32. pantsTas noteica, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs,

Tas noteica, ka gadījumā, kad nodokļu maksātājs,

1pārkāpdams nodokļu likumu prasības, nodokļu administrācijai

2iesniegtajās deklarācijās vai nodokļu aprēķinos samazina nodokļa

3bāzi (ar nodokli apliekamo objektu) un no tās aprēķināto nodokļa

4summu, nodokļu administrācija aprēķina un par labu budžetam no

5nodokļu maksātāja piedzen samazināto nodokļa summu un soda naudu

6šīs summas apmērā, ja konkrēto nodokļu likumos nav paredzēts cits

7soda naudas apmērs. Tātad šī tiesību norma imperatīvi noteica, ka

8par nodokļa bāzes samazināšanu uzliekama soda nauda tādā pašā jeb

9100 procentu apmērā no nenomaksātās (trūkstošās) nodokļa

10summas.

11Gan atbildīgās institūcijas, gan

12likumdevējs esot konstatējis, ka tik neelastīga pieeja nav

13pareiza. Šādos gadījumos personas varēja tikt nepamatoti bargi

14sodītas arī par kļūdīšanos. Tādēļ 2000. gada 13. aprīlī

15Saeima pieņēma likumu "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

16nodevām"", saskaņā ar kuru Nodokļu likums tika papildināts ar

1733.1 pantu, kas noteica nodokļu administrācijas

18tiesības samazināt uzlikto soda naudu. Vienlaikus tiesību norma

19paredzēja arī ierobežojošus noteikumus soda naudas samazināšanai

20- ne vairāk kā 70 procentu apmērā un ne biežāk kā vienu reizi

21trijos gados.

22Saeima informē, ka apstrīdētā

23norma tika ieviesta, ņemot vērā Nodokļu likuma 23. panta

24pirmās daļas noteikumu, proti, ka nodokļu administrācijai ir

25tiesības triju gadu laikā pēc likumā noteiktā maksāšanas termiņa

26papildus aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu, ja ir pārkāpti

27nodokļus vai nodevas regulējošie normatīvie akti. Esot ņemts vērā

28arī tas, ka auditi nodokļu maksātājiem sākotnēji esot plānoti un

29veikti vienu reizi trijos gados. Tāpēc arī sistēmiski neesot

30bijis nepieciešams noteikt uzliktās soda naudas samazināšanas

31iespēju biežāk nekā vienu reizi trijos gados.

32Tāpat esot jāņem vērā, ka

33apstrīdētā norma pamatojama arī ar tām kopsakarībām, kas izriet

34no citām Nodokļu likuma normām. Proti, līdz 2000. gada

3517. maijam Nodokļu likuma 33. pants paredzēja, ka

36gadījumā, kad nodokļu maksātājs triju gadu laikā atkārtoti

37pārkāpis nodokļu likumus (samazinājis nodokļa bāzi, neuzrādīdams

38ienākumus vai uzrādīdams mazākus ienākumus, vai ar dokumentiem

39apliecinājis nepamatotus izdevumus), nodokļu administrācija

40piedzen no nodokļu maksātāja nesamaksāto (trūkstošo) nodokļa

41summu un soda naudu šīs summas divkāršā apmērā. No šīs normas

42varot secināt, ka triju gadu laikā atkārtoti izdarīts nodokļu

43likumu pārkāpums jau tika kvalificēts kā smagāks - tāds, kam ir

44sistemātiskuma jeb atkārtotības raksturs, un soda nauda par to

45tika noteikta nesamaksātās (trūkstošās) nodokļa summas divkāršā

46apmērā. Līdz ar to Saeima uzsver, ka saskaņā ar toreiz spēkā

47bijušajām tiesību normām soda naudas samazināšana biežāk nekā

48reizi trijos gados nonāktu sistēmiskā pretrunā ar citām tiesību

49normām, kas šādus pārkāpumus kvalificēja kā atkārtotu un papildus

50sodāmu rīcību.

51Saeima arī uzskata, ka apstrīdētās

52normas darbības laikā tajā ietvertie ierobežojumi (nosacījumi)

53bija samērīgi, ja revīzija (audits) vai pārbaude attiecībā uz

54konkrētu personu netika veikta biežāk kā reizi trijos gados.

55Saeima norāda: ja nav bijušas veiktas minētās kontroles darbības,

56arī soda naudu nevarēja piemērot. Savukārt tad, ja uz apstrīdēto

57normu raugās no šodienas skatpunkta, ņemot vērā vēlākās Nodokļu

58likuma redakcijas, kā arī pašreizējo administratīvo praksi un

59cilvēktiesību īstenošanas nostādnes, apstrīdētā norma tiešām

60varot šķist samērīguma un taisnīguma principam neatbilstoša.

61Tomēr, pirmkārt, samērīguma un taisnīguma principa prasības katrā

62atsevišķā tiesību nozarē vai apakšnozarē (jomā) varot atšķirties.

63Otrkārt, apstrīdētā norma esot cieši saistīta ar citām

64attiecīgajā laikposmā spēkā bijušām tiesību normām un tajā laikā

65dominējušajiem uzskatiem par tiesību principu piemērošanu.

66Apstrīdētā norma esot uzskatīta par progresīvu, jo tā pirmo reizi

67paredzēja iespēju, izvērtējot personas izdarītā pārkāpuma

68raksturu, lemt par soda naudas samazināšanu.

69Tāpat esot jāņem vērā, ka,

70atzīstot apstrīdēto normu par spēkā neesošu ar atpakaļejošu

71spēku, kā to prasa Pieteikuma iesniedzējs, iespējams, tiktu ļauts

72atsevišķām personām soda naudu samazināt neierobežotas reizes,

73tādējādi izjaucot savstarpēji saskaņoto spēkā bijušo tiesību

74normu sistēmu un nostādot atsevišķas personas izdevīgākā pozīcijā

75nekā citas personas, kurām soda naudas samazināšanu regulē citas,

76vēlāk pieņemtas normas.

77Saeima arī norāda, ka "apstrīdētās

78normas atzīšana par spēkā neesošu neatrisinātu visas

79nepieciešamās problēmas, jo Satversmes tiesas spriedums pēc

80būtības prasītu pozitīvu likumdevēja regulējumu un, iespējams,

81citu tajā laikā spēkā bijušo normu pārskatīšanu".

82Līdz ar to Saeima lūdz atzīt

83apstrīdēto normu par atbilstošu Satversmes 1. pantam.

844. Valsts ieņēmumu

85dienests (turpmāk - VID) norāda, ka līdz 2000. gada

8617. maijam nodokļu administrācijai nebija tiesību samazināt

87kontroles rezultātā uzlikto soda naudu. Līdz ar to nodokļu

88maksātājiem par pieļautajiem likuma pārkāpumiem, neizvērtējot to

89būtību un raksturu, tika piemērota vienveidīga soda nauda

90nepamatoti samazinātā nodokļa apmērā, ja vien konkrēto nodokļu

91likumos netika paredzēts cits soda naudas apmērs. Nodokļu

92maksātāji pamatā tikuši sodīti ar 100 procentu soda naudu arī

93tad, ja pārkāpums radies kļūdas vai likuma neizpratnes dēļ.

94Nodokļu likuma 33.1

95pants ļāvis nodokļu administrācijai vērtēt, vai aprēķinātā soda

96nauda ir samērojama ar izdarītā pārkāpuma smagumu, kā arī līdz 70

97procentiem samazināt uzlikto soda naudu. Šāda soda naudas

98samazināšana esot kvalificējama kā atvieglojumu piemērošana, ja

99konstatētā pārkāpuma raksturs un būtība liecināja par nodokļu

100maksātāja neapzinātu rīcību.

101Minētajā pantā ietvertais

102atvieglojums esot bijis saistīts ar likuma 23. panta pirmo

103daļu. Proti, nodokļu administrācijai bija tiesības papildus

104aprēķināt nodokļus un uzlikt soda naudu triju gadu laikā pēc

105likumā noteiktā maksāšanas termiņa. Turklāt auditi nodokļu

106maksātājiem esot plānoti un veikti vienu reizi trijos gados.

107Ar grozījumiem Nodokļu likuma

10833.1 panta pirmajā daļā, kas stājās spēkā

1092004. gada 1. maijā, šāds atvieglojums tika būtiski

110paplašināts, proti, to varēja piemērot ne biežāk kā reizi gadā.

111Šādas izmaiņas esot saistītas ar to, ka VID nodokļu

112administrēšanā pārgājis uz riska vadību, atlasot nodokļu

113maksātājus nodokļu auditam. Tādējādi esot pieaudzis to nodokļu

114maksātāju skaits, kuriem nodokļu aprēķināšanas pārbaudes tika

115veiktas biežāk nekā reizi trijos gados.

116Nodokļu likuma

11733.1 panta pirmā daļa esot ierobežojusi nodokļu

118administrācijas tiesības samazināt uzlikto soda naudu biežāk nekā

119reizi trijos gados (vēlāk - reizi vienā gadā). Savukārt nodokļu

120administrācija, lai ar savu rīcību neizslēgtu iespēju samazināt

121nodokļu maksātājiem kontroles rezultātā uzlikto soda naudu par

122turpmākajās pārbaudēs konstatētajiem pārkāpumiem, jautājumu par

123soda naudas samazināšanu izskatījusi, pamatojoties uz nodokļu

124maksātāja lūgumu.

125VID papildus informē, ka laika

126posmā no 2002. gada līdz 2006. gadam VID

127ģenerāldirektors izskatījis 1100 nodokļu maksātāju iesniegumus

128par kontroles rezultātā uzliktās soda naudas samazināšanu. 647

129nodokļu maksātājiem minētā soda nauda tikusi samazināta -

130galvenokārt līdz 70 procentiem.

1315. Latvijas Republikas

132tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs), atsaucoties uz Eiropas

133Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka

134apstrīdētā norma ierobežo personas tiesības uz taisnīgu tiesu, jo

135liedz iespēju triju gadu laikposmā atkārtoti pārskatīt šai

136personai noteikto sodu un atbilstoši nodarījuma raksturam un

137būtībai samazināt noteikto sankciju. Šāds tiesību ierobežojums

138salīdzinājumā ar kriminālprocesuālo regulējumu esot personai

139nelabvēlīgāks. Proti, kriminālprocesā neesot noteikti šāda

140rakstura ierobežojumi sūdzību izskatīšanai par sodu pārskatīšanu.

141Tādi neesot paredzēti pat attiecībā uz jau spēkā stājušos

142nolēmumu jaunu izskatīšanu, piemēram, jaunatklātu apstākļu

143gadījumā. Tas, ka persona noteiktā laikposmā jau vienu reizi ir

144izmantojusi savas tiesības atsaukties uz nodarījuma raksturu un

145būtību, lai attiecīgi tiktu vērtēta iespēja samazināt noteikto

146sodu, neizslēdzot šādu tiesību pastāvēšanu saistībā ar citu

147līdzīgu apstākļu rašanos. Piemēram, kad personai kļūst zināmi

148jauni objektīvi apsvērumi saistībā ar nodarījumu (veikti nodokļu

149pārrēķini u.c.) vai kad persona ar savu rīcību apliecinājusi, ka

150sods nav bijis atbilstošs vai ir jau sasniedzis savu mērķi

151(persona, ievērojot nodokļu jomas tiesisko regulējumu,

152apliecinājusi, ka nodarījums nav bijis ļaunprātīgs).

153Tiesībsargs uzskata, ka

154apstrīdētās normas mērķi iespējams sasniegt ar citiem, mazāk

155ierobežojošiem līdzekļiem. To jau esot apliecinājis likumdevējs,

156apstrīdēto normu 2004. gada 31. martā izsakot jaunā

157redakcijā, ar kuru ievērojami saīsināts laikposms, kurā soda

158naudas samazināšanas reizes ir ierobežotas. Tiesībsarga rīcībā

159neesot ziņu, kas liktu uzskatīt, ka ar šādu tiesisko regulējumu

160būtu apdraudēta iespēja nodrošināt nodokļu iekasēšanu un novērst

161izvairīšanos no nodokļu nemaksāšanas. Bez tam Tiesībsargs

162nesaskata šķēršļus tam, ka apstrīdētās normas mērķi var sasniegt

163ne tikai ar formālā laikposma ierobežojuma samazināšanu, bet arī

164vienkārši ar iestādes pilnvarās ietilpstošo darbību veikšanu

165katrā individuālajā gadījumā, piemēram, noskaidrojot, vai pastāv

166objektīvs soda naudas samazināšanas pamats, kas vēl nav vērtēts

167iepriekšējā pārvērtēšanas reizē, ja tāda bijusi.

168Tāpat tiek norādīts, ka

169apstrīdētās normas vērtēšanā būtu lietderīgi ņemt vērā arī

170administratīvā procesa efektivitātes un kontroles prasības, kas

171izriet no labas pārvaldības principa. Šī kontrole nodrošināma gan

172iestādē, gan tiesā, un iestāde nevar ierobežot savu līdzdalību

173administratīvā procesa principu iedzīvināšanā, formāli

174atsaucoties uz to, ka lietu var vērtēt tiesa. Tas būtu pretrunā

175ar valsts pārvaldes efektivitātes nodrošināšanas prasību, saskaņā

176ar kuru, ļaujot personai pilnvērtīgi un efektīvi īstenot savas

177tiesības valsts pārvaldē, esot iespējams panākt, lai lieta nemaz

178nenonāktu tiesā. Apstrīdētā norma kavējot šādu prasību īstenošanu

179valsts pārvaldes darbībā.

180Tiesībsargs secina, ka apstrīdētā

181norma rada priekšnoteikumus personu pamattiesību ierobežojumiem,

182kas nav samērīgi ar izvirzīto mērķi, bez tam ierobežojot arī

183taisnīguma un labas pārvaldības principu iedzīvināšanu

184administratīvajā procesā.

185Secinājumu

186daļa

1876. Nodokļu likuma

18833.1 panta pirmā daļa stājās spēkā

1892000. gada 17. maijā un bija spēkā līdz 2004. gada

1901. maijam. Pieteikuma iesniegšanas brīdī - 2007. gada

1914. oktobrī - minētā norma nebija spēkā jau vairāk nekā trīs

192gadus.

193No Satversmes tiesas procesa

194efektivitātes viedokļa jāņem vērā, ka šādās lietās spriedumam ir

195nozīme tikai tad, ja tam var būt noteikts atpakaļejošs spēks.

196Līdz ar to tiesvedība tajās ir iespējama, ja izvērtējamās

197tiesiskās attiecības ļauj Satversmes tiesas spriedumam piešķirt

198atpakaļejošu spēku. Turpretim tad, ja apstrīdētās normas

199atcelšana no tās izdošanas vai spēkā stāšanās brīža varētu radīt,

200piemēram, būtisku valsts (sabiedrības) interešu aizskārumu vai

201apdraudējumu, lietvedības turpināšanas lietderīgums ir

202izvērtējams Satversmes tiesas nolēmuma sagatavošanas laikā.

2037. Pieteikumā lūgts

204izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. pantam,

205konkrēti - no šā panta izrietošajam samērīguma principam, jo

206Pieteikuma iesniedzējs uzskata apstrīdēto normu par neatbilstošu

207tieši šim principam.

208No Satversmes pantā ietvertā

209demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas

210valsts pamatprincipi, arī samērīguma princips

211[sk. Satversmes tiesas 2000. gada 24. marta

212sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas

2133. punktu]. Samērīguma princips nozīmē, ka tad, ja

214publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses,

215ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un valsts vai

216sabiedrības interesēm (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2172002. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2001-12-01

218secinājumu daļas 3.1. punktu un Satversmes tiesas

2192003. gada 25. marta sprieduma lietā

220Nr. 2002-12-01 secinājumu daļas 5. punktu).

221Izvērtējot apstrīdētās normas

222atbilstību samērīguma principam, tāpat ir jāņem vērā, ka minētā

223principa izpausme dažādās tiesību nozarēs var atšķirties. Arī

224apstrīdētās normas raksturs, tostarp tās saikne ar citām

225Satversmes normām un to vieta pamattiesību sistēmā, neizbēgami

226ietekmē Satversmes tiesas īstenotās kontroles apjomu. Proti,

227likumdevēja rīcības brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt

228plašāka vai šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas

229izmantotās rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam

230(sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra

231sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.2. un

23215.3. punktu).

233Nodokļu tiesībās, līdzīgi kā citās

234tiesību jomās, valstij ir pienākums gan ievērot, gan aizsargāt,

235gan arī nodrošināt personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā

236ar cilvēktiesībām, tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie,

237piemēram, neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

238nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu

239(sk.: Koch I.E., Dichotomies, Trichotomies or Waves of

240Duties? Human Rights Law Review, 2005, Vol. 5, Number 1,

241pp. 82 - 86).

242Tādējādi arī nodokļu tiesībās

243valsts pienākumi ir dažādi. Proti, tās rīcības brīvība un līdz ar

244to konstitucionālās kontroles robežas attiecībā uz nodokļu apjoma

245noteikšanas kārtību un kārtību, kādā tiek iekasēta soda nauda par

246nodokļu nenomaksāšanu, atšķiras. Valstij ir pienākums sabiedrības

247labklājības interesēs izveidot efektīvu nodokļu iekasēšanas

248sistēmu. Taču vienlaicīgi valstij ir arī pienākums aizsargāt

249personas no nesamērīgiem sodiem, pat ja tie tiek piemēroti par

250nodokļu likumu pārkāpumiem.

251Arī Satversmes tiesa savā praksē

252atzinusi, ka valstij ir tiesības noteikt nodokļu maksāšanas

253pienākumu un šāds pienākums pats par sevi neaizskar personas

254pamattiesības. Tomēr pienākums maksāt nodokļus ir nesaraujami

255saistīts ar šā pienākuma izpildi nodrošinošo līdzekļu noteikšanu,

256proti, valsts ne vien uzliek nodokļu maksātājiem par pienākumu

257samaksāt noteikta apmēra nodokļus, bet arī paredz šo nodokļu

258aprēķināšanas, ieturēšanas un maksāšanas kārtību, kā arī

259atbildību par pienākuma nepildīšanu.

260Pienācīga nodokļu administrēšana

261ietver savlaicīgu un efektīvu nodokļu iekasēšanu un vienlaikus

262novērš izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Nodokļa maksāšanas

263pienākums vienmēr nozīmē īpašumtiesību ierobežojumus, kā arī var

264būt saistīts ar citiem likumā noteiktiem ierobežojumiem, kuriem

265jābūt samērīgiem ar leģitīmo mērķi - konstitucionāli nozīmīgu

266vērtību aizsardzību.

267Likumdevējam ir ievērojama rīcības

268brīvība, nosakot nodokļu kontroli un tās kārtību. Tas nozīmē, ka

269likumdevējam ir tiesības pēc sava ieskata, ievērojot samērīguma

270principu, noteikt nodokļu aprēķināšanas, ieturēšanas un

271maksāšanas kārtību un termiņus, kā arī nodokļu maksātāju un

272nodokļu administrācijas tiesības, pienākumus un atbildību

273(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 11. aprīļa

274sprieduma lietā Nr. 2006-28-01 13. un

27519.1. punktu).

2768. Tāpat ir jāņem

277vērā, ka Satversmes sistēmā nacionālo cilvēktiesību normu un

278starptautisko tiesību normu mijiedarbību regulē Satversmes