32. pants
Tas noteica, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs,

pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai

iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļa

bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa

summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no

nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu

šīs summas apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits

soda naudas apmērs. Tātad šī tiesību norma imperatīvi noteica, ka

par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama soda nauda tādā pašā jeb

100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās) nodokļa

summas.

Gan atbildīgās institūcijas, gan

likumdevējs esot konstatējis, ka tik neelastīga pieeja nav

pareiza. Šādos gadījumos personas varēja tikt nepamatoti bargi

sodītas arī par kļūdīšanos. Tādēļ 2000. gada 13. aprīlī

Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

nodevām"", saskaņā ar kuru Nodokļu likums tika papildināts ar

33.1 pantu, kas noteica nodokļu administrācijas

tiesības samazināt uzlikto soda naudu. Vienlaikus tiesību norma

paredzēja arī ierobežojošus noteikumus soda naudas samazināšanai

- ne vairāk kā 70 procentu apmērā un ne biežāk kā vienu reizi

trijos gados.

Saeima informē, ka apstrīdētā

norma tika ieviesta, ņemot vērā Nodokļu likuma 23. panta

pirmās daļas noteikumu, proti, ka nodokļu administrācijai ir

tiesības triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa

papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti

nodokļus vai nodevas regulējošie normatīvie akti. Esot ņemts vērā

arī tas, ka auditi nodokļu maksātājiem sākotnēji esot plānoti un

veikti vienu reizi trijos gados. Tāpēc arī sistēmiski neesot

bijis nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas

iespēju biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

Tāpat esot jāņem vērā, ka

apstrīdētā norma pamatojama arī ar tām kopsakarībām, kas izriet

no citām Nodokļu likuma normām. Proti, līdz 2000. gada

17. maijam Nodokļu likuma 33. pants paredzēja, ka

gadījumā, kad nodokļu maksātājs triju gadu laikā atkārtoti

pārkāpis nodokļu likumus (samazinājis nodokļa bāzi, neuzrādīdams

ienākumus vai uzrādīdams mazākus ienākumus, vai ar dokumentiem

apliecinājis nepamatotus izdevumus), nodokļu administrācija

piedzen no nodokļu maksātāja nesamaksāto (trūkstošo) nodokļa

summu un soda naudu šīs summas divkāršā apmērā. No šīs normas

varot secināt, ka triju gadu laikā atkārtoti izdarīts nodokļu

likumu pārkāpums jau tika kvalificēts kā smagāks - tāds, kam ir

sistemātiskuma jeb atkārtotības raksturs, un soda nauda par to

tika noteikta nesamaksātās (trūkstošās) nodokļa summas divkāršā

apmērā. Līdz ar to Saeima uzsver, ka saskaņā ar toreiz spēkā

bijušajām tiesību normām soda naudas samazināšana biežāk nekā

reizi trijos gados nonāktu sistēmiskā pretrunā ar citām tiesību

normām, kas šādus pārkāpumus kvalificēja kā atkārtotu un papildus

sodāmu rīcību.

Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās

normas darbības laikā tajā ietvertie ierobežojumi (nosacījumi)

bija samērīgi, ja revīzija (audits) vai pārbaude attiecībā uz

konkrētu personu netika veikta biežāk kā reizi trijos gados.

Saeima norāda: ja nav bijušas veiktas minētās kontroles darbības,

arī soda naudu nevarēja piemērot. Savukārt tad, ja uz apstrīdēto

normu raugās no šodienas skatpunkta, ņemot vērā vēlākās Nodokļu

likuma redakcijas, kā arī pašreizējo administratīvo praksi un

cilvēktiesību īstenošanas nostādnes, apstrīdētā norma tiešām

varot šķist samērīguma un taisnīguma principam neatbilstoša.

Tomēr, pirmkārt, samērīguma un taisnīguma principa prasības katrā

atsevišķā tiesību nozarē vai apakšnozarē (jomā) varot atšķirties.

Otrkārt, apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar citām

attiecīgajā laikposmā spēkā bijušām tiesību normām un tajā laikā

dominējušajiem uzskatiem par tiesību principu piemērošanu.

Apstrīdētā norma esot uzskatīta par progresīvu, jo tā pirmo reizi

paredzēja iespēju, izvērtējot personas izdarītā pārkāpuma

raksturu, lemt par soda naudas samazināšanu.

Tāpat esot jāņem vērā, ka,

atzīstot apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

spēku, kā to prasa Pieteikuma iesniedzējs, iespējams, tiktu ļauts

atsevišķām personām soda naudu samazināt neierobežotas reizes,

tādējādi izjaucot savstarpēji saskaņoto spēkā bijušo tiesību

normu sistēmu un nostādot atsevišķas personas izdevīgākā pozīcijā

nekā citas personas, kurām soda naudas samazināšanu regulē citas,

vēlāk pieņemtas normas.

Saeima arī norāda, ka "apstrīdētās

normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas

nepieciešamās problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc

būtības prasītu pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams,

citu tajā laikā spēkā bijušo normu pārskatīšanu".

Līdz ar to Saeima lūdz atzīt

apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 1. pantam.

4. Valsts ieņēmumu

dienests (turpmāk - VID) norāda, ka līdz 2000. gada

17. maijam nodokļu administrācijai nebija tiesību samazināt

kontroles rezultātā uzlikto soda naudu. Līdz ar to nodokļu

maksātājiem par pieļautajiem likuma pārkāpumiem, neizvērtējot to

būtību un raksturu, tika piemērota vienveidīga soda nauda

nepamatoti samazinātā nodokļa apmērā, ja vien konkrēto nodokļu

likumos netika paredzēts cits soda naudas apmērs. Nodokļu

maksātāji pamatā tikuši sodīti ar 100 procentu soda naudu arī

tad, ja pārkāpums radies kļūdas vai likuma neizpratnes dēļ.

Nodokļu likuma 33.1

pants ļāvis nodokļu administrācijai vērtēt, vai aprēķinātā soda

nauda ir samērojama ar izdarītā pārkāpuma smagumu, kā arī līdz 70

procentiem samazināt uzlikto soda naudu. Šāda soda naudas

samazināšana esot kvalificējama kā atvieglojumu piemērošana, ja

konstatētā pārkāpuma raksturs un būtība liecināja par nodokļu

maksātāja neapzinātu rīcību.

Minētajā pantā ietvertais

atvieglojums esot bijis saistīts ar likuma 23. panta pirmo

daļu. Proti, nodokļu administrācijai bija tiesības papildus

aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc

likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Turklāt auditi nodokļu

maksātājiem esot plānoti un veikti vienu reizi trijos gados.

Ar grozījumiem Nodokļu likuma

33.1 panta pirmajā daļā, kas stājās spēkā

2004. gada 1. maijā, šāds atvieglojums tika būtiski

paplašināts, proti, to varēja piemērot ne biežāk kā reizi gadā.

Šādas izmaiņas esot saistītas ar to, ka VID nodokļu

administrēšanā pārgājis uz riska vadību, atlasot nodokļu

maksātājus nodokļu auditam. Tādējādi esot pieaudzis to nodokļu

maksātāju skaits, kuriem nodokļu aprēķināšanas pārbaudes tika

veiktas biežāk nekā reizi trijos gados.

Nodokļu likuma

33.1 panta pirmā daļa esot ierobežojusi nodokļu

administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā

reizi trijos gados (vēlāk - reizi vienā gadā). Savukārt nodokļu

administrācija, lai ar savu rīcību neizslēgtu iespēju samazināt

nodokļu maksātājiem kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par

turpmākajās pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par

soda naudas samazināšanu izskatījusi, pamatojoties uz nodokļu

maksātāja lūgumu.

VID papildus informē, ka laika

posmā no 2002. gada līdz 2006. gadam VID

ģenerāldirektors izskatījis 1100 nodokļu maksātāju iesniegumus

par kontroles rezultātā uzliktās soda naudas samazināšanu. 647

nodokļu maksātājiem minētā soda nauda tikusi samazināta -

galvenokārt līdz 70 procentiem.

5. Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs), atsaucoties uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka

apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

liedz iespēju triju gadu laikposmā atkārtoti pārskatīt šai

personai noteikto sodu un atbilstoši nodarījuma raksturam un

būtībai samazināt noteikto sankciju. Šāds tiesību ierobežojums

salīdzinājumā ar kriminālprocesuālo regulējumu esot personai

nelabvēlīgāks. Proti, kriminālprocesā neesot noteikti šāda

rakstura ierobežojumi sūdzību izskatīšanai par sodu pārskatīšanu.

Tādi neesot paredzēti pat attiecībā uz jau spēkā stājušos

nolēmumu jaunu izskatīšanu, piemēram, jaunatklātu apstākļu

gadījumā. Tas, ka persona noteiktā laikposmā jau vienu reizi ir

izmantojusi savas tiesības atsaukties uz nodarījuma raksturu un

būtību, lai attiecīgi tiktu vērtēta iespēja samazināt noteikto

sodu, neizslēdzot šādu tiesību pastāvēšanu saistībā ar citu

līdzīgu apstākļu rašanos. Piemēram, kad personai kļūst zināmi

jauni objektīvi apsvērumi saistībā ar nodarījumu (veikti nodokļu

pārrēķini u.c.) vai kad persona ar savu rīcību apliecinājusi, ka

sods nav bijis atbilstošs vai ir jau sasniedzis savu mērķi

(persona, ievērojot nodokļu jomas tiesisko regulējumu,

apliecinājusi, ka nodarījums nav bijis ļaunprātīgs).

Tiesībsargs uzskata, ka

apstrīdētās normas mērķi iespējams sasniegt ar citiem, mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. To jau esot apliecinājis likumdevējs,

apstrīdēto normu 2004. gada 31. martā izsakot jaunā

redakcijā, ar kuru ievērojami saīsināts laikposms, kurā soda

naudas samazināšanas reizes ir ierobežotas. Tiesībsarga rīcībā

neesot ziņu, kas liktu uzskatīt, ka ar šādu tiesisko regulējumu

būtu apdraudēta iespēja nodrošināt nodokļu iekasēšanu un novērst

izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas. Bez tam Tiesībsargs

nesaskata šķēršļus tam, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt

ne tikai ar formālā laikposma ierobežojuma samazināšanu, bet arī

vienkārši ar iestādes pilnvarās ietilpstošo darbību veikšanu

katrā individuālajā gadījumā, piemēram, noskaidrojot, vai pastāv

objektīvs soda naudas samazināšanas pamats, kas vēl nav vērtēts

iepriekšējā pārvērtēšanas reizē, ja tāda bijusi.

Tāpat tiek norādīts, ka

apstrīdētās normas vērtēšanā būtu lietderīgi ņemt vērā arī

administratīvā procesa efektivitātes un kontroles prasības, kas

izriet no labas pārvaldības principa. Šī kontrole nodrošināma gan

iestādē, gan tiesā, un iestāde nevar ierobežot savu līdzdalību

administratīvā procesa principu iedzīvināšanā, formāli

atsaucoties uz to, ka lietu var vērtēt tiesa. Tas būtu pretrunā

ar valsts pārvaldes efektivitātes nodrošināšanas prasību, saskaņā

ar kuru, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi īstenot savas

tiesības valsts pārvaldē, esot iespējams panākt, lai lieta nemaz

nenonāktu tiesā. Apstrīdētā norma kavējot šādu prasību īstenošanu

valsts pārvaldes darbībā.

Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā

norma rada priekšnoteikumus personu pamattiesību ierobežojumiem,

kas nav samērīgi ar izvirzīto mērķi, bez tam ierobežojot arī

taisnīguma un labas pārvaldības principu iedzīvināšanu

administratīvajā procesā.

Secinājumu

daļa

6. Nodokļu likuma

33.1 panta pirmā daļa stājās spēkā

2000. gada 17. maijā un bija spēkā līdz 2004. gada

1. maijam. Pieteikuma iesniegšanas brīdī - 2007. gada

4. oktobrī - minētā norma nebija spēkā jau vairāk nekā trīs

gadus.

No Satversmes tiesas procesa

efektivitātes viedokļa jāņem vērā, ka šādās lietās spriedumam ir

nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks.

Līdz ar to tiesvedība tajās ir iespējama, ja izvērtējamās

tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt

atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas

atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt,

piemēram, būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai

apdraudējumu, lietvedības turpināšanas lietderīgums ir

izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā.

7. Pieteikumā lūgts

izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam,

konkrēti - no šā panta izrietošajam samērīguma principam, jo

Pieteikuma iesniedzējs uzskata apstrīdēto normu par neatbilstošu

tieši šim principam.

No Satversmes pantā ietvertā

demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas

valsts pamatprincipi, arī samērīguma princips

[sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta

sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas

3. punktu]. Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja

publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses,

ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas

2003. gada 25. marta sprieduma lietā

Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 5. punktu).

Izvērtējot apstrīdētās normas

atbilstību samērīguma principam, tāpat ir jāņem vērā, ka minētā

principa izpausme dažādās tiesību nozarēs var atšķirties. Arī

apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām

Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami

ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu. Proti,

likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt

plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas

izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un

15.3. punktu).

Nodokļu tiesībās, līdzīgi kā citās

tiesību jomās, valstij ir pienākums gan ievērot, gan aizsargāt,

gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā

ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie,

piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu

(sk.: Koch I.E., Dichotomies, Trichotomies or Waves of

Duties? Human Rights Law Review, 2005, Vol. 5, Number 1,

pp. 82 - 86).

Tādējādi arī nodokļu tiesībās

valsts pienākumi ir dažādi. Proti, tās rīcības brīvība un līdz ar

to konstitucionālās kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma

noteikšanas kārtību un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par

nodokļu nenomaksāšanu, atšķiras. Valstij ir pienākums sabiedrības

labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas

sistēmu. Taču vienlaicīgi valstij ir arī pienākums aizsargāt

personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par

nodokļu likumu pārkāpumiem.

Arī Satversmes tiesa savā praksē

atzinusi, ka valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas

pienākumu un šāds pienākums pats par sevi neaizskar personas

pamattiesības. Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami

saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu noteikšanu,

proti, valsts ne vien uzliek nodokļu maksātājiem par pienākumu

samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu

aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī

atbildību par pienākuma nepildīšanu.

Pienācīga nodokļu administrēšana

ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus

novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļa maksāšanas

pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var

būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem

jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu

vērtību aizsardzību.

Likumdevējam ir ievērojama rīcības

brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka

likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma

principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību

(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un

19.1. punktu).

8. Tāpat ir jāņem

vērā, ka Satversmes sistēmā nacionālo cilvēktiesību normu un

starptautisko tiesību normu mijiedarbību regulē Satversmes