par jau izspriestu prasījumu,

savukārt Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

5. punkts paredz, ka tiesvedību lietā var izbeigt, ja

"pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma

priekšmetu". Arī Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. un 4. punkts "ir vērsts uz to, lai nodrošinātu

Satversmes tiesas procesa ekonomiju un lai Satversmes tiesai

nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja

strīds vairs nepastāv, zūd jēga Satversmes tiesas procesam"

(Satversmes tiesas 2007. gada 12. jūnija lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-06-03

11.2. punkts).

Līdz ar to

iespējams atzīt arī Nodokļu likuma (2004. gada

31. marta redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas

vārdus "ne biežāk kā vienu reizi gadā" par neatbilstošiem

samērīguma principam.

18. Saeima norāda, ka

apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas

problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc būtības prasītu

pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams, citu tajā laikā

spēkā bijušo normu pārskatīšanu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējs

norāda, ka apstrīdētās normas atcelšanas gadījumā nebūtu

nepieciešams pozitīvs regulējums. Proti, lietas, kurās apstrīdēto

normu iepriekš piemēroja iestāde, varētu izspriest, ievērojot

pārkāpuma būtību un raksturu un tieši piemērojot samērīguma

principu.

Satversmes tiesa atgādina, ka tās

pamatuzdevums nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi

piemērojamas tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

17. punktu). Jautājumi, kas attiecas uz konkrētu likuma

normu piemērošanu un interpretāciju, pamatā ir vispārējās

jurisdikcijas tiesu, kā arī administratīvo tiesu kompetencē.

Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Pieteikuma

iesniedzēja norādīto, ka ir pieļaujama apstrīdētās normas

atzīšana par spēkā neesošu, neizdarot papildu grozījumus

likumos.

19. Tā kā Satversmes

tiesa ir atzinusi apstrīdēto normu un Nodokļu likuma

(2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Satversmes

1. pantam, nepieciešams izlemt jautājumu par brīdi, ar kuru

minētās normas zaudē savu spēku.

Pieteikuma iesniedzējs ir lūdzis

apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

brīža. Savukārt Saeimas atbildes rakstā minētais jautājums nav

ticis analizēts.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi,

ka lietās, kurās tiek vērtēta spēkā neesošas tiesību normas

atbilstība augstāka juridiskā spēka tiesību normām, ir iespējams

sprieduma atpakaļejošs spēks (sk. šā sprieduma

6. punktu). Attiecībā uz apstrīdēto normu Satversmes

tiesa atzīst, ka objektīvi nav nosakāms cits brīdis, no kura to

varētu atzīt par spēkā neesošu, kā vien pieteikumā norādītais,

proti, tās pieņemšanas brīdis.

Minētais secinājums ir attiecināms

arī uz Nodokļu likuma (2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdiem "ne biežāk kā

vienu reizi gadā". Proti, arī tos Pieteikuma iesniedzējs ir

lūdzis atzīt par spēkā neesošiem no to pieņemšanas brīža, un

Satversmes tiesa nesaskata citu objektīvi nosakāmu brīdi kā vien

normas pieņemšanas brīdi.

20. Satversmes tiesa

ņem vērā arī to, ka apstrīdētās normas atcelšana no tās izdošanas

vai spēkā stāšanās brīža nedrīkst radīt būtisku valsts

(sabiedrības) interešu aizskārumu vai apdraudējumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu). Tā kā

nodokļu tiesību joma ir būtiska valsts darbības joma, nebūtu

pieļaujama tāda situācija, ka apstrīdētās normas atcelšana

novestu pie visu vai lielas daļas to VID lēmumu pārskatīšanas,

kuri ir stājušies spēkā un kuros šī norma varēja būt

piemērota.

Līdz ar to Satversmes tiesa

uzskata, ka apstrīdētās normas un Nodokļu likuma (2004. gada

31. marta redakcijā) 33.1 panta pirmās daļas

vārdu "ne biežāk kā vienu reizi gadā" atcelšanai šajā gadījumā

nevarētu piešķirt vispārēju atpakaļvērstu spēku. Šai tiesiskajai

situācijai piemērots risinājums ir minēto normu atcelšana tikai

attiecībā uz tām lietām, kuras joprojām atrodas tiesvedībā.

Proti, uz tām lietām, kurās personas ir apstrīdējušas un

pārsūdzējušas VID uzliktās soda naudas vai uzrēķinātos nodokļus

un galīgie nolēmumi līdz šā sprieduma pasludināšanai vēl nav

stājušies spēkā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

n o s p r i e d

a:

1. Attiecībā uz

tiesvedībā esošajām lietām atzīt likuma "Par nodokļiem un

nodevām" (2000. gada 13. aprīļa redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi trijos gados" par neatbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas

brīža.

2. Attiecībā uz

tiesvedībā esošajām lietām atzīt likuma "Par nodokļiem un

nodevām" (2004. gada 31. marta redakcijā)

33.1 panta pirmās daļas vārdus "ne biežāk kā

vienu reizi gadā" par neatbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 1. pantam un spēkā neesošiem no to pieņemšanas

brīža.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris