103. pants
neparedz pienākumu iepriekš pieteikt jebkuru piketu.

Tas ir jāņem vērā, ieviešot Sapulču likumā paziņošanas

sistēmu.

IV

24. Sapulču likuma 15.panta

ceturtā daļa noteic, ka "pēc tam, kad pašvaldības amatpersona

izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu,

tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma

sākuma veic vienu no šādām darbībām:

1) izsniedz izziņu, kas apliecina,

ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu;

2) izsniedz izziņu, kas apliecina,

ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot

ierobežojumus pasākuma rīkošanai;

3) izsniedz motivētu

atteikumu".

24.1. Pieteikuma

iesniedzējs apstrīdējis Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

ietvertos vārdus "ne agrāk kā 10 dienas un". Tomēr no pieteikuma

izriet, ka šā termiņa pārsūdzēšanas mērķis ir panākt, lai

atteikuma gadījumā varētu nodrošināt efektīvu tiesas kontroli un

labvēlīga tiesas sprieduma gadījumā - sarīkot plānoto pasākumu

paredzētajā laikā un vietā. Lai pilnīgi apsvērtu šo pieteikuma

iesniedzēja argumentu, nepieciešams kompleksi izvērtēt

pašvaldības amatpersonas lēmuma pieņemšanai Sapulču likuma

15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu.

Personu tiesības ierobežo minētajā

normā noteiktais termiņš kopumā, jo nosacījums, ka lēmumu var

pieņemt ne vēlāk kā 48 stundas pirms plānotā pasākuma, arī

nenodrošina efektīvu tiesas aizsardzību.

Plaša pašvaldības amatpersonas

rīcības brīvība attiecībā uz lēmuma pieņemšanas termiņu būtiski

apgrūtina pulcēšanās brīvības īstenošanu. Nepamatota atteikuma

gadījumā plānotais pasākums var nenotikt, jo Sapulču likuma

15.panta ceturtajā daļā paredzētie termiņi apgrūtina savlaicīgu

tiesas kontroli.

24.2. Sapulču likuma

17.panta otrā daļa noteic, ka Administratīvā rajona tiesa personu

pieteikumus par Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

paredzētajiem pašvaldības amatpersonas lēmumiem izskata triju

dienu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Sapulču likuma

17.panta ceturtā daļa noteic, ka šāds Administratīvās rajona

tiesas spriedums ir izpildāms nekavējoties.

Administratīvo tiesu praksē

pamatoti secināts, ka likums noteic saīsinātu pieteikuma

izskatīšanas termiņu, lai nodrošinātu savlaicīgu tiesas kontroli,

proti, lai pēc tiesas nolēmuma personai vēl būtu iespējas sarīkot

sev vēlamajā laikā sapulci, gājienu vai piketu (sk.

Administratīvās rajona tiesas 2006.gada 20.janvāra sprieduma

lietā Nr.A42231605 (A669-06/6) 6.punktu // lietas materiālu

1.sējuma 161.lpp.).

Arī EDSO vadlīniju projektā īpaši

uzsvērts, ka nodrošināt tiesas kontroli, ļaujot personai

pārsūdzēt tai noteiktos pulcēšanās brīvības ierobežojumus, vēl ir

par maz. Nepieciešams, lai tiesas kontrole būtu savlaicīga,

proti, lieta tiktu izskatīta un tiesas nolēmums pasludināts līdz

plānotajam sapulces, gājiena vai piketa laikam un personām

saglabātos iespēja sev vēlamajā apjomā īstenot pulcēšanās

brīvību, ja tiesa noteiktos ierobežojumus atzinusi par

prettiesiskiem (sk.: Draft OSCE/ODIHR Guidelines for Drafting

Laws Pertaining to the Freedom of Assembly //

http://www.osce.org/documents/odihr/2004/10/3776_en.pdf,

p.11).

Līdz ar to izvērtējama Sapulču

likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu atbilstība

Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes 92.panta pirmo

teikumu, kas paredz personas tiesības uz taisnīgu tiesu.

24.3. No Saeimas atbildes

raksta izriet, ka attiecīgais ierobežojums ir noteikts ar mērķi

nodrošināt sabiedrisko drošību un kārtību.

Pēc Saeimas ieskata, šāds termiņš

ir nepieciešams, lai pašvaldības amatpersona iegūtu informāciju

par to, vai pasākuma rīkošana paredzētajā laikā un vietā

neapdraudēs sabiedrisko kārtību vai drošību. Ja pašvaldības

amatpersona pieņemtu lēmumu pirms Sapulču likuma 15.panta

ceturtajā daļā noteiktā termiņa, tad pastāvētu risks, ka līdz

pasākuma sākumam drošības un sabiedriskās kārtības apdraudējums

varētu mainīties, un šīs pārmaiņas varētu būt par pamatu atļaujas

neizsniegšanai (sk. lietas materiālu 1.sējuma

52.lpp.).

24.4. Saeimas atbildes

rakstā īpaši norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā

noteiktais termiņš nodrošina efektīvu un pilnvērtīgu pieteikuma

izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas procesu (sk. lietas

materiālu 1.sējuma 52.lpp.).

Lai tiesas kontrole būtu efektīva,

Sapulču likuma 17.panta ceturtajā daļā paredzētais tiesas

spriedums ir jāpieņem vismaz divdesmit četras stundas pirms

plānotā pasākuma sākuma. Tiesai pieteikums jāizskata triju dienu

laikā no pieteikuma saņemšanas dienas. Papildus tam pieteikuma

iesniedzējam ir nepieciešams laiks, lai iepazītos ar viņam

nelabvēlīgo pašvaldības amatpersonas lēmumu un sastādītu

pieteikumu tiesai, kā arī, ja nepieciešams, konsultētos ar

juristiem.

Iespējams konstatēt, ka Sapulču

likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais termiņš konstruēts tā,

lai privātpersonas tiesības vērsties tiesā būtu apgrūtinātas. Tas

lielā mērā padara iluzoras Satversmē paredzētās tiesības uz

efektīvu tiesas aizsardzību. Ievērojot laiku, kas pieteikuma

iesniedzējam nepieciešams pieteikuma sastādīšanai un

iesniegšanai, pašvaldības amatpersonai lēmums būtu jāpieņem ne

vēlāk kā četras dienas pirms pasākuma sākuma, lai nodrošinātu

Sapulču likuma 17.panta efektīvu īstenošanu.

24.5. Tiesību norma nav

izprotama ārpus tās funkcionēšanas, kura norit tiesību jābūtības

saskarsmē ar esamību (sk. Satversmes tiesas 2003.gada

6.oktobra sprieduma lietā Nr.2003-08-01 secinājumu daļas

4.punktu). Līdz ar to ir nepieciešams izvērtēt Sapulču likuma

15.panta ceturtās daļas piemērošanas praksi.

Lietas materiāliem ir pievienoti

vairāki Rīgas domes izpilddirektora lēmumi, kas atspoguļo normas

piemērošanas praksi. Šī prakse liecina, ka pašvaldības

amatpersonas mēdz lēmumus pieņemt arī tā, ka personai vairs

nepietiek laika pieteikuma iesniegšanai tiesā (sk.lietas

materiālu 1.sējuma 98. - 126.lpp.). Piemēram, persona

2006.gada 7.martā iesniedza pieteikumu, lai rīkotu gājienu

2006.gada 16.martā. Rīgas domes izpilddirektors 2006.gada

14.martā pieņēma lēmumu par atteikumu saskaņot šo pasākumu

(sk. lietas materiālu 1.sējuma 98.lpp.). Administratīvā

rajona tiesa, ievērojot Sapulču likumā noteiktos pieteikuma

izskatīšanas termiņus, spriedumu šajā lietā taisīja 2006.gada

22.martā, t.i., vairākas dienas pēc tam, kad persona bija

iecerējusi rīkot gājienu (sk.lietas materiālu 4.sējuma

1.lpp.).

24.6. Analizējot Sapulču

likuma 15.panta ceturtajā daļā noteikto termiņu, iespējams

secināt, ka tas ļauj pašvaldības amatpersonai liegt rīkot

pasākumu plānotajā laikā ne vien ar motivētu atteikumu (Sapulču

likuma 15.panta ceturtās daļas 3.punkts), bet arī ar nepamatotu

atteikumu. Tā kā Latvijā vēl efektīvi nefunkcionē atlīdzinājuma

piedziņa par personas pamattiesību aizskārumu, apstrīdētā norma

ļauj pašvaldībām izvairīties no tām nevēlamu pasākumu

atļaušanas.

Nav iespējams atzīt, ka Sapulču

likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktajam termiņam ir leģitīms

mērķis. Ne sabiedriskās kārtības, ne arī sabiedrības drošības

interesēs nav tiesas kontroles novilcināšana un labas pārvaldības

principam neatbilstošu lēmumu pieņemšana. Apstrīdētā norma ir

formulēta tā, ka nenodrošina savlaicīgu un efektīvu tiesas

kontroli.

Līdz ar to

Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "ne agrāk

kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma"

neatbilst Satversmes 103.pantam saistībā ar Satversmes

92.pantu.

V

25. Sapulču likuma 9.panta

pirmā daļa: "Sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot tuvāk

par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru

kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras,

policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un

konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu rīkošanai šo ēku

tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot diplomātiskās un

konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas vietas arī tuvāk

par 50 metriem."

Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis

Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietverto regulējumu

kopumā.

26. Var piekrist Saeimas

atbildes rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 9.panta

pirmajā daļā noteikto ierobežojumu mērķis ir garantēt īpaši

svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību, kā arī preventīvi

novērst iespējamos drošības apdraudējumus (sk. lietas

materiālu 1.sējuma 47.lpp.).

Tā kā Sapulču likuma 9.panta

pirmajā daļā minēto iestāžu un institūciju netraucētas darbības

nodrošināšana atbilst arī citu personu interesēm, normā noteiktie

ierobežojumi ļauj sasniegt vienlaikus divus leģitīmos mērķus,

proti, aizsargāt gan citu cilvēku tiesības, gan arī sabiedrības

drošību.

27. Samērīguma princips

prasa ievērot saprātīgu līdzsvaru starp sabiedrības un personas

interesēm, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

likumiskās intereses.

Lai konstatētu, vai samērīguma

princips ir ievērots, jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav

saudzējošāku līdzekļu šā mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja

rīcība ir atbilstoša jeb proporcionāla. Ja, izvērtējot tiesību

normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem

kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002.gada 19.marta

sprieduma lietā Nr.2001-12-02 secinājumu daļas

3.1.punktu).

28. Ar apstrīdēto normu 50

metru aizlieguma zona noteikta gan ap valsts un pašvaldību

institūciju ēkām, gan arī ap ārvalstu diplomātisko un konsulāro

pārstāvniecību ēkām.

Tā kā šāds aizliegums rīkot

sapulces, gājienus un piketus tuvāk nekā 50 metrus no ārvalstu

diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām varētu būt

Latvijas valsts starptautisko saistību izpildes komponents,

nepieciešams noskaidrot Latvijas valsts pienākuma aizsargāt

ārvalstu diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības saturu.

28.1. 1961.gada Vīnes

konvencijas par starptautiskajiem diplomātiskajiem sakariem

22.panta otrā daļa paredz, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs

pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu

pārstāvniecības telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu

nodarīšanu un lai novērstu jebkādu pārstāvniecības miera

traucējumu vai tās cieņas aizskārumu".

Līdzīga satura pienākums

uzņemošajai valstij paredzēts arī 1963.gada Vīnes konvencijā par

starptautiskajiem konsulārajiem sakariem, proti, šīs konvencijas

31.panta trešā daļa noteic, ka "uzņemošajai valstij ir īpašs

pienākums veikt visus atbilstošos pasākumus, lai aizsargātu

konsulārās iestādes telpas pret jebkādu ielaušanos vai zaudējumu

nodarīšanu un lai novērstu jebkādu konsulārās iestādes miera

traucēšanu vai tās cieņas aizskaršanu".

Latvija ir ratificējusi abas Vīnes

konvencijas, tādēļ tās Latvijai ir saistošas kā starptautisko

līgumu tiesību normas.

28.2. Abās Vīnes

konvencijās ir paredzēts īpašs valsts pienākums veikt

nepieciešamās darbības, lai aizsargātu ārvalstu diplomātisko un

konsulāro pārstāvniecību telpas.

Starptautisko tiesību komisijas

Diplomātisko attiecību konvencijas projekta komentārā norādīts,

ka valstij, lai tā izpildītu šo aizsardzības pienākumu, ir jāveic

īpaši pasākumi, kas prasa vēl apjomīgāku rīcību par vispārējo

pienākumu nodrošināt kārtību valstī [sk.: Draft Articles on

Diplomatic Intercourse and Immunities, With Commentaries, (1958)

// Yearbook of the International Law Commission, 1958, Vol.II, p.

95, Article 20, Commentary 3]. Identisks teksts ietverts arī

Konsulāro attiecību konvencijas projekta komentārā [Draft

Articles on Consular Relations, with Commentaries (1961) //

Yearbook of the International Law Commission, 1961, Vol.II,

p.109, Article 30, Commentary 3].

Norāde uz "īpašas aizsardzības"

pienākumu Vīnes konvencijā par diplomātisko aizsardzību tika

iekļauta pēc Starptautiskās tiesas un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas tiesneša sera Džeralda Ficmorisa (Sir Gerald

Fitzmaurice) ieteikuma, lai nošķirtu valstu īpašo pienākumu

aizsargāt ārvalstu diplomātiskās pārstāvniecības no vispārēja

pienākuma aizsargāt ārvalstu pilsoņus un viņu īpašumu

(sk.: Yearbook of the International Law Commission,

1957, p.63).

Tiesību zinātnē ir atzīts, ka

pienākums "veikt visus atbilstošos pasākumus" nav absolūts

pienākums (sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford:

Clarendon Press, 1998, p.139). Amerikas Savienoto Valstu,

Apvienotās Karalistes, Austrālijas, Nīderlandes un Vācijas prakse

liecina, ka šīs valstis lielākoties ir spējušas līdzsvarot

personu vārda un pulcēšanās brīvību ar valsts pienākumu aizsargāt

vēstniecības. Arī diskusijas Starptautisko tiesību komisijā

neliecina par vēlmi iekļaut Vīnes konvencijās absolūtu

diplomātisko pārstāvniecību aizsardzības pienākumu. Pienākums

aizsargāt vēstniecību nebūt nav pienākums izolēt to no

sabiedrības viedokļa paušanas (sk.: ibid, pp.140 -

145).

Tas gan nenozīmē, ka diplomātisko

un konsulāro pārstāvniecību aizsardzība konkrētos gadījumos

neuzliek valstij pienākumu ierobežot personu pulcēšanās brīvību.

Uzņemošā valsts var ierobežot personu rīkotos piketus pie

ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām, ja tie

pēc formas ir pārlieku trokšņaini vai arī pēc satura - pārlieku

apvainojoši (sk.: ibid, p.145). Šāds lēmums ir jāpieņem,

īstenojot tiesību normu.

28.3. Apstāklis, ka

absolūts vēstniecību aizsardzības pienākums nav uzlikts ar

starptautisko līgumtiesību normām, nebūt nenozīmē, ka tāds vispār

nepastāv. Starptautiski tiesisks pienākums var rasties arī no

starptautisko paražu tiesību normas (sk. Satversmes tiesas

2004.gada 26.marta sprieduma lietā Nr. 2003-22-01 11.punktu un

Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 8.1. - 8.2. punktu). Nevar izslēgt

iespēju, ka varētu pastāvēt starptautisko paražu tiesību norma ar

līdzīgu saturu kā starptautisko līgumtiesību norma, bet plašāku

apjomu.

Tomēr iespējams secināt, ka

starptautiskajās paražu tiesībās nav nostabilizējusies norma, kas

uzliktu valstij pienākumu pilnībā izolēt ārvalstu diplomātiskās

un konsulārās pārstāvniecības no iespējamiem gājieniem, sapulcēm

vai piketiem.

Pirmkārt, Starptautiskā tiesa ir

norādījusi, ka abās Vīnes konvencijās ir kodificētas

starptautisko tiesību paražu normas [sk.: United States

Diplomatic and Consular Staff in Tehran (United States v. Iran),

Judgment // I.C.J. Reports 1980, pp. 30 - 31, para.62].

Otrkārt, tiesību zinātne un valstu

prakse liecina par valsts pienākuma attīstību pretējā virzienā,

proti, cilvēktiesību vārdā vēstniecībām ir tieši jāsaskaras ar

indivīdu pausto viedokli. Izņemot atsevišķus gadījumus, valstis

nav konsekventi protestējušas pret gājieniem, sapulcēm vai

piketiem to diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā

(sk.: Denza E. Diplomatic Law. 2nd ed. Oxford: Clarendon

Press, 1998, pp.139 - 145).

28.4. Līdz ar to

starptautiskajās tiesībās nav paredzēts valsts pienākums noteikt

ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību aizsardzību

tādā apjomā, kāds noteikts Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā.

Vēl jo vairāk - starptautisko tiesību normu analīze liecina, ka

personām tiek garantētas visnotaļ plašas tiesības pulcēties

ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību tuvumā un paust

savu viedokli.

Atsevišķus ierobežojumus gan var

noteikt, taču tas nav darāms, iekļaujot neelastīgus ierobežojumus

tiesību normā. Piemēru, kā tas tiek darīts citās valstīs, sniedz

ārvalstu tiesību ekspertu atzinums:

"Praksē piketu vai mītiņu

noturēšanas vietas tiek ierobežotas, policijai nosakot, ka

pasākumam jānotiek zināmā attālumā no ēkas, lai novērstu

uzbrukumu tai. Piemēram, pie ASV konsulātiem ir notikušas daudzas

vidēji lielas un plašas demonstrācijas, kas protestēja pret ASV

politiku Āzijas dienvidaustrumos. Šajos gadījumos policija nolēma

ierobežot demonstrācijas vietu, nosakot zināmu attālumu no ASV

konsulāta, jo tas pārstāvēja politiku, pret kuru konkrētā

demonstrācija bija vērsta. Šāds ierobežojums bija likumīgs, jo

pastāvēja draudi sabiedrības drošībai [..]. No otras puses, ja

tāds pats pikets notiktu Ungārijas konsulāta tuvumā, tas neradītu

draudus šai diplomātiskajai pārstāvniecībai, tādēļ vietas

ierobežojums nebūtu nepieciešams" (Ziņojuma par likumu "Par

gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas

materiālu 3.sējuma 104.lpp.).

29. Sapulču likuma 9.panta

pirmajā daļā noteiktie ierobežojumi ir piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Noteicot ap valsts un pašvaldību institūciju ēkām,

kā arī ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām

zonas, kurās aizliegts rīkot sapulces, gājienus un piketus, ir

iespējams nodrošināt netraucētu šo institūciju darbību, kā arī

preventīvi novērst iespējamus sabiedrības drošības

apdraudējumus.

Taču ir nepieciešams

pārliecināties, vai likumdevējs ir izraudzījies saudzējošāko

līdzekli leģitīmā mērķa sasniegšanai. Likumā noteiktais

ierobežojums ir samērīgs vienīgi tad, ja nav nekādu citu

līdzekļu, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk jūtami (sk. Satversmes

tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106

secinājumu daļas 19.punktu).

29.1. Tiesību normās

noteiktie neelastīgie ierobežojumi kā absolūti aizliegumi reti

kad ir atzīstami par saudzējošāko līdzekli. Tiesību normu

piemērotājam ir grūti konkrētos faktiskos apstākļos saprātīgi

piemērot attiecīgo normu.

Pieteikuma iesniedzējs pilnīgi

pamatoti norāda, ka noteiktais aizliegums ignorē Sapulču likuma

9.panta pirmajā daļā minēto iestāžu ēku ģeogrāfisko konfigurāciju

Rīgā. Tik plaši aizliegumi pašā pilsētas centrā būtiski apgrūtina

personu tiesības rīkot sapulces, gājienus un piketus (sk.

lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).

Jāpiekrīt, ka nav iespējams rast

pamatojumu tam, kāpēc 50 metru attālums ir attiecināts ne vien uz

sapulcēm un piketiem, bet arī uz gājieniem. Gājiena laikā

iespējamais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības

apdraudējums ir ļoti īslaicīgs, kā arī gājiena mērķis nav

viedokļa paušana par konkrētās iestādes darbību, līdz ar to

iespējamais apdraudējums nav vērsts pret konkrētu iestādi (sk.

lietas materiālu 1.sējuma 3.lpp.).

29.2. Nepieciešamība

noteikt tik plašu aizliegumu Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā

ir apšaubāma, jo saudzējošāki līdzekļi attiecīgā aizlieguma

leģitīmā mērķa sasniegšanai jau ir noteikti tajā pašā likumā.

Piemēram, Sapulču likuma 9.panta

otrā daļa noteic, ka sapulču, gājienu un piketu laikā ir

jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību

iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgie pasākumi. Papildus tam ir

iespējams noteikt pienākumu personām, kuras rīko sapulci, piketu

vai gājienu, rūpēties par to, lai pasākuma dalībnieki pārlieku

netrokšņo un netraucē iestāžu darbu.

Eiropas valstu pieredze liecina,

ka nepieciešams izbeigt ar likumu noteikt aizliegtās zonas. Šāda

prakse ir neefektīva. Speciāli orientēti tiesiskie līdzekļi un

policijai piešķirtā rīcības brīvība ļauj daudz elastīgāk gādāt

par sabiedrības drošību un vienlaikus mazāk iejaukties

organizētajā pasākumā (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem,

sapulcēm un piketiem" 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma

104.lpp.).

29.3. Starptautisko tiesību

normu analīze liecina, ka valstīm nav pienākuma noteikt

aizliegtās zonas ap ārvalstu diplomātiskajām un konsulārajām

pārstāvniecībām. Valstis nedrīkst aizliegt rīkot sapulces,

gājienus un piketus pie ārvalstu pārstāvniecībām, ja vien šie

pasākumi nav pārlieku trokšņaini un agresīvi. Tomēr arī šajos

gadījumos, kā jau iepriekš tika secināts, šis jautājums ir

risināms tiesību normu piemērošanas līmenī.

Ja jau tik plašu aizsardzību no

valsts neprasa ārvalstu pārstāvniecību aizsardzības pienākums,

kas ir krietni plašāks par vispārējiem valsts pienākumiem

garantēt drošību, tad vēl jo vairāk valsts nedrīkst noteikt tik

plašu aizsardzību pati savām institūcijām. Valstij ir pienākums

nodrošināt ne vien to, lai sapulce, pikets vai gājiens notiek,

bet arī to, lai vārda un pulcēšanās brīvība ir efektīva, proti,

lai rīkotais pasākums sasniedz mērķauditoriju. Demokrātiskā

sabiedrībā ir īpaši svarīgi, lai valsts un pašvaldību iestādes

netiktu izolētas no sabiedrības, lai to amatpersonām būtu iespēja

uzzināt un manīt iedzīvotāju attieksmi, īpaši tad, ja šī

attieksme ir kritiska (sk.lietas materiālu 1.sējuma 66. -

67.lpp.).

Līdz ar to secināms, ka Sapulču

likuma 9.panta pirmajā daļā nav noteikti saudzējošākie līdzekļi

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Tādēļ šī norma

neatbilst samērīguma principam un Satversmes 103.pantam.

VI

30. Sapulču likuma 13.

panta otrā daļa paredz: "Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams,

ja sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju

kustību."

30.1. Pieteikuma

iesniedzējs apstrīd šajā normā ietvertos vārdus "un gājēju", jo

uzskata, ka šāds ierobežojums nesamērīgi ierobežo spontānas

pulcēšanās brīvību, proti, personu tiesības īpašos apstākļos bez

jebkādas iepriekšējas pieteikšanās sapulcēties, lai paustu savu

viedokli (sk. lietas materiālu 1.sējuma 4.lpp.). Šādu

secinājumu pieteikuma iesniedzējs pamato ar to, ka Sapulču likuma

13.panta otrā daļa ierobežo šā pašapanta pirmo daļu, kas noteic

pasākumus, kuri var notikt bez iepriekšējas pieteikšanas.

Var piekrist Saeimas atbildes

rakstā paustajam viedoklim, ka Sapulču likuma 13.pants neregulē

spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanu (sk. lietas materiālu

1.sējuma 51.lpp.).

30.2. Normālos apstākļos

pulcēšanās brīvības īstenošanai Satversme prasa iepriekšēju

plānotā pasākuma pieteikšanu. Taču var būt arī tādas situācijas,

kad nepieciešamība pieteikt pasākumu kavē efektīvu un publisku

viedokļa paušanu. Šādos gadījumos personām nevar liegt spontāni

pulcēties un paust savu viedokli.

Arī Vācijas Federatīvās Republikas

Federālā konstitucionālā tiesa ir atzinusi, ka pieteikšanas

pienākums neattiecas uz spontāno pulcēšanos, kas var notikt

acumirklī kāda aktuāla iemesla dēļ. Spontāno pulcēšanos aizsargā

Vācijas Federatīvās Republikas Pamatlikuma 8.pants, proti,

konstitucionālā norma, kas garantē pulcēšanās brīvību. Uz

spontāno pulcēšanos nevar attiecināt iepriekš pieteiktam

pasākumam piemērojamo normatīvo regulējumu, ja vien spontāno

pasākumu mērķis nevar tikt sasniegts ar tiem pašiem noteikumiem

(sk. BVerfGE 69, 315).

30.3. Sapulču likuma

regulējums attiecas uz pulcēšanās brīvību, kuras pamatā ir

atļauju sistēma. Jau iepriekš tika konstatēts, ka šī sistēma

neatbilst Satversmes 103.pantam un likumā nepieciešams iestrādāt

paziņošanas sistēmu. Likumdevējam, izdarot grozījumus likumā,

tāpat būtu nepieciešams normatīvi noregulēt spontānās pulcēšanās

nosacījumus un speciālu šīs brīvības īstenošanas kārtību.

31. Gan paziņošanas, gan

atļauju sistēmas kontekstā apstrīdētajiem Sapulču likuma 13.panta

otrās daļas vārdiem "un gājēju" ir leģitīms mērķis.

Tā kā ar pulcēšanās brīvību

saistīti pasākumi var traucēt satiksmi un kavēt citu personu

kustību, kā arī apdraudēt satiksmes drošību, valsts ir tiesīga

paredzēt, ka šādos gadījumos par iespējamiem traucējumiem tiek

iepriekš paziņots. Šāda iepriekšējas paziņošanas pienākuma

noteikšana ļauj pašvaldības amatpersonām savlaicīgi saņemt

informāciju par plānoto pasākumu un, ja nepieciešams, veikt

iespējamo apdraudējumu novēršanai nepieciešamās darbības.

Tādējādi valstij ir vieglāk izpildīt savus pienākumus pulcēšanās

brīvības jomā, jo valstij jānodrošina, lai personām, kas vēlas

sapulcēties, būtu pieejamas galvenās ielas vai citas sabiedriskās

vietas, un tāpēc zināmos gadījumos jānovirza satiksme pa

blakusceļiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm

un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma

99.lpp.). Taču, lai valsts tiktu ar šo pienākumu galā,

visupirms nepieciešams, lai par drošību atbildīgās amatpersonas

tiktu savlaicīgi informētas.

Līdz ar to apstrīdētā norma ļauj

aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību.

32. Izvērtējot Sapulču

likuma 13.panta otrajā daļā ietvertā ierobežojuma atbilstību

samērīguma principam, var secināt, ka tas ir piemērots leģitīmā

mērķa sasniegšanai. Iepriekšēja paziņošana par iespējamiem

transporta un gājēju kustības traucējumiem ļauj pašvaldībai

sagatavoties un, ja nepieciešams, veikt īpašus pasākumus, lai

garantētu gan gājēju drošību un iespēju netraucēti pārvietoties,

gan arī pieteiktā pasākuma norisi.

Nepieciešamība iepriekš pieteikt

šādu pasākumu ir uzskatāma par saudzējošu un proporcionālu

līdzekli, jo personām par attiecīgo pasākumu iepriekš jāpaziņo

tikai tādā gadījumā, ja tiek prognozēta gājēju kustības

traucēšana. Var piekrist Saeimas atbildes rakstā paustajam

viedoklim, ka likumdevējs šajā gadījumā nav domājis

nepieciešamību iepriekš paziņot par tādiem pasākumiem, kas tikai

hipotētiski vai arī gluži nebūtiski varētu traucēt gājēju

kustību. Saeima pamatoti norāda, ka šāds paziņošanas pienākums

iestājas tikai tādos gadījumos, kad pasākuma dalībnieki plāno

pilnībā bloķēt trotuārus vai tos aizšķērsot tā, ka būtiski tiek

kavētas gājēju iespējas brīvi pārvietoties vai arī viņi ir

apdraudēti kā satiksmes dalībnieki (sk. lietas materiālu

1.sējuma 51.lpp.).

Pat šādā gadījumā likums neparedz,

ka pieteiktais pasākums nedrīkst notikt tāpēc, ka tas kavē gājēju

kustību. Tas, ka personām plānotais pasākums ir jāpiesaka,

nenozīmē, ka šā paša iemesla dēļ pašvaldības amatpersonas būs

tiesīgas pieteikto pasākumu aizliegt. Pašvaldībai ir jāizvērtē

saņemtā informācija un jāveic saprātīgi pasākumi, lai nodrošinātu

pēc iespējas netraucētu pulcēšanās brīvību, kā arī gājēju kā

satiksmes dalībnieku drošību.

Vācijas tiesu praksē ir atzīts, ka

varas institūcijām ir jāsamierinās ar jebkuru satiksmes

traucējumu, no kura, īstenojot pulcēšanās brīvību, nav iespējams

izvairīties. Ja protestēšana paredzēta pilsētas centrā, tad

gājienu nevar piespiest virzīties pa nomalēm, lai tas netraucētu

transportu. Pulcēšanās brīvības aizsardzībai priekšroku nevar dot

vienīgi tajos gadījumos, kad pulcēšanās mērķis ir traucēt

transporta kustību, nevis paust idejas. Tas gan neizslēdz iespēju

simboliski bloķēt satiksmi uz dažām minūtēm, lai, piemēram,

protestētu pret transporta izraisīto piesārņojumu (sk.

Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. -

18.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 104.lpp.). Latvijā šīs

atziņas būtu attiecīgi ņemamas vērā gadījumos, kad plānotais

pasākums varētu traucēt gan transporta, gan arī gājēju

kustību.

Sapulču likuma 13.panta otrās

daļas vārdi "un gājēju" atbilst samērīguma principam.

Līdz ar to

Sapulču likuma 13.panta otrās daļas vārdi "un gājēju" atbilst

Satversmes 103.pantam.

VII

33. Sapulču likuma 12.panta

trešās daļas 1. punkts noteic, ka pieteikumam jāpievieno to

līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības

uzturētājiem, personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un

drošību pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus).

Pieteikuma iesniedzējs apstrīd

šajā normā ietverto pienākumu pieteikumam pievienot ar kārtības

uzturētājiem noslēgto līgumu kopijas.

33.1. Var piekrist

pieteikuma iesniedzēja paustajam viedoklim, ka normas leģitīmais

mērķis varētu būt sabiedrības drošības aizsardzība, proti, uz

apstrīdēto normu pamatojoties, pašvaldības amatpersona var

preventīvi pārliecināties par to, vai pasākumā tiks nodrošināta

kārtība. Taču šajā gadījumā nepieciešams ņemt vērā arī citas

Sapulču likuma normas, kas vērstas tieši uz tā paša mērķa

sasniegšanu.

Sapulču likuma 14.panta pirmās

daļas 9.punkts paredz, ka pieteikumā jānorāda arī kārtības

uzturētāji. Saskaņā ar Sapulču likuma 14.panta otro daļu par šiem

kārtības uzturētājiem pieteikumā jāsniedz arī noteikta satura

informācija - vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta. Līdz

ar to Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkta prasības ļauj

sasniegt to pašu mērķi, kura sasniegšanas labad pieņemts šā paša

likuma 12.panta trešās daļas 1.punkts.

33.2. Noteicot personas

pamattiesību ierobežojumus, lai aizsargātu citas konstitucionāla

ranga vērtības, likumdevējam ir jāizvēlas viens - pats

piemērotākais un efektīvākais ierobežojums. Šajā gadījumā

likumdevējs viena un tā paša leģitīmā mērķa sasniegšanai ir

paredzējis divus dažādus ierobežojumus - pienākumu pieteikumā

norādīt kārtības uzturētājus un pienākumu pieteikumam pievienot

rakstveida līgumu kopijas. Tā kā leģitīmā mērķa sasniegšanu jau

nodrošina pienākums pieteikumā norādīt kārtības uzturētājus,

papildu prasībai slēgt ar kārtības uzturētājiem rakstveida

līgumus un iesniegt pašvaldības amatpersonai to kopijas nav

leģitīma mērķa.

33.3. Jo īpaši jāņem vērā,

ka apstrīdētā norma nemaz nepieļauj iespēju, ka vienošanās ar

kārtības uzturētājiem varētu notikt mutvārdos. Ja ir spēkā

atļauju sistēma, tad nepilnīgs pieteikums, kuram nav pievienoti

visi nepieciešamie dokumenti, var būt par pamatu atteikumam

saskaņot pulcēšanās brīvības īstenošanas pasākumu. Tādēļ šāds

papildu pienākums, kas dublē jau iepriekš Sapulču likumā noteiktu

līdzīgu personas pienākumu, vērtējams kā formāls apgrūtinājums,

kura patiesais mērķis būtībā ir kavēt pasākuma pieteikšanu un

radīt pašvaldības amatpersonai iespēju atteikt pasākumu formālu

iemeslu dēļ, proti, kaut vai tāpēc, ka iesniegtais pieteikums

neatbilst likuma prasībām.

Līdz ar to

Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdi "kārtības

uzturētājiem" neatbilst Satversmes 103.pantam.

VIII

34. Sapulču likuma 14.

panta sestās daļas otrais teikums paredz: "Ja no kompetentas

iestādes saņemta informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta

norise ir apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt,

lai organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības

uzturētājus uz katriem simt dalībniekiem."

34.1. Normā kā

priekšnoteikums papildu pienākumam, ko valsts var uzlikt pasākuma

organizatoram, ir minēta kompetentas iestādes informācija, ka

pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta. Šāds normas

formulējums paver pašvaldībai iespēju prasīt papildu kārtības

uzturētāju noteikšanu gan gadījumos, kad pasākuma dalībnieki paši

apdraud tā mierīgu un netraucētu norisi, gan arī tajos gadījumos,

kad pasākumu apdraud trešo personu vēršanās pret tā

dalībniekiem.

34.2. Var piekrist Saeimas

atbildes rakstā minētajam, ka kārtības uzturētāju pienākums lielā

mērā aprobežojas ar kārtības uzturēšanu "no iekšpuses" (sk.

lietas materiālu 1.sējuma 50.lpp.). Tomēr apstrīdētā norma

attiecas arī uz tiem gadījumiem, kad pasākuma mierīga un

netraucēta norise tiek apdraudēta no ārpuses. Līdz ar to ir

pilnīgi iespējams, ka uz šīs normas pamata vietējā pašvaldība pēc

kompetentu iestāžu atzinumu saņemšanas nevis nodrošina papildu

aizsardzību un informē policiju un citus drošības dienestus, bet

gan pieprasa, lai organizators ieceļ papildu kārtības uzturētājus

un pašu spēkiem novērš pasākuma netraucētas norises

apdraudējumu.

Šāds neskaidrs un pārprotams

normas formulējums ne vien neļauj sasniegt leģitīmu mērķi, bet

potenciāli rada tādu situāciju, ka citu personu un visas

sabiedrības drošība var tikt nevis aizsargāta, bet vēl vairāk

apdraudēta. Apstrīdētā norma uzliek pasākuma organizatoram

pienākumu nodrošināt netraucētu pasākuma norisi arī tad, ja to

apdraud trešās personas, kas vēršas pret pasākuma dalībniekiem un

to paustajām idejām.

Normas neskaidrais formulējums var

būt par iemeslu būtiskam sabiedrības drošības apdraudējumam, jo

ļauj valstij novelt pasākuma drošības garantēšanas pienākumu uz

organizatoru, prasot, lai tas pieaicina papildu kārtības

uzturētājus.

34.3. Satversmes 103.pantā

lietotais jēdziens "aizsargā" prasa ne vien valsts neiejaukšanos

šīs tiesības īstenošanā, bet arī šīs tiesības īstenošanas

aizsardzību. Tas nozīmē, ka valstij ir pienākums nodrošināt, lai

sabiedriskās ēkas, ielas un laukumi būtu pieejami personām, kas

vēlas rīkot sapulces, gājienus vai piketus, un lai personas, kas

piedalās šādos pasākumos, būtu aizsargātas. No Satversmes

103.panta izriet personas subjektīvās tiesības pieprasīt, lai

sapulce, pikets vai gājiens, kas likumā noteiktajā kārtībā ir

iepriekš pieteikts, notiktu un būtu aizsargāts arī no attiecīgā

pasākuma pretiniekiem. Līdz ar to var pilnībā piekrist LCC

paustajam viedoklim, ka demokrātiska valsts ir atbildīga par

konstitūcijā noteiktās pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu

(sk. lietas materiālu 1.sējuma 68.lpp.).

Valsts, aizsargājot pulcēšanās

brīvību, nedrīkst izvērtēt konkrētos pasākumus pēc to satura.

Valsts aizsardzību konkrētiem pasākumiem nedrīkst diferencēt pēc

tajos pausto ideju atbilstības valsts vai noteiktas sabiedrības

daļas uzskatiem. Tieši tajā apstāklī, ka pulcēšanās brīvība ir

efektīvs instruments, ko mazākums var izmantot sava viedokļa

paušanai, slēpjas pulcēšanās brīvības lielā nozīme demokrātiskā

sabiedrībā.

Tā kā pulcēšanās brīvība parasti

kalpo mazākuma interešu un viedokļa publiskai paušanai, valsts

pienākums šajā gadījumā ir būt tolerantai un ar tai piešķirto

mehānismu palīdzību neapspiest šā viedokļa paušanu tikmēr, kamēr

vien tas ir uzskatāms par demokrātiskā sabiedrībā pieļaujamu.

Tas, ka valsts aizsargā viedokļa paušanu, nenozīmē, ka valsts

solidarizējas ar šā viedokļa paudējiem vai atzīst šā viedokļa

pareizību, bet nozīmē to, ka valsts aizsargā savu iedzīvotāju

tiesības publiski paust savu viedokli un pievērst konkrētam

jautājumam plašākas sabiedrības uzmanību.

34.4. Pulcēšanās brīvības

aizsardzības labad valsts ir tiesīga pieprasīt, lai personas, kas

vēlas šo brīvību izmantot, piedalās organizētā pasākuma

aizsardzībā. Tomēr personu līdzdarbības pienākuma noteikšanai ir

jābūt saprātīgai. Ja pārāk liela atbildība tiek uzvelta uz

pasākuma organizatoru un kārtības uzturētāju pleciem pirms

pasākuma, tā laikā vai pēc pasākuma beigām, šīs personas citkārt

atturēsies izmantot savas tiesības, baidīdamās no iespējamiem

sodiem un papildu pienākumiem (sk. Ziņojuma par likumu "Par

gājieniem, sapulcēm un piketiem" 17. - 18.lpp. // lietas

materiālu 3.sējuma 102.lpp.).

Prasība iecelt papildu kārtības

uzturētājus visos gadījumos, kad pasākuma mierīga norise ir

apdraudēta, pārsniedz pieļaujamo personas līdzdarbības pienākuma

apjomu. Tā kā šāda prasība nevis garantē sabiedrības drošību,

bet, gluži otrādi, lielā mērā provocē dažādu uzskatu paudēju

sadursmes un iespējamas nekārtības, jāatzīst, ka normai nav

leģitīma mērķa, kura sasniegšanai attiecīgais ierobežojums

noteikts.

Līdz ar to

Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums neatbilst

Satversmes 103.pantam.

IX

35. Saskaņā ar Satversmes

tiesas likuma 32.panta trešo daļu tiesību normas, kuras

Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošām augstāka juridiskā

spēka tiesību normām, uzskatāmas par spēkā neesošām no Satversmes

tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja Satversmes tiesa nav

noteikusi citādi.

35.1. Tā kā Sapulču likumā

noteiktā atļauju sistēma neatbilst Satversmes 103.pantam, kā arī

likumā nav noregulēta spontānās pulcēšanās brīvības īstenošanas

kārtība, Satversmes tiesa uzskata, ka šo trūkumu novēršanai

nosakāms termiņš līdz 2007.gada 1.jūnijam.

35.2. Lai Sapulču likuma

normu piemērošana līdz 2007.gada 1.jūnijam neradītu personām

Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu, minētās normas valsts

pārvaldes iestādēm un tiesām šajā laikā jāpiemēro atbilstoši

Satversmes 103.pantam un Latvijai saistošām starptautisko tiesību

normām.

Sapulču likuma 16.pants un

18.panta ceturtā daļa zaudē spēku ar Satversmes tiesas sprieduma

publicēšanas brīdi. Savukārt citas Sapulču likuma III nodaļas

normas, kas paredz atļauju sistēmu, līdz 2007.gada 1.jūnijam

valsts pārvaldes iestādēm un tiesām jāpiemēro, ievērojot

Satversmes 103.panta nosacījumus.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30. - 32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

1. Atzīt likuma "Par

sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus

"vai citiem atribūtiem" un "vai uzrunas" un 13.panta otrās daļas

vārdus "un gājēju" par atbilstošiem Latvijas Republikas

Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam.

2. Atzīt likuma "Par

sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdus

"kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi", 9.panta

pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus "kārtības

uzturētājiem", 14.panta sestās daļas otro teikumu, 16.pantu un

18.panta ceturto daļu par neatbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par

pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam un spēkā neesošu

no sprieduma publicēšanas brīža.

3. Atzīt likuma "Par

sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.panta ceturtās daļas vārdus

"ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma

sākuma" par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes

103.pantam saistībā ar Latvijas Republikas Satversmes 92.pantu un

spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas brīža.

4. Atzīt likuma "Par

sapulcēm, gājieniem un piketiem" 15.un 17.pantu par neatbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka

tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un

Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām

21.pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 1.jūnija.

5. Noteikt, ka līdz

2007.gada 1.jūnijam likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem"