359. pantsnoteic, ka "likumīgā spēkā stājies tiesas

noteic, ka "likumīgā spēkā stājies tiesas

1spriedums un lēmums ir saistošs visiem uzņēmumiem, iestādēm un

2organizācijām, amatpersonām un citām personām".

3Šie piemēri liecina, ka vārds

4"saistošs" tiesību aktos tiek lietots kā sinonīms vārdam

5"obligāts" - "tāds, ko prasa tiesību normas, likumi un kas

6jāpilda; tāds, ko nevar brīvi izvēlēties, ko diktē noteikums,

7rīkojums" (Svešvārdu vārdnīca. Apgāds "Jumava", 1999,

8527. lpp.).

92.2. Plēnuma lēmumu saistošo izskaidrojumu

10obligāto raksturu apstiprina Latvijas tiesu prakse. Tiesas,

11taisot spriedumus, plēnuma lēmumu priekšrakstus nereti piemēro kā

12vispārsaistošas tiesību normas (sk. Latvijas Republikas

13apelācijas instances nolēmumu apkopojumu civillietās.

141999.-2000. gads. Rīga, Tiesu namu aģentūra, 2001, 31.,

1551.-52., 102., 286., 291., 306.-308. lpp.). Reizēm

16augstākas instances tiesa groza vai atceļ zemākas instances

17tiesas nolēmumus, ja tie nav bijuši atbilstoši plēnuma lēmumu

18skaidrojumiem. Piemēram, Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

19departaments atcēla Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas

20kolēģijas un Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas

21spriedumus, jo uzskatīja, ka "apelācijas instances tiesa

22nepareizi tulkojusi Latvijas Republikas Augstākās tiesas

231994. gada 19. decembra plēnuma lēmuma Nr. 7 "Par

24likuma piemērošanu lietās par svešas mantas apdraudējumiem,

25izdarot zādzību vai laupīšanu" 11. punkta izskaidrojumus"

26(sk. Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu

27departamenta lēmumus. 1998. Rīga, Latvijas Tiesnešu mācību

28centrs, 1999, 157.-161. lpp.). Arī citas valsts iestādes

29savus nolēmumus saskaņo ar plēnuma lēmumos noteikto. Piemēram,

30Satversmes tiesai iesniegtā pieteikuma Nr. 204

31(2002. gadā) materiāli liecina, ka Latvijas Republikas

32Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas amatpersonas,

33atbildot uz personas iesniegumiem, ir ņēmušas vērā Krimināllikuma

3456. panta skaidrojumu, kas sniegts 1999. gada

3523. jūlija plēnuma lēmumā Nr. 7 "Par likuma atsevišķu

36normu piemērošanu krimināllietās sakarā ar Krimināllikuma spēkā

37stāšanos".

38Dažkārt plēnuma lēmumi ietver

39tādus priekšrakstus, ko nevar uzskatīt par vispārsaistošo tiesību

40normu konkretizāciju. Piemēram, jau iepriekš minētā plēnuma

41lēmuma Nr. 7 4.7. punktā ir noteikts: "Ja apsūdzētais

42slēpjas citā valstī un izsludināta viņa meklēšana, noilguma

43termiņš tiek pārtraukts ar oficiālā lūguma paziņošanu

44apsūdzētajai personai." Taču Krimināllikuma 56. pantā, uz ko

45attiecas minētais plēnuma lēmuma skaidrojums, nav paredzēts šāds

46noilguma termiņa pārtraukšanas iemesls.

47Tādējādi plēnuma lēmumi praksē

48tika lietoti ne vien kā tiesību palīgavoti, bet bieži vien,

49līdzīgi vispārsaistošiem normatīvajiem aktiem, bija ieguvuši

50patstāvīga tiesību avota raksturu.

512.3. Augstākās tiesas plēnuma lēmumi kā

52likumu normatīvās tulkošanas akti tika iedibināti PSRS

53pastāvēšanas gados un ir raksturīgi sociālistiskajai tiesību

54sistēmai. Plēnuma lēmumu esamību noteica politiskā koncepcija par

55varas vienotību un nedalāmību. "Augstākā tiesa pildīja tiesu

56darbības valstisko vadību un KP nosprausto tiesību politikas

57realizāciju, t.sk. tiesu prakses "filtrēšanu" un "pareizo"

58virzību" (Meļķisis E. Par tiesu prakses vienotību. Tiesu

59prakses veidošana. Latvijas Universitātes zinātniskie raksti.

60Rīga, Latvijas Universitāte, 2001, 8. lpp.). Arī

611981. gada 12. jūnija likums "Par Latvijas PSR tiesu

62iekārtu" noteica, ka Augstākās tiesas plēnuma vadošie

63izskaidrojumi ir obligāti tiesām, izspriežot līdzīgas lietas, kā

64arī citām iestādēm un amatpersonām, kas piemēro likumu, uz kuru

65attiecas izskaidrojums. Tādējādi plēnuma lēmumi faktiski kalpoja

66kā instrukcijas tiesnešiem, izskatot lietas.

67Lai gan 1992. gadā, pieņemot

68Tiesu varas likumu, deputāti neakceptēja priekšlikumus Augstākās

69tiesas plēnumam dot arī likumu tulkošanas tiesības (sk.

70Latvijas Republikas Augstākās padomes piektās sesijas

7130. sēdes 1992. gada 1. decembra

72stenogrammu), tajā tomēr tika saglabātas Augstākās tiesas

73plēnuma tiesības izdot tiesām saistošus likumu

74izskaidrojumus.

75Nenoliedzot vienveidīgas tiesu

76prakses nozīmi tiesību stabilitātes nodrošināšanā, tomēr nav

77pieļaujams, ka Augstākās tiesas plēnums kļūst līdzīgs

78likumdevējam un iepriekš nosaka vispārsaistošus (obligātus)

79priekšrakstus, no kuriem tiesnesis, izskatot konkrētu lietu, nav

80tiesīgs atkāpties.

812.4. Pieņemot 1990. gada 4. maija

82deklarāciju "Par Latvijas Republikas pievienošanos starptautisko

83tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos", Latvija

84pievienojās arī Apvienoto Nāciju Organizācijas noteiktajiem Tiesu

85varas neatkarības pamatprincipiem. Atbilstoši šiem principiem

86tiesu varas neatkarība ir jāgarantē valstij un tai jābūt

87nostiprinātai valsts konstitūcijā vai likumā. "Tiesu varai

88jāizlemj lietas bezpartijiski, pamatojoties uz faktiem un saskaņā

89ar likumu, bez jebkādiem ierobežojumiem, blakus ietekmēm,

90stimuliem, spiedieniem, iejaukšanās draudiem, tiešiem vai

91netiešiem, no jebkuras puses vai jebkāda iemesla pēc" (Tiesu

92varas neatkarības pamatprincipi - Cilvēka tiesības. Starptautisko

93līgumu krājums, I sējums. Apvienotās Nācijas, Ņujorka, Ženēva,

941994).

95Latvijā tiesnešu (tiesas)

96neatkarības princips ir nostiprināts Satversmes 83. pantā:

97"Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti." Šis

98konstitucionālais princips nozīmē, ka tiesnesi, kurš izskata

99lietu, nedrīkst pakļaut nekādai ietekmei. Tādēļ pienākums

100neiejaukties spriedumu taisīšanā attiecas ne tikai uz likumdevēju

101un izpildvaru, bet arī uz pašu tiesu un ar tiesu varas

102realizāciju saistītām amatpersonām.

103Ievērojot tiesas spriešanas

104uzdevumu - atrast patiesu un taisnīgu lietas risinājumu -,

105tiesnesis izskatāmās lietas ietvaros novērtē konkrētos apstākļus.

106Tulkojot un piemērojot likumu, viņš drīkst vadīties tikai no

107tiesneša pārliecības, ko veido tiesneša profesionālās zināšanas

108un prasme, tiesību un sabiedrisko procesu izpratne, kultūra,

109redzesloks, pilsoniskā stāja un citi faktori(sk. Handbuch des

110Verfassungsrechts der Bundesrepublik Deutschland,

1112. Auflage. Walter de Gruyter, Berlin, New York, 1995,

112S. 1618-1619). Ja minētā uzdevuma sasniegšanai

113nepieciešams atkāpties no agrāk sniegtajām tiesu prakses atziņām,

114tad tiesnesis ir tiesīgs to darīt, taču pienācīgi argumentējot

115savu viedokli. Savukārt likumos noteiktā tiesas nolēmumu

116pārsūdzēšanas iespēja paredz tiesneša pienākumu ievērot likumu,

117to pareizi tulkot un piemērot praksē, nevis interpretēt patvaļīgi

118pēc savas brīvas gribas un izpratnes.

119Tādējādi apstrīdētā norma, kas

120pilnvaroja Augstākās tiesas plēnumu izdot tiesām saistošus

121lēmumus par likumu piemērošanu, bija pretrunā ar varas dalīšanas

122principu un ierobežoja tiesnešu (tiesas) neatkarību.

1233. "Taisnīga tiesa" kā

124pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē taisnīgu

125lietas izskatīšanu, proti, katrā konkrētā gadījumā tiesai

126jāievēro taisnīguma princips. Savukārt, tā kā tiesas darba

127rezultāts ir tiesas spriedums, tad ar jēdzienu "taisnīga tiesa"

128galvenokārt tiek saprasts jēdziens "taisnīgs spriedums".

129Taisnīgas tiesas garantija ir

130cieši saistīta ar pamatotiem, tiesību normām atbilstošiem

131nolēmumiem. Tā, piemēram, Civilprocesa likuma 189. panta

132trešajā daļā ir noteikts, ka spriedumam jābūt likumīgam un

133pamatotam, turklāt tas konkretizēts 190. pantā:

134"(1) Taisot spriedumu, tiesa vadās pēc materiālo un

135procesuālo tiesību normām. (2) Tiesa spriedumu pamato uz

136apstākļiem, kas nodibināti ar pierādījumiem lietā." Taču taisnīga

137sprieduma pieņemšanai nepietiek tikai ar tiesību normu gramatisku

138izpratni. Lai ar piemērojamo tiesību normu sasniegtu taisnīgāko

139un lietderīgāko mērķi, tiesai jāizmanto dažādas tiesību normu

140interpretācijas metodes - ne tikai gramatiskā, bet arī

141vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā metode.

142Tiesu nolēmumi, kas pieņemti,

143ievērojot tikai plēnuma lēmumos dotos tiesību normu

144izskaidrojumus, var izrādīties netaisnīgi, it īpaši tad, ja

145netiek ņemti vērā daudzveidīgie un pastāvīgi mainīgie dzīves

146apstākļi, kā arī tad, ja tiesnesim netiek ļauts atkāpties no

147plēnuma lēmumos noteiktā.

148Lietas materiālos esošie

149vispārējās jurisdikcijas tiesu spriedumi liecina, ka iesniedzēja

150prasība par atjaunošanu darbā noraidīta, jo tiesas konstatējušas

151DLK 217. pantā noteiktā mēneša termiņa nokavējumu. Pirmās un

152otrās instances tiesas atsaukušās uz plēnuma lēmuma nr.16

1532. punktā noteikto, ka termiņa nokavējums ir pamats prasības

154noraidīšanai neatkarīgi no nokavējuma iemesla. Tāpēc tiesas nav

155pat vērtējušas minētā termiņa nokavējuma iemeslus un apstākļus,

156proti, to, ka iesniedzējs noteikto termiņu nokavējis tādēļ, ka

157bija spiests atkārtoti griezties tiesā ar prasību par atjaunošanu

158darbā, jo viņa sākotnēji, tas ir, mēneša laikā, iesniegtā prasība

159tika atstāta bez izskatīšanas. Rīgas pilsētas Kurzemes rajona

160tiesas 2001. gada 4. janvāra lēmumā atzīts, ka šo

161prasību prasītāja vārdā parakstījusi persona, kuras pilnvarojums

162nebija notariāli apliecināts atbilstoši Civilprocesa likuma

16385. panta pirmās daļas prasībām. Tiesa pieņēma šādu lēmumu,

164neraugoties uz to, ka iesniedzējs piedalījās tiesas sēdē un pats

165apstiprināja pilnvarojumu arodbiedrības pārstāvim iesniegt tiesā

166viņa prasību par atjaunošanu darbā.

167Tādējādi tiesu nolēmumi, kuri

168pieņemti, piemērojot Augstākās tiesas plēnuma saistošos

169izskaidrojumus, var nonākt pretrunā ar Satversmes 1. pantā

170ietverto taisnīguma principu.

1714. Ņemot vērā, ka

1722002. gada 3. decembrī spēkā stājās Tiesu varas likuma

17349. panta otrā daļa jaunā redakcijā, Satversmes tiesai

174spriedumā nav jāizlemj, ar kuru brīdi apstrīdētā norma zaudē

175spēku.

176Taču laikā, kad apstrīdētā norma

177bija spēkā, tiesas izsprieda iesniedzēja prasību par atjaunošanu

178darbā, strikti ievērojot plēnuma lēmumā Nr. 16 noteikto.

179Tādējādi apstrīdētā norma ir aizskārusi iesniedzēja

180konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai nodrošinātu viņa

181tiesību aizsardzību un dotu iespēju ierosināt lietu sakarā ar

182jaunatklātiem apstākļiem, attiecībā uz iesniedzēju apstrīdētā

183norma atzīstama par spēku zaudējušu jau tai laikā, kad vispārējās

184jurisdikcijas tiesas izsprieda lietu sakarā ar viņa prasību par

185atjaunošanu darbā.

186Nolēmumu

187daļa

188Pamatojoties uz Satversmes tiesas

189likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

190nosprieda:

191atzīt likuma "Par tiesu varu"

19249. panta otro daļu (redakcijā, kas bija spēkā līdz

1932002. gada 3. decembrim) par neatbilstošu Latvijas

194Republikas Satversmes 1. un 83. pantam un attiecībā uz

195konstitucionālās sūdzības iesniedzēju Antonu Zīli par spēkā

196neesošu no 2000. gada 12. oktobra.

197Spriedums ir galīgs un

198nepārsūdzams.

199Spriedums stājas spēkā tā

200publicēšanas dienā.

201Tiesas sēdes priekšsēdētājs

202A. Endziņš