359. pants
noteic, ka "likumīgā spēkā stājies tiesas

spriedums un lēmums ir saistošs visiem uzņēmumiem, iestādēm un

organizācijām, amatpersonām un citām personām".

Šie piemēri liecina, ka vārds

"saistošs" tiesību aktos tiek lietots kā sinonīms vārdam

"obligāts" - "tāds, ko prasa tiesību normas, likumi un kas

jāpilda; tāds, ko nevar brīvi izvēlēties, ko diktē noteikums,

rīkojums" (Svešvārdu vārdnīca. Apgāds "Jumava", 1999,

527. lpp.).

2.2. Plēnuma lēmumu saistošo izskaidrojumu

obligāto raksturu apstiprina Latvijas tiesu prakse. Tiesas,

taisot spriedumus, plēnuma lēmumu priekšrakstus nereti piemēro kā

vispārsaistošas tiesību normas (sk. Latvijas Republikas

apelācijas instances nolēmumu apkopojumu civillietās.

1999.-2000. gads. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001, 31.,

51.-52., 102., 286., 291., 306.-308. lpp.). Reizēm

augstākas instances tiesa groza vai atceļ zemākas instances

tiesas nolēmumus, ja tie nav bijuši atbilstoši plēnuma lēmumu

skaidrojumiem. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

departaments atcēla Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

kolēģijas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas

spriedumus, jo uzskatīja, ka "apelācijas instances tiesa

nepareizi tulkojusi Latvijas Republikas Augstākās tiesas

1994. gada 19. decembra plēnuma lēmuma Nr. 7 "Par

likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem,

izdarot zādzību vai laupīšanu" 11. punkta izskaidrojumus"

(sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

departamenta lēmumus. 1998. Rīga, Latvijas Tiesnešu mācību

centrs, 1999, 157.-161. lpp.). Arī citas valsts iestādes

savus nolēmumus saskaņo ar plēnuma lēmumos noteikto. Piemēram,

Satversmes tiesai iesniegtā pieteikuma Nr. 204

(2002. gadā) materiāli liecina, ka Latvijas Republikas

Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas amatpersonas,

atbildot uz personas iesniegumiem, ir ņēmušas vērā Krimināllikuma

56. panta skaidrojumu, kas sniegts 1999. gada

23. jūlija plēnuma lēmumā Nr. 7 "Par likuma atsevišķu

normu piemērošanu krimināllietās sakarā ar Krimināllikuma spēkā

stāšanos".

Dažkārt plēnuma lēmumi ietver

tādus priekšrakstus, ko nevar uzskatīt par vispārsaistošo tiesību

normu konkretizāciju. Piemēram, jau iepriekš minētā plēnuma

lēmuma Nr. 7 4.7. punktā ir noteikts: "Ja apsūdzētais

slēpjas citā valstī un izsludināta viņa meklēšana, noilguma

termiņš tiek pārtraukts ar oficiālā lūguma paziņošanu

apsūdzētajai personai." Taču Krimināllikuma 56. pantā, uz ko

attiecas minētais plēnuma lēmuma skaidrojums, nav paredzēts šāds

noilguma termiņa pārtraukšanas iemesls.

Tādējādi plēnuma lēmumi praksē

tika lietoti ne vien kā tiesību palīgavoti, bet bieži vien,

līdzīgi vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, bija ieguvuši

patstāvīga tiesību avota raksturu.

2.3. Augstākās tiesas plēnuma lēmumi kā

likumu normatīvās tulkošanas akti tika iedibināti PSRS

pastāvēšanas gados un ir raksturīgi sociālistiskajai tiesību

sistēmai. Plēnuma lēmumu esamību noteica politiskā koncepcija par

varas vienotību un nedalāmību. "Augstākā tiesa pildīja tiesu

darbības valstisko vadību un KP nosprausto tiesību politikas

realizāciju, t.sk. tiesu prakses "filtrēšanu" un "pareizo"

virzību" (Meļķisis E. Par tiesu prakses vienotību. Tiesu

prakses veidošana. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti.

Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 8. lpp.). Arī

1981. gada 12. jūnija likums "Par Latvijas PSR tiesu

iekārtu" noteica, ka Augstākās tiesas plēnuma vadošie

izskaidrojumi ir obligāti tiesām, izspriežot līdzīgas lietas, kā

arī citām iestādēm un amatpersonām, kas piemēro likumu, uz kuru

attiecas izskaidrojums. Tādējādi plēnuma lēmumi faktiski kalpoja

kā instrukcijas tiesnešiem, izskatot lietas.

Lai gan 1992. gadā, pieņemot

Tiesu varas likumu, deputāti neakceptēja priekšlikumus Augstākās

tiesas plēnumam dot arī likumu tulkošanas tiesības (sk.

Latvijas Republikas Augstākās padomes piektās sesijas

30. sēdes 1992. gada 1. decembra

stenogrammu), tajā tomēr tika saglabātas Augstākās tiesas

plēnuma tiesības izdot tiesām saistošus likumu

izskaidrojumus.

Nenoliedzot vienveidīgas tiesu

prakses nozīmi tiesību stabilitātes nodrošināšanā, tomēr nav

pieļaujams, ka Augstākās tiesas plēnums kļūst līdzīgs

likumdevējam un iepriekš nosaka vispārsaistošus (obligātus)

priekšrakstus, no kuriem tiesnesis, izskatot konkrētu lietu, nav

tiesīgs atkāpties.

2.4. Pieņemot 1990. gada 4. maija

deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko

tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", Latvija

pievienojās arī Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktajiem Tiesu

varas neatkarības pamatprincipiem. Atbilstoši šiem principiem

tiesu varas neatkarība ir jāgarantē valstij un tai jābūt

nostiprinātai valsts konstitūcijā vai likumā. "Tiesu varai

jāizlemj lietas bezpartijiski, pamatojoties uz faktiem un saskaņā

ar likumu, bez jebkādiem ierobežojumiem, blakus ietekmēm,

stimuliem, spiedieniem, iejaukšanās draudiem, tiešiem vai

netiešiem, no jebkuras puses vai jebkāda iemesla pēc" (Tiesu

varas neatkarības pamatprincipi - Cilvēka tiesības. Starptautisko

līgumu krājums, I sējums. Apvienotās Nācijas, Ņujorka, Ženēva,

1994).

Latvijā tiesnešu (tiesas)

neatkarības princips ir nostiprināts Satversmes 83. pantā:

"Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šis

konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata

lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums

neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju

un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas

realizāciju saistītām amatpersonām.

Ievērojot tiesas spriešanas

uzdevumu - atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu -,

tiesnesis izskatāmās lietas ietvaros novērtē konkrētos apstākļus.

Tulkojot un piemērojot likumu, viņš drīkst vadīties tikai no

tiesneša pārliecības, ko veido tiesneša profesionālās zināšanas

un prasme, tiesību un sabiedrisko procesu izpratne, kultūra,

redzesloks, pilsoniskā stāja un citi faktori(sk. Handbuch des

Verfassungsrechts der Bundesrepublik Deutschland,

2. Auflage. Walter de Gruyter, Berlin, New York, 1995,

S. 1618-1619). Ja minētā uzdevuma sasniegšanai

nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām,

tad tiesnesis ir tiesīgs to darīt, taču pienācīgi argumentējot

savu viedokli. Savukārt likumos noteiktā tiesas nolēmumu

pārsūdzēšanas iespēja paredz tiesneša pienākumu ievērot likumu,

to pareizi tulkot un piemērot praksē, nevis interpretēt patvaļīgi

pēc savas brīvas gribas un izpratnes.

Tādējādi apstrīdētā norma, kas

pilnvaroja Augstākās tiesas plēnumu izdot tiesām saistošus

lēmumus par likumu piemērošanu, bija pretrunā ar varas dalīšanas

principu un ierobežoja tiesnešu (tiesas) neatkarību.

3. "Taisnīga tiesa" kā

pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu

lietas izskatīšanu, proti, katrā konkrētā gadījumā tiesai

jāievēro taisnīguma princips. Savukārt, tā kā tiesas darba

rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu "taisnīga tiesa"

galvenokārt tiek saprasts jēdziens "taisnīgs spriedums".

Taisnīgas tiesas garantija ir

cieši saistīta ar pamatotiem, tiesību normām atbilstošiem

nolēmumiem. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 189. panta

trešajā daļā ir noteikts, ka spriedumam jābūt likumīgam un

pamatotam, turklāt tas konkretizēts 190. pantā:

"(1) Taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un

procesuālo tiesību normām. (2) Tiesa spriedumu pamato uz

apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā." Taču taisnīga

sprieduma pieņemšanai nepietiek tikai ar tiesību normu gramatisku

izpratni. Lai ar piemērojamo tiesību normu sasniegtu taisnīgāko

un lietderīgāko mērķi, tiesai jāizmanto dažādas tiesību normu

interpretācijas metodes - ne tikai gramatiskā, bet arī

vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.

Tiesu nolēmumi, kas pieņemti,

ievērojot tikai plēnuma lēmumos dotos tiesību normu

izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja

netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves

apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no

plēnuma lēmumos noteiktā.

Lietas materiālos esošie

vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumi liecina, ka iesniedzēja

prasība par atjaunošanu darbā noraidīta, jo tiesas konstatējušas

DLK 217. pantā noteiktā mēneša termiņa nokavējumu. Pirmās un

otrās instances tiesas atsaukušās uz plēnuma lēmuma nr.16

2. punktā noteikto, ka termiņa nokavējums ir pamats prasības

noraidīšanai neatkarīgi no nokavējuma iemesla. Tāpēc tiesas nav

pat vērtējušas minētā termiņa nokavējuma iemeslus un apstākļus,

proti, to, ka iesniedzējs noteikto termiņu nokavējis tādēļ, ka

bija spiests atkārtoti griezties tiesā ar prasību par atjaunošanu

darbā, jo viņa sākotnēji, tas ir, mēneša laikā, iesniegtā prasība

tika atstāta bez izskatīšanas. Rīgas pilsētas Kurzemes rajona

tiesas 2001. gada 4. janvāra lēmumā atzīts, ka šo

prasību prasītāja vārdā parakstījusi persona, kuras pilnvarojums

nebija notariāli apliecināts atbilstoši Civilprocesa likuma

85. panta pirmās daļas prasībām. Tiesa pieņēma šādu lēmumu,

neraugoties uz to, ka iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē un pats

apstiprināja pilnvarojumu arodbiedrības pārstāvim iesniegt tiesā

viņa prasību par atjaunošanu darbā.

Tādējādi tiesu nolēmumi, kuri

pieņemti, piemērojot Augstākās tiesas plēnuma saistošos

izskaidrojumus, var nonākt pretrunā ar Satversmes 1. pantā

ietverto taisnīguma principu.

4. Ņemot vērā, ka

2002. gada 3. decembrī spēkā stājās Tiesu varas likuma

49. panta otrā daļa jaunā redakcijā, Satversmes tiesai

spriedumā nav jāizlemj, ar kuru brīdi apstrīdētā norma zaudē

spēku.

Taču laikā, kad apstrīdētā norma

bija spēkā, tiesas izsprieda iesniedzēja prasību par atjaunošanu

darbā, strikti ievērojot plēnuma lēmumā Nr. 16 noteikto.

Tādējādi apstrīdētā norma ir aizskārusi iesniedzēja

konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai nodrošinātu viņa

tiesību aizsardzību un dotu iespēju ierosināt lietu sakarā ar

jaunatklātiem apstākļiem, attiecībā uz iesniedzēju apstrīdētā

norma atzīstama par spēku zaudējušu jau tai laikā, kad vispārējās

jurisdikcijas tiesas izsprieda lietu sakarā ar viņa prasību par

atjaunošanu darbā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par tiesu varu"

49. panta otro daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz

2002. gada 3. decembrim) par neatbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 1. un 83. pantam un attiecībā uz

konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Antonu Zīli par spēkā

neesošu no 2000. gada 12. oktobra.

Spriedums ir galīgs un

nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā

publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Endziņš