103. pantsneparedz pienākumu iepriekš pieteikt jebkuru piketu.

neparedz pienākumu iepriekš pieteikt jebkuru piketu.

1Tas ir jāņem vērā, ieviešot Sapulču likumā paziņošanas

2sistēmu.

3IV

424. Sapulču likuma 15.panta

5ceturtā daļa noteic, ka "pēc tam, kad pašvaldības amatpersona

6izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu,

7tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma

8sākuma veic vienu no šādām darbībām:

91) izsniedz izziņu, kas apliecina,

10ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu;

112) izsniedz izziņu, kas apliecina,

12ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot

13ierobežojumus pasākuma rīkošanai;

143) izsniedz motivētu

15atteikumu".

1624.1. Pieteikuma

17iesniedzējs apstrīdējis Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

18ietvertos vārdus "ne agrāk kā 10 dienas un". Tomēr no pieteikuma

19izriet, ka šā termiņa pārsūdzēšanas mērķis ir panākt, lai

20atteikuma gadījumā varētu nodrošināt efektīvu tiesas kontroli un

21labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā - sarīkot plānoto pasākumu

22paredzētajā laikā un vietā. Lai pilnīgi apsvērtu šo pieteikuma

23iesniedzēja argumentu, nepieciešams kompleksi izvērtēt

24pašvaldības amatpersonas lēmuma pieņemšanai Sapulču likuma

2515.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu.

26Personu tiesības ierobežo minētajā

27normā noteiktais termiņš kopumā, jo nosacījums, ka lēmumu var

28pieņemt ne vēlāk kā 48 stundas pirms plānotā pasākuma, arī

29nenodrošina efektīvu tiesas aizsardzību.

30Plaša pašvaldības amatpersonas

31rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma pieņemšanas termiņu būtiski

32apgrūtina pulcēšanās brīvības īstenošanu. Nepamatota atteikuma

33gadījumā plānotais pasākums var nenotikt, jo Sapulču likuma

3415.panta ceturtajā daļā paredzētie termiņi apgrūtina savlaicīgu

35tiesas kontroli.

3624.2. Sapulču likuma

3717.panta otrā daļa noteic, ka Administratīvā rajona tiesa personu

38pieteikumus par Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

39paredzētajiem pašvaldības amatpersonas lēmumiem izskata triju

40dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Sapulču likuma

4117.panta ceturtā daļa noteic, ka šāds Administratīvās rajona

42tiesas spriedums ir izpildāms nekavējoties.

43Administratīvo tiesu praksē

44pamatoti secināts, ka likums noteic saīsinātu pieteikuma

45izskatīšanas termiņu, lai nodrošinātu savlaicīgu tiesas kontroli,

46proti, lai pēc tiesas nolēmuma personai vēl būtu iespējas sarīkot

47sev vēlamajā laikā sapulci, gājienu vai piketu (sk.

48Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 20.janvāra sprieduma

49lietā Nr.A42231605 (A669-06/6) 6.punktu // lietas materiālu

501.sējuma 161.lpp.).

51Arī EDSO vadlīniju projektā īpaši

52uzsvērts, ka nodrošināt tiesas kontroli, ļaujot personai

53pārsūdzēt tai noteiktos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, vēl ir

54par maz. Nepieciešams, lai tiesas kontrole būtu savlaicīga,

55proti, lieta tiktu izskatīta un tiesas nolēmums pasludināts līdz

56plānotajam sapulces, gājiena vai piketa laikam un personām

57saglabātos iespēja sev vēlamajā apjomā īstenot pulcēšanās

58brīvību, ja tiesa noteiktos ierobežojumus atzinusi par

59prettiesiskiem (sk.: Draft OSCE/ODIHR Guidelines for Drafting

60Laws Pertaining to the Freedom of Assembly //

61http://www.osce.org/documents/odihr/2004/10/3776_en.pdf,

62p.11).

63Līdz ar to izvērtējama Sapulču

64likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu atbilstība

65Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes 92.panta pirmo

66teikumu, kas paredz personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

6724.3. No Saeimas atbildes

68raksta izriet, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar mērķi

69nodrošināt sabiedrisko drošību un kārtību.

70Pēc Saeimas ieskata, šāds termiņš

71ir nepieciešams, lai pašvaldības amatpersona iegūtu informāciju

72par to, vai pasākuma rīkošana paredzētajā laikā un vietā

73neapdraudēs sabiedrisko kārtību vai drošību. Ja pašvaldības

74amatpersona pieņemtu lēmumu pirms Sapulču likuma 15.panta

75ceturtajā daļā noteiktā termiņa, tad pastāvētu risks, ka līdz

76pasākuma sākumam drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējums

77varētu mainīties, un šīs pārmaiņas varētu būt par pamatu atļaujas

78neizsniegšanai (sk. lietas materiālu 1.sējuma

7952.lpp.).

8024.4. Saeimas atbildes

81rakstā īpaši norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

82noteiktais termiņš nodrošina efektīvu un pilnvērtīgu pieteikuma

83izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas procesu (sk. lietas

84materiālu 1.sējuma 52.lpp.).

85Lai tiesas kontrole būtu efektīva,

86Sapulču likuma 17.panta ceturtajā daļā paredzētais tiesas

87spriedums ir jāpieņem vismaz divdesmit četras stundas pirms

88plānotā pasākuma sākuma. Tiesai pieteikums jāizskata triju dienu

89laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Papildus tam pieteikuma

90iesniedzējam ir nepieciešams laiks, lai iepazītos ar viņam

91nelabvēlīgo pašvaldības amatpersonas lēmumu un sastādītu

92pieteikumu tiesai, kā arī, ja nepieciešams, konsultētos ar

93juristiem.

94Iespējams konstatēt, ka Sapulču

95likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš konstruēts tā,

96lai privātpersonas tiesības vērsties tiesā būtu apgrūtinātas. Tas

97lielā mērā padara iluzoras Satversmē paredzētās tiesības uz

98efektīvu tiesas aizsardzību. Ievērojot laiku, kas pieteikuma

99iesniedzējam nepieciešams pieteikuma sastādīšanai un

100iesniegšanai, pašvaldības amatpersonai lēmums būtu jāpieņem ne

101vēlāk kā četras dienas pirms pasākuma sākuma, lai nodrošinātu

102Sapulču likuma 17.panta efektīvu īstenošanu.

10324.5. Tiesību norma nav

104izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības

105saskarsmē ar esamību (sk. Satversmes tiesas 2003.gada

1066.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-08-01 secinājumu daļas

1074.punktu). Līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt Sapulču likuma

10815.panta ceturtās daļas piemērošanas praksi.

109Lietas materiāliem ir pievienoti

110vairāki Rīgas domes izpilddirektora lēmumi, kas atspoguļo normas

111piemērošanas praksi. Šī prakse liecina, ka pašvaldības

112amatpersonas mēdz lēmumus pieņemt arī tā, ka personai vairs

113nepietiek laika pieteikuma iesniegšanai tiesā (sk.lietas

114materiālu 1.sējuma 98. - 126.lpp.). Piemēram, persona

1152006.gada 7.martā iesniedza pieteikumu, lai rīkotu gājienu

1162006.gada 16.martā. Rīgas domes izpilddirektors 2006.gada

11714.martā pieņēma lēmumu par atteikumu saskaņot šo pasākumu

118(sk. lietas materiālu 1.sējuma 98.lpp.). Administratīvā

119rajona tiesa, ievērojot Sapulču likumā noteiktos pieteikuma

120izskatīšanas termiņus, spriedumu šajā lietā taisīja 2006.gada

12122.martā, t.i., vairākas dienas pēc tam, kad persona bija

122iecerējusi rīkot gājienu (sk.lietas materiālu 4.sējuma

1231.lpp.).

12424.6. Analizējot Sapulču

125likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, iespējams

126secināt, ka tas ļauj pašvaldības amatpersonai liegt rīkot

127pasākumu plānotajā laikā ne vien ar motivētu atteikumu (Sapulču

128likuma 15.panta ceturtās daļas 3.punkts), bet arī ar nepamatotu

129atteikumu. Tā kā Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma

130piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu, apstrīdētā norma

131ļauj pašvaldībām izvairīties no tām nevēlamu pasākumu

132atļaušanas.

133Nav iespējams atzīt, ka Sapulču

134likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktajam termiņam ir leģitīms

135mērķis. Ne sabiedriskās kārtības, ne arī sabiedrības drošības

136interesēs nav tiesas kontroles novilcināšana un labas pārvaldības

137principam neatbilstošu lēmumu pieņemšana. Apstrīdētā norma ir

138formulēta tā, ka nenodrošina savlaicīgu un efektīvu tiesas

139kontroli.

140Līdz ar to

141Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "ne agrāk

142kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma"

143neatbilst Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes

14492.pantu.

145V

14625. Sapulču likuma 9.panta

147pirmā daļa: "Sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot tuvāk

148par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru

149kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras,

150policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un

151konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu rīkošanai šo ēku

152tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot diplomātiskās un

153konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas vietas arī tuvāk

154par 50 metriem."

155Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis

156Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu

157kopumā.

15826. Var piekrist Saeimas

159atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 9.panta

160pirmajā daļā noteikto ierobežojumu mērķis ir garantēt īpaši

161svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību, kā arī preventīvi

162novērst iespējamos drošības apdraudējumus (sk. lietas

163materiālu 1.sējuma 47.lpp.).

164Tā kā Sapulču likuma 9.panta

165pirmajā daļā minēto iestāžu un institūciju netraucētas darbības

166nodrošināšana atbilst arī citu personu interesēm, normā noteiktie

167ierobežojumi ļauj sasniegt vienlaikus divus leģitīmos mērķus,

168proti, aizsargāt gan citu cilvēku tiesības, gan arī sabiedrības

169drošību.

17027. Samērīguma princips

171prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas

172interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

173likumiskās intereses.

174Lai konstatētu, vai samērīguma

175princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

176līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

177saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

178rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

179normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

180kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

181prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta

182sprieduma lietā Nr.2001-12-02 secinājumu daļas

1833.1.punktu).

18428. Ar apstrīdēto normu 50

185metru aizlieguma zona noteikta gan ap valsts un pašvaldību

186institūciju ēkām, gan arī ap ārvalstu diplomātisko un konsulāro

187pārstāvniecību ēkām.

188Tā kā šāds aizliegums rīkot

189sapulces, gājienus un piketus tuvāk nekā 50 metrus no ārvalstu

190diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām varētu būt

191Latvijas valsts starptautisko saistību izpildes komponents,

192nepieciešams noskaidrot Latvijas valsts pienākuma aizsargāt

193ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības saturu.

19428.1. 1961.gada Vīnes

195konvencijas par starptautiskajiem diplomātiskajiem sakariem

19622.panta otrā daļa paredz, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs

197pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu

198pārstāvniecības telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu

199nodarīšanu un lai novērstu jebkādu pārstāvniecības miera

200traucējumu vai tās cieņas aizskārumu".

201Līdzīga satura pienākums

202uzņemošajai valstij paredzēts arī 1963.gada Vīnes konvencijā par

203starptautiskajiem konsulārajiem sakariem, proti, šīs konvencijas

20431.panta trešā daļa noteic, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs

205pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu

206konsulārās iestādes telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu

207nodarīšanu un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera

208traucēšanu vai tās cieņas aizskaršanu".

209Latvija ir ratificējusi abas Vīnes

210konvencijas, tādēļ tās Latvijai ir saistošas kā starptautisko

211līgumu tiesību normas.

21228.2. Abās Vīnes

213konvencijās ir paredzēts īpašs valsts pienākums veikt

214nepieciešamās darbības, lai aizsargātu ārvalstu diplomātisko un

215konsulāro pārstāvniecību telpas.

216Starptautisko tiesību komisijas

217Diplomātisko attiecību konvencijas projekta komentārā norādīts,

218ka valstij, lai tā izpildītu šo aizsardzības pienākumu, ir jāveic

219īpaši pasākumi, kas prasa vēl apjomīgāku rīcību par vispārējo

220pienākumu nodrošināt kārtību valstī [sk.: Draft Articles on

221Diplomatic Intercourse and Immunities, With Commentaries, (1958)

222// Yearbook of the International Law Commission, 1958, Vol.II, p.

22395, Article 20, Commentary 3]. Identisks teksts ietverts arī

224Konsulāro attiecību konvencijas projekta komentārā [Draft

225Articles on Consular Relations, with Commentaries (1961) //

226Yearbook of the International Law Commission, 1961, Vol.II,

227p.109, Article 30, Commentary 3].

228Norāde uz "īpašas aizsardzības"

229pienākumu Vīnes konvencijā par diplomātisko aizsardzību tika

230iekļauta pēc Starptautiskās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību

231tiesas tiesneša sera Džeralda Ficmorisa (Sir Gerald

232Fitzmaurice) ieteikuma, lai nošķirtu valstu īpašo pienākumu

233aizsargāt ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības no vispārēja

234pienākuma aizsargāt ārvalstu pilsoņus un viņu īpašumu

235(sk.: Yearbook of the International Law Commission,

2361957, p.63).

237Tiesību zinātnē ir atzīts, ka

238pienākums "veikt visus atbilstošos pasākumus" nav absolūts

239pienākums (sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford:

240Clarendon Press, 1998, p.139). Amerikas Savienoto Valstu,

241Apvienotās Karalistes, Austrālijas, Nīderlandes un Vācijas prakse

242liecina, ka šīs valstis lielākoties ir spējušas līdzsvarot

243personu vārda un pulcēšanās brīvību ar valsts pienākumu aizsargāt

244vēstniecības. Arī diskusijas Starptautisko tiesību komisijā

245neliecina par vēlmi iekļaut Vīnes konvencijās absolūtu

246diplomātisko pārstāvniecību aizsardzības pienākumu. Pienākums

247aizsargāt vēstniecību nebūt nav pienākums izolēt to no

248sabiedrības viedokļa paušanas (sk.: ibid, pp.140 -

249145).

250Tas gan nenozīmē, ka diplomātisko

251un konsulāro pārstāvniecību aizsardzība konkrētos gadījumos

252neuzliek valstij pienākumu ierobežot personu pulcēšanās brīvību.

253Uzņemošā valsts var ierobežot personu rīkotos piketus pie

254ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, ja tie

255pēc formas ir pārlieku trokšņaini vai arī pēc satura - pārlieku

256apvainojoši (sk.: ibid, p.145). Šāds lēmums ir jāpieņem,

257īstenojot tiesību normu.

25828.3. Apstāklis, ka

259absolūts vēstniecību aizsardzības pienākums nav uzlikts ar

260starptautisko līgumtiesību normām, nebūt nenozīmē, ka tāds vispār

261nepastāv. Starptautiski tiesisks pienākums var rasties arī no

262starptautisko paražu tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2632004.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11.punktu un

264Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.

2652004-18-0106 8.1. - 8.2. punktu). Nevar izslēgt

266iespēju, ka varētu pastāvēt starptautisko paražu tiesību norma ar

267līdzīgu saturu kā starptautisko līgumtiesību norma, bet plašāku

268apjomu.

269Tomēr iespējams secināt, ka

270starptautiskajās paražu tiesībās nav nostabilizējusies norma, kas

271uzliktu valstij pienākumu pilnībā izolēt ārvalstu diplomātiskās

272un konsulārās pārstāvniecības no iespējamiem gājieniem, sapulcēm

273vai piketiem.

274Pirmkārt, Starptautiskā tiesa ir

275norādījusi, ka abās Vīnes konvencijās ir kodificētas

276starptautisko tiesību paražu normas [sk.: United States

277Diplomatic and Consular Staff in Tehran (United States v. Iran),

278Judgment // I.C.J. Reports 1980, pp. 30 - 31, para.62].

279Otrkārt, tiesību zinātne un valstu

280prakse liecina par valsts pienākuma attīstību pretējā virzienā,

281proti, cilvēktiesību vārdā vēstniecībām ir tieši jāsaskaras ar

282indivīdu pausto viedokli. Izņemot atsevišķus gadījumus, valstis

283nav konsekventi protestējušas pret gājieniem, sapulcēm vai

284piketiem to diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā

285(sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford: Clarendon

286Press, 1998, pp.139 - 145).

28728.4. Līdz ar to

288starptautiskajās tiesībās nav paredzēts valsts pienākums noteikt

289ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību aizsardzību

290tādā apjomā, kāds noteikts Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā.

291Vēl jo vairāk - starptautisko tiesību normu analīze liecina, ka

292personām tiek garantētas visnotaļ plašas tiesības pulcēties

293ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā un paust

294savu viedokli.

295Atsevišķus ierobežojumus gan var

296noteikt, taču tas nav darāms, iekļaujot neelastīgus ierobežojumus

297tiesību normā. Piemēru, kā tas tiek darīts citās valstīs, sniedz

298ārvalstu tiesību ekspertu atzinums:

299"Praksē piketu vai mītiņu

300noturēšanas vietas tiek ierobežotas, policijai nosakot, ka

301pasākumam jānotiek zināmā attālumā no ēkas, lai novērstu

302uzbrukumu tai. Piemēram, pie ASV konsulātiem ir notikušas daudzas

303vidēji lielas un plašas demonstrācijas, kas protestēja pret ASV

304politiku Āzijas dienvidaustrumos. Šajos gadījumos policija nolēma

305ierobežot demonstrācijas vietu, nosakot zināmu attālumu no ASV

306konsulāta, jo tas pārstāvēja politiku, pret kuru konkrētā

307demonstrācija bija vērsta. Šāds ierobežojums bija likumīgs, jo

308pastāvēja draudi sabiedrības drošībai [..]. No otras puses, ja

309tāds pats pikets notiktu Ungārijas konsulāta tuvumā, tas neradītu

310draudus šai diplomātiskajai pārstāvniecībai, tādēļ vietas

311ierobežojums nebūtu nepieciešams" (Ziņojuma par likumu "Par

312gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas

313materiālu 3.sējuma 104.lpp.).

31429. Sapulču likuma 9.panta

315pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi ir piemēroti leģitīmā mērķa

316sasniegšanai. Noteicot ap valsts un pašvaldību institūciju ēkām,

317kā arī ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām

318zonas, kurās aizliegts rīkot sapulces, gājienus un piketus, ir

319iespējams nodrošināt netraucētu šo institūciju darbību, kā arī

320preventīvi novērst iespējamus sabiedrības drošības

321apdraudējumus.

322Taču ir nepieciešams

323pārliecināties, vai likumdevējs ir izraudzījies saudzējošāko

324līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumā noteiktais

325ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu

326līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

327pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami (sk. Satversmes

328tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106

329secinājumu daļas 19.punktu).

33029.1. Tiesību normās

331noteiktie neelastīgie ierobežojumi kā absolūti aizliegumi reti

332kad ir atzīstami par saudzējošāko līdzekli. Tiesību normu

333piemērotājam ir grūti konkrētos faktiskos apstākļos saprātīgi

334piemērot attiecīgo normu.

335Pieteikuma iesniedzējs pilnīgi

336pamatoti norāda, ka noteiktais aizliegums ignorē Sapulču likuma

3379.panta pirmajā daļā minēto iestāžu ēku ģeogrāfisko konfigurāciju

338Rīgā. Tik plaši aizliegumi pašā pilsētas centrā būtiski apgrūtina

339personu tiesības rīkot sapulces, gājienus un piketus (sk.

340lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).

341Jāpiekrīt, ka nav iespējams rast

342pamatojumu tam, kāpēc 50 metru attālums ir attiecināts ne vien uz

343sapulcēm un piketiem, bet arī uz gājieniem. Gājiena laikā

344iespējamais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības

345apdraudējums ir ļoti īslaicīgs, kā arī gājiena mērķis nav

346viedokļa paušana par konkrētās iestādes darbību, līdz ar to

347iespējamais apdraudējums nav vērsts pret konkrētu iestādi (sk.

348lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).

34929.2. Nepieciešamība

350noteikt tik plašu aizliegumu Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā

351ir apšaubāma, jo saudzējošāki līdzekļi attiecīgā aizlieguma

352leģitīmā mērķa sasniegšanai jau ir noteikti tajā pašā likumā.

353Piemēram, Sapulču likuma 9.panta

354otrā daļa noteic, ka sapulču, gājienu un piketu laikā ir

355jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību

356iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi. Papildus tam ir

357iespējams noteikt pienākumu personām, kuras rīko sapulci, piketu

358vai gājienu, rūpēties par to, lai pasākuma dalībnieki pārlieku

359netrokšņo un netraucē iestāžu darbu.

360Eiropas valstu pieredze liecina,

361ka nepieciešams izbeigt ar likumu noteikt aizliegtās zonas. Šāda

362prakse ir neefektīva. Speciāli orientēti tiesiskie līdzekļi un

363policijai piešķirtā rīcības brīvība ļauj daudz elastīgāk gādāt

364par sabiedrības drošību un vienlaikus mazāk iejaukties

365organizētajā pasākumā (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem,

366sapulcēm un piketiem" 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma

367104.lpp.).

36829.3. Starptautisko tiesību

369normu analīze liecina, ka valstīm nav pienākuma noteikt

370aizliegtās zonas ap ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām

371pārstāvniecībām. Valstis nedrīkst aizliegt rīkot sapulces,

372gājienus un piketus pie ārvalstu pārstāvniecībām, ja vien šie

373pasākumi nav pārlieku trokšņaini un agresīvi. Tomēr arī šajos

374gadījumos, kā jau iepriekš tika secināts, šis jautājums ir

375risināms tiesību normu piemērošanas līmenī.

376Ja jau tik plašu aizsardzību no

377valsts neprasa ārvalstu pārstāvniecību aizsardzības pienākums,

378kas ir krietni plašāks par vispārējiem valsts pienākumiem

379garantēt drošību, tad vēl jo vairāk valsts nedrīkst noteikt tik

380plašu aizsardzību pati savām institūcijām. Valstij ir pienākums

381nodrošināt ne vien to, lai sapulce, pikets vai gājiens notiek,

382bet arī to, lai vārda un pulcēšanās brīvība ir efektīva, proti,

383lai rīkotais pasākums sasniedz mērķauditoriju. Demokrātiskā

384sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes

385netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja

386uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja šī

387attieksme ir kritiska (sk.lietas materiālu 1.sējuma 66. -

38867.lpp.).

389Līdz ar to secināms, ka Sapulču

390likuma 9.panta pirmajā daļā nav noteikti saudzējošākie līdzekļi

391leģitīmā mērķa sasniegšanai.

392Tādēļ šī norma

393neatbilst samērīguma principam un Satversmes 103.pantam.

394VI

39530. Sapulču likuma 13.

396panta otrā daļa paredz: "Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams,

397ja sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju

398kustību."

39930.1. Pieteikuma

400iesniedzējs apstrīd šajā normā ietvertos vārdus "un gājēju", jo

401uzskata, ka šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo spontānas

402pulcēšanās brīvību, proti, personu tiesības īpašos apstākļos bez

403jebkādas iepriekšējas pieteikšanās sapulcēties, lai paustu savu

404viedokli (sk. lietas materiālu 1.sējuma 4.lpp.). Šādu

405secinājumu pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka Sapulču likuma

40613.panta otrā daļa ierobežo šā pašapanta pirmo daļu, kas noteic

407pasākumus, kuri var notikt bez iepriekšējas pieteikšanas.

408Var piekrist Saeimas atbildes

409rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 13.pants neregulē

410spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanu (sk. lietas materiālu

4111.sējuma 51.lpp.).

41230.2. Normālos apstākļos

413pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju

414plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas,

415kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku

416viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni

417pulcēties un paust savu viedokli.

418Arī Vācijas Federatīvās Republikas

419Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka pieteikšanas

420pienākums neattiecas uz spontāno pulcēšanos, kas var notikt

421acumirklī kāda aktuāla iemesla dēļ. Spontāno pulcēšanos aizsargā

422Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 8.pants, proti,

423konstitucionālā norma, kas garantē pulcēšanās brīvību. Uz

424spontāno pulcēšanos nevar attiecināt iepriekš pieteiktam

425pasākumam piemērojamo normatīvo regulējumu, ja vien spontāno

426pasākumu mērķis nevar tikt sasniegts ar tiem pašiem noteikumiem

427(sk. BVerfGE 69, 315).

42830.3. Sapulču likuma

429regulējums attiecas uz pulcēšanās brīvību, kuras pamatā ir

430atļauju sistēma. Jau iepriekš tika konstatēts, ka šī sistēma

431neatbilst Satversmes 103.pantam un likumā nepieciešams iestrādāt

432paziņošanas sistēmu. Likumdevējam, izdarot grozījumus likumā,

433tāpat būtu nepieciešams normatīvi noregulēt spontānās pulcēšanās

434nosacījumus un speciālu šīs brīvības īstenošanas kārtību.

43531. Gan paziņošanas, gan

436atļauju sistēmas kontekstā apstrīdētajiem Sapulču likuma 13.panta

437otrās daļas vārdiem "un gājēju" ir leģitīms mērķis.

438Tā kā ar pulcēšanās brīvību

439saistīti pasākumi var traucēt satiksmi un kavēt citu personu

440kustību, kā arī apdraudēt satiksmes drošību, valsts ir tiesīga

441paredzēt, ka šādos gadījumos par iespējamiem traucējumiem tiek

442iepriekš paziņots. Šāda iepriekšējas paziņošanas pienākuma

443noteikšana ļauj pašvaldības amatpersonām savlaicīgi saņemt

444informāciju par plānoto pasākumu un, ja nepieciešams, veikt

445iespējamo apdraudējumu novēršanai nepieciešamās darbības.

446Tādējādi valstij ir vieglāk izpildīt savus pienākumus pulcēšanās

447brīvības jomā, jo valstij jānodrošina, lai personām, kas vēlas

448sapulcēties, būtu pieejamas galvenās ielas vai citas sabiedriskās

449vietas, un tāpēc zināmos gadījumos jānovirza satiksme pa

450blakusceļiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm

451un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma

45299.lpp.). Taču, lai valsts tiktu ar šo pienākumu galā,

453visupirms nepieciešams, lai par drošību atbildīgās amatpersonas

454tiktu savlaicīgi informētas.

455Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj

456aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

45732. Izvērtējot Sapulču

458likuma 13.panta otrajā daļā ietvertā ierobežojuma atbilstību

459samērīguma principam, var secināt, ka tas ir piemērots leģitīmā

460mērķa sasniegšanai. Iepriekšēja paziņošana par iespējamiem

461transporta un gājēju kustības traucējumiem ļauj pašvaldībai

462sagatavoties un, ja nepieciešams, veikt īpašus pasākumus, lai

463garantētu gan gājēju drošību un iespēju netraucēti pārvietoties,

464gan arī pieteiktā pasākuma norisi.

465Nepieciešamība iepriekš pieteikt

466šādu pasākumu ir uzskatāma par saudzējošu un proporcionālu

467līdzekli, jo personām par attiecīgo pasākumu iepriekš jāpaziņo

468tikai tādā gadījumā, ja tiek prognozēta gājēju kustības

469traucēšana. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam

470viedoklim, ka likumdevējs šajā gadījumā nav domājis

471nepieciešamību iepriekš paziņot par tādiem pasākumiem, kas tikai

472hipotētiski vai arī gluži nebūtiski varētu traucēt gājēju

473kustību. Saeima pamatoti norāda, ka šāds paziņošanas pienākums

474iestājas tikai tādos gadījumos, kad pasākuma dalībnieki plāno

475pilnībā bloķēt trotuārus vai tos aizšķērsot tā, ka būtiski tiek

476kavētas gājēju iespējas brīvi pārvietoties vai arī viņi ir

477apdraudēti kā satiksmes dalībnieki (sk. lietas materiālu

4781.sējuma 51.lpp.).

479Pat šādā gadījumā likums neparedz,

480ka pieteiktais pasākums nedrīkst notikt tāpēc, ka tas kavē gājēju

481kustību. Tas, ka personām plānotais pasākums ir jāpiesaka,

482nenozīmē, ka šā paša iemesla dēļ pašvaldības amatpersonas būs

483tiesīgas pieteikto pasākumu aizliegt. Pašvaldībai ir jāizvērtē

484saņemtā informācija un jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu

485pēc iespējas netraucētu pulcēšanās brīvību, kā arī gājēju kā

486satiksmes dalībnieku drošību.

487Vācijas tiesu praksē ir atzīts, ka

488varas institūcijām ir jāsamierinās ar jebkuru satiksmes

489traucējumu, no kura, īstenojot pulcēšanās brīvību, nav iespējams

490izvairīties. Ja protestēšana paredzēta pilsētas centrā, tad

491gājienu nevar piespiest virzīties pa nomalēm, lai tas netraucētu

492transportu. Pulcēšanās brīvības aizsardzībai priekšroku nevar dot

493vienīgi tajos gadījumos, kad pulcēšanās mērķis ir traucēt

494transporta kustību, nevis paust idejas. Tas gan neizslēdz iespēju

495simboliski bloķēt satiksmi uz dažām minūtēm, lai, piemēram,

496protestētu pret transporta izraisīto piesārņojumu (sk.

497Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. -

49818.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). Latvijā šīs

499atziņas būtu attiecīgi ņemamas vērā gadījumos, kad plānotais

500pasākums varētu traucēt gan transporta, gan arī gājēju

501kustību.

502Sapulču likuma 13.panta otrās

503daļas vārdi "un gājēju" atbilst samērīguma principam.

504Līdz ar to

505Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdi "un gājēju" atbilst

506Satversmes 103.pantam.

507VII

50833. Sapulču likuma 12.panta

509trešās daļas 1. punkts noteic, ka pieteikumam jāpievieno to

510līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības

511uzturētājiem, personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un

512drošību pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus).

513Pieteikuma iesniedzējs apstrīd

514šajā normā ietverto pienākumu pieteikumam pievienot ar kārtības

515uzturētājiem noslēgto līgumu kopijas.

51633.1. Var piekrist

517pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka normas leģitīmais

518mērķis varētu būt sabiedrības drošības aizsardzība, proti, uz

519apstrīdēto normu pamatojoties, pašvaldības amatpersona var

520preventīvi pārliecināties par to, vai pasākumā tiks nodrošināta

521kārtība. Taču šajā gadījumā nepieciešams ņemt vērā arī citas

522Sapulču likuma normas, kas vērstas tieši uz tā paša mērķa

523sasniegšanu.

524Sapulču likuma 14.panta pirmās

525daļas 9.punkts paredz, ka pieteikumā jānorāda arī kārtības

526uzturētāji. Saskaņā ar Sapulču likuma 14.panta otro daļu par šiem

527kārtības uzturētājiem pieteikumā jāsniedz arī noteikta satura

528informācija - vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta. Līdz

529ar to Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkta prasības ļauj

530sasniegt to pašu mērķi, kura sasniegšanas labad pieņemts šā paša

531likuma 12.panta trešās daļas 1.punkts.

53233.2. Noteicot personas

533pamattiesību ierobežojumus, lai aizsargātu citas konstitucionāla

534ranga vērtības, likumdevējam ir jāizvēlas viens - pats

535piemērotākais un efektīvākais ierobežojums. Šajā gadījumā

536likumdevējs viena un tā paša leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

537paredzējis divus dažādus ierobežojumus - pienākumu pieteikumā

538norādīt kārtības uzturētājus un pienākumu pieteikumam pievienot

539rakstveida līgumu kopijas. Tā kā leģitīmā mērķa sasniegšanu jau

540nodrošina pienākums pieteikumā norādīt kārtības uzturētājus,

541papildu prasībai slēgt ar kārtības uzturētājiem rakstveida

542līgumus un iesniegt pašvaldības amatpersonai to kopijas nav

543leģitīma mērķa.

54433.3. Jo īpaši jāņem vērā,

545ka apstrīdētā norma nemaz nepieļauj iespēju, ka vienošanās ar

546kārtības uzturētājiem varētu notikt mutvārdos. Ja ir spēkā

547atļauju sistēma, tad nepilnīgs pieteikums, kuram nav pievienoti

548visi nepieciešamie dokumenti, var būt par pamatu atteikumam

549saskaņot pulcēšanās brīvības īstenošanas pasākumu. Tādēļ šāds

550papildu pienākums, kas dublē jau iepriekš Sapulču likumā noteiktu

551līdzīgu personas pienākumu, vērtējams kā formāls apgrūtinājums,

552kura patiesais mērķis būtībā ir kavēt pasākuma pieteikšanu un

553radīt pašvaldības amatpersonai iespēju atteikt pasākumu formālu

554iemeslu dēļ, proti, kaut vai tāpēc, ka iesniegtais pieteikums

555neatbilst likuma prasībām.

556Līdz ar to

557Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdi "kārtības

558uzturētājiem" neatbilst Satversmes 103.pantam.

559VIII

56034. Sapulču likuma 14.

561panta sestās daļas otrais teikums paredz: "Ja no kompetentas

562iestādes saņemta informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta

563norise ir apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt,

564lai organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības

565uzturētājus uz katriem simt dalībniekiem."

56634.1. Normā kā

567priekšnoteikums papildu pienākumam, ko valsts var uzlikt pasākuma

568organizatoram, ir minēta kompetentas iestādes informācija, ka

569pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta. Šāds normas

570formulējums paver pašvaldībai iespēju prasīt papildu kārtības

571uzturētāju noteikšanu gan gadījumos, kad pasākuma dalībnieki paši

572apdraud tā mierīgu un netraucētu norisi, gan arī tajos gadījumos,

573kad pasākumu apdraud trešo personu vēršanās pret tā

574dalībniekiem.

57534.2. Var piekrist Saeimas

576atbildes rakstā minētajam, ka kārtības uzturētāju pienākums lielā

577mērā aprobežojas ar kārtības uzturēšanu "no iekšpuses" (sk.

578lietas materiālu 1.sējuma 50.lpp.). Tomēr apstrīdētā norma

579attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad pasākuma mierīga un

580netraucēta norise tiek apdraudēta no ārpuses. Līdz ar to ir

581pilnīgi iespējams, ka uz šīs normas pamata vietējā pašvaldība pēc

582kompetentu iestāžu atzinumu saņemšanas nevis nodrošina papildu

583aizsardzību un informē policiju un citus drošības dienestus, bet

584gan pieprasa, lai organizators ieceļ papildu kārtības uzturētājus

585un pašu spēkiem novērš pasākuma netraucētas norises

586apdraudējumu.

587Šāds neskaidrs un pārprotams

588normas formulējums ne vien neļauj sasniegt leģitīmu mērķi, bet

589potenciāli rada tādu situāciju, ka citu personu un visas

590sabiedrības drošība var tikt nevis aizsargāta, bet vēl vairāk

591apdraudēta. Apstrīdētā norma uzliek pasākuma organizatoram

592pienākumu nodrošināt netraucētu pasākuma norisi arī tad, ja to

593apdraud trešās personas, kas vēršas pret pasākuma dalībniekiem un

594to paustajām idejām.

595Normas neskaidrais formulējums var

596būt par iemeslu būtiskam sabiedrības drošības apdraudējumam, jo

597ļauj valstij novelt pasākuma drošības garantēšanas pienākumu uz

598organizatoru, prasot, lai tas pieaicina papildu kārtības

599uzturētājus.

60034.3. Satversmes 103.pantā

601lietotais jēdziens "aizsargā" prasa ne vien valsts neiejaukšanos

602šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas

603aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai

604sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas

605vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas

606piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. No Satversmes

607103.panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai

608sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir

609iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā

610pasākuma pretiniekiem. Līdz ar to var pilnībā piekrist LCC

611paustajam viedoklim, ka demokrātiska valsts ir atbildīga par

612konstitūcijā noteiktās pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu

613(sk. lietas materiālu 1.sējuma 68.lpp.).

614Valsts, aizsargājot pulcēšanās

615brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura.

616Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc

617tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības

618daļas uzskatiem. Tieši tajā apstāklī, ka pulcēšanās brīvība ir

619efektīvs instruments, ko mazākums var izmantot sava viedokļa

620paušanai, slēpjas pulcēšanās brīvības lielā nozīme demokrātiskā

621sabiedrībā.

622Tā kā pulcēšanās brīvība parasti

623kalpo mazākuma interešu un viedokļa publiskai paušanai, valsts

624pienākums šajā gadījumā ir būt tolerantai un ar tai piešķirto

625mehānismu palīdzību neapspiest šā viedokļa paušanu tikmēr, kamēr

626vien tas ir uzskatāms par demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamu.

627Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts

628solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa

629pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju

630tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam

631jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.

63234.4. Pulcēšanās brīvības

633aizsardzības labad valsts ir tiesīga pieprasīt, lai personas, kas

634vēlas šo brīvību izmantot, piedalās organizētā pasākuma

635aizsardzībā. Tomēr personu līdzdarbības pienākuma noteikšanai ir

636jābūt saprātīgai. Ja pārāk liela atbildība tiek uzvelta uz

637pasākuma organizatoru un kārtības uzturētāju pleciem pirms

638pasākuma, tā laikā vai pēc pasākuma beigām, šīs personas citkārt

639atturēsies izmantot savas tiesības, baidīdamās no iespējamiem

640sodiem un papildu pienākumiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par

641gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas

642materiālu 3.sējuma 102.lpp.).

643Prasība iecelt papildu kārtības

644uzturētājus visos gadījumos, kad pasākuma mierīga norise ir

645apdraudēta, pārsniedz pieļaujamo personas līdzdarbības pienākuma

646apjomu. Tā kā šāda prasība nevis garantē sabiedrības drošību,

647bet, gluži otrādi, lielā mērā provocē dažādu uzskatu paudēju

648sadursmes un iespējamas nekārtības, jāatzīst, ka normai nav

649leģitīma mērķa, kura sasniegšanai attiecīgais ierobežojums

650noteikts.

651Līdz ar to

652Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums neatbilst

653Satversmes 103.pantam.

654IX

65535. Saskaņā ar Satversmes

656tiesas likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras

657Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā

658spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes

659tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

660noteikusi citādi.

66135.1. Tā kā Sapulču likumā

662noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam, kā arī

663likumā nav noregulēta spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanas

664kārtība, Satversmes tiesa uzskata, ka šo trūkumu novēršanai

665nosakāms termiņš līdz 2007.gada 1.jūnijam.

66635.2. Lai Sapulču likuma

667normu piemērošana līdz 2007.gada 1.jūnijam neradītu personām

668Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, minētās normas valsts

669pārvaldes iestādēm un tiesām šajā laikā jāpiemēro atbilstoši

670Satversmes 103.pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību

671normām.

672Sapulču likuma 16.pants un

67318.panta ceturtā daļa zaudē spēku ar Satversmes tiesas sprieduma

674publicēšanas brīdi. Savukārt citas Sapulču likuma III nodaļas

675normas, kas paredz atļauju sistēmu, līdz 2007.gada 1.jūnijam

676valsts pārvaldes iestādēm un tiesām jāpiemēro, ievērojot

677Satversmes 103.panta nosacījumus.

678Nolēmumu

679daļa

680Pamatojoties uz Satversmes tiesas

681likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

682nosprieda:

6831. Atzīt likuma "Par

684sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus

685"vai citiem atribūtiem" un "vai uzrunas" un 13.panta otrās daļas

686vārdus "un gājēju" par atbilstošiem Latvijas Republikas

687Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

688aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par

689pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam.

6902. Atzīt likuma "Par

691sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus

692"kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi", 9.panta

693pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus "kārtības

694uzturētājiem", 14.panta sestās daļas otro teikumu, 16.pantu un

69518.panta ceturto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas

696Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

697aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par

698pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam un spēkā neesošu

699no sprieduma publicēšanas brīža.

7003. Atzīt likuma "Par

701sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.panta ceturtās daļas vārdus

702"ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma

703sākuma" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

704103.pantam saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un

705spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.

7064. Atzīt likuma "Par

707sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.un 17.pantu par neatbilstošu

708Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka

709tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un

710Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

71121.pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 1.jūnija.

7125. Noteikt, ka līdz

7132007.gada 1.jūnijam likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"